Vēlmju akmens

divdesmit trešā nodaļa

*

Džemmai likās, ka pēc Trisa aizbraukšanas no viesu nami­ņa viņa nespēs aizmigt. Taču miegs izrādījās stiprāks. Viņa ap­gūlās šķērsām pāri gultai un uzreiz aizmiga, bet pamodās rī­ta agrumā un iedomājās par to, ka uzreiz pēc ierašanās Edilīnā ļoti vēlējusies kļūt šeit piederīga. Vai tā bijusi viņas dziļākā vēlēšanās? Vai Nellas mirgojošā kaklarota viņu "sadzirdēju­si"? Vai tā zināja, ka Džemmai lemts ieprecēties Freizeru dzim­tā? Kolina vectēvs bija sacījis, ka Vēlmju akmens uzklausa arī sieviešu vēlēšanās. Tad jau varbūt tas ieklausās arī Freizeru sievu alkās? Tādā gadījumā vajadzētu piezvanīt Arielai uz Kaliforniju un brīdināt, ka jāveic grūtniecības tests.

Gulēdama gultā, Džemma pieskārās savam plakanajam vēderam. Viņa nespēja iztēloties to augam un auklējam bēr­nu. Taču doktors Triss apliecināja tieši to. Džemma palika rokas zem galvas un raudzījās griestos. "Un kas tagad būs?" viņa prātoja. Vispirms, protams, jāpasaka Kolinam.

Bet, no otras puses… ja viņa izdarītu to, par ko ieminējās Triss, un lūgtu apprecēt pienākuma pēc? Kāda gan būtu šī laulība, ja viņš vadītu dzīvi, atcerēdamies, ka bijis spiests precēties? Vai ar viltu ievilināts laulībā?

Džemma piecēlās, nomazgājās dušā, un joprojām doma par gaidāmo bērnu likās gluži neticama. Gluži kā fantāzija.

Viņa nemaz nejutās savārgusi. Vai tad nevajadzēja būt tā sau­camajiem rīta nelabumiem? Viņa uzlika roku uz vēdera. Vai tu būsi tik ļoti atšķirīgs, ka liksi man justies slikti vakaros?

Viņa izgāja no vannas istabas, apģērbās, paēda kārtīgas, veselīgas brokastis un ķērās pie darba pierakstīja visu, ko bija uzzinājusi par pirmo Šeimusu Freizeru. Rakstīdama vi­ņa teju vai aizmirsa savus jaunumus, kas grasījās pārvērst visu dzīvi. Bibliotēkas klusumā viņa spēja aizgainīt raizes par nākotni.

Bija grūti noturēties un neparaudzīties uz to, kas, ļoti iespējams, bija Vēlmju akmens. Tas bija sīks nieciņš ovālā bū­rītī. Ne lielāks par viņas mazā pirkstiņa galu. Un tajā atra­dās akmentiņš, kurš iemirdzējās, kad viņa to pacēla pret gaismu. Vai šī niecīgā lietiņa patiešām spēja izpildīt vēlēša­nās?

Pat domādama, ka rīkojas aplami, viņa saspieda piekari­ņu plaukstā un sacīja: Vēlos, lai mans bērns dzīvotu ilgi un laimīgi. Viņa atvēra plaukstu un paraudzījās, vai akmens mainījis krāsu kā toreiz, kad Nella to bija uzlikusi ap kaklu rotaļu lācītim. Taču kaklarota izskatījās tāda pati kā iepriekš.

Tas ir smieklīgi, Džemma sacīja, ielika to atpakaļ starp svina plāksnītēm un aizvēra kārbiņas vāku. Kā jau bija tei­kusi Trisam, viņa to ielika groziņā pie izlietnes kopā ar da­žādiem kosmētikas piederumiem. Tas tika noslēpts visredza­mākajā vietā.

Pēcpusdienā pie viņas nama durvīm uzradās Šeimuss. Džemma nepiecēlās, lai viņu ielaistu, bet ar rokas mājienu aicināja ienākt. Puisis taisnā ceļā devās uz virtuvi, pagata­voja katram pa sviestmaizei, pēc tam apsēdās un sāka zīmēt.

Jau bija izveidojusies zināma kārtība. Viņi viens otram gandrīz neko nesacīja, un Džemma zināja, ka Šeimusam pa­tīk viņas tuvumā parasti valdošais klusums. Viņa bija redzē­jusi, ka Freizeru namā dzīve rit vētraināk, daudz aktīvāk, nekā patika viņai. Varbūt, ka Šeimuss jutās tāpat.

