Vēlmju akmens

devītā nodaļa

Džemma atspiedās pret grāmatplauktu un paskatījās uz Kolinu. Bija saulaina pēcpusdiena, un viņi mielojās ar sviest­maizēm, ko Džemma bija pagatavojusi no ledusskapī atro­damajām ēdamlietām. Kolins ielēja abiem glāzēs ledus tēju.

Viņiem apkārt, gluži kā ūdens salai, bija izklātas vēstu­les, dienasgrāmatas, pierakstu grāmatas, darījumus aplieci­noši papīri, juridiski dokumenti… itin viss, kas kādam šķi­tis svarīgs laikā, kad nolikts glabāšanai.

- Tas ir smieklīgi, un tu to zini, vai ne? Džemma sacīja.

- Kas tieši? Kolins vaicāja un nokoda gabaliņu sviest­maizes.

- Šī dezorganizācija. Man nepieciešams sakārtot šos pa­pīrus hronoloģiskā secībā.

- Es domāju, ka tu gribēji… Kā tu sacīji? "Izpētīt ģimenes mītu." Viņš pasmaidīja. Vai arī tu centies atrast Vēlmju akmeni, lai varētu kaut ko vēlēties.

Džemma ar žestu norādīja un jauko bibliotēku. Šī ir ma­na karstākā vēlēšanās.

- Tātad tu jutīsies apmierināta, arī mitinoties kāda cita viesu namiņā un šķirojot papīrus? Kolins gaidīja, taču Džemma klusēja un iedzēra krietnu malku ledus tējas. Nu taču! Pasaki, kādi ir tavi plāni!

- Un tavējie?

- Tu esi redzējusi, kāda ir mana dzīve, Kolins teica. Es vēlos uzzināt par tavējo. Ko tu grasies darīt pēc tam, kad būsi pabeigusi savu disertāciju?

- Sameklēt darbu, protams.

-Kur?

- Jebkur, kur mani pieņems.

Kolins sadrūma, un Džemma saprata iemeslu. Viņa apzi­nāti nebija atbildējusi uz Kolina jautājumu. Nu labi, labi… Es vēlos visu to pašu, ko citas normālas sievietes. Mājas, ģi­meni, lielisku darbu. Izglābt pasauli. Starp citu, kāda ir ta­va karstākā vēlēšanās? Tu esi Freizers, tad jau varbūt šis Vēlmju akmens parādīsies… ja vien tas nav pārdots izsolē. Tad tava vēlēšanās piepildīsies.

- Es vēlos to, kas man jau ir. Esmu apmierināts. Kolins neskatījās Džemmai acīs.

Džemma atcerējās, ko Džīna bija sacījusi par Freizeru pa­radumu vienmēr kaut ko paturēt noslēpumā. Viņa nešaubī­jās, ka tādēļ Kolins izvairījies no atbildes. Taču viņam uz to bija visas tiesības, vai ne? Džemma viņam pēc būtības bija svešiniece, un tālab nebija pamata gaidīt, lai viņš uzreiz at­klāj visus savus noslēpumus. Kad Džemma cēlās kājās, iesā­pējās savainotais sāns, un viņa saviebās.

- Vai viss ir labi?

- Viss kārtībā, bet man gribētos ātrāk doties pie miera. Iepriekšējā dienā pēc maltītes viņi pāris stundu bija kopā strādājuši. Kolins bija piezvanījis Džoslinai, slavenā rakstnie­ka sievai, un viņa pa elektronisko pastu atsūtīja jau izveido­tos Edilīnas dzimtu ģenealoģiskos kokus. Viņa arī paskaid­roja, kas jāizdara, lai varētu failus atvērt. Kolinam nācās izmantot savu kredītkarti, lai lejupielādētu nepieciešamo programmatūru. Pēc trīsdesmit minūtēm Džemma un Kolins pētīja septiņu tā saukto Edilīnas dibinātāju ģimeņu dzimtas kokus.

Džemma vaicāja Kolinam, ko viņš zina par Edilīnas dibi­nāšanu.

- Neviens nezina, kā viss bija patiesībā, viņš atbildēja, taču runā, ka tur bijuši ar zeltu pilni kravas rati un daiļa jauna meitene, vārdā Edilīnā. Makterna vai Hārkorta, to mēs īsti nezinām. Un mēs nezinām, no kurienes ieradās citas ģi­menes.

