Neredzamais cilvēks

XX PĒTNIEKA DZĪVOKLI

Kemps brīdi klusēja un raudzījās uz bezgalvainā ķermeņa muguru. Tad viņš sarāvās, jo viņam ienāca prātā kāda doma. Viņš piecēlās un, paņēmis neredzamo cilvēku aiz rokas, atvilka nost no loga.

— Jūs esat piekusis un staigājat apkārt, bet es sēžu, — viņš sacīja. — Sēdieties manā krēslā!

Viņš pats nostājās starp Grifinu un tuvāko logu.

* Grifins brītiņu klusēja, bet tad skarbi turpināja?

— Tūliņ pēc tam atstāju čezilstouvas koledžu. Bija pēdējais decembris. Noīrēju istabu Londonā. Tā bija liela un tukša telpa milzīgā un netīrā namā, nomalē, Greit Portlendstrītas tuvumā. Istaba drīz vien bija pilna instrumentiem, kurus sapirku par tēva naudu. Ne­atlaidīgi un sekmīgi strādājot, tuvojos mērķim. Es biju kā cilvēks, kas izlauzies cauri biezoknim un piepeši ierauga kādu mazsvarīgu nelaimes gadījumu. Aiz­braucu apglabāt tēvu. Domāju tikai par savu pētījumu un nepakustināju ne pirksta, lai glābtu tēva labo slavu. Atceros'bēres, lēto pajūgu, pieticīgo ceremoniju, vē­jaino dienu, sasalušo zemi un tēva veco skolasbiedru, kas sacīja kapa runu. Tas bija melnās, apdilušās drē­bēs ģērbies salīcis vīrs, kas mocījās ar iesnām.

Atceros, kā atgriezos uz tukšo māju. Gāju cauri kādreizējam ciemam, kas tagad, uz ātru roku piebūvēts ar bezgaumīgām ēkām, bija ieguvis neglītas pilsētas iz­skatu. Visi ceļi, ej pa kuru iedams, ieveda dubļainos laukos un izbeidzās ar lūžņu, netīrumu un atkritumu kaudzēm. Atceros sevi kā melnu un kalsnu stāvu soļo­jam pa slideno un spīdīgo ietvi un savādo atšķirtības sajūtu, ko modināja šīs vietas liekulīgais cienīgums un zemiskais komerciālisms …

Man nemaz nebija žēl tēva. Man viņš šķita savas muļķīgās sentimentalitātes upuris. Paradums prasīja manu klātbūtni bērēs, bet man gar tām nebija nekā­das daļas.

Ejot pa Haistrītu, es mirkli atcerējos bērnību. Man pretī nāca meitene, kuru pazinu pirms desmit gadiem. Mūsu skatieni satikās …

Pats nezinu, kas mani pamudināja atgriezties un parunāties ar viņu. Viņa bija ļoti vienkārša meitene.

Šīs senās vietas apmeklējums likās man kā sapnis. Toreiz nejutu, ka esmu vientuļš, ka esmu pametis dzīvo pasauli un izgājis tuksnesī. Atzinu, ka man nav ne gar ko vairs daļas, bet vainoju pie tā vispārējo dzīves tuk­šumu. Kad pārnācu savā istabā, likās, ka atgriežos īste­nība. Te bija pazīstamas un mīļas lietas. Te stāvēja un gaidīja eksperimentiem sagatavotie aparāti. Gandrīz visas grūtības jau bija parvarētas, atlika izplānot tikai detaļas.

Agrāk vai vēlāk es jums, Kemp, izstāstīšu visus sa­režģītos procesus. Pašlaik mums nav vērts kavēties pie tiem. Dažus esmu paturējis prātā, bet lielākā daļa pie­rakstīta tais kladēs, kuras klaidonis nozaga. Mums jā- sadzen viņš rokā. Mums jādabūn atpakaļ klades. Galve­nais darbs bija novietot caurspīdīgo objektu, kura lauša­nas koeficientu vajadzēja pazemināt, starp diviem ētera vibrācijas izstarojuma centriem. Vēlāk es jums to izstās­tīšu sīkāk. Nē, ne jau rentgena stariem. Nezinu, vai kaut kur ir rakstīts par manējiem, bet tādi tomēr ir. Man vajadzēja divas mazas dinamomašīnas, un es tās darbināju ar lētu gāzes motoru … Pirmo eksperimentu izdarīju ar baltu vilnas lupatiņu. Bija savadi redzēt, kā baltā, mīkstā lupatiņa plīvoja staru plūsmā, tad sāka dzist kā dūmu mutulis un beidzot pazuda.

Gandrīz neticēju, ka man tas ir izdevies. Izstiepu roku tukšumā un sataustīju lupatiņu tikpat blīvu kā parasti. Neveikli satverot, man tā nokrita uz grīdas. Bija diezgan grūti to atkal atrast.

