Amerikāņu dievi

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Cilvēki ir tumsā, viņi nezina, ko darīt, Ak, nodziest arī mans lukturīt's. Pastiepju roku. Ceru, tu arī. Gribu tev tumsā blakus būt.

Gregs Brauns. "Tumsā ar tevi"

Piecos no rīta Mineapolisā, lidostas ilgtermiņa autostāv­vietā, viņi pārkāpa citā automašīnā un devās uz stāvvietas augšējo līmeni zem pašām debesīm.

Noģērbis oranžo tērpu, roku dzelžus un kāju valgus, Ēna visu salika brūnpapīra maisā, kurā īsu brīdi bija glabātas viņa mantas, kārtīgi salocīja paku un iemeta atkritumu tvertnē. Bija jāgaida desmit minūtes, līdz lidostas durvīs parādījās būdīgs jaunietis un pienāca pie viņiem, ēzdams Burger King frī kartupeļu salmiņus. Ēna viņu uzreiz pazina tas pats, kas bija sēdējis mašīnas aizmugurē pēc Klints mājas pasākuma un dungojis tik dobji, ka auto sienas vibrēja. Jaunietis uz ziemu bija ataudzējis bārdu ar baltām šķipsnām, tāpēc tagad izska­tījās vecāks.

Noslaucījis taukainās plaukstas džemperī, viņš sniedza Ēnam savu milzīgo roku.

- Dzirdēju par Visa Tēva nāvi, viņš sacīja. Viņi par to samaksās, dārgi samaksās!

- Vai Trešdiena bija jūsu tēvs? Ēna pajautāja.

- Viņš bija Visa Tēvs, jaunais vīrietis atbildēja, zemajai balsij vibrējot. Pasakiet viņiem, pasakiet visiem, ka vajadzī­bas gadījumā mani ļaudis būs klāt.

Černobogs izbakstīja no zobiem tabakas plēksnīti un izspļāva to sasalušajā sniega šļurā.

- Un cik tad jūs būsiet? Desmit? Divdesmit?

Būdīgā jaunekļa bārda saspurojās.

- Vai tad desmit mūsējo nav simts viņu vīru vērti? Kurš spēs stāties kaujā pretī kaut vienam manam vīram? Turklāt pilsētu nomalēs esam kuplākā skaitā. Daži ir Ketskila kalnos. Citi Floridas izpriecu pilsētiņās. Asinām kara cirvjus. Līdzko saukšu, viņi visi būs klāt.

- Tā gan, Elvis, Nansijs sacīja. Vismaz Ēnam izklausījās, ka vecais sacīja "Elvis", taču pārliecināts par to viņš nebija. Šerifa palīga mundieri Nansijs bija nomainījis pret biezu, brūnu vilnas jaku, velveta biksēm un brūniem mokasīniem. Tu viņus pasauc! Tieši to mūsu vecais būtu gribējis.

- Viņi Trešdienu nodeva. Nogalināja. Es par viņu smējos, taču man nebija taisnība. Tagad neviens no mums vairs nevar būt drošs, teica vīrs, kura vārds, iespējams, bija Elviss. Bet uz mums varat paļauties.

Viņš maigi uzsita Ēnam pa muguru, gandrīz vai nogāz­dams viņu zemē. Varēja nodomāt, ka mugurai pieskārusies ceļamkrāna lode.

Nopētījis stāvvietu, Černobogs pavaicāja:

- Atvainojiet, ka jautāju, bet kura tad ir mūsu jaunā mašīna?

Būdīgais vīrs pamāja:

- Rau, tā.

Černobogs nosprauslājās:

- Tā tur?

1970. gada VW mikroautobuss. Aizmugurējo logu rotāja varavīksnes loks.

- Nav ne vainas. Turklāt neviens neiedomāsies, ka braucat tādā vāģī. Šādu braucamo nudien neviens nemeklēs.

Černobogs apgāja riņķī busiņam. Tad viņš sāka kāsēt drausmīgi, plaušas tricinoši, kā vecs pīpmanis piecos no rīta. Nokraukājies viņš beigās nospļāvās un sāka berzēt krūtis, lai izkliedētu sāpes.

-Jā, uz šitādu jau aizdomas nekritīs. Bet ja nu mūs aptur policija, meklējot hipijus un narkotikas? Ko? Mums nav laika vizināties sapņu autiņā. Mums jāizšķīst drūzmā.

Bārdainis atslēdza busiņa durvis.

- Paskatīsies, sapratīs, ka neesat hipiji, un pamās ar roku. Labāku maskēšanos neizdomāt. Turklāt neko citu es tādā mēr­kaķa ātrumā nevarēju sameklēt.

Černobogs grasījās tā kā turpināt strīdu, bet misters Nansijs nogludināja asumus.

- Elvis, tu mums izpalīdzēji, esam tev ļoti pateicīgi. Bet mūsu ratiem jātiek līdz Čikāgai.

- Atstāsim Blūmingtonā, bārdainis atbildēja. Vilki par to parūpēsies. Droši varat to aizmirst.

Pēc tam viņš atkal pievērsās Ēnam:

- Vēlreiz izsaku līdzjūtību, esam vienoti sāpēs. Veiksmi! Un, ja tev būs jāvāķē nelaiķis, mans apbrīns un līdzjūtība.

To pateicis, viņš līdzjūtībā un draudzībā sagrāba Ēnas roku savā miesnieka plaukstā. Tas sāpēja.

- Kad redzēsi līķi, pasaki viņam, pasaki, ka Alviss, Vindalfa dēls, ticību saglabās!

Mikroautobusā smaržoja pēc pačūlijas, veca vīraka un tabakas. Grīda un sienas bija aplīmētas ar izbālējušu rozā paklāju.

- Kas viņš tāds ir? Ēna painteresējās, ar troksni pārslēg­dams ātrumu un pagriezdams stūri.

-Viņš taču teica: Alviss, Vindalfa dēls. Punduru karalis. Raženākais, varenākais, diženākais no visiem punduriem.

- Kas viņš par punduri! Ēna nesaprata. Cik viņš garš? Metrs septiņdesmit pieci? Metrs astoņdesmit?

- Tāpēc jau šis punduru vidū ir milzis, atskanēja Černoboga balss aiz muguras. Garākais punduris Amerikā!

- Ko viņš domāja ar vāķēšanu? Ēna jautāja.

Abi vecie viri klusēja. Ēna uzmeta skatienu misteram Nansijam, bet tas lūkojās laukā pa logu.

- Nu? Viņš runāja par vāķēšanu. Jūs taču dzirdējāt!

- Uz tevi tas neattiecas, Černobogs atsaucās no aizmu­gures sēdekļa.

- Kas neattiecas?

-Vāķēšana. Viņš bija pārāk runīgs. Visi punduri pļāpā vienā laidā. Un dzied. Visu laiku dzied, dzied, dzied. Aizmirsti! Labāk izmet to no prāta!

* * *

Viņi brauca dienvidu virzienā, izvairoties no ātrgaitas šose­jām. ("Nedrīkst izslēgt iespēju," misters Nansijs brīdināja, "ka tās atrodas ienaidnieku rokās. Vai varbūt tās pat ir pašas ienaidnieku rokas.")

Brauciens uz dienvidiem atgādināja ceļojumu laikā. Sniega pamazām kļuva arvien mazāk, līdz nākamajā rītā, iebraucot Kentuki, tas pazuda pavisam. Kentuki ziema jau bija beigusies, tuvojās pavasaris. Varbūt to varēja izskaidrot ar matemātikas likumu: varbūt katri simts kilometri uz dienvidiem viena diena uz priekšu laikā?

Ēna labprāt kādam ieminētos par savu atklājumu, taču misters Nansijs blakussēdeklī gulēja un arī Černobogs aizmu­gurē krāca bez pārtraukuma.

Laiks šobrīd šķita elastīga parādība, ilūzija, ko viņš iztēlo­jas braucot. Ēna līdz pēdējam sīkumam ievēroja katru putnu un dzīvnieku vārnas uz nomales vai uz pašas šosejas knābāja sabrauktos dzīvniekus, putni debesīs mērķtiecīgi veidoja gan­drīz vai ornamentus, no pagalmiem un žogiem viņos noska­tījās kaķi.

Černobogs iekrācies pamodās un lēnām pieslējās sēdus.

- Redzēju jocīgu sapni, viņš sacīja, it kā es patiesi būtu Belobogs. Lai gan pasaule mūždien uzskatījusi, ka esam divi: gaišais dievs un tumšais, tagad, kad esam novecojuši, es biju palicis viens un dalīju dāvanas, kuras pēc tam savācu atpa­kaļ.

Nolauzis Lucky Strike filtru, Černobogs ielika cigareti zobos un to aizdedzināja.

Ēna nolaida logu.

- Vai plaušu vēzis tevi nebiedē? viņš pajautāja.

- Es pats esmu vēzis, Černobogs atteica, un pats no sevis nebaidos. Viņš ieķiķinājās, ķiķināšana pārtapa elsās un elsas klepū.

- Tādiem kā mēs vēzis met līkumu. Tāpat ari ateroskleroze, Parkinsona slimība vai sifiliss. Mūs nogalēt nav viegli, pie­balsoja Nansijs.

- Bet Trešdienu nogalināja, Ēna atgādināja.

Uzpildījis degvielu, viņš piebrauca pie restorāna, lai ietu­rētu agras brokastis. Kad viņi gāja iekšā, pie durvīm sāka zva­nīt telefona automāts. Viņi devās tālāk, nepaceļot klausuli, un automāts apklusa.

Pasūtījumu pieņēma vecāka sieviete ar raižpilnu smaidu, viņa lasīja Dženijas Kērtonas "Ko gribēja mana sirds" mīksta­jos vākos. Telefona automāts atkal iezvanījās. Nopūtusies viņa devās pie tā un pacēla klausuli.

- Jā? Viņa pameta skatienu visapkārt. Manuprāt, jā. Nenolieciet klausuli.

Pēc tam viņa devās pie mistera Nansija.

- Zvana jums!

- Skaidrs, misters Nansijs pamāja, bet tagad, kundze, parūpējieties, lai frī būtu tiešām kraukšķīgi. Gandrīz apgruzduši.

Viņš paņēma klausuli.

-Jā, klausos.

Un kāpēc jūs domājat, ka esmu tik stulbs un jums ticēšu? misters Nansijs jautāja.

- Gan jau atradīšu, viņš turpināja, zinu, kur tas ir.

- Jā, viņš apstiprināja, protams, gribam. Jūs taču zināt, ka gribam. Zinu ari, ka vēlaties no viņa atbrīvoties. Tāpēc nerunājiet muļķības!

Pakāris klausuli, misters Nansijs atgriezās pie galdiņa.

- Kas tev zvanīja? Ēna prasīja.

- Vārdu nenosauca.

- Ko viņam vajadzēja?

- Piedāvāja mums pamieru uz laiku, līdz saņemsim Treš­dienas līķi.

