Vienpadsmitā nodaļa

Vienpadsmitos Triss atbrauca pakaļ Džemmai. Un viņa vispirms pavaicāja, vai ari Kolins būs piknikā. Viņa cerēja, ka ne. Tomēr gadījumam, ja viņš tur parādītos, bija sagata­vojusi runu, kurā paskaidros, kālab piekritusi ar viņu pār­gulēt.

- Nedomāju vis, Tristans sacīja, taču, ja viņš tur būs, tad, visdrīzāk, kopā ar Džīnu. Stūrējot automašīnu, viņš uzmeta skatienu Džemmai. Vai vīriešiem jāgatavojas, ka sāksies meiteņu cīkstiņš?

- Ceri vien! Kā klājas tavam svainim?

- Labāk, Triss smaidot sacīja. Mans tētis ir pensionēts ārsts un sacīja, ka Džeika ievainojums dzīst, kā pieklājas. At­veseļošanās noris veiksmīgi, un viņam prognozē pilnīgu atlabšanu.

- Un Nella?

- Viņa ir laimīgākais bērns pasaulē. Edija sacīja, ka pagā­jušajā naktī meitene bija vai ar varu jārauj nost no Džeika. Un kā tev? Vai misis F vēlēšanās darbojas? Viņš paraudzī­jās uz Džemmas plakano vēderu.

- Varu saderēt, ka tu joprojām tici Lieldienu zaķa eksis­tencei. Vai Merlina ferma ir tik lieliska, kā tiek apgalvots mājaslapā?

- Varēsi spriest pati. Bet parunā ar Sāru. Viņa par fermas vēsturi zina visu.

- Ar cik cilvēkiem es šodien varēšu iepazīties?

- Ar kādu duci un varbūt arī ar misteru Langu. Viņš ir kaut kas īpašs.

- Izklausās interesanti, Džemma atteica. Man gribē­tos uzzināt par laiku, kad tur bija FIB aģenti.

- Viņi bija pārplūdinājuši mūsu pilsētiņu. Un vēl arī sle­penā dienesta cilvēki. Pavaicā Maikam. Viņš tev izstāstīs visu par to. Vai, ja tā labi padomā, drīzāk jau neteiks tev neko. Viņš ir cilvēks, kuram patīk paturēt visu noslēpumā. Pavai­cā Sārai.

Triss iestūrēja automašīnu piebraucamajā ceļā, un viņiem priekšā parādījās ļoti veca māja. Tikai daudzu gadu gaitā mā­jas sienas un jumts varēja ieliekties šādā īpašā leņķī. Parasti, lai iekļūtu šādās ēkās, Džemmai bija nācies maksāt par ieejas biļeti.

- Ooooo! viņa noteica, plati iepletusi acis.

- Jūs ar Sāru kļūsiet par labākajām draudzenēm, Triss sacīja un novietoja automašīnu iepretī mājai, tad īsi uzspie­da signāltaurei.

Atvērās parādes durvis, un pa tām iznāca piemīlīga jau­na sieviete. Tris, ja pamodināsi manus bērnus, tev būs pa­matīgas nepatikšanas, viņa sacīja.

- Pielej mazliet viskija viņu piena maisījumam, un viņi at­kal saldi iemigs, Triss attrauca. Pēc tam viņš piegāja pie savas automašīnas bagāžnieka un to atvēra.

- Es par taviem izteikumiem pastāstīšu La Leche League māmiņu atbalsta grupai, tad paraudzīsimies, vai tev vēl nāks smiekli, sieviete noteica un pievērsās Džemmai. Mani sauc Džosija, un man liekas, ka esmu atradusi Džūlianu.

- Tas taču ir lieliski! Džemma priecājās. Vai paņēmi līdzi kādu informācijas nesēju?

- Tur bija tikai daži teikumi, un tie ir man galvā. Viņas sāka soļot mājas virzienā.

- Hei! Triss uzsauca. Man te ir daudz nesamā. Būs vajadzīga palīdzība!

- Pēc tās taurēšanas un padomiem par viskiju neviena sie­viete tev nepalīdzēs. Varbūt pateikšu, lai Ljūks iznāk ārā, Džosija atbildēja un atvēra durvis.

Nākamā stunda Džemmai pagāja kā nesaprotamā miglā tīta. Viņa iepazinās ar cilvēkiem, par kuriem bija dzirdējusi jau tikko pēc ierašanās Edilīnā. Bija diezgan grūti jau dzir­dētos vārdus sasaistīt ar tagad iepazītajām sejām.

Tesa izrādījās neiedomājami skaista jauna sieviete ar ļoti lielu grūtnieces vēderu. Viņa bija precējusies ar gara augu­ma pievilcīgu advokātu, vārdā Remzijs Makdauels.

Sāras piemīlīgais skaistums lika Džemmai atcerēties par Rafaela Madonnu. Visiem kājās bija džinsi, bet Sāra uzvil­kusi baltu mežģīņu blūzīti un gaiši zila lina svārkus. Arī viņa bija gaidībās.

Kad Triss, apkrāvies ar ledus maisiņiem, apstājās gaite­nī, Džemma pieliecās viņam pie auss un nočukstēja: Izska­tās, ka šiem cilvēkiem nekāda maģija bērnu gādāšanai nav nepieciešama.

- Viņi jau nav Freizeri, viņš atteica.

Džemma pacēla galvu un pamanīja, ka Tesa raugās uz vi­ņu. Šī sieviete šķita mazliet biedējoša.

- Man likās, ka tu interesējies par Kolinu, Tesa diezgan izaicinošā tonī sacīja.

Džemma iztaisnoja plecus. Kolins ir manas darba de­vējas dēls un izrādīja man Edilīnu. Tas arī viss.

- Tesa, iejaucās Sāra, izturies jauki! Džemma, vai tu gribētu apskatīt pārējo mājas daļu?

- Ar vislielāko prieku, viņa pateicīgi piekrita un pagrie­za Tesai muguru. Tiklīdz abas bija pagājušas pietiekami tā­lu, lai saruna vairs nebūtu dzirdama, Džemma vaicāja: Vai patiešām pilsētā uzskata, ka es interesējos par Kolinu? Lū­dzu, saki, ka tā nav!

- Manuprāt, viņi cer, ka tev Kolins nav vienaldzīgs. Viņš ir mūsu draugs un aizstāvis, bet personiskajā dzīvē pavisam vientuļš. Džīnas gandrīz nekad nav tuvumā; kad pirms da­žiem gadiem viņi izšķīrās, mēs visi bijām priecīgi.

- Bet tagad viņi atkal ir kopā?

- Jā, varbūt. īsti neesmu pārliecināta, kādas ir viņu attie­cības, Sāra atbildēja. Lai kas arī notiek, viņi nav appre­cējušies, un nav bijis arī saderināšanās gredzena. Šī ir virtu­ve. Mēs to pilnībā pārbūvējām.

Virtuves Džemmai nešķita interesantas. Ne jaunas, ne arī citādas. Viņa raizējās par vietējām tenkām un nevēlējās būt šo baumu objekts. Es necenšos iegūt neviena puiša labvē­lību, viņa skaidroja. Esmu šeit ieradusies strādāt. Tas arī viss.

Sāra pieveda viņu pie kāpnēm, un abas devās augšup. Domāju, ka man tevi jābrīdina. Tu esi radījusi pilsētā viļ­ņošanos. Tevi ir redzējuši kopā ar diviem mūsu vecpuišiem Trisu un Kolinu. Šī ir mana un Maika guļamistaba.

Džemma paraudzījās uz lielo gultu ar baldahīnu. Tā ne­apšaubāmi bija antīka. Gluži tāpat kā viss pārējais šajā ista­bā. Baldahīns gultai bija no tāda paša zili sārta auduma, kā­du Džemma redzēja Mauntvernonā. Martas Vašingtones stils?

- Atveidoju tik labi, cik spēju, Sāra smaidīdama atbil­dēja. Pa šo logu var redzēt dārzu mājas priekšā.

Džemma paraudzījās ārā. Tur pletās apmēram akrs taisn­stūros un kvadrātos sadalīta zemes gabala. Katru sīkāko daļu ieskāva dzīvžogs. Ikvienā ierāmētajā lauciņā auga pu­ķes, bieži ar košumkrūmu vai īpaši izkoptu kociņu centrā.

Divus lauciņus pildīja sarkanas tulpes, vēl kādā citā plauka dzeltenās. Tālumā Džemma saskatīja augļu dārzu. Tur koki bija vienos ziedos.

- Pasakaini. Un… tik precīzi, viņa sacīja, veltīdama dār­zam savu īpašo komplimentu. Tas bija precīzs astoņpadsmi­tā gadsimta dārza atveidojums.

- Paldies, Sāra no sirds pateicās. Tu droši vien nezi­ni, bet visu ziemu te strādāja ekskavatori un vismaz piec­desmit strādnieku. Mēs te iestādījām vairāk nekā simt aug­ļu kociņu un sešus simtus krūmiņu. Svētkos nespēju ne saskaitīt spuldzītes.

- Neļauj viņai sākt, citādi uzskaitīs vēl katra auga latī­nisko nosaukumu, atskanēja zema, piesmakusi balss no durvju puses.

Džemma pagriezās un ieraudzīja vīrieti, kurš jau pirmajā mirklī likās viņai pazīstams. Viņš kustējās tāpat kā sportisti, kuriem viņa palīdzēja gatavoties eksāmeniem. No viņa strā­voja pašpārliecība, viņš zināja, ka fiziski spēs tikt galā ar vi­su, kas varētu atgadīties.

- Sveicināti! Džemma sacīja un pasmaidīja. Tu droši vien esi Maiks. Viņa pastiepa plaukstu, lai sarokotos.

Viņš to nepaspieda un pašāva uz priekšu dūri, it kā gri­bētu iesist viņai pa galvu.

- Maik! Sāra izsaucās.

Treniņi gadu garumā lika Džemmai nekavējoties reaģēt. Viņa veikli izvairījās no Maika dūres, pagriezās iesānis pret vīrieti un sargājot pacēla rokas pie sejas.

Maiks atkārtoja viltus sitienu ar kreiso roku, Džemma atkal izvairījās un ar labo roku mērķēja viņam pa ribām. Protams, viņš sitienu nobloķēja, par ko viņa nepavisam nebrīnījās.

Viņš smaidīja un stiepa roku sveicienam. Priecājos iepa­zīties, Džemma!

- Ari man ir patiess prieks.

Sāra novaidējās viņiem aiz muguras. Redzu, ka jūs abi kļūsiet par draugiem.

