Vēlmju akmens

divdesmit otrā mdaļa

mi *

Kolins piezvanīja Džemmai desmitos no rīta un pateica, ka dodas uz Vašingtonu, lai izpētītu kādu pavedienu. Viņš sacīja, ka laupīšanas, iespējams, saistītas ar kādu cilvēku, ku­ru FIB cenšas notvert jau gadiem ilgi.

- Man tevis pietrūks, viņš teica.

- Man tevis arī, Džemma atbildēja un smaidīdama no­lika klausuli.

Džemma paklausīja Kolina padomam un palūdza, lai mis­ters Freizers viņai parāda vecās karietes. Galu galā viņi ko­pā pavadīja visu dienu. Viņš zinīgi runāja par visu, "kam ir riteņi", un Džemma sāka saprast, kāpēc viņš ir tik ļoti vī­lies, ka neviens no viņa bērniem nav tikpat kaislīgs Freize­ru aizraušanās turpinātājs. Kas notiks ar visu, ko ģimene sim­tiem gadu centīgi glabājusi, ja neviens neturpinās par to rūpēties nākamajā paaudzē?

Mazās, jaukās, dzeltenās karietes sēdekli Šeimuss jau bi­ja nomontējis un fotografēja plāksni, kas bija paslēpta zem tā. Uz plāksnes bija rakstīts:

Dāvana Edilīnai Talbotai Makternai Hārkortai no Šeimu-

sa Freizera 1802

- Tas cilvēks bijis tikpat skops vārdos kā mans Šeimuss, sacīja misters Freizers.

- Un abi ir mākslinieki, Džemma piebilda.

- Un manam Šeimusam skolā ir tikai teicamas atzīmes, misters Freizers lepnuma pilnā balsī pavēstīja un veda Džem­mu uz nākamo noliktavu.

Vakarā Džemma gaidīja, kad varēs ieritināties blakus Ko­linam, pastāstīt par visu, ko dienā dzirdējusi un redzējusi, dalīties savās pārdomās. Tomēr viņš nepārbrauca. Apmēram astoņos viņš atsūtīja īsziņu, ka joprojām vēl atrodas Vašing­tonā. Un piebilde: "Atgriezīšos, cik drīz vien varēšu."

Vienos naktī Džemmu uzmodināja telefona zvans. Kolins pavēstīja, ka viņa brālis Perijs cietis autoavārijā.

- Vai viņš ir smagi ievainots? Džemma vaicāja, piecēlu­sies sēdus un jau pilnībā pamodusies.

- Nav tik ļauni, Kolins atteica. Triss ir pie viņa, un viņi apsolīja mani informēt par visiem jaunumiem. Es grasī­jos atgriezties, bet tētis sacīja, lai palieku.

- Vai man jāaizbrauc uz slimnīcu?

- Nē, Kolins atbildēja. Tur jau tāpat būs daudz cilvē­ku. Džemma, vai tu noskaidrosi, kā ir patiesībā? Ja atgadī­jies kaut kas patiešām nopietns, viņi varētu man to arī nepa­teikt.

- Es uzzināšu, viņa apsolīja. Piezvanīšu Trisam un pa­vaicāšu.

- Paldies, viņš pateicās. Un tagad atpakaļ gultā!

- Bez tevis šajā lielajā gultā ir vientuļi.

- Šeit bez tevis visur ir vientuļi, viņš atteica, un viņi beidza sarunu.

Džemma mēģināja gulēt, tomēr raizes par Periju neļāva iemigt. Nākamajā rītā viņa pamodās agri. Viņa zināja, ka uz sporta zāli doties nav nekādas jēgas. Bija cilvēki, kuri varēja trenēties vienatnē, taču ne viņa. Ja viņa sporta zālē bija viena pati ilgāk nekā desmit minūtes, tad jau drīz sāka domāt par to, ko ir izlasījusi, kas jāizlasa un kas pamests novārtā. Viņa pat īsti neapzinātos, kādus vingrinājumus veic. Un tad viņa piepeši attaptos savā automašīnā ar atslēgām rokā, bet jau pēc dažām minūtēm būtu atgriezusies pie darba.

Mazliet pasnaudusi, Džemma atkal pamodās, bet jopro­jām bija agrs. Viņa iedomājās, vai Triss jau ir pie Elijas un pirms veikala atvēršanas bauda brokastis. Pēc piecpadsmit minūtēm Džemma jau bija pie Elijas veikala dienesta ieejas durvīm. Viens no vīriešiem viņai pamāja ar roku, un pavi­sam drīz viņa bija tikusi iekšā. Triss tiešām bija tur, sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju, viņam priekšā bija tukšs šķīvis. Viņš tikko bija paēdis.

- Džemma! Triss iesaucās. Cik brīnišķīgs pārsteigums! Viņš saprata, kālab Džemma ir sadrūmusi. Perijam klājas labi. Tikai lauzta kāja. Viņš rāvis stūri sānis, lai izvairītos no kāda dzīvnieka, un ietriecies kokā. Jā, viņš droši vien bija pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu.

Atviegloti nopūtusies, Džemma apsēdās. Kolins bažī­jās, ka Perijs ir smagi cietis, bet neviens viņam to nesaka. Viņa izņēma savu mobilo telefonu, atvainojās Trisam un aiz­sūtīja Kolinam īsziņu, ka Perijam klājas labi. Pēc tam Elija pa­vaicāja, vai viņa vēlētos kaut ko brokastīs.

- Jebko, kas sagādā vismazāk noņemšanās, Džemma at­bildēja. Viņa paraudzījās uz Trisu un piepeši kaut ko iedo­mājās. Vai Perija kāja ir ieģipsēta?

- No potītes līdz pašai augšai. Kāds laiciņš paies, līdz viņš atlabs.

Džemma sēdēja, skatienu pievērsusi galda virsmai. Kad Elija viņai priekšā nolika sviestmaizi ar olu un lielu krūzi tē­jas, viņa sirsnīgi pateicās.

Triss viņu vēroja. Tevi nomoka kāda doma, vai ne?

- Ne gluži, Džemma sameloja. Vai esi saticis Perija ta­gadējo draudzeni?

- Es viņu tā nesauktu. Viņi ir kopā jau vairāk nekā gadu, Triss sacīja. Ar ko tu esi par to runājusi?

- Ne ar vienu, Džemma sameloja atkal, jo nedrīkstēja atklāt, ko Reičela viņai bija uzticējusi. Man viņa neizskatī­jās pēc tādas, kura būtu ar mieru dibināt ģimeni un audzi­nāt bērnus. Un tu? Kādas ir tavas domas par viņu?

- Kad esmu Eloīsas tuvumā, man liekas, es vispār nedo­māju neko. Kad paskatos uz viņu, redzu tikai fizisku pievil­cību.

- Gluži manas domas. Džemma nokoda kumosu un lē­nām košļāja, bet Triss pūlējās izdomāt, kas viņai prātā. Vai tu zini, kāds ir Freizeru mājas plānojums?

- Kad biju bērns, pavadīju tur daudz laika. Kāpēc vaicā?

- Man gluži vienkārši ienāca prātā tā mazā istabiņa pie virtuves. Redzēju, ka tai blakus ir vannas istaba ar dušu; ma­nuprāt, tajā istabā atrodas arī liels dīvāns. Vai tā ir?

- Tu laikam runā par veco lieveni. Misis Freizere rīkojās tāpat, kā darīja mana māte. Lika, lai norobežo lieveni. Tā viņa varēja vērot, ko bērns dara, kamēr pati ir virtuvē. Ne­varētu gan teikt, ka Alija jebkad būtu gatavojusi ēdienu, tomēr uzraudzīt visu viņai patīk. Misters Freizers to telpu nosauca par cietumu, jo ieejai priekšā viņa aizlika sētiņu un mazais bija ieslēgts.

Džemma pacietīgi gaidīja, kad viņš būs beidzis stāstīt. Es gribu, lai tu iesaki Freizeriem, ka Perijam jāpaliek šajā istabā, līdz viņš izveseļosies.

- Kāpēc? Viņš var palikt arī savās mājās Ričmondā. Tur viņam klāsies gluži labi.