Man būs mierīgs bērns, viņa pateica un tad paraudzī­jās uz Šeimusu. Viņa nebija domājusi to sacīt skaļi. Viņš ne­izrādīja, ka būtu kaut ko dzirdējis, un turpināja zīmēt.

Pēc kāda laika Džemma norādīja uz Šeimusa iemīļoto koka kasti, ko viņš izmantoja gleznošanas piederumu gla­bāšanai. Tā bija nolikta uz galda. Pāri tās vienam sānam vi­sā garumā stiepās pelēka izolācijas lente. Tas izskatījās gau­žām neglīti. Atstāj kasti te, un es paskatīšos, varbūt spēšu to salabot.

Šeimuss atbildēja ar vienu galvas mājienu, tomēr nepa­skatījās uz augšu. Lai ko viņš šajā dienā zīmēja, tas bija pa­ņēmis visu viņa uzmanību.

Džemma atkal pievērsās darbam. Savas daudzās piezīmes viņa centās apkopot izlasāmā formā. Divreiz Džemma pa­manīja, ka sevišķi pievēršas ģimenē populārākajiem cilvēku vārdiem. Freizeriem, kā izskatījās, bija mīļi senie vārdi. Džemmai tomēr šķita neizturama doma par to, ka nāktos uzlikt savam bērnam tik smagu nastu kā vārdu Perigrins. Un meitenes? Vai Alija gribētu, lai Džemma savam bērnam dod vārdu Prūdensa? Džemma drošināja sevi ar domu, ka pati misis Freizere savu meitu bija nosaukusi par Arielu.

Iedams prom, Šeimuss uz atvadām pamāja viņai ar roku un tad aizvēra durvis. Džemma redzēja, ka puisis ir atstājis savu gleznošanas piederumu kasti un tai apakšā nolikta papīra la­pa. Tās stūris bija palīdis uz āru. Šeimuss reti kādam rādīja sa­vus darbus, un Džemmu pārņēma ziņkārība. Viņa piecēlās, pie­gāja pie kafijas galdiņa un paņēma zīmējumu. Ieraudzītais viņu satrieca gluži kā sitiens. Džemma smagi apsēdās uz dīvāna.

Šeimuss bija uzzīmējis Džemmu sēžam zem liela koka tādi auga Merlina fermā. Viņa lasīja. Izskatījās, ka viņa ir pilnībā iegrimusi savā nodarbē un neievēro, kas notiek ap­kārt. Portertu varētu nosaukt par ļoti precīzu, ja vien viņai blakus nebūtu trīs mazu zēnu. Visi kā ūdens lāses līdzinājās Kolinam. Viens, ar rokām ieķēries zemākā zarā, šūpojās. Ot­rajam kājās bija kovboja zābaki, bet pie krūtīm šerifa žetons. Izskatījās, ka viņš grasās apcietināt puiku, kurš šūpojās koka zarā. Trešais vēl bija autiņbiksītēs tās apzināti bija attēlo­tas slapjas un spēlējās ar automašīnām. Viņš no akmenti­ņiem un sīkiem zariņiem bija uzcēlis aizžogojumu un ar čet­rām mašīnītēm centās to pārvarēt.

Ar pārsteigumā pavērtu muti Džemma spēja vien raudzī­ties uz zīmējumu. Pēc tam viņa atspiedās pret dīvāna atzvelt­ni un iesmējās. Attēls likās ļoti dzīvs. Viņa patiešām spēja iztēloties sevi šādā situācijā lasīšanā iegrimusi, viņa bēr­nus atstāj pašus savā vaļā.

Kas gan lika viņam uzzīmēt ko tādu? viņa nočukstēja un tad atcerējās savu piezīmi par "mierīgo bērnu". Izskatī­jās, ka Šeimuss zīmējot ņēmis vērā misis Freizeres skaļi paus­tās vēlmes pēc mazbērniem un mistera Freizera pastāvīgos paziņojumus par to, ka gribētu, lai kāds bērns ģimenē bei­dzot izrādītu interesi par braucamrīkiem. Tam varēja pievie­not arī Džemmas pastāvīgo vēlmi sargājoši uzlikt plaukstu savam vēl pagaidām plakanajam vēderam un vajadzību ik pēc dažām minūtēm doties uz tualeti, ko, liekas, Šeimuss bija pamanījis un tāpēc izdarījis pareizos secinājumus. Viņš bija atklājis Džemmas noslēpumu. Vienā zīmējumā viņš bija iekļāvis savu vecāku karstākās vēlmes un Džemmas nejauši izmestajā piezīmē saklausīto.

Džemma uzmanīgi ielika zīmējumu mapē un atsāka strā­dāt. Taču gandrīz ik pēc pusstundas viņa paraudzījās aug­šup, pasmaidīja un apbrīnā pašūpoja galvu.

