Zemes bēgšana

Apvērsums

Padome mani pieņēma uzreiz. Politiskā situācija bija skaidra, bet kosmiskā - nemierīga. Kelbiks iepazīstināja mani ar jaunākajiem datiem.

Zeme un Venēra tagad bēga ar ātrumu, kas pārsniedza Saules karsto gāzu ātrumu. Katrā ziņā mēs jau bijām ārpus zonas, kuru šīs gāzes varētu sasniegt tuvākajā nākotnē. Tomēr aprēķini parādīja, ka, ja mēs nepalielināsim paātrinājumu vēl vairāk, Zemes un Venēras augsnes cietā starojuma ietekmē ietekmē pārsniegs māla saķepšanas punktu. Tas nozīmēja, ka augsne uz abām planētām uz daudziem gadu simtiem kļūs neauglīga un neapstrādājama. Savukārt ģeologi un ģeofiziķi paziņoja - un Rēnija to apstiprināja -, ka turpmāks ģeokosmu paātrinājums novedīs pie zemes garozas lūzumiem, kas varētu būt katastrofāli. Mums bija tikai dažas stundas, lai pieņemtu lēmumu. Tikmēr mēs esam ļoti uzmanīgi palielinājām ģeokosmu jaudu.

Šī bija Padomes vissatraucošākā sanāksme. No vienas puses, mums draudēja tūlītēja un katastrofāla garozas plaisāšana. No otras puses, pastāvēja attālas, bet ne mazāk katastrofālas abu planētu augsnes pilnīgas sterilizācijas briesmas. Saražotā pārtika, kā arī sintezējošo rūpnīcu un hidroponisko siltumnīcu produkti nodrošināja mūs vēl piecpadsmit gadus. Bet pēc tam iedzīvotāju skaits būtu krasi jāsamazina - iznākums var būt patiesi traģisks! - nāksies iekarot un apdzīvot svešas nepazīstamas planētas, ja vien tik īsā laikā mēs atradīsim dzīvībai piemērotas. Tomēr saglabājās iespēja, ka mēs izgudrosim jaunu veidu, kā atjaunot augsnes auglību un attīrīt to no sekundārās radiācijas. Kelbiks, Rēnija, Hani un es atbalstījām otro, mazāk riskanto variantu, un daudzi mums piekrita. Tomēr Padomes vairākums balsoja pret, un tika nolemts palielināt paātrinājumu. Mēs atgriezāmies vadības telpā. Pirms Rēnija devās uz savu ģeofizisko kajīti, man izdevās viņai pačukstēt dažus vārdus. Viņai vajadzēja mani brīdināt, kad zemes garozas spriedze sasniegs savu robežu. Es pārtraukšu paātrinājumu un - lai nāk kas nākdams! Kelbiks, protams, bija ar mani.

Un tā es apsēdos pie vadības paneļa, nomainot Snī. Nova ekrānos piepildīja lielāko daļu debesu, un tās spožums bija gandrīz nepanesams, neskatoties uz gaismas filtriem. Kvēlojošās gāzes jau sen bija sasniegušas Jupitera orbītu, un milzu planēta pazuda starojuma liesmās, pārvērtusies par plazmu. Es lūdzu no observatorijas atsūtīt Saturna attēlu. Tas atradās pašā zonas malā, un to apņēma kvēlojošas gāzes mākonis. Saturns jau ir pazaudējis savus krāšņos kosmiskā ledus gredzenus.

Tālāk vilkt garumā nevarēja, un es uzmanīgi palielināju paātrinājumu. Integratora ekrānā garozas spriegojuma līnija deva nelielu lēcienu. Es izsaucu Rēniju:

- Kā tur tev rādās?

- Gandrīz nekāda efekta. Turpiniet, jo mums nav citas izejas. Bet ļoti pakāpeniski. Agrāk vai vēlāk mēs tik un tā pie tā nonāksim. Es pagriezos. Vadītāji sēdēja amfiteātrī un vēroja mani. Nejauši vai ar nodomu visi paātrinājuma pretinieki, galvenokārt fiziķi un ģeologi, sagrupējās vienā spārnā. Viņiem pretī sēdēja vairākums, tie, kas neticēja augsnes auglības atjaunošanas iespējai - botāniķi, ķīmiķi, agronomi ... Kelbiks noliecās pie manis, atspiedies man uz pleca. Aizkaitināts es grasījos viņu atgrūst, kad pēkšņi jutu, ka viņš manas tunikas atlokā iegrūž kaut ko smagu.

- Viss būs labi! - Viņš skaļi pateica. - Galvenais ir pareizi izmantot savus spēkus.

Pieliekot roku pie atloka, es sataustīju fulguratora spalu.

