Neredzamais cilvēks

III TŪKSTOŠ UN VIENA PUDELE

Tātad divdesmit devītajā februārī, atkušņa sākumā, Aipingā nezin no kurienes ieradās šis neparastais cil­vēks. Otrā dienā pa dubļiem atveda viņa bagāžu, un tā bija visai ievērojama. Viņam patiešām, kā jau so­līdam cilvēkam, bija pāris somu, bez tam kaste ar kladēm — lielām, biezām kladēm, no kurām dažas ne­saprotamā rokrakstā — un tad ducis vai vairāk grozu, kastu un kārbu, kurās bija salmos iesaiņoti priekš­meti — kā Holam, kas ar parasto ziņkāri pavilka sal­mus, likās — stikla pudeles. Kamēr Hols pļāpāja ar Fīrensaidu un grasījās palīdzēt nest iekšā mantas, sve­šinieks satuntuļojies — cepure, mētelis, cimdi un šalle, nepacietīgi iznāca tām pretī. Viņš iznāca, nepie­griezdams nekādu vērību Fīrensaida sunim, kas viegli ošņāja pie Hola kājām.

— Nesiet šurp mantas! — svešinieks sauca. — Esmu gaidījis jau diezgan ilgi.

Viņš devās pa kāpnēm lejā uz vezuma- galu, lai pats paņemtu mazāko kasti.

Tikko Fīrensaida suns viņu ieraudzīja, tas sacēla spalvu un sāka dusmīgi rūkt. Kad svešinieks noskrēja

pa kāpnēm lejā, suns nedroši salēcās un metās tieši uz viņa roku. '

— Se! — Hols iekliedzās un atsprāga atpakaļ, jo viņš nebija nekāds varonis pret suņiem, bet Fīren- saids uzbrēca: — Gul zemē! — un paķēra pātagu.

Viņi redzēja, ka suņa zobi noslīdēja gar svešinieka roku, dzirdēja spērienu, redzēja, ka suns pielec no sāniem, kampdams svešinieka kājā, un dzirdēja, kā nostirkšķ bikšu stilbs. Tad Fīrensaids ar pātagas galu aizsniedza savu īpašumu, un suns, kaukdams aiz bailēm, palīda zem ratiem. Tas viss notika tepat pus­minūtes laikā. Neviens nerunāja, visi kliedza. Sveši­nieks uzmeta ašu skatienu saplēstajam cimdam un sa­vai kājai, gribēja it kā noliekties pie tās, bet apgriezās un ātri uzsteidzās lievenī. Viņi dzirdēja, kā viņš aiz­skrēja pa gaiteni un neapklātajām kāpnēm uz guļam­istabu.

— Ak tu nekauņa! — Fīrensaids pukojās un pātagu rokā rāpās zemē no bukas, bet suns vēroja viņu caur riteņiem.

— Nāc šurp!.., — viņš uzsauca. — Tev vaja­dzētu …

IIols visu laiku bija stāvējis ar vaļēju muti.

— Viņam iekoda, — viņš sacīja. — Es labāk iešu un apskatīšos.

Un viņš teciņus metās pakaļ svešiniekam.

— Vedēja suns iekoda viesim, — viņš pavēstīja, gaitenī satikdams savu sievu.

Hols devās tieši augšā un, tā kā svešinieka durvis bija pusviru un viņš dabīgi bija viesim tagad labvēlīgi noskaņots, tad atgrūda tās un bez kādām ceremonijām gāja iekšā.

Loga aizlaidne bija lejā un istabā valdīja krēsla. Viņš pamanīja tikai vienu priekšmetu, un tas izskatījās pēc piedurknes bez plaukstas, kas māja viņam. Tad viņš ieraudzīja seju, kas sastāvēja no trim lieliem nenoteik-. tiem plankumiem, ļoti līdzīgu bālas atraitnītes ziedam. Sai brīdī viņš dabūja spēcīgu belzienu krūtīs un tika atgrūsts atpakaļ, bet durvis aizcirtās un noklikšķēja slēdzene. Tas notika tik ātri, ka viņš nepaguva neko aptvert. Neskaidra priekšmeta plandiens, belziens, un viņš bija izgrūsts laukā. Tur nu Hols stāvēja mazajā, tumšajā kāpņu telpā un brīnījās, kas tas varētu būt, ko tikko redzējis.

