Amerikāņu dievi

DEVITA NODAĻA

Nemaz nepieminēsim mītiskās būtnes gruve­šos…

Vendija Koupa. "Poucista loze"

Kad viņi vēlā stundā atstāja aiz sevis Ilinoisu, Ēna uzdeva Trešdienām pirmo jautājumu. Ieraudzījis zirni Laipni lūdzam Viskonsinā, viņš pajautāja:

- Kas bija tie divi zeļļi, kas sagrāba mani autostāvvietā? Misters Mežs un misters Akmens? Kas viņi ir par cilvēkiem?

Automašīnas lukturi izgaismoja ziemas ainavu. Trešdiena bija paziņojis, ka pa ātrgaitas šosejām nebrauks, jo nevarot zināt, kurai pusei tās izrāda savu labvēlību, tāpēc Ēna turējās pie maziem ceļiem. Viņš neiebilda. Tas neizklausījās nemaz tik nesaprātīgi.

Trešdiena norūca:

- Aģenti, nekas vairāk. Pretinieku nometne. Melnās zīmotnes.

- Man gan šķita, Ēna atbildēja, ka viņi uzskata sevi par baltajām zlmotnēm.

- Bet protams! Tas jau nav nekāds karš, ja neesi pārlieci­nāts par savu taisnību. Patiesi bīstams karotājs tic, ka visu viņa rīcību pamato tikai un vienīgi neapšaubāma taisnība. Tieši tāpēc viņi ir bīstami.

- Bet tu? Ēna prasīja. Kāpēc tu rīkojies tā un ne citādi?

- Tāpēc, ka tā gribu, Trešdiena atbildēja un pasmīnēja: Tieši tā ir pareizi.

Ēna jautāja atkal:

- Bet kā jūs tikāt projām? Un vai visi?

- Tikām, Trešdiena sacīja. Lai arī par purna tiesu. Ja viņi nebūtu apstājušies, lai sagrābtu tevi, tad, iespējams, būtu saņēmuši ciet daudz mūsējo. Notikušais pārliecināja vairākas personas, kas gribēja tikai sēdēt uz žoga un noskatīties, ka es tomēr neesmu izkūkojis prātiņu.

- Bet kā jūs beigās tikāt laukā?

Trešdiena pašūpoja galvu.

- Par jautāšanu es tev nemaksāju, viņš atbildēja, esmu jau to teicis.

Ēna paraustīja plecus.

Nakti abi pavadīja motelī Super 8 uz dienvidiem no Lakrosas.

Ziemassvētki pienāca ceļā uz ziemeļiem un austrumiem. Aramzemi nomainīja priežu sili. Pilsētas viņi caurbrauca arvien retāk.

Ziemassvētku pusdienas abi ceļotāji baudīja vēlā pēcpus­dienā studentu ēstuvei līdzīgā ģimenes restorānā uz zieme­ļiem no Centrālās Viskonsinas. Ēna drūmi durstīja ar dakšiņu sausu tītara gaļu ar pārsaldinātu, kunkuļainu dzērveņu mērci, akmenscietiem ceptiem kartupeļiem un indīgi zaļiem kon­servētiem zirnīšiem. Trešdienām maltīte acīmredzot gāja pie sirds viņš negausīgi metās virsū ēdienam, čāpstinādams lūpas. Ēzdams Trešdiena kļuva arvien atklātāks, runāja, jokoja un pie izdevības pakoķetēja ar viesmīli tievu blondīni, kas izskatījās gana jauna, lai būtu izmesta no vidusskolas.

- Atvainojiet, mīļumiņ, vai es jūs neapgrūtināšu, lūgdams vēl vienu tasi jūsu brīnišķīgās karstās šokolādes? Ceru, ka neuzskatīsiet mani par nekauņu, ja teikšu, ka jums ir vienrei­zīgi pievilcīga, tomēr piedienīga kleita. Svētku noskaņā, bet eleganta.

Viesmīle, kura bija ģērbusies spilgti sarkanzaļos svārkos ar sudrabainu, mirdzošu Ziemassvētku vītni gar apakšmalu, ieķiķinājās, piesarka un, priecīgi smaidīdama, devās projām, lai atgrieztos ar kārtējo tasi karstās šokolādes.

- Pievilcīga, Trešdiena domīgi novilka, pavadīdams mei­teni ar skatienu. Svētku noskaņā.

Diez vai sacītais bija attiecināms uz kleitu, Ēna nodomāja. Tikmēr Trešdiena, iestūķējis mutē pēdējo tītara gabalu, pie­grūda zodam salveti un pastūma šķīvi uz priekšu.

-Jā. Labs gan.

Pēc tam viņš pārlaida skatienu ģimenes restorānam. Fonā skanēja Ziemassvētku dziesma "Mazais bundzinieks", kam nebija dāvanu, ko atnest, parapapam parapapam pam, rapapampam.

- Šis tas var mainīties, Trešdiena negaidīti izmeta. -Bet ne jau cilvēki… tie paliek tādi paši. Dažas blēdības ilgst mūžiem, citas ātri aprij laiks un pasaule. Mana mīļākā blēdība vairs nav praktiski pielietojama. Taču pārsteidzoši daudzas kļuvušas nemirstīgas "spāņu cietumnieks", "dūju laupījums", "viltus gredzens" (tas pats, kas "dūju laupījums", tikai kabatas portfeļa vietā ir zelta gredzens), "vijoļspēle"…

- Par "vijoļspēli" neko neesmu dzirdējis, Ēna sacīja, par citām gan. Mans vecais kameras biedrs stāstīja, ka izmantojis "spāņu cietumnieku". Viņš bija krāpnieks.

- Tiešām? Trešdienas kreisā acs nodzirkstīja. "Vijoļ­spēle" bija smalks, brīnišķīgs numurs. Tīrākajā izpildījumā divu cilvēku blēdība. Tiek likta lietā ļautiņu alkatība un mantkā­rība, kā jau visās blēdībās. Godīgu cilvēku var apmānīt, vienīgi tam vajag vairāk laika. Tā, lūk. Iedomājies, ka esam viesnīcā vai krodziņā, vai smalkā restorānā un redzam pusdienojam cilvēku. Vīrs ir paplucis, tomēr ir redzams, ka viņš ir paplucis džentlmenis ne nu gluži nodzīvojies līdz kliņķim, bet vien­kārši šobrīd veiksme tam ir uzgriezusi muguru. Sauksim viņu par Ābrahamu. Pienāk laiks maksāt rēķinu, tas nav astrono­miski liels, kādi piecdesmit vai septiņdesmit pieci dolāri un tavu nelaimi! Kur palicis naudas maks? Augstā debess, droši vien aizmirsies pie drauga, kas dzivo tepat tuvumā. Jāiet un maks jāpaņem! Lūdzu, saimniek, saka Ābrahams, paņem ķīlā manu veco vijoli! Veca, kā redzi, bet maizi ar to pelnu.

Ieraudzījis viesmīli, Trešdiena pasmaidīja platu plēsoņas smaidu.

- Ai, karstā šokolāde! Turklāt no Ziemassvētku eņģeļa rokām! Saki, mīļā, vai varu palūgt jūsu garšīgo maizīti, kad jums būs brīvāks brītiņš?

Viesmīle (Cik viņai varētu būt gadu? Ēna lēsa. Sešpadsmit, septiņpadsmit?) nodūra skatienu un piesarka kā roze. Trīcošām rokām nolikusi uz galda šokolādes tasi, meiča devās uz telpas galu, kur lēni rotēja kūku vitrīna; tur viņa apstājās un skatījās uz Trešdienu. Pēc tam meitene ieslīdēja virtuvē pēc maizes, ko viņš bija palūdzis.

