Vēlmju akmens

deviņpadsmitā nodaļa

Kad Kolins bija devies uz aplaupīto māju, Džemma no­mazgājās dušā un uzklāja tīru gultasveļu. Viņa nevarēja iz­lemt palikt un sagaidīt Kolinu atgriežamies vai doties uz mājām.

Viņa izstaigāja Kolina māju un priecājās par koka apda­rēm, prātoja par mēbelēm, ko abi iegādājušies. Džemma nespēja turēties pretī domai par to, vai nāksies pašai šīs mēbeles arī izmantot. Vai kādreiz nāksies dzīvot mājā, kura viņai patiks tikpat ļoti kā šī?

Džemma atcerējās, ko Kolins bija stāstījis par Džīnu. Va­jadzētu būt līdzjūtīgai pret puisi, jo Džīnas vārdi viņu bija ļoti sāpinājuši. Tomēr Džemma apzinājās, ka pieklātos just līdzi arī Džīnai.

Pieklātos, tomēr tā nebija. Džemma bija priecīga par visu notikušo. Viņa bija laimīga, ka Kolins ir sarāvis attiecības ar Džīnu un tagad… Kas tad ir tagad? Vai viņš pieder Džem­mai?

Smieklīga doma. Nevienam cilvēkam nevar piederēt cits cilvēks. Džemma pavisam noteikti nekad agrāk nebija jutu­si, ka piederētu kādam. Nē, viņa vienmēr bijusi neatkarīga, pati sava likteņa noteicēja. Viņai piederēja tas, kas norisinā­jās pašas prātā.

Viņa apsēdās uz virtuves ķebļa. Patiesība bija tāda, ka jau kopš tēva nāves Džemma nebija jutusies piederīga nevienam.

Piepeši Džemma atcerējās, ka viņas kvēlākā vēlēšanās bi­jusi būt kaut kur piederīgai. Vai tad Edilīnā tieši tas arī nenotika? Jau kopš pirmās dienas Edilīnā viņa sajuta, kā pil­sētiņa viņu satver un vairs negrasās laist vaļā. Un tas ne­saistījās tikai ar to, ka viņa iepazinās ar vietējiem cilvēkiem. Viņai bija sajūta, ka ir saņēmusi atslēgu, lai piekļūtu šīs vie­tas dziļākajai būtībai.

īsajā laikā, kas pavadīts šajā pilsētā, Džemma ievēroja, ka tai ir divas puses. "Jaunpienācēji", kā tos dēvēja pilsētnieki, un Freizeri, Makdaueli, Konori septiņu pilsētas dibinātāju ģimeņu pēcteči.

Džemma tika ievilkta tieši vecajo grupā. Diezin vai tikai tāpēc, ka viņa strādāja un dzīvoja pie Freizeriem. Vajadzēja būt arī kaut kam vairāk. Ja nu viņa vēlētos dzīvot nošķirti no šīs ģimenes? Vai pievienoties dažām jaunajām sievietēm, kuras bija satikusi Edilīnas veikalā?

Izskatījās, ka viņai šajā jautājumā gandrīz nav izvēles. It kā viņu kāds būtu… Viņa nevēlējās skaidrāk formulēt to, kas bija ienācis prātā.

Likās, ka viņas kvēlākā vēlēšanās, kas nākusi no pašām dvēseles dzīlēm, ir sadzirdēta. Tikai — kurš vai kas to sa­dzirdējis? Vēlmju akmens?

Džemma gāja pie ledusskapja un iesmējās pati par savu iedomu. Atvērusi durvis, viņa pamanīja, ka tur glabājas ti­kai pudele šampanieša. Viņa noņēma atslēgu saišķi, kas bija piekarināts pie sienas. Jānopērk Kolinam pārtika. Tas bija mazākais, ko viņa varēja izdarīt. Džemma paraudzījās uz kravas automašīnu, kas bija novietota garāžā, un cerīgi no­domāja, ka varbūt tā nav "freizerizēta" un pārvērsta par ne­valdāmu zvēru.