Pāris minūtes vēlāk viņš pievienojās pulciņam, kas bija salasījies viesnīcas «Pie četrjūga» priekšā. Fīren­saids jau otro reizi atstāstīja visu notikumu; misis Hola sacīja, ka viņa sunim neesot jākož viņas viesi; tirgotājs Haksters, no ceļa pretējās puses, izprašņāja viņus, un kalējs Sendijs Vedžers izteica savu spriedumu, bez tam sievietes un bērni runāja tādas muļķības kā:; «Es gan neļautu, lai man iekož!» — «Tas nav labi, ka tur tādus suņus.» — «Kāpēc tas viņam iekoda?» — un tā tālāk.

Misteram Holam, raugoties uz viņiem no lieveņa un klausoties, šķita neticami, ka viņš augšā būtu redzējis tik savādas lietas. Bez tam viņa vārdu krājums bija pārāk aprobežots, lai varētu atstāstīt savus iespaidus.

— Viņš teic, ka negrib palīga, — misters Hols at­bildēja uz sievas vaicājumu. — Labāk nesīsim iekšā mantas.

— Viņam vajag tūliņ piededzināt ievainojumu, — misters Haksters ieteica, — it īpaši, ja tas iekaisis.

— Es nošautu suni, jā, to es izdarītu, — kāda sie« viete pūlī sacīja.

Piepeši suns atkal sāka rūkt.

— Nāciet šurp! — īgna balss durvīs sauca, un tur uzlocītu apkakli un cepuri uz acīm satuntuļojies stāvēja svešinieks. — Jo ātrāk ienesīsiet manas mantas, jo labāk.

Kāds nezināms skatītājs vēlāk apgalvoja, ka viņš bija pārmainījis bikses un cimdus.

— Vai jums iekoda, ser? — Fīrensaids jautāja, — Man ļoti žēl, ka suns …

— Nemaz ne, — svešinieks atbildēja. — Nebija ieskrambāta pat āda. Pasteidzieties ienest mantas.

Misters Hols apgalvo, ka viņš norūcis pie sevis lāstu.

Tikko pirmā kaste pēc svešinieka norādījumiem bija ienesta viesistabā, viņš ļoti dedzīgi sāka to saiņot vaļā, pilnīgi nevērīgi izkaisīdams salmus uz misis Holas grīdsegas, un ņema laukā pudeles — gan mazas un resnas, kurās bija pulveris, gan mazas un šauras, kas saturēja baltus un krāsainus šķidrumus, rievainas zilas ar uzrakstiem «inde», apaļas pudeles slaidiem kakliem, lielas zaļa stikla pudeles, lielas dzidra stikla pudeles, pudeles ar stikla aizbāžņiem un stiklā izkodinātiem uzrakstiem, pudeles ar kārtīgiem aizbāžņiem un ar koka puļķiem aizbāztas pudeles, vīna pudeles un olīvu eļļas pudeles — visas tās viņš salika rindā uz skapīša un kamīna, uz galda pie loga, sev visapkārt uz grīdas, uz grāmatu plaukta un visur, kur vien biļa iespējams. Bramblhērstas aptieka nevarētu lepoties ar pusi no to skaita. Tas tik bija skats! No vienas kastes pēc otras viņš ņēma laukā tikai pudeles, līdz visas sešas bija iztukšotas un uz galda sakrājusies vesela kaudze salmu. Bez pudelēm viņš no šīm kastēm vēl izcēla mēģenes — arī krietni daudz, un rūpīgi ietītus svarus.

Tikko kastes bija izsaiņotas, svešinieks piegāja pie loga un sāka strādāt, nelikdamies ne zinis par izkaisī­tajiem salmiem, izdzisušo kamīnu, laukā palikušo grāmatu kasti un pārējām mantām, kas bija uznestas augšā.

Kad misis Mola ienesa pusdienas, viņš bija tā nogrimi:, darbā, lejot mazus pilienus no pudelēm mē­ģenes, ka nekā nedzirdēja, kamēr viņa nebija noslau­cījusi no galda salmu kaudzi un, redzēdama, kāda iz­skatās grīda, drusku skaļāk nolikusi paplāti. Tad viņš pa pusei pagrieza galvu un tūliņ atkal novērsās, bet viņa ievēroja, ka viņš bija noņēmis brilles. Tās atradās viņam līdzās uz galda, un misis Holai likās, ka viņa acu dobumi ir ārkārtīgi tukši. Tad viesis atkal uzliķa brilles un pilnīgi pagriezās pret viņu. Viņa gribēja sākt žēloties par pierūsoto istabu, bet viņš ierunā­jās pirmais.