- Vai tu domā, ka tie bija Edilīnas draugi? Vai viņi kopā ieradās no Skotijas?

- Mēs varam droši sacīt, ka Freizeri ieradās no Skotijas. Tāpat arī Makdaueli un Makterni.

Džemma ieskatījās pašas izveidotajā vārdu sarakstā. Bet Oldridži un Konori? Un Velši? Kur viņi visi sastapās un kā­pēc apmetās uz dzīvi tieši te?

- To neviens skaidri nezina.

- Es domāju, ka pamatjautājums ir par to, kāpēc viņi visi palika šeit, Džemma domīgi secināja.

- Vai tu tagad centies noniecināt manu skaisto mazpilsētu?

- Nē. Tomēr jāatzīst, ka amerikāņiem ir nosliece bieži pār­celties no vietas uz vietu. Un, jāsaka, man šī pilsēta ļoti pa­tīk, vismaz tas, ko esmu paguvusi redzēt.

- Tu esi redzējusi tikai niecīgu daļiņu, Kolins piebilda.

- Nevaru vien sagaidīt to pikniku.

- Pikniku? Kolins pārvaicāja. Ak jā. Tavs randiņš ar Tristanu. Būs labāk, ja brīdināšu tevi, ka…

- Visas sievietes viņā iemīlas? Džemma jautāja. Nella man to jau pateica. Ja Džemma bija cerējusi pamanīt kā­das greizsirdības pazīmes, viņai nācās vilties.

Rītu viņi pavadīja garāžā, Kolins cēla lejā no plauktiem kastes un rādīja to saturu Džemmai. Ja kastē bija tikai māj­saimniecības rēķini, viņš kasti ievietoja savas automašīnas kravas kastē. Kad tā bija pilna, viņš aizveda visu uz citu gla­bātavu un tur iztukšoja. Tad viņš atgriezās, un kravas kasti varēja piepildīt no jauna.

Visu laiku viņš uzmanīja, lai Džemma neceltu neko sma­gāku par vēstuļu sainīti.

Pusdienlaikā viņi atgriezās namiņā, lai paēstu.

Kolins sēdēja uz grīdas, un Džemma raudzījās uz viņu. Nevajag pavadīt visu dienu kopā ar mani. Esmu pārlieci­nāta, ka arī tava ģimene vēlētos pabūt kādu laiku ar tevi.

- Vispār jau palikt šeit pie tevis man ieteica mamma. Do­māju, ka viņa raizējas par tavu ievainojumu.

- Tas ir patiešām mīļi no viņas puses. Džemma pastie­pa roku un paņēma Kolina šķīvi, tad kopā ar savējo aiznesa uz virtuvi. Viņa ielika traukus mazgājamā mašīnā un vairā­kas reizes dziļi ieelpoja. Daļēji viņa vēlējās, lai Kolins tagad dodas projām un ļauj viņai strādāt vienai pašai. Taču vairāk viņa gribēja, lai Kolins nekad neiet projām. Iepriekšējā vaka­rā un šajā rītā viņi bija apsprieduši dažādas ieceres. Patiesī­bā runāja Džemma, bet Kolins klausījās. Viņi pētīja lielāku un mazāku kastu saturu, izcilāja somās noglabātos papīrus un veica primāro apskati, runāja par Džemmas disertāciju. Viņš vēlējās uzzināt, kādas ir viņas intereses. Kāds vēstu­riskais laikmets viņai šķiet visintriģējošākais. Vai ir kādas vēstures mīklas, ko Džemma gribētu atrisināt. Mīti, kurus viņa vēlētos gaisināt.

- Vai tu zini, ka pirmais likums saistībā ar disertāciju ir tāds, ka to nelasīs neviens cits, izņemot tavus pasniedzējus un profesorus? Džemma vaicāja.

- Ja tu atklāsi kaut ko, kas attiecas uz astoņpadsmito gad­simtu, Ljūks to izmantos kādā no savām grāmatām, un to izlasīs miljoniem cilvēku, Kolins sacīja.

- Jn es tā izdarīšu… kā tev šķiet, vai viņš man uzrakstīs rekomendāciju, lai es varētu dabūt labāku darbu?

- Noteikti, Kolins apstiprināja. Ljūkam ir daži pazi­ņas Viljama un Mērijas koledžā. Kolins mirkli raudzījās uz Džemmu, un viņa saprata, ka viņš vēlas jautāt, vai šī skola būs piemērota.

