Amerikāņu dievi

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Es zināju, ka blēdās. Bet šajā pilsētā spēlē vie­nīgi tā.

Kanāda Bils Džounss

Koka vairs nebija, pasaules vairs nebija, ari rīta pelēkās debesis bija pazudušas. Tagad tās bija pusnakts krāsās. Aug­stu virs galvas salti mirdzēja vienvienlga zvaigzne, mezdama spilgtu, mirdzošu gaismu, un vairs nekā cita. Spēris soli, Ēna gandrīz paklupa.

Viņš paskatījās lejup. Klintī bija redzami pakāpieni, lieli pakāpieni, kas veda lejup; Ēna spēja vien iedomāties, ka tos izsenis cirtuši milži un pa tiem nozuduši pazemē.

Viņš steberēja lejup pa pusei lēkdams, pa pusei rāpda­mies no pakāpiena uz pakāpienu. Viņa ķermenis sāpēja, bet tās bija bezdarbības radītas sāpes, nevis mokas, ko pārcieš kokā pakārts ķermenis, līdz ir miris.

Ēna nebrīnījās, atklājis, ka ir apģērbies džinsos un baltā T kreklā. Kājas gan bija basas. Viņu pārņēma ļoti spēcīga dē jā vu sajūta: tādā pašā apģērbā viņš stāvēja Černoboga dzīvokli, kad atnāca Zarja Polunočnaja un pastāstīja par zvaigznāju, dēvētu par Odina Ratiem. Tonakt viņa paņēma no debesīm Mēnesi un atdeva viņam.

Ēna pēkšņi zināja, kas tūlīt notiks. Viņš ieraudzīs Zarju Polunočnaju.

Viņa gaidīja Ēnu kāpņu galā. Mēness debesīs nebija, tomēr viņa peldēja mēnesgaismā: Zarjas baltie mati bija mēness bāli, viņa bija ģērbusies tajā pašā kokvilnas naktskreklā ar mežģī­nēm, kas viņai bija mugurā tonakt Čikāgā.

Ieraudzījusi Ēnu, sieviete pasmaidīja un nodūra skatienu, it kā acumirklī būtu samulsusi.

- Sveiks, viņa teica.

- Sveika, Ēna atsaucās.

- Kā klājas?

- Nezinu, viņš atbildēja. Varbūt vēl karājos kokā un redzu kārtējo dīvaino sapni. Kopš iznācu no cietuma, man rādās traki sapņi.

Sievietes seju sudraboja mēnesnīca, lai gan plūmju mel­najās debesīs Mēness nebija un kāpņu pakājē pat vienīgā zvaigzne nebija saskatāma. Zarja Polunočnaja izskatījās gan svinīga, gan trausla.

- Ja gribēsi, saņemsi atbildi uz visiem jautājumiem. Taču, uzzinājis atbildes, tu nekad tās neaizmirsīsi. Tev tas jāsaprot, viņa sacīja.

- Es sapratu, Ēna atsaucās.

Taka aiz viņas muguras sazarojās. Ēna zināja, ka tagad būs jāizvēlas, pa kuru atzaru doties. Taču vispirms viņam kaut kas bija jānokārto. Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna atviegloti nopūtās, dziļumā sajutis pazīstamo monētas svaru. Satvēris ar pirkstu un īkšķi, viņš to izņēma: 1922. gadā kalto Brivibas dolāru. Tā pieder tev, Ēna teica.

Un tad viņš attapās, ka apģērbs taču palika pie koka sak­nēm. Viena no trijām sievietēm ielika to audekla maisā, kurā tika atnestas auklas, un aizsēja galu, bet lielākā sieviete uzlika maisam virsū pamatīgu akmeni, lai vējš to neaizpūš. Tātad arī Brīvības dolāram patiesībā būtu jāatrodas džinsu kabatā un zem akmens. Tomēr tas gūla viņa plaukstā pie apakšzemes vārtiem.

Sieviete ar slaidajiem pirkstiem paņēma no Ēnas plaukstas monētu.

- Paldies! Divas reizes tā nopirka tavu brīvību, viņa teica, un tagad apgaismos ceļu tumsā.

Satvērusi dolāru saujā, Zarja Polunočnaja pastiepās, ielika to gaisā tik augstu, cik augstu varēja aizsniegt, un tad roku nolaida. Ēna uzreiz zināja, ka tas ir vēl viens sapnis, jo monēta nenokrita, tā lidoja augšup un sastinga apmēram trīsdesmit centimetrus virs Ēnas galvas. Tomēr tā vairs nebija sudraba monēta. Brīvības lēdija ar radžu kroni bija izgaisusi. Attēls uz monētas bija pārtapis par neskaidru Mēness vaigu pie vasaras debesīm. Mēness vaibstus varēja ieraudzīt, tikai ilgstoši ska­toties tajā, pēc tam vaibsti atkal izplūda, atklājot uz Mēness krāterainās virsmas tumšo jūru un izciļņu aprises attēlu un seju aizstāja absolūtas nejaušības ēnu spēles.