— Lūdzu, nenāciet iekšā nepieklauvejusi! — viesis ārkārtīgi saniknotā balsī, kas likās viņam tik rakstu­rīga, iesaucās.

— Es pieklauvēju, bet laikam .. .

— Varbūt jūs klauvējāt, bet, ja esmu aizņemts ar pētījumiem, saviem patiešām ļoti svarīgajiem un stei­dzamajiem pētījumiem, — mazākais traucējums, durvju Cīkstoņa … Es palūgšu ,.,

— Protams, ser. Ja gribat, varat pieslēgt. Katrā laikā.

— Ļoti laba ideja, — svešinieks noteica.

— Šie salmi, ser. Ja drīkstētu piebilst…

— Nevajag! Ja jums nepatīk salmi, ierakstiet- tos rēķinā. — Un viņš norūca vārdus, kas izklausījās pec lāstiem.

Viņš bija tik dīvains, tik ķildīgs un viegli aizkai­tināms, tā stāvot ar pudeli vienā un mēģeni otrā roka, ka misis Holai sametās bail. Bet viņa bija stingra sieviete.

— Tādā gadījumā es gribētu zināt, ser, cik jūs domājat. ..

— Šiliņu, pierakstiet šiliņu! Cerams, ar šiliņu pietiks?

— Lai tā būtu, — misis Hola sacīja, paņēma gald­autu un uzklāja uz galda. — Ja esat ar mieru, bez šaubām …

Viesis apsēdās un pagrieza pret viņu uzlocīto svārku apkakli.

Visu pēcpusdienu viņš nostrādāja ieslēdzies un, kā misis Hola apgalvoja, pa lielākai daļai klusumā. Reiz tomēr iekšā bija dzirdams rībiens un pudeļu šķindoņa, it kā iezveltu pa galdu, un pēc tam skaļš plīstošu pu­deļu troksnis. Tad pāri istabai atskanēja ātri soļi. Baidīdamās, ka nav notikusi kāda nelaime, misis Hola piegāja pie durvīm un paklausījās, bet neuzdrošinājās pieklauvēt.

— Es netieku uz priekšu, — viņš plosījās. — Es netieku uz priekšu! Trīssimt tūkstoši, četrsimt tūkstoši! Milzīgs daudzums! Piekrāpts! Tas var man prasīt visu mūžu! … Pacietību! Kā tad, — pacietību! … Muļķis! Muļķis!

Uz bufetes telpas ķieģeļu klona atskanēja naglotu kurpju klaudzieni, un misis Hola, diemžēl, nevarēja noklausīties viņa monologu līdz beigām. Kad viņa at­griezās, istabā atkal valdīja klusums, šad tad varēja dzirdēt tikai viegli iečīkstamies krēslu un nejauši nošķindam pudeles. Svešinieks atkal bija ķēries pie darba.

Kad misis Hola ienesa tēju, viņa ieraudzīja istabas kakta zem lielā spoguļa saplēstus stiklus un zeltainu traipu, kas bija nevīžīgi izberzēts. Viņa vērsa uzma­nību uz to.

— Ierakstiet to rēķinā, — viesis atcirta. — Dieva dēļ, nespīdziniet mani! Ierakstiet rēķinā, ja nodarīti kādi bojājumi! — Un viņš turpināja aprakstīt burtnī­cas lapu.

— Es tev kaut ko teikšu, — Fīrensaids noslēpu­maini sacīja. Tas bija pievakarē, un viņi sēdēja mazajā Aipingas krodziņā.

— Nu? — Tedijs Henfrijs jautāja.

— Tas zellis, par kuru tu stāstīji un kuru sakoda mans suns. Jā, — viņš ir melns. Mazākais viņa kājas ir tādas. Es redzēju pa plīsumu viņa biksēs un arī cimdā. Varēja sagaidīt, ka pazibēs sārta miesa, vai ne? Nekā! Bija tikai melnums. Es tev saku, viņš ir tikpat melns kā mana platmale.

— Nudien! — Henfrijs iesaucās. — Tas vispār ir kaut kas dīvains. Bet deguns viņam ir tik sārts kā nokrāsots.

Ta:; tiesa, Fīrensaids atbildēja. — To es zinu. Un rs tev pateikšu, ko domāju. Tas cilvēks ir raibs, 'IVdij, vietām melns, vietām balts — plankumains. Un viņš par to kaunās. Viņš ir jauktenis, un krāsas nav sajaukušās, bet iznākušas plankumainas. Esmu dzir­dējis, tā gadoties. To katrs var redzēt, ka tā parasti ir ar zirgiem.