Zemes bēgšana

Psihotehniskais karš

Mēs atgriezāmies manā birojā un ierakstījām Riksa garo stāstu.

Viņu zvaigžņu kuģis nolaidās uz Telbira pēc astoņu gadu klaijojumiem. Planēta izrādījās līdzīga Zemei, un, tā kā apkalpe bija zaudējusi visas cerības atgriezties dzimtenē, viņi apmetās šeit uz visiem laikiem. Kontinenta daļā, kur viņi nolaidās, bija tikai dzīvnieki. Vairākus gadsimtus cilvēki strādāja un vairojās. Tad kādu dienu lielā salā okeāna vidū viņi atrada aborigēnus. Aborigēni, savā attīstībā bija neolīta līmenī. Viņu bija diezgan daudz, vairāki simt tūkstoši. Cerot tajos atrast noderīgus palīgus, cilvēki nogādāja daudzus aborigēnus uz kontinentu un iepazīstināja ar civilizāciju. Vēl vienu gadsimtu viss gāja labi. R'khnehri bija paklausīgi, ātri visu aptveroši un padevīgi, vismaz pēc izskata. Viņi maz zināja par fizikas zinātnēm, bet psiholoģijas jomā viņiem bija ļoti plašas zināšanas, kuras viņi rūpīgi slēpa. Ar bezgalīgu pacietību viņi gaidīja savu stundu, vispirms kā lauku strādnieki, pēc tam kā ierēdņi, nenozīmīgi darbinieki, skolotāji savās skolās, absorbējot no zemiešu zināšanām visu, kas varētu būt noderīgs, un neatklājot neko no saviem noslēpumiem. Un vienmēr tik paklausīgi, tik izpalīdzīgi! Tad kādu dienu sacelšanās, varas sagrābšana un cilvēku hipnotizēšana un pārvēršana par vergiem.

- Es to visu zinu no viņiem pašiem, - sacīja Rikss. - Viņi neko neslēpa, tieši otrādi - labprāt mūs pamocīja. Bet par sacelšnos nevarēja būt ne runas! Kopš bērnības, vēl pirms apziņas atmodas, viņi mūs hipnotizēja, ieaudzināja paklausību, iedvesmoja to, ko paši gribēja. Vēlāk, laiku pa laikam, kāds r'khnehrs, ar izsmieklu, atklāja mums patiesību. Mēs cieta vienu dienu, tad vēl, un tad viņš lika mums aizmirst. Pārējā laikā mēs dzīvojām stingrā pārliecībā, ka esam saimnieki un viņi ir mūsu kalpi. Tas viņus uzjautrināja. Jo, neskatoties uz savu gudrību, viņi ir slikti zinātnieki, cilvēki kļuva par viņu fiziķiem, inženieriem, dabaszinātniekiem. Tie, kuriem bija spējas. Pārējie ir r'hnehru vergi turklāt fanātiski padevīgi saviem saimniekiem, lai gan šī ziedošanās ir iedvesta, nevis brīvprātīga. Un vienmēr ir pavēle: ja nonākat svešu cilvēku rokās, aizmirstiet, ka mēs eksistējam - uz Telbīra dzīvojat tikai jūs, zemes iedzīvotāji! Bet vājākajiem un vismazāk spējīgajiem no mums briesmīgais liktenis būt par nokaujamiem liellopiem: viņi mūs apēd!

- Tātad, - es teicu, - pirmais uzdevums ir sagūstīt cilvēkus un iznīcināt tos citus.

- Nē, Ork, - sacīja Kirioss. - Tas ir otrais uzdevums. Bet pirmais uzdevums pēc dažām stundām mums uzkritīs uz galvas - tā ir viņu flote!

- Nav brīnums, ka viņi mums šķita tik briesmīgi karotāji! Protams, viņi nevarēja uzreiz pārņemt mūsu cilvēku apziņu, bet, acīmredzot, viņi spēja pietiekami izkropļot priekšstatu par sevi, lai mūsu karavīriem šķistu kā kara dēmoni.

