VIENPADSMITĀ NODAĻA

Noslēpumu var glabāt trīs cilvēki, ja divi no tiem ir miruši.

Bens Frankijns. "Nabaga Ričarda almanahs"

Aizritēja trīs aukstas dienas. Termometra stabiņš pat pus­dienlaikā nepacēlās augstāk par mīnus divdesmit grādiem. Nezin kā cilvēki spēja izdzīvot tādās ziemās, kad vēl nebija izgudrota elektrība, sejas aizsargmaskas un viegla, silta apakš­veļa, kad vēl nevarēja tik vienkārši ceļot.

Ēna bija videonomā ēkā atradās arī solārijs un makš­ķernieku veikals un tagad aplūkoja Hincelmana gatavotās mušas foreļu ēsmai. Kolekcija izrādijās interesantāka, nekā varētu gaidīt: krāsaini, tikpat kā dzīvi kukaiņi, darināti vienīgi no spalvām un diegiem, un katrā bija noslēpts āķis.

Ēna sāka Hincelmanu izprašņāt.

- Vai tiešām gribi zināt? večuks noprasīja.

- Tiešām, Ēna apstiprināja.

- Labi, viņš pamāja. Dažreiz visi neizdzīvoja un kāds nomira. Nesalaboti dūmeņi, krāsnis un plītis nonāvēja ne mazāk ļaužu kā aukstums. Tie bija smagi laiki, cilvēki gan vasarā, gan rudenī gatavoja malku ziemai. Bet ļaunākais jau bija neprāts. Viendien dzirdēju radio spriedelējam, ko darīt ar saules gaismu, jo ziemā tās nepietiek. Man papiņš stāstīja, ka viens otrs nogājis no prāta, un to saukuši par ziemas trakumu. Leiksaidā vēl bija tīri labi, bet citās tuvākajās pilsētās gāja smagi. Bērnībā dzirdēju parunu, kas vēl nav zaudējusi nozīmi: ja kalpone līdz februārim nav mēģinājusi tevi nogalināt, viņai nav mugurkaula.

Stāstu grāmatas bija zelta vērtībā jebkura lasāmviela bija dārgums tolaik, kad pilsētā vēl nebija bibliotēkas, no kuras paņemt grāmatas. Kad brālis no Bavārijas grospapam atsūtīja stāstu izlasi, visi pilsētas vācieši sanāca rātsnamā, un viņš lasīja priekšā, un somi, īri un visi pārējie ari gribēja zināt, par ko grāmatā rakstīts.

Divdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes, Džibvejā, kāda sieviete staigāja pilnīgi kaila, piespiedusi pie krūtīm mirušo zīdaini, neparko negribēdama no tā šķirties. Domīgi grozī­dams galvu, Hincelmans ar klikšķi aizcirta vitrīnu. Neviens neko negrib pirkt. Varbūt paņemsi videonomas karti? Beigās jau te ienāks Blockbuster, un cauri būs ar manu biznesu. Bet pagaidām mums ir tīri laba izvēle.

Ēna atgādināja, ka viņam nav nedz televizora, nedz videoiekārtas. Hincelmana sabiedrība bija patīkama atmiņas, gari nostāsti, vecā vīra goblina smaids. Jāatzīst, ka televizors, kopš sāka runāt ar viņu aci pret aci, viesa neomulību, bet to jau nedrīkstēja nevienam teikt.

Parakājies atvilktnē, Hincelmans izcēla skārda kārbu, kurā kādreiz bija Ziemassvētku šokolādes konfektes vai cepumi: no tās vāka smaidīja izraibināts Santaklauss ar paplāti, uz kuras bija saliktas kokakolas pudeles. Bundžā bija piezīmju grāma­tiņa un neiztirgotu biļešu žūksnis.

- Cik daudz tu gribi? Hincelmans prasīja.

- Ko tad?

- Plunkšķa krakatas biļetes. Šodien vilksim vāģi uz ledus, tāpēc sākam tirgot biļetes. Par desmit dolāriem gabalā. Par piecām četrdesmit dolāri, bet desmit būs par septiņdesmit pieciem. Viena biļete tās ir piecas minūtes. Protams, neva­ram solīt, ka tavu piecu minūšu laikā ledus ielūzīs, bet tas, kurš uzminēs vistrāpigāk, var laimēt piecsimt dolārus, turklāt, ja krakata noies lejā tieši tavās piecās minūtēs, saņemsi apaļu tūkstoti. Jo agrāk nopirksi biļeti, jo lielākas izredzes. Vai gribi redzēt informācijas lapu?

- Protams!

Hincelmans sniedza Ēnam kopiju. Atklājās, ka plunkšķa krakata ir veca mašīna bez dzinēja un degvielas bākas, kuru ziemas laikā izvelk uz ledus. Kādu dienu pavasarī ledus sāk kust, un, kad tas ir tik plāns, ka nespēj noturēt mašīnas svaru, tā ielūst ūdenī. Visātrāk vraks bija iegrimis ezerā divdesmit septītajā februārī (1998. gada ziemā. Manuprāt, to nemaz neva­rēja saukt par ziemu.), visvēlāk pirmajā maijā (1950. gadā. Tolaik domāju, ka ziema beigsies tikai tad, ja kāds pārsitīs tai sirdi.). Visbiežāk krakata bija nogājusi pa burbuli aprīļa sākumā, parasti dienas vidū.

Visas biļetes uz aprīļa vidu jau bija izpirktas un reģistrētas uz līnijpapīra Hincelmana piezīmēs. Ēna izvēlējās 23. martu, 25 minūtes rīta pusē no 9.00 līdz 9.25, un sniedza Hincelmanam četrdesmit dolārus.

- Kaut nu visi pilsētā būtu tik atsaucīgi kā tu, Hincelmans noteica.

- Neliela pateicība par ekskursiju pirmajā vakarā, kad iebraucu jūsu pilsētā.

- Nē, Maik, Hincelmans atsaucās. Visi ienākumi aizies bērniem.

Uz bridi viņš kļuva nopietns: vecajā, grumbainajā sejā no šķelmja vairs nebija ne vēsts.

- Atnāc pēcpusdienā, tad varēsi pielikt roku, lai dabūjam krakatu uz ledus.

To pateicis, Hincelmans iedeva Ēnam piecas zilas biļetes; uz katras bija datums un laiks, uzrakstīts Hincelmana senat­nīgajā rokrakstā, un visas biļetes tika iereģistrētas piezīmju grāmatā.

- Hincelman, Ēna pajautāja, vai esat dzirdējis par tādiem ērgļu akmeņiem?

- Ziemeļos no Reinlanderas? Nē, zinu tikai Ērgļupi. Neko citu nepateikšu.

- Bet pērkonputni?

- Jā, savulaik mums bija "Pērkonputna rāmju galerija" Piek­tajā ielā, bet to aizklapēja ciet. Neko daudz nepalīdz, vai ne?

-Nē.

- Vai zini, tu taču vari aiziet un pameklēt bibliotēkā! Tur strādā krietni cilvēki, vienīgi šonedēļ varbūt aizņemti izsolē. Es taču tev rādiju mūsu bibliotēku, vai atceries?

Ēna pamāja un atvadījās. Varēja jau pats iedomāties par bibliotēku! Iekāpis savā purpurkrāsas mašīnā, viņš pagriezās uz dienvidiem no galvenās ielas un brauca gar ezeru līdz pat dienvidu tālākajam punktam, kamēr sasniedza pilij līdzīgo ēku, pilsētas bibliotēkas mājvietu. Norāde GRĀMATU IZPĀRDO­ŠANA aicināja uz apakšstāvu. Bibliotēka atradās pirmajā stāvā. Nopurinājis no zābakiem sniegu, Ēna iegāja iekšā.

Noraidoša paskata sieviete, savilkusi spilgti sarkani krāso­tās lūpas, jau prasīja, kā viņa varot palīdzēt.

- Laikam man vispirms jāizraksta lasītāja karte, Ēna atbildēja. Un vēl es gribu uzzināt visu par pērkonputniem.

Sieviete lika Ēnam aizpildīt veidlapu, un pēc tam teica, ka lasītāja karti viņam izsniegs pēc nedēļas. Ēna domāja, vai viņi nedēļu izsūta pieprasījumus, lai noskaidrotu, vai kāda cita bibliotēka valstī nemeklē viņu neatdotas grāmatas dēļ.

Cietumā viņš bija pazinis kādu vīru, kurš izcieta sodu par grāmatu zagšanu.

- Izklausās skarbi, Ēna teica, kad virs bija izstāstījis, par ko ir ietupināts.

- Grāmatas pusmiljona vērtībā, lepni sacīja ieslodzījuma biedrs. Viņa vārds bija Gerijs Magīrs. Lielākoties tās bija retas un antīkas grāmatas no bibliotēkām un universitātēm. Viņi uzgāja slēgtu noliktavu, kas no apakšas lidz pat augšai bija pilna ar grāmatām. Lieta vaļā, lieta ciet.

- Bet kāpēc tu zagi grāmatas? Ēna jautāja.

- Es tās gribēju, Gerijs atbildēja.

- Jēziņ! Grāmatas pusmiljona vērtibā.

Gerijs pasminēja un klusāk sacīja: Tā bija tikai noliktava, ko viņi atrada. Taču viņi neatrada garāžu Sanklementē ar patie­šām labu mantu.

Gerijs nomira cietumā. Slimnīcā viņam teica, ka šis tikai simulējot, līdz draņķīgā pašsajūta vakarpusē beidzās ar plisušu apendicītu. Tagad Leiksaidas bibliotēkā Ēna aptvēra, ka domā par garāžu Sanklementē, kurā kastēm dīvainu, retu un skaistu grāmatu pūst, tās visas brūnē, sačokurojas, tumsā tās apēd pelējums un kukaiņi. Grāmatas gaida kādu, kurš nekad nenāks tās atbrīvot.

Indiāņu ticējumi un tradīcijas bija salikti vienā plauktā pils tornim līdzīgā telpā. Izvēlējies dažas grāmatas, Ēna apsēdās pie loga. Dažu minūšu laikā viņš uzzināja, ka pērkonputns bija mitoloģisks, milzum liels putns, kas dzīvoja kalnu virsotnēs, nesa zibeni, bet, sizdams spārnus, izsauca pērkonu. Grāmatā bija teikts, ka dažām ciltīm bijis ticējums: pērkonputni radījuši pasauli. Ēna lasīja vēl pusstundu, bet neko vairāk neuzzināja. Par ērgļu akmeņiem bibliotēkas katalogos pat nebija nevienas norādes.

Likdams plauktā pēdējo grāmatu, Ēna juta, ka uz viņu skatās. Gar smagajiem plauktiem uz viņu nopietni lūkojās kāds puišelis. Ēna pagriezās, bet sejiņa acumirklī pazuda. Viņš uzgrieza muguru zēnam un tad, spēji pagriezies, ieraudzīja, ka atkal tiek novērots.

Kabatā bija Brīvības dolārs. Izņēmis monētu, Ēna pacēla to labajā rokā, lai zēns labi redz. Ar pirkstu iespiedis dolāru kreisajā plaukstā, viņš parādīja, ka abas rokas ir tukšas, tad pielika kreiso pie mutes, nokāsējās, tikmēr pārlikdams monētu no kreisās plaukstas labajā.

Iepletis acis, zēns metās projām, taču pēc mirkļa atgriezās, vilkdams aiz rokas Margreti Olsenu, kura nebūt nesmaidīja, bet, uzmetusi Ēnam aizdomu pilnu skatienu, sacīja:

- Sveicināti, mister Ainsel! Leons teica, ka jūs rādāt viņam burvju trikus.

- Mazliet roku veiklības, kundze.

- Labāk nevajag, viņa teica.

- Atvainojiet. Es tikai gribēju viņu izklaidēt.

Viņa stingri paspieda Ēnas roku. Atlaid to. Ēna roku atlaida.

- Atvainojiet, vēl neesmu pateicies par jūsu padomu attiecībā uz dzīvokļa siltināšanu. Tagad pie manis ir jauki kā dieva ausī.

- Tad jau labi. Ledainā izteiksme sievietes sejā nemainījās.

- Jauka bibliotēka, Ēna centās uzturēt sarunu.

- Ēka tiešām skaista. Bet pilsētai vajag kaut ko lietderīgāku un ne tik skaistu. Vai iesiet uz grāmatu izpārdošanu?

- Šoreiz laikam ne.

- Derētu gan. Pasākums labdarībai. Ienāk nauda un atbrī­vojas vieta jaunām grāmatām, rodas līdzekļi, lai iegādātos datorus bērnu stūrītim. Tomēr, jo ātrāk uzbūvēs pilnīgi jaunu bibliotēku, jo labāk.

- Labs iegansts.

- Taisni cauri zālei un lejā pa kāpnēm. Priecājos, ka satikā­mies, mister Ainsel.

- Sauciet mani vārdā, par Maiku, Ēna atbildēja.

Neatbildējusi viņa paņēma Leonu aiz rokas un veda uz

bērnu nodaļu.

- Bet, mammu, Ēna dzirdēja zēna balsi, tā nebija joku veikalība. Nē! Es taču redzēju, ka tā pazuda un tad izkrita viņam no deguna. Es redzēju!

No sienas lūkojās Ābrahama Linkolna portrets, eļļas glezna. Nokāpis pa marmora kāpnēm ar koka margām bibliotēkas apakšstāvā, Ēna iegāja plašā zālē ar galdiem, uz kuriem grēdās rindojās dažādas grāmatas, saliktas, kā pagadās, neatlasītas un nešķirotas: gan mīkstos vākos, gan cietos, daiļliteratūra un populārzinātniskie sējumi, laikraksti un enciklopēdijas viss bija salikts uz galdiem ar muguriņām gan uz augšu, gan uz leju.

Ēna devās tālāk pie galda ar senām grāmatām ādas iesē­jumos, kurām uz muguriņām ar baltu krāsu bija atzīmēts kataloga numurs.

-Jūs tajā stūrī šodien esat pirmais viesis, sacīja vīrs, kas sēdēja blakus tukšām kastēm, somām un metāla bundžai ar naudu. Cilvēki jau lielākoties izvēlas trillerus, bērnu lite­ratūru un Harlequin romance sērijas grāmatas, Dženiju Kērtoni, Dānieļu Stīlu un tamlīdzīgi. Pats viņš lasīja Agatas Kristi "Rodžera Ekroida nāvi". Visas grāmatas no mūsu galda maksā piecdesmit centus, par dolāru varat ņemt trīs.