Sešos vakarā viņa saņēma īsziņu no Kolina. Viņas sirds satraukumā iepukstējās straujāk. "Tad tāda ir sajūta, ja esi iemīlējusies!" viņa nodomāja, bet uzreiz pati sevi apsauca un nodēvēja par dumiķi. Vēl bija par agru. Bet vai tad nebūtu labāk, ja viņa patiešām būtu iemīlējusies sava gaidāmā bēr­na tēvā?

"Vai varam satikties, cik drīz vien iespējams, Merlina fer­mā pie vasaras namiņa? Maika un Sāras tur nav. Būsim tikai mēs divi."

Sirds Džemmai metās auļos, un prātā iešāvās visdažādā­kās iespējas. Vai "tikai mēs divi" nozīmē, ka viņš vēlas uz­aicināt Džemmu uz slepenu satikšanos? Merlina fermā val­dīja sen aizgājušu laiku gaisotne. Tur viss bija tik romantiski, cik vien tas vispār iespējams. Turklāt viņus neviens neredzē­tu. Varētu baudīt pilnīgu nošķirtību.

Steidzīgi uzklājusi kosmētiku, Džemma aiztraucās pie sa­vas automašīnas. īsajā turpceļā viņa iztēlojās, kā gulēs Koli­na skavās un pastāstīs viņam, ka Vēlmju akmens ir atrasts. Un vēlāk zem zvaigžņotām debesīm pavēstīs viņam par gai­dāmo bērnu. "Bet pēc tam?" viņa nodomāja. Džemma cerē­ja, ka šī ziņa Kolinu neiedomājami iepriecinās, ka abi apskausies un kopā virpuļos laimē. Un ilgi runās par abu kopīgo nākotni. Laime. Jā, viņa vēlējās laimi. Viņai tā bija nepiecie­šama.

Džemma iebrauca Merlina fermā un tuvojās šķūnim. Viņa pasmējās pati par sevi. Lai cik kaismīgi apgalvotu, ka vēlas karjeru un neatkarību, attiecīgā brīdī viņa tomēr gribēja kļūt par Pelnrušķīti un gaidīja, ka liels, stiprs vīrietis ieradīsies viņu glābt.

Kolina džips bija novietots netālu no nomaļās vietas, kur atradās mazais, koka mežģīnēm līdzīgais vasaras namiņš. Džemma savu automašīnu novietoja turpat. Tiklīdz Džemma ieraudzīja Kolinu, tapa skaidrs, ka viņa nav uzaicināta uz slepenu romantisku satikšanos. Viņš izskatījās ļoti norai­zējies, un likās, ka viņam sakāms kaut kas patiešām bries­mīgs.

- Sveika! viņš teica, tiklīdz Džemma bija izkāpusi no au­tomašīnas. Viņš uzlika rokas viņai uz pleciem un pavirši no­skūpstīja.

- Kas atgadījies? Džemma vaicāja.

- Džīna, viņš atbildēja.

Tikai ar pūlēm Džemma noturējās nenovaikstījusies. Ko­lins uzaicinājis viņu uz šo skaisto, romantisko vietu, taču gra­sās runāt par savu bijušo draudzeni.

- Un kas tad ir ar Džīnu? Džemma vaicāja, pūlēdamās izturēties kā pieaudzis cilvēks. Viņa apsveica sevi, jo bija iz­devies nekliegt. Ko tad Pūķis vēlas tagad? Džemma ap­sēdās zālē un paraudzījās uz Kolinu. Viņš palika stāvam un izskatījās pārāk noraizējies, lai sēdētu.

Kolins izstāstīja Džemmai, kā izpētījis arhīvu lietas un at­klājis, ka pirms daudziem gadiem kāds jauns zaglis mēdzis nozieguma vietās atstāt vītola zaru pušķīšus, kas apsieti ar sārtu lenti.

- Tātad viņš atkal sācis savu nodarbi? Džemma vaicā-

/

ja. Vai tev ir šā cilvēka fotogrāfijas?

- Ir. Tomēr tas vēl nav viss. Viņš pastrādājis dažas vērie­nīgas zādzības dažādās pasaules valstīs. Bankas, Rumānijas vēstniecība, pāris smalku dzīvokļu Honkongā. Augstceltnēs viņš bija uzrāpies, izmantojot īpašus piesūcekņus. Viņš spēj atvērt jebkuru seifu, kāds vien ir izgudrots.

- Tad jau gultas staba atskrūvēšana viņam bija tīrais nieks.

