Vēlmju akmens

pi ektā nodaļa

Džemma uzkāpa augšējā stāvā, lai paņemtu somu. Kad viņa iznāca ārā, Kolins stāvēja pie sava džipa un runāja pa mobilo telefonu. Viņš neizskatījās iepriecināts. Ieraudzījis Džemmu, viņš strupi atsveicinājās, aizvēra telefona vāciņu un ielika aparātu kabatā.

Automašīnā viņa apsēdās Kolinam blakus, viņš klusējot izmanevrēja garām pārējiem automobiļiem un izstūrēja au­to uz piebraucamā ceļa.

- Vai kaut kas atgadījies? Džemma vaicāja.

- Nē, nekas. Viss kārtībā. Vai zini, kādu mašīnu gribēsi?

- Es jau tavam tētim sacīju, ka Duesenberg. Kad šis gā­jiens nepalīdzēja un Kolins nekļuva runīgāks, Džemma sacī­ja: Kā būtu, ja mēs to izdarītu vēlāk? Kad tev būs labāka oma.

Tiklīdz viņi bija sasnieguši ātrgaitas šoseju, Kolins nospie­da sajūga pedāli, noregulēja auto trešajā ātrumā, un Džem­ma spēji atkrita sēdeklī.

- Nē, man nepieciešama izklaide. Vai zini, kur es dzī­voju?

- Kaut kur pilsētā?

- Esmu apmeties dzīvoklī virs mana biroja. Apakšstāva telpās kādreiz bija dāmu apģērbu veikals, bet augšstāva platību izmantoja noliktavai. Tur ir tikai daži logi un viss ož pēc pretkožu līdzekļa.

- Un tu vēlies ievākties savā jaunajā mājā, Džemma sā­ka saprast.

- Tieši tā. Bet, kā jau redzēji, man nav nevienas mēbeles. Džīna sacīja, ka rīt dosies kopā ar mani, lai kaut ko varu no­pirkt. Bet tagad viņa manā balss pastkastītē atstājusi ziņu, ka pirmdienas rītā esot paredzēts izskatīt kādu nozīmīgu lie­tu un līdz nākamajai nedēļai viņa nevarēs ierasties.

Džemma iedomājās par to, ko bija sacījusi Reičela. Ja Džī­nai nebija pa spēkam atrast laiku, lai kopā pavadītu nedēļas nogali, kā gan viņa varēs šajā pilsētiņā dzīvot?

- Varu saderēt, tu nepateici, ka esi viņai sagatavojis pa­matīgu pārsteigumu? Džemmai šķita, ka Džīna diezin vai pieder pie sievietēm, kura priecātos, ja viņai māju izvēlētos kāds cits. Tomēr tā nebija Džemmas darīšana. Viņa vēlējās, lai Kolins izstāsta par savām attiecībām ar Džīnu.

Diemžēl viņš mājienu neuztvēra. Vai tu kaut ko zini par mēbelēm? viņš vaicāja.

- Par tām, kas ražotas pēc tūkstoš astoņi simti sešdesmi­tā gada, necik daudz. Lai gan man ir zināma Bauhauza sko­la, taču Mīss van der Roe man neko īpašu nenozīmē. Tomēr jāteic, ka ari rokoko mani atstāj vienaldzīgu. Un nevarētu nosaukt divus vēl atšķirīgākus stilus, vai ne? Tā kā Kolins neizpratnē skatījās uz viņu, Džemma piebilda: Ā, tu runā­ji par mūsdienu mēbelēm, ja? Par tām, ko veikalos var iegā­dāties tagad? Nē, par tām es nezinu neko.

- Tu ļoti labi sapratīsies ar manu tēvu. Viņš dzīvo antīko automašīnu pasaulē. Viņš ir ļoti vīlies, ka neviens no viņa bērniem nav mantojis šo dzimtas apsēstību.

- Bet tu sacīji, ka divi tavi brāļi strādā pie viņa.

- Tas ir darbs, nevis mīlestība, Kolins paskaidroja.

Džemma nespēja iedomāties, kā vecāki var būt vīlušies, ja dēls ir kļuvis par šerifu, meita pavisam drīz kļūs par ārsti un vēl viens dēls dzīvo un elpo ar mākslu. Varbūt… Džemma ieteicās, bet viņu pārtrauca balss, kas atskanēja no konsolē ierīkotās divpusējās sakaru ierīces.

- Kolin, vīrietis vaicāja, vai tu mani dzirdi?