No kabatas Maiks izņēma atslēgu. Tā bija uzvērta uz riņ­ķīša, un uz tās bija attēlots sārts flamingo. Tā bija Sāras ideja, viņš teica. Manas sporta zāles atslēga. Esi laipni aicināta jebkurā laikā.

- Paldies, Džemma pateicās. Es savainoju sānu un kopš ierašanās šeit nevarēju trenēties.

- Un kā dzīst brūce?

- Joprojām sarkana, taču dzīst labi.

- Varbūt tu varētu mazliet paboksēties?

- Protams, Džemma attrauca. Viņa zināja, ka īsti spor­tisti nemēdz žēloties. Ja viņa sāktu gausties, kāds nenovēr­šami sacītu: "Vai gribēsi arī sieru pie vīna?"

- Mēs visi redzējām, kā tu stāvēji Kolinam uz pleciem un noķēri to zēnu. Maika acīs mirdzēja smieklu uguntiņas. Pagājušajā gadā pilsētas svētkos es izdarīju apmēram tā­pat. Tikai viņš bija ieķēries man potītēs un lēkāja pa riņķi.

- Gluži kā dresēts lācis, Džemma noteica.

- Pilnīgi pareizi! Nāc, nokāpsim lejasstāvā, sameklēsim tev kaut ko padzerties. Vai tu lieto kādas pārtikas piedevas?

- Zivju eļļu, Bio-E, Adren-All. Parastās lietas.

- Maikl, Sāra sacīja, vai man jau vajadzētu kļūt greiz­sirdīgai uz jums?

Džemma pakāpās tālāk no Maika. Atvaino, es…

- Jā, pilnīgi noteikti, Maiks paziņoja. Mani varēsi at­gūt tikai tad, ja katru rītu ar mani kopā iesi uz sporta zāli.

Sāra izgāja pa vidu abiem un devās ārā no istabas. Šādā gadījumā ceru, ka jūs lieliski pavadīsiet laiku. Savu dēlu va­rēsi apciemot katru otro nedēļas nogali. To pateikusi, vi­ņa aizsoļoja lejup pa kāpnēm.

- Viņa taču nav dusmīga? Vai tomēr ir? Džemma vai­cāja.

- Nepavisam. Maiks uzlika roku Džemmai uz pleca, un viņa saprata, ka vīrietis pārbauda viņas deltveida muskuli.

- Mīksts, Džemma sacīja.

- Vate kaut kāda. Varbūt šajā pēcpusdienā…

- Ar prieku, viņa atteica, un abi smaidīdami kāpa lejup.

Virtuvē Maiks pasniedza Džemmai glāzi sulas. Bez gā­zes un cukura.

- Un arī bez garšas, piebilda Tesa.

- Vai jau iepazinies ar manu mazo māsiņu? Maiks vai­cāja.

Džemma skatījās te uz vienu, te otru. Pēc mirkļa viņa to­mēr saskatīja līdzību.

- Tevi meklē Triss, sacīja Tesa. Vai jūs abi esat pāris? Vai Kolinu jau esi norakstījusi?

Maiks lūkojās uz savu māsu. Tu labāk turies no viņas pa gabalu. Viņa spēj tevi nolikt gar zemi.

- Laikam tagad iešu sameklēt Trisu, Džemma noteica un izgāja no istabas, rokā turēdama dzēriena glāzi. Ārā vi­ņa ieraudzīja lielāku dārza platību, vairāk mauriņa, vairāk koku, un pavisam tuvu atradās vairākas senas ēkas. Viņa zi­nāja, ka tās kādreiz bijušas daļa no plantācijas īpašumiem. Liela koka paēnā bija novietots iespaidīgu izmēru grils no nerūsošā tērauda. Turpat stāvēja Triss un sarunājās ar pie­vilcīgu gara auguma vīrieti, kuram rokā bija pavāra stangas.

- Hei! Triss uzsauca, pamanījis Džemmu. Nāc, iepa­zīsties ar Ljūku.

- Viņš ir grāmatu autors, par kuru tu nekad neesi dzir­dējusi, pa labi no Džemmas atskanēja pazīstama balss. Vi­ņai nebija jāpagriežas, lai saprastu, kas ir runātājs. Viņa to­mēr pagriezās un ieraudzīja Kolinu. Gluži tāpat kā elpot vi­ņai vajadzēja noskaidrot, kādas ir Kolina izjūtas par to, kas notika tajā agrajā rītā.

Pietika ar īsu skatienu, lai pilnīgi skaidri atskārstu, ka viņš notikušo vispār neatceras. Kolins uzsmaidīja Džemmai glu­ži kā māsai. Mīļi, pat aizbildnieciski, bet noteikti bez jebkā­das pieauguša vīrieša intereses par pieaugušu sievieti.

Lai nu ko viņa bija iztēlojusies pagājušajā nedēļā, bet ti­kai ne to, ka Kolins pat neatcerēsies, kas noticis. Džemmu pārplūdināja karstas, kvēlošas dusmas, un tas viņai bija kaut kas jauns. Neko tādu viņa agrāk nebija izjutusi, tomēr bija cieši apņēmusies to neizrādīt. Viņa vairākas reizes ieelpoja, tad novērsās un palūkojās uz Ljūku.

- Patiesībā, viņa sacīja un pagriezās tā, lai Kolins neatras­tos viņas redzes laukā, jo nespēja uz viņu skatīties, es izlasīju tavu pirmo grāmatu. Džemma pastiepa roku un gāja tuvāk Ljūkam. Man tā ļoti patika. Tu esi veicis izcilu pētījumu.

- Pārītis puišu koledžā mani konsultēja par manuskriptu. Viņi ir dedzīgi perfekcionisti. Ja biju aprakstījis nepareizi kaut vai nieka kurpju sprādzi, viņi man aizrādīja.

- Vai iepazinies ar Maiku? Triss vaicāja.

- Viņš mani sveica ar dūres sitienu, ko tēmēja tieši pa galvu.

Ljūks izskatījās bažīgs, bet Triss iesmējās. Un ko tu da­rīji?

- Izvairījos, protams, bet pēc tam atmaksāju viņam ar kreiso aperkotu. Džemma nodemonstrēja šo paņēmienu.

Tostarp Kolins tika it kā izslēgts no draudzīgās sarunas un stāvēja viens pats. Pārējie izturējās tik vienaldzīgi, it kā viņa tur nemaz nebūtu.

Joprojām ar muguru pret Kolinu stāvēdama, Džemma pa­raudzījās uz grilu. Un kas tur tiek gatavots?

Ljūks pāri Džemmas galvai palūkojās uz Kolinu, kura se­jā bija lasāma pilnīga neizpratne par šādu viņas nevēlēšanos pagriezties.

- Pagaidām vēl nekas, Ljūks sacīja. Taču Maiks no Eli­jas veikala pasūtīja pašu dabīgāko no dabīgās pārtikas. Vai ar Eliju jau esi iepazinusies?

Iekams Džemma paguva atbildēt, Kolins pagājās uz priek­šu. Es viņas iepazīstināju.

Džemma joprojām nespēja uz viņu paskatīties. Mēs ar Trisu viņas veikalā kopīgi brokastojām. Nobaudīju vienkār­ši dievīgu šokolādes kūku.

Šī nevēlēšanās iesaistīt sarunā Kolinu jau bija tik izteikta, ka Ljūks vairs nešķita pārsteigts un sāka uzjautrināties. Džemma, viņš sacīja. Triss man stāstīja par kādu ma­ģisku lietu, kas saistās ar Freizeriem. Kas tas īsti ir?

- Vēlmju akmens, Kolins paskaidroja un atkal pagājās uz priekšu, taču šoreiz nostājās starp Džemmu un Trisu. Ņe­mot vērā Kolina prāvo augumu, tas nozīmēja, ka Ljūkam va­jadzēja pakāpties soli atpakaļ.

Iesmējies Ljūks paziņoja, ka mājā esot nepieciešama viņa palīdzība, un aizgāja.

Lai nu ko, bet radīt vēl vairāk tenku Džemma nepavisam nevēlējās. Domāju, ka iešu tev līdzi, viņa noteica, bet ap­stājās, jo dzirdēja, kā Triss saka Kolinam: Vai esi uzzinājis kaut ko vairāk par to Vēlmju akmeni, kuru visi tagad pie­min? Tas iekvēlināja viņas ziņkāri.

Ljūks aizgāja uz māju, bet Džemma palika pie grila. Viņa joprojām stāvēja ar muguru pret Kolinu.

- Tris, viņš ierunājās, vai tu neiebilstu, ja Džemma un es… Kolins apklusa, jo iezvanījās Trisa mobilais telefons.

- Atvainojiet, taču mans profesionālais pienākums liek at­bildēt. Viņš nospieda vajadzīgo taustiņu un ieklausījās.

Ieradīšos, cik ātri vien varēšu. Triss paraudzījās uz Koli­nu. Misteram Gibsonam ir sirdslēkme. Man jādodas uz slimnīcu.

- Es tevi aizvedīšu, Kolins piedāvāja.

- Nē, paldies! Triss ātri atvairījās. Pašlaik ar viņu jau strādā, tāpēc es varu netraukties ar gaismas ātrumu. Viņš paraudzījās uz Džemmu. Man patiešām žēl, taču esmu spiests doties projām.

- Saprotu. Par mani neraizējies. Likās, ka Triss grib sa­cīt vēl kaut ko, un Džemma pieskārās viņa rokai. Brauc! Un paldies par palīdzību.

- Es to darīju ar lielu prieku. Viņš paliecās uz priekšu, lai noskūpstītu Džemmas vaigu, bet tad paraudzījās uz Ko­linu. Kāda impulsa vadīts, viņš ātri un mīļi noskūpstīja Džemmu uz lūpām. Zvēru, ka joprojām varēju sajust tās šokolādes garšu, viņš noteica un tad metās skriešus uz mā­jas pusi, kur bija novietota viņa automašīna.

Mirkli Džemma stāvēja kā sastingusi. Viņa ļoti skaidri ap­zinājās Kolina klātbūtni, tomēr neskatījās uz viņu. Prātā bija vairāki temati sarunām, taču vārdi nenāca pār lūpām. Viņa gluži vienkārši pagriezās uz papēža un soļoja mājas virzienā.

Kolins ar visu savu vairāk nekā divsimt mārciņu smago augumu aizstājās viņai priekšā, taču Džemma joprojām ne­skatījās viņam sejā. Džemma, es atvainojos par to, ko es­mu izdarījis un kas tevi sadusmojis. Lai kas tas arī būtu.

