Zemes bēgšana

Venēras džungļos

Līdz šim es nekad nebiju bijis uz Venēras. Mūsu attiecības ar venēriešiem bija diezgan delikātas. Venēra tika apgūta un apdzīvota vēl pirms drumu iebrukuma. Planētu, kā gaidīts, ieskāva bieza formaldehīda atmosfēra, un pirms kolonizācijas bija nepieciešams to padarīt piemērotu cilvēku dzīvei. Izcilā zinātnieka Pola Andrsona vadībā sākās Venēras fizikāli ķīmiskā apstrāde, kas pazīstama kā "Lielais lietus", kas pilnībā izmainīja visu atmosfēru. Rezultātā planētu ieskauj blīvs mākoņu slānis, bet tagad tie sastāv no ūdens tvaikiem. Pārāk lēnais Venēras rotācijas diennakts cikls tika paātrināts līdz 28 Zemes stundām, bez tam Venēra tika iegriezta "pareizajā" virzienā.[Piezīme: tā ka Venēra aizvēsturiskajos ģeoloģiskajos laikos, kosmiskas katastrofas rezultātā "apgāzās", t.i. dienvidpols ar ziemeļpolu samainījās vietām tai "pārmetot kūleni", tad tās griešanās ievērojami palēninājās un tā turpina griezties ap savu asi ļoti lēnām, pretējā virzienā nekā pārējās planētas. Šī katastrofa arī izraisīja uz Venēras mūsdienās novērojamo, pašreizējo klimatu. Par to tuvāk skat. informāciju internetā. Tulk.]

Tajā tālajā laikmetā mēs vēl nepazinām kosmomagnētismu, un nepieciešamo enerģiju nodrošināja atomelektrostacijas, kurās mēs izmantojām nevis atomu, smago vai vieglo, sabrukšanu, bet daudz spēcīgāko anihilācijas reakciju.[autors šeit acīmredzot domājis kodolsintēzi, jo anihilācijas reakcijām nepieciešama antiviela. tulk.] Un arī daudz bīstamāko! 2244. gadā notika katastrofa. Nezināmu iemeslu dēļ septiņas no desmit atomelektrostacijām eksplodēja vienlaicīgi, un gandrīz visu Venēru apņēma radioaktīvās gāzes mākonis. Par laimi, tās sabrukšanas periods bija pavisam īss. no Zemes jau bija sākusi pienākt palīdzība, kad mums uzklupa drumi. Tad visa komunikācija starp abām planētām tika pārtraukta uz vairāk nekā tūkstoš gadiem. Visi dokumenti, kas varēja norādīt drumiem, ka mums uz Venēras ir kolonijas, tika paslēpti vai iznīcināti. Venēra drumiešus neieinteresēja, jo tur vēl arvien bija paaugstināts radiācijas līmenis. Toties Marss nonāca viņu rokās, ja vien tā varētu saukt drumu šarnīrveida taustekļus. Uz Venēras joprojām dzīvoja cilvēki pilsētās zem kupoliem, ar pēdējiem spēkiem cīnoties par savu eksistenci. Notika vairākas dīvainas mutācijas, galvenokārt regresīva tipa, bet, par laimi, īslaicīgas. Tāpēc neceriet, ka kodolkarš radīs jaunu pārcilvēku rasi! Uz Venēras faunu radiācijai bija negaidīti spēcīga ietekme.

Pirms cilvēku ierašanās un terraformēšanas, uz Venēras valdīja briesmīgs karstums no 200 līdz 400°C, vulkānu izvirdumi un lavas straumes, te nebija nekādu dzīvības formu, tāpēc mēs ievedām dzīvniekus un augus no Zemes. Būtībā tās bija dažādas sugas no Āfrikas un Amerikas rezervātiem: lieli un mazi zīdītāji, plēsēji un zālēdāji, daži kukaiņi. Simt gadu laikā mums uz Venēras izdevās izveidot gandrīz stabilu ekoloģisko līdzsvaru. Lielākā daļa sauszemes dzīvnieku gāja bojā atomkatastrofas rezultātā. Dažas no izturīgākajām sugām nemainījās. Bet pārējie dzīvnieki kļuva par dīvainu mutāciju upuriem. Un tagad uz reti apdzīvotās Venēras, it īpaši cilvēkiem pārāk karstajā kontinentā, dzīvoja pavisam murgaini radījumi.