Ēna pateicās un turpināja meklēt, līdz beigās atrada Hērodota "Vēsturi" bālgani brūnā iesējumā. Tā atsauca atmiņā cie­tumā atstāto grāmatu mīkstajos vākos. Pēc tam viņa uzmanību piesaistīja "Mulsinošās Ilūzijas viesistabā" tajā varētu būt arī monētu triki. Paņēmis abas grāmatas, Ēna devās pie vīra ar naudas bundžu.

Nopērciet vēl vienu, tā vai tā dolārs jāmaksā, bibliotē­kas darbinieks ieteica. Turklāt, paņēmis vēl vienu, izrādisiet laipnību. Mums jāatbrīvo plaukti.

Ēna devās atpakaļ pie senajām grāmatām ādas iesējumos. Viņš nolēma atbrīvot bibliotēku no tās grāmatas, kuru, vis­ticamāk, neviens cits nepirktu, taču nevarēja izlemt, kura tā būtu: "Visbiežāk sastopamās urinceļu saslimšanas ar ilustrāci­jām" vai "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Apskatījis medicīnas grāmatas attēlus, Ēna nosprieda, ka gan jau pilsētā atradīsies pusaudzis, kam tā noderēs, lai šokētu draugus. Beigās paņēmis "Protokolus", Ēna devās uz durvīm, kur darbinieks paņēma no viņa dolāru un ielika grāmatas brūnpapīra maisiņā ar uzrakstu "Deiva delikateses".

Un tad jau varēja braukt projām. Visā atpakaļceļā uz pilsē­tas ziemeļaustrumu stūri pavērās skaidrs skats uz ezeru. Ēna pat saskatīja savu māju, mazu, brūnu kastīti krastā aiz tilta. Pie tā jau rosījās četri pieci cilvēki, grūzdami uz baltā ledus tumšzaļu mašīnu.

- Divdesmit trešajā martā, Ēna klusā balsī piekodināja ezeram, no deviņiem līdz deviņiem un divdesmit piecām minūtēm no rīta.

Nez vai ezers un mašīna to dzirdēja, un, ja arī dzirdētu, nav zināms, vai pievērstu viņa vārdiem uzmanību. Par to Ēna šau­bījās. Ēnas pasaulē veiksme, izdošanās tā notika ar citiem, nevis ar viņu.

Vējš skarbi pūta tieši sejā.

Kad viņš piebrauca pie mājas, tur jau gaidīja policijas priekšnieks Čads Muligans. Ieraugot policijas mašīnu, Ēnas sirds sāka dauzīties, taču tiesībsargs priekšējā sēdeklī nodar­bojās ar rakstudarbiem, un sirds nomierinājās.

Ar papīra maisiņu rokā viņš devās pie policista.

Muligans nolaida logu.

- Biji bibliotēkas izsolē? -Jā-

- Es pirms diviem trim gadiem nopirku kasti ar Roberta Ladlama trilleriem. Domāju kādreiz izlasīt. Brālēns uz viņu kā uzburts. Zini, ja kādreiz tikšu izsēdināts vientuļā, neapdzīvotā salā ar visu Roberta Ladlama grāmatu kasti, varbūt izņemšu cauri.

- Vai varu kaut kā palīdzēt, priekšniek?

- Man neko nevajag, vecais. Nodomāju, ka jāpiebrauc un jāpalūko, kā esi iekārtojies. Gan jau zini ķīniešu sakāmvārdu: ja esi izglābis kādam dzīvību, tev par viņu jārūpējas. Negribu teikt, ka pagājušajā nedēļā izglābu tevi no nāves. Tomēr sado­māju apciemot. Kā ripo Gunteru purpura vāģis?

- Tā neko, Ēna atsaucās. Laba mašīna. Dūc kā bitīte.

- Prieks dzirdēt.

- Bibliotēkā satiku kaimiņieni no blakusdzīvokļa, viņš turpināja. Mis Olsenu. Domāju, kas…

- Kas par mušu viņai iekodusi?

- Jā, apmēram tā.

- Gara vēsture. Ja gribi gabaliņu ar mani pabraukt, visu izstāstīšu.

Ēna brīdi padomāja.

- Labi, beigās izšķīries, viņš iekāpa policijas mašīnas priekšējā sēdeklī. Muligans pagriezās uz pilsētas ziemeļu malu. Apstājies viņš izslēdza ugunis un novietoja mašīnu bla­kus ceļam.

- Darens Olsens iepazinās ar Margu Stīvenspointas Uni­versitātē un atveda viņu uz ziemeļiem, Leiksaidu. Viņa studēja Žurnālistikas fakultātē. Darens, velns lai parauj, viesnīcu vadību vai kaut ko tādu. Kad abi atbrauca, visiem žokļi atkā­rās. Tas bija pirms trīspadsmit četrpadsmit gadiem. Marga bija īsta skaistule… melniem matiem… Bridi pieklusis, Čads turpināja: Darens vadīja Motel America Kamdenā, divdesmit jūdzes uz rietumiem no šejienes. Vienīgā nelaime, ka reti kurš tur piestāja, un beigās moteli slēdza. Viņiem bija divi puikas. Tolaik Sandijam bija vienpadsmit gadu. Mazais laikam Leons vārdā? vēl bija zīdaiņa autiņos.

Darens Olsens nebija no drosmīgajiem. Skolā labi spēlēja futbolu, bet vēlāk ne ar ko neizcēlās. Vīram nebija dūšas atzī­ties sievai, ka zaudējis darbu. Mēnesi, varbūt divus agri no rīta viņš izbrauca no mājām, bet atgriezās vēlu vakarā, sūrodamies par smagu dienu motelī.

- Un ko viņš augām dienām darīja? Ēna jautāja.

- Hm. Nezinu teikt. Jādomā, brauca uz Aironvudu, varbūt uz Grinbeju. Gan jau sākumā meklēja darbu. Drīz vien pavadīja laiku dzerot, pīpējot marihuānu un, visticamāk, laiku pa lai­kam tiekoties ar kādu strādniecīti, lai vismaz uz mirkli sajustos apmierināts. Varbūt azartspēles. Vienu gan zinu droši: desmit nedēļu laikā viņš iztukšoja kopējo kontu. Turpmākais bija tikai laika jautājums. Marga uzzināja paskat tik!

Čads strauji pagrieza mašīnu, ieslēdza sirēnu un bākugunis, līdz nāvei pārbiedēdams sīku vīreli mašīnā ar Aiovas numuru, kurš brauca lejā pa nogāzi turpat simt kilometru ātrumā.

Izrakstījis Aiovas nebēdnim kvīti, Muligans turpināja stāstu:

Pie kā mēs palikām? Nūja. Marga viņu padzina, iesniedza tiesā šķiršanos. Un tad gāja vaļā nikna cīņa par bērnu aizbild­niecību. Tieši tā to sauc žurnālā People. Niknā cīņa par bērnu aizbildniecību. Man ikreiz nāk prātā aina ar advokātiem, kas bruņojušies ar nažiem, ieročiem un sitamajiem. Abi dēli palika pie Margas. Darenam piešķīra tiesības bērnus apciemot un vēl šādas tādas privilēģijas. Jā, Leons tolaik bija pavisam mazs, Sandijs vecāks, labs bērns, no tiem, kas dievina tēvu. Negri­bēja ne dzirdēt neko sliktu. Māju viņi zaudēja, skaistā vietā pie Danielsroudas. Pārvācās uz dzīvokli. Darens aizbrauca projām. Ik pēc dažiem mēnešiem atgriezās, lai visiem bojātu dzīvi.

Tā tas gāja vairākus gadus. Atbrauca, naudu iztērēja dēliem, atstāja Margu vienās asarās. Lielākā daļa no mums vēlējās, kaut viņš te vairs nerādītos. Darena mamma un tētis, aizgājuši pensijā, devās uz Floridu, teikdami, ka nepārcietīs vēl vienu ziemu Viskonsinā. Pērn Darens uzradās, gribēja aizvest dēlus Ziemassvētkos pie sevis. Marga nekādā ziņā nepiekrita, pasūtīja šo pie velna. Diez kas nebija, dabūju braukt. Ģimenes skandāls. Kad ierados, Darens stāvēja mājas priekšā un bļaus­tījās, puikas turējās malā, bet Marga raudāja.

Pateicu Darenam, ka viņš laikam grib pārnakšņot kamerā. Brīdi šķita, ka šis man gāzīs, tomēr nebija tik pillā un savaldī­jās. Aizvedu viņu uz treileru apmetni uz dienvidiem no pilsē­tas, pateicu, lai nomierinās. Ka pietiekami sāpinājis Margu… Nākamajā dienā viņš aizbrauca.

Pēc divām nedēļām pazuda Sandijs. Neiekāpa skolas auto­busā. Labākajam draugam bija stāstījis, ka drīzumā tiksies ar tēti, kas sagatavojis baigi foršo dāvanu, jo Ziemassvētki Floridā izjukuši. Kopš tā laika neviens zēnu nav redzējis. Nolaupīšana ģimenē ir vissmagākā lieta. Visgrūtāk ir atrast tādu bērnu, kas negrib, lai viņu atrod, pareizi?

Ēna piekrita. Tomēr viņš ievēroja vēl kaut ko. Čads Muligans taču bija iemīlējies Margretē Olsenā. Interesanti, vai viņš pats zināja, ka no malas tas redzams kā uz delnas?

Pēc brīža Čads atkal ieslēdza signālugunis, apturēdams pusaudžus, kas pārsniedza ātrumu. Šoreiz viņš kvīti neizraks­tīja, tikai iedvesa "bailes no Dieva dusmām".

* * *

Tovakar Ēna sēdēja pie virtuves galda un prātoja, kā sud­raba dolāru pārvērst penijā. Triku viņš atrada "Ilūziju" grā­matā, bet pamācība bija kaitinoša, nekam nederīga un izplū­dusi. Piemēram, frāze tad lieciet penijam izgaist kā parasti, bija iesprausta vai katrā teikumā. Ej nu sazini, ko autors ar to domājis! Franču metodi? Piedurkni? Varbūt jākliedz: Augstā debess, skatieties! Kalnu lauva!, jānovērš skatītāju uzmanība un jāiemet monēta kabatā?

Pametis sudraba monētu gaisā, Ēna to noķēra un atcerējās Mēnesi un sievieti, kas monētu iedeva, tad atkal ķērās pie trika. Nekas nesanāca. Iegājis vannas istabā, Ēna mēģināja spoguļa priekšā un pārliecinājās, ka viņam ir taisnība. Tas nebija iespējams. Nopūties viņš iemeta monētas kabatā un apsēdās uz dīvāna. Apmetis ap kājām lētu pledu, viņš sāka šķirstīt "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Druka divās slejās bija sīka, gandrīz nesalasāma. Ēna tikai pārlapoja, apstādamies pie tālaika fotoattēlu kopijām, kas atdzīvināja Leiksaidas Padomi: garas vaigubārdas, māla pīpes, apdilušas, spīdīgas platmales un sejas, no kurām daudzas dīvainā kārtā šķita pazīstamas. Ēna nebija pārsteigts, atklā­jis, ka 1882. gadā Padomes sekretārs bijis Patriks Muligans, vajadzētu tikai nodzīt bārdu, zaudēt desmit kilogramus, un izspļauts Čads Muligans, droši vien viņa vecvecvectēvs. Ēna prātoja, vai kaut kur fotogrāfijās nav redzams ari Hincelmana vectēvs, Amerikas pionieris, bet diezin vai viņš varēja būt bijis piemērots Padomes darbinieka amatam. Ēnam pārskatot fotogrāfijas, parakstos tā kā pavīdēja Hincelmana vārds, taču, atšķirot lapas atpakaļ, viņš neko neatrada, un no sīkās drukas jau sāka sūrstēt acis.

Nolicis grāmatu uz krūtīm, Ēna juta, ka galva krīt lejup. Uz dīvāna būtu muļķīgi aizmigt, viņš prātīgi nosprieda. Līdz guļamistabai taču pāris soļu. Tomēr pēc piecām minūtēm gulta un guļamistaba būs turpat, kur bijušas, un viņš jau nemaz negulēs, tikai uz bridi aizvērs acis…

Tumsa rēca.

Viņš stāvēja atklātā līdzenumā. Gandrīz turpat, kur bija izlau­zies, kad zeme negribēja viņu laist vaļā. Arī tagad no debesīm krita zvaigznes, kas, pieskaroties sarkanajai zemei, pārvērtās vai nu vīrietī, vai sievietē. Visi vīrieši bija ar gariem, melniem matiem un augstiem vaigu kauliem, bet visas sievietes atgādināja Margreti Olsenu. Tie bija zvaigžņu cilvēki.

Visi lepni skatījās Ēnā ar melnajām acīm.

- Pastāstiet man par pērkonputniem, Ēna teica. Lūdzu! Ne jau man to vajag. Manai sievai.

Zvaigžņu cilvēki cits pēc cita uzgrieza viņam muguru un, līdzko nebija redzamas viņu sejas, saplūda ar ainavu. Tomēr pēdējā būtne, kurai melnajos matos vīdēja tumšpelēkas cirtas, pirms izgaišanas pamāja uz debesīm vīna krāsā.

- Pajautā viņiem pats, būtne sacīja.

Noplaiksnīja vasaras zibens, uz mirkli izgaismodams ainavu no apvāršņa līdz apvārsnim.

Blakus cēlās augstas klintis, smilšakmens virsotnes un smai­les, un Ēna sāka kāpt augšā uz tuvāko no tām. Smaile bija sena un ziloņkaula krāsā. Ieķēries klintī, viņš juta to iegriežamies plaukstā. Kauls, Ēna nodomāja. Nevis klints, bet vecs, sauss kauls.

Viss notika sapnī, un sapnī dažkārt nevar izvēlēties un nevar pieņemt lēmumu, vai arī tie jau sen pieņemti, iekams sapnis sācies. Ēna kāpa augšup. Plaukstas sūrstēja. Zem kailajām pēdām krakšķēja, lūza un šķīda kauli. Vējš smagi zvetēja, bet viņš, pieplacis klintij, turpināja kāpt.