- Es neesmu dusmīga. Man liekas, ka vajadzētu palīdzēt virtuvē. Džemma mēģināja apiet Kolinam apkārt, taču viņš aizšķērsoja ceļu.

- Tas ir tāpēc, ka aizmigu tavā gultā, vai ne? Reičela at­sūtīja Leniju, lai mani pamodina. Biju tik dziļi aizmidzis, ka viņš tikai ar pūlēm mani uzmodināja. Viņš sacīja, ka jau do­mājis par ugunsdzēsēju trauksmes izmantošanu.

Noliekusi galvu, Džemma klausījās. Labi. Es saprotu. Tu biji noguris.

- Un tu mani pacienāji ar brīnišķīgām brokastīm. Bija tik lieliski atkal nobaudīt mājās gatavotu ēdienu!

Viņa neatbildēja, tikai apgāja viņam apkārt. Tagad man patiešām jāiet uz turieni.

- Protams, Kolins atteica, nebiju domājis tevi aizka­vēt.

Mājā Džemma pamanīja, ka Tesa un Sāra visu vērojušas pa logu.

Tesa smaidīja, it kā gribētu iesaukties: "Es taču tev tei­cu!" Sāra savukārt piegāja pie Džemmas un saņēma viņas ro­ku. Lai ko tu dari ar Kolinu, man tas patīk! viņa klusi teica. Viņa dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas.

Džemma nevēlējās apspriest savas personiskās problēmas ar kādu, ko tikko satikusi. Par spīti tam, ko sacīja Triss, vi­ņa joprojām bažījās, ka misis Freizere varētu viņu atlaist no darba, ja uzzinātu par notikušo.

- Atvaino, bet man nav nodoma neko pasākt ar kādu no Freizeru dēliem. Vai Džosija ir kaut kur tepat?

- Protams, Sāra sacīja un palaida vaļā Džemmas roku. Viņa ir augšstāvā pie bērniem.

- Tad jau būs labāk, ja viņu netraucēšu.

- Esmu pārliecināta, ka viņa priecāsies par tavu palī­dzību.

Džemma uzkāpa augšstāvā un ieraudzīja, ka Džosija ērti iekārtojusies lielajā gultā un no pudelītes baro apmēram as­toņus mēnešus vecu bērniņu, bet otrs nemierīgi guļ turpat blakus.

- Vai drīkstu? Džemma vaicāja un paraudzījās uz ma­zuli Džosijai blakus.

- Viņam tas patiktu, Džosija atteica. Šis ir Deivids, un man rokās Edilīnā.

Maigi pacēlusi mazo puisēnu, Džemma piespieda viņu sev cieši klāt, viņš paplūca Džemmu aiz matiem un mēģināja iebāzt mutē viņas kaklarotu.

Džosija norādīja uz vietu sev blakus, un Džemma ari ierā­pās gultā. Tagad viņa puisēnu auklēja klēpī. Lejā tev bija pārāk grūti?

- Jā gan, Džemma atteica un pakutināja mazo Deividu. Puisēns iesmējās. Tā sieviete… Tesa…

- Ir vajadzīgs kāds laiciņš, lai pie viņas pierastu. Bet es tev sacīšu, lūk, ko. Ja tu patīc Maikam, patiksi arī viņai.

- Maiks man iedeva savas sporta zāles atslēgu.

- Oho! Ko tad tu tādu izdarīji, ka tiki pie tās?

- Mazliet paboksējos.

- īstā metode, Džosija smaidot sacīja. Vai gribi dzir­dēt, ko uzzināju par Džūlianu?

- Protams!

- Viņš bija Šeimusa un Prūdensas Freizeru mazdēls, kurš…

- Vieni no septiņiem dibinātājiem?

- Redzu, ka esi nopietni pētījusi. Jā, viņi bija no tiem, kas pirmie apmetās šajā pilsētā. Viņu vecākais dēls Evans atgrie­zās Anglijā, atguva Riptonas grāfa titulu un atpirka Lankasteru namu.

- Vai nebija arī kādas uzvārda maiņas?

- Tieši tāpēc jau man bija tik grūti atrast Džūlianu. Kaut kādu iemeslu pēc uzvārds Freizers tika atmests, un viņi at­kal sāka dēvēt sevi par Lankasteriem. Bet tā jau gadās. Ma­ni senči Skotijā bija Makterni, bet Amerikā viņus pazina kā Hārkortus. Un man nav ne jausmas, kāpēc tā.

- Uzvārda maiņai cilvēki atrod visdažādākos iemeslus. Vai vēl kaut kas?

- Evans Freizers apprecējās ar Džūliju Makbraidu, un vi­ņiem piedzima dēls Džūlians. Bet Džūlija dzemdībās nomii ,i, un nākamajā gadā viņš apprecēja Rozu Džonsu. Spriežot pēc datumiem, viņa jau bija stāvokli, kad notika laulības. Vi­ņai piedzima dēls Klaivs.

- Un kas tad bija Vinija?

- Man nav ne jausmas, bet es turpināšu meklēt. Kad lidilīna bija iztukšojusi savu pudelīti, Džosija atbalstīja vi­ņu sev pret plecu, lai mazā varētu atraugāties. Kas īsti ir ar tevi un Kolinu? Ljūks teica, ka tu ar viņu pat neesot runājusi.

Džemma nevēlējās melot, bet arī taisnība nešķita atklāja­ma. Pārāk daudz tenku jau sācis klīst pa Edilīnu, un man nemaz negribējās, lai tieku nodēvēta par mājas miera jaucēju.

- Un kuras mājas mieru tad tu būtu sajaukusi?

- Tās, kuru Kolins plānojis sev un Džīnai.

- Ljūka vecā māja, Džosija noteica. Viņš negribēja to pārdot, taču Kolins nelikās mierā. Ja Kolins kaut ko vēlas, viņš dara visu, lai to dabūtu. Viņš nemēdz padoties.

- Mans zinātniskā darba vadītājs tā raksturoja misis Frei­zeri.

- Ar Kolinu ir vēl ļaunāk, Džosija teica. Vai pieskatīsi mazos kādu brītiņu, kamēr es aiziešu uz tualeti?

- Protams. Vari noiet arī lejā, iedzert kaut ko un parunā­ties ar draugiem. Es bērnus pieskatīšu. Varu viņiem kutināt puncīšus kaut stundu no vietas.

Džosija iesmējās un izkāpa no gultas. Un kur tu to iemā­cījies?

- Manai māsai ir divas meitiņas. Kad esmu tur, viņa ar vīru var atļauties otro medusmēnesi. Tagad laikam varētu būt sestais.

- Tu esi mana jaunā labākā draudzene.

- Tu šodien esi jau trešā kandidāte, kas man piedāvā šo pozīciju.

- O! Džosija iesaucās. Un kas tad ir pārējie divi?

- Sāra vēstures un Maiks sporta dēļ. Un tagad tu par bēr­nu pieskatīšanu.

- Tesu gan tu atstāji novārtā, Džosija sacīja bez smaida ēnas sejā, bet tad viņas izteiksme kļuva maigāka. Kad tu Tesu iepazīsi vairāk, viņa tev iepatiksies. Viņai bijusi grūta dzīve, un pret jaunpienācējiem viņa mēdz izturēties mazliet naidīgi.

- Droši vien es šeit vienmēr būšu "jaunpienācēja", jo mans darbs ir tikai uz laiku.

- Tu joko? Ljūks sacīja, ka gan Kolins, gan Triss bija ga­tavi doties uz Maika briesmīgo kikboksa ringu un izkauties tevis dēļ.

- Tas nu gan ir ļoti tālu no patiesības, Džemma atbil­dēja, taču jutās glaimota un nespēja turēties šai sajūtai pretī.

- Mēs ar Trisu pamazām iedraudzējamies. Es viņam patīku, jo neloloju nekādas kaislīgas domas par viņu.

- Kaislīgas domas? Interesanta vārdu izvēle. Vai tas tiks pietaupīts Kolinam?

- Tās visas tiek veltītas manam darbam, kuru es ļoti vē­los paturēt. Attiecības ar darba devējas dēlu neietilpst ma­nos plānos.

- Priecājos, ka skaidri zini, ko tu pati par visu to domā. Kad es pirmo reizi ierados Edilīnā, manā galvā valdīja īsts juceklis. Manas dzīves svarīgākais cilvēks pavisam nesen bija nomiris un mantojumā atstājis vecu māju. Un man pat ne­bija ne jausmas, ka viņai tāda piederējusi.

Džemma paraudzījās uz abiem bērniem gultā. Kā izska­tās, savu ceļu tu esi atradusi.

- Jā, bet man bija palīgi. Džosija apstājās durvīs.

- Džemma, ja tev ir kādas problēmas… personiskajā dzīvē vai saistītas ar darbu, tu vienmēr vari nākt pie manis vai Sāras. Un tu droši vien neticēsi, taču ari Tesa labi prot uzklau­sīt.

- Paldies, Džemma pateicās. Palikusi viena ar mazajiem, viņa sāka tos smīdināt, un viņai tas izdevās patiešām labi.

- Neiebilsti, ja pievienošos jūsu ballītei? Kolins vaicāja, stāvēdams durvīs.

Džemma dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Kolinu. Un pēc tam varēja domāt vienīgi par to, kā viņi bija kopā. Kai­li. Gultā. Taču bija pilnīgi skaidri redzams, ka viņš neatce­ras neko no tā. Un Džosija vēl sacīja, ka abi vīrieši par Džemmu interesējas! Ar vienu no šiem vīriešiem viņa bija pārgulējusi, bet viņš pilnībā par to aizmirsis! Viņa atkal pie­vērsās bērniem.

Kolins apsēdās uz gultas malas. Mazā Edilīnā piepeši pa­stiepa rociņas pret viņu, un viņš meitenīti pacēla. Džemma atcerējās Elijas vārdus, ka Kolins ir vietējo bērnu mīlulis.

- Cik ilgi tu grasies mani ignorēt? viņš vaicāja.

- Mēs abi tik bieži esam redzēti kopā, ka ļaudis jau sā­kuši tenkot. Man tas nepatīk, un es domāju, ka tam jādara gals.

- Edilīnas cilvēki tenko pilnīgi par visu. Par tavām kopī­gajām brokastīm ar Trisu, par to, kā pieliecāties viens otram tuvāk un visu laiku sačukstējāties. Šie jaunumi ir aizēnojuši visu, ko viņi pirms tam pļāpāja par mums.

- Kad runa ir par Trisu, tas ir normāli. Ja par tevi… tad

ne.

- Kāpēc? Ak jā. Džīnas dēļ.

- Pareizi, Džemma atteica, rotaļādamās ar mazo Deividu. Tu taču esi gandrīz precēts vīrietis.