- Tātad. Vijole veca, protams, pat nedaudz cietusi tiek ielikta futrālī, un mūsu pagaidām trūcīgais Ābrahams dodas meklēt savu maku. Tikmēr kāds labi ģērbts kungs, tikko bei­dzis pusdienot un pirms brīža vērojis darījumu, pienāk pie saimnieka un prasa, vai viņš gadījumā nevarētu pārbaudīt vijoli, kuru godīgais Ābrahams atstājis ķīlā?

Kāpēc gan ne? Saimnieks pasniedz vijoli, un labi ģērbtais kungs sauksim viņu par Baringtonu plaši atver muti, bet attapies to aizver un godbijīgi apskata vijoli kā cilvēks, kas svētnīcā saņēmis atļauju pieskarties pravieša pīšļiem. Ak! viņš iesaucas. Tā taču noteikti nē, nevar būt, bet tomēr jā mans dievs! Kaut kas neticams! viņš sauc, rādīdams ražotāja zlmolu, pēc tam sadzeltējuša papīra strēmeli vijoles iekšpusē. Lai gan, viņš turpina, arī bez tā visa varētu pazīt pēc pulējuma krāsas, vītnes, veidola.

Un tad Baringtons izņem no kabatas un parāda gravētu vizītkarti, kas ieceļ viņu izcilāko reto un antīko mūzikas instru­mentu dīlera godā. Tātad vijole ir šedevrs? prasa saimnieks.

Jā, tieši tā, atbild Baringtons, nevarēdams vien beigt godbijīgi apbrīnot vijoli, un, ja nemaldos, tās vērtība pārsniedz simttūk­stoš dolāru. Pat kā profesionāls dīleris es par tik izsmalcinātu eksemplāru maksātu piecdesmit, nē, septiņdesmit piecus tūkstošus skaidrā naudā. Man ir paziņa Rietumu krastā, kas rītdien vijoli nopirktu nedomādams, pat neapskatījis to. Man tikai jānosūta telegramma, un viņš maksās jebkuru prasīto summu. Darbonis iemet skatienu pulkstenī, un viņa seja sakritas.

Mans vilciens, viņš iesaucas, pēdējais laiks doties, citādi nokavēšu! Krietno ser, kad ierodas nenovērtējamā instrumenta saimnieks, lūdzu, iedodiet viņam manu vizītkarti, jo man diemžēl jāskrien.

To pateicis, Baringtons dodas projām kā cilvēks, kurš zina, ka laiks un vilciens negaida.

Saimnieks pārbauda vijoli, ziņkārības un alkatības sagrābts, un viņa prātā jau briest plāns. Minūtes rit, Ābrahams nenāk. Jau tuvojas vakars, un tikai tad durvīs beidzot parādās noplu­kušais, taču lepnais vijolnieks ar maku rokā maku, kas redzē­jis labākus laikus, lai gan pat vislabākajās dienās tajā nevarētu būt bijis vairāk par simt dolāriem, un izņem naudu, lai samaksātu par maltīti un visu pārējo un pretī saņemtu vijoli.

Saimnieks noliek futrāli ar vijoli uz letes, Ābrahams to paņem un piespiež kā mīloša māte bērnu pie krūtīm.

Pasakiet man, saimnieks iesāk (vīrieša, kas gatavs maksāt piecdesmit tūkstošus dolāru skaidrā naudā, gravētā vizītkarte deg viņa krūšu kabatā), cik tāda vijole maksā? Māsasmeita sapņo par vijoli, un pēc nedēļas viņai būs dzimšanas diena.

Lai es pārdotu savu vijoli! Ābrahams iebrēcas nelabā balsī. Nemūžam! Esam kopā jau divdesmit gadus. Esmu spēlējis visos Amerikas štatos. Tomēr pateikšu, kā ir, savulaik tā man izmak­sāja piecsimt dolāru.

Saimnieks apvalda smaidu:

Piecsimt dolāru? Ko teiksiet, ja es došu tūkstoti, un tūlīt?

Vijolnieks izskatās priecīgs, bet tad satriekts atbild: Mīļais dievs, es taču esmu vijolnieks, ser, neko citu nemāku. Vijole mani pazīst, mīl mani, un ari mani pirksti pazīst viņu tik labi, ka varu spēlēt bez notīm tumsā. Kur es dabūšu instrumentu ar tik smalku skaņu? Tūkstoš dolāru ir laba nauda, bet vijole taču dod man maizi. Nešķiršos no viņas nepar tūkstoš, ne piectūkstoš dolāriem!

Saimnieks jūt, ka darījums brūk, bet bizness paliek biz­ness, un, lai iegūtu naudu, tā vispirms jāiegulda.

Astoņi tūkstoši dolāru, viņš beidzot saka. Vijole nav tik vēr­tīga, bet esmu to noskatījis un māsasmeitu es mīlu un loloju.

Ābrahams jau ir tuvu asarām, domādams, ka jāzaudē mīļā vijole, bet kā lai atsakās no astoņiem tūkstošiem? Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka saimnieks dodas pie sienas seifa un izņem no tā nevis astoņus, bet deviņus tūkstošus, saliktus glītās paciņās, un gaida, kad tos varēs ieslidināt vijolnieka kabatā.

Tu esi lāga zēns, vijolnieks saka saimniekam. Svētais! Tomēr apzvēri, ka vijole tiks meitenes rokās! Un viņš negribīgi atdod vijoli.

- Bet ja nu saimnieks Ābrahamam iedotu Baringtona vizīt­karti un sacītu, ka viņam uzsmaidījusi laime? Ēna pajautāja.

- Tad mēs zaudētu divu pusdienu cenu, atbildēja Treš­diena.

Izslaucījis ar maizes gabalu no šķīvja mērci un ēdiena paliekas, viņš čāpstinādams ar baudu to notiesāja.

- Pārbaudīsim, vai esmu pareizi sapratis, Ēna sa­cīja, tātad Ābrahams aiziet, kļuvis par deviņtūkstoš dolā­riem bagātāks, un pie dzelzceļa autostāvvietas satiekas ar Baringtonu. Sadalījuši naudu, abi iekāpj Baringtona A klases fordā un dragā uz nākamo pilsētu. Jādomā, ka bagāžas nodalī­jums viņiem ir pilns ar simt dolāru vērtām vijolēm.

- Personiski es uzskatīju zem sava goda maksāt vairāk par pieciem dolāriem, Trešdiena atbildēja un pievērsās viesmīlei, kas gaidīja blakus.

- Bet tagad, mīļā, apgaismojiet mūs par jūsu bagātīgo saldēdienu izvēli Jēzus dzimšanas dienā!

Trešdiena skatījās gandrīz vai apēdot ar acīm uz mei­teni tā, it kā viņa nespētu piedāvāt neko gardāku par sevi. Ēna jutās gaužām neveikli: nudien kā vecs vilks, pielavījies nepieredzējušai stirniņai, kas nezina, ka tūlīt jābēg, citādi viss beigsies izcirtumā, kur viņas kauliņus uzlasīs kraukļi.

Meitene jau atkal nosarka un pateica, ka saldajā esot ābolkūka ā la mode proti, ar vaniļas saldējuma cepurīti Ziemassvētku kūka a la mode vai ari sarkanzaļš pudiņš. Skatī­damies meitenei acīs, Trešdiena paziņoja, ka izvēlas Ziemas­svētku kūku a la mode. Ēna no saldā atteicās.

-Ja runājam par blēdībām, Trešdiena turpināja, "vijoļspēle" radās pirms trīssimt gadiem vai vēl senāk. Izvēloties īstas aitas, to ari šodien var izspēlēt jebkurā Amerikas malā.

- Pirmīt teici, ka tava mīļākā blēdība vairs nav praktiska, Ēna atgādināja.