Smaili veidoja vienāda veidola kauli viņš aptvēra un sevī atkārtoja to atkal un atkal. Tie bija sausi un apaļi ka bumbas. Uz brīdi Ēna iztēlojās, ka tās varētu būt kāda briesmīga putna olu vecās, dzeltenās čaulas. Taču, uzplaiksnot vēl vienai zibens šautrai, Ēna apaļajos veidojumos ievēroja acu dobumus un atņirgtus zobus.

Kaut kur kliedza putni. Sejā sitās lietus.

Viņš atradās simtiem pēdu virs zemes, piekļāvies galvaskausu tornim, bet visapkārt lidoja ēnaini, milzīgi putni ar baltu spalvu gredzenu ap kaklu, līdzīgi kondoriem, to spārni šķīla zibens šaut­ras. Milzīgi, graciozi, baisi radījumi, kuru spārnu vēzieni nakts tumsā dārdēja kā pērkons.

Putni riņķoja ap torņa smaili.

Ēna nosprieda, ka spārnu atvēziens ir piecpadsmit vai pat divdesmit pēdu plats.

Viens putns pēkšņi metās uz viņa pusi, ziliem zibeņiem šķīstot no spārniem. Ēna uz mirkli ierāvās spraugā starp galvaskausiem; acu dobumi glūnēja, nelīdzenie zobi ņirdza, un tad, riebuma, šausmu un bijības pārņemts, viņš turpināja rāpties galvaskausu tornī, savainodams uz asajām šķautnēm ādu.

Cits putns, pielidojis klāt, iecirta viņa rokā nagu, kas bija cil­vēka plaukstas lielumā.

Ēna mēģināja izraut no pērkonputna spārna spalvas, jo, atgriezies pie savas cilts bez tām, viņš kristu nežēlastībā un nekad nekļūtu par vīrieti, taču putns izvairījās, un spalvas vairs nebija aizsniedzamas. Beigās pērkonputns metās projām vējā, bet Ēna turpināja ceļu augšup.

Galvaskausu bija daudz, vismaz tūkstotis. Tūkstošu tūk­stoši. Turklāt nejau cilvēku galvaskausi vien. Beigās Ēna tomēr sasniedza virsotni, ap kuru riņķoja milzīgie pērkonputni, viesuļa brāzmās tik tikko vizēdami spārnus.

Ēna dzirdēja balsi, bifeļcilvēka balsi, kas sauca viņu vējā un teica, ka galvaskausi pieder…

Tornis sašūpojās, un pats lielākais pērkonputns, acīm metot žilbinoši baltzilas zibens šautras un grandot pērkonam, metās tieši virsū Ēnam, un viņš kūleņodams krita lejā pa galvaskausu torni…

Džinkstēja telefons. Ēna pat nebija zinājis, ka tas ir pie­slēgts. Apreibis, drebošs viņš pacēla klausuli.

-Velns lai parauj! Trešdiena iebrēcās tik nikni kā vēl nekad. Piķis un zēvele, kādus podus tu tur vāri?!

- Es gulēju, viņš apstulbis atbildēja.

- Maitasgabals tāds, vai tiešām tu domā, ka paslēpu tevi tādā vietā kā Leiksaida, lai taisītu tādu traci, kas pamodinās pat mironi?

- Es sapnī redzēju pērkonputnus… Ēna teica, un torni. No galvaskausiem.

Viņš domāja, ka noteikti jāpastāsta par sapni.

- Zinu jau, zinu, par ko tu sapņoji. Kurš tad, velna būšana, to nezina? Augstā debess! Kāda jēga tevi slēpt, ja tu, maita, par sevi bazūnē?

- Paklau… Trešdiena pēc mirkļa ierunājās. Ēna domāja, ka viņš tūlīt atkal sāks kliegt, taču Trešdiena jautāja: Galvas­kausu tornis, saki?

-Jā, Ēna atbildēja.

Vada otrā galā uz brīdi iestājās klusums.

- No rīta būšu klāt, Trešdiena beigās izmeta.

Dusmas, šķiet, jau bija noplakušas.

- Dosimies uz Sanfrancisko. Puķes matos vari nespraust.

Klausulē sāka pīkstēt.

Nolicis tālruni uz paklāja. Ēna stīvi uzslējās pussēdus. Pulkstenis rādīja seši no rīta, aiz loga bija melna tumsa. Drebē­dams viņš piecēlās no dīvāna. Virs aizsalušā ezera skaļi siroja vējš. Kaut kur tuvumā dzirdēja raudas, tepat aiz sienas. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir Margreta Olsena, kas klusi, tomēr uzstājīgi un sirdi plosoši šņukstēja.

Ēna devās uz vannas istabu pačurāt, bet, atgriezies guļam­istabā, stingri aizvēra durvis, lai nedzirdētu sievietes raudas. Aiz loga gaudoja un vaimanāja vējš, it kā arī meklēdams pazu­dušu bērnu, un tajā naktī viņš vairs neaizmiga.

* * *

Sanfrancisko janvāra diena bija ziemai neatbilstoši silta, tik silta, ka Ēnam uz skausta izspiedās sviedri. Trešdiena bija ģēr­bies tumšzilā uzvalkā, uz deguna bija uztupinājis brilles zelta rāmīšos. Viņš izskatījās kā advokāts no kāda televīzijas šova.

Abi gāja pa Haitstrītu. Ielas klaidoņi, blēži un ubagi viņos tikai noskatījās, neviens necilāja papīra glāzīti sīknaudai, neviens neko nelūdza.

Trešdiena soļoja, zobus sakodis. Kad šorīt pie mājas apstā­jās melnais Lincoln limuzīns, uzreiz bija skaidrs, ka vecais vēl dusmojas, tāpēc Ēna neko nejautāja. Braucot uz lidostu, abi nepārmija ne vārda. Labi gan, ka Trešdiena lidos biznesa, bet viņš ekonomiskajā klasē.

Diena jau sliecās uz vakaru. Sanfrancisko Ēna pēdējo reizi bija redzējis bērnībā un vēlāk filmās, tāpēc tagad jutās pār­steigts, cik pazīstamas, krāsainas un vienreizīgas bija pilsētas koka mājas, cik stāvi kalni, cik ļoti pilsēta atšķīrās no citām.

- Grūti noticēt, ka Sanfrancisko un Leiksaida ir vienā val­stī, viņš beigās ierunājās.

Uzmetis viņam niknu skatienu, Trešdiena izmeta:

- Nav gan! Sanfrancisko vairs nav vienā valstī ar Leiksaidu tāpat kā Ņūorleāna nav vienā valstī ar Ņujorku un Maiami nav vienā valstī ar Mineapolisu.

- Tiešām? Ēna brīnījās.

- Tiešām. Kas par to, ka šīm pilsētām var būt kādas kopīgas kultūras iezīmes nauda, federālā valdība, izklaide -, tā acīm redzami ir viena zeme, taču vienīgais, kas tās apvieno iluzorā valstī, taču ir zaļās banknotes, "Vakara šovs" un Makdonalds.

Viņi tuvojās parkam ceļa galā.

- Esi laipns pret dāmu, kuru apciemosim! Bet ne pārlieku laipns.

- Centīšos nepārsālīt, Ēna apsolīja.

Viņi uzkāpa uz zāliena.

Viņus ar skatienu pavadīja meitene, ne vecāka par četr­padsmit gadiem, ar zaļām, oranžām un rozā matu cirtām. Turpat uz zemes sēdēja sētas krancis ar auklu kaklasiksnas vai pavadas vietā. Meitene izskatījās vairāk izsalkusi nekā suns. Krancis ievaukšķējies sāka luncināt asti.

Ēna iedeva meitenei dolāru. Viņa skatījās neticīgām acīm.

- Nopērc par to sunim ēdamo, viņš ieteica.

Meitene smaidīdama pamāja.

- Runāšu skaidru valodu, Trešdiena iesāka. Tev pret to dāmu jāizturas ļoti uzmanīgi. Tu vari viņai iepatikties, un tam būtu sliktas sekas.

- Viņa ir tava draudzene vai kas?

- Ne par kādu naudu pasaulē, Trešdiena pārliecināti atbil­dēja. Viņa dusmas jau bija izgaisušas, bet varbūt pataupītas nākotnei? Jādomā, ka niknums bija vecā vīra dzinējspēks.

Zālē zem koka sēdēja sieviete, sev priekšā izklājusi papīra galdautu. Uz tā rindojās dažādi plastmasas trauki.

Viņa nebūt nebija resna, bet… (Ēnam agrāk nebija bijis izdevības lietot šo apzīmējumu) valdzinoši kupla. Gaišiem, gandrīz baltiem matiem, platīna cirtām kā sen mirušām kino­zvaigznēm, ar aveņkrāsas lūpām. Viņa bija divdesmit piecus līdz piecdesmit gadus veca.

Kad viņi pienāca klāt, dāma no šķīvja mielojās ar pildītām olām. Izdzirdusi soļus, sieviete pacēla galvu un, nolikusi malā izvēlēto olu, apslaucīja roku.

- Sveiks, vecais blēdi! viņa smaidīdama teica.

Zemu palocījies, Trešdiena paņēma sievietes roku un pacēla pie lūpām.

- Tu izskaties dievišķīgi, viņš sacīja.

- Bet kā gan, ellē, citādi man vajadzētu izskatīties? sie­viete laipni jautāja. Un tu jau melo. Ņūorleāna bija liela kļūda, pieņēmos tur par piecpadsmit kilogramiem, vai? Es zvēru. Zināju, ka jādodas projām, tikko sāku gāzelēties. Tagad staigājot ciskas beržas viena pret otru, vai vari tam noticēt?

Pēdējais teikums bija adresēts Ēnam. Nezinādams, ko te lai piebilst, viņš nosarka. Sieviete priecīgi iesmējās.

- Viņš nosarka! Mīļais Trešdiena, tu atvedi pie manis kautru zēnu! Cik tas ir neaprakstāmi jauki no tavas puses! Kā viņu sauc?

- Ēna, Trešdienu acīm redzami ielīksmoja viņa diskom­forts. Ēna, sasveicinies ar Lieldienu!

Ēna nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un sieviete atkal pasmaidīja. Nudien kā krustugunīs, kad malumednieki apžilbina briedi, kuru tūlīt nošaus. Jau pa gabalu no viņas nāca vilinošs jasmīnu, sausserža, piena un sievietes ādas smaržu sajaukums.

- Kā iet pa dzīvi? Trešdiena apvaicājās.

Sieviete Lieldiena iesmējās dziļā krūšu balsī, pilnasinīgi un priekpilni. Tādi smiekli apburtu ikvienu.

- Viss kārtībā, viņa atbildēja. Bet kā tev pašam, tu, vecais vilk?

- Ceru iesaistīt tevi palīgspēkos.

- Velti nositīsi laiku.

- Pirms noraidi, vismaz paklausies manī!

- Nešķied velti laiku! Nav jēgas.

Lieldiena uzmeta skatienu Ēnam.

- Lūdzu, apsēdies un izvēlies! Paņem šķīvi un pieliec ar ēdienu līdz malām! Viss te gards. Olas, cepts cālis, cālis ar kariju, cāļa salāti, bet tur garausis patiesībā auksts trusis, īsta delikatese, un tajā bļodā ir ragū. Bet kāpēc es pati nevarētu tev visu salikt šķīvi?

Un tā ari notika. Paņēmusi plastmasas šķīvi, Lieldiena sakrāva tajā veselu kalnu ēdamā un pasniedza to Ēnam.

- Varbūt kaut ko iekodīsi? viņa pajautāja Trešdienām.

- Kā teiksi, mana miļā, viņš atsaucās.

- Bet tu taču esi sūda melu pilns! Brīnums, ka tavas acis vēl nav kļuvušas brūnas, Lieldiena iesaucās.

Nolikusi Trešdienas priekšā šķīvi, viņa teica:

- Ieliec pats!

Aiz muguras Lieldienai spīdēja pēcpusdienas saule, un viņas mati izskatījās kā platīna oreols.

- Ēna, ar baudu košļādama cāļa kāju, viņa sacīja, mīļš vārds. Kāpēc tevi tā sauc?

Ēna aplaizīja apkaltušās lūpas.

- Bērnībā, viņš iesāka, mēs ar māti dzīvojām, bijām, gribu teikt, viņa bija, nu, tāda kā sekretāre vairākās ASV vēst­niecībās, un mēs pārcēlāmies no pilsētas uz pilsētu, ceļojām vai pa visu Ziemeļeiropu. Pēc tam māte sasirga un priekšlai­cīgi atvaļinājās, un tad atgriezāmies Savienotajās Valstīs. Es nevarēju saprasties ar citiem bērniem, tāpēc klusēdams kā ēna sekoju pieaugušajiem. Laikam jau ilgojos pēc sabiedrības. Nezinu. Biju pavisam mazs.

- Tu izaugi, Lieldiena aizrādīja.

-Jā, Ēna pamāja, izaugu.

Sieviete atkal pievērsās Trešdienām, kas tiesāja no bļodas kaut ko līdzīgu aukstam gumbo. Vai tas ir tas pats zēns, kurš visus tā uztraucis?

-Tu jau dzirdēji?

- Es visu laiku turu ausis vaļā, viņa atbildēja un atkal uzrunāja Ēnu: Turies no viņiem pa gabalu! Pasaulē ir pārāk daudz slepenu biedrību, un tām lojalitāte un mīlestība ir sveša. Reklāma, neatkarīgie, valdība visi sēž vienā laivā. Sākot no puskoka lēcējiem un beidzot ar patiesi bīstamajiem. Paklau, veco vilk! Vienudien dzirdēju joku, kas tev patiks. Kā var zināt, ka Kenedija noslepkavošanā nebija iesaistīta CIP?

- Man to jau kāds stāstīja, Trešdiena atsaucās.

- Žēl gan.

Sieviete atkal pievērsa uzmanību Ēnam.

- Bet tie cirka aģenti, ar kuriem tikies, ir kaut kas cits. Tādi pastāv tāpēc, ka visi zina, ka viņiem jāpastāv.

Iztukšojusi papīra tasi ar dzērienu, kas izskatījās pēc balt­vīna, Lieldiena piecēlās.

