Vēlmju akmens

divdesmit sestā nodaļa

- Seimus, Džemma miegainā balsi sacīja. Kāpēc tu ne­varētu to izdarīt rīt?

Viņš sēdēja smagajos Konestogas ratos un zīmēja nelielo dzelteno karieti, kas atradās dažu soļu atstatumā. Man ne­nāk miegs, viņš attrauca, pat nenovērsdams skatienu no zīmējuma. Tev gan vajadzētu iet gulēt.

- Es nevaru tevi atstāt šeit vienu pašu. Ģimene par tevi raizējas. Džemma sēdēja Šeimusam aiz muguras uz polste­rētā sēdekļa, kas bija pārklāts ar lielu brezenta gabalu.

- Viņi dusmojas uz Kolinu, ne jau uz mani.

- Es zinu, atbildēja Džemma. Es arī dusmojos. Taču labās ziņas ir tās, ka viņš jūtas pilnīgi nožēlojami. Viņa iz­dzirdēja kādu troksni, pagriezās un ieraudzīja Kolinu. Viņš stāvēja turpat blakus un lika atpakaļ makstī ieroci.

- Kā vilku piemin… Šerif, kas gan jums licis iziet no mā­jas tik jaukā rītā?

- Mans mazais brāļuks. Tevis dēļ sacēlusies īsta jezga.

Šeimuss nikni raudzījās uz brāli. Kāpēc tu šīs dienas pa­vadīji kopā ar Džīnu?

Kolins paskatījās uz Džemmu. Likās, ka viņa nevienam nav stāstījusi par Džīnas tēvoci. Protams, viņa taču to nedarī­tu, jo par to, ka Trisam pastāstījusi pārāk daudz, no Kolina bija saņēmusi rājienu.

Ierāpies ratos, Kolins apsēdās blakus Šeimusam, tomēr ti­kai dažu pēdu attālumā no Džemmas. Ārā trakojošais lietus skaļi bungoja pa noliktavas jumtu. Par spīti visām daudza­jām spuldzēm, kas bija ierīkotas griestos, vecie rati un ka­rietes, ko bija gatavojuši Freizeru senči, radīja spokainu auru lielajā noliktavas telpā. Šeimusam te vienmēr bija paticis, Ko­linam nekad. Viņš ievilka elpu un gatavojās brālim izstās­tīt patiesību. Visus gadus, kopš esmu pazīstams ar Džīnu, viņa man ir melojusi. Džīna man sacīja, ka viņai nav nevie­nas tantes, neviena tēvoča, nav arī brālēnu vai māsīcu.

- Tas pierāda, ka viņa nav no Edilīnas, Džemma sacīja.

Šeimuss nošņaukājās.

- Viņa ir daudz zaudējusi, Kolins teica. Džīnas tēvam ir brālis, bēdīgi slavens starptautiski meklēts zaglis. Viņš ielaužas tādās vietās kā, piemēram, Rumānijas vēstniecība, un tās aplaupa.

- Un ko viņš zog? Džemma to bija dzirdējusi jau ag­rāk, tomēr ziņkārība ņēma virsroku.

- To, par ko pasūtītājs ir samaksājis un ko licis nozagt. Šim cilvēkam nav sirdsapziņas un vārds "morāle" ir pilnīgi svešs. Es panācu, ka Džīna izstāstīja patiesību par savu dzī­vi. Tas izdzimtenis divas reizes iztīrījis viņas mātes bankas kontus. Viņš ir vai nu nepieklājīgi bagāts, vai arī pilnīgs na­bags.

- Vai Džīna tev pateica, kur viņš atrodas? Džemma vai­cāja.

- Viņa apgalvo, ka tēvoci neesot sastapusi gadiem ilgi.

- Vai tu vēl joprojām neesi sapratis, ka viņa visu laiku melo? Šeimuss vaicāja. Viņš joprojām sēdēja ar muguru pret abiem un nepārtrauca zīmēšanu.

- Esmu gan. Tagad es to zinu, Kolins atteica. Par savu tēvoci viņa man neko nebija stāstījusi.

- Un par ko viņa meloja? Džemma vaicāja Šeimusam.

- Viņa nebija uzticīga Kolinam, Šeimuss teica. Un ne­kad nav bijusi. Puiša balsī ieskanējās dusmas.