Tad izdarīju vēl vienu dīvainu eksperimentu. Iz­dzirdu ņaudienu un apgriezies ieraudzīju laukā aiz loga, uz ūdenstvertnes vāka, vāju, baltu un ļoti netīru kaķi. Man pazibēja galvā kāda doma. — «Tu man nāc taisni laikā,» es sacīju, piegāju pie loga, atvēru to un klusu pasaucu kaķi. Tas ņurdot ielēca pie manis iekšā. Nabaga dzīvnieks bija izsalcis, un es iedevu tam pienu. Viss mans ēdamais glabājās skapī turpat istabas kaktā. Paēdis kaķis sāka ošņādams apstaigāt visu istabu, acīm redzot, taisīdamies šeit palikt. Neredzamā lupata to drusku sabaidīja! Jums vajadzēja redzēt, kā viņš sprauslāja! Noguldīju viņu uz savas saliekamās gultas spilvena un, lai pilnīgi pieradinātu, iedevu sviestu.

— Un jūs eksperimentējāt ar viņu?

— Jā. Bet nav viegli iedot kaķim zāles, Kemp. Un eksperiments neizdevās.

— Neizdevās?

— Divējādā ziņā. Nevarēju pārvērst nagus un to pigmenta vielu, kas atrodas kaķa acīs. Kā to sauc? Vai jūs zināt?

— Tapetums.

— Jā, tapetums. Tas nepārvērtās. Iedevu kaķim parātu, kas izbalina asinis. Paveicu vairākus sagata­vošanās darbus, iedevu dzīvniekam opiju un noliku viņu ar visu spilvenu uz aparātiem. Kad viss pārējais jau bija izdzisis un izzudis, palika tikai divi mazi re­dzokļi.

— Savādi!

— Es nevaru to izskaidrot. Kaķis, zināms, bija sa­siets, un varēju but drošs, bet tas pamodās, būdams vēl miglains, un sāka briesmīgi ņaudēt. Tajā brīdī klauvēja pie durvīm. Tā bija vecene no apakšējā stāva, kas do­māja, ka izdaru vivisekciju. Šai vecajai žūpai pasaulē bija tikai kaķis, par ko rūpēties. Paķēru hloroformu, ie­midzināju kaķi un tad atvēru durvis. «Vai te neņaudēja kaķis?» viņa jautāja. «Mans kaķis?» — «Šeit viņa nav,» es ļoti laipni atbildēju. Viņa mazliet šaubījās un mēģināja ieskatīties istabā. Tā, protams, viņai likās dī­vaina, — kailas sienas, logi bez aizkariem, saliekamā gulta, vibrējošs gāzes motors, spoži mirguļojoši punkti un gaisā viegla hloroforma smaka. Beidzot viņai bija jāapmierinās, un viņa atkal aizgāja.

— Cik ilgi vilkās eksperiments? — Kemps vaicāja.

— Ar kaķi — trīs vai četras stundas. Kauli, cīpslas un taukaudi pazuda pēdējie, tāpat kā tumšo spalvu gali. Bet, kā jau teicu, viela, kas atrodas acs dziļumā, negribēja pilnīgi izzust. \

Laukā sen jau bija satumsis, kad pabeidzu eksperi­mentu. Bija redzamas tikai kaķa tumšās acis un nagi. Apstādināju gāzes motoru, sataustīju un noglāstīju dzīvnieku, kas bija vēl bez samaņas, un atraisīju to. Tā kā biju noguris, tad atstāju to guļam uz neredzamā spilvena un devos pie miera. Man nenāca miegs. Gu­lēju nomodā un ļāvos gurdām, bezmērķīgām domām, vēlreiz atceroties visu eksperimentu, vai arī drudžaini sapņoju, ka visas lietas kļūst ap mani miglainas un izzūd, līdz izgaisa pat zeme, uz kuras stāvēju, un man šķita, ka krītu bezdibenī. Ap pulksten diviem kaķis ņaudot sāka staigāt pa istabu. Es labinādams mēģināju to apklusināt un beidzot nolēmu izmest laukā. Atceros pārsteigumu, kad, uzdedzinot gaismu, neredzēju neko vairak kā tikai zaļi mirdzošās acis. Es būtu iedevis kaķim pienu, bet man vairs nebija. Kaķis negribēja norimt, bet notupās pie durvīm un ņaudēja. Mēģināju to saķert, lai izlaistu laukā pa logu, bet tas arvien pa­zuda un turpināja ņaudēt dažādos istabas kaktos. Bei­dzot atvēru logu un sacēlu troksni. Galu galā kaķis lai­kam izskrēja laukā. Neesmu to vairs ne dzirdējis, ne redzējis.

Tad — nezinu, kāpēc, — sāku atkal domāt par tēva bērēm un drūmo, vējaino piekalni, kur to apgla­bāja. Sāka aust gaisma. Man nebija vairs cerību iemigt, aizslēdzu dzīvokli un izgāju klaiņot pa ielām.

— Tatad pasaulē skraida apkārt neredzams ka­ķis? — Kemps jautāja.

— Ja tikai nav nosists, — neredzamais cilvēks at­bildēja. — Kāpēc gan ne?

— Kāpēc gan ne! — Kemps noteica. — Es negri­bēju jūs pārtraukt.