- Ēna ir labs vārds, viņa teica. Man gribas mokačīno. Ejam!

Lieldiena uzsāka soļot.

- Bet kā ar ēdienu? Trešdiena brīnījās. To taču nevar te atstāt.

Lieldiena pasmaidīja, norādīja uz meiteni ar suni, kas sēdēja tuvumā, un tad iepleta rokas, it kā vēlēdamās apskaut Haitstrītu un visu pasauli.

- Lai paēd, viņa pagriezās, lai dotos projām, un abi vīrieši sekoja.

- Neaizmirsti, iedama viņa teica Trešdienām, ka esmu bagāta. Man visa kā pietiek. Kāpēc lai es tev palīdzētu?

- Tu esi viena no mums, viņš atgādināja, tikpat aiz­mirsta, tikpat nemīlēta un aizgājusi nebūtībā kā mēs visi. Neviens nešaubās par to, kurā pusē tev jānostājas.

Iegājuši kafejnīcā, viņi apsēdās. Tur bija tikai viena viesmīle ar gredzenu uzacī kā kastas zīmi. Otra sieviete aiz letes gatavoja kafiju. Automātiski smaidīdama, viesmīle pieņēma pasūtījumu.

Lieldiena uzlika slaido roku uz Trešdienas raupjās, pelēkās delnas virspuses.

- Atkārtoju, viņa sacīja, man klājas jauki. Lieldienas vēl aizvien atzīmē ar olām un zaķiem, saldumiem un gaļu, godinot atdzimšanu un pārošanos. Dāmas pušķo cepures ar ziediem, cilvēki dāvina cits citam puķes. Viss par godu man. Turklāt ar katru gadu kuplākā skaitā. Par godu man, veco vilk!

- Bet tu audzē taukus un bagātību, jo tevi tā mīl un pie­lūdz? Trešdiena strupi vaicāja.

- Neesi nu cūka! Sievietes balss pēkšņi izklausījās pavi­sam nogurusi. Viņa iemalkoja mokačlno.

-Jautājums ir nopietns, mana dārgā. Protams, atzīstu, ka miljoniem cilvēku cits citu apdāvina tavā vārdā un piekopj svētku rituālus, pat meklē paslēptas olas. Bet cik daudzi no viņiem zina, kas tu esi? Ko? Atvainojiet, mis?

Pēdējā frāze attiecās uz viesmīli.

Meitene atsaucās:

- Vēlaties vēl espreso?

- Nē, mīļumiņ. Gribēju palūgt izšķirt nelielu strīdu. Mēs ar draudzeni nevaram vienoties par vārda "Lieldienas" nozīmi. Varbūt tu kaut ko zini?

Meiča blenza tā, it kā viņam no mutes sprauktos laukā zaļi krupji.

- Man par to kristiešu būšanu nav sajēgas. Esmu pagāns, viņa pēc brītiņa attrauca.

- Varbūt saistīts ar Kristus augšāmcelšanos? ierunājās sieviete aiz letes.

- Tiešām? Trešdiena pārprasīja.

- Domāju gan, sieviete pamāja. Lielā diena. Zināt, kad Kristus ir atgriezies.

- Augšāmcēlies dēls. Protams, loģiskākais pieņēmums.

Pasmaidijusi sieviete atsāka darboties ar kafijas automātu.

Trešdiena pievērsās viesmīlei.

- Laikam būs jāņem vēl viens espreso, ja neiebilstat, un sakiet man: ko jūs, pagāni, pielūdzat?

- Ko pielūdzam?

- Tieši tā. Manuprāt, jums ir plašs darbības lauks. Tātad ko jūs godājat pie mājas altāra? Ko pielūdzat rītausmā un mijkrēslī?

Mēmi pakustinājusi lūpas, meiča beidzot atbildēja:

- Sievišķo sākotni. Tā spēcina. Vai saprotat?

- Tiešām? Bet vai jūsu sievišķajai sākotnei ir ari vārds?

- Viņa ir dieviete, kas dzīvo mūsu sirdīs, meitene ar gre­dzenu uzacī dusmīgi piesarka. Viņai vārdu nevajag.

- Ak tā, Trešdienas sejā parādījās plats pērtiķa smīns, un viņai par godu rīkojat varenas bakhanālijas? Varbūt piln­mēness naktī dzerat asins vīnu, degot spilgti sarkanām sve­cēm sudraba svečturos? Varbūt kailas nirstat putojošos viļņos, ekstāzē skandinot lūgsnu savai dievietei bez vārda, bet viļņi apskalo jums kājas, aplaizīdami ciskas kā tūkstoš leopardu mēles?

-Jūs par mani smejaties, meitene atcirta. Mēs neko tādu nedarām!

To pateikusi, viņa dziļi ievilka elpu. Ēna nodomāja, ka droši vien skaita līdz desmit.

- Varbūt vēl kādam kafiju? Varbūt jums mokačīno, kundze?

Viesmīle smaidīja gandrīz tieši tāpat, kā viņus sagaidot.

Visi purināja galvas, un meiča pagriezās, lai sasveicinātos

ar citu apmeklētāju.

- Lūk, Trešdiena nerimās, cilvēks, kas nekam netic un kas neprot priecāties. Čestertons. Tiešām pagāns. Jā. Varbūt iziesim uz ielas, mana mīļā Lieldiena, un turpināsim pētī­jumu? Mēģināsim tikt pie skaidrības, cik daudz garāmgājēju zina, ka Lieldienu[5] vārds cēlies no rītausmas dieves Eostras? Paskatīsimies, mani tas tiešām interesē. Pajautāsim simts cil­vēkiem. Par katru, kas zinās patiesību, varēsiet nogriezt man vienu pirkstu, un, ja to pietrūks, tad kāju pirkstus. Bet par katriem divdesmit, kuri neko nezinās, tev būs vienu nakti ar mani jāmīlējas. Protams, tev ir lielākas iespējas uzvarēt, mēs taču esam Sanfrancisko. Tās stāvās ielas ir ķeceru, pagānu un raganu pilnas.

Lieldienas zaļās acis lūkojās Trešdienā. Ēna iedomājās, ka tieši šādā krāsā ir lapas pavasarī, kad saule spīd tām cauri. Viņa neteica ne vārda.

- Mēs varētu pamēģināt, Trešdiena nelikās mierā, un beigās man būtu visi desmit roku un desmit kāju pirksti un piecas naktis tavā gultā. Tāpēc labāk nesaki, ka visi tevi pie­lūdz un svin tavus svētkus. Cilvēki izrunā vārdu, nezinādami tā jēgu. Pat nenojauzdami to.

Lieldienas acīs sanesās asaras.

- Es zinu, viņa klusi atbildēja, neesmu muļķe.

- Nē, Trešdiena sacīja, neesi gan!

Viņš ir aizgājis par tālu, Ēna nodomāja.

Trešdiena sakaunējies nodūra skatienu.

- Atvaino, viņa balss skanēja neviltoti. Mums bez tevis būs grūti. Mums vajag tavu enerģiju. Mums vajag tavu spēku. Vai cīnīsies mums līdzās, kad uznāks vētra?

Lieldiena vilcinājās. Uz kreisās rokas delma viņai bija teto­vējums zilu neaizmirstulīšu virtene.

-Jā, beigās skanēja atbilde, droši vien.

Trešdiena noskūpstīja sev pirkstu un piespieda to Lieldienai pie vaiga. Pēc tam viņš pamāja viesmīlei, lai samaksātu par kafiju, un rūpīgi noskaitīja banknotes, nogludinādams tās kopā ar čeku un beigās pasniegdams meitenei.

Viesmīle devās projām.

-Jaunkundzi Atvainojiet! Manuprāt, jums tā nokrita, Ēna iesaucās, pacēlis no grīdas desmit dolāru banknoti.

- Nevar būt. Meitene skatījās uz salocītajām banknotēm savā saujā.

- Pats redzēju, kā nokrita, kundze, Ēna pieklājīgi sacīja. -Jums vajadzētu naudu pārskaitīt!

To izdarījusi, meitene apjuka.

- Ak kungs! Jums taisnība. Atvainojiet.

Paņēmusi banknoti, viņa devās projām.

Visi trīs izgāja uz ielas. Tuvojās krēslas stunda. Pamājusi Trešdienām, Lieldiena pieskārās Ēnas rokai un jautāja:

- Ko tu pagājušajā naktī redzēji sapnī?

- Pērkonputnus, Ēna atbildēja, un galvaskausu torni.

Lieldiena pamāja.

- Vai zināji, kam tie galvaskausi pieder?

- Sapnī dzirdēju balsi, kas man to pateica, Ēna stāstīja.

Pamājusi Lieldiena gaidīja, ko vēl viņš sacīs.

- Balss teica: tie ir manējie! Mani vecie galvaskausi. Tūk­stošu tūkstoši.

Lieldiena pievērsās Trešdienām un sacīja:

- Manuprāt, viņš ir lietaskoks.

Saulaini smaidīdama, viņa papliķēja Ēnam pa roku un devās projām pa ielu. Ēna noskatījās pakaļ sievietei, neveiksmīgi cenz­damies nedomāt par viņas ciskām, kas ejot beržas viena gar otru.

Braucot taksometrā uz lidostu, Trešdiena ierunājās:

- Ko, pie velna, tu nelikies mierā ar tiem 10 dolāriem?

- Tu viņu apšmauci. Tādos gadījumos darbiniekam atskaita no algas.

- Velns lai parauj, kas tev par daļu! Trešdiena bija patiesi nokaitināts.

Bridi padomājis, Ēna piebilda:

- Es negribētu, lai kāds to nodarītu man. Meitene taču nebija izdarījusi neko ļaunu.

- Ak tad ne? Trešdiena atcirta un novērsa skatienu. Kad viņai bija septiņi gadi, iespundēja skapī kaķēnu. Vairākas die­nas klausījās ņaudēšanā. Kad kaķēns apklusa, paņēma to, ielika apavu kārbā un pagalmā apbedīja. Viņai gribējās kādu apgla­bāt. Visu laiku zog, kur tik strādā. Parasti nelielos apjomos. Pērn apciemoja vecmammu pansionātā, kur večiņa ieslodzīta. Nozaga viņai no naktsgaldiņa senu zelta rokas pulksteni, pēc > tam izložņāja pa citām istabiņām un pievāca nelielas naudas summas un personiskos nieciņus, kurus ļautiņi mūža novakarē glabā no labajiem laikiem. Atbraukusi mājās, nezināja, kur likt laupījumu, un, baidīdamās, ka noziegums tiks atklāts un viņu apcietinās, izmeta visu laukā, paturot tikai naudu.

- Labi jau labi. Sapratu. Ēna pamāja.

- Vēl viņai ir nesimptomātiskā gonoreja, Trešdiena turpi­nāja, ir aizdomas, ka inficējusies, bet neko nedara. Pēdējais draugs viņai pārmeta, ka pielaidusi kaiti, bet šī apvainojās līdz sirds dziļumiem un negrib puisi vairs redzēt.

- Nu jau gana, Ēna neizturēja, es taču teicu, ka sapratu. Tā taču var runāt par visiem, vai ne? Stāstīt tikai sliktu.

- Protams, Trešdiena piekrita. Bet viņi visi arī ir vie­nādi! Iedomājas, ka viņu grēciņi ir unikāli, lai gan lielākoties cilvēku nodarījumi ir sīki un atkārtojas.

- Un tāpēc tu vari mierīgu sirdi nozagt viņai desmit dolārus?

Trešdiena samaksāja par taksometru, un divi vīri devās uz

lidostu un tālāk uz vārtiem. Iekāpšana vēl nebija izziņota.

- Bet kas tad, velns lai parauj, man atliek? Vēršus un buļļus neviens neziedo. Nesūta slepkavu un vergu dvēseles, pakārtos ar kraukļu izknābtām acīm. Viņi mani radīja. Viņi mani aiz­mirsa. Tagad man kaut kas par to pienākas. Vai tad tas nav godīgi? Trešdiena atgriezās pie pirmītējās sarunas.

- Mana mamma teica, ka dzīvē nav taisnības.

- Protams, teica, Trešdiena piekrita. Tā jau visas mam­mas runā. No sērijas: ja tavi draugi lec ugunī, vai tu lēksi šiem pakaļ?

- Tu nospēri meitenei desmit dolārus, bet es viņai tos atdevu, Ēna spītīgi palika pie sava. Tas bija labi un pareizi.

Atskanēja paziņojums, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Treš­diena piecēlās.

- Kaut nu tavas izvēles vienmēr būtu tik skaidras, viņš noteica, atkal izklausoties pilnīgi atklāts.

Tā ir, kā viņi saka, Ēna domāja. Ja tu vari notēlot atklātumu, tev notic.

* * *

Kad Trešdiena pirmajās rīta stundās izlaida Ēnu pie mājas, saltums jau sāka atkāpties. Spelgonis Leiksaidā bija negants, tomēr vairs nebija neiespējami auksts. Braucot cauri pilsētai, bankas M&I neona zīme ēkas sānos pārmaiņus rādīja pīkst. 3.30 un -5 grādi pēc Fārenheita.

Pusdesmitos no rīta pie dzīvokļa durvīm pieklauvēja poli­cijas priekšnieks Čads Muligans un ienācis pajautāja, vai Ēna pazīst meiteni, vārdā Elisona Magoverna.

- Manuprāt, ne, Ēna samiegojies atbildēja.

-Lūk, viņas foto. Muligans parādīja vidusskolas laiku uzņēmumu. Ēna uzreiz pazina meiteni ar zilo zobu platīti, to, kura klausījās draudzenes gudrībās par orālo seksu un AlkaSeltzer tabletēm.

-Jā, skaidrs. Braucām vienā autobusā uz Leiksaidu.

- Kur tu biji vakar, mister Ainsel?

Ēna juta, ka pasaule sašūpojas. Viņš zināja, ka nav vainīgs. (Bet tu taču esi kriminālnoziedznieks, kas dzīvo ar svešu vārdu, prātā čukstēja balss, vai tad ar to nepietiek?)

- Sanfrancisko, viņš atbildēja. Kalifornijā. Palīdzēju tēvocim aizvest platu gultu ar baldahīnu.