-Teicu gan. "Vijoļspēle" nav mana mīļākā blēdība. Nē, manējā ir tā sauktā "bīskapa spēle". Tajā ir viss: saviļņojums, smalka virtuozitāte, pārsteiguma mirklis. Šad un tad man ienāk prātā, ka ar nelielām izmaiņām varētu… Brīdi pado­mājis, Trešdiena pašūpoja galvu. Nē, tās laiks ir pagājis. Labi. Pieņemsim, ka ir 1920. gads un mēs atrodamies vidēja lieluma pilsētā varbūt Čikāgā, varbūt Ņujorkā vai Filadelfijā. Juvelier­izstrādājumu lielveikals. Pa durvīm ienāk vīrietis, ģērbies kā mācītājs. Nejau kurš katrs melnsvārcis, bet bīskaps purpura man­tijā! Viņš izvēlas kaklarotu, krāšņu dimantu un pērļu šedevru, par kuru samaksā ar čaukstošām simt dolāru banknotēm.

Uz virsējās banknotes rēgojas zaļš tintes traips, un vei­kala vadītājs pieklājīgi, tomēr noteikti viņu aizsūta pārbaudīt banknošu kaudzīti uz banku aiz stūra. Necik ilgi, un darbinieks atgriežas ar banknotēm. Banka atzinusi, ka banknotes nav vil­totas. Saimnieks vēlreiz atvainojas, un bīskaps ir pati laipnība, jo labi saprot problēmu mūsdienu pasaulē taču ir tik daudz nelikumīgu un bezdievīgu tipu, visur valda netikumība un izlaidība, un kur nu vēl bezkaunīgas sievietes! Netīrība izrāpu­sies no rensteles un dzīvo uz kinoteātra ekrāna, ko tad citu var gaidīt? Kaklarotu ieliek kārbiņā, un veikala saimnieks kā varēdams cenšas nedomāt, kāpēc bīskapam jāpērk dimantu kaklarota tūkstoš divsimt dolāru vērtībā un kāpēc viņš par to maksā skaidrā naudā.

Sirsnīgi atvadījies, bīskaps iziet uz ielas, un acumirklī viņa plecam uzgulst smaga roka.

Glumiķi, tu glumais nelieti, vai atkal esi ķēries pie vecajiem stiķiem?

Ražena auguma dežūrpolicists ar godīga īra seju ieved bīskapu atpakaļ dārglietu veikalā.

Piedošan', vai šis vīrs nupat pie jums kaut ko nopirka? poli­cists jautā.

Protams, ne, bīskaps taisnojas, sakiet taču, ka ne!

Patiesi, nopirka gan, juvelieris atbild, pērļu un dimantu kak­larotu, turklāt samaksāja skaidrā naudā.

Vai jūs man neparādītu banknotes? policists turpina.

Juvelieris izņem no kases tūkstoš divsimt dolārus un sniedz policistam, kas sāk pētīt naudas zīmes, pacēlis tās pret gaismu, un neticīgi groza galvu.

Ai, Glumais, Glumais, viņš saka, tu pārspēj pats sevi! Tu taču esi mākslinieks, nudien!

Bīskapa sejā atplaukst pašpārliecināts smaids.

Jūs neko nevarat pierādīt, viņš saka, pat bankā neviens neko neteica. īstas zaļās banknotes.

Par to es nešaubos, atbild dežūrpolicists, tomēr diez vai banku kāds brīdināja par to, ka pilsētā parādījies Glumais Sil­vestrs, tāpat arī par simt dolāru banknošu kvalitāti, kuras viņš laida apgrozībā Denverā un Sentluisā.

Policists izņem no bīskapa kabatas kaklarotu.

Tūkstoš divsimt dolāru apmaiņā pret piecdesmit centu vērtu papīru un tinti, viņš saka, acīmredzot sirdī būdams filozofs. Turklāt vēl uzdevāties par baznīcas tēvu! Jums būtu jākaunas. Policists uzliek bīskapam roku dzelžus viņš, protams, nav nekāds bīskaps un ved projām, bez vārda runas izrakstījis kvīti gan par kaklarotu, gan par tūkstoš divsimt dolāriem. Tie taču ir lietiskie pierādījumi.

- Vai banknotes tiešām bija viltotas? Ēna pajautāja.

- Protams, ne! Svaigas, tieši no bankas, vienīgi mazai intri­gai ar īkšķa nospiedumu un zaļas tintes traipu.

Ēna malkoja kafiju, kas bija sliktāka nekā cietumā.

- Tātad policists nebija policists. Bet kaklarota?

- Pierādījums, Trešdiena paskaidroja. Atskrūvējis sālstrauciņa vāku, viņš izbēra uz galda sāls kaudzīti. Juvelieris saņēma kvīti ar garantiju, ka atgūs kaklarotu, tiklīdz Glumais sēdēs uz apsūdzēto sola. Visi apsveic viņu kā godīgu pilsoni, cilvēks jūtas lepns un gudro, ko stāstīt kārtējā veco zēnu saietā nākamajā vakarā, bet policists tikmēr ved viltus bīskapu laukā no veikala, vienā kabatā ielicis tūkstoš divsimt dolārus, otrā kaklarotu tūkstoš divsimt dolāru vērtībā, lai dotos uz policijas iecirkni, kurā abus neviens nemūžam neredzēs.

Viesmīle bija atgriezusies novākt galdu.

- Saki man, mīļā, Trešdiena viņu uzrunāja, vai esi pre­cējusies?

Meitene purināja galvu.

- Neticami! Tik piemīlīga jaunkundze un vēl nav nocelta.

Trešdiena ar nagu vilka izbērtajā sālī druknus, stūrainus,

rūnām līdzīgus ķeburus. Viesmīle pasīvi stāvēja blakus, tagad atgādinādama nevis stirnu, bet trusīti, kas apžilbis kravas mašī­nas lukturu gaismā, sastindzis bailēs un nezina, ko darīt.

Trešdiena tā pieklusināja balsi, ka pat Ēna otrā galda pusē tik tikko spēja viņu saklausīt.

- Cikos tev beidzas darbs?

- Deviņos. Meitene norija siekalas. Vēlākais pusdesmitos.

- Kurš motelis apkaimē ir vissmalkākais?

- Ir "Motel 6", meitene atbildēja, nekas dižs.

Trešdiena ar pirkstgaliem pārslīdēja meitenes delnas virs­pusei, atstādams uz ādas sāls kristālus. Meitene pat nemēģi­nāja tos nopurināt.

- Mums, Trešdiena sacīja tik dobjā balsi, ka tā kļuva gan­drīz nedzirdama, tā būs baudas pils.

Viesmīle viņā skatījās, kodīdama plānās lūpas, vilcināda­mās, bet tad piekrītoši pamāja un metās uz virtuvi.

- Paklau, Ēna neizturēja, diez vai viņa ir pilngadīga, tas ir nelikumīgi.

- Es par likumiem daudz nebēdāju, Trešdiena paskaid­roja. It īpaši tad, ja tie man traucē dabūt to, ko es vēlos. Daž­reiz naktis ir tik garas un saltas. Turklāt meiteni man vajag ne viņas pašas pēc, bet lai uzmundrinātu sevi. Jau ķēniņš Dāvids zināja vienkāršu recepti, kā vecos kaulos uzjundīt siltas asinis: noplūc jaunavu, un tiksimies no rīta.

Nez vai meiča īglpointas viesnīcā bija nevainīga, Ēnam pēk­šņi iešāvās prātā.

- Un no slimībām tev nav bail? viņš nelikās mierā. Un ja nu meitene paliek stāvoklī? Varbūt viņai ir brālis?

- Nē, Trešdiena atbildēja, slimības mani nebiedē. Tās man nelīp. Diemžēl tādi kā mēs šauj pa tukšo, tātad asiņu sajaukšanās nedraud. Senāk šad tad gadījās. Tagad arī iespē­jams, taču tik mazticams, ka gandrīz neiedomājami. Man nav par ko uztraukties. Bet brāļi ir daudzām, tāpat arī tēvi. Dažām ir pat vīri. Tā nav mana problēma. Deviņdesmit deviņos gadī­jumos no simta es jau būšu gabalā.

- Tātad mēs pārnakšņosim te?

Trešdiena paberzēja zodu.