- Vai tad tev nešķiet, ka Perijam būs nepieciešama pastā­vīga kopšana un vecāku mājās viņa atlabšana noritēs labāk?

- Vai tevi samācīja Alija?

- Nē. Es tikai domāju, kā būs labāk Perijam, tas arī viss.

Triss nesaprata. Tas ir labi, tomēr Reičelai jau tā ir ļoti

daudz darba, un tieši viņa būs tā, kam nāksies noņemties ar slimnieku. Tomēr, iespējams, ka tev taisnība un viņam pa­tiešām labāk klāsies Edilīnā. Viņu varētu izmitināt augšstā­vā, un man ir padomā viena medmāsa, kura…

- Nē! Džemma izsaucās un tad pieklusināja balsi. Nav taču godīgi likt kādam augu dienu skraidīt augšup un lejup pa kāpnēm. Varbūt drīzāk kāds varētu palīdzēt ar mājas uz­kopšanas darbiem, un tad Reičela varētu pavadīt pie Perija tik daudz laika, cik vien nepieciešams.

Beidzot Triss saprata, ko Džemma pūlas pateikt. Ak jā. Skaidrs. Man liekas, tā ir lieliska doma. Perijam būs nepie­ciešama kāda izklaide, vai ne?

- Un medmāsai tas nebūs pa spēkam.

- Vai tu smejies? Medmāsa, par kuru biju iedomājies, spē­lē šahu, prot dažādus trikus un turklāt ir skaista. Viņa va­rētu… Tā kā Džemma nikni raudzījās uz Trisu, viņš veikli piebilda: Skaidrs. Medmāsas neizklaidē savus pacientus. Varbūt ir labāk, ja blakus būs cilvēks, ko Perijs jau pazīst un kura sabiedrībā jūtas ērti.

- Kā tu domā, vai varētu panākt, lai misis Freizere pie­krīt šādam risinājumam? Viņa varētu vēlēties iemitināt Periju augšstāvā un piekomandēt viņam medmāsu, kura prot rādīt trikus.

- Ja es došu mājienu Alijai Freizerei, ka no tā atkarīgs pat vairāk nekā vienkārši atlabšana, viņa piešūs dēla kāju pie tās istabas grīdas. Man jāteic, ka Reičela bijusi prasmīga noslē­puma glabātāja. Cik ilgi tas jau turpinās? Iekams Džemma paguva atbildēt, Triss klusi sacīja: Ak vai! Veikals ir atvērts, un mēs esam pamanīti. Tur nāk vecais doktors Bērdžess.

Mari jālūdz viņu apsēsties. Sasodīts, un man vajadzēja ar te­vi parunāt! Iespējams, ka esmu atradis Vēlmju akmeni.

- Ko? Džemma iesaucās pārāk skaļi, jo kāds bija pieķē­ries viņas krēsla atzveltnei un viņa gandrīz apgāzās. Jau pēc sekundes Triss bija pielēcis kājās un ar vienu roku satvēris Džemmu, bet ar otru saņēmis veca, salīkuša vīra elkoni. Kad krēsls atkal stāvēja stabili, Triss palīdzēja večukam apsēsties abiem pa vidu.

- Doktor Bērdžes, Triss sacīja, es patiešām vēlētos jūs izmeklēt. Jums vajadzētu piekrist.

- Mani jau tik daudzi ārsti ir bikstījuši un durstījuši, Bērdžess atteica rāmā balsī, vairāk skatoties uz Džemmu, ne­vis uz Trisu, ka es vairs nespēju ne skatīties uz adatām.

Kad Triss abus iepazīstināja, Džemma pūlējās izturēties laipni, tomēr gandrīz nespēja slēpt aizkaitinājumu. Kālab gan Triss ļāva viņai gari un plaši izrunāties par Periju, kad pa­šam bija tik svarīga informācija? Viņa izmisīgi vēlējās dzir­dēt, kas Trisam sakāms.

Doktors Bērdžess pļāpāja par to, cik ļoti izsalcis jūtas un kā ir noilgojies pēc Elijas ceptajiem pīrāgiem un viņas gata­votās kafijas. Kad viņš neveikli mēģināja piecelties, lai do­tos pie letes, Triss lika viņam sēdēt mierīgi un pateica, ka pats visu atnesīs.

- Tu nu gan esi mīļš zēns, doktor Bērdžess sacīja, kad Triss devās pēc pasūtījuma.

Tiklīdz viņi bija palikuši vieni, vecais vīrs pabīdīja savu krēslu mazliet tuvāk Džemmai, un viņai nācās pievērst dok­toram uzmanību. Misters Langs viņai iepatikās jau no pir­mā brīža, taču šis vīrs, kurš nu jau bija pievirzījies pārāk tuvu, nemaz nešķita simpātisks.

- Es gribēju parunāt tieši ar tevi, viņš sacīja un uzsmai­dīja Džemmai tā, kā to varētu darīt daudzkārt jaunāks vī­rietis, un šajā brīdī viņai tas šķita pat mazliet derdzīgi. Ne­zinu, vai tev kāds ir sacījis, taču arī es esmu vēsturnieks. Es labprāt paklausītos, kā tev sokas ar pētījumiem. Gribu zi­nāt, ko tev izdevies atklāt. Spriežot pēc pilsētā klīstošajām tenkām, tas ir patiešām apbrīnojami. Un vēl arī, viņš pie­bilda, viltīgi paraudzījies uz Džemmu, tevi jāapsveic, jo esi saderinājusies ar mūsu vietējo šerifu.

- Būsiet dzirdējis aplam, viņa atteica, nekādas sade­rināšanās nav. Mēs ar Kolinu Freizeru tikai satiekamies.

Viņš uzlika vecuma plankumu izraibināto plaukstu uz Džemmas delnas. Bet tu taču dzīvo kopā ar viņu, vai tad ne?

Atvirzījusies no vecā vīra, Džemma paņēma somu.

- Mīļais Dievs! Esmu tevi aizvainojis, viņš noteica. Es atvainojos! Man likās, ka mūsdienās jauniem mīlošiem pā­riem ir tikai normāli dzīvot kopā. Droši vien, ka esmu kļū­dījies.

Atgriezās Triss ar kafiju un pīrāgu šķīvi. Džemma, vai tu jau ej projām? Tik ātri?

- Džemma… vai drīkstu tevi saukt vārdā? Džemma tik­ko grasījās man pastāstīt par saviem pētījumiem.

- Darbs viņai sokas, Triss uzslavēja, skatīdamies te uz vienu, te atkal otru, un apsēdās.

Kaut gan Džemma vēlējās palikt pie Trisa un dzirdēt, kas viņam sakāms par Vēlmju akmeni, vēl vairāk viņa gribēja tikt projām no šā vecā vīra. Par spīti tam, ka bija žēlojies par mil­zīgu izsalkumu, viņš pīrāgiem pat nepieskārās. Džemma pa­raudzījās uz milzīgo vēderu, kas izspiedās zem vīrieša kok­vilnas krekla. Krekla aproces bija apspurušas, apkakle pie kakla zaudējusi krāsu, ja arī viņš kaut ko vēlējās, tad no­teikti ne jau ar krēmu pildītus našķus.

Un piepeši Džemma saprata, kas viņai nepatīk šajā cilvēkā.

Slimības mākts vēsturnieks, kurš, spriežot pēc nabadzīgajām drēbēm, nav bijis īpaši veiksmīgs savā profesijā. Teorētiķis. Tā­tad izmisīgi vēlas, lai viņa darbi tiek publicēti. Džemma nešau­bījās, ka viņš ir dzirdējis baumas par Vēlmju akmeni un iecerējis no viņas uzzināt visu, kas vien iespējams. Pēc tam papildināt un materiālus publicēt ar savu vārdu. Viņa gara acīm jau redzēja rakstus avīzēs, žurnālos, tabloīdos, sižetus televīzijā, ziņas internetā. Itin visur būtu pārpilns ar stāstiem par Vēlmju akmeni. Jau tūlīt pēc šo stāstu parādīšanās Edilīnu pārplūdinātu…

Viņai pat domāt negribējās, kas notiktu ar mazo, miera pilno pilsētiņu. Būtu iespējams viss sākot no trakojošas al­katības līdz trūkumā nonākušo izmisumam. Visu šo iemeslu pēc viņa bija izlēmusi nekad nerakstīt par Vēlmju akmeni ne­ko tādu, kas tiktu kaut kur publicēts. Džemma pat plānoja parunāt ar misis Freizeri un paskaidrot, kālab dokumentos, ko viņa raksta ģimenes privātai lietošanai, netiks iekļauts stāsts par Vēlmju akmeni. Viena lieta bija pieminēt kādu se­nu leģendu, bet pavisam cita rakstīt par tagad notiekošo un to, ka tas šķietami aizved pie Vēlmju akmens.

