Vēlmju akmens

Astoņpadsmitā nodaļa

Aizgājis no nozieguma vietas, Kolins joprojām nespēja ne­domāt par šo lietu. Prātā jaucās visdažādākie spriedumi. Vis­vairāk viņš vēlējās doties mājās un pastāstīt Džemmai par mīklaino lietu, kas tagad jāizmeklē.

Nebija jau tā, ka nekad agrāk Edilīnā nebūtu notikušas laupīšanas, tomēr visbiežāk bija viegli izsecināt lietas būtī­bu. Zaglis mēdza izsist stikla durvis un iekļūt mājā. Parasti tika paņemts televizors, stereoiekārta un iztukšota rotaslie­tu kārbiņa. Pēc tam zaglis aizbēga pa otrām durvīm.

Taču šajā reizē viss izskatījās gluži citādi. Faktu, ka dur­vis nav uzlauztas, Kolins īpaši nevērtēja. Daudzi Edilīnas iedzīvotāji mēdza atstāt durvis neaizslēgtas. Jo īpaši dienā, kad īpašnieks ir mājās.

Kolinam interesants šķita tas, cik laupītājs vienkārši at­radis slēptuvi gultas stabā. Sievietes rotu kārbas vāks bija pacelts, taču, kā viņa sacīja Rojai, laupītājs nekam pat nebija pieskāries. Kolinam tas lika secināt, ka laupītājs bijis kvalifi­cēts un, uzmetot tikai vienu skatienu juvelierizstrādājumiem kārbā, sapratis, ka nekā vērtīga tur nav.

"Un kāpēc mēbeles bija apgāztas kājām gaisā?" Kolins prātoja. "Vai viņš būtu cerējis, ka policija noticēs viņš mek­lējis krēsla apakšā?"

Tas Kolinam nešķita ticami. Tomēr, pat nespējot atrast īsto pavedienu, viņš saprata, ka strādājis profesionālis. Taču tas likās neloģiski. Kālab profesionālim būtu jānopūlas, lai iegūtu gredzenu, kurš ir tikai dažus tūkstošus vērts?

Iestūrējis automašīnu garāžā, Kolins redzēja, ka kravas auto joprojām stāv savā vietā. Tas nozīmēja, ka Džemma ir vēl tepat, un šī doma lika pasmaidīt. Viņš atvēra sānu dur­vis un iedomājās, ka jābrīdina, lai tās tur aizslēgtas, un pasauca Džemmu. Kad atbilde neatskanēja, viņa smaids iz­plēnēja. Džemma bija projām. Vai viņa aizgājusi kājām? Var­būt kāds viņu aizvedis?

Viņš Džemmai piezvanīja, taču telefons pārslēdzās uz balss pastkastīti. Viņš izstaigāja māju. Redzēja, ka Džemma uzklājusi svaigi izmazgātas gultas drānas. Kolins izstiepās gultā. Bija jau vēls, un viņš zināja, ka vajadzētu nomazgā­ties dušā un doties pie miera, taču viņam to negribējās da­rīt. Turklāt viņam nepatiktu nomazgāt Džemmas smaržu no savas ādas.

Kolins gulēja, skatījās griestos un domāja par Džemmu, jo īpaši par to, kādas sajūtas viņa raisījusi. Viņš domāja arī par to, kā stāstījis viņai par Džīnu, bijis atklāts un viņa nav nosodījusi Kolinu, bet izturējusies jauki. Viņam daudz kas patika Džemmā. "Viņa ir tik rimta, tik…" Kolins pasmaidī­ja. "Un cik skaists ir viņas augums!"

Atmiņās par to, kā viņi abi mīlējās, Kolinam patika Džem­mas spēks, viņas…

Ievibrējās viņa mobilais telefons, un sapņošana pārtūka. Zvanīja Kolina tēvs.

Dzirdēju, ka šodien biji nozieguma vietā, Perigrins Freizers sacīja. Kas tur īsti bija? Puišeļi?

Kolins negrasījās apspriest šo lietu ar tēvu, jo mistera Freizera risinājums jebkuram Edilīnā notikušam likumpār­kāpumam bija vienkāršs. Proti, Kolinam jānodod lietas iz­meklēšana Viljamsburgas policijai, bet pašam atkal jāķeras pie automašīnu pārdošanas.

- Tēt, Kolins nopietni sacīja, man ar tevi jārunā.

- Jā? Kas par lietu?

- Vai mamma ir tur? Vai viņa var dzirdēt, ko tu saki?

- Nē. Es esmu viens, tēvs sacīja un paraudzījās uz savu sievu istabas otrā pusē. Viņa pārsēdās uz tahtas blakus krēs­lam, kur sēdēja vīrs, un pielieca galvu tuvāk klausulei.