Ēna tā arī nesaprata, vai skatās uz Mēnesi, kas ir tik mazs kā dolāra monēta, vai ari uz monētu Klusā okeāna lielumā, kas plešas debesīs tūkstošiem kilometru tālu. Bet varbūt starp šiem samēriem nekādas atšķirības nebija. Varbūt svarīgs bija vien skatījums uz tiem.

Ēna palūkojās uz sazaroto ceļu savā priekšā.

- Pa kuru taku lai eju? viņš jautāja. Kura būs droša?

- Izvēlies vienu, un tu nevarēsi iet pa otru, Zarja Polunoč­naja atbildēja. Abas ir bīstamas. Ko tu izvēlēsies skarbu patiesību vai patīkamus melus?

- Patiesību, Ēna atbildēja, esmu gājis pārāk tālu, lai vēl izvēlētos melus.

- Par to būs jāmaksā, viņa noskumusi paziņoja.

- Es samaksāšu. Kāda ir cena?

- Tavs vārds, Zarja Polunočnaja atbildēja. Tavs īstais vārds. Tev tas jāatdod man.

- Bet kā?

- Lūk, tā, viņa atbildēja un ar glezno roku pieskārās viņa galvai. Ēna juta pirkstus slīdam pār ādu, tad tie izkļuva cauri ādai, cauri galvaskausam. Ēna juta, kā tie dziļi iespiežas sma­dzenēs. Galvaskauss un mugurkauls visā garumā kņudēja. Bei­gās viņa izvilka plaukstu no Ēnas galvas. Rādītājpirksta galā dega tāda kā sveces liesma, tikai skaidra, žilbinoši balta.

- Vai tas ir mans vārds? Ēna prasīja.

Zarja Polunočnaja savilka plaukstu dūrē, un gaismiņa pazuda.

- Bija, viņa atbildēja. Sieviete izstiepa roku un pamāja uz ceļu labajā pusē: Turp! Pagaidām.

Bezvārdis Ēna mēnesgaismā pagriezās un devās pa labi. Gribēdams pateikties, viņš pagriezās atpakaļ, taču aiz mugu­ras bija tikai tumsa. Ēnam šķita, ka viņš atrodas dziļi pazemē, taču, kad viņš pavērās augšup tumsā, virs galvas aizvien bija sīciņais Mēness.

Ēna apgriezās ap stūri.

Ja tā ir pēcdzīve, viņš prātoja, tad tā ir līdzīga Klints mājai: pa daļai diorāma, pa daļai nakts murgs.

Tad Ēna ieraudzīja sevi cietuma skumjajā gaisotnē, priekš­nieka kabinetā, kad priekšnieks viņam paziņoja par Loras nāvi autoavārijā. Ēna redzēja savu sejas izteiksmi viņš izskatījās kā cilvēks, kurš ir izstumts no pasaules. Bija sāpīgi redzēt savu atkailināto dvēseli un bailes. Pielicis soli, lai ātrāk atstātu priekšnieka pelēko kabinetu, viņš nokļuva videoiekārtu darb­nīcā īglpointas nomalē. Pirms trim gadiem. Jā.

Ēna zināja, kas notiek darbnīcā: viņš pārvērš kotlešu masā Leriju Pauersu un B. Dž. Vestu, sitot nobrāzdams sev pirkstu locītavas. Pēc dažām minūtēm viņš iznāks laukā ar brūnu lielveikala somu rokās, un tā būs pilna ar divdesmit dolāru bank­notēm. Neviens nekad nevarēs pierādīt, ka viņš bija paņēmis šo naudu savu norunāto daļu un vēl mazliet par to, ka abi blēži bija mēģinājuši tik negodīgi apkrāpt viņu un Loru. Ēna bija tikai šoferis, taču savu viņš paveica darīja visu, ko lūdza Lora…

Tiesā bankas aplaupīšana pat netika pieminēta, lai gan viņš bija pārliecināts, ka visi to gribēja. Nekas nebija pierā­dāms, kamēr visi klusēja. Visi bija mēmi kā zivis. Iā vietā prokuroram neatlika nekas cits, kā runāt vien par miesas bojā­jumiem, kurus Ēna nodarīja Pauersam un Vestam. Tika uzrādīti fotoattēli pēc abu ierašanās vietējā slimnīcā. Ēna daudz neaiz­stāvējās, jo tā bija vieglāk. Nedz Pauerss, nedz Vests, šķiet, nespēja atcerēties kautiņa cēloni, taču abi apgalvoja, ka Ēna viņiem uzbrucis.

