Zemes bēgšana

Vieta aizņemta!

Mēs apēķinājām, ka piecpadsmit dienu laikā sasniegsim Etanora planētu sistēmu. Tā sastāvēja no vienpadsmit planētām, no kurām vismaz divas varēja apdzīvot, ja to atmosfēra mums būtu piemērota. Protams, mēs nedomājām šīs planētas kolonizēt uzreiz. Sākumā bija nepieciešams nogādāt Venēru un Zemi piemērotās orbītās, bet tad būs redzams!

Kad mēs sākām tuvoties devītajai - ārējai planētai mūsu kursā - radari uz Haka viļņiem pēkšņi atklāja trīs ķermeņus, kas lielā ātrumā lidoja tieši uz mums. Es gulēju un mani pamodināja trauksmes signāls. Kelbiks atvēra manas kajītes durvis, kaut ko nokliedza un pazuda. Es steigšus saģērbos un metos uz vadības kabīni. Kelbiks jau bija tur, noliecies pār ekrānu.

- Diemžēl, Ork! Viņš iesaucās. - Izskatās, ka vieta jau ir aizņemta!

- Izskatās gan, - nomurmināju. - Tiril, kaujas trauksme!

Nenovēršot acis, mēs skatījāmies uz ekrānā redzamajiem trīs p;unktiem, kamēr apkalpe un desantnieki ieņēma savas vietas, gatavojoties, iespējams, pirmajai kaujai kosmosā kopš neatminamiem laikiem kad notika drumu uzbrukums. Visbeidzot, ekrānā kļuva skaidri redzami trīs zvaigžņu kuģi. Tie bija mazāki par mūsu kuģiem bet lidoja ļoti ātri. Raķešu sprauslas nebija pamanāmas: acīmredzot nepazīstamie izmantoja kosmomagnētisma principu vai kādu citu tikpat augstu tehnoloģiju.

Pēkšņi no vadošā kuģa atdalījās dzirkstošs punkts un lielā ātrumā metās mums pretī.

- Tiril, uzmanību ... - iesāku un apklusu. Dzirkstošais punkts izveidoja precīzu pusloku un atkal atgriezās pie kuģa sāna. Šis manevrs tika atkārtots trīs reizes.

- Sapratu! - iesaucās Kelbiks. - Viņi brīdina, ka viņiem ir ieroči, bet viņi nevēlas tos izmantot.

- Varbūt, Tiril, atbildi viņiem līdzvērtīgi un sāc bremzēt.

Desmit ar tālvadību vadāmas torpēdas izlidoja no Klinganas, uzreiz pārvarēja ceturto daļu no attāluma, kas mūs šķīra no svešiniekiem, un atgriezās savās ligzdās. Mēs pamazām tuvojāmies. Visbeidzot, atstājis savus pavadoņus tālu aiz muguras, vadošais kuģis apstājās apmēram trīsdesmit kilometru attālumā no mums. Tagad tas bija skaidri aplūkojamsa video ekrānos: mūsu priekšā karājās garš, spīdīgs cigārs bez iluminatoriem. Tas šķita monolīts: mēs nevarējām saskatīt nevienu šuvi vai kniedes.

- Mēģināsim ar viņiem sazināties ar radio, - es ierosināju.

Diezgan ilgu laiku mēs sūtījām signālus dažādos viļņos, nesaņemot atbildi. Visbeidzot, mūsu uztvērējs nočerkstēja, televīzijas ekrāns uzplaiksnīja un pēc tam nodzisa. Un šajā īsajā brīdī mēs ieraudzījām cilvēka seju! Nebija iespējams noteikt, kādā krāsā tā bija - pa ekrānu izplūda varavīkšņainas šļakatas.

- Uz kāda viļņa mēs bijām? Trīsdesmit centimetri? Meklējiet uz trīsdesmit!