- Viņi melo, Černobogs sacīja. Grib ievilināt slazdā un nogalināt. Tāpat kā Trešdienu. Es pats tā savulaik darīju, viņš ar drūmu lepnumu piebilda. Apsoli jebko, bet dari, ko vēlies.

- Neitrālā teritorijā, misters Nansijs sacīja, tiešām neitrālā.

Černobogs noķiķināja. Izklausījās, ka tukšā galvaskausā grab metāla bumbiņa.

- Es jau arī tāpat teicu. Atnāciet uz neitrālu vietu, es sacīju, un pēc tam naktī mēs ieradāmies un visus nobeidzām. Tie tik bija laiki!

Misters Nansijs noskurinājās. Noliecies pār šķīvi ar tumšbrūniem frī, viņš atzinīgi pasmaidīja.

- Mmmm. Šie nudien ir gardi frī, viņš noņurdēja.

- Mēs šiem ļaudīm nevaram uzticēties, Ēna sacīja.

- Paklau, es par tevi esmu vecāks, gudrāks un izskatīgāks, misters Nansijs sacīja, apgriezdams kečupa pudeli un purinā­dams to virs piedegušajiem frī. Vienā vakarā varu dabūt vai­rāk čiepu nekā tu pa visu gadu. Dejoju kā eņģelis, cīnos kā stūrī iedzīts lācis, plānoju labāk par lapsu, dziedu kā lakstīgala…

- Tātad?

Nansija brūnās acis ieskatījās Ēnas acīs.

- Turklāt viņi grib tikt vaļā no līķa tikpat ātri, cik mēs to saņemt.

Černobogs norūca:

- Tādas neitrālas vietas nemaz nav.

- Viena ir, misters Nansijs atbildēja, centrā.

Černobogs noteikti papurināja galvu. Nē. Viņi negribēs

tur satikties. Tur viņi mums neko nevar nodarīt. Tā mums visiem ir slikta vieta.

- Tādēļ jau viņi arī izteica piedāvājumu veikt apmaiņu centrā.

Černobogs kādu bridi apdomāja dzirdēto. Iespējams.

- Kad brauksim tālāk, Ēna ierunājās, būs jūsu kārta sēdēt pie stūres. Man jāpaguļ.

* * *

Precīza centra noteikšana jebkam sagādā grūtības, un tas vēl būtu maigi teikts. Ja runājam par dzīvām būtnēm, pie­mēram, cilvēku, vai par kontinentiem, problēma kļūst netve­rama. Kas ir cilvēka centrs? Kas ir sapņa centrs? Vai, nosakot kontinentālo ASV centru, jāņem vērā Aļaska? Vai jāņem vērā Havaju salas?

Divdesmitā gadsimta sākumā no kartona tika izveidots milzīgs ASV modelis ar četrdesmit astoņiem štatiem, un, lai noteiktu centru, to uzlika uz adatas un balansēja, līdz modelis nostājās līdzsvarā.

Ja var ticēt šim eksperimentam, ASV centrs atrodas netālu no Libānas Kanzasas štatā Džonija Griba cūku fermas teri­torijā. Trīsdesmitajos gados vietējie ļaudis bija gatavi uzcelt pieminekli fermas vidū, bet Džonijs Gribs iebilda, ka negrib redzēt miljoniem tūristu, kas izmīdīs zāli un satrauks cūkas. Vietējie viņu saprata, tāpēc Savienoto Valstu ģeogrāfiskais centrs tika pabidīts trīs kilometrus uz ziemeļiem no Libānas pilsētas. Tur tika sastādīts parks, un tajā uzlika akmens piemi­nekli ar vara plāksni. Ceļš līdz pilsētai tika noasfaltēts, un, tā kā visi bija pārliecināti par tūristu pieplūdumu, pie pieminekļa tika uzbūvēts pat motelis. Tika atvesta pat neliela mobila baznīciņa, kurai noņēma riteņus. Tad viņi sāka gaidīt tūristus un ekskursantus visus tos, kas vēlētos atbraukt, lai vēlāk varētu palielīties, ka pabijuši pašā Amerikas centrā, to apskatījuši, izstaigājuši un pat iegājuši baznīcā.

Tūristi nerādījās. Neviens nebrauca.

Tagad tas ir mazs, pamests parks ar pārvietojamu baznīciņu, nedaudz lielāku par bļitkotāju būdu, baznīciņu, kas neder pat mazu bēru vajadzībām, bet moteļa logi atgādina mirušo acis.

- Lūk, tāpēc, misters Nansijs secināja, kad viņi iebrauca Hjūmensvilas pilsētā Misūri štatā (iedzīvotāju skaits 1084), precīzā Amerikas centrā ir mazs, nolaists parks, tukša baznīca, akmeņu grēda un pamests motelis.

- Bet cūku ferma, Černobogs norūca. Tu taču teici, ka īstais Amerikas centrs ir cūku ferma!

- Gluži tā nebūs, misters Nansijs skaidroja, cilvēki tā domā. Lai nu kā, tas viss ir iztēlots. Cilvēki cīnās tikai par iztē­lotām lietām.

- Mani cilvēki? Ēna pajautāja. Vai jūsējie?

Nansijs neatbildēja. Černobogs nosprauslājās tie tikpat labi varēja būt smiekli, cik nicīga nošņaukāšanās.

Kā varēdams, Ēna centās iekārtoties ērtāk busiņa aizmugu­res sēdeklī. Viņš bija aizmidzis, bet pagulējis pavisam nedaudz. Pakrūte nepatīkami sūrstēja ļaunās nojausmās. Trakāk nekā cietumā, trakāk nekā todien, kad Lora ieminējās par aplau­pīšanu. Tās bija nejaukas izjūtas. Skausts smeldza, bija slikta dūša, vairākkārt uzmācās baiļu vilnis.

Hjūmensvilā misters Nansijs samazināja ātrumu un beigās apstājās pie lielveikala. Viņš iegāja iekšā, un Ēna sekoja. Černobogs palika gaidām stāvvietā ar cigareti zobos.

Gaišmatains zēns pārkārtoja plauktos brokastu pārslu pakas.

- Sveiks! misters Nansijs sacīja.

- Sveiks! jaunietis atsaucās. Vai tiešām? Vai tiešām viņš ir nogalināts?

-Jā, misters Nansijs apstiprināja. Nogalināts.

Zēns nikni nometa uz plaukta vairākas Cap'n Crunch kār­bas.

- Viņi laikam iedomājas, ka var nospiest mūs kā prusa­kus, viņš teica. Puisietim vienu vaigu un pieri klāja pūtītes. Augstu ap delmu viņam bija aplikta sudraba rokassprādze. Mūs tik viegli nevar sašķaidīt, vai ne?

- Nē, misters Nansijs pamāja, nevar gan.

- Es būšu klāt, ser. Puiša gaišzilajās acīs dega uguns.

- Es zinu, Gvidion.

Pēc tam misters Nansijs nopirka vairākas milzīgas R.C. kolas pudeles, sešu tualetes papīra ruļļu paku, paciņu melnu, ļaundabīga paskata cigarillu, banānu ķekaru un Doublemint košļenes.

- Labs zēns. Ieradās septītajā gadsimtā. Velsietis.

Busiņš līkumoja vispirms uz rietumiem un tad pagriezās

uz ziemeļiem. Pavasaris atkāpās stingo ziemas beigu priekšā. Kanzasa sagaidīja ar vientuļiem, drūmi pelēkiem padebešiem, tukšiem logiem un pazaudētām sirdīm. Ēna jau bija kļuvis par ekspertu radiostaciju meklēšanā un par vidutāju starp misteru Nansiju, kam patika radioraidījumi un deju mūzika, un Černobogu, kurš priekšroku deva klasiskajai mūzikai (jo drūmāka, jo labāk), pārmaiņus ar aizvien ekstrēmākām evaņģēlistu reliģis­kajām stacijām. Ēnam vistuvākie šķita veci grāvēji.

Kad diena sliecās uz vakaru, Černobogs ierosināja apstāties pie Čerijvelas Kanzasā (2464 iedzīvotāji) un vedināja uz pļavu ārpus pilsētas. Koku paēnā rēgojās pēdējais sniegs un zāle bija dubļu krāsā.

- Pagaidiet mani tepat, Černobogs piekodināja.

Viens viņš devās uz pļavas vidu. Februāra vēja šaustīts, vīrs uz brīdi sastinga, nokāris galvu, bet tad pēkšņi sāka žes­tikulēt.

- Izskatās, ka viņš ar kādu runā, Ēna piezīmēja.

- Ar rēgiem, misters Nansijs paskaidroja, pirms vairāk nekā simts gadiem Černobogu te pielūdza un ziedoja viņam asinis, sašķaidot upuri ar āmuru. Pēc kāda laiciņa pilsētnieki izskaitļoja, kāpēc svešinieki, kas te ieradušies, nekad neatgrie­žas. Šajā vietā tika slepus aprakti vairāki līķi.

Černobogs atgriezās no pļavas. Ūsas viņam tagad izskatījās tumšākas, sirmajos matos vīdēja melnas cirtas. Viņš smaidīja, spīdinādams dzelzs zobu.

- Nu man ir labi. Uh. Šis tas nepazūd, un asinis saglabājas visilgāk.

Visi trīs gāja pa pļavu uz stāvvietu pie mikroautobusa. Čer­nobogs aizdedza cigareti, šoreiz pat nenokāsēdamies.

- To darīja ar āmuru, viņš sacīja. Grimnira lauciņš ir karātavas un šķēpi… bet man der tikai tas viens…

Pacēlis no nikotīna sadzeltējušo pirkstu, viņš ar to iebaks­tīja Ēnam pieres vidū.

- Lūdzu, nedari tā, Ēna pieklājīgi aizrādīja.

-Lūdzu, nedari tā, Černobogs mēdījās. Vienu dienu paņemšu rokās āmuru, un tad būs daudz sliktāk, mans draugs. Jādomā, ka neesi aizmirsis?

- Neesmu, Ēna atbildēja, bet, ja kaut reizi vēl bakstīsi manu pieri, salauzīšu tev roku.

Černobogs iesprauslājās.

- Vietējiem jābūt pateicīgiem. Kas par spēku te radās! Pat trīsdesmit gadus pēc tam, kad manus ļaudis piespieda slēpties, šī zeme, tieši šī zeme deva mums visu laiku lielāko filmzvaigzni. Dižākas par viņu nav un nebūs.

- Džūdiju Gārlendu? Ēna minēja.

Černobogs nikni purināja galvu.

- Viņš domā Luīzi Bruksu, misters Nansijs pateica priekšā.

Nolēmis neprasīt, kas ir Luīze Bruksa, Ēna mainīja sarunas

tematu.

- Bet klau, Trešdiena taču gāja uz sarunām pamiera laikā. -Jā-

- Un tagad mēs grasāmies saņemt viņa līķi ari pamiera laikā.

-Jā-

- Zinādami, ka viņi vēlas mani nogalināt un novākt no ceļa?

- Viņi labprāt nogalinātu mūs visus, misters Nansijs atbildēja.