Viņš paņēma mikrofonu. Jā, Tom. Kas tev vajadzīgs?

- Cik tālu tu atrodies no Keikrīka strauta atzarojuma?

- Desmit minūšu brauciens, Kolins atbildēja un parau­dzījās uz Džemmu. Turies. Viņš pārbīdīja sajūga slēdzi un, pat nesamazinot braukšanas ātrumu, apgrieza automa­šīnu par deviņdesmit grādiem.

Džemma turējās pie durvīm un sēdekļa. Tā vien šķita, ka viņa piedalās ātruma sacensībās vai atrodas kādā NASA treniņierfcē.

Kolins nepārtrauca runāt mikrofonā. Tagad esmu ap­mēram astoņu minūšu attālumā. Kas atgadījies?

- Kāds četrgadīgs zēns uzkāpis kokā un tagad sēž uz zara, bet tas kuru katru mirkli var nolūzt. Jau piecpadsmit minū­šu mēģinu viņu pierunāt. Es gribu, lai viņš ielec man rokās, bet viņš nekādi nav ar mieru to darīt. Viņš apgalvo, ka es­mu pārāk vecs un viņu nenoķeršu. Vīrieša balsī bija dzir­dama vilšanās. Ugunsdzēsēji ar kāpnēm jau ir ceļā. Bet es iedomājos, ka tu varētu viņu pierunāt, ja vien esi tepat tu­vumā. Kāris ir šeit, bet…

- Vēl tikai piecas minūtes, Kolins noteica, tad izslēdza mikrofonu, izliecās pa logu un ieslēdza sarkano gaismu uz automašīnas jumta. Iegaudojās sirēna. Viņš paraudzījās uz Džemmu. Man žēl, taču tagad jābrauc ātri.

Džemma neteica neko, bet viņas acis iepletās. Viņi jau tā brauca ar ātrumu sešdesmit jūdžu stundā, turklāt pa līku­motu ceļu. Ceļš bija saskatāms tikai dažas pēdas uz priekšu. Ja automašīna…

Domas pārtrūka, jo viņiem priekšā piepeši iznira kāds pi­kaps ar laivu piekabē. Izskatījās, ka viņi traucas tieši tam virsū. Kolins spēji pagrieza stūri pa kreisi… Priekšā parādī­jās pretimbraucošs automobilis. Džemma pūlējās saņemties un gaidīja neizbēgamo sadursmi.

Bet tad, gluži kā ūdens Bībeles sižetā, braucēji pašķīrās uz abām pusēm. Blakus esošā kravas automašīna spēji no­bremzēja un pašāvās uz labo pusi, bet otrs vadītājs prasmī­gi pagrieza mašīnu pa kreisi, un tā ar purngalu slīdēja koku virzienā. Ceļš viņiem priekšā bija tīrs. Un Kolins pat nebija samazinājis braukšanas ātrumu.

Tiklīdz viņi bija pabraukuši tālāk, Džemma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. Abas automašīnas bija apstājušās. Gara auguma vīrietis izkāpa no kravas automobiļa un devās pie transportlīdzekļa ceļa otrajā pusē.

Džemma atkal pagriezās taisni. Tagad viņu braukšanas āt­rums bija septiņdesmit jūdžu stundā.

- Cilvēks tajā kravas mašīnā bija Ljūks, grāmatu autors, Kolins sacīja. Un vieglajā mašīnā bija Remzijs. Viņš ir ju­rists.

- Man bija prieks ar viņiem iepazīties, Džemma atteica, joprojām cieši turēdamās.

Kolins iesmējās un asi iegrieza auto pa labi vietā, kur ne­bija ne miņas no ceļa. Es nevēlējos tevi biedēt, bet zināju, ka viņi atļaus man izbraukt. Abi ir mani radinieki.

Džemmai gribējās pavaicāt, ko viņš darītu, ja ceļš būtu pilns ar tūristiem, tomēr viņa bija pārāk aizņemta ar turēšanos, lai kaut ko sacītu. Visur bija bedres un pauguriRiteņi lēkāja uz augšu un leju. Džemmu uz sēdekļa mētāja tik stipri, ka galva laiku pa laikam atsitās pret automašīnas griestiem.

- īsākais ceļš, Kolins spalgi sacīja, lai pārkliegtu sirēnas gaudošanu un troksni, kas izklausījās kā metāla instrumen­tu kastes grabēšana automašīnas aizmugurē. Mēs braucam garām Merlina fermai, viņš sacīja un norādīja pa labi.