Venēras kolonisti, kuru skaits bija neliels un kuriem pietrūka jaudīgu tehnoloģiju, tomēr saglabāja lielāko daļu teorētisko zināšanu, kas tika aizmirstas uz Zemes drumu valdīšanas laikā. Un kad pēc drumu aizlidošanas pie mums ieradās pirmais kuģis no Venēras, mums radās iespēja ātri atgūt zaudēto. Uz Zemes uzplauka jauna civilizācija, un mēs atkal uzņēmāmies vadību. Venērieši negribīgi bija spiesti atzīt mūsu pārākumu spēkā un zināšanās. Viņu pašu civilizācija savā ziņā bija sarežģītāka nekā mūsējā, it īpaši mākslas jomā, un sadalījums tehnos un trillos bija mazāk skaidrs. Viņu galvaspilsētā Afroi nebija mazāk iedzīvotāju kā Huri-Holde, lai gan visa Venēras populācija bija tikai nenozīmīga Zemes iedzīvotāju daļa.

Milzu kosmomagnētu montāža uz Venēras nebija tik veiksmīga, jo viņiem nebija lielu rūpniecisku pilsētu. Tomēr mēs par katru cenu centāmies izglābt šo minerāliem neparasti bagāto un auglīgo planētu, es tur ierados Hani, Rēnijas un vesela speciālistu štāba pavadībā.

Venēru mūžīgi klājošie mākoņi, tikai reizēm ļāva ieraudzīt Sauli, tāpēc šeit valdīja neskaidra miglas pilna puskrēsla, kas bija nepierasta tikko atbraukušajiem zemiešiem. Visas kontūras šķita neskaidras, izplūdušas. Piedevām, šeit bija neciešami karsts, kā turku pirtī, tāpēc venērieši ģērbās vairāk nekā viegli. Viņu acis, pielāgotas puskrēslai, bija lielākas nekā zemiešiem, daudz gaišākas, parasti gaiši pelēkās krāsās. Bet šī iezīme nebija noturīga, bērni no jauktajām laulībām starp venēriešiem un zemiešiem vienmēr piedzima ar normālām acīm.

Rēnija nāca no Venēras ģimenes, bet pēc kādas iedzimtības kaprīzes viņas lielās acis bija gaiši zaļas. Rēnija pameta Venēru bērnībā, taču viņa labi atcerējās visas savas dzimtenes paražas un bija man nenovērtējams ceļvedis. Pateicoties viņai, es tik bieži nenonācu apšaubāmās situācijās.

Kā aprakstīt šīs planētas pasakaino krāšņumu?

Uz Venēras bija pieci kontinenti: trīs ziemeļu, no kuriem polārais ir visapdzīvotākais, un divi dienvidu kontinenti, kas stiepjas no tropiem līdz dienvidpolam. Ziemeļu puslodē netālu no ekvatora ir apdzīvotu salu ķēde, kas izkaisīta pa okeānu, vidējā temperatūra tur ir virs 55°C. Zem gandrīz nemitīgām lietusgāzēm starp dīvainiem dzelteniem kokiem šajās salās dzīvo fantastiski radījumi: Lermi - milzīga vabole, kas ar nagiem spēj pārgriezt cilvēku uz pusēm; Foria - tāls sauszemes krokodila pēcnācējs, divdesmit piecus metrus garš kaula bruņām klāts rāpulis, smags un lēns, bet spējīgs nogalināt jebkuru dzīvnieku no attāluma ar indīgu spļāvienu, un, visbeidzot, gorillam līdzīgais Eri-Kuba - noslēpumaina būtne, kuru neviens nekad netika redzējis tuvumā, jo visi, kas viņu satiek, nomirst. Ziemeļu kontinentos fauna nav tik biedējoša: šeit ir ziloņi, lieli, neparasti gudri ziloņi ar dakšveida snuķi, gaiši dzelteni tīģeri, kas apvieno tīģera un lauvas īpašības, un, protams, flejas - sešmetrīgas, lidojošas nezināmas izcelsmes ķirzakas, kuras jauni sportisti uz Venēras, pieradinājuši pie segliem. Venēras ainava ar zemo mākoņu grēdu, miglas izkliedēto krēslaino gaismu, zemiešos izraisa tikai skumjas. Pār seklā okeānu pelēkajiem plašumiem bezgalīgi līst, un vējš nemitīgi trenkā šīs lietus straumes. Krastus gandrīz visur pēkšņi nogriež kailu akmeņu kraujas, bet platās dubļainas upes izpleš savas sazarotās deltas tālu kontinentos, kur nogatavojas neparasti lieli un garšīgi Venēras rīsi. Jaunie kalni, ko tikko skārusi erozija, ceļ melno un sarkano virsotņu adatas vēl tālu aiz mākoņiem. Ekvatoriālos kontinentus klāj milzīgu, puskilometru augstu koku meži.