- Es palieku "Motel 6", viņš paziņoja.

Iebāzis roku mēteļa kabatā, viņš izvilka atslēgu bronzas krāsā, kurai bija pielikts piekariņš ar uzdrukātu adresi: 502, Nortridžas ceļš, nr. 3.

- Bet tevi gaida dzīvoklis tālā pilsētā.

Mirkli aizvēris acis, Trešdiena tās atkal atvēra pelēkas, spīdošas, katra atšķirīga un paskaidroja:

- Pēc divdesmit minūtēm cauri pilsētai brauks Greyhound autobuss. Pietura pie uzpildes stacijas. Lūk, tava biļete!

Trešdiena sniedza pār galdu salocītu biļeti.

- Kas ir Maiks Ainsels[2]? Ēna prasīja. Tas bija vārds uz biļetes.

- Tas esi tu. Priecīgus Ziemassvētkus!

- Bet kas tā par Leiksaidu?

- Tur būs tavas laimīgās mājas tuvākajā nākotnē. Jā, un trīs lietas labas lietas… No kabatas izņēmis iesaiņotu dāvaniņu, Trešdiena pagrūda to pār galdu. Dāvana apstājās pie kečupa pudeles ar melniem, sakaltušiem pilieniem pie pudeles kakla. Ēna pat nepakustējās.

- Ko gaidi?

Beidzot paņēmis dāvanu, Ēna norāva sarkano papīru un izņēma gaiši brūnu teļādas kabatas portfeli, kas apdiluma vietās spīdēja. Lietota manta. Kabatas portfelī bija braukšanas apliecība ar Ēnas fotogrāfiju, izsniegta Maiklam Ainselam, Milvoki adrese, Master Card kredītkarte uz tā paša vārda un divdesmit čaukstošas piecdesmit dolāru banknotes. Aizvēris kabatas portfeli, Ēna ielika to kabatā.

- Paldies! viņš teica.

- Uzskati to par Ziemassvētku prēmiju. Bet tagad aizvedīšu tevi uz pieturu. Pamāšu ar roku, pirms "pelēkais suns" ved tevi uz ziemeļiem.

Viņi izgāja no restorāna. Bija grūti noticēt, ka pāris stundu laikā sals var tā pieņemties spēkā. Tādā aukstumā, protams, nesnigs. Agresīvs aukstums. Neganta ziema.

- Paklau, Trešdiena! Abi blēžu stāsti, kurus no tevis dzir­dēju: par vijoli un par bīskapu… Ēna pieklusa, cenzdamies labāk noformulēt domu.

- Kas vainas stāstiem?

Beigās Ēna tomēr atrada īstos vārdus.

- Gan vienā, gan otrā gadījumā blēdībā piedalās divi. Divi krāpnieki. Vai tev bija līdzbiedrs?

Elpa aukstajā gaisā vēlās kā mākoņi. Ēna sev apsolīja, ka, nokļuvis Leiksaidā, daļu Ziemassvētku prēmijas noteikti izlie­tos silta, bieza ziemas mēteļa iegādei.

-Jā, Trešdiena atbildēja. Jā. Man bija partneris. Palīgs. Bet, ak vai, tas laiciņš sen aiz kalniem! Tur ir uzpildes stacija, bet tur, ja acis mani neviļ, arī autobuss.

Greyhound jau mirkšķināja, rādot pagriezienu uz stāvvietu.

- Adrese ir uz atslēgas piekariņa, Trešdiena atgādināja. -Ja nu kāds jautā, esmu tavs tēvocis, un mani sauc Emersons Borsons. Iekārtojies Leiksaidā, brāļadēl Ainsel! Pēc nedēļas būšu klāt. Un tad abi dosimies ceļā un apciemosim ļaudis, kuri man jāsatiek. Tikmēr nelec nevienam acīs un vairies no nepatikšanām!

- Bet mana mašīna…? Ēna jautāja.

- Par to es parūpēšos. Novēlu jauki pavadīt laiku Leik­saidā! Trešdiena strauji sniedza roku, Ēna to paspieda. Roka Trešdienām bija aukstāka nekā līķim.

- Jēziņ, Ēna sacīja, tu taču salsti nost.

- Jā. Tāpēc jo ātrāk "Motel 6" dibenistabā ar vienreizīgo restorāna skuķīti saplūdīsim divmuguru nezvērā, jo labāk.

Ar kreiso roku viņš paspieda Ēnam plecu.

Ēna apjuka, pēkšņi redzēdams dubultu vīziju: vienā sirms vīrs spieda viņa plecu, bet otrā daudzas jo daudzas ziemas, simtiem un simtiem ziemu sirmais vīrs platmalē staigāja no vietas uz vietu, atbalstījies uz spieķa, skatīdamies pa logiem uguns gaismā, priekos un kūsājošā dzīvē, kurai viņam nebija lemts pieskarties, kuru viņš nespēja pat izjust…

- Bet tagad ej, Trešdiena mudināja. Viss ir labi, viss ir labi, un visam jābūt labi.

Ēna uzrādīja autobusa vadītājai biļeti.

- īstais laiks ceļošanai, viņa noburkšķēja. Un tad ar neap­šaubāmi drūmu gandarījumu piebilda: Priecīgus Ziemas­svētkus!

Autobuss bija gandrīz tukšs.

- Cikos būsim Leiksaidā? Ēna painteresējās.

- Pēc divām stundām. Varbūt mazliet vēlāk, autobusa vadītāja atteica. Dzirdēju, ka tuvojas aukstuma vilnis.

Pēc tam viņa ar īkšķi nospieda slēdzi, un autobusa durvis šņākdamas un dunēdamas aizvērās.

Aizgājis līdz salona vidum, Ēna atlieca sēdekli, cik tālu vien varēja, un apsēdies iegrima domās. Autobusa dūkoņa un siltums ieaijāja, un Ēna pat nepaguva iedomāties, ka gribas gulēt, kad jau bija aizmidzis.

* * *

Zemē un zemzemē. Uz sienām bija mitra, rūsaina māla pēdas: plaukstu un pirkstu nospiedumi, primitīvi dzīvnieku, cilvēku un putnu zīmējumi.

Uguns vēl dega, un pie tās sēdēja bifeļcilvēks, skatīdamies Ēnā ar milzīgajiem redzokļiem, kas atgādināja tumšus dubļu dīķus. Bifeļa lūpas, pār kurām krita brūna apspalvojuma pin­kas, pat nepakustējās, bet balss skanēja:

- Kā ir, Ēna? Vai tici?

- Nezinu, Ēna atbildēja.

Dīvaini, arī viņa mute nekustējās. Viņi abi sazinājās, taču savādā, Ēnam pavisam svešādā veidā.

- Vai tu esi reāls?

- Tici! bifeļcilvēks atkārtoja.

- Vai tu… Brīdi vilcinājies, Ēna pajautāja: Vai tu arī esi dievs?

Nolaidis roku, bifeļcilvēks izvilka no liesmām degošu pagali un turēja to rokā. Brūnas un oranžas liesmu mēles laizīja sar­kano roku, bet to nededzināja.

- Te nav dievu zeme, bifeļcilvēks turpināja.

Šķita, ka nerunā viņš, bet gan kāds cits. Sapnī Ēna zināja: pazemes tumsā ar viņu sprēgādama un liesmodama sarunājas pati uguns.

- Šo zemi no okeāna dzīlēm izcēla nirējputns, uguns stāstīja. To no pašas zemes noauda zirneklis. Krauklis to izkakāja. Zeme ir kritušā tēva ķermenis, un viņa kauli ir kalni, bet acis ezeri.

- Te ir sapņu un uguns zeme, sprakšķēja liesma.

Bifeļcilvēks iesvieda pagali atpakaļ ugunī.