Lai aizgainītu šādas domas, Džemma papurināja galvu.

- Vai tev nekas nekaiš? doktors Bērdžess vaicāja un jau atkal pieskārās viņas rokai.

Džemma nevēlējās ne brīdi ilgāk uzkavēties šā cilvēka sa­biedrībā. Viņa piecēlās un paraudzījās uz Trisu. Es vēlētos vēl parunāt par Periju. Vai varu aiziet pie tevis uz biroju?

- Šodien esmu ļoti aizņemts. Es patiešām priecāšos, kad šurp pārcelsies Ariela un palīdzēs tikt galā. Varbūt kopīgi pavakariņosim?

- Lieliski, Džemma atteica. Sešos ieradīšos pie tevis birojā.

- Ideāli. Viņš uzsmaidīja Džemmai. Un par Periju ne­raizējies. Es par visu parūpēšos.

- Bija patīkami ar jums iepazīties, viņa aši pateica dok­toram Bērdžesam, tad noskūpstīja Trisu uz vaiga un aizstei­dzās.

Iekāpusi savā automašīnā, Džemma aizsūtīja Trisam īszi­ņu, lai neko nesaka Bērdžesam ne par Vēlmju akmeni, ne viņas pētījumiem. "Es tam cilvēkam neuzticos."

"Paldies par mājienu," viņš atbildēja.

Pēc stundas Džemma jau bija savā namiņā, taču pat bibli­otēkas skaistums nespēja pievērst viņas domas darbam. Vi­ņa domāja tikai par to, ka Triss varbūt atradis Vēlmju akmeni.

Divpadsmitos trīsdesmit Džemma saņēma īsziņu no Džosijas. "Vai dzirdēji Sāras jaunumus?"

Džemma atbildēja, ka neko nav dzirdējusi.

Džosija atsūtīja vēl vienu īsziņu. "Piezvani man vai atnāc ciemos. Pacienāšu tevi ar pusdienām un visu izstāstīšu."

Bija vajadzīgs pārtraukums, tāpēc Džemma gandrīz skrie­šus metās uz automašīnu un jau pēc piecām minūtēm bija pie Džosijas skaistās vecās mājas. Durvis bija atstātas pusviru, tāpēc Džemma tās atvēra. Viņa ārkārtīgi vēlējās izstaigāt mā­ju, tomēr saprata, ka šoreiz tas neizdosies, jo abi mazie ska­ļi raudāja.

- Viņi ir netīri gan augšā, gan apakšā. Džosija izskatījās nomocīta un pārguruši.

Neatbildējusi Džemma paņēma vienu bērnu un novilka autiņbiksītes. Izrādījās, ka tas ir puika. Viņa ielika bērnu van­niņā, kas bija pilna ar siltu ūdeni. Un kā pēc burvja mājiena mazais apklusa.

Džosija godbijīgi noskatījās uz Džemmu.

- Māsa man iemācīja, kā tas darāms.

Pēc tam Džemma un Džosija strādāja kā vienota koman­da. Viņas nomazgāja bērnus, pabaroja tos, pēc tam nomaz­gāja atkal. Tad pārģērba. Un Džosija nemitējās Džemmai pa­teikties. Kad mazuļi beidzot bija gatavi diendusai, bija pa­gājušas jau trīs stundas.

- Kāpēc arī tu nevarētu mazliet nosnausties? Džemma vaicāja Džosijai. Es pieskatīšu, vai bērni neraud. Un parū­pēšos arī, lai mājās viss ir kārtībā.

- To es nevaru pieļaut, Džosija atvairījās. Tu jau tāpat esi darījusi pārāk daudz.

Džemma praktiski uzstūma Džosiju pa kāpnēm, un no­gurusi māte nemitējās pie katra soļa pateikties.

Kad visi trīs bija aizmiguši, Džemma izstaigāja māju, iz­mazgāja veļu, sakopa virtuvi un sakārtoja dzīvojamo istabu. Tā kā neviens vēl joprojām nebija pamodies, viņa paraudzī­ja, kas atrodams ledusskapī, un nosprieda, ka varēs pagata­vot gaļas ruleti. Viņa smaidīdama gatavoja un atcerējās, kā Kolins bija viņu ķircinājis. Kolinam viņa šo ēdienu tā arī vēl ne reizi nebija pagatavojusi.

Mazliet pēc pieciem lejā nokāpa Džosija, rokā nesdama divus smaidīgus bērneļus. Džemma vienu paņēma pie sevis.

- Nespēju tev pienācīgi pateikties, sacīja Džosija, kad bija ieskatījusies pa krāsns stikla durtiņām. Reizēm es jū­tos tik pārguruši, ka nespēju pat domāt. Ja nebūtu tādu draugu kā tu, pat nezinu, kā tiktu galā. Nevaru iedomāties, kā klāsies Sārai. Viņai ārpus Edilīnas nav sevišķi daudz pa­zinu.

/

- Vai tas jāsaprot tā, ka viņai jau piedzimis bērniņš?

- Augstais Dievs! Tu atbrauci, lai uzzinātu jaunumus, un es tev aizmirsu tos pavēstīt! Pagājušajā naktī Sāru steidzami aizveda uz slimnīcu, un ar ķeizargriezienu pasaulē nāca dvī­nīši.

Džemma ucināja mazuli un skatījās uz Džosiju. Dvīņi? Vai tad viņai netika veikta sonogrāfija? Vai viņa nezināja, cik bērnu gaidāms? Vai ari viņa gluži vienkārši nevienam to ne­teica?

- Viņa nezināja. Otrs mazais bija iekārtojies aiz pirmā, tā­pēc neviens sonogrammā to nevarēja saskatīt.

- Toreiz piknikā Sāra sacīja, ka vēlas, lai… Džemmai bija grūti koncentrēties.

- Es zinu. Viņa teica, ka vēlas dvīņus.

Bērnu cieši piespiedusi sev klāt, Džemma apsēdās pie vir­tuves galda. Puikas vai meitenes?

- Divi puikas. Maiks sacīja, ka jau pasūtījis viņiem cīņas kostīmus.

- Kā viņš jūtas?

- Viņš ir sajūsmā. Un apmulsis. Pamatīgi nobijies.

- Es vēlos… Džemma ierunājās, bet tad ar grūtībām no­rija siekalas Es gribēju sacīt… ceru, ka viņi atgriezīsies un paliks te dzīvot.

- Es tāpat. Taču Maikam vēl jānostrādā divi gadi, tikai tad viņš varēs atvaļināties. Tagad, kad šeit grasās apmes­ties arī viņa draugs Frenks, Maiks patiešām grib pārcelties uz šejieni. Džosija paraudzījās uz Džemmu. Vai tu do­mā, ka tas Vēlmju akmens patiešām strādā?

- Nē, protams, ka ne, Džemma atteica, taču visai pār­liecinoši tas neizklausījās. Viņa paraudzījās uz sienas pulk­steni. Bija jau bez piecpadsmit seši. Man jāiet. Sešos man ir norunāta tikšanās ar Trisu.

- Tikšanās? Bet Kolins…

- Ne jau tāda tikšanās, Džemma paskaidroja. Tikša­nās informācijas vākšanai. Viņa iesēdināja mazo augstajā krēsliņā un noskūpstīja.

- Pastāstīsi, ko būsi uzzinājusi! Džosija uzsauca, kamēr Džemma steidzās uz ārdurvju pusi. Un es nespēšu vien tev gana pateikties par to, ko izdarīji šodien. Jūtos gluži kā no jauna piedzimusi.