- Vieglāk par vieglu. Kolins raudzījās uz Džemmu, it kā gribētu pavēstīt kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Taču šķita, ka

viņš nevēlas to darīt tieši un atklāti.

>

- Kāpēc profesionāls zaglis ieradies Edilīnā?

- Viņš ir Džīnas tēvocis.

Džemma apvaldīja vēlēšanos nolamāties un pūlējās sagla­bāt mierīgu sejas izteiksmi. Viņa negribēja, lai dusmas par Džīnas noziedzīgo radinieku aizēnotu prieku par gaidāmo mazuli. Pieņemu, ka tev par šo tēvoci viņa neko nebija stāstījusi.

- Ne vārda. Viņa tikai sacīja, ka bijusi vienīgais bērns ģi­menē un arī vecākiem nav ne brāļu, ne māsu.

- Man šķiet saprotami, kāpēc viņa vīrietim, kurš atzīst likuma varu, nestāstīja par tēvoci, kurš zagšanas dēļ iemantojis sliktu slavu. Varbūt viņa to savu tēvoci nemaz nepazina?

- Ha! Šo cilvēku novēroja policija, kad Džīna mācījās Ju­ridiskajā augstskolā. Viņš ļoti daudz laika pavadīja kopā ar Džīnu. Spriežot pēc tā, ko izlasīju izmeklēšanas dokumen­tos un apskatīju attēlos, viņi gadiem ilgi bija nešķirami. Džī­na kopā ar viņu devās ceļojumos. Es zināju, ka viņa ir bijusi dažādās pasaules vietās. Taču to, ka viņa ceļojusi kopā ar savu tēvoci, kurš… Kolins apklusa, it kā nespētu atrast pie­mērotus vārdus, lai raksturotu to, ka Džīna klusējusi par tik būtisku viņas dzīves daļu.

Lai arī zinādama, ka vajadzētu izrādīt līdzjūtību, jo biju­sī draudzene Kolinam tik rupji melojusi, Džemma to nespē­ja. Ja reiz Kolins patiešām izbeidzis attiecības ar Džīnu un viņš apgalvoja, ka tā ir, vai tad patiešām ziņa, ka viņam noklusēta šāda patiesība, būtu tik ļoti kaitinoša? Tad jau tagad tev jāatrod viņas tēvocis?

- Jā. Tā ir.

- Un ko Džīna saka par to visu? Džemma aizturēja elpu, klusi cerēdama, ka viņš nebūs ar Džīnu runājis, bet ļāvis, lai iztaujāšanu veic viņa vietniece Roja.

- Džīna sacīja, ka jau gadiem ilgi nav ar viņu satikusies, taču es domāju, ka viņa melo. Kolins pārstāja soļot apkārt un paraudzījās uz Džemmu. Tieši par to es vēlējos ar tevi parunāt. Es neticu, ka viss ir tikai sakritība.

- Kas tieši?

Kolins pavēcināja roku. Tu, es, Džīna, viņas tēvocis, lau­pīšanas. Domāju, ka ir kāds iemesls, kālab tas viss notiek it kā vienlaikus.

- Un kāds ir tavs pieņēmums? Džemma patiesi ieinte­resēti vaicāja.

- Manuprāt, Džīna pateica tēvocim, ka mēs ar viņu izšķī­rāmies. Tā kā es Džīnu labi pazīstu, domāju, ka viņa visu vainu par notikušo uzvēla man. Sāku domāt, ka laupīšanas mūsu mazajā pilsētā ir mēģinājums man atriebties.

- Ja reiz viņš Džīnu pazīst, tad varbūt varēs saprast, kā­da ir patiesība par jums abiem. Turklāt ļoti iespējams, ka vi­ņa klātbūtnei šeit ir gluži cits iemesls. Džemma izstāstīja Kolinam, ka Triss, kā pats uzskata, ir atradis Vēlmju akmeni. Es joprojām netieku skaidrībā, kā visi pilsētiņas iedzīvo­tāji uzzinājuši par šo akmeni. Vai tu kādam kaut ko stāstīji?

- Man tas nemaz nebija jādara. Šo leģendu zina ļoti dau­dzi cilvēki. Diezin vai bija grūti sasaistīt tavu iedziļināšanos vecos dokumentos un to, kā piepildās vēlēšanās. Domāju, ka Triss pastāstīja tev par savu svaini.

- Jā, Džemma atteica. Tomēr es nezināju, ka viņš to pateicis arī citiem.

- Džeiks piepeši atgriezās no kara un dabūja darbu Edi­līnā. Un viss notika nieka pāris nedēļu laikā. Kaut ko tādu cilvēki nevarēja nepamanīt.