- Vai vari to pierādīt? Tev ir biļešu pasakņi? Kaut kas tāds?

- Protams.

Abi aviobiļešu iekāpšanas karšu pasakņi bija aizmugures kabatā, un Ēna tos izvilka.

- Kas noticis?

Čads Muligans pētīja iekāpšanas kartes.

- Elisona Magoverna pazudusi. Viņa palīdzēja Leiksaidas humānajai biedrībai barot dzīvniekus, vest pastaigā suņus. Brauca taisni no skolas uz pāris stundām. Tā, lūk. Mājās viņu vienmēr veda biedrības vadītāja Dollija Knopfa, kad bija aizslē­gusi patversmi. Vakar Elisona patversmē nemaz neparādījās.

- Viņa ir pazudusi?

- Jā. Vecāki vakar vakarā mums piezvanīja. Muļķa meitēns bija paradis braukt uz biedrību ar gadījuma mašīnām. Tā ir diezgan nomaļa vieta VV rajonā. Vecāki viņai lāgā negribēja ļaut balsot mašīnas, bet pie mums taču nekas tāds nenotiek… Ļaudis pat neslēdz durvis ciet, saproti? Turklāt bērni visu dara pa savam. Aplūko vēlreiz to fotogrāfiju!

Attēlā Elisona Magoverna smaidīja, tikai zobu platīte bija sarkana, nevis zila.

- Vai vari man godīgi pateikt, ka viņu nenolaupīji, neizvaroji, nenoslepkavoji, neizdarīji neko tādu?

- Es biju Sanfrancisko. Un uz tādu cūcību man roka neceltos.

- Es domāju tāpat, vecais. Vai gribēsi palīdzēt mums viņu meklēt?

-Es?

-Jā, tu. Šorīt jau zēni no kinologu kluba meklēja ar suņiem, pagaidām bez panākumiem. Čads nopūtās. Eh, Maik. Atliek tikai cerēt, ka meitene parādīsies Mineapolisā kopā ar kādu drauģeli narkomānu.

- Tāda iespēja pastāv?

- Kāpēc gan ne? Vai gribi pievienoties meklēšanas vienībai?

Ēna atcerējās, ka bija redzējis Elisonu Heningsa saimniecī­bas preču veikalā, atcerējās viņas kautro smaidu ar zilo zobu platīti; viņš vēl bija nodomājis, ka dienās meitene būs īsta skaistule.

- Labi, es nākšu, Ēna apsolīja.

Ugunsdzēsēju centra vestibilā gaidīja bariņš vīriešu un sieviešu. Ēna ieraudzīja Hincelmanu, vēl dažas sejas šķita pazīstamas, viņu vidū bija arī policisti un policistes brūnajos Lamberas apgabala šerifa vienības formas tērpos.

Čads Muligans pastāstīja, kā Elisona liktenīgajā dienā bija ģērbusies (spilgti sarkanā ziemas kombinezonā ar kapuci, zaļos cimdos, zilā adītā cepurē zem kombinezona kapuces), un sadalīja brīvprātīgos grupās, katrā pa trim cilvēkiem. Ēna tika vienā ar Hincelmanu un vīru, vārdā Brogans. Visus brīdi­nāja, ka ziemas diena ir gaužām īsa, un, ja pasarg' dievs! kāds atrod Elisonas līķi, lai nekādā gadījumā ielāgojiet! to neaiztiek, bet ar rāciju izsauc palīgspēkus. Ja meitene vēl ir dzīva, lai sasilda viņu, kā vien var, iekams ierodas palīdzība.

Viņus izlaida pie W rajona.

Hincelmans, Brogans un Ēna pārstaigāja aizsalušu strauta malu. Pirms tam katrai trijotnei tika izsniegts neliels portatī­vais raidītājs.

Mākoņi slīga zemu, visa pasaule bija pelēka. Pēdējās trīsdesmit sešās stundās nebija snidzis. Spīdīgajā, trauslajā sniega garozā pēdas atklājās kā uz delnas.

Brogans varētu būt atvaļināts armijas pulkvedis ar ūsiņām un sirmiem deniņiem. Ēnam viņš gan stādījās priekšā kā pensionēts vidusskolas direktors.

- Priekšlaicīgi pensionējos, kad redzēju, ka jaunāks ne­kļūstu. Tagad joprojām nedaudz mācu, iestudēju ludziņu izrāde skolā vienmēr bijis gada ievērojamākais notikums -, dažreiz eju medībās; man ir būda pie Līdaku ezera, tur pavadu vairāk laika, nekā vajadzētu.

Uzsākot meklēšanu, Brogans sacīja:

- No vienas puses, es ceru, ka Elisonu atradīsim. No otras -, ja nu viņa tiešām ir atrodama, es būtu ļoti pateicīgs, ja viņu atrastu citi, nevis mēs. Vai saprotat?

Ēna labi saprata, ko viņš ar to domā.

Trijotne neko daudz nerunāja. Gāja un meklēja sarkanu kombinezonu vai zaļus cimdus, vai zilu cepuri, vai baltu ķer­meni. Laiku pa laikam Brogans, pie kura bija raidītājs, sazinā­jās ar Čadu Muliganu.

Pēcpusdienā visi ekspedīcijas dalībnieki sakāpa speciāli norīkotā skolas autobusā un ēda hotdogus ar karstu buljonu. Kāds pamāja uz vanagu ar sarkanu asti, kas sēdēja kailā kokā, bet cits iebilda, ka vairāk izskatās pēc piekūna, taču putns aizlidoja un strīds pārtrūka.

Hincelmans viņiem pastāstīja stāstu par vectēva trompeti, kuru vīrs mēģinājis spēlēt, spītējot salam, bet no instrumenta nevarējis izvilināt ne skaņas ārpus šķūņa, kur vectēvs muzi­cējis, bijis neiedomājami auksti.

Ienācis istabā, vectēvs nolicis trompeti blakus plīts malkai, lai instruments atkūst. Kad visa ģimene jau bijusi gultās, trom­pete atsilusi, un pēkšņi no tās laukā plūdusi atkususī mūzika. Vecmamma tā pārbijusies, ka gandrīz dabūjusi sirmus matus.

Pēcpusdiena šķita bezgalīga, neauglīga un nomācoša. Diena pamazām dzisa; attālumi saruka, pasaule krāsojās tumši zila, aukstais vējš svilināja seju. Kad kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja redzēt, meklēšanu pārtrauca. Muligans pa radio ziņoja, ka šim vakaram pietiks, un tad visi tika aizvesti atpakaļ uz ugunsdzēsēju centru.

Tuvumā bija krodziņš "Buck Stops Here", un vairums mek­lētāju devās turp. Ļaužu spēki bija izsīkuši, garastāvoklis nomākts. Visi sprieda par plikgalvu ērgli, kas bija riņķojis virs viņiem, par aukstuma vilni, par to, ka kādudien Elisona pārra­dīsies, nenojauzdama, ka radījusi tādu satraukumu.

- Tāpēc vien par Leiksaidu nav jādomā ļaunu, Brogans teica, mūsu pilsēta ir laba.

- Leiksaida, piebalsoja akurāta izskata sieviete, kuras vārdu Ēna bija aizmirsis, ja vispār bija ar viņu iepazīstināts, ir labākā pilsēta Ziemeļu mežos. Vai zināt, cik mums ir bez­darbnieku?

- Nezinu gan, Ēna atsaucās.

- Mazāk par divdesmit, viņa paziņoja. Pilsētā un apkaimē dzīvo vairāk nekā piectūkstoš cilvēku. Varbūt neesam bagāti, bet vismaz visi strādājam. Nav kā ziemeļaustrumu kalnraču pilsētās, no kurām lielākā daļa kļuvušas par tuksnesi. Fermeru pilsētiņas iznicināja piena cenu krišanās un zemā cūkgaļas cena. Vai zināt, kā visbiežāk mirst Vidējo rietumu fermeri?

- Pašnāvībā? Ēna minēja.

Sieviete izskatījās gandrīz vīlusies.

- Jā. Tieši tā. Viņi paši šķiras no dzīves.

Pašūpojusi galvu, viņa turpināja:

- Mums te ir pārāk daudz pilsētu, kuras uztur mednieki un atpūtnieki. Tās iegūst no šiem naudu un palaiž mājās ar trofejām apkrautus un kukaiņu sakostus. Ir ari rūpnieciskas pilsētas, kurās viss iet uz urrā, bet tad pēkšņi Walmart tajās ierīko savus izplatīšanas centrus vai ari 3M pārtrauc kom­paktdisku ražošanu un cilvēki tiek izmesti no laivas un nespēj nomaksāt kredītus par māju. Atvainojiet, es palaidu gar ausim jūsu vārdu.

- Ainsels, Ēna sacīja. Maiks Ainsels.

Alus bija pašmāju brūvējums, kura ražošanā izmantots avota ūdens. Tiešām labs alus.

- Bet mani sauc Kellija Knopfa, sieviete atbildēja, Dollijas māsa.

Viņas seja vēl bija piesarkusi no aukstuma.

- Gribu teikt, ka Leiksaidai paveicies. Mums ir pa mazu­miņam no visa lauksaimniecība, vieglā rūpniecība, tūrisms, amatniecība. Labas skolas.

Ēna apjucis viņu uzlūkoja. Tukšas frāzes. Tas bija kā klau­sīties tirgotājā, labā tirgotājā, kas tic savām precēm, tomēr grib pārliecināt tevi, lai dodies mājās ar viņa otām vai pilnu enciklopēdiju komplektu. Varbūt sieviete šīs domas nolasīja viņa sejā.

- Atvainojiet. Ja cilvēks kaut ko mīl, tad gribas par to runāt bez mitas. Ar ko jūs nodarbojaties, mister Ainsel?

- Mans tēvocis iepērk un tirgo senlietas visā valstī. Es palīdzu pārvadāt lielus, smagus priekšmetus, lai tos pārāk stipri nesabojātu. Darbs labs, bet nav pastāvīgs.

Melns kaķis, krodziņa talismans, sāka trīties Ēnam gar kājām, berzēdams pieri pret zābaku. Uzlēcis uz sola blakus, kaķis aizmiga.

- Bet vismaz varat paceļot, Brogans sacīja. Vai protat vēl kaut ko?

- Vai jums nebūtu astoņas divdesmit piecu centu monē­tas? Ēna pajautāja. Brogans sāka meklēt kabatā sīknaudu. Atradis piecas monētas, viņš pagrūda tās pār galdu. Kellija pielika klāt vēl trīs.

- Un vēl piecus centus, Ēna sacīja. Šī monēta būs mar­ķieris.

Ēna salika monētas divās rindās, pa četrām vienā, pa pie­cām otrā, un tad veikli izpildīja triku "Monētas cauri galdam", pusi no tām it kā izgrūzdams cauri koka virsmai, bet īstenībā pārlikdams no kreisās plaukstas labajā.

Pēc tam, paņēmis visu naudu labajā rokā, bet kreisajā tukšu ūdens glāzi, viņš uzklāja glāzei mutautiņu. Monētas cita pēc citas no plaukstas pazuda, nošķindot glāzē. Beigās Ēna atvēra labo plaukstu, parādīdams, ka tā tukša, un noņēma no glāzes mutautiņu: tur bija visas astoņas.

Monētas viņš atdeva pēc piederības trīs Kellijai, piecas Broganam -, bet pēc tam vienu paņēma no Brogana plaukstas atpakaļ, atstājot četras. Monētai viņš uzpūta, "pārvēršot" to par peniju, un tad atdeva Broganam, kurš naudu saskai­tīja un apstulbis skatījās uz plaukstu, kurā bija visas piecas monētas.

- Tu taču esi īsts Hudīni! priecīgi ieķērcās Hincelmans. Tik tiešām!

- Amatieris, nekas vairāk, Ēna atbildēja. Man vēl daudz jāmācās.

Tomēr sirdī iezagās lepnums. Tā taču bija viņa pirmā uzstā­šanās pieaugušo auditorijai.

Pa ceļam uz mājām Ēna iegāja pārtikas veikalā nopirkt piena paku. Rudmatainā meitene pie kases ar acīm, iekaisušām no raudāšanas, šķita tāda kā redzēta. Visu viņas seju klāja vasarraibumi.

- Es jūs pazīstu, jūs esat.. .-viņam gandrīz vai paspruka AlkaSeltzer meitene, taču, iekodis mēlē, viņš piebilda: … Elisonas draudzene. Braucām vienā autobusā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nebūs noticis.

Meitene šņukstēdama pamāja:

- Es arī.

Skaļi izšņaukusi degunu salvetē, viņa iegrūda to atpakaļ piedurknē.

Pie krūtīm meičai bija vizītkarte: SVEIKI! esmu SOFIJA! pajautā MAN, kā TRĪSDESMIT dienās ZAUDĒT DESMIT kilo­gramus!

- Nomeklējāmies visu dienu. Pagaidām bez panākumiem.

Sofija pamāja, ar pūlēm valdīdama asaras, un piespieda

pīkstulim piena paku, uzčirkstinot cenu. Ēna pasniedza divus dolārus.

- Braukšu no šīs nolādētās pilsētas projām, meitene aprauti, apslāpētā balsi atzinās. Dzīvošu pie mammas Ešlendā. Elisonas vairs nav. Pērn pazuda Sandijs Olsens. Aizpagājušajā gadā Džo Mings. Varbūt nākamgad būs mana kārta?

- Es dzirdēju, ka Sandijs esot pie tēva.

-Jā, Sofija rūgti noteica. Protams. Bet Džo Mings pazuda Kalifornijā, Sāra Lindkvista pārgājiena laikā, no kura neatgriezās. Vai nav vienalga, kā. Es gribu uz Ešlendu.

Viņa dziļi ieelpoja, bridi elpu aizturēja un tad negaidot uzsmaidīja. Tur nebija nekā nepatiesa. Tas bija vienkārši tāda cilvēka smaids, kurš zināja, ka viņa pienākums ir smaidīt, izdodot sīknaudu. Iedevusi Ēnam atlikumu un čeku, meitene novēlēja viņam jauku dienu un pievērsās pircējai ar pilniem iepirkumu ratiņiem, kura stāvēja rindā aiz Ēnas, un sāka ņemt un ar pīkstuli apstrādāt pirkumus.