- Varbūt. Tomēr tie neatstāja nekādu iespaidu uz Kelbiku.

- Kelbiks ir tehns un ir izgājis psiholoģisku apmācību. Domāju, ka mums nāksies pakļaut šādai apmācībāi lielāko daļu mūsu karavīru, vismaz kadru virsniekus. Tā arī darīsim pēc šīs kaujas. Ja tikai uzvarēsim.

- Mēs to uzvarēsim! - izmeta Kirioss. - Uz drīzu tikšanos, Ork. Man nāksies iet un dot pavēles.

Es paliku divatā ar Riksu. Viņš raudāja, pleci drebēja smagās elsās, tās bija stipra vīrieša, kura iekšējā pasaule sabrukusi, asaras. Es piegāju pie viņa, un viņš pacēla galvu.

- Es neapraudu sevu likteni… esmu atbrīvojies, pēc daudziem simtiem gadu, es esmu pirmais brīvais cilvēks no visiem savas planētas cilvēkiem! Bet kas notiks ar pārējiem? Viņi visi ies bojā, visi nomirs, tikai lai aizsargātu šos nolādētos r'hnehrus!

- Baidos, ka šajā kaujā patiešām ies bojā daudzi cilvēki gan no jūsu, gan no mūsu puses. Bet nākotnē mēs centīsimies kaut ko izdomāt.

Es nospiedu pogu saziņai ar savu laboratoriju, kas jau sen bija praktiski nonākusi Kelbika pārziņā.

- Kelbik!

- Kas nu atkal? Ā, tas esi tu, Ork. Tev kaut ko vajag?

- Ar ko tu tagad nodarbojies?

- Ar ko vēl es varētu nodarboties? Protams, ar hipertelpas zvaigžņu kuģi! Mums jau ir daži panākumi ...

- Liec to savu zvaigžņu kuģi pie malas, ir steidzamāks jautājums. Man vajag tevi un visu tavu jauno ģēniju baru!

Aiz Kelbika muguras pamanīju jauno Hoktu, kurš uzmeta man niknu skatienu.

- Nekavējoties sazinieties ar Telilu un Roobu un sāciet darbojieties ar psihotehniku. Neskaties uz mani tā! Tūlīt jums nosūtīšu sarunas ar gūstekni ierakstu, un jūs visu sapratīsiet. Tas ir ārkārtīgi steidzami! Tas ir dzīvības vai nāves jautājums astonšimt miljoniem cilvēku uz Telbira, neskaitot tos upurus, kas mums pašiem būs jānes, ja jums neizdosies.

- Velns zina kas!

- Es runāju nopietni, Kelbik! Veltiet visas pūles šim projektam ... kā lai to nosauc? .. - projekts “Dezinfekcija”. Tas ir Telbira atbrīvošana no... vispār jau no parazītiem. Es paļaujos uz tevi.

Uz manas pults iedegās sarkana avārijas izsaukuma lampiņa. Es pārtraucu sarunu ar Kelbiku, un uzreiz pieslēdzās Kirioss:

- Ork, ir sākusies kauja! Zemei uzbrūk tūkstoš divi simti kosmosa kuģu. Venērai - seši simti. Mēs varam pretnostatīt tikai divus tūkstošus četrus simtus kosmosa kuģu, lai gan mums ir arī tālvadības torpēdas. Baidos, ka būs smagi.

- Ņemiet pēc iespējas vairāk gūstekņu!

- Gūstekņi kosmosa kaujā? Labi, pamēģināsim.