Koku lapotne daļēji aizsedza nelielu astoņstūru ēku ar augstu, smailu jumtu, kas līdzinājās raganas cepurei. Bija re­dzamas nelielas durvis, bet tām blakus eja sienā, kas aiz­darīta ar vārtiem. Nebija nepieciešams vēsturnieka prāts, lai pamanītu, ka māja ir ārkārtīgi sena.

- Tā taču… Džemma ierunājās. Vai tā ir…

- Glabātava. Iekšā ir ūdens, Kolins kliegšus skaidroja, pārslēgdams ātrumus. Jau nākamajā sekundē viņš apbrauca pāris lielu koku, un skatienam atklājās apgabala šerifa die­nesta automašīna. Kolins spēji nobremzēja, saceldams biezu putekļu un sīku akmentiņu mākoni.

Klepodama Džemma palika automašīnā, bet Kolins izlē­ca ārā, iekams tā bija īsti apstājusies. Kad auto joprojām vir­zījās uz priekšu, Džemma pamanīja, ka dzinēja izslēgšanu Kolins acīmredzot uzticējis viņai. Paliekusies pāri konsolei, viņa beidzot izslēdza mašīnas dzinēju.

Pa priekšējo logu Džemma ieraudzīja Kolinu un divus likumsargus, ģērbušos brūnos formastērpos. Viņi stāvēja da­žas pēdas atstatu no liela, pērkona laikā cietuša koka. Puse stumbra bija atdalījusies un nokritusi zemē, izveidojot kaut ko līdzīgu rampai, pa kuru var nokļūt uz augšu. Bērns itin viegli varētu pa tādu uzrāpties.

Augšā uz zara, kurš aizlūzis slīga lejup, sēdēja mazs zēns. Viņam bija gaiši mati un zilas acis, no bailēm kļuvušas gluži platas. Puisēna māte stāvēja turpat zem koka un klusā balsī runāja ar dēlu. Viņa mēģināja pierunāt zēnu nekustēties, lai neizraisītu straujāku zara lūšanu.

Džemma izkāpa no automašīnas, devās pie Kolina un no­stājās viņam blakus. Viņas skatiens bija pievērsts bērnam.

- Lai atbrauktu šurp, viņiem būs nepieciešams vēl vismaz desmit minūšu, sacīja apgabala šerifs Toms, gara auguma pievilcīgs vīrietis sirmiem matiem, krietni vairāk nekā piec­desmit gadu vecs. Viņš pagriezās ar muguru pret puisēna māti. Kāris mēģināja uzrāpties pie viņa, bet zars aizlūza. Kā tev šķiet, ja puika kritīs, vai varēsi viņu noķert?

- Noteikti, Kolins sacīja klusi, lai zēna māte nevarētu dzirdēt. Bet koks ilgi vairs neizturēs. Domāju, ka mums viņš jādabū lejā jau tūlīt. Kolins pagāja tuvāk puisēnam un paraudzījās augšup. Sveiks…

- Šons, zēna māte paskaidroja.

- Šon, mani sauc Kolins. Es esmu pilsētas šerifs. Un, kā tu redzi, esmu gana spēcīgs. Es gribu, lai tu tagad palaid vaļā to zaru un krīti zemē. Es tevi noķeršu. Tas būs gandrīz kā futbola spēlē. Vai tā būs labi?

- Nē! puika iekliedzās un ciešāk pieķērās zaram. Tas skaļi nokrakšķēja.

- Viņš rāpjas itin visur, zēna māte stāstīja. Balss trīcēja, un sieviete tik tikko spēja apslāpēt histēriju. Viņš uzkāpj uz virtuves darba virsmām un pēc tam uz augstu piestipri­nātiem plauktiem. Kādu rītu es atvēru durvis skapītim, kurš atrodas virs izlietnes, un viņš bija iekšā. Sēdēja un man uz­smaidīja. Viņš…

Kolins pastiepa roku, apskāva sievietes plecus, un viņa pārstāja runāt. Viņš pagriezās pret zēnu. Labi, Šon. Es gri­bu, lai tu tagad sēdi ļoti, ļoti mierīgi. Vai varam tā sarunāt, draudziņ? Mazais atradās tikai apmēram sešas pēdas aug­stāk par Kolina galvu, bet tikpat labi tas varēja būt arī desmitstāvu nama augstumā, ja Kolins gaidīs, kad zars lūzīs, un tad ķers zēnu, abi noteikti cietīs.