- Kāpēc tu man to visu stāsti? Ēna nesaprata. Es taču neesmu svarīga persona. Neesmu nekas. Savulaik biju tīri labs sporta treneris, noziedznieks no manis arī štruntīgs sanāca, un vīrs savai sievai es arī nebiju tik labs, kā pašam šķita… viņa balss aizlūza. Kā lai es palīdzu Lorai? beigās saņēmies, viņš prasīja būtnei. Viņa grib atgriezties dzīvē. Es apsolīju palīdzēt. Esmu viņai parādā.

Bifeļcilvēks klusēdams pamāja uz alas griestiem. Pacēlis acis, Ēna ieraudzīja spraudziņu, pa kuru spraucās sīks ziemas gaismas stariņš.

- Augšā? Ēna prasīja, gribēdams dzirdēt atbildi kaut uz vienu no saviem jautājumiem. Man jādodas turp?

Ēna aizmiga, bet doma materializējās, un viņš jau triecās akmeņos un zemē. Viņš bija kā kurmis, kas laužas cauri zemei, vai kā ūdrs, kas lien caur zemi, kā vepris, kas grūž zemi nost no sava ceļa, kā lācis, taču zeme bija pārāk cieta, pārāk blīva, un drīz vien Ēna aizelsās un netika uz priekšu, nespēdams vairs rakt un līst, saprazdams, ka viņam jāmirst dziļi tumšā pazemē.

Paša spēkiem te diez vai varēja tikt galā. Pūliņi apsīka. Braukdams karstā autobusā cauri saltajiem mežiem, Ēna zināja: ja viņš pārstās elpot pazemē, tad noslāps ari autobusā, tāpēc centās ievilkt plaušās gaisu, lai ari sekli un aprauti.

Lai nu kā, viņš cīnījās un lauzās uz priekšu, taču aizvien vārgāk katrai kustībai vajadzēja vērtīgo gaisu. Sajūta bija kā slazdā: tālāk vairs nebija, kur iet, un arī atpakaļ atgriezties nevarēja.

- Noslēgsim darījumu, kāds viņa prātā piedāvāja.

- Ko lai dodu pretī? Ēna jautāja. Man taču nekā nav.

Mutē bija blīva, graudaina māla garša.

-Ja nu vienīgi sevi. Es taču piederu sev, vai ne? viņš beigās teica.

Šķita, ka itin viss ir aizturējis elpu.

- Es piedāvāju pats sevi, Ēna sacīja.

Atbilde ilgi nebija jāgaida. Akmeņi un zeme sakļāvās tik stipri, ka izžņaudza no viņa plaušām pēdējo gaisu. Spiediens sagādāja sāpes un nāca no visām pusēm. Sasniedzis sāpju virsotni. Ēna sabruka, zinādams, ka nespēs ilgāk izturēt, un tad mokas pēkšņi atlaidās un viņš atkal varēja elpot. Gaismas sprauga augšā pavērās platāka.

Nezināms spēks cēla Ēnu augšup.

Manīdams nākamo zemes grūdienu, viņš centās izmantot to savā labā. Šoreiz viņu cēla augšup, zemes spiediens stūma viņu ārā, izgrūda viņu, stūma viņu tuvāk gaismai. Un tad ieelpa.

Spazmas viņu sagrāba un svaidīja, ar katru reizi arvien spēcīgāk, arvien sāpīgāk.

Viņš vēlās un locījās cauri zemei, un tagad viņa seja tika spiesta augšup uz atveres pusi, uz spraugu klintī, mazliet platāku par Ēnas īkšķa garumu. No šīs spraugas plūda klusi­nāta, pelēka gaisma, un gaiss, svētītais gaiss.

Pēdējais sāpju vilnis bija tiešām neiedomājams: Ēna tika nepielūdzami spiests un grūsts uz klints spraugu, krakšķot kau­liem, miesai pārvēršoties bezveidīgā masā. Kad samaltā galva un mute beidzot bija virspusē, viņš sāka bailēs un sāpēs kliegt.

Nez vai arī reālajā dzīvē, gulēdams pustumšajā autobusā, viņš kliedza?

Reizē ar pēdējo sāpju vilni Ēna tika virszemē, un viņa pirk­sti krampjaini ieķērās rudajā mālā. Ēna bija pateicīgs, ka sāpes ir prom un viņš atkal var ieelpot silto vakara gaisu.

Uzslējies sēdus, viņš ar delnu notrauca no sejas zemi un palūkojās debesīs. Visapkārt plīvoja rāms, violets mijkrēslis, cita pēc citas iedegās zvaigznes, daudz spožākas un dzīvākas, nekā viņš jelkad bija redzējis vai iedomājies.

- Drīz, sprakšķēja uguns aiz muguras, tās kritīs. Tās kri­tīs, un zvaigžņu cilvēki satiksies ar zemes cilvēkiem. Viņu vidū būs varoņi un tie, kas nogalēs briesmoņus un atnesīs zinības, bet dievu te nebūs. Dieviem šī zeme ir pārāk nabadzīga.

Sacēlās neiedomājami auksts vējš, tas skāra Ēnas seju. Viņš jutās kā apliets ar ledainu ūdeni. Atskanēja autobusa vadītājas balss. Priežsils.Ja kāds grib uzsmēķēt vai izlocīt kājas, lūdzu, autobuss stāvēs desmit minūtes, un tad brauksim tālāk.

Ēna izsteberēja laukā. Autobuss stāvēja pie lauku uzpildes stacijas, kas bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā. Vadītāja palī­dzēja divām pusaudzēm salikt bagāžas nodalījumā somas.

- Paklausieties, ieraudzījusi Ēnu, viņa iesaucās, jūs taču izkāpsiet Leiksaidā, vai ne?

Ēna samiegojies pamāja.

-Jā, tā ir tiešām jauka pilsētiņa, sieviete turpināja, šad tad nodomāju: ja man vajadzēs pārcelties, noteikti došos uzLeiksaidu. Skaistāku pilsētu neesmu redzējusi. Jūs jau sen tur dzīvojat?

- Būšu tur pirmo reizi.

- Notiesājiet pie Meiblas manā vietā pīrāgu, norunāts?

Ēna nolēma mainīt sarunas tematu:

- Sakiet, lūdzu, vai es pa miegam nerunāju?

- Ja arī runājāt, es neko nedzirdēju.

Viņa iemeta skatienu pulkstenī.

- Braukuši! Kad tuvosimies Leiksaidai, es pateikšu.

Abas meitenes, kas nupat bija iekāpušas, Ēna šaubījās, vai kādai no viņām bija vairāk par četrpadsmit, apsēdās viņam priekšā. Nejauši ieklausījies sarunā, Ēna nosprieda, ka viņas nav māsas, bet draudzenes. Vienai tikpat kā nebija nekā­das nojausmas par seksu, toties viņai bija plašas zināšanas par dzīvniekiem meitene palīdzēja vai daudz laika pavadīja kādā dzīvnieku patversmē, bet otru meiču dzīvā radība nein­teresēja. Apbruņojusies ar diendienā internetā un televīzijā uzlasītām druskām, viņa sevi iedomājās par cilvēku seksuālās dzīves eksperti. Gan šausminādamies, gan uzjautrināts Ēna noklausījās viņas pārgudrajā spriedelēšanā, kā ar Alka-Seltzer tabletēm var uzlabot orālo seksu.

Ēna ieklausījās abās meitenēs gan tajā, kurai patika dzīvnieki, gan tajā, kura zināja, kāpēc Alka-Seltzer sniedz lie­lākus orālos priekus dzimumakta laikā (un arī pat piparmētru dražejas) nekā, piemēram, dubļu laizīšana no pašreizējās Mis Leiksaidas ķermeņa (kā zināms, kronis un titula lente viņas taukainajās rokās nonāca tikai tāpēc, ka meiča flirtēja ar žūri­jas locekļiem).

Ik pa brīdim viņš atslēdzās, dzirdēdams galvenokārt satik­smes trokšņus un pa ausu galam meiteņu sarunu.