Par naudu neviens nebilda ne vārda.

Neviens pat nepieminēja Loru, un Ēnam vairs neko citu nevajadzēja.

Interesanti, vai patīkamo melu ceļš būtu vieglāks? Atstājis tiesas zāli, Ēna devās tālāk pa akmeņaino taku, līdz nonāca tādā kā palātā Čikāgas publiskajā slimnīcā, pēkšņi sajuzdams rīklē kāpjam rūgtumu. Viņš apstājās. Viņš negribēja skatīties. Viņš negribēja iet tālāk.

Māte slimnīcā atkal bija uz nāves gultas tāpat kā toreiz, kad Ēnam bija sešpadsmit gadu. Jā, te nu viņš bija sešpa­dsmitgadīgs milzu lempis ar pūtītēm klātu, gaišbrūnu seju sēdēja blakus gultai, nespēdams paskatīties uz māti, un lasīja biezu grāmatu mīkstos vākos. Interesanti, kas tā bija par grā­matu? Ēna apgāja riņķī gultai, lai pienāktu tuvāk un apska­tītos. Nostājies starp gultu un krēslu, viņš lūkojās te uz mir­stošo sievieti, te uz pusaudzi, kas salīcis sēdēja krēslā, iebāzis degunu "Gravitācijas varavīksnē", lai aizbēgtu no mātes nāves uz Londonu zibenskara laikā. Diemžēl grāmatas literārais vāj­prāts nesniedza ne patvērumu, ne attaisnojumu.

Mātes plakstus bija aizslēdzis morfina miers: tas, ko viņa uzskatīja par kārtējo anēmijas uzliesmojumu, kārtējo sāpju lēkmi, kura tikai jāpārcieš, izrādījās ielaista limfoma. Mātes āda bija kļuvusi dzeltenīgi pelēka. Viņai bija tikai mazliet pāri par trīsdesmit, bet viņa izskatījās daudz vecāka.

Ēna gribēja sapurināt sevi, neveiklo zēnu, kāds viņš tolaik bija, lai taču paņem māti aiz rokas, parunā, dara kaut ko, pirms viņa nenovēršami aizslīd no dzives. Taču Ēna nespēja sev pieskarties, un zēns turpināja lasīt: māte nomira, kamēr dēls sēdēja blakus, lasīdams biezu grāmatu.

Pēc mātes nāves Ēna vairs tik daudz nelasīja. Literatūrai nevarēja uzticēties. Kāds gan labums no grāmatām, ja tās nespēj tevi pasargāt no kaut kā šāda?

Izgājis no slimnīcas palātas, Ēna pa līkumotu gaiteni devās tālāk dziļi iekšā zemes zarnās.

Viņš atkal redz māti, nespēdams noticēt, ka viņa ir tik jauna, šķiet, viņai nav ne divdesmit pieci, vēl pirms saslim­šanas. Viņi abi ar māti bija dzīvokli kārtējā vēstniecības īrētajā mitekli kaut kur Ziemeļeiropā. Ēnas acis meklē kādu uzvedinājumu uz atbildi, un viņš atrod sevi: knēveli ar lielām, gaišpelēkām acīm, taisniem, tumšiem matiem un ādu, kas nav nedz gaiša, nedz tumša. Viņi strīdas. Ēnam nekas pat nav jādzird, jo visas viņu ķildas galu galā bija vienādas.

- Pastāsti man par tēvu!

- Viņš ir miris. Vairs neko nejautā!

- Bet kas viņš bija?

-Aizmirsti! Miris un pagalam, un tu neko neesi zaudējis.

- Es gribu redzēt viņa fotoattēlu!

- Man nav viņa fotoattēla, skan klusa, skarba atbilde.

Puika zināja, ka tagad jāklusē, citādi māte sāks kliegt vai

pat iesitis, viņš zināja, ka nekad nepārstās uzdot jautājumus, tā nu Ēna novērsās un devās lejup pa tuneli.