Triss silti sasveicinājās ar Džemmu, kad viņa ieradās bi­rojā. Viņš uzlika rokas sievietei uz pleciem un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viņam mugurā bija baltais ārsta uzsvārcis, un viņš izskatījās ārkārtīgi profesionāls.

Tur bija arī četras sievietes, kas domīgi nopētīja Džem­mu. Izskatījās, ka viņas ir gatavas cīnīties, lai Trisu aizstā­vētu.

Viņš ieveda Džemmu savā kabinetā un aizvēra durvis.

- Vai tas ir tavs harēms?

- Tā laikam varētu sacīt, Triss atbildēja un novilka ār­sta uzsvārci. Vismaz viņas pašas domā, ka ir. Turklāt vi­ņas uzskata, ka tu esi kļuvusi neuzticīga Kolinam.

- Varbūt viņas dusmojas, ka es kaut kur dodos kopā ar tevi?

Triss iesmējās. Vai tu gribētu atbraukt pie manis uz mā­jām vakariņās? Mans ledusskapis ir pilns ar ēdamo.

- Ar lielāko prieku, viņa atbildēja.

Abi devās projām no biroja, un Džemma nopriecājās, kad Triss pateica savām kolēģēm: Ja būšu vajadzīgs, zvaniet. Būšu mājās. Un vēl piebilda: Kopā ar Džemmu.

Kad viņi bija izgājuši ārā, Džemma sacīja: Tas tagad tiks izrunāts pa visu pilsētu. Taču nezin kāpēc tas viņu neuz­trauca. Vai man labāk braukt ar savu mašīnu?

- Protams, viņš atbildēja un izņēma sava auto atslēgas.

Savā automašīnā Džemma sekoja Trisam, un viņu māca

ziņkāre, kur īsti viņš dzīvo. Viņi iegriezās ceļā, kur Džem­ma vēl ne reizi nebija braukusi. Kā šķita, tas ved Edilīnai apkārt esošajā dabas rezervātā. Viņi nobrauca no bruģētā ce­ļa un nokļuva uz grants seguma, taču māja joprojām nebija redzama, un Džemma sāka prātot, vai tikai viņš nav iemiti­nājies teltī, kas novietota uz tukša zemes gabala. Pēc vēl vie­na pagrieziena viņi izbrauca cauri govju aplokam.

Kreisajā pusē cauri biezai koku audzei, kas viņus ieskā­va, Džemma pamanīja mirdzam zilus ezera ūdeņus un tajā peldošās pīles. Turpat atradās māja. Tā nebija pārāk liela, ta­ču izskatījās patiešām jauka. Un vislabākais bija tas, ka ēka uzcelta tieši pie ezera.

Džemma apturēja automašīnu tieši aiz Trisa auto un iz­kāpa ārā. Apkārt valdīja brīnišķīgs klusums. Bija dzirdamas vien putnu balsis un vēja dziesma koku lapotnē. Pasakai­ni, viņa sacīja. Vai tu jau sen te dzīvo?

- Visu savu mūžu. Un te ir uzaudzis arī mans tēvs. To dēvē par Oldridžu namu, un daļa īpašuma ir patiešām ve­ca. Gan ne pēc Edilīnas standartiem, ne no astoņpadsmitā gadsimta, taču tā ir celta tūkstoš astoņi simti četrdesmitajā gadā.

- Ja reiz māja attiecas uz šo laika periodu, vai tai nevaja­dzētu būt celtai pārveidotā koloniālajā stilā?

- Domāju, ka tā arī bija, tomēr Oldridžu paaudzes to ir mainījušas.

Lai palūkotos uz māju, Džemma pagāja tuvāk ezeram. Tai bija divi stāvi, logi izkārtoti pa visu fasādi. Viņa pamanīja arī skursteni, kas slējās virs jumta kores. Viņa iztēlojās, kā būtu sniegotā dienā sēdēt šādā mājā pie kamīna. Tālu krei­sajā pusē atradās telpa ar zemu jumtu. Kā likās, tur viss bija veidots no stikla.

- Vai tas ir ziemas dārzs?

- Jā, Triss atbildēja. Mans sencis, kurš šo māju būvē­ja, bija īstens dārza darbu meistars.

- Un tu pats?

- Esmu pazīstams kā cilvēks, kurš šad un tad apmeklē stādu audzētavu. Nāc iekšā, un es tev parādīšu visu pārējo! Pateiksi man, kas te ir sens un kas jauns.

- O! Izaicinājums, Džemma noteica un sekoja Trisam uz sānu durvju pusi. Viņi iegāja milzīgā hallē ar flīžu grīdu un ozolkoka kāpnēm tās galā.

- Halle ir sena, Džemma noteica un tad ar galvas mā­jienu norādīja uz durvīm labajā pusē, bez vārdiem vaicājot, vai drīkst tās atvērt. Aiz šīm durvīm slēpās milzīga ģime­nes istaba ar daudziem grāmatu plauktiem un lielu televi­zoru. Tā bija ļoti mājīga. Ar vienu skatienu bija nosakāms, ka istaba ir jaunāka nekā halle, un Džemma tā arī pateica Trisam.

Halles otrā pusē viņa atvēra durvis, kas veda uz garu tel­pu, kura labajā pusē bija platāka, bet otrā pusē sašaurinājās. Džemma pamanīja tur virtuvi ar tumšiem ķirškoka skapī­šiem. Šī vieta ir veca, un man liekas, tā ne vienmēr bijusi viena telpa. Nu, kā man veicas?

- Ideāli, Triss atteica. Mana mamma lika šajā pusē izgāzt sienas. Tas notika tieši pēc Edijas piedzimšanas. Mam­ma pateica tēvam, ka negrasās palikt viena iesprostota vir­tuvē un ja viņš, sasodīts, vēlas vakariņas uz galda, tad labāk lai parūpējas, ka viņa varētu redzēt, ar ko nodarbojas bēr­ni. Pēc divām dienām sienu vairs nebija.

- Šķiet, man tava mamma patīk.

- Man arī, Triss atteica. Vai varu pagatavot tev kādu dzērienu?

- Nevari vis. Man vēl jābrauc atpakaļ, taču, ja tev ir, vari man ieliet daudz tonika un pievienot laima sulu.

- Tūlīt būs.

- Vai neiebilsti, ja es… Viņa ar galvas mājienu norādīja uz ziemas dārza pusi. Triss pavēcināja ar roku, dodot atļau­ju. Tā bija skaista telpa, kas izskatījās kā Viktorijas laika dārzs. Pēc Trisa pieticīgās atbildes Džemma bija nopratusi, ka viņš ir arī labs dārzkopis. Augi galvenokārt orhidejas bija visur. Tās nokarājās no griestiem, auga puķpodos uz ze­mes. Visi izkārtoti tik skaisti, ka Džemmai radās vēlēšanās apsēsties vienā no pītajiem krēsliem un iegrimt lasīšanā. Vis­vairāk viņai patika tas, ka Triss necentās iegrožot lielākos augus, bet bija tos iestādījis zemē pie tur izliktajām skaista­jām, ar roku apgleznotajām flīzēm.

Triss pasniedza viņai ledaino dzērienu. Šī ir vienīgā tel­pa, kurai neviens nav pielicis roku. Tētis stāstīja, ka šī bijusi

iemīļotākā vieta manai vecvecvec un tā tālāk vecmāmiņai,

/ f '

kura šo māju likusi uzcelt. Lielāko daļu laika viņa esot pa­vadījusi tieši te. Triss paliecās uz priekšu un noplūca kādu nokaltušu orhidejas lapu. Viņa bija viena no tām sievietēm, kurai piedzima bērns, bet nebija vīra.

- Parastos apstākļos tur nebūtu nekā ievērības cienīga, to­mēr šis apstāklis ilgi tiek paturēts prātā, tātad pieņemu, ka ar to ir saistīts kāds īpašs stāsts. Es labprāt uzzinātu kaut ko vairāk. Kā viņu sauca?