Viņa atpakaļgaitā izstūrēja auto no garāžas un priecigi se­cināja, ka tas atbilst vispārpieņemtajam standartam. Braucot viņa nodomāja, ka pieņēmums par Vēlmju akmens piepildī­tu vēlēšanos ir smieklīga. Taču tad viņa atcerējās, kas bija rakstīts Kolina dienasgrāmatā.

Tas attiecas arī uz Freizeru sievietēm.

"Ja nu akmens piepilda vēlēšanās arī sievietei, kura kļūs par Freizeri?" viņa nodomāja. Taču kā gan akmens to va­rētu zināt? Un tomēr… Ja reiz tas spēj piepildīt vēlēšanās ko tas nemaz nespēj un nolasa cilvēka dziļākās vēlēšanās pilnīgs absurds! tad, protams, spēj paredzēt arī cilvēka nākotni.

Joprojām pārņemta ar šādām domām, Džemma izstaigā­ja veikalu un piepildīja iepirkumu ratiņus. Viņa pārāk daudz nezināja par to, kas Kolinam garšo. Džīna bija sacījusi, ka viņam garšo liellopa gaļa, un pārējo jau varēja arī uzminēt. Viņa paņēma vienu no Elijas svaigi grilētajiem treknajiem cā­ļiem un ielika īpašā kastītē.

Kad Džemma tuvojās veikala otram galam, viņas iepir­kumu rati jau bija gandrīz pilni. Vēl atlika izvēlēties gaļu pus­dienām. Aiz lielās stikla letes neviena nebija, taču tai iepretī starp divām plauktu rindām ar muguru pret Džemmu stā­vēja dīvainākais vīrs, kādu viņai jelkad nācies redzēt. Ap­mēram piecas pēdas garš, ar prāvu apaļu galvu, gandrīz ne­manāmu kaklu un nelielu, spēcīgu ķermeni. Kad vecais vīrs pagriezās, lai paraudzītos uz Džemmu, viņa tikai ar grūtī­bām novaldījās, skaļi neievilkusi elpu. Milzīgās acis un šau­rā mute padarīja večuku līdzīgu rūķa un Golluma krustoju­mam. Vecā vīra āda bija sārta un gandrīz gluda, tikai ar dažām krunciņām. Viņš varēja būt tiklab četrdesmit gadu vecs, bet vabūt sasniedzis jau simt desmit. To Džemma ne­spēja pateikt.

Un piepeši viņa saprata, kas ir šis cilvēks. Tas bija bēdīgi slavenais misters Langs. Džemma nespēja pateikt iemeslu, tomēr šis cilvēks viņai patika. Pavisam vienkārši patika. Džemma vēlējās pasēdēt ar viņu kopā, parunāties, iepazīt.

Taču nemaz nevajadzēja večuku pazīt, lai pamanītu, ka to­brīd viņš ir ar kaut ko ļoti neapmierināts. Lai gan vecā vīra augums izskatījās masīvs, viņš kustējās veikli, šaudījās no vienas puses uz otru, raudzījās zem vienas plauktu rindas, tad atkal zem otras.

Džemma negaidīja oficiālu iepazīstināšanu. Kas atgadī­jies? viņa vaicāja un piegāja cieši klāt. Gandrīz tā, it kā vē­lētos viņu pasargāt.

Viņas mani ieraudzīs, vīrs atbildēja zemā rīkles balsī, un izklausījās, ka tā tiek lietota diezgan reti.

Laiku vaicājumam, kas ir "viņas" Džemma netērēja, bet pieliecās, paraudzījās pa kreisi zem plauktu rindas un ievē­roja trīs sievietes. Pēc drānām izskatījās, ka viņas tikko iz­nākušas no baznīcas. Likās, visas trīs iegrimušas ļoti nopietnā diskusijā par kādu džema burciņu. Nākamajā ejā bija vēl di­vas sievietes. Ģērbušās gluži tāpat kā iepriekšējās trīs, vi­ņas pētīja zupas skārdenes uzlīmi. Misteram Langam nebija nekādas iespējas iziet pa kādu no šīm rindām, lai netiktu pa­manīts.