- Patiesībā tā nemaz nav.

Šī saruna pamazām virzījās tādā gultnē, kas Džemmai ne­šķita vēlama. Mājīgā atmosfēra, pat mazie bērni bija ļāvuši viņai atslābināties. Un to viņa nedrīkstēja pieļaut. Viņa drū­mi paraudzījās uz Kolinu. Vai tu tagad man sāksi stāstīt, ka Džīna tevi nesaprot un mums abiem vajadzētu kopīgi aiz­iet vakariņās, lai par to parunātu?

Kolins vairākas reizes samirkšķināja plakstus. Vai tā tu par mani domā?

- Es par tevi nedomāju ne tā, ne arī kā citādi, Džemma attrauca. Tomēr būtu pateicīga, ja tu vairs pirms rītausmas neierastos manā mājā un tur neskraidītu apkārt bez drēbēm. Ja vēlies attiecības ar vēl kādu bez Džīnas, pameklē kādu citu, ne mani.

Vīrieša sejā atspoguļojās pārsteigums par Džemmas vār­diem. Es… Viņš izkāpa no gultas, joprojām rokās turē­dams meitenīti. Piedodiet, mis Renforda. Es biju iedomīgs. Es…

- Vai jums te klājas labi? Ljūks vaicāja, nostājies durvīs.

Kolins ielika Ljūkam rokās mazulīti. Viss ir kārtībā. Lie­liski. Labāk nevar vēlēties. Vai tev lejā ir alus?

- Galoniem, Ljūks atbildēja un nopētīja vispirms Koli­nu, tad Džemmu. Pēc tam atkārtoja to vēlreiz.

- Tas iesākumam. Kolins pagāja Ljūkam garām un no­kāpa lejasstāvā.

- Kas te īsti notika?

Džemma bija tik dusmīga, ka no sasprindzinājuma pat iesāpējās žoklis, taču viņa nevēlējās to izrādīt. Es nejūtos labi. Vai kāds varētu mani aizvest mājās… Es gribēju sacīt uz Freizeru īpašumu.

- Paklau, Ljūks klusi sacīja, es nezinu, kas ar jums no­tiek, bet man nešķiet, ka tev vajadzētu doties projām. Pa­liec. Iedzer "Margaritu" vai varbūt pat divas. Nomierinies. Turklāt vīrietim nevar būt nekā kārdinošāka par sievieti, ku­ra mājās viena pati raud kāda vīrieša dēļ. Un viņš to zina…

- Vai tā ir taisnība? Džemma ar nepatiku paraudzījās uz Ljūku.

- No savas personīgās pieredzes nevaru to sacīt, bet es­mu dzirdējis šādus vārdus kādā dziesmā. Visdrīzāk tai jā­būt patiesībai.

Džemma iesmējās.

- Tā jau ir labāk, Ljūks teica. Vai gribi man palīdzēt? Nonesīsim bērnus lejasstāvā. Visi grib viņus redzēt, un ma­zajiem ļoti patīk atrasties uzmanības centrā.

- Domāju, ka man nav iebildumu. Maiks…

- Vēlas tevi pārspēt sporta zālē, Ljūks sacīja.

- Viņš var mēģināt. Esmu diezgan veikla, bet viņš pama­zām noveco. Cik viņam ir? Pie četrdesmit?

Ljūks pasmaidīja. Lūdzu, lūdzu, ļauj man paklausīties, kā tu to pasaki Maikam! Es tev veltīšu savu nākamo grāma­tu, ja vien tu man ļausi ko tādu dzirdēt! Un, ja tu viņu pie­veiksi… Ljūks apklusa, jo nespēja izdomāt neko, kas būtu tik labs, lai atbilstu balvai par šādu skatu.

- Man tikai jāiedomājas Maika sejas vietā Kolina Freizera seja. Un tad Maikam nav izredžu palikt dzīvam.

- Visi mīl Kolinu, Ljūks klusi sacīja, iepletis acis.

- Tagad tu esi saticis kādu, kurš pie tiem visiem nepie­der, Džemma strikti noskaldīja.

Ljūks mirkli stāvēja un raudzījās uz Džemmu, tad šķita, ka viņš atgūstas. Paņem Deiviju, un ejam. Durvīs Ljūks apstājās. Zini, biju mazliet nobažījies, ka Tesa tevi būs sabiedējusi. Tagad vairs par to neraizējos.

Džemma pacēla mazuli.

- Viss kārtībā? Ljūks vaicāja.

- Esmu apbruņota un gatava.

Viņš smaidot sekoja Džemmai pa kāpnēm lejā.

Divpadsmitā nodaļa

Visi tika sasēdināti pie Sāras un Maika pusdienu galda, un Džemma apbrīnoja tā skaistumu. Dzelteni zaļais galds iz­skatījās kā no kāda smalka dizaina žurnāla, kur tiek publi­cēti tikai paši labākie zīmoli. Brunschzvig &Fils, Sculhj&aSculhj un ABC Carpet.

- Ļoti skaisti, Džemma noteica un iekārtojās pie galda garās malas. Viņa bija domājusi, ka ieņem vietu blakus Mai­kam, tomēr blakus krēslā apsēdās Kolins.

- Tagad tev uz mani nebūs jāskatās, viņš pateica tik klu­si, ka sadzirdēja tikai Džemma,

- Paldies! Sāra atbildēja uz Džemmas komplimentu. Sāra sēdēja vienā galda galā, Maiks otrā. Remzijs, Tesa, Ljūks un Džosija ieņēma pārējās vietas. Viņi sāka cits citam pasniegt bļo­das ar ēdienu. Visi klātesošie bija draugi, lieliski pazina cits ci­tu. Džemma baudīja maltīti un klausījās. Viņi slavēja Marku par ēdienu un izteica komplimentus Sārai par mājas iekārtojumu.

Džemma nepārtraukti apzinājās, ka Kolins sēž viņai bla­kus. Kad nācās pasniegt kādu ēdiena trauku, Džemma vai­rījās ieskatīties viņam acīs.

- Kā lai atvainojos un atgūstu savu labo vārdu? Kolins vaicāja, kamēr Remzijs stāstīja par kādu strīdu savā advo­kātu birojā.

- Es viņam sacīju, ka vienīgais ieguvējs no tā visa būšu es, ja viņš iesūdzēs tiesā Donu un Dons iesniegs pretprasī­bu, bet viņš savukārt atkal jaunu, Remzijs teica.

- Un šī biedējošā doma lika viņiem aizmirst par tiesāša­nos, Tesa piebilda, un visi iesmējās.

- Nav nekādas vajadzības atvainoties, Džemma smiek­lu aizsegā atbildēja Kolinam. Es gluži vienkārši domāju, ka būs labāk, ja mēs netiksimies.

- Mēs taču netiekamies. Mēs… Viņš aprāvās, jo visi ap­kārtējie bija apklusuši. Atvainojiet, par ko bija runa?

- Mums visiem būtu interesanti uzzināt par Vēlmju akmeni. Vai esi noskaidrojusi kaut ko vairāk? Sāra jautāja Džemmai.

- Nē, nav nekā jauna. Džemma izstāstīja klātesošajiem par Temzinas vēstuli. Viņa vēsta, ka esot pierakstījusi visu notikušo un noglabājusi "drošā vietā". Tikai es nezinu, kur tas varētu būt.

- Pie viņas advokāta? Remzijs minēja, un pārējie novai­dējās. Nē, es nemaz nejokoju. Edilīnā vienmēr ir bijis ad­vokātu birojs. Ļoti iespējams, ka viņa tur kaut ko atstājusi. Ir pat īpaša noliktava, kas pilna ar dažādiem dokumentiem. Domāju, neviens pat nezina, kādi papīri tur glabājas.

- Kā es varētu… Džemma ievaicājās, bet tika pār­traukta.

- Nekā, Tesa attrauca. Uzdošu šo darbu kādai meite­nei no biroja. Pēc tam paskatīsimies, ko izdosies atrast. Vi­ņa paraudzījās uz Kolinu. Vai tev ir piepildījušās kādas vē­lēšanās?

- Varu pateikt vienu tagad, Kolins atteica tik patētiski, ka visiem pārējiem nācās apslāpēt smieklus.

- Labi, Džemma, Remzijs sacīja, atklāj mums, ko gan Kolins tādu izdarījis, ka tu uz viņu esi tik ļoti sadusmojusies.

Džemma juta, kā karsts sārtums ieplūst vaigos. Es, hmm… es…

- Liec viņu mierā, iejaucās Ljūks. Viņa šeit ir jaunpienācēja un vēl nav pieradusi, ka tiek lūgta visiem stāstīt par savu personisko dzīvi.

- Tas ir kaut kas tāds, pie kā es nemūžam nepierādīšu, Maiks pateica tik izjusti, ka pārējie iesmējās.

- Ja reiz par to runājam, skaļi ieteicās Džemma, es patiešām priecātos dzirdēt no pirmavota par gleznu atraša­nu. Un vēl man gribētos apskatīt to slepeno istabu. Kā jau viņa bija cerējusi, visi sāka runāt korī, izklāstot garu kom­plicētu stāstu, kas viņai šķita gluži nesakarīgs. Tur bija kaut kas par sievieti, vārdā Mitsija, kura apsūdzēta slepkavībā.

- Lai Dievs žēlīgs! Kolins čukstus vērsās pie Džemmas.

- Kā tev liekas, vai tu varētu man veltīt dažas minūtes un parunāties par to, ko esmu tev nodarījis? Es nekādā ziņā ne­biju plānojis kails atrasties tavā mājā.

Visi bija pārtraukuši runāt un dzirdēja Kolina pēdējo tei­kumu.

Kolins cēlās kājās un pat nemēģināja neko paskaidrot.

- Vai vēl kāds vēlas alu? Viņš izgāja no istabas, lai atnestu alu, bet atgriezās, katrā rokā nesdams pa bērnam. Viņiem bija kļuvis garlaicīgi.

- Es ticu, Kolin, ka tu esi gatavs kļūt par tēvu, sacīja Sāra. Vai esi izlēmis, ko izvēlēsies par māti?

Kolins papurināja galvu. Šī nav mana veiksmīgākā die­na saskarsmē ar sievietēm. Veči, vai kāds no jums zina, kā­lab sievietes mēdz uz jums sadusmoties?

- Nav ne jausmas, Maiks sacīja.

- Nē, Remzijs piebalsoja.

- Es tikai atvainojos un uzņemos visu vainu, paskaid­roja Ljūks.