- Kā tu domā, cik ļoti mamma satrauksies, kad uzzinās, ka esmu izšķīries ar Džīnu?

- Nu… Perigrins lēnām sacīja, ar mājienu norādīdams sievai, lai pārtrauc priecīgi virpuļot pa istabu. Tavai mātei Džīna vienmēr ir patikusi. Patiesībā mēs visi viņu mīlam, taču…

-Jā?

- Ne tava māte, ne arī es nespējām viņu iedomāties dzī­vojam Edilīnā.

Alija Freizere bez skaņas, tikai ar lūpu kustībām vīram sacīja: Džemma, Džemma.

- Paklau, dēls, es par to tik ļoti neuztrauktos. Šķiršanās nav nekas neparasts. Tā dzīvē gadās. Atceros, kad es vēl mācījos koledžā un… Tobrīd Alija brīdinoši paraudzījās uz vīru, un Perigrins nokrekšķējās. Šodien es spēlēju golfu ar Henriju Šovu. Viņš sacīja, ka tu vakar biji pie Sāras un Maika.

- Tas jau nav nekāds noslēpums.

- Vēl viņš man pastāstīja, ka mazā, jaukā Džemma bija tik ļoti sadusmojusies, ka pat nevēlējās ar tevi sarunāties.

Alija ar šausmu izteiksmi sejā paraudzījās uz vīru. Šādus jaunumus viņa vēl nebija dzirdējusi. Viņa centās pagrābt te­lefona klausuli, tomēr vīrs viņu atturēja.

Perigrins piecēlās no krēsla un pagrieza sievai muguru. Es tikai gribēju pateikt, ka nav labi pret algotu darbinie­ku izturēties tā, lai viņam būtu tik ļoti jāniknojas. Domāju, ka tev vajadzētu…

- Mēs bijām kopā, Kolins sacīja.

- Bijāt kopā? Kā tad tas saprotams?

- Tēt, tu taču neesi tik vecs! Mēs ar Džemmu bijām kopā, Kolins uzsvērti atkārtoja.

Pagriezies pret sievu, Perigrins paceltiem īkšķiem node­monstrēja, ka viss ir patiešām lieliski. Priecājos to dzirdēt. Henrijs sacīja, ka Džemma sarīkojusi tādu kā boksa mača de­monstrāciju. Vai tā bija?

- O, jā! Kolins pateica tādā tonī, lai tēvs saprastu, cik lieliski viņa izskatījusies.

- Man žēl, ka es palaidu garām kaut ko tādu, Perigrins atbildēja, un Alija veltīja viņam drūmu skatienu. Viņa norā­dīja uz savu kreisās rokas zeltnesi. Perigrins neticīgi parau­dzījās uz viņu un pēc tam novērsās. Tad jau jums ar Džem­mu tagad ir labas attiecības?

- Mēs esam draugi, Kolins atteica, un tas arī ir viss, ko tu no manis dzirdēsi. Vai apmēram pēdējās stundas lai­kā esi viņu redzējis?

- Nē, Perigrins attrauca. Vai tad viņa nav kopā ar tevi?

- Pašlaik ne. Biju domājis, ka Džemma atgriezās viesu na­miņā, taču viņa neatbild uz telefona zvaniem.

Perigrins dziļi ievilka elpu, kā darīja allaž, pirms sāka ru­nāt. Saproti, dēls. Džemma ir glīta, jauna sieviete. Svaigas asinis mūsu pilsētā… ja saproti, ko es ar to gribēju pateikt. Viņa daudzas reizes ir redzēta kopā ar jauno doktoru Trisu. Es tavā vietā nekavētos atklāt viņai savas jūtas. Labāk to izdarīt agrāk nekā par vēlu. Negribu, lai tu svārsties un tā palaid garām savu iespēju.

- Tavuprāt, man jāpasteidzas un visiem jāpaziņo, ka viņa ir mana? Kolins pārvaicāja.

- Tieši tā.

- Mamma ir kopā ar tevi, vai ne? Un viņa tirda tevi, lai palīdzi pierunāt vienu no viņas bērniem ātrāk apprecēties.

- Tu esi uz pareizā ceļa, puika. Trāpīts kā naglai uz gal­vas.

- Mammai ir gluži vienalga, ar ko es apprecos. Svarīgs ir tikai pats fakts, vai ne? Kolins vaicāja.

- Domāju, ka runa vairāk ir par gala rezultātu.

Kolins novaidējās. Tikai ne atkal to mazbērnu dziesmu! Kaut Ariela atgrieztos mājās un mamma varētu vajāt viņu.