Negantā kauja ilga septiņpadsmit dienas. Kirioss centās pasargāt cilvēkus. Mēs vēl bijām tālu no jaunās Saules, un visas mūsu pazemes pilsētas bija pārklātas ar biezu sasaluša gaisa un ledus kārtu. Tāpēc Kirioss, neņemot vērā bombardēšanas briesmas, kas nevarēja nodarīt lielu postu, turēja savus galvenos spēkus ciešā ierindā netālu no mūsu planētām, lai novērstu ienainieku karaspēka desantu. Viena ūdeņraža bumba, ko novirzīja spēcīgie antigravitācijas lauki, eksplodēja simt kilometru attālumā no Huri-Holdes un uz vairākām stundām atkausēja radioaktīvā starojuma saindēto atmosfēru un nogāza lielāko daļu debesskrāpju. Tālu tālu melnajās debesīs šad un tad uzplaiksnīja mirdzošas īslaicīgas zvaigznes, iezīmējot cita kuģa, biežāk ienaidnieka, nekā mūsu, bojāeju. No visiem Kiriosa uzstādītajiem kaujas statīviem ar gandrīz nepārtrauktu straumi uz augšu aizlidoja tālvadības šāviņi. Septiņpadsmitajā dienā, zaudējis četras piektdaļas kuģu, ienaidnieks atkāpās. Mūsu zaudējumi bija krietni mazāki un nepārsniedza desmito daļu no sākotnējā kosmosa kuģu skaita. Mums izdevās sagūstīt tikai divdesmit ieslodzītos, bet starp tiem - vienu r'hnehru.

Šajās dienās arī es netērēju laiku.

Turpinot koordinēt militārās operācijas, katru nakti vairākas stundas pavadīju laboratorijā, kur strādāju kopā ar Kelbika grupu. Viņš savāca sev apkārt Zemes zinātniskās domas ziedu - labākos matemātiķus, fiziķus, biologus un psihologus. Viņi spītīgi un nikni risināja radušos problēmu no visām pusēm. Rikss tika iekļauts grupā kā vienīgais primārais informācijas avots par ienaidnieku. Drīz viņš sāka sniegt praktisku palīdzību: atklājās, ka viņš ir talantīgs inženieris. Neviens nevarēja samontēt eksperimentālo ierīci ātrāk par viņu. Viņš izmisīgi strādāja, pieliekot visus spēkus un gribu, lai atriebtu savas tautas mūžseno verdzību un ciešanas.

Bet es laika trūkuma dēļ nevarēju nepārtraukti uzraudzīt darba gaitu. Turklāt, kopš es pārņēmu Solodina un abu planētu likteni, man nebija iespējas nopietni iesaistīties pētījumos, un man šķita, ka esmu atpalicis ne tikai no Kelbika vai Hoktas, bet pat citiem jaunajiem fiziķiem. Tāpēc biju pārsteigts, kad divdesmit piektajā dienā Kelbiks man mierīgi paziņoja pa videofonu:

- Tas ir izdarīts, Ork. Problēma ir atrisināta, vismaz laboratorijas mērogā. Turklāt tas bija vienkārši, bija tikai jādomā. Šī zinātņu šķelšanās ir kaut kāds idiotisms! Telilam jau sen bija visi dati, bet mums ir matemātiskais aparāts, tomēr tas radīts pavisam citiem mērķiem. Pietika, lai saskaņotu orka - jā, tavējo! - vienādojumu ar psihiskajiem viļņiem protams, pēc tam to attiecīgi rekonstruējot un pēc tam piemērojot rezultātiem manu analīzi, un mēs saņēmām jaunu vienādojumu, kas ļauj izmantot divus risinājumus - negatīvu un pozitīvu. Negatīvais risinājums deva mums atslēgu. Es tev visu paskaidrošu vēlāk ...

Aparāts, kas uzstādīts uz neliela galda laboratorijas centrā, bija neiedomājams vadu mudžeklis ar shēmu un bloku klasteriem, virs kuram stāvēja kaut kas līdzīgs prožektoram. Apkārt rosījās vesels bars ārkārtīgi satrauktu jauno tehnu.

- Nesatraucies pārāk par šo te briesmoni, - brīdināja Kelbiks. - Te viss ir pagatavots steigā, puse detaļu šeit nemaz nav vajadzīga, galvenais, ka darbojas.

- Un kādi ir rezultāti?

- Tūlītēja atmiņas pamodināšana, kā zem psihoskopa, bet bez ķiveres, un attālumā. Vai vēlies izmēģināt? Vai atceries vārdus, ar kuriem pirmo reizi mēs satikāties? Vai vari atcerēties?