Venēras pilsētas pārsteidz ar savu krāšņumu un daudzkrāsainību. Afroi, kas būvēta no marmora, ar plašām alejām, milzīgām pakāpienu terasēm un lieliskiem pieminekļiem, brīvi izstiepjas kā pusmēness Siltās jūras Kazomiras līča krastā. Salīdzinot ar šo galvaspilsētu, pat Huri-Holdé šķiet kā nostūris.

Mani uzņēma Venēras valdības locekļi. Atšķirībā no Zemes šeit nebija Zinātņu Maģistru padomes. Protams, daži Vadītāji bija no Venēras vai Marsa, bet viņi visi bija daļa no Zemes padomes - visu triju planētu augstākās varas.

Tāpat kā uz Zemes, es pārbaudīju milzīgos kosmomagnētus. Tādi bija tikai divi, abi tāda paša tipa kā pie Dienvidpola, jo uz Venēras nav polāro okeānu un vispār ledus. Releju sakaru stacijām, kas uzceltas ekvatora tuvumā, mums bija jānodrošina dzesēšanas iekārtas. Šīs stacijas izrādījās nepieciešamas, jo Venērai nebija tik blīva enerģijas centru tīkla kā uz Zemes.

Visur pilnā sparā ritēja darbs ...Darbs visur ritēja pilnā sparā. Jau tika piegādāti kosmagnetu bloki un polos bija sākusies to montāža. Atpalika tikai dažas ekvatoriālās releju stacijas.

Pusdienojot pie galda kopā ar Venēras tehniem - inženieriem, fiziķiem, dabaszinātniekiem, es ne reizi vien dzirdēju par noslēpumaino Eri Kubu, kuru neviens īsti nekad nebija redzējis. Jau sen atpakaļ, kad nomācošā drumu kundzība uz Zemes tikai sāka mazināties, šeit uz Venēras tika noorganizēta ekspedīcija uz Zenas salu. Pētnieki paspēja pārraidīt, ka viņi ir ieraudzījuši milzu pērtiķi, un tas arī bija viņu pēdējais vēstījums. Viņi visi pazuda. Kopš tā laika daudzas ekspedīcijas nesekmīgi mēģināja atklāt šo noslēpumu. Džungļi Zenas salā bija patiesi necaurejami. Nelielās individuālas kosmolaivas nespēja ielauzties tropisko lietus mežu lapotnē. Bet lai nokļūtu tur kājām - nevarēja būt pat domas - pārāk daudz briesmu, nemaz nerunājot par nāvējošo karstumu, gaidīja pārgalvīgos, un par apšaubāmajiem rezultātiem būtu jāmaksā ar cilvēku dzīvībām. Diezgan daudz venēriešu un zemes iedzīvotāju jau bija pazuduši bez vēsts. Un tā kā ekvatoriālās salas mazapdzīvoto Venēru sevišķi neinteresēja, to izpēti ne nu gluži aizliedza, bet atlikta.

Tomēr mani mocīja ziņkāre: cik daudz bioloģiski svarīgu atklājumu apslēpts šajos džungļos? Turklāt tuvāko gadu laikā salu faunai vajadzēja pazust. Bija jāuzceļ vēl viena releju stacija, un vispiemērotākā tam izrādījās lielā Zenas sala.