- Un Sāras dvīņi, Džemma piebilda. Vēlmju akmens man liekas gana nopietns iemesls, lai pievilinātu starptau­tiska mēroga noziedznieku.

- Diemžēl tev laikam taisnība, Kolins piekrita. Un tieši tādēļ man ir daudzkārt grūtāk pateikt tev to, kas tev būtu jāzina.

Viņa balss tonis lika saslieties matiņiem uz Džemma skaus­ta. Ko tu vēlies man pateikt?

- Ja Džīnas tēvocis pastrādā noziegumus tādēļ, ka esmu izšķīries no viņa brāļameitas, vai arī vēlas iegūt tavu pētīju­mu rezultātus, tad es sāku raizēties par tevi. Ja viņš kaut mazliet līdzinās Džīnai, tad iegūs to, ko vēlas, un neraizē­sies par pārējo.

Džemma pūlējās apspiest vilšanos, ka šī tikšanās tik ļoti atšķiras no tās, ko viņa bija iztēlojusies. ja reiz tu esi tas, kurš sagādāja Džīnai ciešanas, varbūt viņas tēvocis gribēs pazemot tevi visu pilsētas iedzīvotāju priekšā. Iespējams, viņš gribēs padarīt tevi par apsmieklu.

- Pazemot mani? Kolins atkārtoja. Tas ir iespējams. Taču pašlaik man bažas dara tas, ka viņš varbūt meklē Vēlmju akmeni. Iespējams, viņš domā, ka tas atrodas pie te­vis.

Bija skaidrs, ko Kolins vēlas pateikt. Viņš grib, lai viņi kā­du laiku dzīvo šķirti. Taču Džemma neko tādu nevēlējās. Vai tu domā, ka Džīna pamudinājusi tēvoci uz noziegu­miem? Džemma vaicāja. Varbūt Džīna palūdza, lai viņš izdara kaut ko tādu, kas tevi apkaunotu.

- Es tā nedomāju, Kolins atbildēja, tomēr neskatījās Džemmai acīs.

Viņa nojauta, ka Kolins negrasās atklāt visu, par ko do­mā. Un kas tagad notiks? Džemma vaicāja.

Kolins cieši raudzījās uz viņu. Vai kaut kas atgadījies? Vai esmu izdarījis kaut ko, kas tevi apbēdināja?

- Nē, tu neko tādu neesi izdarījis, Džemma atbildēja un apzinājās, ka melo tikpat lielā mērā kā viņš. Es gluži vienkārši raizējos par tevi. Tas arī viss. Ko tu iesāksi?

- Atkal iztaujāšu Džīnu. Izmantošu savas zināšanas par viņu un piespiedīšu atklāt patiesību. Man jānoskaidro, kas notiek un kāpēc. Pagaidām tās bijušas tikai sīkas zādzības, tomēr es baidos, ka tā bija tikai priekšspēle kaut kam daudz nozīmīgākam. Reiz, kad Džīnas tēvocis bēga, tika nogalinā­ti četri nevainīgi cilvēki.

Džemma brīdi klusēja. Iztēlē radītās ainas ar sarunu par abu gaidāmo bērnu bija aizstātas ar stāstiem par Kolinu un Džīnu. Viņas domas atkal pievērsās tagadnei. Tu vēlies, lai mēs vairs nesatiekamies un visi pilsētas iedzīvotāji notic, ka esam izšķīrušies. Vai ne?

- Domāju, ka pašlaik tā būtu vislabāk. Viņš greizi uz­smaidīja Džemmai. Es iedomājos par kādu pamatīgu ķil­du, pēc kuras tu mani gluži vienkārši izsviestu ārā. Tomēr nolēmu tā neriskēt. Baidījos, ka tu man nepiedosi. Ko tad es iesākšu?

- To pašu, ko pirms dažām nedēļām, Džemma atteica. Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī un juta, ka atkal tuvojas nelabums. Ja viņa jau pavisam drīz nedosies projām, tad izvemsies. Un viņa nevēlējās, lai Kolins par gaidāmo bērnu uz­zina šādi. Man jāatgriežas mājās, jāturpina darbs. Viņa piecēlās un devās uz savu automašīnu, taču Kolins satvēra viņu aiz rokas.

- Tu uz mani dusmojies. Likās, ka viņš ir pārsteigts.

- Es saprotu, kāds ir tavs darbs, un apzinos, kas tev jā­dara. Džemma domāja par Kolina vārdiem. Un kā tu gra­sījies sarīkot strīdu ar mani?