- Ak, jūs, nabadziņi! Džosija noteica. Kāpēc gan jūs, nepietiekami novērtētie dārgumiņi, nevarētu iziet ārā un iz­klaidēties savā kompānijā, kamēr ļaunās, valdonīgās sievie­tes novāc galdu?

- Izklausās gluži labi, atsaucās Remzijs un paņēma vie­nu mazuli no Kolina rokām. Pēc divām minūtēm visi četri vīrieši un divi mazi bērni jau bija pagalmā.

Džemma saprata, ka tūlīt sāksies iztaujāšana. Aizturējusi elpu, viņa gaidīja, kad sievietes apbērs viņu ar jautājumiem. Viņas taču noteikti vēlēsies uzzināt, ko gan mīļais, svētais Kolins varēja izdarīt tādu, kas spētu kādu sadusmot.

Taču, Džemmai par lielu atvieglojumu, trīs sievietes ne­sacīja neko. Pat Tesa klusēja. Visas ātri ķērās pie galda no­vākšanas, un tas, kā viņas to darīja, kārtējo reizi apliecināja, ka viņas cita citu pazīst jau ļoti ilgu laiku. Džemma aiznesa divas bļodas uz virtuvi, un Sāra pasniedza viņai pārtikas plē­ves rullīti. Džemma pārsedza traukus, un Džosija ielika tos ledusskapī.

- Kāda būtu tava vēlēšanās? Sāra vaicāja Džemmai un ielika netīros traukus mazgājamā mašīnā.

- Ja būtu Vēlmju akmens? Pēc tam, kad Džemma bija noklausījusies Trisa stāstu, viņa gandrīz baidījās savu vēlē­šanos paust skaļi, taču tad atgādināja sev, ka viņa nav Frei­zere. Laikam jau atrast lielisku darbu labā universitātē. Man ir tāda sajūta, ka lielāko savas dzīves daļu esmu vadī­jusi, lai šim mērķim tuvotos.

- Sāra ir vīlusies, ka tu nevēlējies īstu mīlestību. Viņa ir kārtīga romantiķe, Tesa sacīja.

- Vai Maiks tavu labvēlību ieguva ar kikboksa palīdzību? Džemma pavaicāja Sārai.

Trīs sievietes raudzījās cita uz citu, un likās, ka ar Maika un Sāras attiecībām bijis saistīts kāds milzīgs noslēpums.

- Atvaino! Es negribēju būt uzbāzīga, Džemma sacīja.

- Neņem viņas galvā, Sāra pamācīja. Viņas gluži vien­kārši mani izsmej. Nu, meitenes, vai esat gatavas pievieno­ties vīriešiem?

- Protams, Tesa atbildēja. Pat alus smarža vien mani uzmundrina. Viņa paberzēja savu lielo grūtnieces vēderu. Džemma, vai tev bez Kolina un Trisa ir vēl kādi puiši?

- Vai tev ir mīļākais, par kuru vīrs nezina? Džemma ne­palika parādā.

Visas sievietes sāka smieties.

- Kad mēs pirmo reizi tikāmies, viņa tāpat izturējās arī pret mani, Džosija pačukstēja Džemmai, un visas sievietes devās ārā pa durvīm. Pēc kāda laiciņa viņa pārstās tā da­rīt.

- Patiesībā man tas sāk pat iepatikties, Džemma teica.

Kolins viņu jau gaidīja ārpusē. Tiklīdz abi palika divatā,

viņš sacīja: Ja vien tu man pateiktu, ko esmu izdarījis, mēs droši vien varētu visu vērst par labu.

Džemma nevēlējās skatīties Kolinam acīs, jo baidījās, ka viņš visu sapratīs. Es jau tev sacīju, ka nevēlos darīt neko tādu, kas varētu apdraudēt manu darbu. Domāju, būs labāk, ja mēs saglabāsim zināmu distanci.

- Džīnas dēļ, viņš papildināja. Ja tu vēlējies uzzināt patiesību par viņu un mani, kālab tad nepavaicāji man?

- Vai tu būtu man atbildējis? Džemma prasīja.

Viņš svārstījās, it kā apsvērtu atbildi. Jā. Domāju, ka bū­tu. Brīdi viņš skatījās uz Džemmu, it kā nezinātu, ko vēl lai saka.

Džemma devās pie pārējiem, kas sēdēja paēnā, un iekār­tojās blakus Maikam. Apmēram stundu viņi pavadīja ārā. Sē­dēja lielos krēslos un draudzīgi sarunājās. Džemma nelieto­ja alkoholu, jo baidījās, ka varētu pārāk atslābināties un nejauši izpļāpāties par to, kas notika ar viņu un Kolinu. Bērni bija nolikti zemē uz segas, un katrs pieaugušais pēc kārtas ar viņiem parotaļājās.

Klusēdama Džemma klausījās, kā pārējie rīmā par cilvēkiem, kurus pazina jau gadiem ilgi un ar kuriem varbūt pat kopā uz­auguši. Viņai patika tas, par ko viņi runāja. Ljūks vēlējās, lai Maiks palīdz viņam ar ieteikumiem par jaunās grāmatas siže­tu. Sāra ar Džosiju apsprieda vienu no senajām ēkām tepat vi­ņiem blakus. Tesa un Rems, kā viņa to sauca, runājās ar Koli­nu par vīru, ko bija pieminējis Triss. Par misteru Langu.

"Viņi ļoti labi pazīst cits citu," Džemma nodomāja. Šī pa­zīšanās bija tik pilnīga, ka viņi viegli pārslīdēja no viena sa­runu temata pie nākamā. "Tieši tā," Džemma sprieda. "Pie šādas cilvēku grupas arī es vēlētos piederēt. Es gribētu būt daļa no šīs mazās, omulīgās sabiedrības, kur cilvēki ir pa­zīstami un cits par citu rūpējas."

Šo gaišo noskaņu Džemmai bojāja Kolins. Kad vien viņš ierunājās, viņa novērsās.

- Ak, Džemma, Sāra ieteicās, mēs esam pavisam aiz­mirsuši par tevi.

- Nē, nē. Viss ir jauki. Es tik daudz laika pavadu vienat­nē, ka ir jauki gluži vienkārši paklausīties citus cilvēkus sa­runājamies.

Maiks piecēlās kājās. Džemma, vai varu paaicināt tevi uz brīdi?

Džemmai gribējās skriešus mesties ap māju un tad pro­jām pa ceļu. Aizvien tālāk un tālāk. Vai tas, ka viņa ignorē­jusi Kolinu, novedis pie "privātas parunāšanas"? Viņa seko­ja Maikam mājā un aizvēra durvis aiz sevis. Paklau, man žēl par Kolinu, bet…

- Tu domāji, ka aicināju tevi šurp, lai parunātu par viņu? Maiks vaicāja un atvēra kādas vecas koka lādes vāku. Kolins pats spēj tikt galā ar savām problēmām. Turklāt esmu pārliecināts, ka viņš ir pelnījis visu, ko esi viņam sagatavo­jusi. Maiks izņēma pāri boksa cimdu. Iedomājos, ka tev varētu būt patīkami darīt kaut ko ierastu.

- Tā ir, Džemma atbildēja, bet paraudzījās uz saviem džinsiem un puķaino kreklblūzi. Šajā apģērbā būs grūti kus­tēties.

- Esmu par to padomājis, un mums ir iepazīšanās dāva­na tev. Maiks pasniedza viņai papīra maisiņu. Sāra izvē­lējās izmēru.

Maisiņā bija jaunas drēbes treniņiem. Šorti un sporta krekliņš, pat sporta krūšturis, bet pašā apakšā arī mīksti apa­vi. Tādi, kādus parasti apauj pirms došanās boksa ringā.

- Es to nevaru pieņemt, Džemma protestēja. Tas ir par daudz.

- Tas nav nekas sevišķs. Kā dzirdēju, tu sacīji, ka varot mani pievārēt.

Džemma pasmaidīja. Ljūkam ir varen lunkana mēle.

- Uz priekšu! Ej, pārģērbies.

Viņa aizsteidzās uz tualeti, kas atradās blakus virtuvei, un uzvilka piegulošo sporta apģērbu. Viņa nebija pieradusi trenēties, ja mugurā ir tik maz drānu, tomēr atgādināja sev, ka šodien apkārt nespieto pulks jaunekļu ar trakojošiem hor­moniem un neprasmi sevi kontrolēt.

Pārģērbusies Džemma devās cauri mājai uzmeklēt Maiku un pamanīja, ka viņš ir izgājis ārā. Viņam rokās bija tre­niņu cimdi, un Ljūks ne pārāk aizrautīgi zvetēja pa tiem ar kailām dūrēm.

Džemma devās uz durvju pusi, kad pamanīja saules gais­mā kaut ko uzzibsnījam. Tā bija rokassprādze, kas atradās uz Džīnas delma. Šķita, ka viņa tikko ieradusies un apsēdusies cieši blakus Kolinam. Ja vien tas vispār iespējams, Džīna iz­skatījās vēl labāk, nekā Džemmai bija palicis atmiņā. Tiesa, ne lik daiļa kā Tesa, taču Džīna bija vecāka. Šī doma izbrīnīja 1 )žemmu. Līdz šim viņa nebija atskārtusi, ka Džīna ir vismaz sešus vai septiņus gadus vecāka par Kolinu. Ja viņas seja ir ķirurģiski pārveidota, tad iespējams, ka pat vairāk.

Džīna smējās par kaut kādu Remzija joku, tad pasniedzās un papliķēja Kolinam pa augšstilbu. Varu saderēt, ka viņa vēlas, lai Kolina vietā būtu Triss, Džemma nomurmināja un juta, kā augumu pāršalc vainas apziņa. Džīna šajā sabied­rībā varēja justies gluži nevainīga. Džemma atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņa bija iepriecināta, ka, ieraugot viņu šaurajās sporta drēbēs, visi pārtrauca sarunas. Daudzie sviedrainie treniņu gadi bija tā vērti kaut vai tikai šā mirkļa dēļ! Džemma rau­dzījās uz Maiku un devās pie viņa.

Kad Maiks nolaida rokas, Ljūks pārstāja zvetēt un pagrie­zās, lai paskatītos. Viņš nopētīja Džemmu no galvas līdz kā­jām. -Ja boksēšanās šādi ietekmē ķermeni, tad pieraksti ma­ni uz nodarbībām. Ljūks ievilka elpu. Es gribēju sacīt… Viņš palūkojās uz savu sievu. Es gribēju sacīt…

- Mēs visi zinām, ko tu gribēji sacīt, Džosija piebilda, kad vīrs apsēdās viņai blakus. Nu, Džemma! Paskatīsimies, vai tu patiešām spēj pieveikt Maiku!