Lēmums būvēt staciju uz šīs salas vispirms venēriešus pārsteidza, bet pēc tam izraisīja entuziasma uzliesmojumu. Studenti zem maniem logiem pat sarīkoja ovācijas. Nemierīga un enerģiska tauta, venērieši cieta no domas, ka kāds viņu planētas nostūris palicis neizpētīts. Vispārējais entuziasms pieauga vēl vairāk, kad vakariņās kopā ar Venēras valdības prezidentu paziņoju, ka pats vadīšu ekspedīciju. Darbs noritēja labi, ziņas no Zemes bija iepriecinošas, un tāpēc es varēju atļauties dažas dienas pavadīt kopā ar ekspedīciju.

Mēs aprīkojām trīs starpplanētu kosmosa kuģus, katrs no kuriem tika apgādāts ar divām nelielām kosmolaivām. Pacēlāmies rītausmā no galvaspilsētas kosmosa ostas Siltās jūras krastā. Prožektoros mirdzēja varenie kuģu sāni. Uzreiz pēc pilotiem kopā ar Rēniju uzkāpu uz viena no tiem - 'Silk Affrei', kas nozīmēja 'Mirgojošais zibens'.

Lidojām zemu, zem mākoņiem biezi klātajām debesīm. Izmantojot savas privilēģijas, gandrīz visu laiku pavadīju navigatora kabīnē. Uz ekrāniem mūsu priekšā savus garos svinapelēkos viļņus vēla Venēras okeāns. Dažreiz tajos uznira vaļu milzīgo pēcteču melnie ķermeņi. Desmit stundu laikā mēs sasniedzām tropiskās iztvaikošanas zonu. Miglas blīvums (mūsu radariem tas neeksistēja) bija nevienmērīgs, tāpēc dažreiz caur silta gaisa straumju veidotajām akām, mēs redzējām okeāna virsmu pat savām acīm. Apmēram divdesmit kilometrus no Zenas salas miglas spraugas sāka kļūt arvien biežākas, bet virs pašas salas migla pēkšņi pilnībā izklīda. Mēs iegājām augšupejošo ekvatoriālo gaisa straumju zonā, kas bija tik spēcīgas, ka dažkārt izdzenāja mākoņu plīvuru, tāpēc Zenas sala bija viena no retajām vietām uz Venēras, kur naktīs dažreiz varēja ieraudzīt zvaigznes:

Zem mums izstiepās vai simts kilometrus gara sala. Tās platums nepārsniedza četrdesmit kilometrus. No augšas tā izskatījās kā milzīgs dzīvnieks ar diviem gariem sēkļiem ķepu vietā un šauru līča rīkli. Visa sala, izņemot Zerifas grēdu, bija klāta ar necaurredzamu milzu koku lietusmežu. Mēs sākām nolaisties uz plato starp abām virsotnēm, apmēram puskilometru virs džungļu robežas. Milzīgie kuģi inolaidās ar tādu vieglumu, kādu nevar sasniegt pat jūsu helikopteri. Vējš atnesa džungļu elpu: smagu, pikantu lielu baltu ziedu smaržu, kas sajaucās ar asu humusa smaržu. Lejā aiz lēzenas nogāzes šūpojās tumši zaļa blīva koku vainagu jūra. Aiz mums Zerifas kores terases kāpa augšup kā titānisku kāpņu pakāpieni.

Sākām celt nometni starpplanētu kuģu ēnā. To iespaidīgā masa pasargāja mūs no vēja, citādi mēs šeit ilgi nebūtu izturējuši. Šis vējš nepārtraukti pūta virs plato, no augstās zāles un atsevišķiem krūmiem izvilinot dīvainu, vienmuļu un satraucošu melodiju. Tehniķi ātri samontēja metāla mājas-patversmes un stingri nostiprināja tās ar tērauda āķiem, kurus iedzina akmeņainajā zemē. Otrās dienas beigās viss bija gatavs.