Taka meta līkumu aiz likuma un beigās pagriezās atpakaļ, un Ēna iedomājās čūskas ādu un iekšas vai arī dziļas jo dziļas koka saknes. Pa kreisi bija ezers, kaut kur tuneļa galā pakpak ezerā pilēja ūdens, bet lāses tikpat kā nesaviļņoja spoguļgludo ezera virsmu. Nometies ceļos, Ēna padzērās, ar plauks­tām smeldams ūdeni un likdams pie lūpām, un tad turpināja ceļu, līdz visapkārt sāka mirgot disko spoguļbumbas mirdzošo rakstu atspīdumi. Ēnam šķita, ka viņš stāv pašā Visuma centrā un ap viņu riņķo zvaigznes un planētas. Viņš neko nedzirdēja ne mūziku, ne balsis, kas censtos to pārkliegt. Un tad Ēna ieraudzīja sievieti, līdzīgu mātei, taču tādu viņš māti nekad nebija redzējis viņa galu galā ir gandrīz vēl meitene…

Un viņa dejo.

Ēna it nemaz nebija pārsteigts, uzreiz atpazīstot mātes deju partneri. Trīsdesmit triju gadu laikā viņš tikpat kā nebija mainījies.

Jau pirmajā acu uzmetienā Ēnam bija skaidrs, ka viņa ir piedzērusies. Ne ļoti piedzērusies, bet iesācējam daudz neva­jag. Apmēram pēc nedēļas māte kuģī dosies uz Norvēģiju. Viņi abi dzer Margaritas, un mātei uz lūpām un plaukstas virspuses ir pielipuši sāls kristāliņi.

Trešdiena šoreiz nav ģērbies uzvalkā ar kaklasaiti, tomēr virs krūšu kabatas spoguļbumbas gaismā mirdz piespraude ar sudraba koku. Viņš dejo diezgan labi: abi varētu būt jauks pāris, neraugoties uz gadu starpību. Trešdienas kustībām pie­mīt vilka grācija.

Lēnā deja. Trešdiena velk viņu sev tuvāk, ķetnai līdzīgo roku īpašnieciski aplicis meitenes dibenam, velk viņu arvien tuvāk sev klāt. Otra roka satver viņas zodu un ceļ augšup pret sevi, un viņi abi skūpstās tur, uz deju grīdas; mirdzošā bumba met gaismas apli ap viņiem Visuma centrā.

Pēc brīža viņi pošas projām. Meitene nedaudz līgojas pie Trešdienas sāna, un viņš ved to ārā no deju zāles.

Ēna paslēpj seju plaukstās, viņš neseko tiem abiem, nespē­dams vai negribēdams būt par liecinieku paša ieņemšanas brīdim.

Spoguļatspīdumi bija izgaisuši, un tagad vienīgo apgaismo­jumu deva sīciņais Mēness, kas dega augstu virs viņa galvas.

Ēna gāja tālāk. Takas līkumā viņš apstājās, lai atvilktu elpu.

Pēkšņi viņam pār muguru maigi pārslīdēja roka un liegi pirksti sabužināja matus uz pakauša.

- Sveiks, mīļum, aiz pleca no murrāja dūmakaina sievie­tes balss.

- Sveika, Ēna teica un pagriezās. Viņai bija brūni mati un brūna āda, un acis laba medus tumši dzintarainajā krāsā, zīlītēs bija vertikāli šķēlumi.

- Vai es tevi pazistu? Ēna samulsis jautāja.

- Pat ļoti, viņa pasmaidīja. Es taču gulēju tavā gultā. Un mani ļaudis pēc mana lūguma nav nolaiduši no tevis ne acu.

Nostājusies Ēnas priekšā, viņa pamāja uz trim ceļiem, no kuriem atkal bija jāizvēlas viens.

- Ielāgo, viņa teica, iedams pa vienu no tiem, kļūsi gudrs. Ja iesi pa otru, kļūsi par vienu veselu. Bet trešais ceļš tevi nogalinās.

- Manuprāt, es jau esmu miris, Ēna atbildēja, es nomiru kokā.

Viņa ieņurdējās.

- Te nāve, tur nāve, tur ari nāve. Tas viss ir relatīvi. Tad viņa atkal pasmaidīja. Vai zini, es varētu par to pajokot. Par mirušajiem radiniekiem.

- Nevajag, Ēna atbildēja, labāk jau ne.

- Nu? viņa jautāja. Pa kuru ceļu iesi?

- Nav ne jausmas, Ēna atzinās.

Viņa mazliet pielieca galvu, nudien kā kaķene. Pēkšņi Ēna ļoti skaidri atcerējās, kas viņa ir un kā viņš to pazīst. Ēna juta, ka nosarkst.

-Ja tu man uzticies, Basta solija, es izvēlēšos tavā vietā.

- Es tev uzticos, Ēna nešaubīdamies atbildēja.

- Vai gribi zināt, ko tas tev maksās?

- Vārdu es jau pazaudēju, Ēna atzinās.

- Vārdi nāk un iet. Vai tad tas bija tik vērtīgs?

-Jā. Varbūt. Viegli tas nebija. Tā bija kā personiska atklāsme.