Paņēmis pienu, Ēna brauca garām uzpildes stacijai un krakatai uz ledus un tad pāri tiltam tālāk uz mājām.

IERAŠANĀS AMERIKĀ 1778. gads

Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva, rakstīja misters Ibiss nevainojami kaligrāfiskā rokrakstā.

Lūk, galvenais, bet tālāk būs detaļas.

Ir tādi stāsti, patiesi stāsti, kuros notikumi ir unikāli un traģiski, tomēr vislielākā traģēdija ir tā, ka mēs jau šo stāstu iepriekš esam dzirdējuši, bet nedrīkstam pieļaut, ka tas mūs skar pārāk dziļi. Mēs tam uzceļam apkārt aizsargslāni kā auste­res, kuras, sargājot sevi no kāda īpaši asa smilšgrauda, pārklāj to ar gludu perlamutra slāni, lai izdzīvotu. Tā nu mēs no dienas dienā ejam, runājam, funkcionējam, neizjuzdami apkārtējo sāpes un zaudējumus. Ja tās visas ienāktu mūsos, mēs vai nu sajuktu prātā, vai kļūtu par svētajiem, bet lielākoties tās mūs neskar. Mēs to nedrīkstam pieļaut.

Šovakar, ēdot vakariņas, ja spējat, padomājiet par šo: pasaulē badu cieš lielāks skaits bērnu, nekā to spēj aptvert prāts; šis skaitlis ir tik liels, ka miljons turp vai šurp nemaz nebūtu nekāda kļūda. Domājot par to, jums varbūt uzmāksies neomulibas sajūta, taču jūs tik un tā turpināsiet ēst savas vakariņas.

Daži stāsti, ja atveram tiem savas sirdis, mūs pārāk dziļi ievainos. Rau labs vīrs gan savās, gan citu acīs: uzticīgs un godīgs pret sievu, dievina savus mazuļus un vienmēr izbrīvē tiem laiku, mīl tēvzemi, darbā precīzs, cik vien iespē­jams. Tādējādi, būdams rūpīgs un pēc dabas labs, viņš iznīdē ebrejus novērtē fona mūziku, kas viņus nomierina. Viņš ebrejiem piekodina pirms dušas neaizmirst identifikācijas numurus, jo citādi, viņš teic, pēc dušas tie var paņemt sve­šas drēbes. Šādi vārdi ebrejus nomierina. Tātad dušā dzīve nebeigsies, viņi sev iegalvo. Mūsu stāsta varonis stingri uzrauga līķu nogādāšanu uz krāsnīm. Vienīgā nelaime, ka pēc kaitēkļu indēšanas ar gāzi dažkārt uzmācas dažādas domas. Krietns cilvēks taču nejustu neko, izņemot prieku, ka zeme tiek atbrīvota no sērgas.

Liksim viņu mierā šis stāsts ievaino pārāk dziļi. Šis vīrs mums nebūt nav svešinieks, un tuvums sāpina.

Sievietes un vīrieši, veci un jauni ir tik daudz traģisku dzīvesstāstu ar tādiem sāpju bezdibeņiem, ko nav iespējams noslēpt, tomēr šur tur izgaismojas mazi dzives prieciņi, izrauti no tumsas ķetnām kā ziediņi, ko krītot noplūc ceļinieks, paklu­pis uz kraujas malas.

Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva. Viss šķiet pavisam vienkārši.

Cilvēks nav sala, paziņoja Donns un kļūdījās. Ja mēs nebūtu salas, tad pazustu, noslīktu cits cita traģēdijās. Mēs esam izolēti (nošķirti kā salas, tātad salas) no svešām traģēdijām salas īpatnību dēļ un tāpēc, ka vēsture nemitīgi atkārtojas. Viss taču notiek vienādi, un nekas nemainās. Cilvēciska būtne piedzimst, dzīvo un beigās tā vai citādi nomirst. Tā, lūk. Pro­tams, varam pielikt klāt personisko pieredzi. Banālu kā jebkurš stāsts, unikālu kā jebkura cita dzīve. Dzīves ir sniegpārslas ar jau redzētu struktūru, līdzīgas kā zirņi pākstī, tomēr unikālas. (Vai esat kādreiz redzējuši zirņus pākstī? Proti, vai esat labi tos apskatījuši? Minūti pētījuši, jūs vairs tos nesajauksiet.)

Mums ir vajadzīgi individuāli stāsti. Bez personībām redzam tikai ciparus: tūkstoš mirušo, simt tūkstoš mirušo, nelai­mes gadījumā cietušo skaits var sasniegt miljonu. Turpretī iedzi­ļinoties katrā stāstā, statistika pārvēršas cilvēkos taču arī tā melo, jo neskaitāmi daudzi turpina ciest, un jau paši skaitļi notrulina un ir bezjēdzīgi. Lūk, skatieties, bērns ar milzu uzpūstu vēderu, acu kaktiņos mušas, izģindušiem locekļiem: vai tad kļūs vieglāk, ja zināsiet viņa vārdu, vecumu, sapņus, bailes? Ielīst viņam iekšā? Vai tādā gadījumā neizdarīsim lāča pakalpojumu viņa māsai, kas guļ blakus pārkarsušajos putek­ļos izkropļota, izstīdzējuša cilvēkbērna karikatūra? Vai, ja izjutīsim līdzjūtību, mums viņi kļūs svarīgāki par tūkstošiem citu bērnu, kas cieš badu, tūkstošiem jaunu dzīvību drīzu barību mušu miriādēm, kas metīsies viņiem virsū?

Novilkuši robežlīniju ap sāpju mirkļiem, paliekam savās salās, un tie mūs neskar. Mirkļus pārklāj gluds, drošs kā perla­mutrs apvalks, un tie aizslīd no mūsu dvēseles, neradot īstas sāpes.

Daiļliteratūra ļauj ieskatīties šo citu galvās, citās vietās, redzēt citu acīm. Lasot mēs apstājamies, pirms mirstam, vai arī mirstam neskarti, pāršķirot grāmatas pasaules lapas vai to aizverot, un atgriežamies savā dzīvē.

Dzīvē, kas ir tāda pati kā daudzas citas, kas ir unikāla.

Un patiesība ir vienkārša: Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva.

Lūk, kāds uzskats valdīja ciemā, kurā dzīvoja šī meitene: neviens nevar skaidri zināt, kas ir bērna tēvs, bet māte, jā, par to šaubu nav. Ciltsraksti un mantojuma lietas virzās pa mātes līniju, bet vara paliek vīriešu rokās, un vīrietim ir visas tiesības izšķirt māsasbērnu likteni.

Sākās karš, ne pārāk liels, ne vairāk kā kautiņš starp divu sāncensīgu ciemu vīriem. Gandrīz vai tikai strīds. Viens ciems strīdā uzvarēja, otrs zaudēja.

Dzīvība ir prece, cilvēks īpašums. Vergturiba tajā pasau­les malā jau tūkstošiem gadu bija kultūras sastāvdaļa. Arābu vergtirgotāji iznīcināja pēdējās Austrumāfrikas lielās karalis­tes, bet Rietumāfrikas tautas iznīdēja cita citu.

Tāpēc neviens nesašuta un nebrīnījās, kad tēvocis pārdeva dvīņus, lai gan uzskatija tos par maģiskām būtnēm un pats no viņiem baidījās, turklāt tik ļoti, ka par pārdošanu pašiem dvīņiem nebilda ne vārda, lai tie neievainotu tēvoča ēnu un viņu nenogalinātu. Bērniem bija divpadsmit gadu. Meiteni sauca Vututu, putns vēstnesis, zēnu Agašu, mirušā karaļa vārdā. Abi bija veselīgi, un, tā kā bērni bija dvīņi vīrietis un sieviete, tiem bija daudz stāstīts par dieviem. Kā jau dvīņi, viņi uzmanīgi klausījās un visu iegaumēja.

Tēvocis bija resns, slinks vīrs. Ja viņš turētu lopus, iespē­jams, būtu atdevis govi, nevis dvīņus, bet lopu viņam nebija. Tāpēc viņš pārdeva dvīņus. Par tēvoci pietiks, viņa loma stāstā ir beigusies. Sekosim dvīņu gaitām!

Kopā ar citiem verdzībā pārdotajiem cilvēkiem un karagūstekņiem viņus dzina desmitiem jūdžu uz nelielu posteni. Tur bērni tika pārdoti tālāk un kopā ar trīspadsmit citiem lik­teņa biedriem dzīti sešu ar šķēpiem un nažiem bruņotu vīru pavadībā tālāk uz rietumiem, uz jūru, bet pēc tam vēl daudzas jūdzes gar krastu. Piecpadsmit vergi gāja ar saistītām rokām, savalgoti kakls pie kakla.

Vututu pajautāja brālim Agašu, kas ar viņiem tagad notiks.

- Es nezinu, Agašu atbildēja.

Viņš bieži smaidīja, zēna zobi bija balti un nevainojami, tie atklājās smaidot, un šie laimīgie smaidi darīja laimīgu ari Vututu. Tagad viņš nesmaidīja. Tā vietā Agašu māsas priekšā centās izskatīties drosmīgs, atmetis galvu atpakaļ un iztaisno­jis plecus kā lepns, draudīgs, taču smieklīgs kucēns ar uzmestu spalvu.

Vīrs ar rētām vagotu vaigu, kas gāja rindā aiz Vututu, sacīja:

- Mūs pārdos baltajiem velniem, kas vedīs mūs pār jūru uz savām mājām.

- Un ko ar mums tur darīs? Vututu jautāja.

Vīrs neatbildēja.

- Nu? meitene tincināja.

Agašu mēģināja pamest skatienu pār plecu. Ejot viņiem bija aizliegts sarunāties vai dziedāt.

- Varbūt apēdīs, vīrs atbildēja, vismaz man tā stāstīja. Tāpēc jau viņiem vajag tik daudz vergu. Mūždien izsalkuši.

Vututu iedama sāka raudāt.

- Neraudi, māsiņ! Neviens tevi neapēdīs. Es tevi aizsar­gāšu. Mūsu dievi tevi aizsargās, Agašu mierināja.

Taču Vututu nerimās raudāt, soļodama uz priekšu ar smagu sirdi, mocīdamās sāpēs, dusmās un mežonīgās, nepārvara­mās bailēs, kādas jūt tikai bērni. Viņa nespēja pateikt brālim, ka neuztraucas tāpēc, ka baltie velni viņu apēdīs. Meitene nešaubījās, ka pati paliks dzīva. Vututu raudāja aiz bailēm, ka svešinieki apēdīs brāli, viņa arī nebija pārliecināta, ka spēs Agašu aizstāvēt.

Atnākuši līdz tirgošanās vietai, viņi palika tur desmit die­nas. Pēdējās dienas rītā visus gūstekņus iztrieca no būdas, kurā viņi bija ieslodzīti (pēdējā laikā tur valdīja liela drūzma, jo ieradās vīri ar jauniem vergiem, kas tika vesti rindās un kāšos). Beigās visus aizdzina uz ostu, un Vututu ieraudzīja kuģi, ar kuru viņus vedīs projām.

No sākuma viņai šķita, ka kuģis ir ļoti liels, bet pēc tam viņa nosprieda, ka par mazu, lai visi tajā satilptu. Kuģis viegli šūpojās ūdenī. Turp un atpakaļ ceļoja laiva, vezdama gūstek­ņus uz kuģi, kur jūrnieki uzlika tiem roku dzelžus un noveda uz apakšējā klāja; daži jūrnieki bija ar ķieģeļkrāsas ādu vai iedeguši, ar dīvaini smailiem deguniem un bārdām, kas vērta viņus līdzīgus zvēriem. Daži bija kā pašu ļaudis, kā tie, kas viņu dzina gar krastu. Vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem un sadzina atsevišķā vietā. Uz kuģa bija pārāk daudz vergu, lai tas viegli peldētu, un ducis vergu pat tika pieķēdēti uz augšējā klāja zem šūpuļtīkliem, kuros gulēja paši jūrnieki.

Vututu palaimējās tikt pie bērniem, nevis sievietēm, un ari pieķēdēt viņu nepieķēdēja, tikai ieslēdza. Brālis Agašu bija kopā ar vīriešiem, kas, iekalti ķēdēs, tika saspiesti kravas telpā kā siļķes mucā. Zem klāja smirdēja, lai gan apkalpe pēc iepriek­šējās kravas bija visu iztīrījusi. Smaka bija iesūkusies kokā: baiļu, dusmu, caurejas un nāves, drudža, ārprāta un naida smārds. Vututu sēdēja karstajā telpā ar pārējiem bērniem. Meitene juta, ka bērni abpus viņai svīst. Stiprāka šūpa uzgrūda Vututu virsū puisēnu, kas atvainojās viņai nepazīstamā valodā. Pustumsā meitene centās viņam uzsmaidīt.

Kuģis pacēla buras. Tagad tas spēcīgi šķēla viļņus.

Vututu prātoja, no kurienes nāk baltie vīri (jāsaka gan, ka neviens no tiem nemaz tik balts nebija jūras aprauti, saulē nodeguši, viņu āda bija tumša). Vai tiešām šiem ļaudīm trūka ēdamā, ka vajadzēja mērot tik tālu ceļu uz viņas zemi pēc cilvēkiem pārtikai? Varbūt viņa pati kļūs par delikatesi, retu gardumu tiem, kuri pārēdušies un kuriem tikai melnādaino miesa katlā sadzen mutē siekalas?

Otrajā dienā pēc izbraukšanas kuģis iekļuva viesulī, ne pārāk negantā, tomēr klājs līgojās un svērās uz sāniem, un urīnam, šķidriem izkārnījumiem un baiļu sviedriem pievieno­jās vēmekļu smirdoņa. Uz viņiem pa griestu restēm spaiņiem gāzās lietusūdens.

Ceļojums ilga jau nedēļu, zemi vēl neredzēja, un vergiem atļāva noņemt dzelžus. Visi tika brīdināti, ka par mazāko nepa­klausību vai pārkāpumu saņems sodu, kādu neviens nevar pat iedomāties.

No rīta gūstekņiem deva ēst pupiņas un biskvītus, kā arī malciņu citrona sulas, kas bija tik skāba kā etiķis. Visi vaibstījās, kāsēja un rīstījās, daži, jau ieraugot karoti ar sulu, vaidēja un stenēja. Spļaut laukā nedrīkstēja par to draudēja pletnes cirtiens vai kāviens.