- Luīza. Neko daudz es par viņu nezinu. Džosija teica, ka ir piezvanījusi manam vecajam tēvam un runājusi ar viņu par ģimenes vēsturi. Luīzas Oldridžas bērna dzimšanas ap­liecībā bijis rakstīts, ka viņa vecāki ir Luīzas brālis un viņa sieva.

- Nešaubos, ka tajos laikos tas tika uzskatīts par atbilstī­gāko situācijas risinājumu, Džemma sacīja. Tātad kaut kad ap tūkstoš astoņi simti trīsdesmito vai četrdesmito ga­du Luīzai Oldridžai piedzima ārlaulības bērns, no kura nā­cās atteikties. Viņa lika uzcelt sev māju mežonīgā apvidū un dzīvoja šeit vientulībā kopā ar saviem augiem.

- Tu esi tikpat liela romantiķe kā Sāra, Triss secināja un pasmaidīja. Varu atklāt, ka toreiz, šo telpu pārbūves lai­kā, mans tēvs atrada ķirurģiskos instrumentus, kas atbilda mājas celšanas laikam. Mans minējums ir tāds, ka Luīza mā­ju uzcēlusi tik tālu no pilsētas, lai neviens neredzētu, kā klientes ierodas pie sieviešu ārstes. Un man liekas, ka viņa te dzīvoja kopā ar savu dēlu.

- Izklausās, ka šo to par viņu tu tomēr zini.

Triss paraustīja plecus. Oldridžiem, vīriešiem un sievie­tēm, ir nosliece uz medicīnu. Tāpēc nebija nemaz tik grūti kaut ko tādu izsecināt. Un tagad pievērsīsimies svarīgākiem tematiem.

- Vēlmju akmenim? Džemma aši pavaicāja.

- Es gan vairāk biju domājis ēdienu. Man ir saimniecības vadītāja, kura te ierodas divas reizes nedēļā un atnes ēdie­nu, ko pagatavojusi. Viņai patīk eksperimentēt, tāpēc es ne­kad nezinu, kas būs galdā.

- Ļauj, es minēšu, Džemma teica. Viņa ir jauna, pie­mīlīga un turklāt nav precējusies.

- Vai tu viņu pazīsti? Triss kā pārsteigumā iepleta acis, un viņi abi iesmējās.

Džemmai bija jābrīnās par to, kā Triss izlikās, ka nemana sieviešu īpašo attieksmi pret viņu. Bija taču redzēts, kā pie­augušas sievietes pilnīgi sastingst uz ielas, kad ierauga Trisu. Viņš tikai kautrīgi tām uzsmaida, it kā pat nenojaustu, kā viņas blenž.

Triss atvēra ledusskapja durvis un sāka celt ārā bļodas, kuras bija pārklātas ar pārtikas plēvi. Viņš tās citu pēc citas pasniedza Džemmai. Tur bija vairāku veidu dārzeņu salāti, auksta gaļa un cālis, nelielos kubiņos sagriezts siers.

Viņi atvēra bļodas, lika tās uz galda un sarunājās. Nevienam neienāca prātā ierosināt, ka ēdienu vajadzētu uzsildīt. Džemmai ļoti gribējās pavaicāt Trisam par Vēlmju akmeni, tomēr viņa vē­lējās sagaidīt īsto brīdi, kad viņš pats sāks par to runāt.

- Kas tur bija ar tevi un doktoru Bērdžesu? Kāpēc tu vi­ņam neuzticies? Triss pavaicāja, tiklīdz abi apsēdās pie galda.

- Nekā konkrēta. Tomēr domāju, ka varbūt viņš vēlas no­skaidrot visu par maniem pētījumiem, lai pēc tam pats pub­licētu aprakstu.

- Tu domā, ka Freizeru ģimenes vēsture varētu iekārdi­nāt kādu izdevēju tik ļoti, lai to publicētu?

- Tu ļoti labi zini, pēc kā viņš tiecas, Džemma teica.

- Ak… tu par to. Triss pasmaidīja un ielūkojās savā šķī­vī. Domāju, ka tev taisnība. Viņš taču ir nopratinājis teju visus pilsētiņas iedzīvotājus, cenšoties izdibināt kaut ko vai­rāk par Vēlmju akmeni. Šorīt Elija man sacīja, ka ir gatava sašķēlēt viņa kaulaino pēcpusi, ja viņš mēģinās vēl kaut ko noskaidrot par šo lietu.

Džemma iesmējās. Kājas viņam patiešām ir kaulainas, vai ne?

- Elija sacīja, ka viņš žēlojies, jo visi pilsētiņas iedzīvotāji esot pārmēru noslēpumaini.

- Laikam jau jāsaprot, ka viņš domājis septiņnieku.

Tagad bija Trisa kārta smieties. Tad redz, par ko mēs

esam kļuvuši. Vai nebija pat kāda filma par mums?

- Vai tu atcerējies par "Lielisko septiņnieku"? Tam gan nav ne mazākās saistības ar lielāko daļu tevis pieminēto cil­vēku.

- Nu, varbūt, ka reiz tieši tu par mums uzrakstīsi, Triss sacīja. Šorīt, kad tu biji aizgājusi, doktors Bērdžess man vaicāja par laupīšanu, ko izmeklē Kolins. Es pietiekami go­dīgi varēju atbildēt, ka neko par to nezinu.

- Ceru, ka runas par laupīšanu aizēnos stāstus par Vēlmju akmeni.

- Es tikai esmu dzirdējis, ka bijušas pāris ielaušanās un droši vien vainojami pusaudži, Triss stāstīja.

Džemma skatījās uz savu glāzi. Nezinu daudz vairāk par tevi.

- Vai dzirdēji par Sāru? Triss vaicāja.

- Jā. Jauki, vai ne? Džemma mirkli klusēja un tad sacī­ja: Labi, tagad pietiks pļāpāt. Tu teici, ka varbūt esi atra­dis Vēlmju akmeni. Es vēlos to redzēt… protams, ja tas ir iespējams. Un gribu dzirdēt visu līdz pēdējam sīkumam.

- To atrada Nella, Triss pateica, devās pie istabas sie­nas un pastūma malā kādu ierāmētu fotogrāfiju. Atklājās ne­liels sienā iebūvēts seifs. Viņš ātri ievadīja vajadzīgo ciparu kombināciju, izņēma kaut ko, kas līdzinājās sudraba pūdernīcai, un pasniedza Džemmai.

Šī lietiņa bija pārsteidzoši smaga. Džemma to apskatīja un secināja, ka tā ir glīta, taču priekšpusē ļoti noskrāpēta. Li­kās, kāds izmisīgi pūlējies to atvērt. Kā jau vēsturniece, Džemma secināja, ka priekšmets izgatavots vēlajā Viktorijas laikmetā vai arī Edvarda laikā. Tas ne ar ko īpašu neizcēlās, drīzāk bija diezgan vienkāršs.

- Mana māsa un Nella ar pāris skrūvgriežiem to mēģinā­ja atvērt.

- Gluži saprotama ziņkārība, Džemma noteica un pacē­la vāciņu. Iekšpusē bija svina plāksnītes. Viņa paraudzījās uz Trisu.

- Droši. Noņem virsējo, viņš mudināja.

Džemma iebīdīja nagu spraugā un pacēla plāksnīti. Zem tās bija skaista miniatūra kaklarota. Zelta būrītis, kurā atra­dās kāds dārgakmens gabaliņš. Džemma pacēla to pret gais­mu. Nenoslīpēts dimants?

- Jā. Es to parādīju savai māsīcai Kimai. Tas ir dimants, tomēr ne tik vērtīgs, lai to slīpētu.

Džemma turēja to paceltu un turpināja vērot. Tas bija glīts. Taču ak vai! pavisam vienkāršs. Un tik daudzkārt mazāks, nekā viņa bija iedomājusies! Un viņa to bija jau re­dzējusi.

- Tas bija uzlikts Lendijam.

- Tev nu gan ir izcila atmiņa! Triss uzslavēja. Sapro­tu, kālab tev veicas pētījumi.

- Kā tev izdevās pierunāt Nellu to atdot ? Tu taču to ne…

- Nenozagu? Man vajadzēja būt tik prātīgam. Es to iemai­nīju pret divām Helēnas Kišas kolekcijas lellēm un vienu Heidi Pluščokas gatavoto.