Tostarp misters Langs bezcerīgi mīņājās uz vietas. Šķita, ka ar katru sekundi viņš aizvien izmisīgāk vēlas aizbēgt.

Džemmas domas joņoja. Vai bija kāds veids, kā izmantot augumu par aizsegu, lai izvestu misteru Langu ārā no vei­kala? Ja tagad būtu ziema, varētu pārsegt viņam savu mē­teli. Taču viņai nebija nekā un viņa nemanīja neko, kas būtu noderīgs večuka glābšanai.

Aizvien spēcīgāk par sevi atgādināja Džemmai piemītošā instinktīvā vēlme pasargāt. Viņai večuks jāaizstāv! Ja viņai būtu zobens, varētu nostāties vecajam vīram priekšā un, zo­benu vicinot, atbrīvot bēgšanas ceļu.

Viņa pagriezās un ieraudzīja jaunu veikala darbinieku, kurš gāja garām, nesdams lielu tukšu kasti, kurā bijuši pa­pīra dvieļi.

Pat neapdomājusies Džemma metās dažus soļus uz priek­šu un paķēra kasti. Acīmredzot misters Langs bija nopratis viņas nodomu un pavirzījās uz lielās stikla letes pusi. Džem­ma pacēla kasti viņam pāri, večuks paklausīgi pieliecās, un kastes malas piekļāvās grīdai. Jau pēc dažām sekundēm sie­vietes bija pieveikušas ejas starp plauktiem un apstājās, ieraudzījušas lielo kasti iepretī stikla letei.

- Šāda nekārtība Elijai nemaz nav raksturīga, viena sie­viete sacīja.

- Manuprāt, pēdējos gados apkalpošana šeit ir paslikti­nājusies, piebilda otra.

- Kā jums liekas, varbūt Elijai ir finansiālas problēmas?

- Dieva dēļ! iesaucās garākā dāma. Kāds darbinieks to kasti te gluži vienkārši atstājis. Tā taču nav Elijas vaina. Novāksim to!

Džemma apgāja apkārt kastei un nostājās tai priekšā. Man liekas, tur kaut kas izlijis un kaste ir uzlikta virsū. Būs labāk, ja pasargāsiet savus apavus, viņa aši sacīja.

- Ceru, tas nav nekas indīgs, sieviete atteica.

- Man liekas, ka tā ir saplīsusi kļavu sīrupa pudele. Džemma bažījās, ka ar vienu rokas vēzienu būs izpostījusi Elijas reputāciju.

- Esmu gatava saderēt, ka to saplēsis Hausingeru puika, sacīja sieviete sārtā kleitā. Tikko redzēju gan viņu, gan vi­ņa māti. Tas bērns vienmēr bijis nepaklausīgs.

Kāpēc te neviena nav? Kas mūs apkalpos? viena sie­viete ievaicājās. Man vajadzīgs šķēlēs sagriezts šķiņķis. Viņa paskandināja uz letes nolikto zvaniņu.

Džemma nostājās starp sievietēm un leti. Tagad tikai ne­drīkstēja pieļaut, lai veikala darbinieki paceļ kasti un aiznes projām.

Kad parādījās Elija, Džemma īsti nezināja, kā viņai darīt zināmu, ka jāpiedalās šajā nelielajā izrādē. Sievietes uzsāka runāt vienā balsī un bija ļoti satrauktas, ka letei priekšā at­rodas šī lielā kaste. Džemma izmantoja brīdi, aizslīdēja sie­vietēm aiz muguras, sāka enerģiski vicināt rokas un ar gal­vas mājieniem dot zīmes Elijai. Viņa norādīja uz kasti un bez skaņas noteica: Nē!