- Lieku piecus dolārus, ka uzvarēs mans brālis, Tesa sa­cīja.

- Es lieku piecdesmit par Džemmu, Ljūks neatpalika.

Maiks smaidot palīdzēja Džemmai uzvilkt lielos boksa

cimdus. Piepeši viņi bija kļuvuši par treneri un apmācāmo. Parādījās tā īpašā uzticības saikne, kas vieno šādos gadīju­mos. Treneris nedrīkst just līdzi, ja bokseris sūdzas par pā­rāk spēcīgu sitienu, bet, ja viņš tiek nokautēts, tieši treneris pirmais steidzas palīgā.

- Tikai paradi man dažus sitienus, Maiks klusi sacīja.

- Gribu redzēt, kādā formā esi. Vai tu strādā arī ar kājām?

-Jā.

- Labi. Es paņēmu aprīkojumu. Maiks pielieca galvu tu­vāk Džemmai. Parādi Kolinam, ko viņš palaidis garām. Un ko viņš neatceras…

Džemma iztrūkusies paskatījās uz Maiku.

- Es esmu detektīvs. Es to izsecināju.

- Vai visi zina?

Maiks sēja cimda saites apkārt viņas delnas locītavai.

- Šaubos. Man neviens neko tādu nav teicis. Vai esi gatava?

Džemma pamāja. Maiks pacēla smagos treniņu cimdus un ievilka tajos rokas.

- Divi sitieni no kreisās, viens taisnais, kreisais āķis, la­bais, kreisais, izvairīšanās. Un atkal no gala. Skaidrs?

Viņa atkal pamāja un lēnām iedunkāja Maika cimdus. Vi­ņai bija iemācīts, kā rīkoties pareizi. Daudzi cilvēki nezina, bet sievietes auguma apakšējā daļa var būt tikpat spēcīga kā vīrieša auguma augšpuse. Vidusmēra sieviete nekad nespē­tu pieveikt trenētu vīrieti tikai ar roku spēku vien. Taču bi­ja kāds noslēpums. Vajadzēja ķermeņa apakšējās daļas spē­ku pievienot triecienam ar dūri. Džemmai bija jātrenējas mēnešiem ilgi, lai saprastu, kā tas darāms. Gluži kā leļļu te­ātra marionete, kuru vada ar aukliņu palīdzību, kad roka pašaujas uz priekšu, gurns un kāja kustas tai līdzi. Ja viņa pareizi izdarījusi sitienu, to sajutīs viņas sēžas muskuļi. Tā ir vieta, kur daudzām sievietēm ir ļoti labi muskuļi.

- Laba meitene, Maiks uzslavēja, kad Džemma bija bei­gusi lēno apli. Viņa zināja, ka tā ir uzslava par tehniski pa­reizo izpildījumu.

- Tas ir kā saspiest kukaini, viņa sacīja, domājot par vei­du, kā cīkstonis pagriežas uz pirkstgaliem un sakoncentrē dūres spēku.

Maiks pakāpās soli tālāk no Džemmas. Kā melš, tu do­mā, ka esi ātrāka par mani, viņš skaļi sacīja.

Viņa jau tagad bija redzējusi pietiekami, lai saprastu, ka tā nudien nav, taču nenāktu par ļaunu izlikties, ka viņa pa­tiešām sevi par tādu uzskata. Protams, ka esmu, vecīt, Džemma atbildēja tikpat skaļi.

Piemiedzis Džemmai ar aci, Maiks atkal pacēla rokas.

- Ljūk! Uzņem laiku. Trīs minūtes.

Džemma zināja, ka šīs trīs cīņas minūtes būs smagas. Vi­ņa nebija trenējusies jau vairākas nedēļas, tomēr jutās apņē­mības pilna.

Tiklīdz Maiks pavicināja treniņu cimdus, Ljūks iesaucās:

- Uz priekšu! Un nākamās trīs minūtes pagāja zibens āt­ruma treniņā. Džemma nenovērsa skatienu no Maika sejas, allaž ar acs kaktiņu uzmanīdama viņa rokas. Viņš bija izlē­mis, ka Džemmas cīņas tehnika ir pietiekami laba, lai viņa šad tad varētu atvairīt pa kādam sitienam. Viņš nebrīdinā­ja, ka mēģinās trāpīt arī pa galvu, un viņai nācās izvairīties. Reizēm viņš pacēla kreiso roku, reizēm labo, bet citkārt ro­ka spēji pašāvās taisni uz priekšu Džemmas sejas virzienā. Viņai bija strauji jāpieliecas, bet tad jāatbild ar pretsitienu. Ja viņa paliecās uz priekšu, kas tehniski nebija pareizi, Maiks uzsita viņai pa zodu ar boksa cimdu.

Kad Ljūks nokliedza, ka trīs minūtes pagājušas, pār Džemmas seju plūda sviedri. Viņa mēģināja tos notraukt ar boksa cimdu, tomēr tas neizdevās.

Maiks pacēla lielu, polsterētu, ar ādu apvilktu vairogu, kas bija atsliets pret koku, un uzsauca: Kolin!

Pirmo reizi Džemma paraudzījās uz pārējiem. Visi rāmi sēdēja, un katrs ar atšķirīgām emocijām vēroja cīņu. Izska­tījās, ka Sāra raizējas, vai tikai Džemma netiks ievainota. Džosija šķita sadrūmusi, bet Tesa atzinīgi smaidīja. Turpretī

Džina… likās, ka viņas seja ir pilnīgi neizteiksmīga. Tā ne­pauda neko.

Visi vīrieši, izņemot Kolinu, smaidīja. Viņš aizsprādzēja vairogu Maikam uz auguma pāri ribām.

- Viņai ir ievainots sāns, Kolins atgādināja. Neesmu pārliecināts, ka tas viņai nāks par labu.

- Man liekas, ka tieši tas viņai vajadzīgs, Maiks atbil­dēja.

Kolins paraudzījās uz Džemmu. Ja tu nevēlies to darīt…

- Tu domā, ka es nevaru? viņa kareivīgi atsaucās. Pat tu man sacīji, ka esmu gudra un drosmīga.

Mirkli likās, ka Kolins nesaprot, par ko ir runa, bet tad viņa sejā atspoguļojās atskārta. Viņš bija atcerējies. Žēlī­gais Dievs! viņš nočukstēja Tas nebija sapnis. Tā biji tu.

- Tu vēlies atkāpties? Maiks vaicāja.

- Džemma, Kolins teica. Man ir tik ļoti žēl. Es negri­bēju…

Maiks nostājās abiem pa vidu. Viņam rokās bija treniņu cimdi, un ribas pasargāja polsterētais vairogs. Trīs minū­tes, viņš sacīja Ljūkam. Džemma sita pa Maika paceltajām dūrēm un, kad viņš pagriezās uz kreiso pusi, ar labo apakšstilbu trieca viņam pa sānu. Atskanēja plīkšķis, kas atbalso­jās apkārtējos kokos un lika skatītājiem noelsties.

Kolins bija pakāpies atpakaļ, tuvāk pie kokiem, bet stā­vēja tieši aiz Maika, un Džemmai nebija iespējas uz viņu ne­skatīties.

Rems uzsauca: Uz priekšu, Džemma! Parādi vilkam! Viņas spērieni kļuva spēcīgāki un ātrāki. Viņa zināja, ka Rems runājis par Maiku, bet iztēlē viņas pretinieks bija Kolins. "Kā gan viņš uzdrīkstējās mani aizmirst? It kā manis nemaz ne­būtu! Viņš ir Freizers, bagātnieks, bet es…"

Viņas sitieni bija neprātīgi, tie kļuva spēcīgāki un spēcīgāki. Kad Ljūks sauca, ka laiks ir galā, viņa turpināja sist un spert.

Džemma pārtrauca tikai tad, kad Maiks aptvēra viņu ar rokām un neļāva vairs kustēties.

- Nu jau pietiks, viņš klusi sacīja Džemmai ausī, kā to mēdz darīt treneri. Daļēji diktators, daļēji sargeņģelis.

Viņa piespieda seju Maika sasvīdušajam kaklam, lai ne­viens neredzētu viņas seju. Vai es sevi pataisīju par muļķi?

- Ne tuvu. Pat mana māsa skatās uz tevi ar bijību, un Sāra grib tevi adoptēt.

- Jā? Džemma pavaicāja un atvirzījās no Maika.

Publika atzinīgi aplaudēja, pateicoties par izrādi, un nāca

tuvāk.

- Tu biji lieliska, Džosija sacīja.

- Maiks mēģināja arī man to iemācīt, taču man diez ko labi neizdevās.

- Tiksimies nākamajā nedēļā sporta zālē? Ljūks vaicāja Džemmai un pēc tam ar elkoni iebikstīja Remam. Ja tu arī ierastos, varbūt Džemma pāris raundu veltītu tev?

- Nē, paldies, Rems atbildēja, un tas izklausījās tik pa­tiesi, ka visiem bija jāsmejas.

Džemma izbaudīja uzslavas, bet, paskatījusies uz Džīnu, pamanīja, ka viņa joprojām sēž savā vietā un visus vēro. Kad Džīna beidzot piecēlās, bija redzams, ka viņa cenšas izlemt, ko īsti darīt vai teikt. Kolins joprojām stāvēja pie koka.

Sāra no Maika sporta somas izņēma tīru dvieli un pasnie­dza to Džemmai. Vai kāds gribēs arbūzu? Sāra vaicāja. Ljūk, vai palīdzēsi?

Jau nākamajā mirklī visi bija aizgājuši. Tagad bija tikai Džemma un Kolins. Rokās viņai joprojām bija boksa cimdi. Pati viņa tos novilkt nespēja. Viņa raudzījās pēc Maika, taču viņš sarunājās ar Sāru.

Kolins paņēma Džemmas roku un sāka saitēt vaļā cim­dus. Man ļoti žēl, viņš klusi teica. Patiešām, patiešām žēl. Ja tu vēlies mani apsūdzēt, es to sapratīšu.

- Apsūdzēt? Par ko? Dusmas treniņa laikā jau gandrīz bija pārgājušas, izsvīdušas no piepūles.

- Par izvarošanu, viņš ļoti nopietni sacīja. Ja es tevi pievilku sev klāt, tu nekādi nevarēji atsvabināties. Arī tad, ja es biju pusaizmidzis vai sapņoju. Tas nav nekāds attais­nojums. Pēc likuma tā skaitās izvarošana.

Džemma pašūpoja galvu. Nebija nekādas piespiešanas. Ja tā tomēr bija, tad drīzāk es biju tā, kura… Nu, tu jau sa­proti.