Gandrīz šķita, ka viņš vēlas uzzināt, vai Džemma būtu gatava apmesties Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi. Džemma juta, ka pietvīkst, un aizgriezās. Viņai patiešām ir nepieciešams atgūt paškontroli.

Beidzot viņa sacīja: Tai mācību iestādei ir izcila reputā­cija, un es būtu lepna, ja varētu būt ar to saistīta.

Kolins neteica neko, taču tas, kā viņš pasmaidīja, lika Džemmas sirdij iepukstēties spēcīgāk.

Pēc pusdienām viņi pastrādāja vēl mazliet. Džemmai ļoti patika sēdēt uz bibliotēkas grīdas, taču Kolins pierunāja vi­ņu pārcelties uz dzīvojamo istabu. Viņš apsēdās uz dīvāna, Džemma atpūtas krēslā. Kādu laiku abi klusēdami lasīja.

Stundām ritot, Džemma pamanīja, ka nespēj koncentrē­ties. Viņa nemitīgi vēlējās skatīties uz Kolinu, uz viņa lielo augumu, kāju, kas pārlikta pār dīvāna malu un balstās uz grīdas. Ledusskapī bija atdzesēta vīna pudele, un viņa iedo­mājās, ka vajadzētu ierosināt to atvērt. Kas notiktu pēc tam… Nu ko, tas lai paliek likteņa ziņā.

Četros pēcpusdienā Kolins piecēlās un izstaipījās. Džem­ma juta, ka sirds sāk auļot.

- Man jādodas uz sporta zāli, viņš sacīja. Šāda sēdē­šana man liekas par ilgu. Es aicinātu tevi līdzi, taču ar ievai­notu sānu tu nedrīksti riskēt.

Džemma nosprieda, ka viņai noteikti noderētu sešdesmit minūšu pavadīt uz skriešanas trenažiera, četrdesmit piecas mi­nūtes ar boksa cimdiem rokās un pēc tam vēl arī ledaina duša.

- Paklau, Kolins sacīja, es gribu, lai tu šovakar agrāk ej gulēt. Tev nepieciešams laiks, lai atlabtu. Vai apsoli?

- Jā, viņa atbildēja.

- Ja esmu tev vajadzīgs, piezvani. Tev ir mana mobilā te­lefona numurs. Maika numuru es pierakstīju un noliku uz galda bibliotēkā.

- Detektīva Maika? Džemma pārvaicāja. Tā, kurš dzī­vo Fortloderdeilā?

- Pašlaik viņš ir mājās un noteikti zinās, kā rīkoties, ja kaut kas atgadīsies, Kolins sacīja. Starp citu, Maiks pil­sētas centrā, telpās, kur kādreiz viņa sievai piederēja apģēr­bu veikals, ir iekārtojis pagaidu sporta zāli. Ļoti neformāla gaisotne, tikai īpaši ielūgtiem cilvēkiem, un pavisam maz sieviešu. Maiks sievietes aizbiedē.

- Kā tad viņš to dara?

- Domāju, ka ļaušu, lai Maiks pats tev to parāda. Ko­lins spēra soli uz durvju pusi, bet tad saminstinājās. Vai tu šeit viena pati jutīsies labi?

- Ideāli.

- Skaidrs, Kolins beidzot noteica, tad spēra soli viņai tuvāk, it kā būtu nodomājis apskaut vai atvadoties noskūp­stīt uz vaiga.

Džemma zināja, ka to izturēt viņai būtu pārāk grūti. Vi­ņa pakāpās atpakaļ, un mirkļa noskaņa bija zudusi.

Kad Kolins bija aizgājis, viņa nesaprata, vai justies atvieg­lotai vai pilnīgi sagrautai. "Viņš pieder kādai citai," Džem­ma sev atgādināja un nekavējoties atkal ķērās pie darba.

Tagad, kad Kolins nepieskatīja un neuzmanīja, lai viņa ne­pārpūlas, Džemma ķērās pie secīgas kārtošanas. Viņa sprie­da, ka Freizeru dokumentu pastāvēšanas laikā ir gadījies kāds ļoti centīgs cilvēks, kurš daudz ko "sakopis". Pārmēru akurāti cilvēki Džemmai vienmēr likušies tracinoši. Likās, ka viņu vienīgais mērķis ir, "lai viss būtu kārtīgs", "nolikts vie­tā", "projām no acīm". Tas, ka rēķinos reiz ietīti virtuves pie­derumi, ka pētījumu materiāls sabāzts kurpēs, šķiet, nebija licies svarīgi. Lai tikai viss izskatītos labi!