- Aizmirsti, ka es to vispār pieminēju, Kolins atteica. Mēs varētu aizbraukt uz pilsētu un kaut kur kopīgi paēst vakariņas. Tad arī par visu parunāsim.

Džemmas acu priekšā uzausa drūma aina viņai kļūst slikti visu acu priekšā pie galdiņa. Šoreiz es atteikšos. Man patiešām ir jāstrādā.

- Darbs! Kolins iesaucās. Es varētu ar tevi sastrīdē­ties par to, ka tu pārāk daudz strādā.

Tagad bija Džemmas kārta pārsteigumam. Bet man li­kās, ka tev patīk klausīties par visu, ko esmu atklājusi tavas ģimenes vēsturē! Vai tad tā nebija?

- Bija, bija, Kolins sacīja. Grūti bija pieņemt vienīgi to, kas saistījās ar Trisu.

- Trisu? Un kā tad viņš saistīts ar zādzībām?

- Nekā. Vismaz man par to nekas nav zināms.

- Tad kāpēc tu ierunājies par viņu?

- Gluži vienkārši biju pārsteigts, ka tu viņam biji stāstīju­si par lietu, ko izmeklēju. Viņš zināja tādus sīkumus, kurus nebiju atklājis pat savai vietniecei. Varbūt man vajadzēja likt tev zvērēt, ka nevienam neko neizpaudīsi. Un vēl jau ir tas, ka jūs bijāt divatā… un arī tas sasodītais Vēlmju akmens! Bū­tu pavisam viegli sarīkot ķīviņu.

Kolins smaidīja, tomēr Džemma viņa vārdus uztvēra no­pietni. Nekad agrāk viņa nebija apsūdzēta par to, ka pievī­lusi kāda cilvēka uzticēšanos. Bet es domāju… Viņa juta, kā seja koši pietvīkst. Tev taisnība. Man nevajadzēja stās­tīt par lietu, ko tu izmeklē. Es darīju nepareizi un par to at­vainojos. Nelabums pieņēmās spēkā, un viņa spēra soli sa­vas automašīnas virzienā.

- Džemma… Jāatvainojas ir man pašam. Tu drīkstēji to stāstīt Trisam. Es tikai…

Kad viņš aprāvās, Džemma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. jā?

- Nekas. Lai paliek. Kolins nostājās viņai blakus. Sa­tiksimies pēc dažām dienām.

- Es gribu zināt, ko tu grasījies man teikt.

Viņš novērsās. Neko. Es neklausos baumās.

- Kādās baumās?

Kolins ar plaukstu pārvilka sev pār seju. Vienkārši dejā vu. Tas arī viss. Tu gandrīz visu dienu pavadīji kopā ar Tri­su, taču es saprotu. Arī Džīna vienmēr pavadīja laiku kopā ar citiem vīriešiem. Es izlikos, ka stāvu tam pāri, tomēr tas bija ļoti sāpīgi.

- Dejā vu? Sāpēja? Citi vīrieši? Dieva dēļ, par ko tu vis­pār tagad runā?

- Par tevi un Trisu! Kolins iesaucās, it kā tas būtu paš­saprotami.

- Un kas tad ir ar Tristanu?

- Džemma, es nevēlos strīdēties. Es tevi šurp uzaicināju, lai pateiktu patiesību, nevis strīdētos. Mums kādu brīdi jā­paliek šķirtiem, jo man nepieciešams laiks, lai iegūtu visu iespējamo informāciju no Džīnas. Un es uztraucos, ka tev varbūt draud briesmas, jo kāds cilvēks kaļ atriebības plā­nus. Pieskaitīsim vēl arī tavas zināšanas par Vēlmju akmeni.

- Protams, Džemma atteica, es pilnībā saprotu. Tu vē­lējies pateikt savai šā mēneša draudzenei, ka tagad atkal gri­bi satikties ar savu pagājušā mēneša draudzeni. Un pieko­dināt, ka laikā, kad būsi kopā ar viņu, man jāturas pa gabalu no citiem vīriešiem. Jautājums ir tikai par to, vai nākamajā mēnesī vēl būs glābjamas mūsu attiecības. Varbūt tu esi iz­vēlējies vēl kādu draudzeni?

- Paklausies, Džemma! Pie visiem svētajiem, tu esi netais­na! Vai tev ir kaut mazākā nojausma par to, kas man jāpār­cieš tādēļ, ka tu tik daudz laika pavadi kopā ar Trisu? Viņa māja atrodas ļoti nomaļā vietā, un vismaz pusducis cilvēku man sacīja, ka tu vakar naktī esot bijusi tur. Un viņš tevi atveda mājās. Vai tu biji pārāk piedzērusies, lai pati sēstos pie stūres?