- Vienu gan es nesaprotu: kāpēc mēs domājam, ka šoreiz viņi būs godīgi, ja pret Trešdienu bija neģēlīgi?

- Tāpēc jau mēs, Černobogs skaidroja, pārspīlēti uzsvēr­dams katru vārdu, it kā sarunātos ar kurlu, nepieskaitāmu ārzemnieku bērnu, satiksimies centrā. Vai… viņš sarauca pieri, kā to sauc? Pretējs svētam?

- Zaimi? Ēna nedomādams izmeta.

-Nē, Černobogs purināja galvu. Es biju domājis tā: kad kāda vieta nav tik svēta kā cita. Negatīvi svēta. Vieta, kurā nedrīkst celt templi, uz kuru neviens nenāk un no kuras cenšas ātrāk tikt projām, bet dievi tajā ierodas tikai piespiedu kārtā.

- Nezinu gan, Ēna atbildēja. Manuprāt, tāda vārda nemaz nav.

- Visai Amerikai tas mazliet piemīt, Černobogs turpi­nāja, tāpēc jau neesam te vēlami. Bet centrā ir vissliktāk. Tikpat kā mīnu laukā. Katrs solis jāsper pārāk piesardzīgi, lai tik nelauztu pamieru.

Viņi jau bija pie busiņa, un Černobogs papliķēja Ēnam pa augšdelmu.

- Bet tu neuztraucies, viņš drūmā pārliecībā mierināja,

neviens cits tevi nenogalinās. Neviens cits, izņemot mani.

* * *

Amerikas centru Ēna atrada tajā pašā vakarā jau pirms tumsas uzkalnā, uz ziemeļrietumiem no Libānas. Apbraukuši nelielu, paugurainu parku, viņi devās garām mazajai mobilajai kapelai un akmens piemineklim, un, kad Ēna ieraudzīja izdau­dzināto piecdesmito gadu vienstāva moteli, viņa sirds gandrīz vai apstājās. Moteļa priekšā stāvēja melns HumVee, tikpat kā džips greizā spogulī saplacināts, nejēdzīgs un neglīts kā bruņumašīna. Visi logi ēkā bija tumši.

Nolikuši busiņu pie moteļa, viņi lukturu gaismā ieraudzīja no mājas iznākam vīrieti šofera apģērbā un cepurē. Ieraudzījis atbraucējus, vīrietis pieklājīgi pielika roku pie cepures, iesēdās HumVee un aizbrauca.

- Liels vāģis, sīks pimpis, misters Nansijs sacīja.

- Kā jums šķiet, vai te būs gultas? Ēna ierunājās. Jau dienām ilgi neesmu gulējis gultā. Taču izskatās, ka motelis gaida demolētājus.

- Motelis ir Teksasas mednieku īpašums, misters Nansijs zināja teikt. Saimnieki parādās reizi gadā. Velns viņu zina, ko šie te medi. Taču tikai viņu dēļ motelis vēl nav sagrauts.

Visi trīs izkāpa no busiņa. Moteļa priekšā jau gaidīja kāda sieviete, ko Ēna nepazina. Viņai bija nevainojami kopta seja un matu sakārtojums. Sieviete Ēnam atgādināja tās televīzijas diktores, kuras viņš bija redzējis rīta raidījumos un kuras smai­dīgas sēdēja studijā, kas īsti neatgādināja dzīvojamo istabu.

-Jauki, ka atbraucāt, viņa sacīja, -jūs noteikti esat Černobogs, esmu daudz pārjums dzirdējusi, bet jūsAnansi, mūžīgais šķelmis, vai ne? Vecais nebēdnis. Bet jūs, jūs noteikti esat Ēna. Nu gan likāt visiem paskraidīt, vai ne? Paņēmusi viņa plaukstu, sieviete to stingri paspieda un tieši ieskatījās viņam acīs.

- Mans vārds ir Medija. Priecājos jūs satikt. Ceru, ka šova­kar nokārtosim darījumu iespējami patīkamāk.

Atvērās parādes durvis.

- Vai zini, Toto, teica resnītis, kuru Ēna pēdējo reizi bija redzējis limuzīnā, man ir tāda sajūta, ka vairs neesam Kanzasā.

- Esam gan, misters Nansijs apstrīdēja, visu dienu to vien darījām kā braucām cauri štatam. Līdzenums pēc līdze­numa, velns lai parauj!

- Te nav nedz gaismas, nedz strāvas, nedz karstā ūdens, resnītis sūrojās. Negribu jūs apvainot, bet karstais ūdens jums noderētu. Smirdat tā, it kā nedēļu nebūtu izkāpuši no busiņa.

- Labāk jau par to nerunāt, sieviete centās nogludināt asumus. Mēs visi esam draugi. Iesim iekšā! Ierādīšu jums istabas. Mēs esam apmetušies pirmajās četrās. Jūsu draugs nelaiķis ir piektajā. Visas pārējās, sākot ar sesto numuru, ir tukšas, varat izvēlēties. Diemžēl šī nav "Četru gadalaiku" vies­nīca bet kurš tad var ar viņiem sacensties?

Sieviete atvēra durvis uz moteļa vestibilu. Uzvēdīja pelē­juma, mitruma, putekļu un trūdu smaka.

Vestibilā tikpat kā tumsā sēdēja vīrietis.

- Būsiet izsalkuši, vai ne? viņš pajautāja.

- Es allaž esmu ar mieru kaut ko ieēst, misters Nansijs atsaucās.

- Aizsūtījām šoferi ar maisu pēc hamburgeriem, svešais sacīja. Drīz būs klāt!

Pēc tam viņš pacēla skatienu. Bija pārāk tumšs, lai izšķirtu sejas, tomēr viņš sacīja:

- A, milzis. Ēna, vai ne? Tas pakaļa, kas nogalināja Mežu un Akmeni?

- Nē, Ēna izmeta, tas bija kāds cits. Un es zinu, kas tu

Viņš zināja. Viņš bija viesojies šī vīra galvā.

- Tu esi Pilsēta. Vai jau esi pārgulējis ar Meža atraitni? Misters Pilsēta nogāzās no krēsla. Filmā tas būtu smiek­līgi, bet dzīvē tikai neveikli. Ātri piecēlies, viņš nāca uz Ēnas pusi.

- Nesāc neko tādu, ko nevarēsi pabeigt! skatīdamies viņā no augšas, Ēna brīdināja.

Misters Nansijs uzlika roku uz Ēnas augšdelma.

- Pamiers, neaizmirsti! Mēs atrodamies centrā.

Misters Pilsēta novērsās un, atspiedies pret leti, paņēma trīs atslēgas.

-Jūsu istabas ir gaiteņa galā, viņš sacīja, te būs. Atdevis atslēgas misteram Nansijam, viņš devās projām pa tumšo gaiteni. Moteļa durvis atvērās un brīdi vēlāk aizcirtās.

Misters Nansijs pasniedza vienu atslēgu Ēnam, otru Černobogam.

- Vai mums mašīnā gadījumā nav kabatas baterijas? Ēna pajautāja.

- Nē, misters Nansijs atbildēja. Bet tā jau ir tikai tumsa. No tās tev nav jābaidās.

- Mani nebiedē tumsa, bet cilvēki tumsā.

- Tumsa ir laba, Čemobogs ierunājās.

Šķita, ka viņš redz tikpat labi kā dienā, iedams pa priekšu neapgaismotajā gaitenī un bez taustīšanās likdams atslēgas durvju slēdzenēs.

- Es ņemšu desmito, Čemobogs paziņoja. Medija. Kaut ko esmu par viņu dzirdējis. Vai nav tā, kas nogalināja savus bērnus?

- Cita sieviete, misters Nansijs atbildēja. Daba tā pati. Misters Nansijs iekārtojās astotajā istabā, Ēna iepretim -

devītajā. Istabā smirdēja pēc mitruma, putekļiem un pamestī­bas. Tumsā Ēna ieraudzīja gultu ar matraci, bet bez palagiem. Pa logu krita vārga mijkrēšļa gaismiņa. Apsēdies uz matrača,

viņš noāva kurpes un izstiepās visā garumā. Pēdējās dienās pārāk ilgi bija sēdēts pie stūres.

Varbūt Ēna iemiga.

* * *

Viņš gāja.

Auksts vējš raustīja apģērbu. Vējā virpuļoja un dejoja sīkas sniegpārsliņas, ne lielākas par kristāla puteklīšiem.

Visapkārt bija kaili koki, kā jau ziemā. Gan pa labi, gan pa kreisi slējās augsti kalni. Bija vēla ziemas pēcpusdiena: debesīm un sniegam piemita vienāda purpura atblāzma. Kaut kur priekšā šādā gaismā attālumu nevarēja noteikt locījās nemierīgas, dzel­teni oranžas ugunskura liesmas.

Viņam pa priekšu sniegā naigi soļoja pelēks vilks.

Ēna apstājās. Arī vilks sastinga un pagriezies gaidīja. Viena acs viņam spīdēja dzelteni zaļa. Noskurinājies Ēna turpināja iet uz uguns pusi, bet vilks viegli rikšoja pa priekšu.

Birztalas vidū dega milzīgs ugunskurs. Visapkārt bija vismaz simts koku, tie bija iestādīti divās rindās. Kokos karājās silueti. Alejas galā bija koka ēka, kas atgādināja apgāztu laivu, no vienas vietas klātu ar grebtām koka sejām pūķu, grifu, troļļu un mežakuiļu kas dejoja raustīgajās ugunskura liesmās.

Ugunskurs cēlās tik augstu, ka Ēnam bija bail iet tuvāk. Bet vilks jau meta loku ap dzirksteļojošām liesmām.

Tad no ugunskura otras puses iznāca nevis vilks, bet cilvēks, atbalstījies uz garas kūjas.

- Tu esi Upsālā Zviedrijā, atskanēja pazīstama, čērkstoša balss. Apmēram tūkstošgadu senā pagātnē.

- Trešdiena? Ēna noprasīja.

Vīrs, kurš varēja būt Trešdiena, tik runāja tālāk, nelikdamies par viņu ne zinis.

- Sākumā ik gadu, bet vēlāk, kad visus piemeklēja slinkuma puve, katru devīto gadu te tika likti ziedojumi. Deviņkārtīgi ziedojumi.

Deviņas dienas pēc kārtas birztalas kokos pakāra deviņus dažā­dus dzīvniekus. Viens no šiem dzīvniekiem vienmēr bija cilvēks.

Uzgriezis ugunskuram muguru, vīrs devās uz koku pusi, un Ēna viņam sekoja. Pienākot tuvāk, jau varēja izšķirt siluetu kājas, acis, mēles un galvas. Ēna pašūpoja galvu. Vērsis, pakārts aiz kakla kokā, bija tumši drūma aina, taču arī tik nereāla, ka gan­drīz vai šķita jocīga. Viņš pagāja garām pakārtam briedim, vilku sunim, brūnam lācim, bēram zirgam ar baltām krēpēm, mazliet lielākam par poniju. Suns vēl bija dzīvs un ik pēc pāris sekundēm krampjaini noraustījās un klusi smilkstēja, šūpodamies virvē.

