TRISPADSMITA NODAĻA

Sveiks, vecais draugs! Ko teiksi, vecais draugs? Neņem galvā, vecais draugs. Vecu draudzību uz brīdi malā liec. Kāpēc tik drūms? Mūžam būsim kopā mēs, Tu un es, un viņš Par daudz dzīvību uz spēles likts…

STiVĒNS Sondheims. "Vecie draugi"

Tas bija sestdienas rīts. Pie durvīm kāds klauvēja. Ēna tīrīja zobus, tāpēc atvēra pēc minūtes.

Uz sliekšņa stāvēja Margrete Olsena. Iekšā viņa nenāca, vienkārši stāvēja saules gaismā un nopietni sacīja:

- Mister Ainsel…

- Lūdzu, sauciet mani par Maiku, Ēna atbildēja.

- Labi, Maik. Vai jūs šovakar neatnāktu pie mums uz pus­dienām? Ap sešiem? Nekā īpaša nebūs, vienīgi spageti un maltās gaļas bumbiņas.

- Man garšo spageti un maltās gaļas bumbiņas. -Ja jums nav paredzēts nekas cits, tad…

- Nekas cits man nav paredzēts.

- Pulksten sešos.

- Kā ar puķēm?

-Ja vēlaties. Bet tas būs saviesīgs vakars. Bez romantikas.

Nomazgājies dušā, Ēna devās īsā pastaigā līdz tiltam un atpakaļ. Saule jau bija uzlēkusi nespodra monēta debesīs, un Ēna, kamēr tika mājās, mētelī sasvīda. Pēc tam viņš aizbrauca uz Deiva delikatesēm, kur nopirka pudeli vīna. Par divdesmit dolāriem, kas šķita zināms kvalitātes rādītājs. Nebūdams liet­pratējs, viņš izvēlējās Kalifornijas kabernē, jo, kad viņš bija jaunāks, cilvēki vēl aizvien uz auto bamperiem līmēja uzlīmi ar uzrakstu DZĪVE IR KABERNĒ, kas viņu uzjautrināja.

Dāvanai Ēna izvēlējās puķupodu. Zaļas lapas, bez ziediem. Ne mazākās romantikas.

Vēl viņš nopirka piena paku, kuru nekad neizdzēra, un dažus augļus, kurus nekad neapēda.

Beigās Ēna iegriezās pie Meiblas un nopirka vienu pīrāgu launagam. Ieraugot viņu, Meibla atplauka:

- Vai Hincelmans dabūja tevi rokā?

- Nezināju, ka viņš mani meklē.

-Jā. Grib aicināt tevi žibulēt. Čads Muligans ari prasīja, vai neesmu tevi redzējusi. Pie viņa atbraukusi māsīca no cita štata. Atraitne. Attāla māsīca, tādas mēs saucam par buču māsīcām, īsts jaukumiņš. Tev viņa patiks.

Ielikusi pīrāgu brūnpapīra turziņā, Meibla nolocīja tā augš­malu, lai pīrāgs neatdzistu.

Braucot mājup, Ēna izmeta lielu līkumu, ar vienu roku stū­rēdams, otrā turēdams pīrāgu. Viņam ēdot, drupačas bira uz džinsiem un salona grīdas. Ezera dienvidu krastā viņš pabrauca garām bibliotēkai. Ledū un sniegā kaltā pilsēta izskatījās melni balta. Šķita, ka pavasaris nekad nepienāks un krakata bezgalīgi nīks uz ledus blakus bļitkotāju būdām, pikapiem un sniega mašīnu pēdām.

Atbraucis un novietojis auto, Ēna devās pa ielu uz mājām. Dadzīši un dzilnīši, kas rosījās putnu barotavā, nepievērsa viņam uzmanību. Mājās viņš aplaistīja puķi un tad nevarēja izšķirties, likt vīnu ledusskapī vai ne.

Līdz sešiem vēl bija jānosit daudz laika.

Viņš vēlējās, kaut varētu kā sendienās mierīgi paskatīties televīziju. Derētu mazliet atslābināties un neko nedomāt, tikai sēdēt un gremdēties skaņās un gaismās. Vai gribi redzēt Lūsijas pupus? prātā kāds čukstēja Lūsijas balsī, un Ēna papurināja galvu, lai gan neviena tuvumā nebija.

Viņš aptvēra, ka nervozē. Tūlīt būs jātiekas ar normāliem cilvēkiem (nevis cietumniekiem, dieviem, vēsturiskiem varo­ņiem vai sapņu tēliem), pirmo reizi pēc vairāk nekā triju gadu pārtraukuma. Būs jāuztur saruna kā Maikam Ainselam.

Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Bija pustrīs. Margrete Olsena bija teikusi, lai nāk sešos. Nez vai viņa domāja tieši sešos? Varbūt jāiet mazliet agrāk? Vai vēlāk? Beigās Ēna nolēma iet piecas minūtes pāri sešiem.

Iedžinkstējās telefons.

-Jā? pacēlis klausuli, viņš atsaucās.

- Tā pa telefonu neviens neatbild, vada galā noburkšķēja Trešdiena.

- Kad tālrunis tiks pievienots, atbildēšu pieklājīgi, Ēna attrauca. Kā varu tev pakalpot?

- Nezinu, Trešdiena norūca un, bridi klusējis, turpināja: Organizēt dievus ir tas pats, kas sadzīt kaķus taisnās rindās. Viņi to neuztver dabiski.

Tik apdzisušu un bezgala pārgurušu Ēna Trešdienu vēl nebija dzirdējis.

- Kas noticis?

- Iet kā pa celmiem. Kā pa puvušiem celmiem. Nezinu, vai kas sanāks. Tikpat labi varam tūlīt pārgriezt sev rīkli. Pārgriezt, un miers.

- Tev nevajadzētu tā runāt!

-Jā. Bet protams.

- Nu, ja tiešām pārgriezīsi sev rīkli, Ēna jokodams centās izklīdināt Trešdienas drūmo noskaņu, varbūt nemaz nesāpēs.

- Sāpēs gan. Pat mēs jūtam un ciešam sāpes. Ja tu darbojies materiālā pasaulē, tās likumi attiecas ari uz tevi. Sāpes liek ciest, tāpat kā alkatība saindē, bet kaislība dedzina. Mēs nāvei rokās viegli nedodamies, tomēr nomirt varam, un tici man, dievu nāve ir smaga. Ja mūs vēl mīl un atceras, tad uzrodas kāds, kurš ir mums līdzvērtīgs un ieņem mūsu vietu, un saso­dītā jezga sākas atkal. Ja mēs tiekam aizmirsti, tad ir cauri.

Ēna nezināja, ko atbildēt. Viņš pajautāja:

- No kurienes tu zvani?

- Kas tev par daļu, piķis un zēvele!

- Vai tik neesi piedzēries?

- Vēl ne. Domāju par Toru. Tu jau viņu nepazīsti. Liela auguma, apmēram kā tu. Labsirdīgs. Neteiksim, ka ar gaišu galvu, bet atdeva pēdējo kreklu, ja kāds prasīja. Viņš izdarīja pašnāvību. Iešāva sev mutē, un sprādziens norāva viņam galvu. Tas notika 1932. gadā Filadelfijā. Vai tā jāmirst dievam?

- Man tiešām žēl.

- Tev par to nospļauties, dēls. Viņš bija tāds pats kā tu. Liels un dumjš.

Trešdiena pieklusa un nokāsējās.

- Kas noticis? Ēna jautāja pa otram lāgam.

- Viņi ar mums sazinājās.

- Kas tad?

- Opozīcija.

- Nu un?

- Grib pamieru. Miera sarunas. Dzīvot un ļaut dzīvot viņiem, nolādēts!

- Kas tagad notiks?

- Tagad iešu ieraut draņķīgu kafiju ar modernajiem mērgļiem Kanzassitijas masonu klubā.

- Labi. Vai tu pēc manis atbrauksi vai arī norunāsim, kur tikties?

- Paliec, kur esi, nelec nevienam acīs. Nevāri ziepes. Vai dzirdi?

-Bet…

Atskanēja klikšķis, telefons apklusa. Nebija pat signāla kā vienmēr.

Kaut kā jānosit laiks. Saruna ar Trešdienu Ēnu satrauca. Piecēlies viņš grasījās doties pastaigā, taču aiz loga jau metās tumšs, un viņš atkal apsēdās.

Beigās paņēmis "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884", Ēna sāka tos šķirstīt, ar acīm skriedams pār sīko druku un ik pa brīdim apstādamies, lai izlasītu kaut ko, kas bija piesaistījis uzmanību.

Atklājās, ka 1874. gada jūlijā pilsētas padomi satrauca iece­ļojošo ārzemnieku skaits, kas apmetušies Leiksaidā. Trešās ielas un Brodvejas krustojumā bija paredzēts būvēt Operas namu. Cilvēki cerēja, ka ar Dzirnavu dambi saistītās problēmas atkri­tis, ja to pārvērtīs ezerā. Padome apstiprināja rīkojumu izmak­sāt septiņdesmit dolārus misteram Semjuelam Semjuelsam un astoņdesmit piecus misteram Heiki Salminenam, atlīdzinot par zemi un pārcelšanās izdevumiem no applūdinātās vietas.

Kas gan būtu domājis, ka ezers ir mākslīgs? Interesanti gan, kāpēc pilsētas nosaukums ir Leiksaida[8], ja ezers radies no applūdināta dzirnavu dīķa? Ēna lasīja tālāk un uzzināja, ka ezera projekta autors ir misters Hincelmans, īstajā vārdā Hīdemūlens, ieceļotājs no Bavārijas, un pilsētas padome segusi projekta izmaksas trīssimt septiņdesmit dolāru apmērā, bet pārējo nomaksājuši sabiedriskie fondi. Norāvis strēmeli no papīra dvieļa, Ēna ielika to starp lapām kā grāmatzīmi. Nebija grūti iedomāties, kā priecātos Hincelmans, redzot atsauksmi par vectēvu. Nez vai večuks zina, ka viņa radinieki piedalīju­šies ezera projekta izstrādē? Ēna šķīra tālāk, meklēdams vēl kaut ko par šo jautājumu.

1876. gada pavasarī ezeru iesvētīja, aizsākot pilsētas svētku tradīciju. Padome nobalsoja par pateicības izteikšanu misteram Hincelmanam.

Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Pusseši. Iegājis vannas istabā, viņš noskuvās, sasukāja matus un pārģērbās. Pēdējais stundas ceturksnis aizskrēja ātri. Paņēmis vīna pudeli un puķupodu, Ēna devās pie kaimiņienes.