- Protams, nē. Es pat precīzi neatceros, kad mēs pirmoreiz satikāmies!

- Nostājies tur. Es tagad ieslēgšu prožektoru. Nu ... Ak tu velns! Nu vienmēr tā!

Ar sausu plakšķi izlidoja viens no drošinātājiem.

- Vienmēr šitā te! Viss darbojas lieliski, bet tiklīdz vēlies nodemonstrēt ... Bet kas tad tev?

Visa mana dzīve pazibēja manā priekšā vienā mirklī, ieskaitot epizodes, kuras es labāk nemaz neatcerētos. Es par to pateicu Kelbikam. Viņš sastinga no pārsteiguma un tad sāka dejot.

- Lieliski! Brīnišķīgi! Dzīvē nekad nebūtu uzminējis! Tas novērš pēdējās grūtības. Es domāju, ka mums nāksies ilgstoši pakļaut Telbiru mnemoniskajam starojumam un pēc tam ar izpletņiem nomest gūstekņus, kurus sagatavosim, lai viņi pierunātu citus sasprindzināt atmiņu un atcerēties ... Tagad tas nebūs vajadzīgs! Ķēdes pārtraukuma brīdī jūs saņēmāt īsu lielas jaudas impulsu. To var uzlabot, padarot starojumu periodisku, pulsējošu. Un tad, es domāju, r'hnehriem, pirms nāves būs jāpavada jautra ceturtdaļstunda, ja vien tas vispār ilgs ceturtdaļstundu! Protams, šāds atmiņas uzplaiksnījums nevar būt ilgstošs, bet, ja daudzas atmiņas arī izdzisīs, svarīgākās paliks.

- Galvenais ir noskaidrot, vai ar šo starojumu pietiek, lai pārvarētu r'hnehru ietekmes spēku?

- Man šķiet, mums ir vairāki gūstekņi. Lai atved viņus! Un lai atved arī to sarkanādaino krokodilu! Es devu pavēli, un drīz stingrā apsardzībā laboratorijā tika ievesti divi desmiti gūstekņu. Aiz viņiem, būrī uz riteņiem, ieripoja r'hnehrs.

- Sāksim rindas kārtībā, - sacīja Kelbiks. - Vispirms izmēģināsim ierīci uz vienu cilvēku. Dodiet kādu šurp!

Prožektora priekšā tika nostādīts gaišmatains jauneklis ar naidā degošām acīm. Kelbiks ieslēdza ierīci. Tas nostrādāja zibens ātrumā. Jaunietis saķēra galvu, nodrebēja, ar traku skatienu paskatījās apkārt laboratorijā. Rikss metās pie viņa.

- Kas ar mani notika? - nomurmināja jauneklis. - Tas nevar būt, tā nav taisnība ...

- Diemžēl taisnība, - sacīja Rikss. - No kurienes tu esi, draugs?

- No Rendonas - neliela ciemata, kas atrodas sešdesmit kilometrus uz austrumiem no galvaspilsētas. Es biju mehāniķis uz "Tialpa".

- Tātad pazīsti kapteini Ilkānu?

- Pazināju. Viņš ir miris. Bet vai tu pats esi telbirietis?

- Es biju uz Filiāna". Mani sagūstīja kaujā pie Thera. Esmu šeit jau ilgu laiku.

- Pietiek, paspēsit aorunāties vēlāk - viņus pārtrauca Kelbiks. - Ņemsim citu, šo te resnuli.

Šoreiz efekts bija mazāk efektīgs, bet tikpat patiess. Resnais vīrs ar aizturētu naidu izlika, skatīdamies r'hnehra sejā, visu savu briesmīgāko lāstu krājumu. Pārējie gūstekņi skatījās, neko nesaprotot.

- Nu, tagad visus pārējos, - sacīja Kelbiks. - Visus uzreiz! Ar atsevišķiem indivīdiem viss ir skaidrs.