- Ja? viņš izbrīnīts pārvaicāja. Ja reiz tu… tad kāpēc tu esi uz mani dusmīga?

- Tāpēc, ka tu to aizmirsi!

Šķita, ka Kolins gribētu smieties, taču neuzdrošinās. Ti­kai daļēji. Mani sapņi ir pārpilni ar tevi. Varbūt mēs varē­tu…

- Kolin, sacīja Džīna, kura bija pienākusi un paņēmusi Kolinu aiz rokas. Domāju, ka tagad vajadzētu ļaut Džem­mai sakopties, vai ne? Viņa paraudzījās uz Džemmu. Tas bija patiešām iespaidīgs sniegums, un šajos šortos tu izska­ties lieliski. Tu taču man piekriti, Kolin?

- Jā, patiešām… Nepārprotami, Kolins centās atcerēties, kāda viņa bijusi bez šiem šortiem kājās. Džīna, viņš sa­cīja, man ar Džemmu jāparunā. Divatā.

- Protams, Džīna noteica un atkāpās. Varbūt tieka­mies vēlāk tavā dzīvoklī?

- Labi, viņš atbildēja. Kad Džīna devās uz savu auto­mašīnu, Kolins pievērsās Džemmai. Nu viņi bija palikuši di­vatā, un viņš sacīja: Es gribētu ar tevi aprunāties.

- Man jānoskalojas dušā un jāpārģērbjas. Varbūt…

- Tu šā vai tā atradīsi iespēju no manis izvairīties, Ko­lins nepiekāpās. Un ja nu es piedāvātu tev mazliet patre­nēties, izmantojot mani?

Džemma nesmaidīja. Kur es varētu pierakstīties?

- Tepat tālāk ir neliela vasaras mājiņa. Tur varēsim paru­nāt. Lūdzu. Kolins lūkojās pār Džemmas galvu, un viņa saprata šī skatienu jēgu, proti, Kolins tā vēstīja Maikam, ka viņi drīz atgriezīsies.

Džemma nopūtās un pamāja ar galvu.

Kolins veda Džemmu uz nelielu, jauku, no māksliniecis­kiem režģiem veidotu ēku tumši zilganzaļā tonī. Viņus ieskā­va augsti krūmu dzīvžogi, bet pa labi auga milzīgs koks ar resniem zariem, kas pletās viņiem pāri galvai.

- Te ir skaisti, Džemma sacīja. Kā apburtā dārzā, ku­rā nekas ļauns, šķiet, nevar notikt.

- Tas ne tuvu tā nav, Kolins atbildēja, un viņa balss ska­nēja teju vai draudīgi.

- Vai tas nozīmē, ka te patiešām ir noticis kaut kas slikts?

Neatbildējis Kolins apsēdās sūnainajā koka pakājē. Džem­ma izvēlējās sev vietu dažas pēdas atstatu. Es parasti ne… Kolins minstinājās. Es gribēju teikt, ka nekad…

- Paklau, Džemma sacīja, tas nebija nekas tāds. Nekas sevišķs. Mūsdienās sievietes itin viegli lec vīriešu gultās un tikpat viegli pazūd no tām. Tu biji mana pirmā… un pēdējā vienas nakts sakaru pieredze. Biju apjukusi. Tas arī viss. Lai tā arī paliek. Sarunāts? Viņa slējās kājās, bet Kolins satvē­ra viņas roku.

- Es negribu, lai tās būtu beigas, viņš iebilda.

- Džīna, Džemma gluži vienkārši atgādināja.

- Vai Džīna ir vienīgais iemesls?

- Vai tas ir kāds āķīgs jautājums?

- Gribēju vaicāt, vai citādi es tev patīku? Raizējos par to, ka neesi mani redzējusi tajā labākajā gaismā. Tu esi piere­dzējusi, kā man vēja ātrumā jāvada mašīna, kad esmu saņē­mis izsaukumu. Un tu tiki pie šuvēm sānā pēc tam, kad man palīdzēji. Un es labi varu iedomāties, ka pēc tā, kas notika pirmo reizi, vairs nevēlies atkārtoti piedzīvot manu sniegu­mu gultā.

- Tev taisnība, Džemma nopietni piekrita. Man labāk patiktu, ja brīdī, kad kādam cilvēkam nepieciešama palīdzī­ba, tev tas nešķistu nekas ārkārtējs un tu nemaz nesteigtos. Un tev patiešām vajadzēja ļaut, lai tas puika paliek sēžam uz zara, kamēr tas nolūst, nevis pieļaut, ka tava kompanjo­ne gūst nelielu savainojumu. Kolins smaidīja, bet Džem­ma turpināja: Un, ja runājam par mūsu kopīgajām divar­pus minūtēm gultā…

- O! Tas bija sāpīgi.

- Labi, lai būtu trīs minūtes.

Kolins novaidējās un pielika roku pie sirds. Tu mani ievainoji. Es pilnīgi noteikti gribētu pamēģināt vēl, viņš tei­ca. Vairāk pacensties, ja reiz par to runājam.

Džemma izlikās nemanām viņa netiešo mājienu. Un kā tad tas tagad ir? Uzrodos es, pilnīga svešiniece, tad tu pa­met Džīnu, kura šajā lietā nepavisam nav vainīga, un mēs abi sākam satikties. Es taču izskatīšos kā visīstākā… labi, sa­cīsim kā ir padauza. Man tas nemaz nepatīk. Nemaz jau nerunājot par to, ka tava māte izmetīs mani no vislabākā darba, kāds man jebkad bijis.

- Mana māte tevi pieņēma tāpēc, ka pētījumi ir tavs sirdsdarbs, un tas nekādi nav saistīts ar tavu personisko dzīvi.

- Ja tu pametīsi sievieti, kuru tava māte jau sen pazīst un kuru viņa dievina, un pievērsīsies svešiniecei, mēs uzzinā­sim, kādas ir viņas patiesās domas šajā jautājumā. Džem­ma ievilka elpu. Un ja nu mēs pēc tam izšķiramies? Tas taču ir pat ļoti iespējams, jo mēs viens otru tikpat kā nepa/īstam. Kā gan es pēc tam spēšu turpināt darbu tavas ģime­nes mājās?

- Es par tevi zinu pietiekami daudz, lai tevi nekaitinātu. Tavi sitieni… Džemmas skatiens lika viņam apklust. Labi. Es sapratu, ko tu gribēji pateikt. Sacīšu tev taisnību. Pirmkārt, gadījumā ar Džīnu nav nekādas "neuzticības" vai "pameša­nas". Mēs ar Džīnu tā īsti nemaz neesam pāris. Zinu, izska­tās, ka mēs tādi esam, taču tā patiešām nav. Bet, kā jau tu sa­cīji, manai ģimenei Džīna patīk. Un, tā kā es atsakos dibināt romantiskas attiecības ar sievietēm, par kurām kā profesio­nālis esmu atbildīgs, tad vieglāk ir ļaut cilvēkiem ticēt, ka mēs ar Džīnu esam kopā. Turklāt, Kolins pasmaidīja, nav bijis nevienas citas, ar kuru es būtu vēlējies kopā pavadīt laiku. Kā tev liekas, vai mēs varētu tikties ne tikai kā draugi?

Viņa mirkli apdomāja atbildi, jo vajadzēja laiku, lai aptver­tu Kolina vārdu nozīmi. Džemmai gribējās iekliegties: "Jā!" Tomēr viņa to nedarīja. Nepieciešams saglabāt vēsu prātu.

- Droši vien. Galu galā… Domāju tikai, ka mums vajadzētu iepazīt vienam otru labāk, pirms ļaujam pasaulei… precīzāk sakot, Edilīnai un tavai ģimenei… redzēt mūs abus kā pāri.

- Džemma piecēlās un paraudzījās uz Kolinu. Ja tas, ko tu teici par tevi un Džīnu, ir taisnība… un neviens, šķiet, to ne­zina… varbūt labāk būtu, ja tu cilvēkiem vispirms pateiktu, ka esi izšķīries ar viņu. Un noteikti pasaki saviem vecākiem. Ja viņi būs pārskaitušies… Džemma nepabeidza iesākto tei­kumu.

- Es zinu, Kolins sacīja. Viņi visi Džīnu mīl, un man ir bail mātei sacīt, ka mēs nepiepildīsim viņas karstāko vēlē­šanos par kāzām un mazbērniem. Tomēr tas ir jāizdara. Tad mēs ar tevi iepazīsim viens otru. Kļūsim draugi, un es pie­valdīšu rokas, lai nepieskartos tavam nāvīgi vilinošajam au­gumam. Vai tu to vēlies?

- Tas būs sākums.

Kolina vārdi dāvāja Džemmai cerību. Lai gan viņai nepa­tika būt par rezerves variantu, par meiteni, kura vēlāk tāpat tiks pamesta, tomēr bija brīnišķīgi apzināties, ka viņiem to­mēr ir kāda cerība būt kopā. Šī doma un Kolina tuvums lika viņas asinīm straujāk riņķot. Tagad, kad Kolins sēdēja, bet Džemma stāvēja kājās, viņa bija tieši atbilstošā garumā, lai ļau­tos viņa skavām. Džemma zināja, kāda ir sajūta, kad Kolina rokas apvij viņas augumu un viņas rokas pieskaras Kolinam.

- Beidz uz mani šādi skatīties, viņš gandrīz čukstus sa­cīja. Vai arī es vairs nespēšu parunāt.

Džemma apsēdās un nopētīja ainavu.

- Mēs, Freizeri, turamies tā kā mazliet atstatu no pārē­jiem Edilīnā, Kolins sāka stāstīt. Mēs…

- Kāpēc?

- Nezinu, taču tā bijis visu laiku. Mans vectēvs mēdza sa­cīt, ka Freizeri atšķiras no pārējiem un tā būs vienmēr.

- Un kā tas attiecas uz mums ar tevi? Es negribēju apgal­vot, ka ir kāds "mēs ar tevi", tomēr… Džemma pati īsti nesaprata, ko saka.

- Es nekad neesmu gribējis, lai Edilīnas iedzīvotāji mani labi pazīst. Domāju, neliela distancēšanās padara vieglāku viņu vēršanos pēc palīdzības pie manis.

- To es varu saprast, Džemma sacīja. Vai tāpēc tu ļāvi visiem domāt, ka jūs ar Džīnu esat pāris?

- Džīna… Kolins paraustīja plecus.

- Viņa vēlas tevi atgūt, Džemma teica.