- Visas atklāsmes ir personiskas, viņa aizrādīja, tāpēc tām nevar ticēt.

- Es nesaprotu.

- Nesaproti, viņa teica, un nesapratīsi arī. Es paņemšu tavu sirdi. Tā mums būs vajadzīga vēlāk. Un Basta iebāza roku dziļi viņa krūtīs un izvilka kaut ko rubīnsarkanu, pulsē­jošu, ko tagad turēja asajos nagos. Baloža asiņu krāsā, it kā veidots no tīras gaismas, tas ritmiski sarāvās un izpletās.

Viņa savilka plaukstu dūrē, un sirds pazuda.

- Izvēlies vidējo ceļu!

Ēna vilcinājās. Vai tu patiešām esi te? viņš vaicāja.

Sieviete, pieliekusi galvu uz sāniem, svinīgi nopietni skatī­jās viņā, nesakot ne vārda.

- Kas tu esi? Ēna prasīja. Kas ir tavi cilvēki?

Viņa nožāvājās, atklājot perfektu, tumšsarkanu mēlīti. Vari uzskatīt mūs par simboliem, par sapni, ko cilvēce ir radījusi, lai kaut kā izskaidrotu ēnas uz alu sienām. Tagad ej, nestāvi uz vietas. Tavs ķermenis atdziest ik minūti. Muļķi uz kalna jau pulcējas. Pulkstenis tikšķ.

Ēna pamāja un sāka iet.

Pamats zem kājām kļuva slidens, klintis klāja ledus. Ēna klupa un slīdēja, virzoties pa akmeņaino taku pretī vietai, kur ceļš sazarojās. Lai ari viņš gāja pēc iespējas lēnāk, pirkstu kau­liņi bija nobrāzti pret šķautņainās klints izvirzījumiem krūšu augstumā. Mēness virs viņa spīdēja cauri ledus kristāliem gaisā: spīdekli ietvēra aplis, Mēness loks, tas izstaroja gaismu. Skaista aina, bet iet bija grūtāk. Taka bija neuzticama.

Ceļš jau atkal sazarojās.

Viena taka jau šķita pazīstama, tā veda uz plašu kambari vai varbūt uz kambaru kopumu, tādu kā tumšu muzeju. Ēna jau zināja, kas tā ir par vietu. Viņš jau reiz te bija bijis, lai arī pirmajos brīžos nespēja atminēties, kad un kā. Viņš dzirdēja sīku trokšņu ilgas atbalsis. Viņš dzirdēja, kā nosēžas putekļi.

Tā bija Aizmirsto Dievu zāle. Un tad viņš atcerējās: sapnī, tonakt motelī, kad pirmoreiz parādījās Lora, bezgalīgi plaša piemiņas zāle aizmirstiem, pagātnē nogrimušiem dieviem un tiem, kuru dzīvā klātbūtne bija pazaudēta.

Ēna soli atkāpās.

Piegājis pie tālākās takas, viņš pameta skatienu uz priekšu un ieraudzīja gaiteni Disnejlendas stilā: melnas organiskā stikla sienas ar gaismekļiem. Krāsainas spuldzītes bezmērķīgi mirgoja un zibsnīja, radot kārtības ilūziju: tāda varētu būt kosmosa kuģa vadības pults kādā filmā.

Ēna arī kaut ko dzirdēja: dobji vibrējošu basa dūkoņu, kas atbalsojās viņa kuņģa dziļumā.

Apstājies viņš aplaida skatienu visapkārt. Neviens ceļš vairs nešķita pareizs. Vairs ne. Viņam takas jau bija līdz kaklam. Dosies pa vidējo, to, pa kuru viņam lika iet sieviete-kaķene.

Mēness virs galvas pamazām izbālēja, viena tā mala krāso­jās sārta: tuvojās aptumsums. Taku apjūma milzīga ieeja.

Vairs nebija nekādu darījumu, nekādas kaulēšanās. Atlika tikai doties iekšā. Ēna iegāja velvē, tumsā. Gaiss te bija silts un smaržoja pēc mikliem putekļiem kā iela pēc pirmā vasaras lietus.

Viņam nebija bail.

Vairs ne. Bailes bija nomirušas lielajā osī kopā ar Ēnu. Nebija vairs ne baiļu, ne naida, ne sāpju. Nebija nekā, bija tikai pati esence.

Tālumā klusi ūdenī iekrita kaut kas liels, plunkšķis atbal­sojās plašumos. Ēna sasprindzināja redzi, bet neko nevarēja saskatīt. Bija pārāk tumšs. Necik ilgi, un pamalē, no kurie­nes atskanēja plunkšķi, iemirdzējās rēgaina gaisma: pasaule ieguva apveidus. Ēna stāvēja alā, un viņa priekšā pletās spoguļgluds ūdens.