Goldijs gan ir tik labs suns, pa pusei retrīvers. Ja vien tētis piekristu… ieraudzījis mani, uzreiz sāk luncināt asti!

Ir Ziemassvētku laiks, un viņam jāļauj man braukt ar sniega mašīnu.

Zini, ar mēli var uzvilkt uz viņa mantiņas sāna savu vārdu.

Man pietrūkst Sandija.

Man ari.

Šonakt sasnigšot desmit centimetri, bet viņi tik tā saka. Izgudro laika ziņas. un neviens pat neaizrāda…

Autobuss bremzēdams nošņācās, un vadītāja iesaucās:

- Leiksaida!

Durvis atvērās.

Ēna sekoja meitenēm uz apgaismoto videonomas un solā­rija autostāvvietu, kas acīmredzot šodien strādāja un bija Grey­hound pieturas vizītkarte. Gaiss bija mežonīgi auksts, tomēr atsvaidzinošs. Juzdamies mundrāks, Ēna pameta skatienu uz pilsētas ugunīm dienvidu un rietumu malā un blāvu, ledū kaltu ezeru austrumos.

Meitenes stāvēja pieturā, mīņādamās un izmisīgi pūzdamas uz pirkstiem. Viena, jaunākā, zagšus nopētīja Ēnu un, manīdama, ka viņš to ir ievērojis, neveikli pasmaidīja.

- Priecīgus Ziemassvētkus! Ēna uzsāka sarunu. Šķita, ka tas ir drošs sarunas temats.

- Jā, atsaucās otrā meitene, varbūt gadu vecāka par drau­dzeni, -jums arī priecīgus Ziemassvētkus!

Viņas mati bija burkānu krāsā, deguns uzrauts un kā nosēts ar vasarraibumiem.

-Jums ir jauka pilsēta, Ēna sacīja.

- Mums tā patīk, dzīvnieku mīļotāja kautri pasmaidīja, atklājot priekšzobus ar zilu zobu korekcijas platīti. Jūs man kaut ko atgādināt, viņa nopietni teica. Vai neesat kādam brālis, dēls vai…?

- Tu nu gan vari muldēt, Elison, draudzene aizrādīja. Katrs taču ir kādam dēls, brālis vai vēl kaut kas.

- Ne jau to es biju domājusi, Elisona attrauca.

Visus trīs uz mirkli apžilbināja baltas mašīnas ugunis. Tas bija pikaps, un pie mašīnas stūres sēdēja māte. Pēc dažām minūtēm abas meitenes ar somām aizbrauca, pametot Ēnu autostāvvietā.

- Jaunais cilvēk! Varbūt varu jums palīdzēt?

Vecs vīrs, aizslēdzis videonomu, iemeta atslēgas kabatā.

- Ziemassvētkos mēs nestrādājam, viņš jautri trieca, tomēr atnācu uz autobusu, lai zinātu, ka viss kārtībā. Nemū­žam sev nepiedotu, ja kāda nabaga dvēsele Ziemassvētkos te iestrēgtu.

Runātājs jau bija tik tuvu, ka Ēna redzēja seju: vecu, bet ar dzīvi apmierinātu tāda cilvēka seju, kas dzēris dzīves etiķi, un visbiežāk šis etiķis bija izrādījies viskijs, turklāt labs.

- Ja nu vienīgi jūs varētu iedot vietējā taksometru parka telefonu, Ēna atbildēja.

- Varu, kāpēc ne, večuka balsī skanēja šaubas, bet Toms tik vēlā stundā būs gultā. Ja viņu uzcelsiet, apmierināts nebūsiet pirms dažām stundām manīju viņu krodziņā "Buck Stops Here" priecīgā noskaņā. Pat ļoti priecīgā. Kur jums jābrauc?

Ēna viņam parādīja atslēgu ar adresi.

- Nu, vecais atbildēja, tas ir desmit, varbūtiņ divdesmit minūšu gājiens pāri tiltam un vēl mazliet. Bet tādā aukstumā un ceļa nezinātājam es to neieteiktu, turklāt pirmajā reizē ceļš šķiet garš, tikai nākamajā aizzib vienā mirklī, vai ne?

- Jā, Ēna piekrita. Neesmu gan par to domājis. Droši vien.

Vecais pamāja un atplauka smaidā.

- Apžēliņ, mums taču ir Ziemassvētki! Aizraušu jūs ar savu Tesiju.

- Tesiju? Ēna brīnījās. Tas ir, paldies jums!

- Vienmēr laipni.

Ēna sekoja viņam uz ceļu, kur stāvēja vecs, milzīgs vāģis. Rēcošajos divdesmitajos gados droši vien tādā, ar kāpsli un tā tālāk, dragāja gangsteri. Mākslīgajā apgaismojumā mašīna izskatījās tumša varbūt sarkana, bet tikpat labi zaļa.

- Mana Tesija, vecais pamāja. Vai nav skaista?

Ar saimnieka roku viņš noglaudīja priekšējā spārna izlie­kumu.

- Kas par modeli? Ēna painteresējās.

- Wendt Phoenix. Trīsdesmit pirmajā gadā Wendt bankro­tēja un zīmolu nopirka Chrysler, kas pārtrauca šo modeļu ražošanu. Uzņēmuma dibinātājs Hārvijs dzimis mūsu pusē. Aizbrauca uz Kaliforniju un tur izdarīja pašnāvību, laikam četrdesmit pirmajā vai gadu vēlāk. Liela traģēdija.

Salonā smaržoja pēc ādas un cigarešu dūmiem, turklāt ne jau svaigiem, jādomā, ka ne viens vien pīpmanis gadu gaitā bija te kūpinājis cigaretes un cigārus uz nebēdu, un taba­kas smārds bija kļuvis par daļu no mašīnas. Vecais pagrieza atslēgu, un dzinējs acumirklī ierūcās.

- Rīt, viņš teica, Tesija paliks garāžā. Apsegšu, lai neapput, un tur viņa paliks līdz pavasarim. Atklāti sakot, jau šodien nevajadzēja braukt sniega dēļ.

- Vai pa sniegu grūti braukt?

- Braukšana tīri laba, bet uz ceļiem kaisa sāli. Vecās skais­tules rūsē ātrāk, nekā varat iedomāties. Aizvest jūs uzreiz līdz pašām durvīm, vai varbūt vēlaties lielo ekskursiju pa pilsētu mēnesnīcā?

- Es negribētu jūs apgrūtināt…

- Kas nu tas par apgrūtinājumu! Kad būsiet manos gados, priecāsieties par katru miega mirkli. Esmu laimīgs, ja izdodas pagulēt piecas stundas, mostos, pa galvu jaucas visādas domas. Bet es taču esmu nepieklājīgs! Mani sauc Hincelmans. Varētu teikt, lai saucat par Ričiju, bet visi, kas mani pazīst, saka vienkārši Hincelmans. Sniegtu jums roku, bet ar abām jātur stūre. Tesija uzreiz jūt, ja novēršu uzmanību.

- Maiks Ainsels, Ēna pasmaidīja. Prieks ar jums iepazities, Hincelman!

- Labi, tātad gar ezeru. Lielā ekskursija.

Galvenā iela, pa kuru viņi brauca, bija skaista pat naktī, tā bija vecmodīga šī vārda labākajā nozīmē. Varēja nodomāt, ka cilvēki simts gadus rūpējušies par šo ielu, nebūt nesteigdamies zaudēt neko no tā, kas viņiem patīk.

Hincelmans braukdams parādīja divus pilsētas restorānus (vienu vācu, bet otru, kā viņš teica, pa pusei grieķu, pa pusei norvēģu, kur pie katra šķīvja noliek maizīti), pēc tam maiznīcu un grāmatnīcu (manuprāt, bez grāmatu veikala pilsēta nav pil­sēta; bez grāmatnīcas ārpilsētās vārdu vien, ticiet man, nevienu dvēseli neapmuļķosiet). Braucot garām bibliotēkai, Hincelmans samazināja ātrumu, lai Ēna ēku varētu kārtīgi apskatīt. Virs ieejas durvīm mirgoja senatnīgas gāzes gaismiņas, un Hincel­mans lepni vērsa uz tām Ēnas uzmanību.