Vīrs, kuram Ēna sekoja, pacēla garo kūju, kas īstenībā bija šķēps, un ietrieca sunim vēderā, pāršķeldams to pušu. Sniegā izvēlās kūpošas dzīvnieka iekšas.

- Šo nāvi es veltu Odinam, viņš lietišķi sacīja un tad pievēr­sās Ēnam.

- Simbolisks žests, taču žesti nozīmē visu. Viena suņa nāve simbolizē visu suņu nāvi. Suni man atdeva deviņi vīri, kas pārstā­vēja visus cilvēkus, visas asinis, visus spēkus. Taču ar to nepietika. Vienudien asinis vairs neplūda. Lūk, cik tālu var nonākt, ja zau­dēta ticība. Asinīm jāplūst nepārtraukti.

- Es redzēju, kā tu nomiri, Ēna teica.

- Dievu pasaulē, vīrs atbildēja (tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas ir Trešdiena, jo neviens cits tik skarbi un klaji ciniski neprie­cātos par saviem vārdiem), nāve nav galvenais. Galvenais ir iespēja atdzimt. Kad plūst asinis…

Viņš pamāja uz kokos pakārtajiem dzīvniekiem un cilvēkiem.

Grūti bija pateikt, kas šausmināja vairāk: mirušie cilvēki vai dzīvnieki. Cilvēki vismaz bija zinājuši, kas ar viņiem notiks. Gaisā virmoja spēcīga alkohola smaka, acīmredzot ceļā uz karātavām nelaimīgajiem ļāva apreibināties, bet dzīvniekus pakāra un ļāva mocīties šausmās. Cilvēku sejas bija pavisam jaunas, nevienam nebija vairāk par divdesmit gadiem.

- Bet kas esmu es? Ēna gribēja zināt.

- Tu esi diversija, vīrs atteica. Tu biji iespēja. Tu visai šai lietai piešķīri ticamības elpu, vienam man būtu bijis grūti to īstenot. Bet ari tagad abi esam gana saistīti ar šo lietu, lai būtu gatavi mirt. Vai ne?

- Kas esi tu?Ēna atkal prasīja.

- Smagākais jau ir izdzīvot, vīrs runāja savu.

Ēna ar šausmām atklāja, ka ugunskurā deg kauli: liesmās rēgojās ribas, galvaskausi ar liesmojošām acīm, metot gaisā zaļas, dzeltenas un zilas dzirksteles, sprakšķot, sprēgājot un izstarojot karstumu.

- Trīs dienas kokā, trīs pazemē un trīs, meklējot ceļu atpakaļ.

Ugunskurs sprēgāja un liesmoja tik žilbinoši, ka Ēna vairs

nespēja tajā skatīties. Nodūris galvu, viņš lūkojās tumsā zem kokiem.

Vairs nebija uguns, vairs nebija sniega. Vairs nebija koku,

nebija pakārtu ķermeņu, nebija asiņaina šķēpa.

* * *

Pie durvīm atkal klauvēja, un caur logu jau ieplūda mēnesgaisma. Ēna uzrāvās pussēdus.

- Vakariņas galdā, atskanēja Medijas balss.

Uzvilcis zābakus, viņš izgāja gaitenī. Kāds bija sarūpējis sveces, un vestibilā spīdēja vārga, dzeltena gaismiņa. Ēna ieraudzīja HumVee šoferi ar kartona paplāti un papīra turzu rokās. Viņam mugurā bija garš, melns mētelis, galvā šofera naģene.

- Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizsmakušā balsī teica. Paņēmu visiem vienādi: pāris burgeru, lielos frī, lielās kokakolas, ābolu pīrāgu. Pats ēdīšu mašīnā.

Nolicis paplāti uz letes, viņš aizgāja. Vestibilā sāka smar­žot pēc ātrajām uzkodām. Ēna atvēra papīra maisu un izdalīja visiem ēdamo, salvetes un kečupa paciņas.

Maltīte ritēja klusumā, sveču gaismā, vaskam sprēgājot.

Notvēris mistera Pilsētas glūnigo skatienu, Ēna pagriezās ar visu krēslu, lai sēdētu ar muguru pret sienu. Medija ēda hamburgeru, turēdama pie lūpām salveti, lai nebirtu dru­patas.

- Ak, lieliski. Burgeri jau gandrīz auksti, resnītis kur­nēja.

Uz deguna viņam arī tagad bija saulesbrilles, un Ēna domāja, ka tumsā tas ir muļķīgi un lieki.

- Neņemiet ļaunā, misters Pilsēta atvainojās, Čalim vajadzēja mērot tālu ceļu, tuvākais Makdonalds ir Nebraskā.

Beigās visi apēda gan padzisušos hamburgerus, gan auk­stos frī. Resnītis iekodās ābolu pīrāgā, un pildījums notecēja viņam gar zodu. Tas bija negaidīti karsts.

- Ai! viņš iebrēcās, slaucīdams ar plaukstu pildījumu un beigās aplaizīdams pirkstus. Karsts pēc velna! Cepējus, nolādēts, vajadzētu iesūdzēt tiesā.

Ēnam niezēja dūres. Gribējās resnajam gāzt pa purnu, lai atmaksātu par spīdzināšanu limuzīnā pēc Loras bērēm, tomēr viņš savaldījās.

-Vai mēs nevaram vienkārši paņemt Trešdienas līķi un tūlīt braukt projām? Ēna prasīja.

- Pusnaktī, vienā balsī atsaucās misters Nansijs un res­nītis.

- Šādiem pasākumiem ir savi noteikumi, Černobogs pie­bilda. Visam ir savi noteikumi.

- Jā, Ēna norūca, tikai neviens nesaka, kas tie par notei­kumiem. Runājat un runājat par sasodītajiem noteikumiem, bet es pat nezinu, kādu spēlīti jūs spēlējat.

-Tas ir tāpat kā mainīt ielas numuru, Medija mundri atsaucās. Visam savs laiks.

- Manuprāt, viss ir pēdējais mēsls. Bet, ja jau cilvēki grib likumus, mana aģentūra ir apmierināta, un visi ir laimīgi, Pilsēta paziņoja un iestrēba kokakolu.

- Tieši pusnaktī. Paņemsiet līķi un brauksiet projām. Dūdo­jam kā draņķa miera baloži, bet tad pamāsim ardievas un atkal nīdēsim jūs kā žurkas, kas jūs tiešām esat.

- Klau, resnītis uzrunāja Ēnu, es kaut ko atcerējos. Es taču liku tev pateikt bosam, ka viņš ir vēsture. Vai pateici?

- Pateicu, Ēna pamāja, varbūt gribi zināt, ko viņš atbil­dēja? Ja gadās tikties, pasaki tam sīkajam perdelim, ka šodie­nas nākotne ir rītdienas pagātne.

Trešdiena nekad neko tamlīdzīgu nebija teicis, bet Ēna šo atziņu pavēstīja gluži kā ar Trešdienas muti. Te jau bija salasī­jušies klišeju mīļotāji. Resnīša melnajās saulesbrillēs atspogu­ļojās sveču liesmas, tikpat kā acis, kas tagad viņā skatījās.

- Šī vieta ir baigais ūķis. Elektrības nav, zonas nav. Gribu teikt: kad tev jābūt zonā, tu nonāc gluži vai akmens laik­metā, resnītis sūrojās.

Pabeidzis ar salmiņu sūkt kokakolu, viņš nolika glāzi uz galda un devās projām pa gaiteni.

Ēna sameta viņa atstātos atkritumus papīra maisā.

-Jāiet aplūkot Amerikas centru, viņš paziņoja un izgāja naktī.

Misters Nansijs sekoja. Abi gāja pa mazo parku, klusēdami līdz pat akmens piemineklim. Vējš viļņiem brāzās gan no vie­nas, gan no otras puses.

- Nu un ko tagad? Ēna painteresējās.

Tumšajās debesīs karājās bāls pusmēness.

- Tagad, Nansijs atbildēja, tev jāiet atpakaļ uz savu istabu. Neaizmirsti aizslēgt durvis! Pamēģini iemigt. Pusnaktī viņi mums atdos Trešdienu, un tad tiksim projām no šitās nolā­dētās vietas. Centrā neviens nevar justies stabili.

- Nu ja tu tā saki.

Misters Nansijs ievilka dūmu.

- Tam nemaz nevajadzēja notikt, viņš teica. Nekad. Mūsu suga, mēs esam…

Misters Nansijs pamāja ar cigarillu, it kā meklēdams īsto vārdu, un paspēra soli uz priekšu.

- …ekskluzīvi. Nesabiedriski. Pat es. Pat Bakhs. Ar retiem izņēmumiem. Mēs esam savrupnieki, turamies savos bariņos. Ar citiem saspēlēties mums grūti. Mums patīk, ka mūs dievina, ciena un pielūdz. Man jau ari patīk, ja par mani runā, cildina manu gudrību. Zinu, ka tas nav labi, bet, kāds esmu, tāds esmu. Mums gribas būt lieliem. Šajos drūmajos laikos esam mazi. Rodas jauni dievi, tie krīt un atkal ceļas. Bet šajā zemē dievus ilgi nepacieš. Brahma rada, Višnu saglabā, Šiva iznīcina, un zeme ir tīra, lai Brahma atkal var ķerties pie darba.

- Ko tu gribi teikt? Ēna nesaprata. Ka cīņa ir galā? Noliekam ieročus?

Misters Nansijs iespurdzās.

- Vai tu traks? Viņi taču nogalināja Trešdienu. Nogalināja un plātās ar to. Izplata vēsti. Rāda televīzijā pa visiem kanā­liem, lai visi, kam acis, redz. Nē, Ēna! Kauja tikai sākas.

Noliecies pie akmens pieminekļa pakājes, misters Nansijs nospieda pret zemi cigarillu un turpat arī to atstāja gandrīz vai kā ziedojumu.

- Tu kādreiz daudz jokoji, Ēna turpināja. Tagad vairs ne.

- Šādos laikos jokot negribas. Trešdiena miris. Vai neiesim iekšā?

- Drīz.

Misters Nansijs pagriezās uz moteli.

Pieskāries ar roku piemineklim, Ēna pārlaida pirkstus pār vēso vara plāksni un devās uz mazo, balto baznīcu. Pārkāpis pār tās slieksni, viņš iegāja tumsā. Apsēdies uz tuvākā sola, viņš aizvēra acis, nokāra galvu un sāka domāt par Loru, Treš­dienu un to, kā ir būt dzīvam.

Aiz muguras atskanēja klikšķis, pret zemi nošvīkstēja kur­pes. Ēna piecēlās un pagriezās. Kāds stāvēja pie baznīcas dur­vīm: tumšs siluets iepretim zvaigžņotām debesīm. Mēnesnīcā nozibsnīja metāls.

- Vai mani nošausi? Ēna noprasīja.