Durvis atvērās, tiklīdz viņš pieklauvēja. Margrete Olsena izskatījās tikpat satraukta kā viņš. Televizors bija ieslēgts, video rādīja "Oza zemes burvi". Sēpijas toņi un Dorotija Kanzasā ar aizvērtām acīm profesora Brīnumdara ratos. Vecais blēdis izlikās, ka nolasa viņas domas, tuvojās viesulis, kam vajadzēja Dorotiju aizraut no mājām. Leons sēdēja pie ekrāna un spēlējās ar rotaļu ugunsdzēsēju mašīnu. Ieraudzījis Ēnu, puika sāka starot un, pielēcis kājās, aiz prieka sizdams kājas, metās uz guļamistabu, no kuras atgriezās, uzvaroši pacēlis gaisā divdesmit piecu centu monētu.

- Skaties, Maik Ainsel! zēns kliedza.

Aizvēris abas plaukstas, viņš izlikās, ka paņem monētu labajā plaukstā, kuru tūlīt atvēra.

- Es liku tai pazust, Maik Ainsel!

- Tev izdevās, Ēna pamāja. Paēdīsim, un, ja mamma atļaus, parādīšu, kā to izdarīt vēl veiklāk.

- Manis pēc kaut tūlīt, Margrete atsaucās. Mums tāpat jāgaida Samanta. Aizsūtīju pēc skābā krējuma. Nezinu, kur viņa aizķērusies.

Kā vilku piemin, tā vilks klāt: uz koka dēļiem nodipēja soļi un ar plecu tika atgrūstas ārdurvis. Sākumā Ēna meiteni nepazina.

- Nezināju, kuru tu gribi ar kalorijām vai to, kas garšo pēc tapešu līmes, tāpēc paņēmu ar kalorijām. Un Ēna tagad viņu atpazina: tā pati meitene, kuru viņš satika pa ceļam uz Kairo.

- Labi labi, Margrete atbildēja. Sam, tas ir mans kai­miņš, Maiks Ainsels. Maik, iepazīstieties ar manu māsu Samantu Melno Vārnu!

Es tevi nepazīstu, Ēna izmisīgi domāja. Nekad neesam viens otru redzējuši. Mēs esam pilnīgi sveši. Viņš centās atcerēties, kā domāja vārdu sniegs, cik tas bija vienkārši un viegli nē, tas bija bezcerīgi. Beigās neatlika nekas cits kā sniegt roku. Prieks iepazīties!

Meitene samirkšķināja acis, ielūkojās viņa sejā. Brīdi viņa bija neizpratnē, bet tad atpazīšanas mirklis atspoguļojās viņas acīs un savilka lūpu kaktiņus smaidā.

- Sveiks!

-Jāpalūko, kas notiek uz plīts, Margrete noraizējusies teica, it kā viņa vienmēr piededzinātu ēdienu ikreiz, kad kaut uz mirkli atstāj virtuvi.

Sama novilka pufigo mēteli un cepuri.

-Tātad tu esi tas netveramais un noslēpumainais kai­miņš? viņa sacīja. Kas to būtu domājis!

Viņa runāja klusināti.

- Bet tu, Ēna atbildēja, esi meitene Sama. Varbūt atlik­sim sarunu uz vēlāku laiku?

- Ja apsolīsi pateikt, kas te notiek.

- Norunāts.

Leons raustīja viņu aiz bikšu staras.

- Vai tagad parādīsi? Zēns pacēla gaisā monētu.

- Labi, Ēna pamāja, parādīšu, vienīgi neaizmirsti, ka burvis skolotājs nevienam savus noslēpumus neatklāj.

- Apsolu, Leons bija pati nopietnība.

Ēna paņēma monētu kreisajā rokā, satvēra zēna labo plaukstu un parādīja, kā šķietami pārlikt monētu labajā rokā, faktiski atstājot to kreisajā. Pēc tam viņš ļāva Leonam visu atkārtot pašam.

Daži mēģinājumi, un Leons jau bija iemācījies triku.

- Pusi tu jau zini, Ēna uzslavēja, otrā puse: pievērst skatītāja uzmanību tai vietai, kurā monētai vajadzētu būt. Skaties uz šo vietu. Ja tu izturēsies tā, it kā monēta būtu labajā plaukstā, neviens neskatīsies uz tavu kreiso plaukstu, lai cik neveikls tu būtu.

Sama klusēdama abus vēroja, viegli pieliekusi galvu.

- Pusdienas gatavas! sauca Margrete, uzmanīgi nesdama bļodu ar kūpošiem spageti.

- Leon, ej nomazgāt rokas!

Pusdienās bija kraukšķīga ķiploku maize, bieza, sarkana mērce un gardas, pikantas gaļas bumbiņas. Ēna izteica Margretei komplimentu.

- Sena ģimenes recepte, viņa atbildēja, no Korsikas radu puses.

- Bet es domāju, ka esat no indiāņiem.

- Tētis mums ir čeroki, Sama atsaucās. Bet Magas mam­mas tēvs bija no Korsikas.

Kabernē šajā istabā dzēra vienīgi Samanta.

- Kad Magai bija desmit gadu, tētis viņas pameta un pār­cēlās uz otru pilsētas galu. Pēc sešiem mēnešiem piedzimu es. Tčtis ar manu mammu apprecējās, kad bija pabeigts šķiršanās process. Domāju kādu laiku viņi centās, lai laulība izdotos, taču, kad man bija desmit gadu, tētis mūs pameta. Es domāju, ka viņam ir desmit gadu uzmanības cikls.

- Nu jau desmit gadus viņš dzīvo Oklahomā, Margrete paskaidroja.

- Bet mana mamma nāk no Eiropas ebrejiem, Sama tur­pināja, agrāk tur valdīja komunisti, bet tagad ir tikai haoss. Man liekas, ka mammai patika būt čeroki sievai. Cept maizi un kapāt aknas.

To pateikusi, viņa ierāva sarkanvīnu.

- Samas mamma ir mežonīga sieviete, Margretes balsī jautās nosodījums.

- Vai zini, kur viņa ir tagad? Sama vērsās pie Ēnas.

Viņš papurināja galvu.

- Austrālijā! Internetā iepazinās ar čali, kas dzīvo Hobartā. Kad abi satikās dzīvē, mamma nolēma, ka viņš ir pārāk gaudulīgs. Tasmānija gan viņai pa īstam iepatikās. Mamma tur palika dzivot, vada sieviešu grupiņu, māca batikot un tam­līdzīgi. Vai nav forši? Viņas gados!

Ēna pamāja un ielika sev šķīvi vēl dažas gaļas bumbiņas. Sama stāstija, ka Tasmānijas iedzimtos iznīcinājuši briti, kas veidojuši ķēdi, lai notvertu aborigēnus, taču atraduši tikai večuku un slimu puišeli. Aizrāvusies viņa turpināja stāstīt par Tasmānijas tīģeriem, somainajiem vilkiem, kurus lauksaim­nieki izšāvuši, baidīdamies par savām aitām, bet 1930. gadā politiķi iedomājušies somainos vilkus aizstāvēt (kad tie jau bija izmiruši).

Izdzērusi otro glāzi, Sama ielēja sev vēl.

- Bet tagad, Maik, viņa piesarkdama teica, pastāsti mums par savu ģimeni! Kādi ir Ainseli?

Meitenes sejā rotājās draisks smaids.

- Bezgala garlaicigi, Ēna atbildēja, neviens nav ticis tik tālu kā Tasmānija. Bet tu pati mācies Medisonā, vai ne? Kā tev tur iet?

- Tu taču zini, Sama attrauca. Apgūstu mākslas vēsturi, sieviešu tiesības un leju bronzas skulptūras.

- Bet es, kad izaugšu, ierunājās Leons, ņemšos ar bur­vestībām. Bū! Vai tu man iemācīsi, Maik Ainsel?

- Protams, Ēna pamāja. Ja mamma atļaus.

- Kad pēc pusdienām liksi gulēt Leonu, Mag, es gribētu, lai Maiks aizved mani uz "Buck Stops Here" uz kādu stundu.

Pat neparaustījusi plecus, Margrete pacēla galvu un viegli sarauca uzacis.

- Viņš man šķiet interesants, Sama paskaidroja, mums ir daudz, par ko parunāt.

Margrete uzmeta skatienu Ēnam, kurš ar salveti cītīgi slau­cīja no zoda neesošu sarkanās mērces traipu.

- Jūs abi esat pieauguši, balss tonis lika noprast, ka viņa domā ko citu, proti, ka nav vis pieauguši un, ja arī būtu, viņiem nevajadzētu tā rīkoties.

Pēc pusdienām Ēna palīdzēja Samai nomazgāt traukus lika tos žāvētājā -, pēc tam parādīja triku Leonam: saskaitīja mazajā plaukstā divpadsmit monētas un pieteica to vairākkārt .uzvērt, tad atvērt, un katrā reizē tur bija par monētu mazāk. Kad plaukstiņā palika tikai viena monēta, Ēna pajautāja:

- Vai kārtīgi turi to rokā? Cieši?

Atvēris plaukstu, zēns ieraudzīja, ka divdesmit pieci centi pārvērtušies desmit centos.

Kad Ēna gāja laukā no istabas, viņu pavadīja Leona žēlie saucieni:

- Kā tu to izdarīji? Mammu, kā viņš to izdarīja?

Sama pasniedza Ēnam mēteli.

- Ejam!

Meitenes vaigi bija pietvīkuši no vīna.

Laukā bija auksti.

Iegājis savā dzīvoklī, Ēna iesvieda plastmasas maisiņā "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus" un paņēma tos līdzi. Varbūt krodziņā būs Hincelmans gribējās parādīt vecajam informāciju par viņa vectēvu.

Līdz mašīnai abi gāja plecu pie pleca.

Tiklīdz Ēna atvēra garāžas durvis, Sama iesmējās.

- Mī un žē! ieraudzījusi mašīnu, viņa iesaucās. Pola Guntera vāģis! Tu to nopirki no viņa!? Mī un žē!

Ēna atvēra un paturēja mašīnas durvis, kamēr meitene iekāpa, bet pēc tam apgāja riņķī un iesēdās pats.

- Pazīstams braucamais?

-Jā, redzēju pirms diviem vai trim gadiem, kad biju pie Magas. Tā biju es, kas pierunāja to nokrāsot purpursarkanu.

- Skaidrs, Ēna atbildēja, tagad zinu, kurš vainīgs.

Izbraucis uz ielas, viņš izkāpa, aizvēra garāžas durvis un

tad atgriezās mašīnā. Sama dīvaini noskatījās uz viņu, vairs neizskatīdamās tik pašpārliecināta.

Ēna uzlika drošības jostu.

- Esmu nobijusies. Vispār jau esmu galīgi stulba, vai ne? Iesēdos mašīnā pie maniaka slepkavas, viņa teica.