Trešajā rītā ar nelielo kosmolaivu devāmies lejā, džungļos. Mēs bijām pieci: Rēnija, Venēras biologs Sobokols, divi viņa palīgi Reums un Tulls un es. Desmit metru augstumā virs zemes mēs ilgi manevrējām gar džungļu malu, pirms atradām vietu, kur iedziļināties zem milzīgo, 500 metru augsto koku arkām. Starp milzu stumbriem te auga “pamežs”, kura augstums un spēks līdzinājās zemes ozolu mežam, tikai pilnībā ietīts lianās, apaudzis ķērpjiem un sūnām. Zaru žāklēs auga krāšņi ziedi - epifīti. Mēs lēni, gliemeža ātrumā, virzījāmies uz priekšu pa šauro spraugu starp kokiem, šad un tad apstājoties negaidītu nokaltušu zaru aizsprostojumu vai liānu aizkaru priekšā, kam mūsu mazjaudīgā kosmolaiva nespēja izlauzties cauri. Reiz uz mums nokrita īsts liānu tīkls, un mums ar Sobokolu bija jādodas ārā, lai atbrīvotu aparātu, izmantojot motorzāģus. Līdz vakaram mežs kļuva retāks. Uzplaiksnīja upe. Lidot pa to kļuva daudz vieglāk. Toties drīz vien bija jāieslēdz prožektori. Jau pilnīgā tumsā sasniedzām ezeru, kas šķita kā melns krāteris starp zariem, kas karājās pār gigantisko koku krastiem.

Mēs nolaidām kosmolaivu pašā ūdens malā vienīgajā piemērotajā nosēšanās vietā. Šeit varēja justies samērā droši. Kosmolaiva, atlieta no ārkārtīgi izturīga plastmasas sakausējuma, pret kuru, ticiet man, jūsu labākie tēraudi ir tikai svins, mums šķita neieņemams patvērums. Un tomēr mēs jutāmies neomulīgi: no visām pusēm mūs ieskāva biezokņi, spiedās virsū, nomāca, izraisīja klaustrofobiju ... Pēc vakariņām mēs izdzēsām prožektorus un paslēpāmies, cerot ieraudzīt to džungļu iemītnieku, par kuru tik daudz tika runāts.

Šo nakti Venēras mežā es nekad neaizmirsīšu! Tiklīdz prožektors nodzisa, mēs ievērojām, kā ezerā parādās zilgans mirdzums: sākumā tas bija vājš, bet ātri pieņēmās spēkā un drīz sasniedza Zemes pilnmēness spožumu virs ekvatora. Likās, ka tas iznirst no ezera dzīlēm, pār kurām, it kā no degoša sēra, mirguļuja zilganas liesmas. Netālu no virsmas sarosījās straujas čūskveida ēnas. Sēžot kreisā ekrāna priekšā starp Rēniju un Sobokolu, es noskatījos uz šo elpu aizraujošo skatu, kā apburts. Reums un Tulls dežurēja pie labā ekrāna, pret džungļiem. Ezera viļņi meta dejojošus zibšņus, uz tintes melnajiem stumbriem, un jaunie venērieši mūs vairākas reizes pasauca, kad viņiem šķita, ka starp kokiem kustas kaut kādas neskaidras figūras.

TAS sākās ap pusnakti. Rēnija, jūtīgāka par mums pārējiem, TO sajuta pirmā. Viņa pēkšņi kļuva bāla un teica, ka viņai ir sajūta, ka uz viņu no tumsas skatās kāda būtne. Lai nomierinātu Rēniju, es ieslēdzu prožektoru, bet pēc tam to atkal izslēdzu, lai nepiesaistītu sev pārāk lielu džungļu iemītnieku uzmanību. Pēc dažām sekundēm mēs visi arī sajutām, ka kāds mūs vēro. Tā bija briesmīga sajūta, tā te pastiprinājās, te vājinājās, it kā kāds klaiņotu apkārt, te tuvodamies, te attālinādamies. Slēpjot pieaugošo satraukumu, es apsēdos pilota krēslā, lai paceltos gaisā, ja būs nepieciešams, un noliku labo roku uz kaujas izstarotāja, fulgulatora, roktura.

Šķita, ka mūs uz dažām minūtēm atlaida. Tad pastiprinājās neskaidra briesmu sajūta.

Un pēkšņi Rēnija, norādot uz ezeru, iekliedzās:

- Tur, Ork, tur!

Zilganais mirdzums pulsēja tādā pašā ritmā, kādā mūsu sirdis savilka sāpes un izmisums. Un tad uz sēkļa mēs pamanījām baismīgu ēnu, kas ritmiski locījās baisā valdzinošā dejā.