- Jā, bet, kad pienāks laiks, mums jārīkojas bez vilcināšanās! - atbildēju, savukārt spēlējoties ar vārdu slēpto nozīmi.

Turpināju palielināt ātrumu, neatraujot acis no integrētāja ekrāna. Tagad garozas iekšējais spriegums pieauga ļoti ātri, viļņoto līniju pārtrauca jauni uzplaiksnījumi ik pēc dažiem milimetriem. Pēc divām stundām es sadzirdēju Rēnijas balsi:

- Ork, pavēlēt evakuēt Iljuru. Pie šāda paātrinājuma seismologi pēc piecām stundām prognozē deviņu ballu zemestrīci.

Deviņas balles! Tas nozīmēja, ka pilsēta tiks sagrauta pilnībā. Es devu pavēli, piecēlos un paziņoju Padomei:

- Vadītāji, es uzskatu, ka mums ir jāpārtrauc tālākais paātrinājums!

Augu pavēlnieks Gdans piecēlās no savas vietas.

- Kāds būs mūsu stāvoklis pie pašreizējā ātruma?

Hani pārbaudīja rādījumus, ātri sarēķināja un atbildēja:

- Mēs joprojām neesam atstājuši zonu, kurā māls tiek saķepināts un augsnes struktūra tiks iznīcināta.

- Tādā gadījumā es domāju, ka mums vajadzēs turpināt, - sacīja Gdans.

Hani izmantoja savas Padomes priekšsēdētāja tiesības.

- Lai pieceļas tie, kas ir par paātrinājumu! Viņš ierosināja. Un, skaitot balsis, viņš pagriezās pret mani: - Ork, vairākums. Man ļoti žēl, bet…

Pagriezis muguru vadības panelim paskatījos apkārt esošajā auditorijā. Šis vairākums bija jau samazinājies. Halins, tautas pavēlnieks, bija pievienojies mums. Rēnija palūkojās caur savas kabīnes logu. Es ar acīm norādīju uz tālvadības pulti. Viņa pakratīja galvu.

- Nu ko, - es skaļi teicu. - Tādā gadījumā es atsakos paklausīt.

Iestājās draudīgs klusums. Visi bija šokēti. Kopš Padomes pastāvēšanas dienas neviens tehns nebija uzdrošinājies atklāti sacelties pret tās lēmumiem. Kelbiks ar izmisušu skatienu paraustīja plecus un sāka kāpt augšā pa kāpnēm uz ģeofizisko kabīni, attālinoties no manis it kā no mēra.

- Es sadzirdēju pareizi? Vai tu atsakies paklausīt, Ork? - Gdans, Augu pavēlnieks iekliedzās. - Bet tas ir neprāts!

- Neprāts vai nē, bet es atsakos! Un es domāju, ka neprātis drīzāk esat jūs, jo riskējat uzspridzināt planētu!

- Līdz tam vēl ir tālu! Otro un pēdējo reizi Padomes vārdā es jums pavēlu paklausīt!

- Otro un pēdējo reizi es atsakos!

Un ar īsu pogas nospiešanu es pārstāju paātrinājumu.

- Nu ko, kā vēlaties, Ork. Halin, pavēliet saviem vīriem viņu arestēt!

- Es to izdarīšu pats, - sacīja Halins un man piemiedza ar aci. Viņš nevērīgi izvilka fulguratoru, turot to aiz stobra. Es no paduses izrāvu savējo un pavērsu to uz Vadītājiem.

- Halin, ne no vietas! Nezinu, kā pusē tu esi. Jūs un visi pārējie, nometiet ieročus! Un ātrāk, ātrāk!

Ar šausmu izteiksmi sejās Vadītāji viens pēc otra piecēlās un mana fulguratora stobra pamudināti nolika ieročus. No kāpņu augšas uzplaiksnīja violets zibens, un Gdana palīgs Belubs nokrita uz grīdas. Kelbiks bija viņu apsteidzis. Es jutos nāvējoši noguris un pretīgs pats sev - pēdējo dienu notikumi mani bija ārkārtīgi nogurdinājuši. Nebiju gulējis divas diennaktis.

- Halinam vari uzticēties! - Kelbiks man pakliedza. - Viņš bija ar mums no paša sākuma.

Halins jau deva rīkojumus savā mikroraidītājā. Tehnu policijas aģenti piepildīja kontroles telpu un sāka savākt ieročus. Hani skumji paskatījās uz mums.

- Ork! Kelbik! Es nekad nebiju domājis, ka jūs esat spējīgi uz ko tādu ... Sacelies pret Padomi ...

- Nepavisam ne, skolotāj, - Kelbiks viņam iebilda. - Un Orkam ar to nav nekāda sakara. Viņa personīgā sacelšanās, atteikšanās pieņemt idiotisku lēmumu palīdzēja mums, Halinam un man.