- Pagājušo reizi tevi sveiku un veselu aizvedu mājās, Ēna atbildēja.

- Tu nogalināji divus cilvēkus, meitene nerimās, tevi meklē policija. Un nu vēl atklājas, ka ar svešu vārdu dzīvo kaimiņos manai māsai. Vai tad Maiks Ainsels ir tavs īstais vārds?

- Nē, Ēna nopūtās, nav gan.

Riebās to teikt. Viņš it kā cieta smagu zaudējumu, nolie­dzot Maiku Ainselu, it kā šķīrās no drauga.

- Vai tu nogalināji tos divus?

-Nē.

- Pie manis atnāca uz mājām un pateica, ka mēs esot redzēti kopā. Kāds tips parādīja tavas fotogrāfijas. Neatceros viņa vārdu laikam misters Cepure? Nē, misters Pilsēta. Tikpat kā "Bēglī". Atbildēju, ka tevi nepazīstu.

- Paldies!

- Bet tagad, Sama turpināja, pastāsti, kā tur īsti bija. Glabāšu tavu noslēpumu, ja tu glabāsi manējo.

- Man nav ne jausmas par taviem noslēpumiem, Ēna atbildēja.

- Kā nu ne, mana ideja nokrāsot mašīnu purpursarkanu, kuras dēļ Pols Gunters kļuva par apsmieklu visai pasaulei viņam taču vajadzēja bēgt no dzimtās puses. Mēs bijām maz­liet appīpējušies, viņa atzina.

- Šaubos, vai tas ir liels noslēpums, Ēna nosmējās, gan jau to zina visa Leiksaida. Šis ir zālītes pīpētāju purpura tonis.

Sama pavisam klusi, aši izmeta:

-Ja gribi mani nobeigt, lūdzu, dari to nesāpīgi. Neva­jadzēja braukt kopā ar tevi. Esmu tik nenormāli, drausmīgi stulba. Es taču varu tevi nodot. Jēzus! Esmu tik stulba.

Ēna nopūtās.

- Es nekad neesmu nevienu nogalinājis. Goda vārds! Bet tagad vedu tevi uz krodziņu, viņš teica. Saki vienu vārdu, un es griezīšos riņķī un aizvedīšu tevi mājās. Uzsaukšu tev kokteili, ja tev ir pietiekami daudz gadu, lai drīkstētu dzert alkoholu, vai nopirkšu limonādi, ja vēl nav. Tad aizvedīšu tevi atpakaļ pie Margretas sveiku un veselu un cerēšu, ka nezvanīsi policijai.

Pār tiltu abi brauca klusēdami.

- Bet kas tad tos abus nogalināja? Sama prasīja.

-Ja pateikšu, neticēsi.

- Ticēšu.

Samas balsī tagad skanēja dusmas. Laikam jau nevajadzēja nest to vīnu. Dzīve šobrīd pavisam noteikti nebija kabernē.

- Tev būs grūti noticēt.

- Es, viņa apgalvoja, spēju noticēt visam. Tu pat nevari iedomāties, kam es spēju ticēt.

- Tiešām?

- Es spēju ticēt gan patiesībai, gan meliem, gan lietām, par kurām neviens nezina, vai tās ir patiesība vai meli. Es spēju ticēt Ziemassvētku vecītim un Lieldienu zaķim, Merilinai Monro, bītliem, Elvisam un misteram Edam. Klausies, es ticu arī, ka cilvēki var kļūt ideāli un zināšanas ir bezgalīgas, bet pasauli pārvalda slepeni banku karteļi, ticu, ka mūs regulāri apciemo citplanētieši: labie, kas ir līdzīgi krunkainiem lemuriem, un ļaunie, kas kropļo lopus un iekāro mūsu ūdeņus un sievietes. Es ticu, ka nākotne būs sūdīga un ka nākotnē viss būs pa pirmo, ticu, ka viendien atgriezīsies Baltā Bifeļsieviete un sados visiem pa pakaļu. Ticu, ka visi vīrieši ir pārauguši zēni ar dziļām komunikācijas problēmām, bet laba seksa panīkums Amerikā saistīts ar brīvdabas kinoteātru slēgšanu visos štatos pēc kārtas. Ticu, ka visi politiķi ir blēži bez principiem, taču labākas alternatīvas nav. Kalifornija noslīks jūrā, kad uznāks devītais vilnis, bet Floridu piebeigs trakums, aligatori un tok­siskie atkritumi. Ticu, ka antibakteriālās ziepes iznīcina mūsu imunitāti pret šmuci un slimībām, tāpēc cilvēci no zemes virsas noslaucīs parasta saaukstēšanās tāpat kā marsiešus "Pasauļu karā". Ticu, ka dižākie pagājušā gadsimta dzejnieki bija Edīte Sitvela un Dons Marķīzs, ka nefrīts ir sakaltusi pūķa sperma, ticu, ka pirms tūkstoš gadiem iepriekšējā dzīvē es biju Sibīrijas šamanis vienrocis. Ticu, ka cilvēces nākotne ierakstīta zvaigznēs, ticu, ka bērnībā konfektes bija garšīgākas, bet pēc aerodinamikas likumiem kamene nemaz nevar lidot. Ticu, ka gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa, bet kaut kur kastē sēž kaķis, kas vienlaikus ir dzīvs un miris (lai gan, ja kasti neviens neat­vērs, lai kaķi pabarotu, beigās viņš būs miris divās dažādās nāvēs), tāpat arī, ka Visumā ir zvaigznes, miljardiem gadu vecākas par pašu Visumu. Ticu, ka man ir savs dievs, kas par mani gādā un uzrauga katru manu soli. Ticu bezpersoniskam dievam, kas iekustināja Visumu, bet pēc tam sāka ņemties ar savām draudzenītēm un nezina, ka es dzīvoju. Ticu tuk­šam Visumam bez dieva, kurā valda nejaušības un haoss, fona trokšņi un akla laime. Visi, kas apgalvo, ka seksa loma ir pārspīlēta, paši nav pa īstam mīlējušies. Bet tie, kas sakās zinām visu, melo pat sīkumos. Ticu absolūtam godīgumam un sīkiem, saprātīgiem meliem. Ticu sievietes tiesībām izvē­lēties un bērna tiesībām dzīvot; lai arī cilvēka dzīve ir svēta, nāvessodā nav nekā slikta, ja var nešauboties uzticēties tiesu sistēmai. Ticu, ka dzīve ir spēle, dzīve ir cietsirdīgs joks, dzīve ir viss, kas ar tevi notiek, kad tu esi dzīvs, un tāpēc var taču vienkārši apgulties uz muguras un to izbaudīt.

Beidzot viņa aizelsusies apklusa.

Ēnam gribējās noņemt rokas no stūres un aplaudēt.

- Labi. Tātad, noklausījusies manu stāstu, nedomāsi, ka esmu sagājis sviestā?

- Varbūt, viņa atbildēja. Pamēģini!

- Vai tici, ka visi dievi, kurus cilvēki jebkad iztēlojušies, dzīvo mums blakus?

- …Varbūt.

- Un vēl ir ari jauni dievi datoru, telefonu un tamlīdzīgi dievi. Viņi visi domā, ka abējiem dieviem pasaulē nebūs vietas, tāpēc ir pilnīgi iespējams sava veida karš.

- Vai tos divus nogalināja dievi?

- Nē, mana sieva.

- Manuprāt, tu teici, ka viņa ir mirusi.

- Mirusi, jā.

- Nogalināja pirms savas nāves?

- Nē. Pēc tam. Tas nav vienkārši.

Sama atglauda matus no pieres.

Viņi izbrauca uz galvenās ielas turpat pie krodziņa "Buck Stops Here". Virs loga karājās izkārtne: pārsteigts briedis ar alus glāzi, pacēlies pakaļkājās. Paņēmis maisiņu ar grāmatu un atslēgas, Ēna izkāpa no mašīnas. Viņš neapgrūtināja sevi ar durvju aizslēgšanu. Leiksaidā neviens to nedarīja.

- Bet kāpēc viņi grib karot? Sama nesaprata. Nav taču vērts. Ko tad uzvarētājs iegūs?

- Es ari nezinu, Ēna piekrita.

- Citplanētiešiem ticēt vieglāk nekā dieviem, meitene secināja. Varbūt misters Pilsēta un misters kā viņu tur sauca? ir Vīri Melnā, citplanētiešu paveids.

- Varbūt patiešām, Ēna piekrita.

Abi jau stāvēja pie krodziņa, un Sama pieklusa. Meitenes elpa virmoja nakts gaisā kā mākonītis. Uzmetusi Ēnam ska­tienu, viņa teica:

- Pasaki man, ka esi labais puisis!

- Diemžēl nevaru, Ēna atbildēja. Lai kā man gribētos. Kā nu varu, tā cenšos.

Sama skatījās viņā, iekodusi apakšlūpā, un tad pamāja.

- Tu esi pietiekami labs, viņa sacīja, es tevi nenodošu. Tu vari izmaksāt man aliņu.

Ēna paturēja meitenei durvis, un tad abiem sejā ietriecās karstums un mūzika. Viņi iegāja iekšā.

Sama pamāja ar roku dažiem draugiem, un Ēna vairākiem cilvēkiem, kuru sejas (bet ne vārdi) bija iespiedušās atmiņā no Elisonas Magovernas meklēšanas akcijas vai rīta pusē redzē­tas pie Meiblas. Pie bāra stāvēja Čads Muligans, aplicis roku ap pleciem neliela auguma rudmatei. Ēna nosprieda, ka tā laikam būs tā buču māsīca. Būtu interesanti redzēt, kā sieviete izskatās, diemžēl viņa bija uzgriezusi muguru. Čads pameta sveicienā roku. Ēna pasmaidījis pamāja pretī. Ar skatienu viņš meklēja Hincelmanu, bet laikam šovakar vecā te nebija. Noska­tījis neaizņemtu galdiņu, Ēna devās uz tā pusi.

Gaisu pāršķēla kliedziens.

Negants, pilnā rīklē, histērisks, kā redzot spoku, apklusinot visas sarunas. Ēna paskatījās visapkārt, pārliecināts, ka notiek slepkavība, līdz beidzot saprata, ka visu uzmanība pievērsta viņam. Pat melnais kaķis, kas dienā gulēja uz palodzes, tagad uzlēca uz mūzikas automāta un, augstu pacēlis asti un uzmetis kūkumu, blenza uz viņu.

- Ķeriet! histēriski spiedza sieviete. Dieva dēļ, apturiet taču! Neļaujiet viņam aizbēgt! Lūdzu!

Balss bija pazīstama.

Neviens pat nepakustējās. Visi skatījās uz Ēnu. Viņš lūkojās pretī.