- Un kas ir šīs dāmas?

- Slavenas leļļu dizaineres. Zvēru, ka ar šādu prasmi pie­dalīties sarunās tā meitene dienās kļūs par advokāti. Un es pateicos Dievam par eBay, jo citādi man nemūžam nebūtu iz­devies tās lelles dabūt.

Džemma vēl aizvien pētīja kaklarotu. Kur? Kad? Kā?

- Man jau gribētos sacīt, ka tas notika, pateicoties manām izcilajām dedukcijas prasmēm, taču patiesībā tā bija vien no­jausma. Un es vēl joprojām nezinu, vai tieši tas ir pieminēts vēstulē, kuru tu atradi. Lai nu kā, bet dienā, kad tu guvi ievainojumu, Nella sacīja, ka Lendija kaklarota mirdz.

- Es atceros, ka viņa to teica, taču nepievērsu tam nekā­du uzmanību, Džemma piebilda.

- Es gluži tāpat. Nella dzīvo pati savā pasaulē. Taču lai­kam jau manas smadzenes to bija piefiksējušas. Vai atceries, man nācās doties projām no piknika, jo misteram Gibsonam kļuva slikti ar sirdi?

- Protams, Džemma atteica. Tā bija diena, kad viņa ļo­ti dusmojās uz Kolinu. Un šķita, ka tas noticis jau pirms dau­dziem mēnešiem.

- Starp citu, tā bija tikai panikas lēkme, un pašlaik viņš jūtas gluži labi. Biju diezgan dusmīgs par šādu izsaukumu un plānoju atgriezties viesībās. Es piezvanīju māsai uz Maiami slimnīcu, apjautājos, kā klājas viņas vīram. Viņa sacīja, ka vīrs jūtoties labi, taču Nella vēloties ar mani parunāt. Nella paņēma telefonu, izgāja gaitenī un sāka man diezgan ne­sakarīgi stāstīt, kā viņas tētis gribot atņemt Lendija kakla­rotu un man esot tā jāglābj.

- Kāpēc viņš gribēja atņemt meitai kaklarotu? Džemma pajautāja.

- Svainis domāja, ka tā nākusi no baznīcas labdarības tir­dziņa. Viņam ienāca prātā, ka tā ir vērtīga un kāds varbūt to meklē.

- Jauks puisis.

- Tā patiešām ir, Triss atteica. Tiesa, Nella mammai nebija pastāstījusi taisnību par to, kur dabūjusi to kaklaro­tu.

- Ak tā, Džemma bilda. Viss sarežģījas.

- Mana viltīgā māsasmeita to bija man nočiepusi.

- Tagad es esmu pavisam apmulsusi. Vai tu patiešām ne­būtu pamanījis, ka tev pieder kaklarota, kas iestiprināta svi­na plāksnēs un noslēpta sudraba pūdernīcā?

- Gan jau, ka būtu, ja vien kaut reizi būtu to redzējis. Nel­la pa telefonu man teica, ka viņa to kaklarotu atradusi "aiz vīrieša".

Džemma pasmaidīja. Pieņemu, ka tu zini, ko tas no­zīmē.

- Jā gan. Ikvienu bērnu, kurš dzīvojis šajā mājā, ir val­dzinājis šis "vīrietis". Viņš ar rokas mājienu aicināja Džem­mu sekot un devās pie kamīna. Tālākajā kamīna prāvās ma­las daļā bija iestrādāts četru collu liels koka gabals. Tajā izrādījās iegriezts jauna, pievilcīga vīrieša profils. Viņam bi­ja deviņpadsmitā gadsimta modei raksturīga iestīvināta ap­kakle, un mati sprogojās pie kakla. Augsti vaigu kauli, iz­teikta zoda līnija. Viņš izskatījās gandrīz tāds pats kā Triss.

- Pieņemu, ka tas ir kāds no taviem senčiem, Džemma secināja.

- Ari man tā liekas. Allaž esmu domājis, ka viņš līdzinās manam tēvam, taču māte apgalvo, ka viņš izskatās tieši tā­pat kā visi Tristani. Manā ģimenē šim vārdam ir ļoti sena vēsture. Lai nu kā, bet neviens īsti nezina, kas ir šis vīrietis, un bērnībā mēs visi esam par viņu sacerējuši dažādus stās­tus. Kolins mēdza sacīt, ka tas bijis vīrs, kurš slepeni cīnījies par taisnību.

- Tas patiešām izklausās pēc Kolina, Džemma smaidot teica. Mans minējums varētu būt tāds, ka viņš bijis Luīzas dēla tēvs.

- Arī es tā domāju, taču diezin vai pieaugušie kaut ko tā­du sacītu bērnam, vai ne? Lai kas viņš arī būtu, šodien ne­viens vairs droši nezina, kālab tieši viņš izvēlēts iemūžināša­nai kamīna malā. Mana māte vēlējās izņemt šo koka flīzi un to ierāmēt. Viņa vienmēr baidījās, ka tai varētu pieķerties lies­mas, tomēr tēvs neļāva to darīt. Triss paskatījās uz Džem­mu. Un ir labi, ka viņa to neizdarīja. Viņš pastiepa roku un pieskārās apakšējam kreisajam koka gabala stūrim, pēc tam augšējam labajam stūrim, bet tad paspieda pašā vidū. Nelie­lais koka gabals atlēca nost un atklāja iedobi kamīna malā.

- Nella bija izdomājusi, kā tas atverams?

- Bez kāda cita palīdzības, Triss paskaidroja.

- Esmu lepna, ka viņu pazīstu. Džemma paliecās uz priekšu, lai papētītu iedobi. Izskatās, ka tā izveidota īpaši tam, lai tur varētu paslēpt kaklarotu ar visu kārbiņu.

- Arī es tā domāju. Viņš aizvēra durtiņas, pakāpās at­pakaļ un ar rokas mājienu norādīja, lai Džemma pamēģina to atvērt.

Viņai tas izdevās tikai pēc otrā mēģinājuma. Patiešām interesanti, kā meitēns to izprātoja!

- Un nevienam par to neteica! Triss piebilda. Saprata, ka viņai kāds šo kārbiņu varētu atņemt, ja uzzinātu.

- Pēc tam viņa sameloja, un mamma viņai palīdzēja to at­vērt, Džemma apbrīnā sacīja. Turklāt viņa tik gudri iz­vēlējās vietu, kur to paslēpt! Visu acu priekšā, lācītim ap kaklu. It kā vēlētos ikvienam pieaugušajam mest izaicināju­mu: "Paskaties, ko esmu izdarījusi!"

- Mana mīļā mazā māsasmeita, Triss atteica. Viņš de­vās atpakaļ pie vakariņu galda un sāka to novākt. Lai nu kā tas arī būtu, Nella bija tuvu histērijai, kad runāja ar mani pa telefonu, jo tētis grasījās viņai šo kaklarotu atņemt. Pro­tams, visas nepatikšanas bija sākušās tieši viņas melu dēļ, taču tādu sīku detaļu viņa nevēlējās atzīt.

- Interesanti, ka patiesību par izdarīto viņa pastāstīja tieši tev, nevis saviem vecākiem.

Triss iesmējās. Un kālab, pēc tavām domām, viņai tik ļoti patīk būt kopā ar mani? Es viņai neko neteiktu, pat ja viņa kādu nožmiegtu. Tev būtu vajadzējis dzirdēt, ko Edija sacīja, kad uzzināja, ka esmu ļāvis Nellai braukt mašīnā ar misteru Langu.

- Viņš taču nav…

- Nē, nē, Triss attrauca. Nekādu nepiedienību seksu­ālajā jomā. Tam vīram ir astoņdesmit pieci gadi, bet viņš jo­projām vada mašīnu.

- Šajā ziņā es piekrītu Nellas mātei, Džemma sacīja.