Viņš pavērsa prožektoru uz telbīriešu grupu. Viņi veltīgi centās izvairīties: Kelbiks viņiem pārvilka neredzamo staru, izraisot šausmu un izmisuma kliedzienus. Tad viss sajaucās. Visi mēģināja runāt vienlaikus, lamāja r'hnehrus, izkliedza lāstus, apraudāja Telbirā palikušo tuvinieku un radinieku likteni. Pēkšņi viens no telbīriešiem izrāva Kelbikam pie jostas esošo fulguratoru un, pirms paspēja viņu aizkavēt, būrī sadedzināja r'khnehru.

- Tagad nogaliniet mani, nevēlos dzīvot! - Viņš šņukstēja. - Šie briesmoņi, man klātesot, apēda manu māsu ...

- Vairs nav nekādu šaubu, - es teicu. - Atliek tikai uzstādīt šādus prožektorus uz kuģiem un doties meklēt ienaidnieka kuģus. Pēc tam varam nolaisties un ...

- Man ir cits plāns, Ork. Bet, ja nu pakļaut apstarojumam visu Telbiru?

- Tas prasīs pārāk daudz prožektoru. Tiesa, ja operācija tiks veikta no liela attāluma ...

- Tas nav iespējams, mnemoniskais starojums vājinās eksponenciāli attiecībā pret attālumu. Lai tas būtu efektīvs, sākotnējam impulsam jābūt ar milzīgu spēku. To nevarēs izdarīt arī no kosmosa kuģiem. Bet, ja mēs uz Zemes uzstādām milzīgus prožektorus ...

- Un cik tuvu mums vajadzēs tuvoties Telbiram?

- Pamatojoties uz simt tūkstošu kilovatu jaudu - mūsu ierīces teorētiski vairāk neizturēs - apmēram trīs miljonus kilometru.

- Pilnīgi neiespējami, Kelbik.

- Kāpēc tad ne?

- Šādā attālumā starp Zemi un Telbiru radīsies tik spēcīga savstarpēja gravitācija, ka būs nepieciešams ļoti sarežģīts manevrs, lai izvairītos no sadursmes. Nemaz nerunājot par gigantiskiem cunami, postošām zemestrīcēm un daudz ko citu. Es saprotu tavu vēlmi: īsā laikā apstarot visu Telbiru un izraisīt vienlaicīgu cilvēku sacelšanos visur. Bet nekas nesanāks, un mums būs jāapmierinās ar mazāk grandioziem plāniem. Piemēram, mēs varam atbrīvot Telbira sektoru pēc sektora. Tas gan prasīs ilgu laiku un daudzus upurus.

- Es neredzu citu ceļu. Tikmēr mēs varēsim dezorganizēt ienaidnieka kosmosa floti, sagrābt viņa kuģus un iesaistīt viņu komandas mūsu pusē. Un, kad tas būs izdarīts, mēs dosim triecienu, un trieciens būs nežēlīgs!

- Laikam jau tev taisnība! Ak jā, starp citu, vai tagad tu atcerējies, kādus vārdus man adresēji toreiz kad pirmoreiz tikāmies?

Jutu, ka nosarkstu. Šis Kelbiks ir cūka! Kad mēs pirmo reizi tikāmies, es tikai biju izlasījis viņa ziņojumu un teicu viņam: "Paklau, dārgais, kas te par muļķībām sarakstīts?"

Pirmā psihotehniskā kauja notika tikai mēnesi vēlāk. Mēs piedzīvojām lielus zaudējumus daudzās kaujās ar ienaidnieku, bet neuzdrošinājāmies izmantot savu jauno slepeno ieroci, kamēr visa mūsu flote nebija ar to apgādāta.

Kauja sākās visattālākās Belila planētas orbītas līmenī, kuru Zeme un Venera jau šķērsoja ar ātrumu simts četrdesmit kilometri sekundē: mēs bremzējām ar visiem spēkiem! Kirioss, neskatoties uz visiem saviem trikiem, nevarēja aizliegt man un Kelbikam piedalīties šajā "eksperimentā".