Naktī viņiem atnesa sālītu liellopu gaļu ar nepatīkamu garšu un varavīkšņainu spīdumu uz pelēkās virsmas. Tas bija ceļojuma sākumā. Vēlāk gaļa bija vēl sliktāka.

Kad vien radās izdevība, Vututu un Agašu sabāza kopā galvas, lai parunātu par māti, mājām un rotaļu biedriem. Dažreiz Vututu atcerējās mātes nostāstus, piemēram, par šķelmīgāko no visām dievībām Elegbu, kas bija dižā Māvu acis un ausis pasaulē, par visu ziņoja Māvu un nesa atpakaļ viņa atbildes.

Vakaros, meklēdami glābiņu no vienmuļības, jūrnieki lika vergiem izpildīt savas tautas dziesmas un dejas.

Vututu tiešām paveicās, ka viņa bija kopā ar bērniem. Mazie bija sadzīti kā reņģes bundžā, neviens par viņiem neli­kās ne zinis, taču sievietēm klājās grūtāk. Uz dažiem vergu kuģiem apkalpe viņas pastāvīgi izvaroja: tā bija nerakstīta jūras brauciena privilēģija. Uz viņu kuģa tā nebija, lai gan nevarētu teikt, ka iztika bez izvarošanas.

Ceļojuma laikā nomira simt vīriešu, sieviešu un bērnu, un mirušie tika mesti pāri bortam; daži vēl bija pusdzīvi, taču zaļie okeāna viļņi remdēja pēdējo drudzi, un nelaimīgie raus­tīdamies un rīstīdamies aizgāja nebūtībā.

Dvīņi brauca ar holandiešu kuģi, bet viņi jau to nezināja, tikpat labi tas varēja būt britu, portugāļu, spāņu vai franču kuģis.

Apkalpes melnie vīri, kuru āda bija tumšāka nekā Vututu, teica, kur gūstekņiem iet, ko darīt, kad dejot. Kādu ritu Vututu juta sev pievērstu melnā sarga skatienu. Maltītes laikā viņš pienāca klāt un raudzījās lejup uz meiteni, neteikdams ne vārda.

Kāpēc tu tā dari? Vututu jautāja vīrietim. Kāpēc kalpo baltajiem velniem?

Melnādainais pasmaidīja, it kā pirmoreiz dzirdēdams kaut ko tik uzjautrinošu. Pēc tam viņš pieliecās tik zemu, ka ar lūpām gandrīz aizskāra meitenes ausis, un, jūtot ausi karsto dvašu, viņai sametās nelabi.

-Ja tu būtu mazliet vecāka, vīrietis sacija, es tev ar savu daiktu liktu laimē kliegt. Varbūt šonakt to darīšu. Ievē­roju, ka tu labi dejo.

Uzlūkojusi melnādaino ar savām riekstu brūnajām acīm, Vututu nemirkšķinot, pat smaidot atteica:

-Ja tu mani to bāzīsi tur lejā, tad es kodīšu ar zobiem, kas man ir tur lejā. Esmu burve, un zobi man tur lejā ir ļoti asi.

Ar prieku Vututu redzēja, ka vīrieša sejas izteiksme mai­nās. Neko neteicis, viņš devās projām.

Vārdi bija pasprukuši, pašai nezinot un nedomājot. Vututu nešaubījās, ka ar viņas muti runāja šķelmis Elegba. Māvu bija radījis pasauli un tad, pateicoties Elegbas nebēdnībai, zaudējis par to interesi. Kurš gan cits, ja ne attapīgais Elegba zināja par dzelzscieto erekciju un runāja ar viņas muti, uz bridi izglāb­dams. Tonakt pirms gulēšanas Vututu pateicās Elegbam.

Daži ieslodzītie atteicās ēst. Par to viņus pēra tik ilgi, kamēr nelaimīgie paņēma ēdienu mutē un sāka košļāt, un pēriens bija tik nežēlīgs, ka divi cilvēki nomira. Pēc tam neviens vairs nemēģināja badoties līdz atpestīšanai. Kāds vīrietis un sieviete mēģināja izdarīt pašnāvību, lecot pār bortu. Sievietei paveicās. Vīrieti izglāba, piesēja pie masta un gandrīz visu dienu pēra, līdz viņa mugura bija vienās asinīs, un tad atstāja pa nakti uz klāja. Virām nebija nekā, ko ēst un dzert, izņemot paša čurās. Trešajā dienā viņš sāka murgot, viņa galva satūka un kļuva ļengana kā veca melone. Kad murgi beidzās, vīrieti iesvieda jūrā. Piecas nākamās dienas pēc šī negadījuma gūstekņus atkal saslēdza važās un ķēdēs.

Ceļojums ieslodzītajiem bija garš un smags, un ari apkalpei tas nebija izpriecas brauciens, lai gan jūrnieki bija iemācījušies nocietināt sirdi, iedomājoties, ka, tāpat kā fermeri, piegādā tirgum savus kustoņus.

Kādā jaukā, patīkamā dienā kuģis piestāja Bridžtaunas ostā Barbadosā, kur gūstekņus izveda krastā un zemās laivās nogādāja tirgus laukumā. Tur ar kliedzienu un nūju sitienu palīdzību visus sastādīja rindās. Atskanēja svilpe, un tirgus laukumā sākās drūzma grūstīdamies un dunkādami cits citu, vīri ar sarkaniem ģīmjiem kliedza, pārbaudīja, sauca, vērtēja, burkšķēja.

Vututu un Agašu ceļi šeit šķīrās. Viss notika ļoti ātri liela auguma vīrietis ar varu atvēra Agašu muti, apskatīja zobus, aptaustīja roku muskuļus, pamāja, un divi citi aizveda Agašu projām. Viņš neturējās pretī. Pametis skatienu uz māsu, Agašu iesaucās:

Nezaudē dūšu!

Vututu pamāja, un tad skatienu aizmigloja asaras un viņa ievaidējās. Viņa kopā ar brāli bija dvīņi, maģiski un spēcīgi. Šķirti tikai divi sāpju pārņemti bērni.

Pēc tam Vututu redzēja brāli vien reizi, un ne jau dzīvē.

Lūk, kas notika ar Agašu. Vispirms viņu aizveda uz garš­vielu plantāciju, kur pilnīgi ne par ko katru dienu pēra, mācīja runāt lauzītā angļu mēlē un iesauca par Melno Džeku tumšās ādas krāsas dēļ. Agašu mēģināja bēgt, bet viņu ar suņiem notvēra, atveda atpakaļ un ar kaltu nocirta kājai vienu pirkstu, lai viņš gūst neaizmirstamu mācību. Agašu būtu nomiris bada nāvē, taču, kad atteicās ēst, viņam izdauzīja priekšzobus un pa šauru spraugu grūda iekšā auzu tumi: atlika vai nu to norit, vai noslāpt.

Pat tajos laikos priekšroka tika dota nebrīvē dzimušiem vergiem, nevis nesen atvestajiem afrikāņiem. Brīvībā dzimušie vergi mēģināja bēgt vai nonāvēties, abējādi radot saimniekiem zaudējumus.

Kad Melnajam Džekam bija sešpadsmit gadu, viņu kopā ar vairākiem citiem vergiem atkal pārdeva, šoreiz cukura plan­tācijas saimniekam Santodomingo salā. Tie viņu iesauca par

Hiacintu lielo vergu ar izdauzītiem zobiem. Plantācijā Agašu satika vecu sievieti no sava ciema (kamēr vēl viņas pirksti nebija tik samezgloti un cietuši no artrīta, viņa bija mājas verdzene), un veča pastāstīja, ka baltie ar nolūku izkliedē gūstekņus, kas nāk no vienas pilsētas, ciema, apkaimes, lai izvairītos no dumpjiem un sacelšanās. Viņiem nepatīkot, ja vergi sarunājas savā valodā.

Hiacints mazliet apguva franču valodu un bija spiests iekalt katoļu baznīcas mācību. Katru dienu jau pirms saul­lēkta viņš sāka darbu cukurniedru laukā un beidza labu laiku pēc saulrieta.

Viņam bija vairāki bērni. Kopā ar citiem vergiem Agašu nakts pirmajās stundās gāja uz mežu, pārkāpdams aizliegumu, un tur dejoja kalindu un dziedāja dievam melnajai čūskai Dambalo-Vedam. Tāpat arī Elegbam, Ogu un Šango, Zakam un daudziem citiem dieviem, kurus vergi atveda uz salu, atveda savos prātos un noslēpa sirdīs.

Santodomingo salas cukurniedru plantācijā reti kurš vergs nodzīvoja ilgāk par desmit gadiem. Viņiem tika atvēlēts zemes gabals, kuru varēja apstrādāt divas stundas pusdienlaika kar­stumā un piecas nakts melnumā (no vienpadsmitiem līdz četriem), un šajā laikā bija ari jāizaudzē un jāsagādā sev pār­tika (saimnieki jau viņus neēdināja, tikai piešķīra mazu zemes pleķīti, uz kura izaudzēt sev pārtiku) un tajā pašā laikā bija arī jāguļ un jāsapņo. Taču arī šādos apstākļos ļaudis prata izbrīvēt laiku, kurā sanākt kopā, dziedāt un pielūgt dievus. Santodo­mingo zeme bija auglīga, un Dahomejas, Kongo un Nigērijas dievi laida tajā dziļas saknes zeldami un kuplodami, solīdami brīvību cilvēkiem, kas viņus nakts melnumā pielūdza birztalās.

Hiacintam bija divdesmit pieci gadi, kad labās plaukstas virspusē iekoda zirneklis. Koduma vieta iekaisa, miesa atmira, un drīz vien visa roka bija uztūkuši un purpura krāsā, tā smir­dēja, pukstēja un dedzināja.

Viņam deva dzert tīru rumu, pēc tam ugunī nokaitēja inačetes asmeni, līdz tas gailēja sarkani balts, un piespieda slimajai vietai. Beigās roku nozāģēja līdz plecam un rētu piede­dzināja ar nokaitētu asmeni. Veselu nedēļu Hiacints nogulēja drudzī, bet pēc tam atgriezās darbā.

1791. gadā vergu dumpī piedalījās vergs ar vienu roku, vārdā Hiacints.

Birztalā pats Elegba iemiesojās Hiacintā, jādams viņā kā baltais cilvēks zirgā, runādams ar viņa muti. Hiacints no savas runas neko daudz neatcerējās, bet citi, kas bija līdzās, zināja teikt, ka viņš solījis vergiem brīvību. Hiacints atminējās tikai savu erekciju kā sāpīgu mietu un vēl to, ka viņš bija pacēlis abas rokas, arī zaudēto, pret Mēnesi.

Tika nokauta cūka, un plantācijas vīri un sievas dzēra karstas asinis, apsolīdami sevi un apvienodamies brālībā. Cits citam vergi zvērēja, ka viņi būs brīvības karaspēks, jau atkal solīdamies dieviem no zemēm, kurās bija nolaupīti un atvesti uz šejieni.

Ja kaujā ar baltajiem kritīsim, vergi cits citam teica, tad atdzimsim Āfrikā, pašu mājās, savās ciltīs.

Dumpī piedalījās vēl kāds Hiacints, tāpēc Agašu atkal ieguva jaunu vārdu: Lielais Vienrocis. Viņš cīnījās, lūdza, zie­doja, plānoja. Viņš redzēja, kā mirst draugi un mīļākās, tāpēc turpināja cīnīties.

Gņa ilga divpadsmit gadus neprātīga, asiņaina kauja pret plantāciju īpašniekiem, kuri sauca palīgā karaspēka vienības pat no Francijas. Vergi cīnījās, nepadevās un beigās neticamā kārtā uzvarēja.

1804. gada 1. janvārī Santodomingo ieguva neatkarību un kļuva pazīstama pasaulē kā Haiti Republika. Lielais Vienrocis šo dienu nepiedzīvoja. Viņš mira 1802. gada augustā no franču kareivja durkļa.

Lielā Vienroča (savulaik Hiacinta, vēl agrāk Melnā Džeka, bet sirdī vienmēr Agašu) nāves bridi viņa māsa Vututu, kas pirmajā plantācijā Karollnā bija pārdēvēta par Mēriju, vēlāk, kļūstot par mājas verdzeni, par Deiziju, bet pēc pārdošanas Lavēru ģimenei pie Ņūorleānas upes par Sakiju, juta uz ribām vēsu durkli, tāpēc sāka kliegt un nevaldāmi raudāt. Viņas dvlnītes pamodušās sāka brēkt. Meitiņas bija baltas kafijas krāsā, viņas jaundzimušās mazulītes krasi atšķīrās no melnādainajiem mazuļiem, kurus Vututu bija dzemdējusi plantācijā, pati būdama vēl tikai meitene, un kurus nebija redzējusi kopš tā laika, kad bērniem bija piecpadsmit un des­mit gadu. Kad Vututu pārdeva tālāk, viņas vidējā meitiņa jau gadu kā bija mirusi.

Pēc izkāpšanas no kuģa Sakija daudzas reizes tika pērta; vienreiz viņai rētās sabēra sāli, citreiz pēriens bija tik smags un ilgs, ka meitene vairākas dienas nevarēja sēdēt un viņas mugura necieta pat vieglāko pieskārienu. Jaunībā ne vienu reizi vien viņu izvaroja melnādainie, kurus sūtīja uz viņas koka lažām, tāpat arī baltie. Viņu iekala ķēdēs. Tomēr viņa neizplūda vaimanās. Pēc tam kad Vututu ar brāli izšķīra, viņa pa īstam raudāja tikai vienu reizi: Ziemeļkarolīnā, kad vergu bērniem un suņiem barību lika vienā silē un viņas mazuļi rakņājās blakus suņiem. Viņa to redzēja toreiz un pēc tam vēl un vēl, bet tieši todien viņai salūza sirds.

Skaista Vututu bija tikai īsu brīdi. Ciešanu gadi paņēma savu, un skaistums aizgāja uz neatgriešanos. Seju viņai vagoja rievas, bet brūnās acis pauda pārāk daudz sāpju.