Plunkšķi kļuva arvien skaļāki, gaisma iemirdzējās spožāk, lina stāvēja krastā un gaidīja. Diezgan drīz parādījās zema, plakana laiva, kuras izliektajā priekšgalā dega balta gaisma, bet mazliet zemāk stiklaini melnajā ūdenī spīgoja luktura atspulgs. Laivā stāvēja gara auguma stāvs ar kārti, un pirmīt dzirdētos plunkšķus radīja laivinieks, cilājot un kustinot kārti, stumjot laivu pa pazemes ezeru.

- Sveiki! Ēna iesaucās, un no visām pusēm atskanēja atbalss. Varētu nodomāt, ka viņu sveic un uzrunā daudzbalsīgs koris un visiem ir viņa balss.

Stāvs, kas turēja rokā kārti, neatbildēja.

Cilvēks, kurš vadīja laivu, bija garš un ļoti tievs. Viņš ja tas bija viņš bija ģērbies vienkāršā, baltā tērpā, virs kura grozījās galva, kas nekādā gadījumā nebija cilvēka galva, tāpēc Ēna nosprieda, ka tai jābūt tādai kā maskai: putna galva uz slaika kakla ar garu, līku knābi. Rēgainais, putnam līdzīgais siluets šķita redzēts. Ēna sasprindzināja atmiņu, bet tad vīlies saprata, ka domā par Klints māju ar automāta spraugu un bālo, putnam līdzīgo stāvu, kas pazibēja no zārka, lai savāktu dzērāja dvēseli.

No kārts un laivas atbalsojoties pilēja ūdens, atstājot vil­nīšu sliedi stiklainajā ūdenī. Laiva bija darināta no niedrēm no sasietiem kūlīšiem.

Beigās laiva piestāja netālu no krasta. Laivinieks atbalstījās uz kārts. Viņš lēni pagrieza galvu, līdz raudzījās Ēnam sejā.

- Sveiks, nevirinot garo knābi, viņš sacīja vīrieša balsī. Tāpat kā viss pagaidām pazemes pasaulē piedzīvotais, ari tā šķita pazīstama.

- Kāp uz klāja! Kājas samērcēsi, bet baidos, ka citādi neva­rēs. Laivas mums vecas, un, ja piebraukšu tuvāk, noraušu dibenu.

Novilcis kurpes (Ēnam nebija ne jausmas, ka viņam kājās ir kurpes), viņš iebrida ūdenī, kas sniedzās līdz puslieliem un šķita pārsteidzoši silts. Kad Ēna piegāja pie laivas, laivinieks viņam pasniedza roku un palīdzēja iekāpt. Niedru laiva viegli sašūpojās, ūdens uzšļakstīja pār tās malām, taču mirkli vēlāk viņi atguva līdzsvaru.

Stūrmanis ar kārti atstūmās no krasta. Ēna stāvēja un ska­tījās. No viņa bikšu galiem pilēja ūdens.

- Es jūs pazīstu, viņš uzrunāja būtni.

- Kā tad citādi, laivinieks atbildēja. Laivas priekšgalā neganti uzliesmoja luktura eļļa, un Ēna dūmos sāka klepot.

- Tu strādāji pie manis. Baidos, ka Lilu Gudčaildu mums vajadzēja apbedīt bez tevis. Ik vārdu viņš izrunāja nervozi un skaidri.

Dūmi Ēnam koda acis. Noslaucījis ar delnu asaras, viņš, kā pašam šķita, tajos redzēja gara auguma vīrieti uzvalkā, ar bril­lēm zelta rāmjos uz deguna. Dūmi izklīda, un viņa priekšā atkal bija laivinieks puscilvēciska būtne ar ūdensputna galvu.

- Misters Ibiss?

- Priecājos tevi satikt, atbildēja būtne mistera Ibisa balsī. Vai zini, kas ir psihopomps?

Vārds likās dzirdēts, bet ļoti sen. Ēna papurināja galvu.

- Izdomāts nosaukums pavadonim, misters Ibiss pazi­ņoja. Mums visiem ir tik daudz pienākumu, tik daudz eksis­tences paveidu. Personiski es sevi redzu kā pētnieku, kas dzīvo klusumā un raksta pastāstiņus un fantāzijas par pagātni, kas varbūt ir bijusi, bet varbūt ne. Tiktāl viss ir patiesība. Taču, tāpat kā daudziem, ar kuriem esi nolēmis saistīt savu dzīvi, man piemīt arī citi dotumi, proti, esmu psihopomps. Es pavadu dzīvos uz nāves valstību.