- Es zinu, Kolins klusi sacīja brālim. Esmu uzzinājis daudzkārt vairāk, nekā jebkad gribēju uzzināt. Viņš pa­raudzījās uz Džemmu un redzēja viņas acīs ilgas.

Šeimuss pagriezās un jautājoši pavērās uz Džemmu. Viņa zināja, kāds ir šis jautājums. Viņa papurināja galvu. Nē, vi­ņa nebija Kolinam stāstījusi par gaidāmo bērnu un arī tagad nevēlējās to darīt. Tātad tu saki, ka Džīnai bija noslēpu­mi, ko viņa cītīgi no tevis sargājusi? Džemma vaicāja tik nevainīgi, cik vien spēja.

- Jā, Kolins atteica. Tāpat kā es no tevis.

- Džemma ir par tevi gudrāka. Šeimuss īsi iesmējās.

Kolins pasmaidīja. Tas jau nav pārāk grūti. Ārā plosī­jās pērkona negaiss. Man patiešām nepatīk būt par prieka bojātāju, tomēr uzskatu, ka mums visiem tagad jādodas mā­jās un jāiet gulēt. Un tu, mazo brāļuk, piezvanīsi vecākiem un pateiksi, ka nekas slikts nav atgadījies.

Šeimuss pat nesakustējās. Tu liki Džemmai raudāt.

- Es zinu, Kolins piekrita, un to nožēloju. Man likās, ka būs labāk, ja Džīnas tēvocis dzirdēs runājam par manu šķiršanos no Džemmas. Es baidījos… es baidos, ka… Mir­kli Kolins raudzījās uz Džemmu, viņu skatieni savijās. Visas viņa izjūtas un visas bailes bija lasāmas Kolina acīs. Vairs es tā nedarīšu, viņš sacīja, un tas izskanēja kā solījums.

Aizvēris zīmēšanas bloknotu, Šeimuss izkāpa no ratiem. Kolins viņam sekoja. Abi apstājās, izstiepa rokas un gaidīja, kad varēs palīdzēt Džemmai. Viņa piegāja tuvāk Šeimusam, un viņš izcēla Džemmu ārā. Tagad Džemma stāvēja blakus Šeimusam, tālāk no Kolina.

- Cik ilgs laiks aizritēs, kamēr tu man piedosi? Kolins vaicāja.

- Nav ne jausmas, Džemma atbildēja. Es par to paru­nāšu ar Trisu.

Kad Kolins novaidējās, Šeimuss pasmaidīja. Viņa tev to allaž pieminēs.

Kolins ievilka elpu. Es ļoti pūlēšos, lai šis apgalvojums nebūtu patiess, viņš sacīja un paraudzījās uz Džemmu. Pēc tam viņš pacēla galvu. Mazo brāl, vedīšu tevi mājās. Kad būšu pārliecinājies, ka esi piezvanījis mammai un tētim un pateicis, ka nožēlo savu rīcību un negribēji viņus satraukt, vedīšu Džemmu uz mājām un sākšu lūgties. No sirds lūg­šos. Darīšu visu, lai viņa man piedotu.

Šeimuss pamāja ar galvu. Tev vajadzētu paklausīties, ko viņa teiks. Viņai ir loti daudz sakāmā.

- Un es vēlos dzirdēt katru vārdu, Kolins apliecināja.

Baidīdamās, ka noslēpums būs izlasāms viņai sejā, Džem­ma neuzdrīkstējās pacelt galvu. Kolins gan runāja par kaut ko citu, taču viņa nešaubījās, ka Šeimuss bija runājis par viņas gai­dāmo bērnu. Džemma skatījās uz Kolinu un zināja, ka nebūs viegli aizmirst pārciestās sāpes. Vārdi, ko šis vīrietis bija sa­cījis par viņu un Trisu, joprojām skanēja prātā. Viņas un Koli­na attiecībās jānotiek patiešām nopietnām izmaiņām.

Džemma bija gatava zaudēt daļu savas neatkarības. Viņiem jākļūst par vienu veselumu, nevis diviem cilvēkiem, kuri sanāk kopā tad, kad abu ceļi nejauši krustojas.

Šeimuss un Kolins vēroja Džemmu. Abi gaidīja, ko sieviete sacīs.

Viņas skatiens bija pievērsts Kolinam. Man liekas, mums būs ļoti ilga saruna.

- Piekrītu, viņš atteica, un visi izgāja no noliktavas.