Zemes bēgšana

Caur kosmosu

Lielā Krēsla! Tā ilga tikai piecpadsmit gadus un tomēr bija pelnījusi šo nosaukumu. Mūsu mērķis Etanors tajā laikā bija tuvākā zvaigzne, kas atradās piecu gaismas gadu attālumā no mums. Mūsu lielie teleskopi ap Etanoru bija atklājuši vismaz septiņas planētas.

Kāds vakars īpaši palicis manā atmiņā. Kopā ar Kelbiku un Rēniju mēs sēdējām centrālajā observatorijā. Rēnija jutās nogurusi: mums drīz piedzims dēls. Mēs sēdējām ērtos krēslos panorāmas ekrāna priekšā. Tā vienā stūrī mirdzēja gāzes miglājs, kas kādreiz bija mūsu Saule, bet mēs to jau esam apzīmējuši ar tehnisku terminu, -, “Nova Sol”. Citā zvaigznāja stūrī, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes, izcēlās viens īpaši spilgts punkts - Etanors. Mēs runājām par pašu barjeru, kas reiz apturēja mūsu zvaigžņu kuģus un kurai mēs tuvojāmies.

- Es vēlreiz pārbaudīju aprēķinus, Ork. Šķiet, ka viss ir kārtībā. Redzi, pēc šī atgadījuma ar Kloba konstanti esmu kļuvis uzmanīgāks.

- Tātad cauri barjerai iziesim?

- Neapšaubāmi! Un mēs, iespējams, to pat nepamanīsim. Tomēr ir nepieciešams, lai tajā brīdī kosmosā nebūtu absolūti neviena kosmomagnētiskā kuģa. Ja mūsu senču atstātie dati ir precīzi, viss būs kārtībā.

- Es domāju, ka tie ir precīzi. Tomēr es nosūtīšu izlūkos uz priekšu kosmomagnētisko kuģi ...

- Pie mūsu ātruma, ņemot vērā, ka vecās relatīvistiskās formulas vēl nav noraidītas, no tā nebūs lielas jēgas. Kosmosa kuģis mūs apsteigs tikai par dažām dienām!

- Jā, varbūt tas ir bezjēdzīgi. Kā veicas ar marsiešu zvaigžņu kuģa izpēti?

- Mīņājamies uz vietas, pats taču zini. Tomēr varbūt arī nezini. Tavi Augstākā Koordinatora pienākumi vairs neatstāj laiku pētījumiem ...

Jā, es jau vairākus gadus esmu Augstākais Koordinators. Emu atbildīgs par dzīvi uz divām planētām. Šis marsieši zvaigžņu kuģis ... Varbūt Klobors nepamanīja kādu detaļu, kas viņam, arheologam, šķita nesvarīga? Neskatoties uz visu mūsu optimismu darba sākumā, mums nekādi neizdevās uzbūvēt šādu dzinēju. Tas daudz neatšķīrās no hipertelpas dzinēja, kuru bija neveiksmīgi mēģinājuši izmantot mūsu senči. Turklāt uz marsiešu kosmosa kuģa bija parasts kosmomagnēta motors. Un tomēr pirmajā pilsētā atrastie dokumenti bija neapgāžami: marsieši, mums ļoti līdzīgi radījumi, apmeklēja tālas zvaigznes un ar pārliecību atgriezās. Un daudzas reizes! Tiesa, uz viņu kuģa bija vēl kāda īpaša shēma, kuru mūsu labākie speciālisti, ieskaitot Kelbiku, nevarēja izskaidrot. Tās darbība ietekmēja nevis telpu, bet laiku.

- Paklau, Ork! - Rēnija piesardzīgi iejaucās. - Ja marsieši kādreiz sasniedza citas zvaigžņu sistēmas, tad varbūt viņi tur ir līdz šai dienai? Un varbūt mūsu senči, no tiem zvaigžņu kuģiem, kuri neatgriezās, satikās ar viņiem?

Es pasmaidīju.

- Mēs jau esam par to padomājuši, Rēnij. Tieši paredzot šo iespēju, es uzdevu dažādām zinātnieku grupām risināt ieroču problēmu ...

Mēs apklusām. Ekrānā zvaigznes mirdzēja tik rāmi un laipni, it kā tās mūs aicinātu un gaidītu. Bet tās bija tik bezgala tālu! .. mani pārņēma skumjas. Tik daudzus gadus mēs vairs neesam redzējuši maigo Saules gaismu! Vai tiešām cilvēkam lemts uzzināt tikai niecīgu kosmosa daļiņu? Pieci gaismas gadi ... Bet Visums ir izkaisīts pa miljardiem un miljardiem parseku!

Kelbiks acīmredzot uzminēja manas domas.

- Mēs tomēr atklāsim marsiešu noslēpumu! Varbūt tas vairs nenotiks mums esot dzīviem, bet kāda te atšķirība? Mēs esam pārvietojuši mūsu planētas un izglābuši cilvēci. Tas jau ir daudz, tici man!

- Vai jūs runājāt par ieročiem? - Rēnija jautāja, it kā attapusies no domām. - Jūs domājat, ka mums tie patiešām būs jāizmanto?

- Nezinu. Es ceru, ka nē. Bet, ja zvaigznes sistēmā, kurā mēs ieiesim, ir saprātīgas būtnes un ja viņi ir pazīstami ar starpplanētu lidojumiem, es baidos, ka viņi mūs sagaidīs bez īpaši liela prieka. Es vēlētos, kaut Etanoras sistēmā nebūtu dzīvības!

- Un ja nu tā ir drumu pasaule? - Rēnija nodrebēja.

- Tagad esam labāk apbruņoti nekā mūsu senči, - atbildēja Kelbiks. - Mūsu pusē ir viss divu planētu spēks.