- Augstā debess, gribētu gan, atskanēja mistera Pilsētas balss. Tas tikai pašaizsardzībai. Tātad tu šeit lūdz? Vai tiešām viņi tev iestāstījuši, ka ir dievi? Viņi nav nekādi dievi.

- Nelūdzu, Ēna atbildēja. Es tikai domāju.

- Manuprāt, Pilsēta turpināja, viņi taču ir mutanti, evolūcijas eksperiments. Mazliet hipnozes, mazliet triku, un cilvēku var piespiest noticēt jebkam. Nekā īpaša. Un viss. Galu galā viņi nomirst tāpat kā jebkurš cilvēks.

- Viņi nekad nav bijuši nemirstīgi, Ēna atbildēja un pie­cēlās, likdams Pilsētām soli atkāpties.

Viņš izgāja no baznīciņas. Pilsēta turējās pa gabalu.

- Paklau, Ēnam pēkšņi ienāca prātā, varbūt zini, kas ir Luīze Bruksa?

- Tava draudzene, vai?

- Nē. Filmzvaigzne, dzīvojusi tepat netālu uz dienvidiem.

Misters Pilsēta brīdi padomāja.

- Varbūt mainīja vārdu un pārvērtās Lizā Teilorē, Šāronā Stounā vai kādā citā? viņš izpalīdzīgi minēja.

- Varbūt.

Ēna gāja projām, bet Pilsēta neatpalika ne soli.

- Tev jābūt atpakaļ cietumā, viņš burkšķēja. Tev jābūt sasodītajā nāvinieku kamerā.

- Tavus sabiedrotos es nenogalināju, Ēna attrauca. Vai gribi zināt, ko man cietuma laikos pateica kāds čalis? Tie ir neaizmirstami vārdi.

- Ko tad?

- Ir tikai viens cilvēks visā Bībelē, kuram Jēzus personiski apsolīja vietu blakus sev paradīzē. Ne jau Pēteris vai Pāvils, vai kāds cits no tiem džekiem, nē. Tas bija zaglis, kuram izpildīja nāves sodu. Tāpēc apdomā labi, pirms nicīgi izsakies par nāviniekiem. Varbūt viņi zina daudz vairāk par tevi.

Pie HumVee stāvēja šoferis.

- Bvakar, kungi, viņš sacīja, kad abi gāja garām.

- …bvakar, misters Pilsēta norūca un atkal pievērsās Ēnam: Personiski man viss ir pie vienas vietas. Daru, kā saka misters Pasaule. Tā mūsdienās vieglāk dzīvot.

Ēna pa gaiteni devās uz devīto istabu.

Atslēdzis durvis, viņš iegāja iekšā. Atvainojiet, es domāju, ka šī ir mana istaba.

- Ir jau ari, tumsā atsaucās sievietes balss. Es jūs gai­dīju. Viņš mēnesnīcā varēja saskatīt viņas matus un bālo seju. Uz gultas stīvi sēdēja Medija.

- Pameklēšu sev citu istabu.

- Ilgi jūs neaizkavēšu, viņa teica. Iedomājos, ka ir īstais laiks izteikt piedāvājumu.

- Klausos. Piedāvājiet!

- Atslābinies, Medija sacīja. Viņas balsī bija jaušams smaids. Tu esi tā sasprindzis, it kā tev dibenā būtu slotaskāts. Paklausies, Trešdiena ir miris. Tu nevienam neko neesi parādā. Meties kopā ar mums! Laiks pāriet Uzvarētāju Pusē!

Ēna klusēja.

- Ēna, ar mums tu varētu kļūt slavens. Mēs varam piešķirt tādu varu, ka tu varētu ietekmēt cilvēku ticību, modi un sap­ņus. Vai gribi būt nākamais Kerijs Grānts? Ar mūsu palīdzību tas var notikt. Varam tevi izveidot par nākamo bītlu.

- Ziniet, man labāk patika jūsu piedāvājums parādīt Lūsijas pupus, Ēna atbildēja. Ja tā bijāt jūs.

- Ak tad tā… Medija izdvesa.

- Es gribētu palikt viens. Arlabunakti!

- Protams. Sieviete pat nepakustējās, it kā neko nebūtu dzirdējusi. Varam rīkoties pilnīgi pretēji. Varam sabojāt tavu dzīvi, padarīt tevi par izsmiekla objektu uz visiem laikiem, Ēna. Varam izdarīt tā, ka visi tevi uzskatīs par ļaunu nezvēru. Jā, tu paliksi cilvēces atmiņā, bet kā Mensons, kā Hitlers… Vai tas tev patiktu labāk?

- Atvainojiet, kundze, bet es esmu noguris, Ēna attrauca.

Būšu no sirds pateicīgs, ja tagad aiziesiet.

- Es piedāvāju tev pasauli, Medija pašūpoja galvu, kad mirsi renstelē, atceries manus vārdus!

- Es pamēģināšu, Ēna atbildēja.

Medija aizgāja, bet viņas smaržas uzkavējās. Atlaidies uz matrača, Ēna sāka domāt par Loru, taču, lai kas ienāca prātā Lora met šķīvīšus, Lora ēd peldošās salas bez karotes, Lora ķiķina, rādot eksotisku apakšveļu, kuru nopirkusi ceļošanas aģentu saietā Anaheimā, beigās viņš redzēja sievu sūkājam Robija daiktu brīdī, kad kravas mašīna nogrūda viņus no ceļa un aizraidīja nebūtībā. Tāpat arī, ik reizi atminoties Loras teik­tos vārdus kapsētā, Ēna izjuta sāpes.

Miris tu neesi, ausis skanēja viņas klusā balss, tomēr neesmu pārliecināta, vai esi dzīvs.

Pie durvīm atkal kāds klauvēja. Ēna gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja resnītis.

- Tie hamburgeri, viņš pukstēja, taču bija beidzamie mēsli. Neticami! Līdz Makdonaldam divdesmit pieci kilometri. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē vēl ir vietas, kas atrodas div­desmit piecus kilometrus tālu no Makdonalda.

- Mana istaba pārvērtusies Centrālajā stacijā, Ēna no­teica. Laikam atnāci piedāvāt man interneta brīvību, ja pār­iešu jūsu pusē. Uzminēju?

Resnītis noskurinājās. Nē, tu jau esi beigta gaļa, viņš atbildēja, sapelējis, melniem gotu burtiem rakstīts manu­skripts muzeja vitrīnā. Pat gribēdams nespēsi pārvērsties hipertekstā. Es… esmu sinaptisks, bet tu sinoptisks… No resnīša nāca dīvaina smarža. Cietumā, pretējā kamerā, uzturē­jās ieslodzītais, kura vārdu Ēna pat nezināja. Reiz dienas vidū vīrs izmetās kails un visiem stāstīja, ka ieradies, lai sudraba kosmosa kuģī aizvestu uz laimes zemi labākos no labākajiem, tādus kā viņš pats. Tā bija pēdējā reize, kad Ēna viņu redzēja. Resnītis smaržoja tāpat kā cietuma kaimiņš.

- Kādā nolūkā atnāci?

-Vienkārši parunāt, resnītis atbildēja. Viņa balsi bija jaušams vīns. Savā numurā jūtos pretīgi. Viss apriebies. Viss te ir pretīgs. Divdesmit pieci kilometri līdz Makdonaldam! Kaut kas traks! Varbūt man palikt pie tevis?

- Bet kur tad limuzīna drauģeļi? Tie, kas mani piekāva? Kāpēc nepaņēmi viņus līdzi?

- Te nav rotaļlaukums bērniem, bet mirusī zona.

- Līdz pusnaktij vēl brīdis, līdz ritam mazliet ilgāk. Manu­prāt, tev jāatpūšas. Man noteikti jāatpūšas.

Resnītis klusēdams pamāja un devās projām.

Aizslēdzis durvis, Ēna atlaidās gultā.

Necik ilgi, un sākās trokšņi. Pagāja bridis, kamēr kļuva skaidrs, no kurienes tie nāk. Atslēdzis durvis, Ēna izgāja gai­tenī. Resnītis savā istabā ālējās. Izklausījās, it kā viņš mestu pret sienu kaut ko milzīgu. Pēc skaņām Ēna nosprieda, ka viņš pats triecas pret sienām.

- Tas tikai es! skanēja šņuksti.

Bet varbūt "tas tikai nes". Nevarēja saprast.

- Klusu! iebaurojās Černobogs savā istabā gaiteņa otrā galā.

Ēna devās uz vestibilu un bridi vēlāk izgāja no moteļa. Viņš bija noguris.

Šoferis vēl stāvēja pie HumVee tumšs siluets naģenē.

- Nenāk miegs, ser? viņš apjautājās.

- Nē, Ēna atbildēja.

- Nevēlaties cigareti?

- Nē, paldies.

- Vai neiebilstat, ja uzsmēķēšu?

- Bet lūdzu.

Šoferis uzšķīla Bic šķiltavas, un liesmiņas oranžajā gaismā Ēna ieraudzīja viņa seju, pirmo reizi pa īstam, atpazina šo vīru un sāka kaut ko nojaust.

Kalsnā seja bija pazīstama. Ēna zināja, ka zem melnās šofera cepures paslēpti īsi, oranžrudi mati, nodziti gandrīz līdz adai tie izskatījās kā uguns liesmiņas. Viņš zināja, ka lūpas, izliecoties smaidā, noteikti atklās daudzu rupju rētu tīklu.

- Tu izskaties labi, milzi! šoferis teica.

- Lokijs? Ēna piesardzīgi lūkojās bijušajā kameras biedrā.

Cietuma draudzība ir laba lieta: tā palīdz izturēt nepatīka­mos apstākļos un pārdzīvot tumšus laikus. Taču šī draudzība beidzas aiz cietuma vārtiem, un satikšanās lielajā dzīvē ne vienmēr ir iepriecinoša.

- Augstā debess, Lokijs Melkulis! Tas tiešām esi tu! Ēna iesaucās un izdzirdēja, ko pats saka. Lokijs Melkulis, viņš atkārtoja.

- Tev ir kājminamā domāšana, Lokijs atbildēja, bet labi, ka beigās pielēca.

Viņa lūpas sašķiebās smaidā, atklājot rētas, un tumšajās acīs sāka dejot liesmiņas.

* * *

Viņi sēdēja Ēnas istabā uz gultas katrs savā matrača galā visu pamestā motelī. Trokšņi resnīša istabā bija daudzmaz pieklusuši.

- Tu man meloji, Ēna teica.

- Tas nudien man padodas, Lokijs atbildēja. Tomēr tev paveicās, ka cietumā bijām kopā, pirmo nedēļu bez manis tu neizdzīvotu.

- Bet vai tu nevarēji tikt brīvībā, ja vēlējies?

-Vienkāršāk bija atsēdēt savu laiku, Lokijs atbildēja.

Brīdi klusējis, viņš turpināja: Es tev pastāstīšu, ko nozīmē šī dievu būšana. Tā nav maģija. Tas nebūtu precīzi teikts. Tā ir koncentrētība. Tu vairs neesi tikai tu pats, bet gan cilvēku ticības produkts, tas, ko par tevi domā un kam tic citi cilvēki.