Džemma lika kopā līdzīgas lietas vai atstāja, ja nebija lai­ka kaut ko ielikt iederīgā vietā.

Diemžēl tas, kurš licis glabāšanā Freizeru dokumentus, tos kārtojis pēc lieluma. Mazie papīri, kas datēti ar tūkstoš seši simti divdesmito gadu, atradās vienā kastē ar tikpat maziem papīriem, kuri attiecās uz tūkstoš deviņi simti trīs­desmit ceturto. Tik nepiedodama secības neievērošana Džemmu pilnīgi tracināja.

Vispirms viņa bibliotēkā un pieliekamajā visu izņēma no plauktiem. Pāris reižu viņa manīja, ka šuves atgādina par savu eksistenci, jo viņa pastiepusies pārāk tālu. Džemma iemanījās piespiest elkoni cieši pie ribām, un nu bija vieglāk rosīties.

Kad plaukti abās telpās bija iztukšoti, viņa domās sadalī­ja platību pa dekādēm. Pēc tam izņēma dokumentus no kas­tes un novietoja datētos papīrus atbilstīgajā zonā. Kad viss būs sašķirots, viņa varēs dokumentus atkal ievietot īpašās arhīva materiālu glabāšanai paredzētās kastēs. Tās darinā­tas no materiāla, kas nesatur skābi, un tādējādi nekaitēs pa­pīriem.

Džemma nemitējās šķirot un tukšot kastes līdz brīdim, kad vēders sāka draudīgi rūkt. Viņa aši paēda un domās pateicās Reičelai par ēdiena gatavošanu -, bet pēc tam atsā­ka darbu. Kad satumsa, viņa ieslēdza visas gaismas. Tukšās kastes viņa no mājas aiznesa uz garāžu, kur tagad bija at­brīvojusies vieta. Kolins jau bija aizvācis visu lieko.

Pie miera Džemma devās vienos naktī, bet piecēlās jau sešos no rīta un atkal nekavējoties sāka strādāt. Dienas sa­plūda kopā, viņa izskatīja visu un sakārtoja augstās kaudzēs plauktos viesu namiņā. Garāžā bija dažas kastes ar rēķinu grāmatām, kuras arī vajadzēja aiznest uz kādu citu glabāša­nas vietu. Mājā viss nu šķita sakārtots.

Kad viss bija izņemts, Džemma internetā sazinājās ar Geilorda bibliotēkas palīglīdzekļu nodaļu un pasūtīja nepiecie­šamās kastes papīru glabāšanai. Viņa nespēja izlemt, vai do­ties uz lielo māju un traucēt misis Freizeri, vai arī gluži vienkārši aizsūtīt viņai elektroniskā pasta vēstuli. Uzvarēja elektroniskais pasts.

Misis Freizere atbildēja nekavējoties un paziņoja, ka atlī­dzinās itin visus Džemmas tēriņus.

Atbilstīgajā lodziņā Džemma ierakstīja savas kredītkar­tes numuru un pie pasūtījuma nospieda ikonu "Sūtīt". Pēc tam viņa atslīga pret krēsla atzveltni un pārlūkoja telpu. Ja Kolins būtu te, viņa atvērtu vīna pudeli, un viņi to nosvinē­tu. Taču Kolina te nebija. Patiesībā viņa jau vairākas dienas nebija Kolinu redzējusi vai saņēmusi kādas vēstis no viņa.

Pēc stundas viņš piezvanīja. Savienojums bija slikts. Da­žādi sprakšķi un citi trokšņi traucēja sarunai. Džemma va­rēja dzirdēt, ka vīrietis kliedz.

- Džemma, Kolins skaļi sauca, runādams pilnā balsī. Piedod, ka tev nepiezvanīju! Šeit mobilie telefoni nedar­bojas.

- Kur tu esi? Džemmai jautājumu nācās atkārtot trīs rei­zes, lai viņš beidzot sadzirdētu.

- Pie mežziņiem, viņš atkal visā skaļumā sacīja. Dzē­šam ugunsgrēku. Visa ģimene esam te. Vai tev viss kārtībā?