- Bet cik planētu ir viņu pusē? - es iebildu. - Tomēr šāda iespēja man šķiet maz ticama. Spriežot pēc drumu iebrukuma ritma, viņi lidoja no daudz tālākām pasaulēm un ar ātrumu, kas bija mazāks par gaismas ātrumu. Starp katru jaunas armādas ierašanos pagāja sešdesmit gadi! ..

- Kas zina, ar kādiem vēl monstriem mēs tiksimies! - Rēnija nopūtās.

- Dzīvosim un redzēsim!

Pienāca laiks, un mēs pārvarējām barjeru. Es pat nesūtīju kosmosa kuģi izlūkošanai. Visu iepriekšējo ekspedīciju ziņojumi sakrita līdz mazākajai detaļai. Pirmkārt, palēnināšanās, tad apstāšanās un absolūta neiespējamība virzīties tālāk, neskatoties uz milzīgo enerģijas patēriņu. Tālvadāmi roboti brīdināja mūs par pieeju barjerai. Un tieši tad mēs panervozējām par mūsu Mēness likteni!

Teorētiski mūsu satelīta masa, pie ši ātruma, bija pietiekama, lai pārvarētu barjeru. Bet praksē? Mēs to nezinājām. Tas nozīmē, ka viss bija jāaprēķina tā, lai Mēness neatrastos barjeras priekšā Zemei virzoties caur to, pretējā gadījumā varēja rasties baigs karambols ar kosmisku biljardu.

Pēdējos mēnešos Kelbiks izstrādāja teoriju par barjeras pārvarēšanu, izmantojot rezonanses metodi, taču viņš nāca klajā ar vienādojumiem, kuru fiziskā nozīme bija visai neskaidra, un mums no tā nebija nekāda labuma. Piemēram, mēs nezinājām, kur sākas planētu masu bīstamā zona. Tāpēc visas observatorijas cieši vēroja Mēnesi, lai nekavējoties ziņotu par vismazākajām izmaiņām tā orbītā.

Pienāca brīdis, kad mūsu tālvadāmie roboti apstājās. Tagad mums pēc dažām stundām pašiem bija jāpārvar barjera, Mēnesim atrodoties aiz Zemes. Tādējādi nekas mūs neapdraudēja. Bet mēs, katram gadījumam uz laiku evakuējām visus, kas atradās uz Mēness. Atstājuši Padomi kontroles telpā, mēs ar Kelbiku devāmies uz laboratoriju. Rēnija bija mājās kopā ar mūsu jaundzimušo dēlu Arielu, bet dažas minūtes pirms kritiskā brīža viņa pievienojās mums.

Tomēr šo brīdi neviens pat nepamanīja. Tikai pēc tā, ka mūsu kosmosa kuģi drīz varēja netraucēti startēt, mēs sapratām, ka barjera ir aiz muguras. Ne gravitācijas spēks, ne magnētiskais lauks, ne gaismas ātrums - šajā brīdī neizmainījās nekas. Un Mēness bez traucējumiem sekoja mums.

Ļoti lēni tuvojās mūsu ceļojuma galamērķis Etanors. Zvaigzne jau bija ieguvusi diska formu, kas bija redzams pat ar parastajiem tālskatiem. Bet tās planētas varēja saskatīt tikai ar lielo teleskopu palīdzību, un tas mums nedeva neko jaunu, jo pat lielajos teleskopos jebkurš debess ķermenis, zvaigzne vai planēta izskatījās tikai balts punkts. Tikai pusi gaismas gada attālumā no Etanora mēs sākām bremzēt. Un pēc dažiem mēnešiem, kad ātrums jau bija ievērojami samazināts, es kā vadītājs, devos izlūkošanas ekspedīcijā.

Mums vajadzēja startēt ar vienu no lielajiem kaujas kosmosa kuģiem, kādi katram gadījumam tika uzbūvēti diezgan lielā daudzumā. To sauca “Klingans”, kas nozīmē “Biedējošais”. Kā redzat, pat mēs neesam tikuši vaļā no ieraduma saviem karakuģiem piešķirt skaļus nosaukumus! Nedaudz vairāk nekā simts metru garš, ar maksimālo diametru divdesmit pieci metri, tas burtiski bija piebāzts ar visiem zināmajiem, pusaizmirstajiem ieročiem, kurus mūsu miermīlīgajai zinātnei bija izdevies atjaunot, kā arī dažiem jaunizgudrojumiem. Es nolēmu piedalīties ekspedīcijā, lai uz vietas noteiktu, vai šīs zvaigznes sistēma mums būs piemērota, vai mums nevajadzētu, pārāk nesamazinot ātrumu, lidot uz citu zvaigzni. Protams, Kelbiks vēlējās mani pavadīt, un, lai gan, iespējams, būtu bijis prātīgāk viņu atstāt uz Zemes, es piekritu. Mans augstais amats mani atsvešināja no citiem mirstīgajiem, izņemot dažus draugus, un, ja kopā ar mani nevarēja būt Rēnija, tad lai tuvumā ir vismaz viens tuvs draugs!

Apkalpe sastāvēja no piecdesmit cilvēkiem venērieša Tirila vadībā. Kuģa vadīšanai pietiktu ar desmit, pārējie veidoja kaujas grupu, bet es patiesi cerēju, ka tā nebūs vajadzīga.

Mēs pacēlāmies no rīta - Etanora gaisma jau bija pietiekama, lai vārds iegūtu sākotnējo nozīmi. Rēnija mani aizveda līdz gaisa slūžām un tad aizgāja, maza figūra skafandrā uz sasaluša gaisa lauka. Mēs ar Kelbiku iekārtojāmies vadības telpā, un "Klingans" uzlidoja debesīs, uzņemot ātrumu.