- Karsējmeitenes, Toms noteica Džemmai aiz muguras. Kad viņa pagriezās, vīrietis uz viņu cieši skatījās. Kolina jaunākais brālis kopā ar piecām karsējmeitenēm piedalās dzīvās piramīdas veidošanā. Tā, kura ir pašā virsotnē, stāv viņam uz pleciem.

Džemmai likās, ka viņš runā pavisam dīvaini. Vietējās sporta aktivitātes pašreizējā mirklī nebija uzskatāmas par pa­šu aktuālāko notikumu. Kad Džemma atskārta, ko Toms vē­las ierosināt, viņas seja kļuva gaiša no prieka.

Kā tev šķiet, vai spēsi to izdarīt? Toms vaicāja. Pro­tams, ja puika to pieļaus. Viņš ir pietiekami smags, un būs nepieciešams arī gana liels muskuļu spēks, lai to rezgali no­turētu. Viņš vaicājoši nopētīja Džemmu no galvas līdz kā­jām.

Kā allaž, Džemma bija ģērbusies platos džinsos un citu pāri citam uzvilkusi trīs topiņus. Pieradusi strādāt ar jau­niem, vīrišķīgiem puišiem, viņa bija iemācījusies ar apģērbu noslēpt sava auguma aprises. Un bija iemācījusies arī tikt ar viņiem galā tādā veidā, kā viņi to saprot. Proti, trenējusies kopā ar viņiem.

Attaisījusi rāvējslēdzēju kokvilnas jaciņai, Džemma to no­ģērba. Zem tās parādījās sārts krekliņš. Viņa to atpogāja un novilka. Zem tā bija fuksiju krāsas topiņš ar šaurām lencī­tēm, zem kura bija redzams pieskaņots mežģīņu krūšturis.

Vīriešu kolektīvā Džemma bija sapratusi, ka viņi dievina darbu ar ķermeņa augšdaļas muskuļiem. Šķita, ka viņu gal­venās rūpes un raizes allaž saistītas ar bicepsiem un deltveida muskuļiem. Pirms trim gadiem, kad Džemma ierosi­nāja mācīt treniņu laikā, viņa tik tikko spēja pacelt pāri galvai pārīti divas mārciņas smagu hanteļu, bet tagad jau viegli tika galā ar svarcelšanas stieni četrdesmit piecu mār­ciņu smagumā.

Ar diezgan atkailinātu plecu daļu nostājusies Toma priekšā, Džemma apzinājās, ka pūliņu rezultāti ir pamanā­mi. Viņa bija nodarbojusies ari ar boksu un veikusi tūksto­šiem īpašu vingrinājumu deltveida muskuļa attīstīšanai. Ta­gad viņas rokas bija spēcīgas un nevainojami veidotas.

- Laba meitene, Toms noteica un viņai uzsmaidīja.

Viņiem aiz muguras Toma kaulainais un gados jaunais

vietnieks žetons pie viņa krūtīm vēstīja, ka šā cilvēka vārds ir Kāris, sāji smaidīja.

- Un tu domā, ka ar šīm biksēm kājās spēsi uzrāpties Ko­linam plecos? Kāris pavīpsnāja. Varbūt tev vajadzētu no­vilkt arī tās?

Toms nosodoši paraudzījās uz savu vietnieku, tad pagrie­zās pret Kolinu, kurš joprojām vēroja zēnu. Kolin! Šī jauna dāma… Sekoja zīmīgs skatiens.

- Džemma.

- Džemma ir gatava atkārtot to, ko karsējmeitenes dara kopā ar Šeimusu, un dabūt to puiku lejā.

- Mazais ir pārāk smags. Viņa nevar… Kolins sāka pa­matot noraidījumu, bet tad paskatījās uz Džemmu, un viņa acis iepletās. Džemmas augums šķita pasakains! Viņa bija spē­cīga un glīti muskuļota. Lielas krūtis un tievs viduklis, kuru Kolinam būtu viegli aptvert ar rokām. Kādu mirkli viņš ne­spēja atrast piemērotus vārdus. J-jā. Labi… viņš beigu beigās izstomīja.

- Man jau likās, ka tu varētu piekrist, Toms noteica.

Kad Džemma nostājās viņam priekšā, Kolins atzinīgi vi­ņu nopētīja. Tie studenti tev ir šo to iemācījuši par trenēšanos, vai ne?

