Vēlmju akmens

Epilogs

Vairākas nedēļas Džemmai neradās brīvs brīdis, lai sala­botu Šeimusa mākslas piederumu kasti. Tobrīd Džīnas tē­vocis jau bija izsūtīts uz Rumāniju, kur viņam jāstājas pirmās tiesas priekšā. Tādas bija paredzamas vēl vairākas. Ari da­žās citās valstīs viņu vēlējās iztaujāt.

Džemma izstāstīja Kolinam taisnību par zādzībām Edilī­nā un lūdzās, lai nenosoda Džīnu. Viņa sacīja, ka Džīna jau tā sava tēvoča dēļ ir daudz izcietusi un nav pelnījusi ne cie­tumu, ne arī izraidīšanu. Kolins bija vienisprātis, tomēr sa­cīja, ka likums ir un paliek likums.

Galu galā FIB šo dilemmu atrisināja. Viņi ieradās divas dienas pēc Eidriana Koldvela aresta un atstādināja Kolinu no lietas izmeklēšanas, jo uzskatīja viņu par lauki, kurš ir pārāk dumjš, lai saprastu, ar ko viņam darīšana. Džemma smaidīja un vēroja, kā Kolins stāv malā un ļauj, lai federālie aģenti ar pārākuma apziņu viņam klāsta, ka tikai Koldvela kvalifikācijas zaglim bijis pa spēkam veikt noziegumus, kā­di pastrādāti Edilīnā.

Kāds gan brīnums, šerif, ka jūs nespējāt atrast vainīgo, viņi sacīja ar iedomīgu smīnu sejā. Neviens vietējais kaut ko tādu nebūtu spējis pastrādāt. Žēl gan, ka pirmajā reizē nepamanījāt ne matus, ne pirkstu nospiedumus. Viņiem tagad būs pamatīga noņemšanās, un viņi ietupinās Koldvelu aiz restēm uz visu viņa atlikušo mūžu.

Kolins tikai labsirdīgi viņiem uzsmaidīja un ieteica Zie­massvētkiem visu iegādāties tikai Edilīnā. Viņi sita Kolinam pa plecu un sacīja, ka tieši tā arī darīs.

Tikai Džemma redzēja Kolinu runājam ar Džīnu tik ne­ganti, ka viņai pat kļuva sievietes žēl. Pēc tam Džīna parau­dzījās pār Kolina plato plecu un bez skaņas, tikai ar lūpu kus­tībām pateica Džemmai: Paldies!

Pamazām visi satraukumi norima, katrs atgriezās pie ierastā dzīves ritma. Kad misis Freizere vaicāja, kādā krāsā viņa vēlētos līgavas māsu kleitas, gan Džemma, gan Kolins teju vai uzsprāga no dusmām. Viņus salaulāja vienkāršā pri­vātā ceremonijā. Vienā nedēļas nogalē viņi ievācās dzīvot Ko­lina mājā. Divi ļoti laimīgi cilvēki.

Pārkravāšanās laikā Džemma pamanīja Šeimusa mākslas piederumu kasti un apsēdās, lai to salabotu. Kāzās viņš bija vienīgais Džemmas vedējs. Viņa bija parādā Šeimusam par pušķa turēšanu, kamēr viņa un Kolins nūja gredzenus. Džemma domāja, ka papīri, kas atrodas kastē, ir Šeimusa zī­mējumi. Viņa cēla tos ārā un tad ieraudzīja dzeltējumu un trauslumu, ko papīram piešķir tikai laiks. Tajā brīdī viņas sirds teju vai apstājās.

Lēnām, ļoti uzmanīgi viņa izņēma papīrus no spraugas kastes vākā. Vispirms viņa ieraudzīja vārdu un datumu. Temzina Freizere Baiena. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit piektais gads.

Džemma atkrita krēslā un sāka lasīt.