Viņš pielēca pie apstulbušā Gdana un izdarīja ātru žestu, it kā gribētu izraut viņam acis. Rokā palika ļengana maska. Mūsu priekšā pavērās baiļu sašķobīta seja, pilnīgi nepazīstama, kura nekādā ziņā nelīdzinājās Gdana sejai.

- Vadītāji, stādu jums priekšā mūsu kopējo niknāko ienaidnieku, fatālistu patieso vadītāju. Jebkurā gadījumā esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tieši viņš nogalināja īsto Gdanu. Kamēr Orks drosmīgi cīnījās pret sazvērniekiem virszemē, es šeit veicu nelielu izmeklēšanu. Jau sen atpakaļ, kopš uzbrukuma mūsu planieriem, man radās aizdomas, ka starp padomes locekļiem slēpjas nodevējs, ka kāds Padomē ir iekļuvis ar viltu. Bet tikai vakar es saņēmu izšķirošu pierādījumu. Šī krāpnieka plastmasas maskai, neskatoties uz visu tās pilnību, ir viens trūkums, ko es atklāju tīri nejauši: tā fluorescē ultravioletajā gaismā. Vakar, ap to laiku, kad Orks lidoja uz Kilgūru, šis viltus Gdans ieradās manā laboratorijā, lai pārliecinātu mani par nepieciešamību turpināt paātrinājumu. Es nebiju izslēdzis ultravioleto lampu, un viņa seju nejauši apspīdēja tās starojums. Kopš šī brīža es zināju visu. Es brīdināju Halinu, un mēs nolēmām nogaidīt. Šī subjekta mērķis bija ne vairāk, ne mazāk kā iznīcināt Zemi! Vai varat iedomāties, kādu baigu politisku spēli viņš ir spēlējis pēdējos gadus?

- Pats interesantākais, - turpināja Kelbiks, - ir tas, ka nekas neapdraud Zemes auglību, jebkurā gadījumā briesmas nav nemaz tik lielas. Mēs bijām pseido-Gdana pierādījumu apburti, burtiski hipnotizēti un aizmirsām vienu faktu: pirms temperatūra paaugstināsies līdz māla saķepšanai, saules starojums vispirms atjaunos atmosfēru, pēc tam iztvaicēs milzīgas ūdens masas, kas savukārt izveidos tvaiku un mākoņu vairogu. Bet no radiācijas mūs pasargās Zemes magnētiskais lauks, ko pastiprinājuši geokosmi. Lūk, aprēķini! Ja vēlaties, varat tos pārbaudīt.

Kā paredzēja Kelbiks, mūsu augsnes auglīgais slānis lielā mērā saglabājās.

Uz Zemes atkal bija atmosfēra, ko tricināja neganti stipras vētras un negaisi un kurā liesmoja neparastas, milzīgas polārblāzmas. Viesuļvētras veltīgi centās saraustīt blīvo virpuļojošo mākoņu slāni, kas lielāko daļu laika slēpa no mums liesmojošo Novu. Mēs pazaudējām zināmu gaisa un ūdens daudzumu, jo atmosfēras augšējos slāņos molekulas augstās temperatūras ietekmē sasniedza pirmo kosmisko ātrumu, taču šos zaudējumus vēlāk varēja atgūt izmantojot kādu komētu. Uz virsmas temperatūra bija smacējoša, nepārtraukti plosījās cikloni, un tikai reta ģeologu un agronomu grupa iznāca no pazemes pilsētām, lai aprēķinātu mūsu zaudējumus. Visvairāk cietām atkušanas periodā, kad pa nogāzēm noslīdēja veseli ar mitrumu piesātinātas augsnes slāņi un no pēkšņām temperatūras izmaiņām uz virsmas plaisāja akmeņi.

No Mēness centrālās observatorijas Nova Sol bija redzama kā milzīga fluorescējoša miglāja kvēlojošs kodols, kas klāja pusi debesu. Tad sākās pēdējais reakcijas posms. Kodols strauji zaudēja nepanesamo spilgtumu, jo tā galvenais starojums nokļuva spektra ultravioletajā daļā. Palika redzams tikai gāzveida apvalks, līdzīgs saplēstam gaisīgam plīvuram.

Arvien vairāk bija jūtama attālināšanās. Āra temperatūra atkal pazeminājās un mitrums nokrita sniegā, un pēc tam gaiss kļuva šķidrs un beidzot sacietēja. Lēni, ļoti lēni kvēlojošais miglājs izgaisa neiedomājamā tālumā. Un pienāca Lielā Krēsla.

Teorētiski Padome palika pie varas, bet patiesībā pēdējais vārds vienmēr palika man. Ar Halina palīdzību es, neviļus, biju kļuvis par divu pasauļu valdnieku.