Iespējams, tāpēc, ka mugurā nebija ierasti sargājošo drēb­ju kārtu, bet varbūt vainojams bija Kolina skatiens vai arī tas, ka Džemmai jau mēnešiem nebija puiša, viņu pārņēma spēcīgas alkas… pēc Kolina. Pēc vīrieša, kurš jau kādai pie­derēja. Kuru par savu uzskatīja īsts pūķis.

- Klau, Kolin! Kāris uzsauca. Vai Džina par jums abiem zina?

Kolins ar skatienu lika vietniekam apklust. Pēc tam viņa sejā atkal atgriezās šerifam piedienīga izteiksme, un viņš pa­raudzījās uz zēnu. Ja es tagad uz saviem pleciem pacelšu mis Džemmu augšā, vai tu kāpsi pie viņas?

Puisēns pavērās lejup uz Džemmu ar trūcīgā topiņa sko­pi apsegtajām krūtīm un gandrīz pasmaidīja. Jā. Viņa ir smuka.

- Tas puika, kad izaugs, būs vēl viens Lenijs, Kolins sa­cīja, paraudzījies uz Džemmu. Vai varēsi viņu pacelt?

- Domāju, ka varēšu, Džemma atbildēja, taču viņas sirds nemierīgi sitās; likās, tā dun jau pašā kaklā. Kad koka zars nokrakšķēja atkal un zēna māte aizspieda ar plaukstu muti, lai neiekliegtos, Džemma spēja domāt tikai par to, kas no­tiks, ja viņa puisēnu tomēr nenoturēs.

- Labi, Kolins noteica. Viņš runāja gandrīz kā skolotājs rāmi, klusi un pārliecinoši. Es gribu, lai tu uzkāp uz ma­nas kājas. Un pēc tam es tev palīdzēšu tikt man uz pleciem. Es pieturēšu tevi pie potītēm, lai tev būtu vieglāk saglabāt līdzsvaru. Kad jutīsies pietiekami stabili, pasniedzies pēc vi­ņa. Ļauj, lai viņš pats nāk pie tevis. Nevelc puiku uz priek­šu. Kad būsi viņu satvērusi, turi cieši. Pārējo paveikšu es pats. Vai saprati?

- Jā, viņa atbildēja.

Neviena nemanīts, Kāris ieslēdza sava mobilā telefona vi­deokameru, tad pakāpās atpakaļ, lai iemūžinātu notikumu.

Kolins mazliet paliecās uz priekšu un pastiepa labo kāju, lai viņa varētu uzkāpt viņam uz gurna. Viņš pastiepa rokas, lai palīdzētu. Džemma svārstījās, un viņš pamanīja bailes mei­tenes acīs. Bija skaidrs, ka nepieciešams iedrošinājums. Ko­lins pārāk labi Džemmu vēl nepazina, tomēr bija pamanījis, ka viņai piemīt sacensības gars. Viņš teica: Uz priekšu, Renforda! Vidusskolas meitenes rāpo pa manu mazo brāli turpu šurpu; vai tad tu pieļausi, lai tās sīkaļas tevi pārspēj?

Šī vīrieša balss tonis tas līdzinājās tam, kādā runāja vi­ņas treneris, aizgainīja gandrīz visas Džemmas bailes. Vi­ņa noāva kurpes, pieķērās Kolina rokām un uzkāpa uz viņa saliektās kājas.

Kad viņa bija stabili nostājusies, Kolins uzlika rokas vi­ņai uz kājām un paraudzījās augšup. Tagad es tevi pacelšu un gribu, lai tu nostājies man uz pleciem. Esi gatava?

Džemma pamāja ar galvu. Viņa palūkojās uz zēnu, kurš kā apburts vēroja viņu rosīšanos un sēdēja pilnīgi mierīgs.

Kolins bez pūlēm pacēla Džemu gluži kā svarcelšanas stie­ni pāri galvai. Viņa gan saprata, ka tik liels vīrietis šāda vin­grinājuma veikšanai droši vien izmanto vismaz pārīti astoņ­desmit mārciņu smagu atsvaru. Un kopā tas bija vairāk, nekā svēra Džemma.

Nostājusies uz Kolina platajiem pleciem, Džemma ar ro­kām atspiedās pret viņa galvu, lai noturētu līdzsvaru. Viņš stingri turēja viņas potītes un pakāpās soli atpakaļ, kad Džemma izslējās taisni.

Tagad viņas galva bija gandrīz vienā līmenī ar zēna atra­šanās vietu un tikai pēdu atstatu. Viņa mazajam uzsmaidīja. Diezgan forši, vai ne? viņa sacīja, mēģinot puiku iedro­šināt.