Tu kļūsti par koncentrētu, daudzkārtēju sevi savas būtības esenci. Tu kļūsti par pērkonu, auļojoša zirga spēku vai pašu gudrību. Pielūgsmei, ticībai un lūgšanām saplūstot kopā, rodas gandrīz vai konkrēts tēls, kas ļauj tev kļūt lielākam, dižākam, pārākam par cilvēku. Tu izkristalizējies. Lokijs atkal pieklusa. Bet kādu dienu tevi aizmirst, tev vairs netic, vairs neupurē, tu vairs nerūpi, un tad tu pēkšņi attopies, nodarbojoties ar krāpnieciskiem kāršu trikiem Brodvejas un Četrdesmit trešās ielas krustojumā.

- Kāpēc mēs tikām vienā kamerā?

- Sagadīšanās. Vienkārši un elementāri. Mani tur ielika. Tu man netici? Tā ir patiesība.

- Bet tagad tu esi šoferis?

- Es daru ari daudz ko citu.

- Tu esi pretinieku šoferis.

- Ja vēlies, vari viņus tā saukt. Viss atkarīgs no tā, no kuras puses skatās. Es uzskatu, ka vadāju uzvarētāju vienību.

- Bet jūs ar Trešdienu, jūs taču bijāt no tā paša, abi no viena…

- Ziemeļu panteona? Mēs abi bijām no ziemeļu panteona. Vai to tu domāji?

- Laikam.

- Nu un?

- Droši vien bijāt draugi. Savulaik, bridi vilcinājies, Ēna teica.

- Nē. Draugi mēs nekad nebijām. Par viņa nāvi es nesēroju. Viņš tikai apturēja visu progresu. Bet tagad viņi visi raudzīsies acīs patiesībai: mainies vai mirsti, attīsties vai iznīksti. Es ticu evolūcijai. Viņš ir aizgājis. Karš beidzies.

Ēna samulsis paraudzījās uz Lokiju. Tu neesi tik stulbs. Tev allaž bija ass prāts. Ar Trešdienas nāvi nekas nebeigsies. Tagad pamodīsies pat tie, kas gulēja.

- Tu atkal jauc metaforas, Ēna. Slikts ieradums.

- Iespējams, Ēna pamāja, taču tā ir patiesība! Augstā debess, miris Trešdiena taču acumirkli sasniedza to, ko viņš pēdējā mēneša laikā pūlējās sasniegt! Viņa nāve visus apvie­noja, iedvesa ticību.

- Iespējams. Lokijs paraustīja plecus. Cik zinu, šai­pus žogam uzskata, ka pēc nemiera cēlāja nāves beigsies visi nemieri. Bet tā jau nav mana darīšana. Esmu tikai šoferis.

- Bet pasaki, Ēna neatlaidās, kāpēc visi interesējas par mani? Viņi izturas tā, ka var nodomāt: esmu svariga persona. Kas viņiem daļas, ko es daru?

- Tu esi investīcija, Lokijs sacīja. Tu esi svarīgs tādēļ, ka biji svarīgs Trešdienām. Bet tieši kādēļ… Es nedomāju, ka kāds no mums to zina. Viņš gan zināja. Bet tagad viņš ir miris. Vēl viens no dzīves mazajiem noslēpumiem.

- Man noslēpumi jau sen līdz kaklam.

- Jā? Es gan domāju, ka tie piešķir pasaulei asumu. Tikpat kā putrai sāls.

- Tātad esi viņu šoferis. Vai tu vadā visus?

- Visus, kam esmu vajadzīgs, Lokijs atbildēja. Pelnu dienišķo maizi.

Pacēlis pie sejas rokas pulksteni, Lokijs nospieda podziņu, un ciparnīcas gaišzilajā gaismā Ēna redzēja gan vajātāja, gan upura izteiksmi.

- Bez piecām pusnakts. Ir laiks, Lokijs izmeta. Laiks iedegt sveces. Pateikt pāris vārdu par dārgo aizgājēju. Pabeigt formalitātes. Nāksi?

Ēna dziļi ieelpoja.

- Nākšu, viņš pamāja.

Viņi gāja pa tumšo moteļa gaiteni.

- Ceremonijai esmu paņēmis līdzi sveces, un ari šeit es atradu milzum daudz vecu sveču, Lokijs stāstīja. Nodeguļus un sveces galus istabās un kastē skapī. Man šķiet, ka esmu uzlasījis visas, kas vien bija atrodamas. Un sērkociņi ari man ir. Aizdedzinot sveces ar šķiltavām, sveču gali pārāk sakarst.

Ēnam negribējās iet iekšā istabā. Labs ir, viņš noteica pie sevis, un abi devās iekšā.

Izņēmis no kabatas sērkociņus, Lokijs ar īkšķa nagu vienu uzšķīla. No pēkšņā gaismas zibšņa Ēnam iesūrstējās acis. Sve­ces nodegulis uzliesmoja un apdzisa. Un vēl viens. Uzrāvis vēl vienu sērkociņu, Lokijs aizdedzināja nākamo sveces galu, un tā vēl un vēl: sveces bija saliktas uz palodzēm, uz gultas galvgaļa un uz izlietnes istabas kaktā. Ēna istabu ieraudzīja sveču gaismā.

Gulta bija atvilkta no sienas un nolikta istabas vidū, katrā pusē atstājot mazliet brīvas vietas. Matracis bija pārklāts ar veciem, kožu sagrauztiem un aptraipītiem moteļa palagiem, tos laikam kaut kur skapī bija atradis Lokijs. Uz tiem nekustīgi gulēja Trešdiena.

Nelaiķis bija tajā pašā gaišajā uzvalkā, kurā tika nogali­nāts. Sejas labā puse viņam bija neskarta, nevainojama, to pat nebija notašķījušas asinis. Kreisā puse bija asiņainu lēveru jūklis, un uzvalks uz kreisā pleca un priekšpusē bija klāts tum­šiem traipiem. Rokas bija noliktas gar sāniem. Sakropļotā sejas izteiksme ne tuvu nebija miermīlīga, bet aizvainota līdz sirds dziļumiem, tā pauda kvēlu naidu, lielas dusmas un nevaldāmu trakumu, bet ari zināmu gandarījumu.

Ēna iedomājās mistera Šakāļa ievingrinātās rokas, kuras ar apbedīšanas biroja vaska un kosmētikas palīdzību izdzēstu Trešdienas sejā naidu un sāpes, piešķirot tai beigu mieru un cienīgumu, kuru viņam liedza pat nāve.

Lai nu kā, ari pēc nāves Trešdiena izskatījās tikpat plecīgs. Viņa ķermenis nebija sarucis un vēl aizvien viegli smaržoja pēc Jack Daniel's.

No līdzenuma brāzās vējš; Ēna dzirdēja, kā tas auro ap veco moteli iedomātajā Amerikas centrā. Sveču liesmas raustījās, uz palodzes pilēja vasks.

Gaiteni nodipēja soļi. Kāds pieklauvēja pie durvīm. Lūdzu, pasteidzieties, ir laiks! Cits pēc cita moteļa istabā ienāca cilvēki ar nodurtām galvām.

Pirmais nāca Pilsēta, tad Medija un misters Nansijs ar Černobogu. Pēdējais parādījās resnitis. Seja viņam bija svaigi nobrāzta, bet lūpas bez apstājas mēmi kustējās, it kā viņš kaut ko pie sevis klusi skaitītu, taču neizdvesa ne skaņas. Ēnam pēkšņi viņa sametās žēl.

Bez svinīguma, nesakot ne vārda, visi sastājās ap nelaiķi apmēram rokas stiepiena attālumā cits no cita. Telpā jautās dievbijīga gaisotne dziļi dievbijīga -, neko tādu Ēna vēl nebija piedzīvojis. Iestājās klusums, dzirdēja tikai vēja aurus un sveču sprēgāšanu.

- Esam sapulcējušies šeit, dievu pamestā zemē, Lokijs iesāka, lai nodotu šī indivīda ķermeni tiem, kas apbedīs to atbilstoši ritiem. Ja kāds vēlas runāt, lai runā tagad!

- Es ne, noburkšķēja misters Pilsēta, pat nebijām ar viņu tikušies vaigā. Un visa šī padarīšana liek man justies neērti.

-Tas nepaliks bez atbildes. Dzirdat? Tas var būt tikai sākums! Černobogs neizturēja.

- Labi jau, labi, pielēca, resnitis noķiķināja augstā, sie­višķīgā balstiņā.

Un tad viņš nemainīgā intonācijā noskaitīja:

-Ātrāk un ātrāk griežas aplis,

Vanags nedzird savu saimnieku,

Viss brūk, un centrs vairs nespēj saturēt…'

Balss resnītim pēkšņi aizlūza, piere saraucās.

- Velns. Es taču zināju to visu, viņš taisnojās, berzēdams deniņus, saviebdams ģīmi un beigās apklusdams.

1 Fragments no Viljama Batlera Jitsa (W. B. Yeats) dzejoļa.

Visu skatieni negaidot pievērsās Ēnam. Tagad vējš jau klie­dza. Ko lai saka? Brīdi padomājis, Ēna teica:

- Tas viss ir nožēlojami. Puse nojums piedalījās slepkavībā vai pielika tai roku. Tagad jūs atdodat mums viņa līķi. Lieliski! Trešdiena bija vecs, viegli aizkaitināms jāklis, taču esmu dzēris viņa medaļu un turpinu strādāt viņa labā. Viss!

- Pasaulē, teica Medija, kurā ik dienu mirst cilvēki, manuprāt, galvenais ir atcerēties, ka sēras par katru aizgājēju kompensē prieka mirklis, kad ierodas jauna dzīvība. Pirmais brēciens taču ir burvības pilns, vai tad ne? Nav viegli to sacīt, taču prieks un bēdas ir kā piens un cepumi. Šādi tie sader kopā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu brīdi par to pameditēt.

Misters Nansijs nokāsējies paziņoja:

- Un tātad. Man tas jāsaka, jo neviens cits jau neteiks. Mēs atrodamies šīs vietas zemes, kurā nav laika dieviem, centrā. Un šeit, centrā, mums to atvēl vēl mazāk nekā citur. Šī zeme nepieder nevienam, pamiera vieta, un no savas puses mēs to šeit ievērojam. Mums nav izvēles. Tātad. Jūs atdodat mūsu drauga ķermeni. Mēs to pieņemam. Jums par visu nāk­sies samaksāt, slepkavība pret slepkavību, asinis pret asinīm.

- Notiks, kam jānotiek, atbildēja misters Pilsēta, taču jūs aiztaupīsiet milzum daudz laika un pūļu, ja, aizbraukuši mājās, ielaidīsiet sev pierē lodi. Tad nevajadzēs nekādus starp­niekus.

