Astotā nodaļa ir ļoti īsa un stāsta, ka vietējais dabas draugs Gibinss, kas snauduļodams gulēja plašajās kailajās kāpās, kur pēc viņa domām pāris jūdžu apkārtnē nebija ne dvēseles, izdzirda, ka cieši līdzās kāds klepo, šņaukā un tad nikni lādas. Viņš apskatījās visapkārt, bet nekā neredzēja. Viņš tomēr noteikti dzirdēja balsi. Tā turpināja lādēties tik pamatīgi un ar tādām niansēm, kas raksturo tikai kulturāla cilvēka lāstus. Tā sasniedza vislielāko skaļumu, tad atslāba un izgaisa tālumā, aizejot, kā viņam likās, uz Aderdīnas pusi. Atskanēja vēl negantas šķavas, un tad balss apklusa. Gibinss nebija nekā dzirdējis par rīta notikumiem, bet šī parādība bija tik pārsteidzoša un uztraucoša, ka viņam pazuda viss filozofiskais, miers. Viņš steigšus piecēlās un, cik ātri vien varēja, devās pa krauju lejā uz ciemu.