- Bet es domāju, ka jau esmu nāves valstībā, Ēna sacīja.

- Neesi. Ne per se. Te ir tāds kā priekškambaris.

Laiva gludi slīdēja pazemes ezera spoguļgludajos ūdeņos. Radījuma putna galva skatījās taisni uz priekšu. Un tad, nevār­stot knābi, misters Ibiss sacija:

-Jūs, cilvēki, runājat par dzīvajiem un mirušajiem kā divām pretējām kategorijām, kas viena otru izslēdz. It kā nevarētu būt tādas upes, kas vienlaikus ir ari ceļš, vai dzies­mas, kas ir ari krāsa.

- Bet vai tad tā var būt? Ēna brīnījās. Vai var? Ezera otrā krastā klusi atbalsojās viņa vārdi.

- Ielāgo, misters Ibiss īgni atbildēja, dzīve un nāve ir vienas un tās pašas monētas divas puses. Tāpat kā divdesmit pieciem centiem vienā pusē ir cipars, bet otrā ērglis.

- Bet ja man ir monēta, kurai abās pusēs ir cipars?

- Tev tādas nav. Tādas monētas pieder tikai vai nu muļ­ķiem, vai dieviem.

Šķērsojot tumšos ūdeņus, Ēnu vienubrīd sagrāba drebuļi. Šķita, ka no spoguļgludās virsmas viņā pārmetoši noskatās bērnu sejas piesūkušās ar ūdeni, ar izplūdušām, neredzī­gām, aizmiglotām acīm. Pazemes alā nebija vēja, kas saviļņotu melnā ezera virsmu.

- Tātad esmu miris, Ēna secināja. Viņš jau sāka pierast pie šī fakta. Vai arī drīz būšu miris.

- Mēs esam ceļā uz Mirušo zāli. Es lūdzu, lai tieši es varu tevi pavadīt.

- Kāpēc?

- Es esmu psihopomps. Tu man patīc. Tu biji kārtīgs strād­nieks. Kāpēc gan ne?

- Bet… Ēna centās sakārtot domas, es jums neticēju. Jo neko daudz nezinu par ēģiptiešu mitoloģiju. Jo es neko tādu negaidīju. Kas notika ar Svēto Pēteri pie debesu vārtiem?

Baltā galva ar garo knābi nopietni grozījās no vienas puses uz otru.

- Nav svarīgi, ka tu neticēji mums, misters Ibiss sacīja. Mēs tev ticējām.

Laiva atdūrās pret ezera dibenu. Misters Ibiss pār laivas malu iekāpa ūdenī un teica Ēnam darīt tāpat. Paņēmis no laivas gala auklu, viņš pasniedza Ēnam lukturi, kas pēc formas atgādināja mēness sirpi. Abi devās uz krastu, kur misters Ibiss piesēja laivu pie klinti iedzīta tērauda gredzena. Paņēmis no Ēnas rokām lukturi un augstu to pacēlis, viņš ašā soli devās projām, metot uz zemes un augstās klinšu sienas milzu ēnas.

- Vai tev ir bail? misters Ibiss pajautāja.

- Ne pārāk.

- Nu ejot mēģini modināt sevi neviltotu godbijību un dvēseles šausmas. Šai situācijai tās ir atbilstošās jūtas.

Ēna neizjūta bailes. Interesi un uztraukumu gan, bet ne vairāk. Viņu nebiedēja ne arvien melnākā tumsa, ne nāve, pat ne būtne ar suņa galvu spēkbarības tvertnes lielumā, kas viņos noskatījās. Radījums dobji ierūcās, un Ēnam uz skausta sacēlās matiņi.

- Ēna, milzu būtne ierunājās, klāt lielā tiesas diena.

Ēna paraudzījās augšup. Misters Šakālis? viņš atsau­cās.

Anubisa plaukstas nolaidās, tumšas un milzīgas, tās paņēma Ēnu un pacēla augstu gaisā.

Šakāļa galva ar spožām, mirdzošām acīm viņu pārbaudīja tikpat bezkaislīgi, kā misters Šakālis apskatīja mirušo meiteni uz sekciju galda. Ēna zināja, ka visas viņa kļūdas, neveiks­mes, trūkumi tiek vētīti un svērti, ka viņš zināmā mērā tiek uzšķērsts, sagriezts gabalos un izgaršots.