Džemma negrasījās Kolinam atklāt patieso iemeslu, kā­pēc pati nebija vadījusi automašīnu. Ja tā tu par mani do­mā, tad patiešām labi, ka mēs vairs nesatiksimies. Gan jau tava ģimene priecāsies, kad redzēs, ka atkal esi kopā ar sa­vu daiļo juristi. Tā kā izskatās, ka tu esi gatavs piedot itin visu, ko viņa tev nodarījusi, esmu pārliecināta, ka jūs abi ko­pā būsiet ļoti laimīgi. Un tagad, ja neiebilsti, es gribētu do­ties atpakaļ. Man jāstrādā.

- Nepavisam neiebilstu, Kolins attrauca. Ceru, ka jūs ar Trisu būsiet laimīgi.

- Lieliski. Jo izskatās, ka jūs ar Džīnu galu galā esat ide­āli saderīgs pāris.

- Varbūt tā patiešām ir, Kolins sacīja.

Vairs nespēdama to izturēt, Džemma iekāpa automašīnā, aizcirta durvis un, ar riteņiem granti šķiežot, aizbrauca pro­jām.

Tikpat dusmīgais Kolins devās uz savu biroju. Viņš bija nolēmis pastrādāt. Jo ātrāk viņš būs atklājis noziegumus un apcietinājis vainīgos, jo ātrāk varēs salabt ar Džemmu. Pro­tams, ja viņa to vēl gribēs.

Pagāja stunda, bet viņš neko nebija izdarījis. Viņš nemitī­gi atcerējās abu strīdu un pūlējās tikt pie skaidrības.

Pēc strīdēšanās ar Džīnu viņš allaž bija juties labāk. Viņi izkliedza viens otram briesmīgus vārdus, apvainoja viens otru neuzticībā, slinkumā, muļķībā… visā, kas vien ienāca prātā. Viņi strīdējās par itin visu, sākot ar virtuvē atstātu ne­kārtību, ko sacēlusi Džīna, turpinot ar Kolina mūžīgo īgnu­mu un pēc tam pievēršoties Džīnas spējai izprast vien pašas vēlmes un vajadzības.

Vairākas stundas šļākuši indi, viņi pamazām piekusa, pietrū­ka arī ļauno vārdu, ko ievīt apsūdzībās. Viņi ievilka elpu, pa­raudzījās viens uz otru. Kāds noteikti pateica kaut ko triviālu.

Kolins mēdza sacīt apmēram šādi: Tu piecūkoji vannas istabu.

Džina atsvieda pretī kaut ko līdzīgu, piemēram: Un tu labprātāk skaties sporta pārraides, nevis dodies padejot.

Bet tu pati… Kolins iesāka, taču vairs neturpināja, jo jau nākamajā sekundē viņi bija viens otra skavās. Sekss pēc tam bija tikpat kaislīgs kā iepriekšējais strīds.

Taču Džemma izrādījās citāda. Kolins bija Džemmu uzai­cinājis uz Merlina fermu, jo nevēlējās uzsākt viņu viltus vai pagaidu šķiršanos ne savā, ne arī viņas mājā. Vietās, kur abi mīlējušies. Pēdējās dienās viņš bija tik ļoti ilgojies pēc Džemmas, ka vēlējās tikai vienu ielīst gultā pie viņas un cieši apskaut. Tā nu Kolins nosprieda, ka neitrāla vieta pie Merlina fermas vasaras namiņa būtu piemērotāka.

Viņam ne prātā nebija ienācis, ka abi varētu sastrīdēties. Viņiem vispār nebija iemeslu strīdiem. Jau no pašas pirmās dienas viņi lieliski sapratās. Viņiem bija viegli un ērti vie­nam otra sabiedrībā.

Tiesa, Džemma bija sadusmojusies, ka viņš aizmirsa to reizi, kad abi pārgulēja. Bet šis jautājums taču bija izrunāts un aizmirsts, vai ne? Turklāt viņš jau bija Džemmai par to atlīdzinājis.

Pēdējās nedēļās Kolins bija centies neievērot, ka edilīnieši ar manāmu baudu stāstīja par to, ka Džemma un Triss re­dzēti kopā atkal un atkal. Kolina īstie draugi, ar kuriem viņš kopā bija uzaudzis, neteica neko, toties jaunpienācēji gan ne­klusēja. Lai kur viņš ietu, kāds noteikti pavēstīja par Džem­mu un Trisu.

"Galvas sabāzuši kopā pār šokolādes krūzi," kāds vīrie­tis bija stāstījis. "Ārsta kungs nu gan prot iekarot meitenes sirdi."