- Viņa gribēja, lai mēs pamēģinām, taču tas neizdevās. Es tev jau stāstīju par kāzām pagājušajā rudenī un bērniem… un…

- Tu nopirki māju, Džemma piebilda un tad pieklusinā­ja balsi, it kā būtu kaut ko atskārtusi. Un neparādīji to Džīnai, jo zināji, ka viņa tajā nekad nedzīvos.

- Tieši tā, Kolins piekrita. Džemma… Viņš pagaidī­ja, kamēr viņa pagriežas un ieskatās viņam sejā. Es atce­ros to nakti. Jo īpaši skaidri es atceros, ka biju ļoti slikts mīl­nieks. Es varu būt daudz labāks. Tā kā Džemma skatījās sāņus, Kolins pajautāja: Vai tu tiksies ar mani?

Džemma paskatījās uz Kolinu. īstā randiņā?

- Vakariņas un kino.

- Vai izjāde ar zirgiem? Es redzēju tavas balvas. Klaidsdeilas zirgi?

Kolins nesmējās, bet viņa skatiens iedzirkstījās. Budiveiser izmanto mani un brāļus, trenējot savus zirgus. Ja viņi spēj pavilkt mūs, tad varēs pārvadāt arī ar alus pudelēm piekrau­tus ratus. Viņš pastiepa roku uz Džemmas pusi, taču viņa atvirzījās.

- Kā Džīna to visu uztvers?

- Viņa zina, ka šāds brīdis tuvojas. Mēs neesam… bijuši intīmi tuvi jau ilgu laiku. Tieši tāpēc… Kolins apklusa. Es gribu kaut ko paskaidrot.

-Ko?

- Ne jau tu to visu iesāki tajā naktī.

Džemmas seja pietvīka koši sarkana. Es nemūžam to ne­aizmirsīšu. Tu biji cieši aizmidzis, un es tev uzklupu. Tev nebija ne mazāko izredžu. Varbūt tev vajadzētu iesūdzēt mani?

Pamanījusi Kolina pastiepto roku, Džemma to satvēra, to­mēr nepaskatījās viņam acīs.

- Jau no pirmā brīža, kad tevi ieraudzīju, Džemma, tu man iepatikies, Kolins klusi sacīja un ievilka elpu. Es gri­bētu ar tevi pavadīt kopā kādu laiku, patiesībā ļoti daudz laika… un paskatīties, vai varētu būt kaut kas vairāk. Tas nebūs viegli, taču es apsolu, ka pievaldīšu rokas līdz brīdim, kamēr tu pati man atļausi.

Džemma priecājās, ka bija noliekusi galvu un Kolins ne­varēja redzēt viņas sejas izteiksmi. Viņa atbrīvoja plaukstu no Kolina rokas. Tev jāparūpējas par to, kas saistās ar Džī­nu. Negribu, lai cilvēki apgalvo, ka es jums visu izjaucu. Ja viņa kļūs nikna kā pūķis, es ar tevi uz randiņiem neiešu.

Kolins iespurcās. Tu esi runājusi ar Reičelu. Viņa Džīnu sauc par Pūķeni katru reizi, kad Džīna viņas virtuvē sarīko jucekli. Mēs ar Džīnu viens otru pazīstam jau ļoti ilgi, un, starp mums runājot, man liekas, ka viņas dzīvē ir kāds cits vīrietis.

Džemma veltīja Kolinam dzēlīgu skatienu. Vai tāpēc tu pievērs man uzmanību? Lai viņu atgūtu? Lai liktu viņai kļūt greizsirdīgai?

- Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz to vīrieti, lai kas viņš arī būtu. Vai tev nešķiet, ka šis fakts pats par sevi jau pasa­ka visu? Viņš uzsmaidīja Džemmai. Nu, kā tad būs? Vai tu gribētu sākt satikties ar mani romantiskā nozīmē un pa­raudzīties, vai mums kaut kas sanāk?

- Es apsvēršu šo priekšlikumu, Džemma atteica un aiz­griezās, lai Kolins nepamanītu prieku viņas acīs. Tikai ar vienu noteikumu.

- Un kāds tas būs?

- Ka tu pārtrauksi pret mani izturēties tik sasodīti noslē­pumaini! Es gribu tevi iepazīt tādu, kāds esi patiesībā. Es­mu jau nogurusi klausīties, kā Freizeri visu patur pie sevis. Man likās, ka tu drīzumā grasies precēties, un, šķiet, arī vi­si pārējie bija tādās pašās domās.

- Pamatota vēlēšanās. Kolins pamāja ar galvu. Es at­vainojos par visu. Jau ilgi neesmu interesējies par kādu sie­vieti, tu esi pirmā. Un tāpēc es pieļauju kļūdas.

Džemmai patika tas, ko Kolins sacīja, tomēr viņa jopro­jām bija piesardzīga. Viņa piecēlās kājās. Man liekas, mums tagad vajadzētu iet atpakaļ.

Kolins nekustējās. Tava treniņa vērošana mani ir nogurīlinājusi. Palīdzi man piecelties. Viņš pacēla ļenganu roku un pastiepa to pretī Džemmai.

Viņa smaidot to saņēma un pavilka uz savu pusi. Un viņš pierāva Džemmu pie sevis. Tagad viņa stāvēja starp Kolina kājām. Abu sejas atradās vienā līmenī.

Džemma pat nepaguva ievilkt elpu, kad Kolins jau uzspieda savas lUpas viņas mutei. Viņš skūpstīja Džemmu. Tas bija maigs, mīļuma pilns skūpsts, tomēr tajā jautās visa kaisle, ko Džemma bija jutusi jau kopš pirmās tikšanās ar viņu. Vīrieša spēcīgās ro­kas apvija viņas augumu un pievilka cieši klāt. Džemma juta, kā viņa spēcīgie muskuļi piespiežas viņas krūtīm.

Viņa pavēra lūpas un juta, kā Kolina mēle ieslīd viņas mu­tē. Džemma novaidējās. Kolina rokās Džemmas augumu pār­ņēma spējš vājums, viņa kļuva piekļāvīga un maiga. Pade­vīga. "Dari ar mani, ko vien vēlies," tas pauda.

Piepeši Kolins pavirzīja Džemmu nostāk un turēja izstiep­tas rokas attālumā. Vai tev patiešām ar to pietiek? viņš piesmakušā balsī vaicāja. Vai vēlies, lai apgalvoju, ka iekā­roju tevi jau kopš brīža, kad tu sniedzies pēc grāmatas aug­šējā plauktā?

- Vai tā bija?

Kolins noskūpstīja viņas vaigu. Man patīk tava gudrī­ba. Viņš noskūpstīja otru vaigu. Man patīk tavs augums. Viņš noskūpstīja Džemmas degunu. Pagaidām, Džemma Renforda, es neesmu pamanījis neko tādu, kas man tevī ne­patiktu. Dod man tikai mazliet laika, un es domāju, ka jutī­šu pret tevi daudz ko vairāk nekā tikai patiku.

- Es arī, Džemma nočukstēja.

- Tas ir viss? Vairāk ne vārda?

- Ja es savā dzīvē vēlētos vairāk vārdu, vai tad es gribē­tu tevi? Kā tev šķiet? Džemma vaicāja tik augstprātīgi, cik vien spēja.

- Tā, tagad nu es dzirdu patiesību. Kolins iesmējās. Ne jau mans prāts tevi saista, vai ne?

Viņa pārvilka plaukstu pār Kolina roku, pār viņa bicep­su, pār deltveida muskuli. Ja es būtu gribējusi baudīt kā­da prātu, tad izvēlētos Kērku.

Kolins, klusi smejoties, cēlās kājās. Tad nu…

- Piekritu. Pagaidām paturēsim visu noslēpumā; līdz brī­dim, kad tu visu pateiksi Džīnai. Man viņa patiešām patīk, un es nevēlos viņu sāpināt.

- Džīna ir stipra. Un es par visu parūpēšos. Patiesībā es gribēju sacīt… tad nu iesim paraudzīt, vai Sāra jau uzlikusi desertu. Viņa prot pagatavot brīnumu lietas no augļiem.

Džemma novaidējās. Es runāju par sirdslietām, bet te­vi interesē tikai tava vēdera labklājība!

- Man patīk arī tavs vēders, Kolins sacīja. Kad būsim nonākuši tik tālu, vai tu man par prieku uzvilksi tos cim­dus?

- Protams. Varbūt mēs varētu pacīnīties.

- Es biju iedomājies, ka tev varētu būt tikai šie cimdi. Un nekas vairāk.

- Kolin! kāds sauca. Kur tu esi?

- Tas ir Remzijs. Man liekas, deserts ir gatavs. Vai iesim kopā vai katrs atsevišķi? Kā tu labāk vēlies?

- Tu ej pa priekšu, Džemma atteica. Es dažas minūtes vēl palikšu tepat. Viņa pakāpās tālāk no Kolina. Nevie­nam neko nesaki.

- Ja tu tā vēlies, viņš atbildēja un aizgāja no šīs noma­ļās vietas. Drīz vien Džemma jau dzirdēja viņu runājam ar Remziju.

Džemma vēlējās kādu bridi pabūt vienatnē un padomāt par to, kas notiek viņas dzīvē. Viņa atcerējās Trisa stāstu par viņa māsasmeitiņas vēlēšanos un to, kā šī vēlēšanās piepil­dījusies. Ari Džemmai tā vien likās, ka viņas vēlēšanās sāk piepildīties. Viņai ir darbs, kuru viņa tik ļoti gribēja, viņa priecājas par katru minūti, ko pavada, pētīdama senos do­kumentus. Un nu viņu uz randiņiem aicina vīrietis, kurš li­cies pievilcīgs jau kopš paša pirmā mirkļa, kad viņa to ierau­dzīja.

Vienīgā problēma ir Kolina agrākā mīļotā. Džemmai loti gribējās zināt, vai Džīna patiešām saprot, ka viņas un Koli­na attiecības ir beigušās.

"Un Kolina ģimene?" Džemma domāja. "Kā gan viņi uz­tvers to, ka visu iemīļotā Džīna vairs nebūs viņu ģimenes lokā?"

Džemma aizklāja seju ar rokām. Lai cik viņa domātu, vienalga izskatījās, ka tas nekādi nevar beigties labi. Ja vien viņai vēl ir kaut niecīgākā prāta palieka, jāieteic Kolinam tu­rēties pa gabalu.

Taču Džemma zināja, ka tā nerīkosies. Altruisms, protams, ir laba lieta, taču atgrūst vīrieti, kurš ir visu viņas sapņu iemiesojums, jau būtu vienkārši stulbi.

Tā nospriedusi, Džemma devās atpakaļ uz māju.

Загрузка...