"Ugunsgrēks?" Džemma nodomāja, un prātā uzplaiksnī­ja visdažādākās meža ugunsgrēku ainas. Vai tev nekas nekaiš? Varbūt varu palīdzēt?

- Man viss ir labi. Paliec, kur esi. Man tagad jāiet. Viņiem nepieciešams telefons. Kad varēšu, atgriezīšos. Labi?

Jā, viņa atteica un dzirdēja klikšķi. Kolins bija nolicis klausuli. Kādu mirkli Džemma stāvēja kā sastingusi. Tad lūk, ko nozīmē raizēšanās par likumsargu.

Viņa piegāja pie televizora un to ieslēdza. Pagāja kāds brī­tiņš, līdz Džemma atrada vietējo ziņu kanālu. Un tad viņa ieraudzīja uguni, kas snaicījās ap lieliem kokiem un auroda­ma aprija visu, ko sastapa savā ceļā.

Stundu viņa nosēdēja pie televizora. Skatījās, kā sieviete pie galda izdala ēdienu un dzērienu ugunsdzēsējiem. Redzē­ja arī misis Freizeri un Reičelu. Taču Kolinu ne.

Ar piespiešanos viņa atgriezās pie darba, taču atstāja te­levizoru ieslēgtu, vienīgi pieklusināja skaņu. Ik reizi, kad at­kal tika ziņots par ugunsgrēku, viņa ieklausījās. Tikai ar ļoti lielu piepūli viņai izdevās atkal savu prātu pievērst pētīju­miem.

Džemma paraudzījās uz papīriem sev apkārt. Tie glabāja milzīgu informācijas daudzumu, un viņa prātoja, ar ko vaja­dzētu sākt. Loģiskāk šķita vispirms ķerties pie hronoloģis­ki vecākajiem dokumentiem un pēc tam turpināt ar jaunā­kiem. Taču Kolinam bija taisnība. Visvairāk Džemmu interesēja stāsts par Vēlmju akmeni. Viņa, pati to neapjauzdama, bija prātojusi par savu disertāciju. "Ģimenes mīta iz­celšanās" bija viens no virsrakstiem, kādu viņa iedomājās. Vai, teiksim, "Mīts un realitāte kādā ģimenē". "Mīta didaktisms". Galvā iešāvās vismaz piecdesmit nosaukumu, bet tie visi saistījās ar Freizeru Vēlmju akmeni.

Atvērusi ledusskapi, Džemma ieraudzīja, ka lielākā daļa Reičelas pagatavotā ēdiena jau apēsta. Viņa saprata, ka būs jādodas uz pārtikas veikalu. Turklāt viņai gribējās paklausī­ties, kas vietējiem iedzīvotājiem zināms par ugunsgrēku.

Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī. Bija mazliet pāri čet­riem pēcpusdienā. Varbūt, ja viņa aizbrauktu uz pilsētu viņa vēl ne reizi nebija izmantojusi savu jauno automašīnu -, varētu iegriezties arī Kolina birojā un pavaicāt viņa viet­niecei par ugunsgrēku. Atslēgas bija noliktas pie sētas pu­ses durvīm, un Volvo novietots zem nojumes. Automašīna bija skaista. Tumši ziliem polsterētiem sēdekļiem. Džem­mai bija nepieciešamas dažas minūtes, lai iepazītos ar vi­sām pogām uz vadības paneļa. Tikai pēc tam viņa auto ie­darbināja.

Ik reizi, kad Džemma bija devusies uz viesu namiņu, nā­cās braukt garām Freizeru lielajai mājai, bet tagad viņa pa­manīja, ka aiz viesu namiņa stiepjas šaurs grantēts ceļš, un izvēlējās to. Freizeru nams atradās kreisajā pusē, bet Džem­ma pagriezās pa labi un galu galā izbrauca uz Makdauela avēnijas, kas aizveda viņu tieši uz Edilīnas centru.

Viņa novietoja automašīnu zem kokiem iepretī nelielam ar zāli noaugušam laukumam, izkāpa no auto, aizslēdza to un pēc tam stāvēja un skatījās apkārt. "Un tagad?" viņa no­domāja. Viņai nebija ne jausmas, kur atrodas Kolina birojs.

- Sveika, Džemma! kāds viņai aiz muguras uzsauca.