- Tu esi vecākais, tātad atbildība gulstas uz taviem ple­ciem. Perigrins skatījās uz sievu, un viņa ar galvas mājie­nu norādīja, ka pilnībā piekrīt vīra vārdiem.

- Tēt, es daru, ko spēju. Vai tu varētu pārliecināties, ka Džemma ir droši atgriezusies mājās?

- Protams, Perigrins atteica. Pēc klusuma mirkļa viņš ie­vaicājās: Kā tev šķiet, vai Džīna varētu… es gribēju sacīt…

- …ierasties pie mums un gatavot tev ēdienu? Kolins pabeidza jautājumu tēva vietā. Iespējams, ka viņa būtu ga­tava to darīt, taču viņa varētu sabojāt punša garšu, pielejot tam antifrīzu.

- Žēl gan, Perigrins noteica. Ļoti, ļoti žēl. Kā tev lie­kas, vai Džemma prot…

- Nē, viņa neprot gatavot. Arlabunakti, tēt!

Kolins izkāpa no gultas un devās uz virtuvi. Viņš pašū­poja galvu un domāja par tēva zvanu un to, ka māte tajā brīdī bijusi blakus un visu noklausījusies. Kolins zināja, ka ledus­skapī nekā nav, taču vienalga tur ieskatījās.

Tur neatvērta stāvēja Tesas atsūtītā šampanieša pudele, turklāt, viņam par lielu pārsteigumu, Džemma bija ledusska­pi piepildījusi ar pārtikas produktiem. Turpat atradās ari zī­mīte no viņas. Kolinu sasmīdināja tas, ka viņa šo zīmīti atstā­jusi ledusskapī. Viņa jau bija iepazinusi Kolinu pat pārāk labi.

Pārtikas veikalā man gāja jautri. Vēlāk Tev pastāstīšu. Sal­du dusu.

Džemma

Kolins izņēma ēdamo no ledusskapja un jau pēc dažām minūtēm sēdēja pie virtuves letes, tiesādams vistu, zaļumus un lielu krāsnī ceptu kartupeli, un no pudeles piedzēra sa­vu iecienītāko alu.

Kad ievibrējās mobilais telefons, viņš to steigšus paķēra, jo cerēja, ka pienākusi ziņa no Džemmas. Taču ziņu sūtīja Sā­ra. "Vai esi dzirdējis, ko Džemma šodien izdarīja ar miste­ru Langu?"

Jau nākamajā mirklī Kolins piezvanīja Sārai. Viņa atbildēja pēc pirmā signāla. Pastāsti man visu, viņš sacīja.

- Es jau gribētu, taču Maiks neatļauj. Viņš teica, ka to stās­tīt tev esot pašas Džemmas ziņā. Kā tev šķiet, vai tas jūs abus atkal savestu kopā?

- Nespēlē šīs muļķīgās spēlītes! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ljūks un Rems tev jau izstāstīja, ka mēs ar Džemmu šo­dien nopirkām kaudzi mēbeļu. Mēs esam atkal kopā. Langs taču neizstrādāja kādu no saviem trikiem ar Džemmu, vai ne?

- Nomierinies, sacīja Sāra. Misters Langs tagad ir tik ļoti iemīlējies Džemmā, ka, domāju, Maiks būs spiests viņam iedot kādas zāles, lai večuks mazliet pierimst.

- Iemīlējies Džemmā? Kas atgadījies?

- Manis tur nebija, taču es domāju, ka… Oi, oi! Esmu pie­ķerta. Nav iespējams jaukties citu darīšanās, ja tavs vīrs ir detektīvs. Pagaidi minūti. Kolins ieklausījās un fonā sadzir­dēja Maika zemo balsi. Mans vīrs sacīja, ka rīt sešos trīs­desmit viņš tevi cerot sagaidīt savā sporta zālē. Džemma esot teikusi, ka tur viņa tev visu pastāstīšot. Tagad es lieku nost klausuli, lai neizpļāpātu vēl kaut ko. Mums rīt jāaiz­brauc, tāpēc piezvani man un pastāsti, kā sokas ar zādzības izmeklēšanu. Arlabunakti!

Kolins atkal piezvanīja Džemmai uz mobilo tālruni, taču signāls atkal tika pārslēgts uz balss pastu. Viņš atstāja ziņu, ka Džemma viņu pametusi mistera Langa dēļ. Pēc trīsdes­mit minūtēm Kolins bija nomazgājies dušā, taču Džemma jo­projām nebija atbildējusi.

Beidzot tēvs atsūtīja īsziņu, ka Džemmai viss esot labi, tagad viņa guļot un nevēloties, lai viņu modina. Kolins de­vās pie miera un smaidīdams aizmiga.