Mēs bieži aizmirstam to, kas mums nedara godu. Meklējam attaisnojumu savai rīcībai, ievīstām to spožos melos vai ļaujam pārklāties ar bieziem aizmirstības putekļiem. Visi Ēnas noda­rījumi, par kuriem viņš kaunējās, viss, ko viņš labprāt mainītu vai vispār atsauktu, tagad atgriezās, ieraujot vainas un nožēlas virpulī, un viņam nebija, kur no tiem paslēpties. Viņš bija tik kails un tik atvērts kā līķis uz galda, un tumšais Anubiss, dievs šakālis, bija viņa prožektors, prokurors un vajātājs.

- Lūdzu, Ēna sacīja, lūdzu, beidziet!

Taču pārbaudījums turpinājās. Visi meli, kurus viņš dzīvē bija teicis, ik nozagtais sīkums, ik pāridarījums citiem, visi mazie noziegumi un sīkās slepkavības, kas gadās vai katru dienu, to visu un vēl vairāk mirušo soģis ar šakāļa galvu tagad izvilka gaismā.

Ēna sāka rūgti raudāt, sēdēdams tumšā dieva plaukstā. Viņš atkal bija knauķis, tikpat bezpalīdzīgs un bezspēcīgs.

Un tad bez brīdinājuma viss bija galā. Ēna elsoja un šņukstēja, no viņa deguna pludoja puņķi; vēl aizvien viņš jutās bezpalīdzīgs, taču lielās rokas viņu uzmanīgi, gandrīz vai maigi nolika uz klints grīdas.

- Pie kā ir viņa sirds? Anubiss norūca.

- Pie manis, iemurrājās sievietes balss.

Ēna pacēla skatienu. Blakus būtnei, kas vairs nebija mis­ters Ibiss, stāvēja Basta, pastiepusi labo roku ar Ēnas sirdi, kas meta rubīnsārtu gaismu viņas sejā.

- Dod to man, teica Tots, dievs ar Ibisa galvu, un, paņēmis sirdi rokās, kas nebija cilvēka rokas, aizslīdēja uz priekšu.

Anubiss nolika sev priekšā zelta svariņus.

- Vai tagad izšķirsies, ko es saņemšu? Ēna čukstus jau­tāja Bastai. Paradīzi? Elli? Šķīstītavu?

-Ja spalviņa būs tikpat smaga kā sirds, viņa atbil­dēja, tev pašam būs jālemj par savu likteni.

- Bet ja nebūs?

Basta paraustīja plecus, it kā jautājums viņai liktu justies neērti, tomēr mirkli vēlāk viņa atbildēja:

- Tad mēs tavu sirdi un dvēseli izbarosim Ammetam, dvēseļēdājam.

- Varbūt, viņš čukstēja, varbūt es varu piedzīvot tādas kā laimīgas beigas.

- Te ne tikai nav laimīgu beigu, viņa paskaidroja, te vispār nav beigu.

Vienā svaru kausā Anubiss uzmanīgi, godbijīgi ielika spalvu un mirkli vēlāk otrā sirdi. Kaut kas sakustējās ēnā zem sva­riem, bet Ēnam šķita nepatīkami to aplūkot tuvāk.

Spalva bija smaga, taču ari Ēnas sirds nebija no vieglajām, tāpēc svaru kausi satraukti šūpojās un nosvērās te uz vienu, te uz otru pusi.

Beigās kausi tomēr nostājās līdzsvarā, un radījums no svaru ēnas neapmierināts aizzagās projām.

- Lūk, kā, Bastas balsī skanēja vilšanās. Kārtējais galvas­kauss kaudzē. Žēl gan. Biju cerējusi, ka tu pašreizējos nemieros izdarīsi ko labu. Jūtos, kā vērojot autoavāriju palēninājumā un nespējot to novērst.

- Vai tevis tur nebūs?

Basta pašūpoja galvu.

- Man nepatīk, ka citi man saka, kas jādara.

Bezgalīgajā nāves zālē iestājās klusums, kas atbalsojās no

ūdens un tumsas.

- Vai tagad man jāizvēlas, kurp doties tālāk? Ēna jautāja.

-Jā, Tots pamāja, vai ari mēs to izdarīsim tavā vietā.

- Nē, Ēna atbildēja. Viss kārtībā. Izvēlēšos pats.

- Nu? ierēcās Anubiss.

- Tagad es atpūtīšos, Ēna atbildēja. To es vēlos. Man neko nevajag. Ne debesis, ne elli, itin neko. Lai viss vienreiz beidzas.

- Tiešām? Tots jautāja.

-Jā, Ēna pamāja.

Misters Šakālis atvēra viņa priekšā pēdējās durvis, aiz kurām nekā nebija. Nebija tumsas. Nebija pat aizmirstības. Tikai nekas.

Pieņēmis to nešaubīdamies un bez iebildumiem, Ēna spēra kāju nebūtībā, izjuzdams dīvainu, mežonīgu prieku.