Čads paspēra soli uz priekšu un tad devās pie Ēnas. Nelielā auguma sieviete piesardzīgi sekoja, iepletusi acis, it kā gata­vodamās atkal kliegt. Ēna viņu pazina. Protams, viņš sievieti pazina.

Čads nāca ar visu alu, kuru tagad nolika uz tuvākā galdiņa.

- Maik.

- Čad.

Odrija Bērtone gāja soli aiz Čada. Viņas seja bija balta, acīs mirdzēja asaras. Viņa bija kliegusi.

- Ēna, Odrija teica, tu, nelieti! Ļaunais, slepkavniecis­kais nelieti!

- Vai tiešām tu viņu pazīsti, mīļā? Čads jautāja. Viņš jutās neveikli. Acīmredzami viņš cerēja, ka tas, kas te tikko notika, bija kaut kāds pārpratums, ka Ēna ticis noturēts par kādu citu un kādu dienu viņi visi kopā par to varēs pasmieties.

Odrija Bērtona skatījās nesaprotošām acīm.

- Vai tu traks? Viņš taču gadiem strādāja pie Robija! Viņa inaucīgā sieva bija mana labākā draudzene. Bet viņu pašu tagad meklē par slepkavību. Man bija jāatbild uz jautājumiem. Viņš ir izbēdzis noziedznieks!

Odrija nespēja valdīties, sievietes balss trīsēja apspiestā histērijā, viņa šņukstēja kā ziepju operu aktrise, kas dodas saņemt Emmy balvu. Buču māsīca, Ēna bezkaislīgi nodomāja.

Neviens bārā neteica ne vārda. Čads uzlūkoja Ēnu.

- Iespējams, tā ir kļūda. Esmu pārliecināts, ka visu noskaid­rosim, viņš teica un tad vērsās pie krodziņa apmeklētājiem:

Viss kārtībā. Uztraukumam nav pamata. Visu noskaidrosim. Viss kārtībā.

Pēc tam viņš atkal uzrunāja Ēnu:

- Iziesim laukā, Maik!

Klusi, profesionāli. Ēna izjuta cieņu.

- Protams, viņš atbildēja.

Rokai kāds pieskārās, un pagriezies Ēna ieraudzīja Samu, kas lūkojās viņā. Pametis skatienu lejup uz meiteni, viņš kā varēdams iedrošinoši pasmaidīja.

Sama paskatījās uz Ēnu un visiem, kas viņos noraudzījās, un beigās pagriezās pret Odriju Bērtoni:

- Es nezinu, kas jūs tāda esat. Bet. Jūs. Esat. īsta. Peža.

Pastiepusies pirkstgalos, Sama pievilka Ēnu sev klāt un

noskūpstīja tieši uz lūpām. Viņam šķita, ka skūpsts ilgst vai­rākas minūtes, lai gan pulkstenis droši vien tikšķēja ne ilgāk kā piecas sekundes.

Neparasts skūpsts, Ēna domāja, juzdams pie mutes mei­tenes lūpas. Šķita, ka skūpsts nav domāts viņam, bet visiem krodziņa viesiem kā apliecinājums tam, kurā pusē Sama nostā­jusies tikpat kā ar karogu rokā. Pat skūpsta laikā Ēna bija pār­liecināts, ka viņš meitenei nepatīk, vismaz kā vīrietis ne.

Sen bērnībā viņš bija lasījis grāmatu par ceļotāju, kas slī­dējis no klints. Virs viņa bijuši cilvēkēdāji tīģeri, bet apakšā bezdibenis, taču vīram pusceļā izdevies noturēties, cenšoties glābt savu dārgo dzīvību. Blakus audzis meža zemeņu puduris, bet augšā un lejā gaidījusi droša nāve. Jautājums bija: Kas viņam tagad jādara?

Un te arī atbilde: Jāēd zemenes!

Puišeļa gados Ēna stāsta jēgu tā arī nesaprata, bet tagad gan. Tāpēc, aizvēris acis, viņš ļāvās skūpstam, izbaudīdams meitenes lūpu maigumu, saldu kā meža zemenes.

- Gājuši, Maik, Čads Muligans stingri sacīja. Lūdzu. Laukā visu noskaidrosim.

Sama atrāvās. Aplaizījusi lūpas, viņa pasmaidīja tik plati, ka smaids atspoguļojās pat acīs.

- Nebija nemaz tik slikti, viņa teica. Kā puika tu bučo­jies labi. Tagad varat iet laukā spēlēties!

Pēc tam Sama vērsās pie Odrijas Bērtones.

- Bet tu gan, viņa izmeta, kā biji, tā paliki peža.

Ēna pasvieda Samai mašīnas atslēgas, kuras viņa noķēra gaisā ar vienu roku. Pēc tam cauri krodziņam viņš gāja laukā un Čads Muligans sekoja. Laukā krita viegls sniedziņš, neona gaismās virpuļoja pārslas.

- Varbūt tagad man visu izstāstīsi? Čads pajautāja.

- Vai esmu arestēts? Ēna jautāja.

Uz ielas aiz viņiem bija izgājusi arī Odrija. Šķita, ka viņa tūlīt atkal sāks kliegt.

- Čad, viņš nogalināja divus cilvēkus, viņa paziņoja. FIB atnāca pie manis uz mājām. Viņš ir psihs. Ja vēlies, es došos tev līdzi uz iecirkni.

- Kundze, jūs jau esat savārījusi pamatīgu putru, Ēna izklausījās noguris pat viņam pašam tā šķita. Lūdzu, ejiet projām!

- Čad? Dzirdēji? Viņš man draud!

- Ej iekšā, Odrij, Čads Muligans atbildēja.

Pirmajā acumirklī šķita, ka sieviete uzsāks strīdu, bet tad, sakniebusi lūpas tik stipri, ka tās kļuva baltas, viņa devās atpakaļ uz bāru.

- Varbūt vari paskaidrot, ko nozīmē viņas sacītais? Čads Muligans prasīja.

- Es nekad nevienu neesmu nogalinājis, Ēna atbildēja.

Čads pamāja.

- Es tev ticu, viņš teica. Manuprāt, ar šo apsūdzību viegli tiksim galā. Tu taču negribi man sagādāt nepatikšanas, Maik?

- Nepatikšanu nebūs, Ēna solīja. Tas ir tikai liels pār­pratums.

- Tieši tā, Čads pamāja. Bet tagad laikam būs jābrauc uz manu kantori salikt visu pa plauktiņiem.

- Vai esmu arestēts? Ēna jautāja otro reizi.

- Nē, Čads atbildēja. Ja vien pats to nevēlies. Es domāju tā: mēs kopā braucam uz manu kantori, tu pildi savu pilsoņa pienākumu, un mēs darām visu, lai to nokārtotu.

Pēc tam Čads aptaustīja Ēnu no galvas līdz kājām, bet ieroci, protams, neatrada. Viņi iekāpa Muligana mašīnā. Ēna jau atkal sēdēja aizmugurējā sēdeklī, skatīdamies caur metāla režģi. Viņš domāja: SOS! Esmu briesmās! Palīgā! Ēna mēģināja domās ietekmēt Muliganu tāpat kā reiz policistu Čikāgā: Tas taču tavs vecais draugs Maiks Ainsels. Tu izglābi viņam dzīvību. Vai tad nesaproti, cik stulbi tas ir? Kāpēc tu šim visam neatmet ar roku?

- Vai zini, labi vien ir, ka aizvedu tevi no turienes, Čads ierunājās. Vajadzētu tik kādam iedomāties un nokliegt, ka esi Elisonas Magovernas slepkava, un mums būtu jāizskata linča lieta.

- Tas tiesa.

- Tad tu esi drošs, ka neko negribi man pastāstīt?

- Jā. Man nav nekā sakāma.

Līdz Leiksaidas policijas iecirknim abi klusēja, vienigi, pie­braucot klāt, Čads izmeta, ka ēka ir apgabala šerifa depar­tamenta īpašums. Vietējā policija tajā aizņēma tikai dažas telpas. Drīz vien priekšniecība celšot kaut ko modernāku, bet pagaidām jāiztiek ar to, kas ir.

Viņi iegāja iekšā.

- Vai man tagad jāzvana advokātam? Ēna pajautāja.

- Mēs pret tevi apsūdzību neizvirzām, Čads paskaidroja. Tas ir tavā ziņā.

Viņi izgāja cauri virpuļdurvīm.

- Piemeties tur!

Ēna apsēdās koka krēslā ar izsmēķu gruzduma pēdām. Viņš jutās muļķīgs un apstulbis. Blakus milzīgai izkārtnei NESMĒ­ĶĒT bija piesprausts neliels plakāts PAZUDUSI BEZ VĒSTS ar Elisonas Magovernas foto.

Telpā stāvēja koka galds ar veciem Sports Illustrated un Newsweek numuriem. Vietas, uz kurām kādreiz bija uzrakstīta piegādes adrese, bija rūpīgi izgrieztas. Apgaismojums te bija slikts. Sienas dzeltenas, bet iespējams, ka savulaik tās bijušas baltas.

Čads atnesa no automāta tasi karstas, ūdeņainas šoko­lādes.

- Kas tev maisiņā? viņš painteresējās.

Tikai tagad Ēna aptvēra, ka tur rokās plastmasas maisiņu ar "Leiksaidas pilsētas Padomes protokoliem".

- Veca grāmata, viņš paskaidroja. Tur ir ari tava vectēva bilde. Varbūt vecvectēva.

- Tu saki?

Ēna sāka šķirstīt grāmatu, līdz atrada pilsētas padomes foto un norādīja uz Muliganu.

- Kas gan to būtu domājis! Čads ieķiķinājās.

Šajā telpā aiztikšķēja minūtes un stundas. Izlasījis divus Sports Illustrated, Ēna ķērās pie Newsweek. Laiku pa laikam ienāca Čads, apjautādamies, vai viņam nevajag uz tualeti, ienesdams šķiņķa maizīti un turziņu ar kartupeļu čipsiem.

- Paldies! Ēna pamāja. Vai jau esmu apcietināts?

Čads ievilka caur priekšzobiem gaisu.

- Nu, viņš atbildēja, to mēs drīz uzzināsim. Neizskatās, ka tu pie Maika Ainsela vārda esi ticis likumīgā ceļā. Taču mūsu štatā drīkst sevi saukt, kā gribi, ja vien nav noziedzīgu nolūku. Mazliet vēl uzgaidi.

- Vai drīkstu piezvanīt?

- Vietējā saruna?

- Tālsaruna.

-Ja zvanīsi no manas kartes, ietaupīsi, bet, ja ne, gaitenī barosi automātu ar monētām desmit dolāru vērtībā.

Protams, Ēna nodomāja, lai tu zinātu, kam es zvanu, varbūt pat noklausīsies no cita aparāta.

- Lieliski, viņš atbildēja.