Mums bija četrdesmit pieci kuģi pret simt divdesmit ienaidnieka kuģiem. Mēs ierindojāmies izstieptā ķēdē. Ienaidnieks no tālienes sāka izšaut torpēdas, kuras viegli pārtvēra mūsu tālvadības šāviņus. Visbeidzot, kad bijām pietiekami tuvu, es pavēlēju ieslēgt prožektorus. Sākumā nekas nenotika, it kā ienaidnieka kuģu apvalks būtu necaurlaidīgs mnemoniskajam starojumam. Bet mēs zinājām, ka tas tā nav. Mums pretī metās vēl vairākas torpēdas; mēs tās pārtvērām pusceļā, bet neatbildējām. Pēkšņi ienaidnieka kaujas ierinda sāka jukt. Viens no kuģiem atklāja uguni uz kaimiņu, tas atbildēja, un abi pazuda baigā atomuzliesmojumā. Un tad atdzīvojās rācijas:

- Nešaujiet! Pārtrauciet uguni! Tas ir briesmīgs pārpratums! Mēs piekrītam vienoties uz jebkādiem nosacījumiem!

Stingras apsardzes pavadībā - neko nevar zināt, varēja atgadīties traģiski pārsteigumi! - mēs nosēdinājāmi visus viņu kuģus netālu no Huri-Holdes. Padome pieņēma komandu pārstāvju delegācijas. Viņu stāsti daudz neatšķīrās viens no otra: cilvēki pēkšņi attapās un saprata, kādā murgā viņi dzīvojuši! Katrā kuģī bija divi vai trīs r'hnehri; tie uzreiz tika saraustīti gabalos. Tikai vienā gadījumā viņiem izdevās uz īsu brīdi iegūt pārsvaru. Tad cilvēki vērsās pie mums. šāds karš turpinājās četrus mēnešus. Cilvēku upuru bija maz, bet ienaidnieks zaudēja visus savus kuģus. Mūsu kosmosa flote gandrīz dubultojās ar Telbiras karakuģiem un to apkalpēm, mēs uzreiz iedevām viņiem savus ieročus un mnemoniskos prožektorus. Tad ienaidnieks saprata, ka šeit kaut kas nav kārtībā, un vispār pārtrauca izlidot kosmosā.

Beidzot pienāca izšķirošais brīdis. Mēs sākām aprakstīt ap zvaigzni Belilu sašaurinošos spirāli, lai izietu Telbira orbītā, bet ceturtdaļā no orbītas attāluma no šīs planētas. Šajā orbītā Zemes klimatam bija jākļūst nedaudz karstākam nekā agrāk, pie no mūsu vecās Saules. Mēs vēlējāmies novietot Venēru orbītā tuvāk zvaigznei, taču tika aprēķināts, ka gada vidējai temperatūrai uz tās jākļūst mērenākai. Šo orbītu aprēķināšana mūsu astronomiem kļuva par smagu pārbaudījumu. Bija nepieciešams precīzi aprēķināt pārejas brīdi caur Telbira orbītu, lai tur neradītu katastrofālas izmaiņas un neizjauktu visas sistēmas līdzsvaru, kurā tagad bija jāiekļauj divas jaunas planētas. Ja saprātīgās būtnes, kādreiz atstās šo sistēmu, astronomi no tālām zvaigznēm ilgi mulsīs, jautājot sev, kāpēc divas planētas, kas riņķo ap Belilu, nepakļaujas klasiskajam attāluma likumam!

Pirmo triecienu devām nelielam ciematam, kas atradās kalnos. Trīs kosmosa kuģi nolaidās tur naktī, kamēr mūsu galvenie spēki virzījās virs Telbiras galvaspilsētas, pārtverot pēdējos ienaidnieka kuģus. Ciemats tika pakļauts mnemoniskam starojumam, tad mūsu trīs kosmosa kuģi ar telbīriešu apkalpēm nolaidās blakus. Pēc dažām minūtēm ciemats bija mūsu rokās. Neviens r'hnehrs nepalika dzīvs, un viņi nomira drūmā nāvē, jo šajā ciematā bija viena no kautuvēm, kur paši cilvēki apstrādāja citu cilvēku kautķermeņus. Negribas pat noticēt, ka kaut kas tāds tiešām iespējams!