Pagriezusies viņa ieraudzīja vienu no sievietēm, ar kuru

bija iepazinusies pārtikas veikalā. Ratiņos sēdēja mazā mei­tenīte, kuru Kolins toreiz auklēja. Džemma piegāja tuvāk. Kā klājas, Keitlina? viņa pavaicāja, un bērns laimīgi vi­ņai uzsmaidīja. Džemma pūlējās atcerēties, kā sauca mazulī­tes māti.

- Dzirdēju, ka tev sarunāts randiņš ar dakteri Trisu.

- Tā varētu sacīt, Džemma piesardzīgi atbildēja. Viņa juta, ka Trisa uzaicinājums vairāk saistāms ar draudzības izpausmi, nevis romantiku. Taču to viņa noklusēja.

- Visas neprecētās Edilīnas sievietes ir mēģinājušas panākt, lai viņš kādu uzaicina uz tikšanos. Kā tev izdevās viņu iekārdināt?

Džemma īsti nesaprata, ko atbildēt. Nemaz nezinu. Iespējams, ka viņa māsasmeita pierunāja, lai viņš mani uzai­cina.

Sieviete pasmaidīja. Tam es varētu noticēt. Viņš dievi­na Nellu. Mazā Keitlina kļuva nemierīga. Tagad man jāiet, bet varbūt kādu dienu mēs varētu kopīgi ieturēt pus­dienas.

Jā, noteikti, Džemma piekrita, un sieviete pamāja ar­dievas.

Smaidīdama Džemma šķērsoja ielu pie laukuma. Viņa stā­vēja zem milzu ozola zariem un raudzījās apkārt.

Ielas otrā pusē viņa redzēja veikalus. Pēc fasādēm sprie­žot, visi bija no viena vēsturiskā perioda. Uzraksti uz izkārt­nēm šķita tik tikko saskatāmi. Tur bija sīkpreču veikals un vairāki neticami jauki veikaliņi, kuros pārdod rotaļlietas, bērnu apģērbus, visdažādākās lietas, kas nepieciešamas lai­ka pavadīšanai brīvā dabā, produktus ķermeņa kopšanai, juvelierveikals ar nosaukumu Kim's, kā arī senām kartēm un gravīrām pārpilns veikaliņš.

Uz stūra bija durvis un logs, uz kura ar tumši zaļiem bur­tiem rakstīts "Doktors Tristans Oldridžs". Šai ēkai blakus atradās augsts, no ķieģeļiem celts nams. Uz tā durvīm bija rakstīts "Šerifs". Džemma paraudzījās augšup un otrajā stā­vā pamanīja mazus lodziņus. Viņa pasmaidīja, jo bija atcerē­jusies, kā Kolins aprakstīja savu tumšo, nejauki smirdošo dzīvokli.

Viņa pārgāja pāri ielai un devās uz šerifa biroju. Kad viņa atvēra durvis, nodzinkstēja vecmodīgs zvans. Tur bija novie­toti divi milzīgi ozolkoka rakstāmgaldi. Apmēram tādi, kā var redzēt vecās melnbaltajās filmās, kurās tēlo Henrijs Fonda.

Pie telpas tālākās sienas bija skapis ar stikla durvīm, aiz kurām sarindotas šautenes. Izskatījās, ka tās to vien gaida, lai kāds tās izmantotu, ja viņam ienāktu prātā atbrīvot slik­to puisi no cietuma.

- Tu esi Džemma, no labās puses atskanēja balss.

Viņa pagriezās. Tur stāvēja gara auguma sieviete tikko pā­ri trīsdesmit, gludiem melniem matiem, kas savīti mezglā uz pakauša. Mugurā viņai bija brūns formastērps, kas lieliski piegulēja sportiskajam augumam. Ap slaido vidukli aplikta smaga ādas josta ar vairākiem nodalījumiem. Vienā no tiem vīdēja pistole.

- O… Džemma sacīja, pārsteigta par to, ka sieviete vi­ņu pazinusi. Vai Kolins… viņa aprāvās. YouTube.

- Ņemot vērā, ka esi civiliste, tas likās visai iespaidīgs triks.

- Tā bija Toma ideja. Un visu smagāko paveica Kolins. Es tikai satvēru zēnu.