- Nu… vispār jau es arī, Triss atzina. Otrreiz tas vairs neatkārtosies. Problēma ir tā, ka es Nellai ļauju tīt mani ap mazo pirkstiņu un viņa to lieliski zina. Meitene zināja, ka mani vairāk interesēs viņas stāsts, nevis mēģinājumi viņai ieskaidrot, cik zagšana ir slikta lieta. To es atstāšu viņas ve­cāku ziņā. Triss apklusa un ielika ledusskapi bļodas, ku­ras Džemma atkal bija pārklājusi ar pārtikas plēvi. Kad Nella man pastāstīja, kur atradusi kārbiņu un kas tajā bijis noglabāts, es atcerējos, ka akmens iemirdzējās dienā, kad sa­tiku tevi. Un vēlāk…

Džemma pamāja ar galvu. Un tieši pēc tam piepildījās Nellas vēlēšanās, lai viņas tētis atgriežas mājās un viņi visi dzīvo Edilīnā.

- Precīzi. Triss piekrita. Ja tas mirdzēja atkal, dienā, kad bijām piknikā, tad…

- Kāds kaut ko bija vēlējies. Domāju, ka esi uzzinājis par mūsu nelielo spēli tajā pēcpusdienā.

- Es piezvanīju Sārai, un viņa man izstāstīja, ko katrs vē­lējies.

- Un pēc tam Sārai gluži negaidot piedzima dvīņi, Džemma klusām noteica un atcerējās, kas tika runāts tajā pēcpusdienā. Labi, ka neviens nevēlējās neko sliktu.

- Domāju, ka tavs prāts darbojas līdzīgi manējam, Triss secināja. Ja pasaule uzzinās, ka pastāv kaut kas tāds…

- Neviens Freizers vairs nebūs drošībā, Džemma sacī­ja. Varu iedomāties, kā Šeimusu nolaupa mājupceļā no sko­las un kāds kretīns liek viņam vēlēties laimestu loterijā.

- Vai pieprasa vēlēties kaut ko tik dīvainu kā, piemēram, laika rituma apturēšanu.

- Turpini, Džemma mudināja. Un dvēseļu pārceļoša­na? Vai vēlēšanās iegūt varu pār pasauli?

- Kopš dzirdēju par Sāras dvīnīšiem, es spēju domāt vie­nīgi par slikto, kas tagad varētu atgadīties. Es vēlos, kaut šīs ziņas jau nebūtu izplatījušās pa visu pilsētu.

- Es tāpat, Džemma teica. Kolins saka… Viņa ap­klusa.

Triss viņai uzsmaidīja. Viņš tevi ir pilnībā savaldzinājis. Vai ne?

Džemma dāvāja viņam kautrīgu smaidu. Mēs labi sa­protamies, un ar viņu ir viegli būt kopā.

- Citas sievietes gan tā nesaka.

- Tu domāji Džīnu?

- Nē, Triss atteica. Citas sievietes, ar kurām Kolins satikās, kad nebija kopā ar Džinu. Viņas vēlējās, lai Kolins viņām velta nedalītu uzmanību; kad to nesaņēma, nebija… sacīsim tā, iepriecinātas.

- Bet Kolins prot veltīt uzmanību sievietei! Džemma iebilda. Mēs runājam par itin visu.

- Tev ir izdevies panākt, lai Kolins ar tevi sarunājas par visu, un tas nevienai citai nav bijis pa spēkam.

Kad Triss piegāja pie sienas un gatavojās ievietot kārbi­ņu atpakaļ seifā, Džemma smaidīja.

- Pagaidi! viņa uzsauca. Man liekas, tev kaut ko vaja­dzētu zināt par šādiem sienā iebūvētiem seifiem. Vai būs labi, ja pateikšu tev patiesību par tām zādzībām?

- Protams. Mēs ar Kolinu vienmēr runājam par lietām, kuras viņš izmeklē.

Džemma pastāstīja Trisam, kā laupītājs atvēris seifu sve­šajā mājā. Kad Džemma bija beigusi, Triss sacīja: Izskatās, ka tiek meklēts kaut kas neliels un labi paslēpts. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz kaklarotu.

- Bet… kurš gan varēja zināt, kas tieši ir Vēlmju akmens? Zināt, ka tas ir pietiekami mazs, lai to varētu noglabāt tik nelielā slēptuvē? Es veicu nopietnus pētījumus un neatradu ziņas par tā izskatu. Līdz šim brīdim. Turklāt mēs droši ne­zinām, vai tas patiešām ir Vēlmju akmens.

- Kur lai es to labāk noglabāju, ja reiz seifā likt nav dro­ši? Triss vaicāja. Varbūt man to vajadzētu nolikt tur, no kurienes to paņēma Nella?

- Zaglis atrada slēptuvi gultas stabā. Šaubos, vai kokā iegravētais attēls viņu atturēs. Varbūt labāk iedod to man? Palūgšu, lai Šeimuss to uzzīmē, un pati nofotografēšu. Vis­maz tādā gadījumā, ja kaut kas notiks, mums tas būs iemū­žināts.

- Un kur tu to glabāsi?

- Šajā svina apvalkā un ielikšu to pūdernīcā. To glabāšu kopā ar savu kosmētiku. Izskatīsies, ka tas nav nekas īpašs.

- Džemma, tas ir visai prātīgi izdomāts, Triss noteica un viņai silti uzsmaidīja. Vai esi pārliecināta, ka Kolins ir tavs īstais? Nevienam citam vīrietim vairs nav nekādu iespēju?

Viņš bija patiešām skaists vīrietis, taču Džemmai viņš ne­šķita interesants šādā nozīmē. Domāju, ka laikam esmu pil­nīgi pārliecināta. Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī. Ir jau pāri deviņiem. Būs labāk, ja tagad došos projām. Rīta ag­rumā mani gaida nodarbības sporta zālē.

Triss pavadīja Džemmu līdz viņas automašīnai. Bija brī­nišķīgs vakars. Priecājos, ka tu ieradies Edilīnā. Tu esi lie­lisks papildinājums, viņš sacīja un noskūpstīja Džemmu uz vaiga. Viņa acis iezibējās. Un… ja tu kādreiz tomēr pama­nīsi, cik pagrimis patiesībā ir Kolins, tu zini, kur es dzīvoju. -

Viņš atvēra Džemmai automašīnas durvis.

f

- Noteikti, un es viņam pateikšu, ka tu… Džemma ap­rāvās, jo piepeši viņu pārņēma tāds nelabuma vilnis, ko nebija iespējams apslāpēt. Viņa noliecās un izvēma zemē tik­ko apsēstās vakariņas.

Vienā mirklī Triss no ķircinoša drauga pārtapa par pro­fesionālu ārstu. Viņš aplika Džemmai roku ap pleciem un ieveda atpakaļ mājā.

- Vēdera vīruss, Džemma diezgan skaļi sacīja, pūlēda­mās apslāpēt domas par patieso nelabuma iemeslu. Vai var­būt esmu kaut ko sliktu apēdusi. Visdrīzāk tā ir saindēša­nās ar pārtiku vai kāda ātri pārejoša vēdera kaite. Jau pēc dažām minūtēm atkal jutīšos labi. Varu saderēt, ka tev paš­laik ir lērums pacientu ar tādu pašu vainu kā man. Ceturt­dien lija, un es samirku. Noteikti tur tā vaina.

Triss neko nesacīja, bet aizveda Džemmu uz tualeti tur­pat pie gaiteņa. Viņš uz brīdi aizgāja, bet tad atgriezās un atnesa plastikāta trauciņu. Urīna paraugam, viņš sacīja.

- Saprotams. Lai pārbaudītu, vai neesmu saindējusies ar ēdienu.

- Lai atklātu, kas izraisīja vemšanu. Vai redzi šo telpu? Triss norādīja uz durvīm, ko Džemma iepriekš nebija pama­nījusi. Es būšu tur. To pateicis, viņš aizvēra tualetes dur­vis.

Džemma darīja, kā Triss bija norādījis, un pūlējās ne par ko nedomāt. Tas, protams, bija kaut kāds vēdera vīruss. Tādi taču allaž ceļo apkārt, vai ne?

Izgājusi no tualetes, Džemma drebēja. Triss ar balto ār­sta uzsvārci mugurā gaidīja viņu durvīs, uz kurām bija no­rādījis. Aiz tām bija ierīkota apskašu telpa.