Pārtikas veikalā nebija iespējams nenoklausīties, kā med­māsa sacīja, ka Triss tajā vakarā palicis mājās, divatā ar Džemmu. Neesmu pārliecināta, medmāsa skaļi klāstīja, tomēr domāju, ka tur sākas īsta mīlas dēka.

- Neviens to nav pelnījis vairāk par doktoru Trisu, ot­ra sieviete atteica vēl skaļākā balsī. lr jau arī laiks beidzot nokārtot dzīvi un dibināt ģimeni.

Kolins tik tikko noturējās neiejaucies un nepavēstījis abām tenkotājām, ka Džemma pieder viņam, nevis Trisam. Tomēr visu mūžu izkoptais paradums neizpaust par sevi neko per­sonīgu ņēma virsroku.

Misters Langs pastāstīja Kolinam, ka Triss atvedis Džem­mu mājās pēc, kā viņš to nosauca, "randiņa".

- Tas nebija nekāds randiņš, Kolins atcirta. Un ko tu tur darīji?

Paraustījis plecus, misters Langs aplūkoja Kolina kabine­tu. Viņš par sevi stāstīja vēl mazāk nekā jebkurš Freizeru ģi­menes piederīgais. Misters Langs paskatījās uz Kolinu. Ja tev viņa patīk, tad pacenties viņu paturēt.

- Liksim manu dzīvi mierā. Vai esi dzirdējis kaut ko par laupīšanām? Vai varbūt kaut ko redzēji?

- Nē, misters Langs atbildēja, un Kolins zināja, ka ve­čuks vairs neko noderīgu nepateiks.

Kolins nemaz negribēja sacīt Džemmai, ka viņiem kādu laiku nāksies dzīvot šķirti, tomēr viņš raizējās par viņas drošību. Un viņš arī negrasījās atstāstīt Džemmai savas aiz­domas par Džīnas saistību ar šo lietu. Nebija grūti pieņemt, ka Džīna varētu izdomāt šādu atriebības plānu. Kolins bi­ja redzējis, ka viņa līdzīgi izrīkojās ar saviem kolēģiem ju­ridiskajā birojā, kad kāds mēģināja piesavināties lietu, ar ko gribēja strādāt pati Džīna. Un todien Kolina dzīvoklī, kad viņš paziņoja par galīgu šķiršanos, viņa bija patiešām dusmīga.

Tomēr lai nu Džīna paliek. Kolins nesaprata, kāpēc Džem­ma neredz, ka viņš raizējas tikai par viņu. Pēc tā, kā runāja Džemma, varēja nodomāt, ka Kolins vēlas pavadīt laiku ko­pā ar Džīnu. It kā, viņasprāt, Kolins pat priecājas par notie­košo, jo tādējādi atkal var atgriezties pie Džīnas.

Un tad vēl draugs Triss. Ja kāds vaicātu, Kolins atbildē­tu, ka nemaz nav greizsirdīgs. Tomēr pēdējā mēneša laikā atklājās kaut kas pilnīgi pārsteidzošs. Likās, ka ik vārds, ko kāds pateica par Džemmu un Trisu, spalgi dunēja Kolinam galvā.

Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka tās visas ir tikai tenkas. Vai tad ne? Tomēr jau nākamajā sekundē viņš izrāva no ka­batas mobilo telefonu un piezvanīja Trisam.

- Vai starp tevi un Džemmu kaut kas notiek? Kolins iz­grūda, tiklīdz Triss bija pacēlis klausuli. Pat viņš dzirdēja, ka balss skan draudīgi un viņš ir gatavs kuru katru brīdi uzsākt strīdu.

- Ko tas viss nozīmē? Triss vaicāja.

- Es gribu, lai tu atbildi uz manu jautājumu.

Triss vilcinājās. Vai tas ir retorisks jautājums, vai arī tu gaidi godīgu atbildi? Tā kā Kolins klusēja, Triss turpināja: Labi. Pateikšu tev taisnību. Mēs ar Džemmu esam tikai draugi. Taču ne jau tālab, ka es nebūtu mēģinājis uzsākt kaut ko vairāk.

Šādi vārdi Kolinu nenomierināja. Un kāpēc tu vedi Džemmu mājās? Vai viņa bija piedzērusies?

-Ja mēs ar tevi nebūtu draugi, par šādu runāšanu tu da­būtu pa muti. Tagad man jāiet. Esi cilvēks un nerunā vairs ar mani.

- Un tu turies tālāk no Džemmas!

- Kolin, es runāju nopietni. Ja jūs abi izšķirsieties, es iz­mantošu iespēju. Triss nolika klausuli.