Jaunā sieviete nopētīja Džemmu no galvas līdz kājām. Hmm… ja tu kādreiz gribētu trenēties kopā ar mani, te­pat kvartāla galā ir Maika sporta zāle. Starp citu, mani sauc Rolanda. Roja.

- Esmu par tevi dzirdējusi. Kolins sacīja, ka tu esot lielis­ka datorspeciāliste.

- Tā jau viņš saka arī man. Tikai savādi, ka tad, ja man kaut kas neizdodas, viņš allaž zina, kā rīkoties. Patiesībā viņš domā, ka ar glaimiem varēs piedabūt mani darīt visu, ko prasīs cilvēks, kurš krēslā nespēj nosēdēt ilgāk par piec­padsmit minūtēm.

- Vai tas izdodas?

- Ideāli, Roja smaidot atbildēja. Mums abiem ir vār­dos neizteikta vienošanās. Es ļauju, lai viņš uzkrauj man visu darbu ar dokumentiem, bet viņš man ļauj vest uz biroju ma­nu dēlu, kad auklīte piepeši nevar ierasties.

Džemma ieintriģēta vaicāja: Tavs vīrs…

- Esmu vientuļā māte. Viņš gribēja mani un ari savu ag­rāko draudzeni. Es nebiju ar mieru.

- Varu iedomāties.

Sievietes uzsmaidīja viena otrai.

- Ko tu esi dzirdējusi par ugunsgrēku? Džemma vai­cāja.

- Tur viss tiek kontrolēts. Freizeru ģimenei šodien vaja­dzētu būt atpakaļ. Vienīgi misters Freizers droši vien kādu brīdi vēl paliks tur. Ja sabojājas kāda mašīna, viņš to var sa­labot.

- Oho! Džemma noteica un apzinājās, ka viņas sejas iz­teiksme atklāj pārāk daudz. Viņa ļoti ilgojās pēc Kolina.

- Es gluži vienkārši raizējos, tas arī viss. Kolins sacīja, ka tur nedarbojas mobilie sakari.

Tagad bija Rojas kārta izskatīties izbrīnītai. Viņš tev pie­zvanīja no ugunsgrēka vietas?

- Tikai vienu reizi. Es kādu brīdi vispār neko nevarēju sadzirdēt.

Rojas smaids kļuva platāks. Dzirdēju, ka tu iesi uz ran­diņu ar doktoru Trisu.

- Tas jau būs tikai pikniks Džemma atteica, domās ka­vēdamās pie Kolina. Un cik liels ir tas ugunsgrēks?

- Ir bijis arī ļaunāk, Roja atbildēja, vērodama Džemmu.

- Kopš jūs abi iepazināties, Kolins par tevi vien runā.

- Patiešām?

- Jā. Roja domīgi skatījās uz Džemmu. Tu viņam pa­tīc.

- Mēs kļūstam par draugiem. Džemma visiem spēkiem pūlējās nenosarkt.

- Pilsētā runā mazliet citādi.

Džemma neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt uz šo pie­zīmi. Es nu labāk iešu. Gribēju tikai iepazīties.

- Nāc jebkurā laikā. Un, ja gadās kādas problēmas, tu ti­kai piezvani mums.

- Labi. Džemma jau bija satvērusi durvju rokturi, bet tad pagriezās atpakaļ. Kas notika ar Tāru un viņas puķu dobi? To kāds izbradājot.

- Mēnessērdzība.

-Kas?

Roja smaidīja. Kolins atrisināja šo noslēpumu, bet tā jau parasti notiek. Viņam tas lieliski izdodas. Viņš lika, lai Tāra izvieto novērošanas kameras. Tajās tika uzfilmēts, ka Tāra pati staigā pa savām dobēm. Ar vīra kurpēm kājās, pilnīgi aizmigusi. Doktors Triss izrakstīja viņai tabletes labākam miegam un ieteica viņas vīram atrast darbu, kas ļautu vai­rāk būt mājās. Roja apklusa. Parasti es nevienam nemē­dzu klāstīt par darba lietām, bet šis stāsts jau tāpat zināms visā pilsētā. Nabaga Tāra teic, ka viņai tā vien gribas no vi­siem noslēpties.

- Viņu par to nevar vainot, Džemma saminstinājās.

- Gribu tev kaut ko pavaicāt, bet īsti nezinu, kā labāk to iz­darīt.