Kad viena no satrauktajām kundzītēm paraudzījās uz Džemmu, viņa nolaida rokas.

Taču Elija neko nebija palaidusi garām. Ko varu jums šodien piedāvāt, dāmas? Tikko atveda svaigas zivis. Viņai nācās uzklausīt sūdzības, ka eju starp plauktiem aizšķērso lielā kaste. Viņas cerēja, ka iebildumi izklausās lietišķi un pat pauž rūpes, taču tā nebija. Kad Elija mudināja sievietes iepirkties, viena no viņām paraudzījās uz Džemmu, kā pū­lēdamās izsecināt, kas īsti viņa ir, un sacīja, ka viņa te bijusi pirmā.

Džemma īpašnieciski uzlika roku uz kastes, atspiedās pret to un atteica, ka vēl neesot izlēmusi, ko iegādāsies.

Elija ļoti īsā laikā apkalpoja visas sievietes. Viena no viņām pasūkstījās par cenu, un Elija sacīja, ka aizmirsusi par šīsdie­nas atlaidēm. Un tieši tā prece esot nopērkama tikai par pus­cenu.

Tajā pašā sekundē, kad sievietes pagriezās un devās pro­jām, Elija steidzās tuvāk kastei. Vienam no saviem darbinie­kiem viņa lika pavērot, vai pircējas patiešām iziet no veika­la un neizdomā atgriezties, bet pēc tam pievērsās Džemmai. Ko tu tur noķēri? Lūdzu, saki, ka tā nebija žurka!

Džemma draiski pasmaidīja un kopā ar Eliju pacēla kas­ti. Uz grīdas, sakrustojis kājas, sēdēja misters Langs un iz­skatījās ļoti apmierināts.

- Izcili, Elija sacīja, un Džemma iesmējās.

Ar veiklību, kas piederētos daudz jaunākam cilvēkam, misters Langs piecēlās kājās un mirkli raudzījās uz Džem­mu. Viņš jau grasījās doties projām, bet tad pagriezās un sa­cīja: Paldies! Pēc tam vecais vīrs pazuda vienā no ejām starp plauktiem.

- Neesmu pārliecināta, ka agrāk kaut reizi būtu dzirdē­jusi viņu sakām šo vārdu, Elija noteica un ar galvas mājie­nu lika pārdevējam aizvākt kasti.

- Vai vari man pateikt, ko tas viss nozīmēja? Džemma vaicāja.

- Vai Langs baidījās, ka tās sievietes viņu ieraudzīs?

- Kungs izturējās tik piesardzīgi, it kā viņām būtu šaute­nes, bet viņš būtu medījums.

Elija iesmējās. Ja kāds nolemtu viņu medīt, tā būtu es. Nošautu viņu par to, ka prasa pārāk augstu cenu par savu produkciju. Langs daudz zina par edilīniešiem, kuri te dzī­vojuši jau kopš tūkstoš deviņi simti trīsdesmitā gada. Kļu­vis ārkārtīgi pieprasīts, jo cilvēki vēlas uzdot viņam jautāju­mus par saviem senčiem.

- Vai viņš ir ģenealoģijas speciālists?

- Ha! Langs ir okšķeris. Un tāds ir bijis visu savu mūžu. Viņam patīk noklausīties, ko cilvēki runā, izspiegot viņus.

- Tas nu gan nav jauki, Džemma noteica.

- Langs nekad nav mēģinājis būt jauks.

- Un kas ir šīs sievietes?

- Edilīnas sieviešu līgas biedres. Un vēlas, lai Langs uzstā­jas ar runu viņu nākamajā sanākšanā.

- Vai tad tas nav gods? Varbūt viņš baidās no uzstāšanās publikas priekšā?