Mūsu ekrāns iedegās un šoreiz vienmērīgi. Uz mums skatījās kāds vīrietis. Un nevis kāds humanoīds, kas attālināti atgādinātu cilvēku, bet gan īsts cilvēks! Viņam bija enerģiska iedegusi seja, caururbjošas zilas acis un gari, brūni mati, kas bija manāmi zem sudrabainas ķiveres. Viņš ierunājās. Valoda man bija nesaprotama, bet kaut ko atgādināja. Kelbiks pagrūda mani ar elkoni un nomurmināja:

- Ork, šī valoda, šķiet līdzīga tūkstošgades sākuma senajai klumu valodai!

- Kā tad tu zini šo valodu, kurā vairs neviens nerunā jau četrsimt gadus?

- Es to iemācījos kā students, lai pārbaudītu viena matemātiskā traktāta tulkojumu, starp citu, ne pārāk precīzu. Varbūt es kļūdos, bet es domāju, ka šis cilvēks jautā, kas mēs esam un no kurienes ieradušies.

- Nu ko, pamēģini viņam atbildēt!

Ar grūtībām atradis vajadzīgos vārdus, Kelbiks pateica īsu frāzi. Vīrieša seja ekrānā atspoguļoja milzīgu pārsteigumu, pēc tam prieku. Viņš uzreiz īsi atbildēja.

- Viņš saka, ka ir priecīgs satikt cilvēkus. Viņš baidījās, ka mēs esam drumu sabiedrotie.

- Tātad viņi zina par drumiem?

Kelbiks ar nožēlu paskatījās uz mani.

- Tā kā šie ir cilvēki un viņi runā klumu valodā, tad, visticamāk, tie ir kāda mūsu kosmosa kuģa apkalpes locekļu pēcnācēji! Vai tiešām neapjēdz?

Es pagriezos pret kapteini.

- Tiril, tev vienmēr ir patikusi vēsture. Pastāsti man, vai starp pazudušajiem zvaigžņu kuģiem bija kaut viens no ar klumu apkalpi?

Viņš dažas sekundes apdomājās.

- Domāju, ka jā. Trešais vai piektais zvaigžņu kuģis, vai varbūt pat abi. Sākot ar desmito, kas startēja 4119. gadā, jau tika ieviesta universālā valoda, lai gan senās vietējās valodas dažās vietās saglabājās līdz pat 4300. gadam.

No ekrāna atskanēja jauna, šoreiz neatlaidīgāku jautājumu straume. Kelbiks ne pārāk pārliecinoši tulkoja:

- Ja es skaidri sapratu - viņu valoda ir ļoti izmainījusies, - viņš atkal mums jautā, no kurienes mēs esam. Pateikt?

- Protams!

Vairākas minūtes Kelbiks runāja viens pats. Vīrietis ķiverē klausījās. Es redzēju, kā viņa sejā neticības izpausmi nomainīja izbrīns un visbeidzot apbrīns. Viņš pateica dažus vārdus un pārtrauca sakarus.

- Viņš runās ar savu valdību. Mums jāpaliek uz vietas, līdz viņš saņems norādījumus.

Uz Heka viļņiem mēs savukārt sazinājāmies ar Zemi. Es pavēlēju turpināt bremzēšanu un lūdzu Padomi, lai mūsu flote tiktu turēta kaujas gatavībā. Tad sākās mokoša gaidīšana.

Trīs zvaigžņu kuģi turpināja peldēt kosmosā mūsu priekšā, bet tagad tuvākais atradās jau divdesmit kilometru attālumā, bet pārējie divi attālinājās lidz simts kilometriem. Viņi neizrādīja dzīvības pazīmes. Mūsu cilvēki palika kaujas posteņos, gatavi uz visu. Mēs trīs reizes mēģinājām atjaunott savienojumu, bet bez rezultātiem. Laiks vilkās arvien lēnāk. Visbeidzot, pēc divpadsmit garām stundām ekrāns atkal iedegās.

- Vai uz kuģa jums ir kāds, kurš var turpināt sarunas jūsu Vadības vārdā? - jautāja tas pats rudais svešinieks ķiverē.

- Jā! - Es atbildēju.