Eksperiments bija ļoti veiksmīgs, un mēs pacentāmies to izmantot savā labā. Tajā pašā naktī tika veikti vairāki uzbrukumi - ja tos tā var saukt - citiem ciematiem un mazpilsētām dažādās vietās. Tajā pašā laikā citi kosmosa kuģi pārlidoja lielās pilsētas, pēc nejaušības principa zīmējot uz tām apļus ar mnemoniskiem prožektoriem, kas nekavējoties pārvērtās par sacelšanās karstajiem punktiem. R'hnehru pretestība tika salauzta vienā mirklī. Viņu bija maz, viņi bija pieraduši pie dīkas, bezrūpīgas dzīves, viņi bija pieraduši paļauties uz cilvēkiem visos tehniskajos jautājumos un, pats galvenais, viņi vairs nevarēja pakļaut savai gribai tos, kurus bija skāris mnemoniskais stars. Pēc mēneša viss bija beidzies. Un viss beidzās neizlejot daudz asiņu, izņemot dažas traģiskas epizodes.

Divus mēnešus vēlāk mēs uz Zemes tikāmies ar Telbiras valdības sūtņiem, kuri lūdza uzņemt savu planētu mūsu kopienā.

Kas attiecas uz r'hnehriem, dzīvi palika tikai nedaudzi. Mnemoniskais starojums, kas pamodināja cilvēku atmiņu, viņus neietekmēja, un līdz pašām beigām viņi tā arī nesaprata, ar kādiem ieročiem tikuši uzvarēti. Viņu bija atlicis tikai divi tūkstoši, un mums ar grūtībām izdevās izglābt šīs pusķirzakas no Telbira tautas taisnīgajām dusmām. Viņi visi tika izsūtīti uz vienu no planētām, dodot viņiem iespēju dzīvot kā vēlas stingrā cilvēku uzraudzībā. Lai paši veido savu civilizāciju, ja vien viņi uz to ir spējīgi! Zeme un Venēra tuvojās Belilam, bet visi jau šo zvaigzni sauca par Sauli! Reiz, ziņkāri skatoties caur teleskopu uz Venēru, es pamanīju, ka tās disks ir kļuvis neskaidrs. Tai apkārt sāka veidoties atmosfēra. Kopā ar Rēniju mēs devāmies uz manu stikloto biroju Huri-Holdē, augšējā pilsētā, kur es, šķiet, nebiju bijusi veselu mūžību. Uz mana galda joprojām atradās rupji apstrādātais akmens cirvis. No loga redzējām to pašu tuksnesīgo ainavu: ar sniegu un sasalušu gaisu kas klāja visu Zemi. Venēra, kurai vajadzēja iekļūt orbītā tuvākā Saulei, mūs apsteidza, un tur jau bija siltāks.

Mēs ielūkojāmies manā "laternā" reizi nedēļā, bet pēc tam katru dienu. Reiz mēs ieradāmies tur rītausmā, kad Saule, vēl tik tāla, tikai cēlās virs horizonta. Tās stari pieskārās sasalušā gaisa masai, un man šķita, ka uzpeld neliela dūmaka. Tomēr nekas cits nekustējās, un es devos lejā uz savu pazemes laboratoriju, atstājot Rēniju un Arielu augšā.

Ap pulksten deviņiem man piezvanīja Rēnija:

- Ork, nāc ātrāk pie mums! Tas ir sācies!