Abi iegāja tukšā telpā blakus Čada kabinetam. Te apgais­mojums bija nedaudz labāks. Ēna nosauca Čadam apbedīšanas biroja tālruni Kairo Ilinoisas štatā. Uzgriezis numuru, Čads pasniedza viņam klausuli.

- Atstāšu tevi vienu, viņš pateica un izgāja laukā.

Tālrunis otrā galā vairākas reizes nozvanīja, tad klausule

tika pacelta.

- Šakālis un Ibiss. Kā varu jums pakalpot?

-Labdien, mister Ibis! Te Maiks Ainsels. Es jums ap Zie­massvētkiem dažas dienas piepalīdzēju.

Vada galā uz mirkli iestājās klusums.

- Jā, Maik. Kā jums klājas?

- Ne pārāk labi, mister Ibis. Esmu iekūlies nepatikšanās. Man draud apcietinājums. Iedomājos, ka jūs varētu sazināties ar manu tēvoci vai aizsūtīt viņam ziņu.

- Protams, es pacentīšos. Nenolieciet klausuli, Maik. Kāds ar jums grib pārmīt kādu vārdu.

Klausule tika atdota citās rokās, un mirkli vēlāk atskanēja dūmakaina sievietes balss:

- Sveiks, mīļais! Esmu pēc tevis noilgojusies.

Ēna bija pārliecināts, ka nekad iepriekš nav dzirdējis šo balsi. Taču viņš sievieti pazina. Viņš bija drošs, ka pazina…

Atdodies, prātā čukstēja aizsmakusi balss sapni. Nepre­tojies.

- Kas tā par meiteni, kas tevi skūpstīja, mīļais? Vai gribi, lai kļūstu greizsirdīga?

- Mēs esam tikai draugi, Ēna atbildēja. Manuprāt, viņa to darīja principa dēļ. Kā tu zini, ka viņa mani skūpstīja?

- Es savējos uzmanu, lai ari kur tie atrastos. Lai tev veicas, mīļais…

Uz brīdi iestājās klusums, un tad klausulē atkal ierunājās misters Ibiss:

- Maik? -Jā?

- Nevaru ar jūsu tēvoci sazināties. Laikam viņš ir ļoti aiz­ņemts. Bet es centīšos paziņot jūsu tantei Nansijai. Lai vei­cas!

Klausulē sāka pīkstēt signāls.

Ēna apsēdās un gaidīja Čadu. Žēl, ka tukšajā kabinetā nebija, ko darīt, lai novērstu domas. Nelabprāt paņēmis "Pro­tokolus", viņš atvēra grāmatu aptuveni vidū un sāka lasīt.

1876. gada decembrī tika iesniegts un ar astoņām balsīm "par", bet četrām "pret" pieņemts lēmums, kas aizliedza atkrēpoties uz ielas un sabiedriskās iestādēs, to pašu attiecinot ari uz tabakas izstrādājumu mešanu zemē.

1876. gada 13. decembri divpadsmit gadus vecā Lemmi 1 lautala aizgājusi no mājām (aizdomas par delīrija lēkmi) un pazudusi. "Nekavējoties tika uzsākta meklēšana, kuru apgrū­tināja žilbinoši baltais sniegs." Padome vienbalsīgi nobalsoja par līdzjūtības izteikšanu Hautalu ģimenei.

Nākamajā nedēļā Olsenu staļļos tika dzēsts ugunsgrēks, bet dzīvību nezaudēja un citādi necieta ne cilvēki, ne zirgi.

Ēna pārskatīja blakusesošos rakstus. Par Lemmi Hautalu vairāk ziņu nebija.

Pēc tam, gandrīz vai untuma dzīts, viņš uzmeklēja infor­māciju par 1877. gada ziemu un atrada interesantu faktu: janvāra protokola ierakstu par 28. decembra naktī pazudušu nēģeru bērnu Džesiju Lovatu, kuras vecums nebija norādīts. Tika paustas bažas, ka Džesiju nolaupījuši ceļojoši tirgotāji, tā sauktie pauninieki, kas tika padzīti no pilsētas iepriekšējā nedēļā, pēc tam kad atklājās viņu iesaistīšanās dažādās neli­kumīgās darbībās. Bija aizdomas, ka pauninieki devušies uz Sentpolu. Uz turieni tika sūtītas telegrammas, taču tas nebija devis nekādus rezultātus.

Šoreiz ģimenei līdzjūtība netika izteikta.

Ēna pētīja 1878. gada ziemas protokolus, kad, pieklauvējis pie durvīm, ienāca Čads Muligans. Viņš bija sakaunējies kā bērns, kas atnesis mājās liecību ar sliktām atzīmēm.

- Mister Ainsel, viņš teica. Maik! Man tiešām žēl. Es novērtēju to, cik mierīgi tu šo visu uzņem. Personiski man tu ļoti patīc. Taču tas neko nemaina, vai saproti?

Ēna pamāja.

- Man nekas cits neatliek, Čads turpināja, kā apcietināt tevi par neatzīmēšanos norādītajā policijas iecirknī pēc priekš­laicīgas atbrīvošanas no ieslodzījuma.

Tad policijas priekšnieks Čads Muligans nolasīja apcie­tinātā tiesības, sarakstīja veidlapas, noņēma Ēnas pirkstu nospiedumus un beigās pa gaiteni aizveda viņu uz apgabala cietumu ēkas otrā galā.

Tur vienā pusē bija gara lete un vairākas durvis, bet otrā divas kameras ar lodziņiem un vēl kādas durvis. Viena kamera bija aizņemta: uz cementa gultas zem plānas segas gulēja vīrietis. Otra bija tukša.

Aiz letes sēdēja samiegojusies sieviete brūnā formas tērpā un mazā portatīvā melnbaltajā televizorā skatījās Džeja Leno šovu. Saņēmusi no Čada veidlapu, viņa parakstījās par Ēnu. Čads aizkavējās, lai sarakstītu vajadzīgos dokumentus. Sie­viete iznāca šaipus letei, pārmeklēja Ēnu, savāca viņa man­tas kabatas portfeli, monētas, durvju atslēgu, grāmatu, pulksteni un visu salika uz letes, bet pretī iedeva plastmasas maisu ar oranžu apģērbu un teica, lai viņš iet tukšajā kamerā pārģērbties. Veļu un zeķes atļāva paturēt. Iegājis kamerā, Ēna uzģērba oranžo tērpu un dušas čības. Kamerā nelabi smirdēja. Oranžajam kreklam, kuru viņš pārvilka pār galvu, uz muguras lieliem, melniem burtiem bija rakstīts: LAMBERAS APGABALA CIETUMS.

Metāla pods kamerā bija aizsprūdis, to pildīja virca no šķidriem, brūniem izkārnījumiem un skāba, pēc alus dvakojoša urīna.

Ēna atdeva sievietei apģērbu, un viņa to iemeta pie pārē­jām mantām plastmasas maisā. Kad viņa lika parakstīties. Ēna to darīja Maika Ainsela vārdā, tomēr pieķēra sevi domājam par Maiku Ainselu kā par vīru, kas pagātnē bijis patīkams paziņa, tomēr nākotnē viņi vairs netiksies. Pirms kabatas portfeļa atdošanas sievietei Ēna bija pamanījies to parevidēt.

To gan pieskatiet, viņš piekodināja, tajā ir visa mana dzīve.

Sieviete paņēma kabatas portfeli un pārliecināja Ēnu, ka tas būs drošībā. Viņa uzrunāja Čadu, lai tas apstiprina nupat sacīto. Atrāvis skatienu no pēdējiem papīriem, policijas priekš­nieks atbildēja, ka Liza nemelo un līdz šim no ieslodzito man­tām nekas nav pazudis.

Pārģērbjoties Ēna bija iebāzis zeķēs četras simt dolāru banknotes un sudraba Brīvības dolāru, ko bija paslēpis saujā, iztukšojot kabatas.

- Sakiet, viņš pajautāja, vai drīkstu pabeigt lasīt grā­matu?

- Diemžēl ne, Maik. Likums paliek likums, Čads atbildēja.

Maisu ar mantām Liza aiznesa uz dibentelpu. Čads pazi­ņoja, ka nodod Ēnu policistes Butes gādīgajās rokās. Liza izska­tījās nogurusi un vienaldzīga. Čads aizgāja. Iezvanījās telefons, un Liza policiste Bute pacēla klausuli.

- Labi, viņa teica. Labi. Nekādu problēmu. Labi. Nekādu problēmu. Labi.

Nolikusi klausuli, viņa sarauca pieri.

- Vai kas noticis? Ēna painteresējās.

-Jā. Nē. Nekā īpaša. Vispār jā. No Milvoki atbrauks pēc tevis. Tātad vai tev ir kādas medicīniskas problēmas, diabēts, kaut kas tamlīdzīgs?

- Nē, Ēna atbildēja. Nekā tāda. Vai ir kāda problēma?

- Man tevi te jātur trīs stundas, Liza skaidroja. Bet tā kamera, viņa pamāja uz durvīm, aiz kurām gulēja vīrietis, ir aizņemta. Jāsargā, lai neizdara pašnāvību. Tevi pie viņa likt nevaru. Bet kāda jēga pieņemt tevi apgabala cietumā, ja uzreiz jāizraksta?

Sieviete nesapratnē purināja galvu.

- Tu taču pats ari tur negribētu, viņa atkal pamāja uz kameru, kurā Ēna bija pārģērbies, jo tur aizdambēta tualete. Smird, vai ne?

-Jā. Pamatīgi.

- Cilvēki paliek cilvēki. Jo ātrāk tiksim jaunā ēkā, jo labāk, nevaru vien sagaidīt. Vakar te bija sieviete, droši vien iemeta podā tamponu. Es jau viņām saku, ka nevajag tā darīt. Priekš tam ir papīrgrozs. Šitā tik visu aizdambē. Katrs nolādētais tampons valdībai izmaksā simts dolāru sanitārtehniķim. Zini, es izdomāju, ka varu atstāt tevi tepat, tikai uzlikšu dzelžus. Vai ari tev jāiet kamerā.

Uzmetusi Ēnam skatienu, viņa piebilda:

- Vari izvēlēties!

- Neteikšu, ka mani sajūsmina roku dzelži, tomēr izvēlos tos!

Noņēmusi no jostas pāri roku dzelžu, Liza ieraduma pēc

uzsita pa ieroča maksti, lai atgādinātu, ka ir apbruņota.

- Rokas aiz muguras, viņa norīkoja.

Dzelži Ēnas pamatīgajām locītavām piegūla stingri. Pēc tam policiste sasaistīja arī viņa potītes un apsēdināja viņu letes galā pie sienas.

- Tagad tu man netraucēsi un es tev ari ne, Liza sacīja.