-Ka tevi velns! Černobogs sāka lamāties. Velns lai parauj tevi un tavu māti, tavu nolādēto zirgu, ar kuru tu, nolādētais, atjāji! Tu pat nemirsi kaujā. Neviens karotājs nenogaršos tavas asinis. Neviens mirstīgais tev neatņems dzīvību. Tu nobeigsies vieglā, pretīgā nāvē ar smaidu uz lūpām un meliem sirdī.

- Beidz, vecais, Pilsēta izmeta.

- Aizsprosts pārrauts, sākas asins plūdi, -resnītis noskaitīja. Man šķiet, ka tālāk skanēja tā.

Vējš ieaurojās vēl negantāk.

- Labi, Lokijs pamāja. Viņš ir jūsu rokās. Beigas. Vāciet projām veco bastardu!

To pateicis, viņš ar pirkstiem deva zīmi, un Pilsēta, Medija un resnītis izgāja. Lokijs uzsmaidīja Ēnam.

- Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Vai atce­ries Hērodotu, puis? viņš atsauca atmiņā. Ari Lokijs devās projām.

- Ko tagad? Ēna prasīja.

- Tagad mēs viņu ietīsim, Anansi atbildēja, un vedīsim projām.

Viņi ietina Trešdienu moteļa palagos, labi ievīstīja viņu improvizētajā līķautā tā, lai ne ķermeņa daļa nerēgotos un viņi varētu mirušo nest. Abi vecie vīri jau ķērās katrs pie sava gala, bet Ēna iesaucās:

- Pagaidiet! Nometies ceļos, viņš paņēma palagos ietīto ķermeni, nolika to stāvus un beigās uzvēla plecos. Pēc tam tikai pašam bija jāpieceļas kājās.

- Viss kārtībā, Ēna sacīja. Es viņu turu. Ieliksim viņu mašīnas aizmugurē.

Izskatījās, ka Černobogs tā kā grasās iebilst, bet tad viņš pārdomājis aizvēra muti. Uzspļāvis uz īkšķa un rādītājpirksta, viņš sāka ar pirkstgaliem dzēst sveces. Iedams laukā no tum­šās telpas, Ēna dzirdēja vieglu šņākoņu.

Trešdiena bija smags, tomēr Ēnam spēka pietika, un viņš gāja līdzsvarotā gaitā. Citas izvēles jau nebija. Ejot pa gaiteni, viņš domās dzirdēja Trešdienas balsi, bet mutē juta medalus skābeni rūgteno garšu. Strādāsi manā labā. Būsi mans sargs. Palīdzēsi man. Vedīsi mani no vietas uz vietu. Laiku pa laikam veiksi izpēti iesi, kur vajadzīgs, un uzdosi manus jautājumus. Būsi izsūtāmais zēns. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, darīsi sāpes tiem, kam jādara sāpes. Manas nāves gadījumā tas gan maz ticams mani vāķēsi…

Darījums palika darījums, un šis bija Ēnas asinīs un viņa kaulos.

Misters Nansijs paturēja moteļa vestibila durvis, kamēr Ēna ar smago nastu izgāja ārā, un tad steigšus atvēra busiņa aizmugurējās durvis. Visi četri pretinieki jau stāvēja pie HumVee, vērodami, it kā nevarēdami sagaidīt, kad varēs doties projām. Lokija galvā atkal bija šofera cepure. Auksts vējš šaus­tīja Ēnu un raustīja palagu stūrus.

Iespējami uzmanīgi viņš noguldīja Trešdienu busiņa aiz­mugurē.

Kāds uzsita viņam uz pleca. Pagriezies Ēna ieraudzīja Pil­sētu ar pastieptu roku. Plaukstā kaut kas bija.

- Ņem, Pilsēta teica, misters Pasaule gribēja, lai atdodu tev.

Tā bija stikla acs. Redzokļa vidū bija sīka plaisiņa un priekš­pusē niecīgs robiņš.

- Atradām Masonu klubā, kad tur uzkopām. Paturi veik­smei. Dievs zina, ka tev tā būs vajadzīga.

Ēna sakļāva pirkstus ap stikla aci. Gribējās viņam kaut ko indīgu atcirst, bet Pilsēta jau bija pie mašīnas un kāpa tajā iekšā, un Ēna arī nepaguva izdomāt, ko tādu gudru pateikt.

* * *

Černobogs bija pēdējais viesis, kas pameta moteli. Slēdzot ciet moteļa durvis, viņš vēroja, kā HumVee brauc ārā no parka un attālinās pa asfaltēto ceļu. Viņš pabāza moteļa atslēgu zem akmens pie ieejas durvīm un papurināja galvu. Man vajadzēja apēst viņa sirdi, viņš it kā starp citu izmeta. Ne tikai nolādēt viņa nāvi. Viņu vajadzēja pārmācīt, lai iemācās cienīt citus, Černobogs noteica un apsēdās mikroautobusa pakaļējā sēdeklī.

- Sēdies man blakus, Nansijs aicināja Ēnu. Kādu brītiņu es pasēdēšu pie stūres.

Viņš brauca uz austrumiem.

Misūri štats un Prinstona sagaidīja ceļotājus ar rītausmu, linam tā arī neizdevās pagulēt.

- Kur tevi labāk izlaist? Es tavā vietā tagad sadabūtu kādus identifikācijas dokumentus un laistos uz Kanādu. Vai uz Mek­siku, misters Nansijs ierunājās.

- Es palikšu ar jums, Ēna atbildēja. Trešdiena tā būtu gribējis.

- Tu vairs pie viņa nestrādā. Trešdiena ir miris. Noliksim viņu vietā, un tad būsi brīvs putns, lido, kur gribi.

- Un ko lai es daru?

- Kara laikā nemaisies nevienam pa kājām. Kā jau teicu, tev vajadzētu doties uz citu valsti, Nansijs deva padomu.

Ieslēdzis virziena rādītāju, viņš pagrieza pa kreisi.

- Kādu brītiņu nerādies nevienam acīs, Černobogs sacīja, kad jezga beigsies, brauc pie manis, un es visam pie­likšu punktu. Ar āmuru.

- Bet uz kurieni vedīsim Trešdienu? Ēna pajautāja.

- Uz Virdžīniju. Tur ir koks, Nansijs atbildēja.

- Pasaules koks. Černoboga balsi jautās drūms gandarī­jums. Manā pasaules malā arī tāds bija. Taču mūsējais auga nevis virs zemes, bet pazemē.

- Noliksim viņu pie koka saknēm, Nansijs turpināja, tur­pat ari atstāsim. Un tad tu būsi brīvs, bet mēs brauksim uz dienvidiem. Tur ies vaļā kaujas. Asinspirts. Būs daudz kritušo. Pasaule mazliet mainīsies.

- Vai tiešām negribat, lai piedalos kaujā? Es taču neesmu nekāds nīkulis. Cīnīties arī māku.

Nansijs pagrieza galvu un pasmaidīja pirmo reizi, kopš bija izglābis viņu no Lamberas apgabala cietuma.

- Kauja lielākoties notiks vietā, uz kuru tu nevari doties, vietā, kurai nevari pieskarties.

- Cilvēku sirdīs un prātos, paskaidroja Černobogs. Kā apļveida krustcelēs.

-Kur?

- Karuselī, misters Nansijs piebilda.

- Skaidrs, Ēna sacīja. Aizkulisēs. Pielēca. Kā tuksnesī ar kauliem.

Misters Nansijs pacēla galvu.

- Aizkulisēs. Jā. Katru reizi, kad vien iedomājos, ka tev nepietiks dūšas, tu mani pārsteidz. Tieši tā. Aizkulisēs. Jā, īstā kauja notiks tur. Viss pārējais būs tikai zibens un pērkons.

- Pastāstiet man par vāķēšanu, Ēna lūdza.

- Kādam jāpaliek pie līķa. Tā pieņemts. Gan jau kāds no mums to uzņemsies.

- Trešdiena gribēja, lai to daru es.

- Nē, Černobogs sacīja, tad tu būsi pagalam. Nelāga, nelāga, nelāga doma.

- Tiešām? Es mirtu? Pie viņa līķa?

- Tā, redz, notiek, kad mirst Visa Tēvs, misters Nansijs sacīja. Man tā nepatiktu. Es pēc nāves gribētu gulēt siltā vietiņā. Skaistas sievietes ietu garām manam kapam, bet es grābtu viņas aiz potītēm, kā redzēju vienā filmā.

- Es gan tādu filmu neesmu redzējis, Černobogs norūca.

- Gan jau esi! Tas ir pašās beigās. Tīņu gabals. Visi bērni iet uz izlaiduma balli.

Černobogs tikai purināja galvu.

- Filmas nosaukums ir "Kerija", mister Černobog! Labi, pastāstiet par vāķēšanu. Viens vai otrs! Ēna lūdza.

- Lai viņš stāsta. Man jābrauc, misters Nansijs aizbildi­nājās.

- Es pat neesmu dzirdējis par tādu filmu "Kerija". Stāsti tu!

Nansijs beidzot padevās.

- Vāķētāju piesien pie koka. Tāpat kā savulaik Trešdienu. Pēc tam viņam jākarājas deviņas dienas un deviņas naktis. Bez ēšanas, bez ūdens. Vientulībā. Beigās virvi pārgriež un, ja cilvēks vēl ir dzīvs… nu, tas nav izslēgts. Tad Trešdienas vāķēšana būs galā.

- Varbūt Alviss atsūtīs mums kādu no savējiem. Punduris to varētu izturēt, Černobogs sacīja.

- Vāķēšu es, Ēna atbildēja.

- Nē, Nansijs sacīja.

- Jā, Ēna palika pie sava.

Abi vecie klusēja.

- Kāpēc? Nansijs beidzot pajautāja.

- Tāpēc, ka tas ir kaut kas tāds, ko darītu dzīvs cilvēks, Ēna paskaidroja.

- Tu esi traks, Černobogs izmeta.

- Varbūt, bet vienalga vāķēšu Trešdienu.

Kad viņi apstājās uzpildīt degvielu, Černobogs paziņoja, ka viņš jūtas slikti un sēdēs priekšā. Ēna tiri priecīgs devās uz aizmugurējo sēdekli. Tur varēja ērtāk izstiepties un pagulēt.

Viņi brauca klusēdami. Ēna saprata, ka ir izšķīries par kaut ko ļoti lielu un ļoti neparastu, un īsti nevarēja saprast, kas tas ir.

- Paklau, Černobog, Nansijs pēc brīža ierunājās. Vai pievērsi uzmanību tehnozēnam motelī? Diez cik laimīgs viņš neizskatījās. Kaut kur sašmucējies un tagad dabūjis pa ragiem. Tā ir lielākā jaunuļu nelaime viņi iedomājas, ka visu zina, un tādam kaut ko iestāstīt var tikai ar spēku.

- Tas ir labi, Černobogs atsaucās.