- Ēku deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados uzcēla vietējais kokmateriālu barons Džons Henings, kurš gri­bēja tai piešķirt Heninga Memoriālās bibliotēkas vārdu, taču pēc viņa nāves visi sāka saukt to par Leiksaidas bibliotēku, un laikam tā arī paliks uz visiem laikiem. Pasakaina ēka, vai ne?

Vecais vīrs nebūtu lepnāks, ja pats būtu uzcēlis šo biblio­tēku. Ēka atgādināja pili, un Ēna tā arī pateica.

- Tas tiesa, Hincelmans piekrita. Tornīši un tā tālāk. Iekšā visi plaukti no priedes koka. Mirjama Šulce gribēja inter­jeru noplēst un visu modernizēt, bet ēka ir iekļauta vēstures pieminekļu reģistrā, tāpēc viņai no tā ne velna nesanāks.

Viņi brauca gar ezera dienvidu krastu. Pilsēta ieskāva ezeru, kas atradās desmit metrus zemāk. Dažviet uz ūdenstil­pes virsmas rēgojās balti matēts ledus, bet tumšākās vietiņās spoguļojās pilsētas gaismas.

- Rādās, ka salst ciet, Ēna teica.

- Nu jau mēnesi kā aizsalis, Hincelmans paskaidroja. Blāvie plankumi ir sniega sanesumi, bet spīdīgās vietas ledus. Aizsala aukstā naktī, uzreiz pēc Pateicības dienas, gluds kā spogulis. Varbūt esat kaislīgs žibulētājs?

- Neesmu mēģinājis.

- Neko labāku cilvēkam nevajag. Ne jau noķerto zivju, bet gan sirdsmiera dēļ, kuru dienas beigās var aiznest mājās.

- Likšu aiz auss. Ēna pa logu pētīja ezeru. Vai pa ledu jau var staigāt?

- Var. Var pat braukt, tomēr es neriskētu, Hincelmans atbildēja. Lai gan pie mums, ziemeļu Viskonsinā, aizsalst ātrāk un pamatīgāk nekā citur. Reiz gāju medībās uz brie­žiem, pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem; šāvu uz briežu buku, bet nopūdelēju, un viņš aizbēga mežā gar ezera zie­meļu krastu, netālu no vietas, kurā dzīvosiet, Maik. Skaistā­kais buks, kādu dzīvē esmu redzējis, vienreizīgs, neliela zirga lielumā, goda vārds! Nu tolaik es biju jaunāks un spraunāks nekā šodien, un togad pirms Visu svēto dienas sāka snigt, bet medīju es ap Pateicības dienu, kad zemi jau klāja balts, tīrs sniegs, kurā skaidri redzēju buka pēdas. Nodomāju, ka viņš panikā aizskrējis uz ezeru.

Tikai beidzamais muļķis mēģinās noķert skrienošu buku, bet es, rau, biju beidzamais muļķis un skrēju, un tad es viņu ieraudzīju: stāv ezerā, divdesmit vai trīsdesmit centimetru dziļā ūdenī, un skatās man virsū. Vienubrīd saule paslēpās aiz mākoņa, sals pieņēmās, un desmit minūšu laikā temperatūra kritās par divdesmit grādiem, nemeloju ne vārda. Vecais brie­dis grib skriet, bet nekust ne no vietas. Iesalis ledū.

Es tad lēnā solī eju pie viņa. Var redzēt, ka briedis grib skriet, bet ir taču iekalts ledū, nekas nesanāk. Taču es ne par ko nespēju nošaut neaizsargātu dzīvību, kad tā netiek projām, nezinu, kādam vajag būt cilvēkam, lai tā rīkotos, ko? Izšāvu tikai reizi gaisā.

Ar troksni un šoku pietika, lai buks vārda tiešā nozīmē izlēktu no ādas, un, tā kā šim kājas iesalušas, tieši tā ari notika. Ada un ragi paliek ledū, bet pats kā bulta metas mežā, sārts kā tikko piedzimis pelēns, drebēdams kā apšu lapa.

Sirdsapziņa nelika man mieru, tāpēc beigās sarunāju ar Leiksaidas adīšanas pulciņa meitenēm, lai sarūpē bukam kaut ko siltāku ziemai, un viņas noadīja vilnas uzvalku, kombine­zonu, lai nabags nenosalst līdz nāvei. Pats par sevi saprotams, visi par mums smējās, jo viņas adīja no spilgti oranžas dzi­jas, lai neviens buku nenošauj. Medību sezonā medniekiem ir oranži tērpi, Hincelmans paskaidroja. Un, ja domājat, ka es kaut vārdu meloju, varu visu pierādīt. Līdz pat šai dienai man atpūtas istabā pie sienas karājas brieža ragi!

Ēna iesmējās, un vecais apmierināti pasmaidīja kā pras­mīgs meistars. Beigās viņi nogriezās pie ķieģeļu ēkas ar lielu koka terasi, izrotātu ar aicinoši mirdzošām svētku ugunīm.

- Numurs pieci, nulle, divi, Hincelmans paziņoja. Tre­šajam dzīvoklim jābūt augšstāvā, otrā pusē, ar skatu uz ezeru. Esam klāt, Maik!

- Paldies, mister Hincelman! Varbūt atļausiet samaksāt vismaz par degvielu?

- Hincelmans, bez mistera. Neesat man parādā ne grasi. Priecīgus Ziemassvētkus no manis un Tesijas!

- Vai tiešām nedrīkstu jums atlīdzināt?

Vecais vīrs pakasīja zodu.

- Teikšu jums tā, viņš beigās padevās, nākamajā nedēļā piekāpšu un pārdošu jums dažas loterijas biļetes. Labdarības mērķiem. Bet tagad, jauno cilvēk, jums laiks iet gulēt.

Ēna pasmaidīja.

- Priecīgus Ziemassvētkus, Hincelman! viņš sacīja.

Vecais vīrs sniedza roku ar sarkaniem pirkstu kauliņiem. Tā

šķita cieta un mezglota kā ozola zars.

- Skatieties, kur likt kāju, taka slidena! No šejienes redza­mas jūsu durvis, tur pa kreisi, redzat? Es vēl pagaidīšu mašīnā, kamēr ieiesiet iekšā. Parādiet man paceltu īkšķi, lai zinu, ka viss kārtībā, un tad braukšu projām.

Ejot pa kāpnēm uz verandu un slēdzot vaļā durvis, Ēna dzirdēja dzinēja rūkoņu. Durvis atvērās, un viņš pacēla abus īkšķus. Iedomājoties veco vīru ar mašīnu, kurai pat ir savs vārds, Ēnam atkal gribējās smaidīt. Tikmēr Hincelmans ar Tesiju jau pagriezās uz tilta pusi.

Aizvēris aiz sevis durvis, Ēna iegāja ledaini aukstā istabā. Smaržoja pēc ļaudīm, kas jau pārcēlušies uz citu dzīvi, pēc visa, ko viņi ēduši un par ko sapņojuši. Atradis termostatu, Ēna uzgrieza to uz 70 grādiem. Iegājis šaurajā virtuvītē, viņš pār­meklēja atvilktnes, atvēra avokado krāsas ledusskapja durvis, taču neko ēdamu neatrada. To jau varēja paredzēt. Vismaz tik labuma, ka ledusskapis bija tīrs un nesmirdēja.

Blakus virtuvei bija maza guļamistaba ar matraci, bet vēl mazākajā vannas istabā gandrīz visu telpu aizņēma duša. Tualetes poda brūnajā ūdenī rēgojās vecs izsmēķis. Ēna nospieda pogu, un tas aizgāja nebūtībā.