- Aicinām jūs uz mūsu klāja kopā ar jūsu pavadoni, kurš zina mūsu valodu. Mēs lidosim uz Tiliju, kur jūs satiksit mūsu Vadītājus. Divi mūsējie dosies uz jūsu kuģi kā ķīlnieki. Jūs atgriezīsities perioda robežās, kas vienāds ar jūsu priekšā esošās planētas Rethoras divpadsmit apgriezieniem ap asi.

- Lai tā būtu, - sacīja Kelbiks. "Bet, ja mēs neatgriezīsimies laikā, mūsu draugi parādīs jums visu abu planētu spēku.

Vīrietis paraustīja plecus.

- Esmu kapteinis Kirioss Milonass, - viņš teica. - Mēs nebaidāmies no jums, bet vēlamies mieru, ja vien miers ir iespējams. Lai jums nemāktu bailes, jūs varat lidot pie mums savā kosmolaivā.

- Piekrītam. Vai jums ir slūžas?

- Protams. Tās tiks atvērtas.

Ātri savā kajītē savācu nepieciešamās personīgās mantas un, tā kā svešinieks neko neteica par ieročiem, paņēmu līdzi personīgo fulguratoru. Jau laivā mēs uzvilkām skafandrus, un, kad mūsu aparāts piestāja uz svešā kuģa klāja, un mēs iegājām gaisa slūžu atverē. Tiesa, nogaidījuši, kamēr divas figūras līdzīgos skafandros, ieņēma vietas mūsu laivā, uz atvadām mums pamājot. Gaisa slūžu durvis bez trokšņa aizvērās. Mēs kļuvām par kāda svešā zvaigžņu kuģa gūstekņiem.

Tieši noteiktajā laikā mēs noguruši un satraukti atgriezāmies uz "Klingana". Jā, šeit mums vietas nebija! Situācija Etanora sistēmā izrādījās tik sarežģīta un mulsinoša, ka divu vēl blīvāk apdzīvotu planētu klātbūtne varēja izraisīt pilsoņu karu. Tilieši, patiešām kāda mūsu zvaigžņu kuģa apkalpes pēcteči, bija apmetušies šeit pēc ilgiem klejojumiem Visumā. Bet ilgstoša uzturēšanās kosmosā izraisīja mutāciju. Tas izpaudās faktā, ka starp desmit bērniem viņiem bija tikai viens zēns. Līdz ar to - obligātā poligāmija, lai saglabātu vismaz minimālu vīriešu skaitu. Jautājumu sarežģīja fakts, ka otro dzīvībai piemēroto planētu apdzīvoja cilvēkiem naidīgi humanoīdi - trrissi, kuriem jau bija pazīstami starpplanētu ceļojumi. Tiliešiem nācās nepārtraukti atvairīt uzbrukumus, un viņu vīrieši veidoja augstāko kosmosa bruņinieku kastu. Piedevām pastāvēja sarežģīta, nesaprotama sociālā struktūra, kas atgādina karakuģa hierarhiju. Viņi bija radījuši diezgan augstu, bet mums pilnīgi svešu civilizāciju. Un negribēja neviena palīdzību, nepieļāva neviena iejaukšanos. Lepni karotāji, savu skaisto harēmu pavēlnieki, daudzu ģimeņu tēvi, viņi vēlējās otro planētu iekarot saviem pēcnācējiem. Turklāt trrissi turpināja viņiem uzbrukt pirmie.

Sarunas ar Tiliju nebija sekmīgas. Tilieši pasniedza mums draudzīgu roku, bet ietērptu tērauda cimdā. Viņi apbrīnoja zemiešu varoņdarbu, bija gatavi ar prieku pieņemt jebkādu zinātnisku un militāru palīdzību, un savukārt dalīties ar mums savās zināšanās, viņi pat bija gatavi nodot mūsu rīcībā dažus savus labākos virsniekus, kuri bija rūdīti kosmosa kaujās, bet stingri palūdza pamest sev piederošo sistēmu, lai arī turpmāk izvairītos no konfliktiem. Un mēs piekritām.