Tulls, nobālējis, nomurmināja:

- Eri Kuba ...

- Pastāsti! - uzkliedzu. - Ko tu par viņu zini?

- Ak, neko daudz ... Tā ir tikai sena leģenda. Tiek stāstīts, ka tad kad uz Zemes valdīja drumi, Eri-Kuba valdīja pār visu Thoras kontinentu uz Venēras.

Un, atspiedies pret starpsienu, Tulls dziestošā balsī sāka dziedāt:

Kad pēkšņi uznāk nāves skumjas

Te tālas, bet te atkal tuvas

Tad zini - netālu ir Eri Kuba!

Nakts malā nostājusies tā,

Dzer asinis un dzīvību

No tumsas Eri Kuba.

Gan gļēvulis, gan varonis,

Ikviens no šausmām bojā ies

Kad redzēs Eri-Kubu ...

Viņš apklusa, un sekojošajā klusumā es sadzirdēju mūsu aizsmakušo elpošanu un Rēnijas klusās elsas. Pieauga nenovēršamas šausmas, un tajā pašā laikā es jutu, kā mani atstāj dzīvība, kā katru mirkli zūd mani spēki. Tā bija neaprakstāmi baiga sajūta! Zilgani violetā gaisma ezera dzīlēs sāka dzist, murgaini baismīgais radījums tālumā uz sēkļa nekustīgi sastinga. Es to visu atzīmēju zemapziņā, kā sapnī. Man blakus esošā Rēnija tikko dzirdamā čukstā atkārtoja vārdus, kas mani sasniedza it kā no nesasniedzama attāluma:

Nakts malā nostājusies tā,

Dzer asinis un dzīvību

No tumsas Eri Kuba...

Man likās, ka grimstu melnā bezdibenī. Sobokols lēnām saļima uz grīdas, saliekts uz pusēm, viņam sekoja Reums un Tulls. Rēnija klusi nokrita pie manām kājām. Es vēl nebiju zaudējis samaņu, bet manas acis sāka klāt blāva migla, zvanīja ausīs. Ar pēdējo gribas piepūli es nospiedu starta pogu un gandrīz vienlaicīgi - fulguratora sprūdu. Žilbinošs miljardiem voltu uzplaiksnījums uz mirkli izgaismoja milzīgu pērtiķim līdzīgu briesmoni, kurš smagi apsēdās ūdenī, un tad viss pazuda uguns virpulī. Kosmolaiva ar sparu ietriecās meža zaļajā kupolā, es ar galvu atsitos pret vadības pulti un zaudēju samaņu.

Pamodos gultā uz "Mirgojošā zibens", man apkārt rosījās trīs ārsti. Es jutos ārkārtīgi vājš, un, tiklīdz zināju, ka Rēnijai vairs nedraud briesmas, uzreiz aizmigu dziļā miegā.

Pēc divām dienām Kēls, kuru es biju atstājis kā savu ekspedīcijas vietnieku, man paskaidroja, kā viss notika. Fulguratora zibens piesaistīja viņu uzmanību, un kad viņi ieraudzīja mūsu kosmolaivu, kas strauji pacēlās pret zenītu. sāka ar radaru mums sekot un no tālienes pārņēma mūsu kosmolaivas vadību, kad bijām jau simts kilometru augstumā. Mūs visus atrada dziļā bezsamaņā. Bet dzīvību glābt izdevās tikai mums ar Rēniju. Venērieši mira no sava veida tūlītējas anēmijas, domāju, ka izglābos, tāpēc biju zemietis, bet kā dzīva palika venēriete Rēnija - nevarēja izskaidrot neviens biologs.

Tā vai citādi es beidzot vaigu vaigā tiku redzējis Eri-Kubu, un, ja tā būtu mana griba, es atstātu visu viņu sugu, lai izmirst no aukstuma, kad Venēra attālināsies no Saules. Turklāt manu uzmanību novērsa kāds noslēpumains atklājums. Es jau biju pietiekami atguvies, kad Kēls man paziņoja, ka vienas releju stacijas pamatnes būvbedrē ekskavators uzdūries “kaut kam, kas izskatās pēc betona”. Atstājis nometnē vēl pārāk vājo Rēniju, es uzreiz devos uz būvbedri.