- Tu esi gudri darījis, ierīkodams to savā mājā, Džem­ma uzslavēja, tomēr apzinājās, ka izklausās nervoza. Vai šeit ierodas daudzi pacienti?

- Daži. Es gribu, lai tu apsēdies šeit un vairākas reizes dziļi ievelc elpu. Izmanto treniņos apgūto un centies nomie­rināties.

- Sapratu, Džemma atteica, vērodama, kā viņš paņem analīžu trauciņu un iziet no telpas.

Džemma zināja, ka Triss bijis projām vien dažas minūtes, taču viņai tās šķita kā vesela mūžība. Viņa nopētīja nelielo telpu un mēģināja izmantot savas zināšanas vēsturē, lai sa­prastu, ko redz. Apskašu galds šķita vecs, un viņa nodomā­ja, ka Trisa tēvs to droši vien nopircis pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Pie sienas bija nolikts augsts metāla skapītis ar stikla durvīm. Arī tas izskatījās vecs.

Lai kā Džemma gribēja piecelties un nopētīt visu tuvāk, tomēr likās, ka kājas kļuvušas nepaklausīgas. Viņas ziņkārī­bai nācās padoties.

Kad Triss atvēra durvis, Džemma joprojām sēdēja turpat, kur viņš to bija nosēdinājis. Viņa paraudzījās uz Trisu.

- Kā tu jūties? viņš vaicāja balsī, kādā parasti runāja ar pacientiem, to Džemma noprata pavisam skaidri.

- Saindēšanās ar ēdienu? viņa čukstus vaicāja.

- Džemma… Triss iesāka, tomēr atbildi viņa redzēja ār­sta sejā.

- Es tam neesmu gatava, viņa čukstēja un aizklāja seju ar plaukstām. Man ir darbs. Es Kolinu gandrīz nemaz ne­pazīstu.

Triss uzlika roku Džemmai uz pleca. Varbūt vēlies tēju un grauzdiņu? Es tev piedāvātu krekerus, taču man to nav. Kad Džemma nekustējās, viņš pieliecās un palīdzēja viņai piecelties. Iesim atpakaļ uz dzīvojamo istabu. Tur arī parunāsim.

Jau pēc dažām minūtēm Džemma sēdēja uz dīvāna un ēda grauzdiņu, ko Triss viņai bija pagatavojis. Tomēr itin viss, ko viņai izdevās norīt, ātri vien prasījās atpakaļ. Triss bija novilcis savu ārsta uzsvārci un tagad atkal bija vienkār­ši draugs.

- Bērns? Džemma sacīja. Vai esi pārliecināts?

- Pilnīgi. Rīt iedošu tev kādus grūtniecēm paredzētus vit­amīnus un norīkošu tevi uz ginekoloģisko apskati. Šajos ap­stākļos diezin vai man pašam vajadzētu…

- Jā, viņa piekrita, tas varētu traucēt draudzībai. Džemma paraudzījās uz Trisu, un skatienā bija lasāmas vi­sas viņas izjūtas. "Ko man tagad darīt? Kā es to pateikšu Ko­linam?"

Triss pieskārās viņas rokai. Džemma, ja tu to nevēlies, es varu tev noorganizēt abortu. Neviens, izņemot tevi un mani, neko nezinās.

Viņa atrāva roku. Vairs nekad nevēlos neko tādu dzir­dēt!

- Labi. Triss pirmo reizi pasmaidīja un atkal saņēma vi­ņas roku. Džemma, viss būs labi. Es Kolinu pazīstu visu savu mūžu. Viņš darīs tieši to, ko tu vēlēsies.

- Tu gribēji sacīt, ka padarīs mani par "godīgu sievieti"? Džemma vaicāja riebuma pilnā balsī. Allaž esmu vēlējusies, lai vīrietis jūtas spiests mani precēt.

- Ja nebūs tevī neprātīgi iemīlējies, Kolins tevi nemūžam neprecēs, taču finansiālu atbalstu noteikti sniegs.

- Viņš nav manī iemīlējies!

- Tu domā, ka nav? Triss piecēlās un pasniedza Džemmai vēl tēju. Nekad dzīvē neesmu redzējis Kolinu izturamies kā apmātu, taču tavā tuvumā viņš ir tieši tāds. Pat bērnībā viņš vienmēr bija līdzsvarots un nosvērts. Ja kāds no mums izdo­māja trakulīgu palaidnību, visi pārējie bija gatavi piedalīties, ti­kai ne Kolins. Viņam nerūpēja, ja kāds nostājās pret viņu. Koli­nam allaž svarīgas bija viņa paša pieņemtās vērtības.

- Viņš, paklausot tēvam, sāka strādāt vietā, ko ienīda.

- Kolinam ģimenes saites ir ļoti, ļoti svarīgas. Viņš tās iz­jūt neparasti spēcīgi.

- Džīna…

- Tā vairāk bija fiziska saikne, Džīna viņu bija apmulsi­nājusi, Triss sacīja un piepildīja krūzi ar karstu ūdeni.

Džemma izskatījās drūma. Ja Džīna ir tik mulsinoša, kā­da tad esmu es? Mīlīga, garlaicīga mierinājuma balva?

- Tu esi pati mīlestība, Triss atbildēja un pielēja viņas tējai pienu.

- Taču mēs esam pazīstami pārāk īsu laiku.

- Tev taisnība, Triss piekrita un apsēdās viņai līdzās. Ir labi zināms fakts, ka vīrietis jāpazīst apmēram trīs ga­dus un tikai tad var viņa iemīlēties.

Diemžēl pasmieties Džemma nespēja. Ko gan es tagad iesākšu? Tas manā dzīvē nebija ieplānots! Es gribēju pagai­dīt, līdz būšu pabeigusi savu disertāciju un dabūjusi labu darbu. Un tikai tad es grasījos lūkoties pēc vīrieša, ar kuru kopā pavadīt dzīvi. Viņa paraudzījās uz Trisu. Bet misis Freizere gribēja mazbērnus un izteica šādu vēlēšanos.

- Un tev nešķiet, ka patiesais iemesls ir sekss bez izsar­gāšanās? Triss vaicāja.

Džemma novaidējās. Es drīzāk esmu gatava domāt, ka viss noticis ar burvestības palīdzību, nevis manas muļķības dēļ.

Triss iesmējās. Labi. Kļūst vēls. Es tevi nogādāšu mā­jās. Rīt atvedīšu tavu mašīnu un arī vitamīnus. Tiklīdz būsi pateikusi Kolinam, pavēsti to man. Es palūgšu, lai Reičela tev palīdz ar īpašu diētu. Tev jāēd labi.

Viņš palīdzēja Džemmai piecelties. Džemma paraudzījās uz Trisu. Bērns?

- Pareizi. Liels, laimīgs Freizeru mazulis. Interesanti, ko viņš vēlēsies, kad izaugs?

- Nemaz neatgādini! Džemma spēra soli durvju virzie­nā, Triss bija turpat viņai blakus. Man liekas, es zinu, kā­lab sākās vēlēšanos izpilde. Tava māsasmeita noņēma svina plāksnīti, un džins izspruka ārā.

- Tā varētu būt, Triss piekrita. Vai esi domājusi, kādā vārdā mazo nosauksi?

- Tu patiešām par to priecājies, vai ne?

- Jā, Triss atteica. Kolins ir gan mans draugs, gan ari brālēns. Es baidījos no dienas, kad viņš ieradīsies pie manis un paziņos, ka viņi ar Džīnu grasās precēties. Allaž prātoju, vai man tādā gadījumā izdotos izlikties, ka esmu priecīgs par šiem jaunumiem. Un tagad viņš ir nācis pie prāta…

- Es zinu, Džemma bilda. Tev nekas nav jāsaka. Vi­ņi bija piegājuši pie Trisa automašīnas. Viņš palīdzēja Džem­mai iekārtoties pasažiera sēdeklī. Tu nevienam par to ne­stāstīsi, vai ne?

- Es nekad neatklātu pacienta vai drauga noslēpumus. Līdz brīdim, kad tu pati man to atļausi, es nebildīšu ne vār­da. Piesprādzējies. Tev tagad jāraizējas par diviem cilvēkiem.