Pēc tam viņa sagrozīja televizoru, lai ari Ēna var skatīties.

- Paldies, viņš teica.

- Kad tiksim jaunās telpās, Liza turpināja, beigsies visas šī nejēdzības.

"Vakara šovs" beidzās, un sākās Cheers sērija. Ēna to parasti neskatījās un bija redzējis tikai vienu sēriju (lai gan vairākas rei­zes) to, kurā trenera meita ierodas krodziņā. Ēna bija ievērojis, ka nezin kāpēc vienmēr gadās atkal un atkal redzēt vienu un to pašu sēriju seriālam, kuru tu neskaties, pat ar vairāku gadu intervālu. Viņš nosprieda, ka tam jābūt kādam Visuma likumam.

Policiste Liza Bute atzvēlās krēslā. Snaust viņa nesnauda, taču ari nomodā nebija, tāpēc neievēroja, ka seriāla varoņi pēkšņi apklusuši un vairs neapmainās ar asprātībām, bet visi no ekrāna blenž tieši Ēnā.

Klusumu pārtrauca bārdāma gaišmatainā Diāna, kas iedo­mājās sevi par intelektuāli.

- Ēna! viņa teica. Mēs par tevi tā uztraucāmies. Tu pazudi bez pēdām. Man prieks tevi atkal redzēt, lai gan esi savažots un oranžā smokingā.

- Zini, ko es tev ieteiktu, paziņoja bāra dīkdienis Klifs, meklē glābiņu medību sezonā, tur tāpat visi staigā oranžā!

Ēna neatbildēja.

- Ai, tu laikam esi norijis mēli, Diāna nelikās mierā. Nu gan mums liki krietni paskraidīt, iekams sadzinām tevi rokā!

Ēna novērsa skatienu no televizora. Policiste Liza jau klusi šņāca. Sīkā viesmīle Karla dzēlīgi izmeta:

- Sveiks, smerdeli! Mēs pārtraucām raidīt šovu, lai kaut ko tev parādītu. Tūlīt piekrausi savas sasodītās bikses! Esi gatavs?

Ekrāns iemirgojās un satumsa. Kreisās puses apakšmalā parādījās balti burti: TIEŠRAIDE. Apslāpēta, klusa sievietes balss paziņoja:

- Protams, vēl nav par vēlu pāriet uzvarētāju pusē. Taču zini, ka tev ir arī tiesības palikt, kur esi. Lūk, ko nozīmē būt amerikānim. Tas ir Amerikas brīnums. Ticības brīvība galu galā atļauj ticēt arī viltus patiesībām. Tāpat kā vārda brīvība ļauj neteikt neko.

Uz ekrāna parādījās ielas aina. Tiešraides attēls noraustī­jās, rādītais atgādināja reportāžu no notikuma vietas, filmētu ar rokas kinokameru.

Visu ekrāna telpu ieņēma nosauļojies vīrietis ar paretiem matiem un zaglīgiem sejas vaibstiem. Viņš stāvēja pie mūra un no plastmasas glāzes malkoja kafiju. Skatīdamies tieši kamerā, vīrietis sāka runāt:

- Mūsdienās mēs lietojam vārdu "terorisms" pa labi un pa kreisi. Bet īstie teroristi slēpjas aiz viltīgām frāzēm, piemēram, "brīvības cīnītāji", lai gan ir slepkavnieciski nelieši vienkārši un nesatricināmi. Tas nepadara mūsu darbu vieglāku, bet vis­maz mēs zinām, ka cīnāmies par labāku nākotni. Mēs riskējam ar dzīvību labākas nākotnes vārdā.

Ēna atcerējās viņa balsi. Viņš bija bijis šī cilvēka galvā, tikai toreiz balss skanēja dobjāk un zemāk, taču nepārprotami tā bija mistera Pilsētas balss.

Kamera tika atvilkta atpakaļ, lai parādītu, ka misters Pil­sēta stāv pie ķieģeļu ēkas kādā Amerikas pilsētā. Virs durvīm bija trijstūris un kompass ar burtu D vidū.

- Visi pa vietām, norīkoja balss aiz kadra.

- Paskatīsimies, vai kameras darbojas telpā, teica sie­viete, arī aizkadrā. Balss bija patīkama un pārliecinoša tādā balsī parasti ierunā reklāmas, kas piedāvā iegādāties preces par lieliskām cenām (piedāvājums ir tik lielisks, ka tikai tik gudri cilvēki kā tu izmantos izdevību iegādāties šīs preces).

Kreisajā stūrī turpināja mirgot vārds TIEŠRAIDE. Ekrānā bija redzama neliela, vāji apgaismota telpa. Tās tālākajā malā stāvēja galds, pie kura sēdēja divi vīrieši. Viens bija uzgriezis muguru. Kamera abiem neveikli tuvojās, aina bija saraustīta. Vienubrīd viņi izkrita no kadra, bet tad viss noskaidrojās. Cil­vēks, kas skatījās kamerā, piecēlās un sāka slāt kā lācis ķēdē. Tas bija Trešdiena. Izskatījās, ka viņš zināmā mērā izbauda notiekošo. Kaut kas nopaukšķēja, un uzradās ari skaņa.

- Mēs piedāvājam iespēju pielikt visam punktu, te un tūlīt, lai izvairītos no asinspirts, agresijas, sāpēm un cilvēku upu­riem. Vai tiešām nav vērts mazliet piekāpties? ierunājās vīrs, kas sēdēja ar muguru pret kameru.

Trešdiena apstājies pagriezās. Viņa redzokļi kvēloja.

- Pirmkārt, viņš norūca, jums jāsaprot, ka pieprasāt mani runāt visu vārdā ikkatra un ikviena vārdā, kurš šajā valsti atrodas tādā pašā situācijā kā es. Tas ir nepārprotami neloģiski. Viņi darīs to, ko darīs, un man tur nav nekādas teik­šanas. Otrkārt, kāpēc, augstā debess, jūs domājat, ka ticēšu tam, ka turēsiet savu vārdu?

Viņa sarunu biedrs pašūpoja galvu.

- Jūs sev nodarāt skādi, viņš sacīja. Jums acīmredzami nav līderu. Taču jūs esat vienīgais, kuru kāds uzklausa un kura teiktajam pievērš uzmanību, mister Kargo. Bet, kas attiecas uz vārda turēšanu, mūsu priekšsarunas tiek filmētas un rādītas tiešraidē, viņš pamāja uz kameru sev aiz muguras. Daļa jūsējo mūs redz un dzird, daļa noskatīsies ierakstu. Pārējie uzklau­sīs, ko ir redzējuši tie, kuriem viņi uzticas. Kamera nemelo.

- Visi melo, Trešdiena viņu apstrīdēja.

Ēna pazina svešo vīru pēc balss. Tas bija misters Pasaule, kurš runāja ar misteru Pilsētu pa telefonu toreiz, kad Ēna bija Pilsētas galvā!

-Jūs neticat, misters Pasaule tagad teica, ka mēs turē­sim savu vārdu?

- Man zināms, ka jūs solījumus neturat, bet zvērestus lau­žat. Es gan savu vārdu turēšu.

- Drošība ir drošība, misters Pasaule turpināja, mēs piekritām pacelt pamiera karogu. Starp citu, varu pateikt, ka jūsu jaunais protežē jau atkal ir mūsu rokās.

Trešdiena nosprauslājās.

- Nav gan, viņš teica, nav!

- Mēs jau apspriedām, kādā veidā uztvert gaidāmo para­digmu maiņu. Kāpēc mums jābūt ienaidniekiem? Kāpēc?

Trešdiena joprojām izskatījās satriekts. Beigās viņš sacīja:

- Darīšu visu, kas manos spēkos…

Ēna televizora ekrānā pēkšņi ievēroja kaut ko dīvainu: Trešdienas kreisajā stikla acī dega sarkans punkts. Viņam kus­toties, tas atstāja fosforescējošu līniju. Trešdiena pats acīm­redzot neko nemanīja.

- Šī ir liela valsts, viņš meklēja īstos vārdus. Tiklīdz Treš­diena pagrieza galvu, sarkanais lāzera punkts uzslīdēja viņam uz vaiga, bet nākamajā mirklī atgriezās uz stikla acs.

- Vietas pietiks…

Studijas aprīkojums apslāpēja skaļu blīkšķi: puse Trešdie­nas galvas uzsprāga, bet ķermenis uz muguras novēlās zemē.

Misters Pasaule piecēlās, joprojām ar muguru pret kameru, un pazuda no kadra.

- Noskatīsimies vēlreiz, šoreiz palēninājumā, aicināja mundra diktores balss.

TIEŠRAIDI nomainīja ATKĀRTOJUMS. Tagad sarkanais lāzera punkts lēni ieslīdēja Trešdienas stikla acī, un viņa galva vēlreiz izšķīda asiņainā mākonī. Apturēts kadrs.

- Jā, dievi vēl sargā Ameriku, izskanēja reportāžas kopsa­vilkums. Vienīgi jājautā: kas tie par dieviem?

Cita balss (vai tik ne mistera Pasaules, jo šķita pazīstama) piebilda:

- Atgriežamies pie mūsu dienas programmas.

Seriālā Cheers treneris centās pārliecināt meitu, ka viņa tiešām ir skaista tāpat kā viņas māte.

Iezvanījās tālrunis, uzraudams augšā policisti Lizu. Steig­šus pacēlusi klausuli, viņa teica:

- Labi. Labi. Jā. Labi. Būšu tur.

Beigusi runāt, Liza piecēlās, izgāja šaipus letei un paziņoja:

- Atvaino. Būs tomēr jāliek tevi kamerā. Tualeti gan nelieto! Ja tev nepieciešama tualete, nospied pogu pie durvīm, un es būšu klāt, cik vien ātri varēšu, un aizvedīšu tevi uz tualeti dibentelpā. Tūlīt ieradīsies Lafajetas departamenta šerifs un tevi savāks.

Noņēmusi Ēnam roku dzelžus un atsvabinājusi kājas, policiste ieslēdza viņu kamerā. Aiz aizvērtām durvīm smirdoņa bija vēl negantāka.

Atsēdies uz betona gultas, Ēna izvilka no zeķes Brīvības dolāru un sāka to slīdināt no pirkstiem delnā, pārliekot no vienas rokas otrā; tagad galvenais lai neviens to neievēro. Laiks kaut kā bija jānosit. Ēna jutās kā sastindzis.

Viņam pietrūka Trešdienas, pēkšņi un spēcīgi. Grūti būs bez viņa pašpārliecinātibas, viņa attieksmes. Bez viņa ticības.