Šerifa palīdzes sejā smaidu nomainīja nopietnība. Ja kāds tevi apgrūtina…

- Nē, nē. Runa nav par to. Kur ir kāds pārtikas veikals, kurā ir zemākas cenas nekā dabisko produktu veikalā?

Rojas skatiens kļuva gaišāks, un viņa atkal pasmaidīja.

- Dodies vien turp. Būsi patīkami pārsteigta par to, cik ga­lu galā vajadzēs samaksāt. Kolins to nav sacījis, bet, manu­prāt, viņš tevi turp aizveda, lai Elijai parādītu, ka tagad tu piederi pie godājamajiem Freizeriem. Viņa tev piešķirs ģime­nei paredzēto atlaidi.

- Pat tad, ja esmu šeit tikai uz laiku?

- Mums pietiek ar to, ka esi kopā ar Kolinu.

- Man liekas, ši privilēģija jāatstāj Džīnai.

Roja atbildēja tikai pēc brīža. Viņai ir kurpes ar visskais­tākajiem augstajiem papēžiem, kādus vien nācies redzēt, vai ne? Pirms diviem gadiem viņa uz mūsu pilsētiņas bruģētās ietves nolauza kurpei papēdi. Kopš tā laika neesmu viņu Edilīnā redzējusi.

Džemma tikai samirkšķināja acis, bet bija jūtams, ka abas sievietes ir sapratušas viena otru. Roja neatbalstīja Kolina un Džīnas attiecības. Džemma smaidīdama atvadījās un izgāja uz ielas.

Viņa nesteidzās atgriezties viesu namiņā, bet nolēma pa­staigāt gar veikaliem, kas atradās ap laukumu. Visi izskatī­jās jauki un labi uzturēti. Kvartālu tālāk no nama, kurā at­radās Kolina birojs, bija liela ēka ar aizslēgtām durvīm un aizvērtņiem pie logiem. Uzraksts no stikla durvīm bija noskrāpēts, bet Džemma varēja izlasīt, ka reiz tur bijis "Edilī­nas modes preču veikals". Te droši vien atradās sporta zāle, par kuru Kolins viņai bija sacījis. Ja tik ļoti nesāpētu sāns, Džemma noteikti būtu pieklauvējusi, tomēr tagad to neda­rīja.

Kad Džemma bija apstaigājusi apkārt kvartālam, tomēr neieejot nevienā veikalā, viņa iekāpa savā automašīnā un pa Makterna ceļu devās uz Elijas veikalu. Pāris cilvēku pamāja sveicienu, tomēr neviens viņu neapturēja. Tāpat kā iepriek­šējā reizē, Elija stāvēja aiz letes.

- Dzirdēju, ka iesi uz manas meitas rīkoto pikniku kopā ar Tristanu, Elija sacīja.

Džemma gribēja mainīt sarunas tematu. Vai tā ir taisnī­ba, ka Maiks aizbiedē cilvēkus no sporta zāles?

Elija smaidīja. Ja cilvēki, zāles malās sasēdušies uz soli­ņiem, tikai pļāpā vien, tad viņš patiešām spēj nobiedēt. Nu, kā tad ir? Vai tu ej kopā ar Trisu?

- Jā, Džemma atbildēja.

Rindā stāvēja vēl trīs sievietes. Viņas visas skatījās uz Džemmu, it kā vēlētos pavaicāt, kā viņai izdevies izmānīt no Trisa uzaicinājumu kopīgi doties uz pikniku.

- Visiem nodod bučas no manis. Jo īpaši Trisam un Koli­nam. Elijas acis viltīgi mirdzēja.

Kad tika pieminēts Kolina vārds, sievietēm no brīnumiem pavērās mutes. Izskatījās, ka Triss un Kolins ir divi iekāro­jamākie mērķi.

- Te būs, sacīja Elija un pasniedza Džemmai baltu sai­nīti. Daudz šķēlēs sagrieztas tītara gaļas. Paņem brūnās sinepes. Kolinam tās garšo. Bet tu jau droši vien zini.

Džemma smaidot pagriezās, bet Elijas balss lika viņai at­skatīties. Un Trisam garšo marinēti dārzeņi, Elija pieme­tināja. Vislabāk paņem četrus dažādus. Un nu… dāmas, kā varu jums palīdzēt?

Apspiezdama smieklus, Džemma devās pēc sinepēm un marinētajiem dārzeņiem.