- Langs baidās, ka viņu ieraudzīs. Viņam patīk anonimi­tāte. Ja vien viņš spētu, kļūtu neredzams. Šajā pilsētā no vi­ņa allaž ir mazliet baidījušies. Un viņam tas pat ļoti ir pa prātam. Taču tagad viņš kļuvis teju vai par slavenību. Eli­ja pasmaidīja. Pagājušajā rudenī, kad mana meitene notvēra pārīti noziedznieku, viņa netīši padarīja Langu par cienīja­mu cilvēku. Es ar prieku noskatījos, cik nožēlojami viņš tā­lab jūtas.

- Izklausās draudīgi, Džemma atteica, taču viņai bija jā­pasmaida par Elijas priecīgo toni.

Elija pamāja ar roku. Par šo cilvēku var pastāstīt ļoti daudz. Un ko varu piedāvāt tev?

- Vai zini, kāda gaļa Kolinam garšo?

- Neapšaubāmi, Elija atteica un smaidīdama atkal no­stājās aiz letes. Līdz brīdim, kad viņa bija sagriezusi gaļu šķēlēs un to iesaiņojusi, smaids jau bija izpleties pa visu seju. Tad jau tu esi iekarojusi abus gan Kolinu, gan arī veco Langu? Viņas acis dzirkstīja. Laipni lūgta Edilīnā, Džem­ma! viņa sacīja. Lai gan es zināju, ka tu šeit iederies jau kopš pirmā brīža, kad tevi ieraudzīju.

- Paldies! Džemma sacīja. Elija tikko bija ietērpusi vār­dos viņas pašas domas.

Džemma aizbrauca atpakaļ uz Kolina māju un salika pro­duktus ledusskapī. No prāta neizgāja notikums pārtikas vei­kalā. Ja reiz misters Langs visu dzīvi izspiegojis citus, tad jau varbūt viņš varēs palīdzēt Džūliana, Vinnijas un Temzinas mīklas atrisināšanā.

No Kolina vēl nekādu ziņu nebija. Pēc pieredzes Džem­ma zināja, ka viņš nepaziņos, kad atgriezīsies. Viņa nolēma doties projām un atgriezties Freizeru īpašumā. Tas gan at­radās apmēram četru jūdžu attālumā, un ārā jau pamazām satumsa, tomēr viņai bija nepieciešams laiks pārdomām.

Atgriezusies vietā, ko nu jau sāka uzskatīt par savām mā­jām, viņa skaļi sacīja: Es vēlos uzzināt, ko Temzina rakstī­ja par tevi… es gribēju teikt, par Vēlmju akmeni. Šos vār­dus izrunādama skaļi, viņa jutās muļķīgi, tomēr nespēja tā nedarīt. Bet var jaū būt, ka viņai tikai gribējās pārbaudīt Vēlmju akmens spēku.

* * *

Pēc divdesmit minūtēm Šeimuss devās pie miera un nogrūda uz grīdas savu iemīļoto gleznošanas piederumu komplektu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa pie gultas. Viņš bija atradis smalku koka kārbu starp lietām, ko māte atsūtīja no Anglijas. Viņš izņēma no tās vecus papīrus un aiznesa uz viesu namiņu. Tā bija skaista kārba, pēc izmēra tieši piemē­rota, lai to izmantotu par paliktni skiču bloknotam. Un Reičela bija viņam izgatavojusi audekla maisiņu zīmuļu glabā­šanai. Uz kārbas vāka bija attēlots kokā iestrādāts dārgak­mens. Lenijs sacīja, ka šis koks līdzinoties ozolam, kas aug Edilīnas centrālajā laukumā, taču tēvs iebilda, jo atrastā kārbiņa esot tik sena, ka ozols jau sen būtu iznīcis.

Šeimusam kārba bija ļoti iepatikusies, un māte viņam at­ļāva to paturēt. Kopš tā laika viņš reti izlaida kārbu no acīm.

No rīta, viņam par lielu nepatiku, atklājās, ka kritiens ir sabojājis vienu kārbas stūri. Gabaliņš koka bija nolūzis, ska­tienam atklājot ļoti veca tur paslēpta papīra maliņu.