Pēc izglītības es neesmu ģeologs, bet kāds no maniem draugiem, kurš nelaikā nomira nelaimes gadījumā (lai gan reti, tā tomēr notiek arī mūsu laikā), jaunībā bieži mani ņēma līdzi, un es diezgan labi pārzināju petrogrāfiju. Masa mūsu ekskavatora kausā bija acīmredzami mākslīgas izcelsmes. Es liku paplašināt un padziļināt izrakumus. Pēc dažām stundām mūsu priekšā parādījās betona kupols. Jā, tas tiešām bija zems kupols ar apaļiem laika gaitā matētiem kļuvušiem iluminatoriem! Tās pamatnē mēs atradām aizslēgtas slūžu kameras durvis. Mums izdevās tās atvērt, neradot lielus bojājumus konstrukcijā, un mēs ar Kēlu, uzvilkuši respiratorus, devāmies iekšā.

Es ātri sapratu šī atraduma milzīgo nozīmi. Uz Venēras nekad nebija bijuši savi autohtoni, un, tā kā kupols bija ļoti līdzīgs tādiem pašiem kupoliem, kas atrodami uz Marsa, secinājums bija, ka abas planētas apmeklējuši vieni un tie paši kosmosa ceļotāji. Bet kas viņi bija? Pieņēmums par nezināmas sugas radībījumiem nekavējoties atkrita. Nē, kā uz sarkanās planētas, tā arī šeit uz Venēras bija bijuši zemieši! Viņi dzīvoja hermētiskajā stacijā, norobežoti no toksiski nāvējošās atmosfēras. Un tāpat kā uz Marsa, šīs pirmās apmetnes aizgāja bojā, kad sabruka civilizācija, kas tās bija radījusi.

Kupols bija milzīgs un acīmredzot tā bija izlūkošanas stacija. Tajā bija saglabājušās kaujas pēdas. Metāla mēbeles, līdzīgas vēlāko laiku cilvēku apmetņu mēbelēm uz Marsa, bija sadragātas un pat izkusušas. Kādā mirklī man šķita, ka es sapņoju: aiz biezām stikla durvīm uz dīvāna gulēja perfekti saglabājies jaunas sievietes ķermenis. Viņas lūpas nedaudz smaidīja, acis bija aizvērtas, garie gaišie mati nokarājās līdz grīdai. Viņai blakus atradās mazs zaļš flakons.

Patiešām, kad zinātnieki vēlāk ienāca šajā kapličā, analīzes parādīja, ka tā ir piepildīta ar inertu gāzi. Uz galda viņi atrada ar plastmasu pārklātu uzrakstu, kas daļēji pacēla noslēpumainības plīvuru. Tas bija uzrakstīts vienā no senajām pirmsledus laikmeta valodām. Jaunā sieviete, saukta par Hildu Svensoni, nez kāpēc tika uzskatīta par nozīmīgu politisku personu. Viņa izvēlējās izdarīt pašnāvību, lai nenonāktu ienaidnieku rokās. Viņas piekritēji ieradās pārāk vēlu. Un pārvērta šo staciju par kapu.

Mēs nolēmām netraucēt ši kapa mieru, un Hildas ķermenis palika tur, kur to nolika viņas pēdējie draugi. Viens no mūsu valodniekiem, Nilks, kļuva slavens ar atrasto piezīmju iztulkošanu. Ar to palīdzību viņš pierādīja, ka mūsu laikmeta senie dialekti, neskatoties uz pagājušajiem gadu tūkstošiem, cēlušies tieši no pirmās civilizācijas valodām. Tā nu, neviens vairs netraucēja kapa mieru, tikai es reizēm tur ienācu un ilgi stāvēju stikla durvju priekšā. Jaunā sievietei, kas tur gulēja mūžīgā miegā, bija ļoti līdzīga Rēnijai!

Stacijai pamatus ielikām nedaudz tālāk, ar fulguratoriem izdedzinot vairākus hektārus džungļu.

Pēkšņi es saņēmu Padomes pavēli nekavējoties atgriezties Huri-Holdē.