Kumodē atradis palagus un segas, Ēna uzklāja gultu. Novil­cis kurpes, žaketi un pulksteni, viņš ar visām drēbēm palīda zem segas, prātodams, cik laika vajadzēs, lai sasildītos.

Gaisma jau bija nodzēsta, visapkārt valdīja klusums, tikai dūca ledusskapis un kaimiņos skanēja radio. Ēna gulēja tumsā un prātoja, ka autobusā laikam būs izgulējies, tāpēc neēdis, nosalis un svešā gultā droši vien neaizmigs līdz rītam.

Klusumā atskanēja tāds kā šāviens. Gan jau lūza zars vai krakšķēja ledus. Sals pieņēmās spēkā.

Cik ilgi būs jāgaida Trešdiena, kurš viņu savāks? Dienu? Nedēļu? Noteikti jāizdomā, ko darīt, kaut vai jāņemas ar monē­tām, pilnveidojot roku un plaukstu veiklību, kamēr viss iet gludi. (Praktizē visus trikus, galvā čukstēja sveša balss, visus, izņemot vienu to, ko parādīja nabaga nelaiķis Trakais Svīnijs, kas mira no spēku izsīkuma, no aukstuma, aizmirstības, lieks un nevajadzīgs. To triku gan nemēģini.)

Bet pilsēta tiešām bija jauka. Ēna to juta.

Viņš atcerējās sapni, ja tas tiešām bija sapnis, pirmajā naktī Kairo pilsētā. Pēc tam Zarju… kā, velns parāvis, viņu sauca? Pusnakts māsu. Un tad viņš atcerējās Loru…

Domājot par Loru, Ēnam bija sajūta, ka prātā atveras kāds logs. Ēna Loru redzēja. Nezin kā, bet redzēja.

Viņa bija īglpointā, savas mātes lielā nama pagalmā.

Lora stāvēja aukstumā, kuru vairs nejuta vai ari juta nepār­traukti, pie mājas, kuru viņas māte bija nopirkusi 1989. gadā par apdrošināšanas naudu pēc tam, kad Loras tēvs Hārvijs Makeibs pārpūlējās un mira no sirdslēkmes. Viņa meita tagad tur stāvēja, piespiedusi aukstās rokas stiklam (no viņas elpas necēlās garaiņi, nepavisam ne), un vēroja savu māti un māsu ar viņas vīru un bērniem, kas Ziemassvētkos bija ieradušies no Teksasas. Lora stāvēja laukā, tumsā, nespēdama atraut skatienu no loga.

Ēnas acīs sariesās asaras, un viņš pagriezās uz otriem sāniem.

Trešdiena, viņš iedomājās, un šī doma prātā atvēra jaunu logu. Pēkšņi Ēna atradās "Motel 6" istabā, kur divi stāvi pus­tumsā gultā ritmiski saplūda un atdalījās.

Juzdamies kā lūriķis, viņš mēģināja atslēgties un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Gara acīm Ēna ieraudzīja milzīgus, melnus spārnus, kas cauri naktij pulsējot traucās pie viņa, redzēja ezeru mājas piekājē, pār kuru vējš pūtin pūta auks­tumu no vistālākajiem ziemeļiem. Grabinot savus apsarmoju­šos pirkstus, simtkārt aukstākus par līķi, vējš dvesa saltu elpu pār zemi, pārvēršot jebkuru šķidru vielu ledū.

Ēna sāka elpot arvien seklāk. Laukā cēlās vējš, brāzmas nikni šaudījās ap māju, un vienubrīd viņam šķita, ka šalkās var izšķirt vārdus.

Lai nu kā, te nav tā sliktākā vieta, Ēna nodomāja un beidzot aizmiga.

TIKMĒR NOTIKA SARUNA

Dzin-dzin.

- Vai mis Vārna? -Jā-

- Mis Samanta Melnā Vārna?

- Klausos.

- Vai neiebilstat, ja uzdošu jums dažus jautājumus, kun­dze?

- Vispār iebilstu gan.

- Šāda attieksme nudien ir lieka, kundze.

- Vai no policijas? Kas jūs esat?

- Mans vārds ir Pilsēta. Man blakus ir kolēģis misters Ceļš. Mēs izmeklējam lietu par divu mūsu līdzstrādnieku pazušanu.

- Kā viņus sauc?

- Atvainojiet, nedrīkstam izpaust.

- Nosauciet vārdus! Gribu zināt, kā sauc jūsu līdzstrādnie­kus. Pasakiet, un tad varbūt palīdzēšu.

- …Labi. Misters Akmens un misters Mežs. Vai tagad varam uzdot jums dažus jautājumus?

- Vai tik jūs, draugi, nedzenāt velnu? Varbūt uz labu laimi nosaucāt vārdus? Varbūt esat misters Ietve un misters Paklājs? Lūdzu, pasveiciniet no manis misteru Lidmašīnu!

-Jūs esat visai asprātīga, jaunkundzi Pirmais jautājums: vai neesat redzējusi šo cilvēku? Lūdzu. Paņemiet fotogrāfiju.

- Skaisti! Pretskatā un no sāniem, apakšā cipari… Milzis. Tīri glīts, jā. Ko tad viņš tādu izdarījis?

- Pirms vairākiem gadiem viņš piedalījās mazpilsētas bankas aplaupīšanā kā šoferis. Divi pārējie nolēma paturēt visu sirojumā gūto laupījumu un vainu uzvēla viņam. Viņš sadusmojās. Sameklēja līdzdalībniekus. Daudz netrūka, ka būtu abus ar savām rokām piebeidzis. Tiesa noslēdza ar cietu­šajiem darījumu, un abi liecināja pret viņu. Ēnam piesprieda sešus gadus. Viņš atsēdēja trīs. Manuprāt, tādi tipi jāietupina uz visiem laikiem.

- Zināt, tādu vārdu es vēl neesmu dzirdējusi. Vismaz te tā neviens nerunā.

- Ko tad, mis Vārna?

- Sirojums. Tā jau parasti neviens nesaka. Varbūt filmās. Bet ne jau dzīvē.

- Šī nav filma, mis Vārna!

- Melnā Vārna. Mis Melnā Vārna. Draugi sauc mani par Samu.

- Skaidrs, Sam. Ko teiksiet par šo cilvēku?

- Bet mēs jau neesam draugi. Uzrunājiet mani par mis Melno Vārnu!

- Paklausies, vīzdegunīgā sīkaļa…

- Nekas, mister Ceļ! Sama, atvainojiet, gribēju teikt, mis Melnā Vārna grib jums palīdzēt. Kā apzinīga pilsone, kas ievēro likumus.

- Kundze, mēs zinām, ka viņam palīdzējāt. Abi esat redzēti kopā baltā Chevy Nova. Viņš paņēma jūs uz ceļa un izmaksāja pusdienas. Vai viņš nepateica neko tādu, kas palīdzētu izmek­lēšanā? Esam zaudējuši divus labākos darbiniekus.

- Es viņu nepazīstu!

- Bet jūs taču esat tikušies. Jūs rūgti maldāties, ja turat mūs par muļķiem. Mēs neesam stulbi.

- Hm. Es tiekos ar daudziem. Varbūt ari mēs tikāmies, bet es neko neatceros.

- Kundze, jums pašai būs labāk, ja piekritīsiet sadarboties.

- Pretējā gadījumā jūs iepazīstināsiet mani ar saviem drau­giem misteru Rokudzelzi un misteru Etamilnātriju?

- Kundze, tā jūs sev tikai kaitējat.

- Jā? Tiešām žēl. Vai gribat vēl kaut ko? Esmu spiesta no jums atvadīties, lūdzu, aizveriet durvis no otras puses! Ceru, ka tūdaļ iesiet uz savu misteru Mašīnu un brauksiet prom.

- Jūsu nevēlēšanās sadarboties tiks fiksēta, kundze.

- Ardievu!

Klik.

- Sama? Kas tur bija?

- Nekā interesanta.