Pirms vienpadsmit gadiem, divdesmit piecu gadu vecumā, Vututu izkalta kreisā roka. Neviens no baltajiem nezināja, ko iesākt. Šķita, ka miesa rokā izkūst, paliek vien kauli, un roka ļengani nokārās gar sāniem, pavisam izģindusi, gandrīz vai nekustīga. Vututu tad kļuva par mājas verdzeni.

Verdzenes virējas un mājsaimnieces prasme atstāja iespaidu uz plantācijas saimnieka Kastertona ģimeni, taču izkaltusi roka satrauca misis Kastertoni, tāpēc Vututu tika pārdota Lavēru ģimenei, kas pirms gada bija ieradusies no Luiziānas. Lavēra kungs bija tukls, jautrs cilvēks, kuram vajadzēja labu pavāri un kalponi visiem darbiem, un verdzenes Deizijas izkaltusi roka viņā neizsauca ne mazāko riebumu. Gadu vēlāk ģimene atgriezās Luiziānā, paņemot līdzi verdzeni Sakiju.

Ņūorleānā pie viņas nāca sievietes (un ari vīrieši) pirkt dziedinošus līdzekļus, mīlestības amuletus un mazus fetiša priekšmetus lielākoties melnādainie, bet bija arī baltie. 1.avēru ģimene izlikās neko neredzam. Varbūt cilvēki priecājās par kalponi, kas iedveš bailes un cieņu. Taču brīvību verdzenei viņi nedeva.

Kādu nakti Sakija devās uz slīkšņu, kur dejoja kalindu un bambulu. Tāpat kā Santodomingo un tēvzemē, arī te dejotā­jiem bija voudon, melna čūska, lai gan jāatzīst, ka viņas un citu afrikāņu zemju dievus šejienieši nepielūdza tik dedzīgi kā viņas brālis ar saviem domubiedriem. Taču Sakija dievus pielūdza un sauca vārdā, cerēdama uz viņu labvēlību.

Viņa dzirdēja balto cilvēku sarunas par dumpi (tā viņi to sauca) Santodomingo un to, ka tas lemts neveiksmei. Paskat! Kanibālu zeme! Vēlāk gan visas runas pieklusa.

Pēc tam viņai radās iespaids, ka visi izliekas: tādas Santodo­mingo nemaz nav bijis, bet Haiti vārdu neviens pat mutē neņēma. Varēja nodomāt, ka visa amerikāņu nācija ar ticības spēku vien grib izdzēst izmēros lielo Kārību salu no pasaules kartes.

Jaunā Lavēru paaudze izauga modro Sakijas acu uzraudzībā. Mazākā atvase, nespēdama izrunāt vārdu Sakija, teica mamma Zuzū, un vārds viņai pielipa. Pienāca 1821. gads, Sakijai jau bija pāri par piecdesmit, bet viņa izskatījās krietni vecāka.

Sakija zināja vairāk noslēpumu nekā vecā Sanitē Dēdē, kas pārdeva saldumus pie Kabildo, vairāk nekā Mari Salopē, kas dēvēja sevi par vudū karalieni: abas bija brīvas sievietes, krāsainās, bet mamma Zuzū verdzene, kas arī mirs nebrīvē, vismaz kungs tā apgalvoja.

Jaunā sieviete, kas ieradās izzināt, kur pazudis viņas virs, nosauca sevi par Parisa atraitni. Ar augstām krūtīm, jauna un lepna. Viņas dzīslās ritēja afrikāņu, eiropiešu un indiāņu asinis. Ada viņai bija iesarkana, mati mirdzoši melni, acis melnas un augstprātīgas. Virs Žaks Pariss, jādomā, bija miris. Pēc aprēķiniem viņam bija trīs ceturtdaļas balto asiņu, aris­tokrātiskas dzimtas ārlaulības dēls, viens no daudzajiem, kas ieceļoja no Santodomingo, dzimis brivs tāpat kā viņa satriecošā jaunā sieva.

- Mans Žaks. Vai viņš ir miris? Parisa atraitne gribēja zināt. Jaunā sieviete strādāja par frizieri, staigādama no mājas uz māju un ieveidodama matus Ņūorleānas elegantajām dāmām pirms obligātajiem saviesīgajiem vakariem.

Palūgusi padomu kauliem, mamma Zuzū pašūpoja galvu.

- Jūsu virs ir ziemeļos kopā ar balto sievieti, viņa teica. Kopā ar zeltmati. Dzīvs.

Tā nebija burvestība. Ņūorleānā pietika tikai zināt, ar ko Žaks Pariss aizbēdzis, un sievietes matu krāsu.

Mamma Zuzū bija pārsteigta, ka Parisa atraitne vēl nezina, ka viņas Žaks katru nakti sprauž savu mazo kvarterona bibīti Kolfaksas meitenē ar rožainu ādas krāsu. Protams, ja nebija tik piedzēries, lai tas derētu tikai čurāšanai. Bet varbūt viešņas vizītei bija cits iegansts?

Parisa atraitne nāca pie sirmās verdzenes reizi vai divas nedēļā. Pēc mēneša viņa večiņai atnesa dāvanas: matu lenti, sēkliņu kūku un melnu gaili.

- Mamma Zuzū, jaunā sieviete paziņoja, pienācis laiks mācīt man to, ko zināt jūs.

- Labi, mamma Zuzū atbildēja, labi zinādama, no kuras puses pūš vējš. Turklāt Parisa atraitne bija atzinusies, ka pie­dzimusi ar kopā saaugušiem kāju pirkstiem, tātad dvīnīte, kas mātes miesās iznīcinājusi otro bērnu. Kas cits mammai Zuzū atlika?

Savai skolniecei viņa mācīja, ka divi auklā savērti mus­katrieksti, ja tos nēsā kaklā, dziedē sirdsklauves, līdz aukla pārtrūkst, bet uzšķērsts balodis, kas vēl nav lidojis, uzlikts uz sirdzēja galvas, izvelk laukā drudzi. Mācīja, kā no ādas uzšūt vēlmju somiņu, mazu ādas somiņu, kurā jāliek trīspadsmit peniji, deviņas kokvilnas sēkliņas un melna ūdra sari, un pēc tam tikai jāparīvē, un vēlme īstenojas.

Parisa atraitne iegaumēja visu, ko mamma Zuzū viņai stās­tīja. Dievi gan jauno dāmu īsti neinteresēja. Patiesi ne. Viņai vairāk patika taustāmas lietas. Ar prieku jaunā sieviete klausī­jās par vardi, kas jāiemet medū un pēc tam skudru pūznī. Kad vardes kauliņi kļūst tīri un balti, kārtīgi raugoties, var saskatīt plakanu sirdsveida kauliņu, bet citu ar āķi. Aķveida kauliņš tad jāiekarina cilvēka apģērbā, kura mīlestību vēlies iegūt, bet sirdskauls jānoglabā drošā vietā (ja tas pazudīs, iemīļotais pret tevi izturēsies kā nikns suns). Ja visu izdarīsi pareizi, iecerētais būs tavs.

Viņa uzzināja ari to, ka izkaltētas čūskas pulveris, piejaukts pūderim, kuru lieto ienaidniece, padarīs to aklu, un cilvēku var noslīcināt, paņemot viņa apakšveļas gabalu, apgriežot ar iekšpusi uz āru un pusnaktī paliekot zem ķieģeļa.

Mamma Zuzū parādīja Parisa atraitnei pasaules brīnumsakni, Džona Iekarotāja lielo un mazo sakni, tāpat arī pūķa asinis, baldriānu un piecpirkstu zālīti, iemācīja sagatavot nīdē­jošu tēju, seko man ūdeni un Šingo burvju ūdeni.

To visu un ne to vien mamma Zuzū parādīja Parisa atrait­nei, tomēr piedzīvoja vilšanos. Kā varēdama, viņa atklāja slepenās patiesības, dziļās zināšanas, stāstīja par Elegbu, Māvu, Aidohvedo voudon čūsku un visu pārējo, taču Parisa atraitnē (atklāšu jums viņas īsto vārdu un to, kas vēlāk viņai atnesa slavu, Mari Lavo. Ne jau dižā Mari Lavo, par kuru būsiet dzirdējuši, tā bija viņas māte, kura kļuva par Glapiona atraitni) interese par tālo zemju dieviem tā ari nepamodās.

Santodomingo bija auglīga melnzemes strēmele, kurā afrikāņu dievības zēla un plauka, taču šeit ar visu kukurūzu un melo­nēm, vēžiem un kokvilnu gan bija neauglīgs tuksnesis.

- Viņa jau negrib zināt, mamma Zuzū sūrojās savai uzti­cības personai Klementīnei, kas staigāja pa apkaimes mājām, vākdama mazgāšanai aizkarus un segas. Uz vaiga Klementīnei bija applaucējumu rētas, un viens no viņas bērniem bija miris no apdegumiem, kad apgāzās katls ar verdošu ūdeni.

- Tad nemāci viņu, Klementīne deva padomu.

- Es mācu, bet viņa jau nesaprot, kas vērtīgs, un intere­sējas tikai par to, kas derīgs pašai. Piedāvāju briljantus, bet viņa labāk izvēlas skaistu stikliņu. Dodu puspudeli vislabākā sarkanvīna, bet viņa dzer rāvu. Dodu paipalu, bet viņai labāk garšo žurkas.

- Bet kāpēc tad tu esi tik uzstājīga? Klementīne nesa­prata.

Mamma Zuzū parausta kalsnos plecus, izkaltusi roka notrīc.

Atbildes nav. Varētu teikt, ka viņa māca aiz pateicības, ka pati vēl dzīva, un vēl mamma Zuzū taču pārāk bieži redzējusi nāvi. Varētu teikt: viņa sapņo, ka vienudien vergi sacelsies, tāpat kā sacēlās (un tika sakauti) Lapleisā, taču sirdī viņa zina, ka bez Āfrikas dieviem baltie vergturi nekad netiks sakauti un vergi nekad neatgriezīsies savā zemē.

Dzīvība mammā Zuzū apdzisa pirms divdesmit gadiem tajā drausmīgajā naktī, kad viņa sajuta aukstu tēraudu starp ribām. Tagad viņa nemaz nedzīvo, bet tikai ienīst. Ja mammai Zuzū pajautātu, kas ir naids, viņa vairs nespētu pastāstīt par divpadsmit gadus veco meiteni uz smirdošā kuģa viss atmiņā bija pārvilcies ar kreveli, pārāk daudz pātagas cirtienu un sitienu saņemts, pārāk daudzas naktis pavadītas roku dzelžos, pārāk daudz šķiršanās un sāpju. Tomēr viņa pastāstītu par dēlu un to, ka viņam tika nocirsts īkšķis, kad saimnieks atklāja, ka zēns māk lasīt un rakstīt. Tāpat arī par divpadsmitgadīgo meitu, kas astoto mēnesi bija mātes cerībās no uzrauga, un tad sarkanā zemē tika izrakta bedre, kurā ielika meitenes lielo vēderu un līdz asinīm sita viņai pa muguru ar pātagu. Par spīti glīti izraktai bedrei, svētdienas rītā nomira gan mazulis, gan meita, kamēr baltie bija dievkalpojumā…

Pārlieku daudz sāpju.

- Pielūdz viņus, mamma Zuzū teica jaunajai Parisa atrait­nei slīkšņā stundu pēc pusnakts. Abas bija līdz viduklim kailas, svīzdamas mitrajā naktī, un baltā mēnesnīca piešķīra viņu ādai īpašu spīdumu.

Parisas vīrs Žaks (kura nāvei trīs gadus vēlāk bija vairākas īpatnējas pazīmes) bija Mārī šo to stāstījis par Santodomingo dieviem, bet viņu tie bija garlaikojuši. Spēku varēja iegūt rituālos, nevis no dieviem.

lā nu mamma Zuzū kopā ar Parisa atraitni dungodama dedzīgi mīdījās staignājā. Abas skandināja melno čūsku dziesmu brīvā krāsainā sieviete un verdzene ar izkaltušu roku.

- Pasaule nav tikai tavs pašlabums, tava ienaidnieka kri­šana, mamma Zuzū skaidroja.

Daudzi rituāla vārdi, kurus viņa agrāk zināja tāpat kā brā­lis, bija izgaisuši no atmiņas. Glītajai Mari Lavo mamma Zuzū gan teica, ka vārdiem nav nozīmes, tikai melodijai un ritmam. Bet tad, mīņādamās un dziedādama muklājā, mamma Zuzū pēkšņi redzēja neparastu vīziju: dziesmas, kalindas, bambulas un visi pārējie ekvatoriālās Āfrikas ritmi lēni plūst pār pus­nakts ainavu un visa pasaule sāk trīsēt un līgoties sendievu ritmā, kuru valstību mamma Zuzū atstājusi. Taču pat ar to (nezin kādā veidā viņa to slīkšņā atskārst), pat ar to nebūs pietiekami.

Pagriezusies pret glīto Mārī, mamma Zuzū pēkšņi ierauga sevi ar jaunās sievietes acīm melnādainu vecenīti ar grum­bainu seju, gar sāniem nokārušos kaulainu roku, kura redzējusi savus bērnus cīnāmies ar suņiem par ēdamo. Skatīdamās sevī, mamma Zuzū atskārst, ka jaunā sieviete jūt pret viņu riebumu un bailes.

Iesmējusies viņa sakņūp un satver labajā rokā melno čūsku garu kā rīksti un resnu kā kuģa tauva.

- Lūk, viņa paziņo, mūsu voudon\

Pēc tam viņa ieliek padevīgo čūsku grozā, kuru tur rokās pārbiedētā Mari.

Mēnesnīcas gaismā večiņai pēdējo reizi atveras otrā redze un viņa ierauga brāli Agašu. Pēdējo reizi viņa redzēja Agašu kā divpadsmitgadīgu zēnu Bridžportas tirgū, bet tagad viņš ir ražens vīrietis, plikpauris, un platā smaidā atklāj aplauztus zobus. Viņa muguru klāj dziļas rētas. Vienā rokā brālis tur mačeti. Labās rokas vietā ir tikai stumbenis.

Večiņa paceļ savu veselo kreiso roku.

- Pakavējies bridi, paliec, viņa čukst. Es drīz nākšu! Būšu kopā ar tevi.

Bet Mari Parisa domāja, ka vecenīte runā ar viņu.

Загрузка...