Ēna visā garumā izstiepās uz aizmugures sēdekļa. Šobrīd viņš jutās kā divi cilvēki vai pat vairāk. Viens bija gaišā noskaņā, mundrs viņš kaut ko bija paveicis. Bija pavirzījies uz priekšu. Ja negribētos dzīvot, tam nebūtu nekādas nozīmes, bet viņš gribēja dzīvot, tur tā atšķirība. Jācer, ka viņš izturēs, taču bija gatavs mirt, ja tas bija nepieciešams, lai pierādītu, ka ir dzīvs. Brīdi šķita, ka viss šis pasākums ir lielākais joks pasaulē; patie­šām smieklīgi: nez vai Lora ari novērtētu šo joku un pasmietos?

Tikmēr otrs cilvēks, varbūt Maiks Ainsels (kuru nebūtībā aizsūtīja Leiksaidas policijas nodaļas nospiestais slēdzis), cen­tās visu apsvērt un redzēt kopainu.

- Paslēpušies indiāņi! Ēna beigās iesaucās.

- Ko? priekšējā sēdeklī neapmierināts noķērca Černobogs.

- Tās bērnu krāsojamās bildes. "Sameklē attēlā indiāņus! Bildē ir desmit indiāņu, vai spēsi visus atrast?" Pirmajā acu­mirklī redzi tikai ūdenskritumu, klintis un kokus, bet, ja uz attēlu paskaties no sāniem, ievēro, ka ēna patiesībā ir indiā­nis. Ēna nožāvājās.

- Labāk pagūli, Černobogs ieteica.

- Bet ja skatās uz kopainu… Ēna novilka. Tad viņš aiz­miga un sapnī redzēja paslēpušos indiāņus.

Koks atradās Virdžīnijā. Pavisam nomaļā vietā, aiz vecas lauku saimniecības. Lai līdz turienei tiktu, gandrīz stundu vajadzēja braukt uz dienvidiem no Bleksburgas, pa ceļiem ar tādiem nosaukumiem kā Izkrāptā penija atzarojums un Gaiļa piesis. Divas reizes viņi grieza busiņu apkārt, Ēna nokaitināja misteru Nansiju un Černobogu, un viņi abi viens otru.

Lai uzzinātu, uz kuru pusi īsti jābrauc, viņi apstājās kalna pakājē pie lauku veikaliņa krustcelēs. No telpām veikala dzi­ļumā iznāca vecs vīrs un aizdomīgi viņos noskatījās. Viņš bija ģērbies tikai Oshkosh B'Gosh džinsa uzsvārcī, un viss, viņam pat nebija kurpju kājās. Černobogs izvēlējās marinētu cūkas kājiņu no milzu burkas ar cūku kājiņām, kas stāvēja uz letes, un izgāja laukā to notiesāt, tikmēr vecis uzsvārcī zīmēja mis­teram Nansijam uz salvetes karti, norādot pagriezienus un vietējos orientierus.

Viņi brauca tālāk (pie stūres sēdēja misters Nansijs) un pēc desmit minūtēm jau bija sasnieguši mērķi. Pie vārtiem bija norāde ar uzrakstu OSIS.

Ēna izkāpa un atvēra vārtus. Busiņš iebrauca pa tiem un aizlīgoja tālāk pa pļavu. Aizvēris vārtus, Ēna soļoja nopakaļ izlocīdams kājas un ik pa brīdim paātrinādams gaitu, tiklīdz buss uzņēma ātrumu, priecīgs, ka beidzot var kārtīgi izkustēties.

Pēc Kanzasas brauciena viņam bija zudusi laika izjūta. Vai viņi ceļoja divas dienas? Trīs? Ej nu sazini.

Šķiet, ka līķis busiņa aizmugurē nebojājās. Jūtama bija tikai viegla Jack Daniel's smarža un vēl kaut kas skābens, var­būt medalus. Aromāts katrā ziņā nebija nepatīkams. Laiku pa laikam Ēna izņēma no kabatas stikla aci un to apskatīja: plaisa iekšpusē bija dziļa, Ēna iztēlojās, ka to droši vien radī­jis sprādziens, taču acs virsma bija vesela, ja neskaita sīku iešķēlumu varavīksnenes vienā pusē. Viņš slidināja aci no vienas plaukstas otrā, glaudīja, ripināja starp pirkstiem. Baiss suvenīrs, tomēr dīvaini nomierinošs; Ēna domāja, ka Trešdiena uzjautrinātos, zinot, ka viņa acs ripinās pa Ēnas kabatu.

Lauku māja bija tumša un aizslēgta. Pļavas aizaugušas un pamestas. Jumts vienā malā smagi cietis un salabots ar mel­niem polietilēna ielāpiem. Busiņš grabēdams šķērsoja pakalnu grēdu, un tad Ēna ieraudzīja liktenigo koku.

Pelēki sudrabains, augstāks par lauku māju. Tik skaistu koku Ēna nekad nebija redzējis: tas bija baiss, taču pilnīgi dabisks un gandrīz perfekti simetrisks. Turklāt šķita redzēts, varbūt sapni, bet laikam ne, drīzāk koks vai tā atveids bija redzēts citur un ne vienu reizi vien. Uz Trešdienas kaklasaites sudraba piespraudes.

Busiņš kratīdamies ripoja pa pļavu un beigās apstājās dažus metrus no koka stumbra.

Pie oša stāvēja trīs sievietes. Pirmajā mirklī Ēnam šķita, ka tās ir Zarjas, taču nē viņas visas bija svešas. Sievietes izska­tījās nogurušas un nogarlaikojušās, it kā būtu te gaidījušas stundām. Katra turēja koka trepītes. Lielākajai sievietei bija arī brūns maiss. Viņas bija līdzīgas krievu matrjoškām: garākā bija Ēnas augumā vai pat garāka, otrā vidēja auguma, bet trešā maza, ar kuprīti (pirmajā acu uzmetienā Ēna kļūdījās, noturēdams viņu par bērnu). Tomēr viņas bija tik līdzīgas kaut kas pierē, acīs vai zoda uzbūvē -, ka Ēna bija pārliecināts: šīs sievietes noteikti ir māsas.

Kad viņi piebrauca, mazākā sakņupa reveransā. Abas pārē­jās tikai noskatījās. Sievas smēķēja vienu cigareti uz visām, un, kad bija tikušas līdz filtram, viena no viņām nospieda izsmēķi pret koka sakni.

Černobogs atvēra busiņa aizmugurējās durvis, un lielākā sieviete, pagājusi viņam garām un viegli kā miltu maisu pacē­lusi Trešdienu, aiznesa un nolika līķi pāris metru no stumbra. Visas trīs sāka attīt mirušo. Dienas gaismā Trešdiena izskatījās sliktāk nekā moteļa sveču gaismā, un Ēna, aši uzmetis skatienu, novērsās. Sievietes sakārtoja nelaiķa apģērbu, nogludināja uzvalku, novietoja viņu uz palaga stūra un vēlreiz satina.

Pēc tam viņas pienāca pie Ēnas.

- Vai tu tas esi? lielākā jautāja.

- Vai tu sērosi par Visa 7ēvu? prasīja vidējā.

- Vai tu esi izraudzīts par vāķētāju? mazākā pajautāja.

Ēna pamāja. Vēlāk viņš neatcerējās, vai tiešām bija dzir­dējis viņu balsis. Varbūt viņš visu tikai noprata pēc sieviešu žestiem un skatieniem.

Misters Nansijs viņš bija aizgājis uz māju, lai izmantotu tualeti, nāca atpakaļ pie koka. Viņš smēķēja cigarillu. Izska­tījās domīgs.

- Ēna, viņš sacīja. Tev patiešām tas nav jādara. Varam sameklēt piemērotāku cilvēku. Tu neesi tam gatavs.

- Es vāķēšu, Ēna vienkārši atteica.

- Tev tas nav jādara, misters Nansijs atkārtoja, tu nezini, kam sevi nolem.

- Tam nav nozīmes, Ēna sacīja.

- Bet ja tu nomirsi? misters Nansijs jautāja. Ja nu tas tevi nobeigs?

- Tad, Ēna atbildēja, tas mani nobeigs.

Misters Nansijs dusmīgi aizsvieda cigarillu tālu pļavā.

- Es jau teicu, ka tev smadzeņu vietā skalojas mēsli, un tev vel aizvien smadzeņu vietā skalojas mēsli. Vai tiešām neredzi, ka tev dod iespēju ar godu atkāpties?

- Piedodiet, neko citu Ēna nespēja atbildēt.

Nansijs devās atpakaļ uz busiņu.

Pienāca Černobogs. Viņš neizskatījās priecīgs.

- Tev jāiztur, jāpaliek dzīvam, viņš piekodināja. Manis dēļ jātiek cauri sveikam un veselam!

Viegli iebakstījis ar pirksta kauliņu Ēnam pierē, Černobogs norūca:

- Bam!

Viņš saspieda Ēnas plecu, papliķēja viņam pa roku un devās pie mistera Nansija.

Vislielākā sieviete, kuru laikam sauca Urta vai Urde Ēna nespēja to izrunāt viņai pa prātam -, ar pantomīmu lika noprast, ka jāizģērbjas.

- Pavisam?

Lielā sieviete paraustīja plecus. Ēna noģērbās, atstājot tikai apakšbikses un T kreklu. Sieviete pielika trepes pie stumbra. Uz vienām trepēm bija uzkrāsotas puķītes un lapiņas, kas pāros vijās augšup pa statni, un uz šīm trepēm sievietes tagad pamāja.

Ēna kāpa augšā pa deviņiem pakāpieniem. Pēc sieviešu prasības viņš palika uz zemākā zara.

Vidējā auguma sieviete izpurināja pļavā maisu. Zālē izkrita samudžinātas, tievas virves, no vecuma un netīrumiem brū­nas, un sieviete sāka tās kārtot pēc garuma, uzmanīgi likdama zemē blakus Trešdienas līķim.

Pēc tam, uzkāpušas uz trepēm, sievietes sāka siet virves sarežģītos, glītos mezglos, vispirms tās apvijot ap stumbru, pēc tam ap Ēnu. Lietišķi kā vecmātes, medmāsas vai līķu mazgātājas viņas novilka viņam T kreklu un apakšbikses, pēc tam piesēja ne pārāk stipri, bet kārtīgi un cieši. Varēja tikai brī­nīties, cik labi virves un mezgli noturēja viņa svaru. Virves bija novilktas viņam zem rokām, starp kājām, ap vidukli, potītēm un krūtīm, piesaistot viņu kokam.

Pēdējā virve tika vaļīgi uzmesta viņam ap kaklu. No sākuma nebija diez cik ērti, bet pēc tam Ēna iegrozījās tā, ka neviena virve miesā negriezās.

Viņa pēdas atradās apmēram pusotru metru no zemes. Koks bija milzīgs un kails, tā melnie zari slējās pelēkajās debe­sīs, miza liegi sudraboti vizēja.

Sievietes noņēma trepes. Ēna brīdi krita panikā, jo tagad viņa svaru noturēja tikai virves, un viņš noslīga mazliet zemāk. Taču viņš neizdvesa ne skaņas.

Viņš bija pilnīgi kails.

Moteļa palaga līķautā ietīto ķermeni sievietes nolika pie koka saknēm un aizgāja.

Viņas aizgāja, atstājot Ēnu vienu.