Atvēris plaukstu, Ēna paskatījās uz Brīvības dāmas sudraba profilu. Sakļāvis pirkstus, viņš stingri turēja monētu. Varbūt viņš būs viens no nelaimīgajiem, kuram netaisnīgi piespriedīs mūža ieslodzījumu? Ja vien viņš tik ilgi izvilks. Spriežot pēc mistera Pasaules un mistera Pilsētas gājieniem, abi, daudz nedomādami, viņu neitralizēs. Sarīkos satiksmes negadījumu ceļā uz nākamo ieslodzījuma vietu. Varbūt inscenēs bēgšanu un nošaus. Tas nemaz nešķita tik neticami.

Ārpusē sākās rosība. Parādījās policiste Liza un nospieda pogu. Atvērās neredzamas durvis, pa kurām ienāca melnādains šerifa vietnieks brūnā formas tērpā un mundri piegāja pie letes.

Ēna ieslidināja monētu atpakaļ zeķē, pastumjot to uz potī­tes pusi.

Atnācējs iedeva Lizai papīrus, un viņa, tos izskatījusi, parakstījās. Ienāca Čads Muligans, pārmija dažus vārdus ar šerifa pārstāvi, atslēdza kameras durvis un devās iekšā.

- Šeit smird.

- Kuram tu to saki?

- Lieta tāda. Atbraukuši pēc tevis. Izskatās, ka esi valsts drošības jautājums. Vai tu pats to zini?

- "Leiksaidas Ziņām" būs raksts, ko likt pirmajā lapā! Ēna atsaucās.

Čads bezkaislīgi skatījās viņā.

- Priekšlaicīgi atbrīvots ieslodzītais pieķerts ar svešu vārdu? Nu nav tas nekāds dižais notikums.

- Tad viss ir par to?

- Neko vairāk man neteica, Čads Muligans atzinās.

Ēna bez teikšanas pastiepa rokas, lai policijas priekšnieks

uzliek tām dzelžus. Pēc tam Čads saslēdza arī viņa kājas un sasaistīja kopā ar rokām.

Tagad mani vedis laukā. Varbūt man izdosies bēgt pat ar visiem roku un kāju dzelžiem un plānajā oranžajā ģērbā prom sniegā, Ēna prātoja, turpat arī aptverdams, cik tas ir muļķīgi un bezcerīgi.

Čads izveda viņu laukā no kameras. Liza nu jau bija izslē­gusi televizoru. Melnādainais šerifa vietnieks atzinīgi noska­tījās Ēnā.

- Pamatīga būda, viņš teica Čadam.

Liza pasniedza šerifa vietniekam papīra somu ar Ēnas man­tām, un viņš par tām parakstījās.

Uzmetis skatienu Ēnam, pēc tam šerifa pārstāvim, Čads klusi, tomēr tā, lai dzirdētu ari Ēna, sacija:

- Raugi. Teikšu tikai vienu: man viss notiekošais nepatik.

Šerifa vietnieks pamāja. Vira balss bija dobja un izkopta.

Cilvēks ar tādu balsi bez problēmām varētu noturēt preses konferenci, atbildot uz jautājumiem par masu slepkavības notikumiem.

- Tad jums jāsazinās ar attiecīgajām varas iestādēm, ser. Mans pienākums ir tikai nogādāt ieslodzīto vietā.

Čads savieba skābu seju.

- Nu labi. Pa tām durvīm uz mašīnu un ārā pa lielajiem vārtiem, viņš pagriezās pret Ēnu.

- Kā, lūdzu?

- Laukā. Tur jau gaida mašīna.

Liza atslēdza durvis.

- Gādājiet, lai oranžo formu atsūta atpakaļ, viņa piekodi­nāja šerifa vietniekam. Pēdējo reizi, kad sūtījām puisieti uz Lafajetu, pazuda bez pēdām. Apgabalam lieki zaudējumi.

Ēnu izveda laukā, tur jau gaidīja mašīna. Ne jau šerifa dienesta auto, bet parasta melna mašīna. Pie tās stāvēja vēl viens šerifa pārstāvis, sirms vīrs ar ūsām, un smēķēja. Kad viņi pienāca tuvāk, šoferis nometa cigareti, ar papēdi to nodzēsa un atvēra aizmugures durvis apcietinātajam.

Ēna neveikli apsēdās: kustības ierobežoja dzelži. Starp pirmo un aizmugures sēdekli režģa nebija.

Abi šerifa palīgi apsēdās priekšā, un melnādainais iedarbi­nāja dzinēju. Viņi bridi gaidīja, līdz atvērās vārti.

- Nu gan čammas. Melnādainais šerifa vietnieks ar pirk­stiem bungoja pa stūri.

Čads Muligans piesita pie sānloga. Baltādainais palīgs paskatījās uz šoferi un nolaida logu.

- Tas viss ir nepareizi, Čads sacīja, es tikai gribēju to pateikt.

- Jūsu viedokli pierakstījām un darīsim zināmu attiecīga­jām varas iestādēm, šoferis atbildēja.

Atvērās vārti uz pasauli. Arī tagad sniga, un uz mašīnas lukturiem krita lielas sniegpārslas. Šoferis nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz Meinstrītu.

- Vai par Trešdienu jau zini? viņš ierunājās jau citā balsī, vecišķāk un pazīstamāk. Viņš ir miris.

- Jā, zinu, Ēna pamāja, redzēju televīzijā.

- Šitie maitasgabali, baltais ierēdnis izmeta. Tie bija viņa pirmie vārdi; balss bija rupja, ar akcentu tāpat kā šoferim un pazīstama. Es tev saku: draņķa maitasgabali, šitie maitasgabali.

- Paldies, ka atbraucāt pēc manis, Ēna sacīja.

- Nav par ko, šoferis atbildēja.

Pretimbraucošās mašīnas lukturu gaismā viņa seja pēkšņi šķita vecāka. Arī augums tagad bija sīkāks. Pēdējo reizi Ēna viņu bija redzējis citronkrāsas cimdos un rūtainā žaketē.

- Bijām Milvoki. Ibiss piezvanīja, un mēs nesāmies kā uz ugunsgrēku.

- Varbūt domāji, ka ļausim tevi ietupināt un aizsūtīt uz elektrisko krēslu? Laikam aizmirsi, ka man ar āmuru tev jāsa­šķaida pauris? drūmi sacīja baltais šerifa palīgs, taustīdamies kabatā pēc cigaretēm. Viņam bija austrumeiropiešu akcents.

- Vislielākie mēsli sāksies pēc kādas stundas, teica mis­ters Nansijs, ar katru bridi kļūdams līdzīgāks pats sev, kad tie­šām atbrauks pēc tevis. Pirms 53. šosejas nogriezīsimies malā, atbrīvosim tevi no dzelžiem, un varēsi apģērbties savās drēbēs.

Černobogs smaidīdams pacēla roku dzelžu atslēgu.

- Man patīk tavas ūsas, Ēna sacīja, labi piestāv!

Černobogs nobraucīja tās ar dzeltenīgo roku.

- Paldies!

- Bet Trešdiena, Ēna jautāja, vai tiešām viņš ir miris? Varbūt tas ir kāds triks?

Viņš vēl turējās pie cerību salmiņa, lai gan zināja, ka veltīgi. Taču Nansija sejas izteiksme pauda visu, un cerība izplēnēja.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

14 000. g. pr. Kr.

Kad viņai parādījās vīzija, pasaulē valdīja aukstums un tumsa: Tālajos Ziemeļos dienas vidū gaisma ir pelēka dūmaka, kas pazūd, atgriežas un atkal pazūd, starpbrīdis starp tum­šiem ritiem un vakariem.

Cilts bija neliela salīdzinājumā ar citām ziemeļu līdze­numu klejotāji. Viņiem bija savs dievs: mamuta galvaskauss un arī mamuta āda, pārvērsta raupjā apmetnī. Dievu viņi sauca par Nunjunnini. Kad viņi neceļoja, dievs stāvēja uz koka rāmja, viņš bija apmēram cilvēka garumā.

Viņa bija cilts svētā, tās noslēpumu glabātāja, un viņu sauca Atsula jeb lapsa. Atsula parasti gāja pa priekšu diviem cilts vīriem, kuri nesa dievu garos, ar lāčādu pārvilktos kokos, lai slēptu no neticīgo acīm aizliegtā laikā.

Cilts ļaudis klejoja pa tundru, nesdami līdzi teltis. Lepnākā bija no Kanādas ziemeļbrieža ādas svētā telts, un tajā dzī­voja četri cilvēki priesteriene Atsula, cilts vecākais Gugvei, karavadonis Janu un izlūks Kalanu. Nākamajā dienā pēc vīzijas Atsula viņus sasauca kopā.

Savākusi ķērpi ugunskuram, Atsula ar kreiso, izkaltušo roku sameta tajā sausas lapas, un gaisā pacēlās pelēki, kodīgi dūmi ar asu, neparastu smaržu. Pēc tam viņa paņēma no plauktiņa koka krūzi un pasniedza Gugvei. Krūze bija līdz pusei pilna ar tumšdzeltenu šķidrumu.

Atsula bija atradusi pungh sēnes, no kurām katrai bija septiņi lāsumi, tādas var uziet tikai patiesi svēta sieviete. Savākusi sēnes tumšā mēnesnīcā un savērusi uz brieža cīpslas, viņa bija tās izžāvējusi.

Vakar pirms gulētiešanas Atsula bija apēdusi trīs izkal­tēto sēņu cepurītes un redzējusi satraucošus, baisus sapņus: aši zibošas, spilgtas gaismas, klinšainus kalnus, no kuriem augšup šāvās gaismas šautras kā lāstekas. Naktī viņa pamodās vienos sviedros un gribēdama čurāt. Notupusies virs koka krū­zes, viņa piepildīja to ar savu urīnu. Izlikusi krūzi ārpus telts sniegā, Atsula aizgāja atkal gulēt.

Pamodusies viņa izņēma no krūzes ledus gabalus, atstājot tās dibenā apakšējo, tumšāko, koncentrētāko šķīdumu, kā to viņai bija mācījusi māte.

Tieši to viņa tagad laida apkārt, vispirms dodama Gugvei, tad Janu un Kalanu. Visi ierāva pa kārtīgam malkam, bei­gās dzēra ari pati Atsula. To, kas vēl bija palicis, izlēja dieva priekšā ziedojums Nunjunnini.

Visi sēdēja dūmainajā teltī, gaidīdami, ko teiks dievs. Aiz telts sienām tumsā vaidēja un elsoja vējš.

Izlūks Kalanu bija sieviete, taču ģērbās un staigāja kā vīrie­tis, pat apņēma četrpadsmit gadus veco Dalani par sievu. Cieši miegdama acis, viņa tagad piegāja pie mamuta galvaskausa, uzmeta plecos mamuta ādu un nostājās tā, lai viņas galva būtu mamuta galvaskausā.