- Jā. Vai tagad tu vari dabūt mani lejā?

- Protams. Es pastiepšu rokas, un tu nāksi pie manis, ja?

Zēns pamāja ar galvu.

Džemma pastiepās uz zara pusi, un Kolins paspēra soli tuvāk kokam. Tagad Džemma bija ļoti tuvu baiļu pārņem­tajam zēnam. Viņa paplēta rokas. Tu tikai nelec. Vienkārši mēģini it kā krist pie manis. Labi?

Puika atkal pamāja ar galvu un jau nākamajā sekundē lai­dās kritienā. Viņš patiešām bija smags, un Džemma gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr apvija rokas mazajam tik cieši, ka viņš tik tikko spēja paelpot.

Kolins nedeva Džemmai laiku sašūpoties. Tvēriens ap Džemmas potītēm atslāba, viņš paspēra soli atpakaļ. Kādu netveramu sekundes daļu Džemma un zēns bija zaudējuši pamatu zem kājām un it kā karājās gaisā sešas pēdas virs zemes.

Nākamajā mirklī Džemma, joprojām cieši spiezdama pui­ku pie krūtīm, krita lejup. Un Kolins noķēra abus savās lie­lajās, muskuļotajās rokās. Kad Kolins viņus turēja, Džemma varēja sajust, kā pret viņas vaigu sitas vīrieša sirds. Zēns bija Džemmai pieķēries tik cieši, it kā vairs negrasītos viņu laist vaļā.

Pēc brīža māte izņēma savu dēlu Džemmai no rokām, un mazais atvieglojumā iekliedzās, kad tika nests projām.

- Vai viss ir kārtībā? Kolins joprojām turēja Džemmu paceltu.

- Jā. Viņa zināja, ka vajadzētu atbrīvoties no Kolina ro­kām, tomēr sajūta bija pārāk laba. Drošībā. Un cieši klāt pie viņa. Džemma brīdi uzdrošinājās piekļauties Kolina augu­mam. Likās, uz pasaules tagad ir tikai viņi divi vien.

- Paldies, Toms sacīja. Jums abiem. Tālumā bija dzir­dama sirēnas kaukšana. Tuvojās ugunsdzēsēju automašīna.

- Uzmanieties! iekliedzās Kāris.

Kolins, joprojām turēdams Džemmu, palēcās atpakaļ un nogāza Tomu no kājām. Zars, uz kura bija sēdējis zēns, ar skaļu krakšķi nogāzās zemē.

Kad viss bija apklusis un putekļi nosēdušies, Toms atra­dās pašā cilvēku kaudzītes apakšā. Kolin, viņš izdvesa. Es tevi mīlu kā dēlu, bet ja tu, pie joda, ātri nenokāpsi no manis, manas plaušas vienkārši eksplodēs.

- Atvaino, sacīja Kolins un noripinājās no Toma. Džem­ma piecēlās kājās.

Kolins apsēdās un ar lepnumu paskatījās uz Džemmu. Tu labi tiki galā, viņš uzslavēja. Tev ir lieliska līdzsva­ra izjūta. Un…

- Augstā debess! Toms izsaucās, jo Džemmas seja pie­peši kļuva gluži bāla. Viņa lēnām pagriezās uz papēžiem un slīga lejup. Ja Toms nepagūtu viņu satvert, viņa būtu nogā­zusies zemē.

Nepagāja ne sekunde, kad Kolins bija pielēcis kājās un pa­ņēmis Džemmu no Toma rokām. Pēctraumatiskais šoks?

- Nē, Toms atbildēja un pastiepa rokas uz priekšu. Uz delnām vīdēja asinis.

Prasmīgām kustībām Toms pacēla Džemmas krekliņa aiz­muguri uz augšu. Koka zars bija ievainojis viņai sānu. Ar­tērijas nav skartas, tomēr varētu būt pietiekami dziļa brū­ce, lai vajadzētu likt šuves.

- Piezvani Trisam, Kolins izrīkoja. Pasaki, ka ieradī­šos pēc septiņām minūtēm. Ar bezsamaņā guļošo Džem­mu rokās viņš skriešus metās pie sava džipa.

Aiz viņa steidzās Kāris. Viņam joprojām rokā bija mobi­lais telefons, un joprojām tas strādāja video filmēšanas režī­mā. Kameru viņš izslēdza vienīgi tad, kad Kolins aizcirta au­tomašīnas durvis un neprātīgā ātrumā aiztraucās projām.