Es visu varēju redzēt ekrānā, neceļoties uz vietas, bet kaut kas sirdī teica, ka ar to man būs par maz. Es gribēju savām acīm redzēt, kā atdzimst mana planēta! Uz jumtiem mūsu acu priekšā sāka vārīties biezās sasalušā gaisa masas, sajaukties, slīdēt un klusi nokrist ielu aizās. Jau bija pamanāms kaut kas līdzīgs atmosfērai, ļoti retinātai un gandrīz netveramai. Saulei paceļoties pret zenītu, gaisa viršana pastiprinājās, un drīz vien pilsētu pārklāja bieza migla. Reizēm konvekcijas straumes, kas bija ļoti spēcīgas šajā retinātajā atmosfērā ar milzīgajām temperatūras atšķirībām, izkliedēja miglu, un es redzēju tālumā pilsētas torņus, it kā ietinoties šķidrā pelēkā plīvurā. Šķidrā gaisa ūdenskritumi šad un tad nokrita no jumtiem, bet nesasniedza ielu līmeni, lidojumā pārvēršoties dzīvinošajā gāzē.

Nākamajā dienā barometri jau rādīja spiedienu, kas vienāds ar desmito daļu no normas. Tas strauji auga. Un ilgi pirms Zemes nonākšanas savā gala orbītā atmosfēra uz tās bija pilnībā atjaunota. Bet sasalušās jūras un okeāni kusa daudz lēnāk, un daudzus gadus Zeme palika ar ledu pārklāta planēta. Lielo pavasari pavadīja daudzas nelielas katastrofas. Augsne, kā jau sagaidāms, atkusa no augšas, un tas noveda pie daudziem nogruvumiem nogāzēs, dažkārt nesot milzīgas zemes un akmeņu masas. Planētas virsma pārvērtās staignā purvā. Okeāni arī atkusa no augšas, un šad un tad pēkšņi parādījās kolosāli vieglākā ledus lauki, radot negaidītus milzīgus plūdus. Bet tas viss mums šķita nieks. Pēc tik daudzu gadu klaiņošanas melnajā, aukstajā bezdibenī un vētrām mēs beidzot iebraucām drošā ostā - Telbirs iestājās mūsu savienībā, un es bieži apmeklēju šo skaisto planētu. Atbrīvojoties no parazītiem - r'hnehriem - telbīrieši panāca lielu progresu, un mēs viņiem palīdzējām, cik vien spējām. Krīze bija beigusies, es noliku savas Augstākā Koordinatora pilnvaras un kopā ar Kelbiku iestājos zinātņu maģistru padomē. Un 4629. gada pirmajā dienā, Padomes priekšā, kurā vadīja Hanns, es publiski un svinīgi paziņoju Zemes un Venēras tautām, ka Lielā Krēsla ir beigusies. Bet joprojām bija daudz neatrisinātu problēmu. Piemēram, mēs vēlējāmies uzturēt kontaktus ar Etanora cilvēci. Drumu iebrukums, sadursme ar trrissiem un pēc tam ar r'hnehriem liecināja, ka kosmosā mēs neesam vieni. Un mēs arī vēlējāmies uzzināt: kur āpmetušies mūsu citu zvaigžņu kuģu apkalpju pēcnācēji, kas pazuduši Visumā? Varbūt viņi mūs gaida jaunas civilizācijas slavas spozmē ... bet varbūt kaunpilnas verdzības tumsā. Tieši tāpēc es kopā ar Kelbiku un viņa pētniecības grupu esam sākuši pētīt hipertelpas un lēciena laikā problēmas. Mums ar Kelbiku nebija un nevarēja būt veltīga sāncensības. Viņš turpināja vadīt laboratoriju laikā, kad es biju spiests to pamest, un tālāk strādāja patstāvīgi. Kad atgriezos, man radās iespēja iepazīties ar to, ko viņi bija sasnieguši manas prombūtnes laikā, un nepretendēju uz vadošo lomu. Darba pietika visiem cilvēkiem!

Pagāja gandrīz gads, lai panāktu nokavēto. Tas bija manas dzīves grūtākais darbs, bet es to paveicu, jo negribēju atlikušās dienas pavadīt kā godājams pensionārs. Galu galā man bija tikai piecdesmit četri gadi - jaunības uzplaukums mums, kuri dzīvo divus gadsimtus!