- Mūsu zemi piemeklējis ļaunums, Nunjunnini vēstīja Kalanu balsī. Ļaunums ir tik liels, ka visi iesiet bojā, ja vien paliksiet šajā zemē, kurā dzīvojušas jūsu mātes un viņu mātes.

Visi trīs klausītāji noņurdēja.

- Mums uzbruks vergu mednieki? Varbūt milzu vilki? noprasīja Gugvei, kura mati bija gari un sirmi, bet sejas āda grumbaina kā ērkšķa pelēkā miza.

- Vergu mednieki tie nebūs, atskanēja balss no vecā gal­vaskausa, un ari milzu vilki ne.

- Vai tik nebūs bads? Vai mūs gaida bads? minēja Gug­vei.

Nunjunnini klusēja. Atstājis mamuta galvaskausu, Kalanu kopā ar pārējiem gaidīja atbildi.

Pēc tam mamuta ādu uzvilka Gugvei un ievietoja galvu mamuta galvaskausā.

- Ne tāds, kā jūs domājat, ar Gugvei muti runāja Nunjun­nini, lai gan pēc tam sekos bads.

- Bet kas tad? Janu prasīja. Man nav bail. Es stāšos pretī. Mums ir šķēpi, akmeņi, kurus sviest. Lai nāk kaut simts spēcīgi karotāji, mēs uzvarēsim. Ievedīsim dumbrājā un tad ar kramu pāršķelsim viņiem galvaskausus.

- Cilvēki tie nebūs, Nunjunnini atbildēja Gugvei vecišķajā balsī. Ļaunums kritīs no padebešiem, un ne šķēpi, ne akmeņi nespēs jūs glābt.

- Bet kā tad lai aizstāvamies? Atsula jautāja. Redzēju debesīs liesmas. Dzirdēju dārdoņu, desmitkārt skaļāku par pērkonu. Redzēju gar zemi noguldītus mežus un upes ar ver­došu ūdeni.

-Ai…Nunjunnini izdvesis apklusa. No galvaskausa iznāca Gugvei, stīvi saliecies, kā jau večuks ar iekaisušām un savilktām locītavām.

Iestājās klusums. Atsula iemeta ugunī lapas, un visiem četriem no dūmiem acīs saskrēja asaras.

Pēc tam pie mamuta galvaskausa gāja Janu un, uzmetis platajos plecos mamuta ādu, iebāza galvu galvaskausā. Viņa balss skanīgi dunēja.

-Jums jādodas ceļā, Nunjunnini paziņoja. Jāceļo uz saules pusi. Tur, kur lec saule, atradīsiet jaunu zemi, un tur būsiet drošībā. Ceļojums būs garš: Mēness piebriedis un sadils, divreiz nomirs un divreiz atdzīvosies, redzēsiet gan vergu medniekus, gan nezvērus, taču es jūs pasargāšu, ja vien iesiet uz saullēkta pusi.

Nospļāvusies uz dubļainās grīdas, Atsula teica:

-Nē!

Viņa juta dieva skatienu.

- Nē, Atsula atkārtoja. Tu esi slikts dievs, ja tā saki. Mēs taču nomirsim. Mēs visi nomirsim, un kurš tad nesīs tevi no augstas vietas uz citu augstu vietu, kurš slies telti, kurš ieziedīs tavus lielos ilkņus ar taukiem?

Dievs klusēja. Atsula un Janu apmainījās vietām. Tagad cauri mamuta sadzeltējušajiem kauliem skatījās Atsula.

- Atsula zaudējusi ticību, teica Nunjunnini priesterienes balsī. Atsula mirs, pirms sasniegsiet jauno zemi, bet visi pārē­jie izdzīvos. Uzticieties man: austrumos ir neapdzīvota zeme! Un tā būs jūsu, jūsu bērnu zeme septiņās paaudzēs, septiņreiz septiņās. Ja ne Atsulas neticība, tā piederētu jums mūžu mūžos. No rīta ņemiet teltis un mantas un ejiet uz saullēkta pusi!

Gugvei, Janu un Kalanu nolieca galvas un sāka skaļi dau­dzināt Nunjunnini spēku un gudrību.

Mēness piebrieda un nodila, pēc tam vēlreiz piebrieda un nodila. Cilts soļoja uz austrumiem, spītējot ledainajiem vējiem, kas stindzināja seju. Nunjunnini solījums piepildījās: ceļojumā cilts nezaudēja nevienu cilvēku, nomira tikai viena sieviete dzemdībās, bet dzemdētājas jau pieder Mēnesim, nevis Nunjunnini.

Viņi devās pāri zemes šaurumam.

Kalanu, mazā gaismiņā atstājusi cilts ļaudis, devās uz priekšu izlūkot. Debesis jau bija satumsušas, bet Kalanu vēl nebija atgriezusies; tikmēr naksnīgās debesis atdzīvināja gais­mas mezglodamās, mirdzēdamas un izliekdamās, šķīzdamas un pulsēdamas baltas, zaļas, violetas un sarkanas. Atsula un viņas cilts, kas vēl nekad nebija redzējusi ziemeļblāzmu, tagad nobijās, jo šāda aina viņu acīm pavērās pirmo reizi.

Gaismām debesīs krustojoties un plūstot, atgriezās Kalanu.

- Dažreiz, Kalanu atzinās Atsulai, man šķiet, ka es varētu vienkārši ieplest rokas un iekrist debesīs.

- Tas tāpēc, ka esi izlūks, priesteriene Atsula paskaidroja.

- Pēc nāves tu noteikti tiksi debesīs, kur pārvērtīsies zvaigznē, lai vadītu mūs tāpat kā dzīvē.

- Austrumos paceļas ledus kalni ar augstām smailēm, ziņoja Kalanu, kas ogļmelnos matus nēsāja garus kā vīrieši.

- Mēs spēsim tajos uzkāpt, vienīgi vajadzēs daudz laika.

- Tavā vadībā mēs būsim droši, Atsula atbildēja, klints pakājē es nomiršu, un tas būs ziedojums, lai tiekat līdz jauna­jai zemei.

Rietumu pamalē, zemē, kuru cilts bija pametusi, kur pirms dažām stundām bija norietējusi saule, pēkšņi uzzibsnīja indīgi dzeltena gaisma, spožāka par zibeni, spilgtāka par dienas gaismu. Tik žilbinoša, ka cilvēkiem zemes šaurumā vajadzēja aizklāt acis ar plaukstām, spļaut un kliegt. Bērni sāka vaimanāt.

- Lūk, liktenis, par kuru mūs brīdināja Nunjunnini, sacīja vecais Gugvei. Mūsu tiešām gudrais un varenais dievs.

- Labākais no visiem dieviem, Kalanu piebalsoja. Jau­najā zemē mēs pacelsim viņu augstu jo augstu, nospodrinā­sim ilkņus un galvaskausu ar eļļu un dzīvnieku taukiem un stāstīsim bērniem, bērnu bērniem un visiem bērniem septiņās paaudzēs, ka Nunjunnini ir varenākais dievs, kuru mēs nekad neaizmirsīsim.

- Dievi ir vareni, Atsula lēni teica, it kā atklādama mil­zīgu noslēpumu. Taču sirds vēl varenāka. Dievi taču nāk no mūsu sirdīm un tajās ari atgriezīsies…

Grūti pateikt, cik ilgi viņa vēl tā zaimotu, ja netiktu pār­traukta veidā, kas necieš nekādus iebildumus.

No rietumu puses atskanēja rēkoņa tik skaļa, ka cilvē­kiem sāka asiņot ausis un viņi uz laiku kļuva kurli pusakli un puskurli, tomēr dzīvi, apzinādamies, ka viņiem paveicies vairāk nekā ciltīm, kas palika rietumos.

Labi! Atsula teica, vairs nedzirdēdama galvā savus vārdus.

Nāve viņu paņēma kalna pakājē, kad pavasara saule pacē­lās visaugstāk. Atsulai nebija lemts redzēt jauno zemi, un cilts to sasniedza bez svētās sievietes.

Tikusi pāri kalniem, cilts devās uz dienvidiem un rie­tumiem, līdz ieraudzīja ieleju ar saldūdeni, ar upēm, kurās mudžēja sudraba zivis, kur pretim nāca brieži, kas vēl nebija redzējuši cilvēkus un nebēga projām, tāpēc viņiem, pirms kādu nogalināt, vajadzēja nospļauties un atvainoties briežu gariem.

Dalani dāvāja dzīvību trim dēliem, un dažs labs teica, ka Kalanu esot izpildījusi augstāko burvju rituālu, lai spētu ar ligavu apieties kā vīrietis, bet citi mēļoja, ka vecais Gugvei bijis tīri sprauns jaunās līgavas sabiedrībā, kad Kalanu nebija mājās, un tiešām pēc Gugvei nāves Dalani vairs bērni nedzima.

Leduslaikmets atnāca un aizgāja, cilvēku visā zemē kļuva arvien vairāk, radās jaunas ciltis, kas izvēlējās citus elkus: kraukļus, sliņķus, lielus kaķus un bifeļus, zvērus, kas kļuva par cilšu simboliem un dieviem.

Jaunajā zemē mamuti bija lielāki un gausāki, daudz stul­bāki nekā mamuti Sibīrijas plašumos, bet pungh sēnes ar sep­tiņiem lāsumiem te vispār neauga, un arī Nunjunnini ar cilti vairs nesarunājās.

Dalani un Kalanu mazbērnu laikā lielas un varenas cilts karotāji, dodamies no vergu medībām ziemeļos uz mājām dien­vidos, atrada ieleju ar pirmiedzīvotājiem. Gandrīz visi vīrieši tika nogalināti, bet sievietes un daudzi bērni aizvesti nebrīvē.

Kāds bērns, cerēdams uz žēlastību, aizveda iekarotājus kalnos, kur tie atrada mamuta galvaskausu, sadriskātas atlie­kas no mamuta ādas, koka krūzi un izkaltētu viedās sievietes Atsulas galvu orākulu.

Daži no karotājiem gribēja svētos priekšmetus paņemt līdzi uz mājām, nozagt pirmiedzīvotāju svētās relikvijas, lai iegūtu to spēku, bet citi ieteica tā nedarīt, jo varot iekulties nelaimē un izraisīt savu dievu dusmas (karotāji bija no kraukļa cilts, un krauklis ir greizsirdīgs dievs).

Tāpēc viņi iemeta relikvijas dziļā aizā, bet dzīvi palikušie ielejas pirmiedzīvotāji pret savu gribu devās garā ceļojumā uz dienvidiem. Kraukļa ciltis, tāpat kā lapsas ciltis, kļuva arvien spēcīgākas, bet Nunjunnini drīz vien aizgāja nebūtībā.

Загрузка...