— Droši vien tas ir nosists, — neredzamais cilvēks vēl piebilda. — Taču zinu, ka tas vēl bija dzīvs četras dienas vēlāk un laikam tupēja zem žoga Greit Tičfīld- strītā, jo redzēju tur sastājušos pūli, kas pratoja, no kurienes atskan ņaudieni, ja tuvuma nav neviena kaķa.

Viņš krietnu brīdi klusēja un tad skarbi turpināja:

— Ļoti spilgti atceros rītu pirms savas pārvērtībās. Laikam gāju pa Greit Portlendstrītu, jo atceros ka­zarmas Olbenistrītā un jātniekus, kas izjāja pa vār­tiem. Beidzot atrados Primrouzhillas apstādījumos. Sē­dēju uz sola saulē un jutos ļoti nelāgi. Bija gaiša jan­vāra diena — viena no tām saulainajām, bet saltajām dienām, kad vēl nebija uzsnidzis sniegs. Manas nogu­rušās smadzenes mēģināja apsvērt stāvokli un izstrā­dāt darbības plānu.

Tagad, kad varēju realizēt savu nodomu, mani pār­ņēma šaubas, vai to darīt. Patiesībā biju pārstrādājies, un gandrīz četru gadu intensīvais darbs bija notrulinājis visas manas jūtas. Es biju apātisks un velti mēģi­nāju atgūt agrāko entuziasmu un aizraušanos ar atklā­jumiem, kuru dēļ aizmirsu pat sirmā tēva pazudināšanu. Nekas nelīdzēja. Ļoti labi sapratu, ka tas ir pārejošs noskaņojums, ko radījusi pārpūlēšanās un miega bads. Cerēju vai nu ar zālēm, vai ar atpūtu atkal atgūt agrāko enerģiju.

Mana vienīgā skaidrā doma bija, ka eksperiments jāturpina līdz galam. Sī ideja vēl turēja mani savā varā. Un tas bija jādara drīz, jo nauda bija jau gandrīz izsīkusi. Raudzījos uz piekalni, kur rotaļājās bērni un jaunas meitenes tos pieskatīja, un mēģināju iedomāties, cik pasakainas priekšrocības pasaulē būs neredzamam cilvēkam. Pēc brīža pārvilkos mājās, paēdu, ieņēmu krietni daudz strihnīna un iekritu ar visām drēbēm neatklātajā gultā.Strihnīns, Kemp, ir labs tonizējošs līdzeklis, kas aizdzen cilvēka gurdumu.

— Tas ir velnišķīgs līdzeklis, — Kemps sacīja.

— Pamodos. ļoti atspirdzis, bet arī diezgan sa­traukts. Jūs jau zināt.

— Pazīstu šo līdzekli.

— Kads klauvēja pie durvīm. Tas bija manas ista­bas saimnieks — vecs poļu ebrejs garā, pelēkā svārkā un netīrām tupelēm kājās. Viņš uzmācās man ar jautājumiem un pat draudiem. Viņš zinot, ka. es nakti esot mocījis kaķi. Vecene bija viņam to pastāstī­jusi. Viņš gribēja zināt visu, kas te noticis. Likumi pret vivisekciju esot ļoti stingri, viņam būšot jāatbild par tcj. Es visu noliedzu. Tad viņš teica, ka gāzes mo­tors tricinot visu māju. Tas, zināms, bija taisnība. Viņš iespraucās man garām istabā un glūnēja visap­kārt pāri savām jaunsudraba brillēm. Man piepeši kļuva bail, ka viņš varētu atklāt manu noslēpumu. Mēģināju aizstāties priekšā sagatavotajiem koncentrā­cijas aparātiem, bet tas padarīja viņu tikai vēl ziņkā­rīgāku. Ko es darot? Kāpēc dzīvojot tik noslēpumaini un viens? Vai tas viss notiekot legāli? Vai tas neesot bīstami? Es maksājot tikai parasto īri. Lai arī apkārtne esot prasta, bet viņa mājai vienmēr esot bijusi laba slava. Nespēju vairs savaldīties. Teicu, lai viņš iet laukā. Viņš sāka protestēt un tiepties, ka viņam esot tiesības te ienākt. Mirklī sagrābu viņu aiz apkakles, — kaut kas nostirkšķēja, — un viņš izkūleņoja gaitenī. Aizcirtu durvis, aizslēdzu tās un, drebēdams aiz dusmām, apsēdos.

Viņš vēl sacēla aiz durvīm lielu troksni, kam ne­piegriezu vērību, un pēc brīža aizgāja.

Tas viss noveda apstākļus līdz krīzei. Nezināju, ko viņš darīs un ko spētu izdarīt. Pārvākšanās uz jaunām telpām mani nokavētu, un to nevarēju ari atļauties, jo naudas man bija vairs tikai divdesmit mārciņu, no kurām lielākā daļa atradās bankā. Jā­pazūd! Nebija citas izejas. Citādi sāktos izmeklēšana un mana istaba tiktu izlaupīta.

Iedomājoties, ka manu darbu varētu atklāt un pār­traukt brīdī, kad tas jau gandrīz paveikts, mani pār­ņēma dusmas, un es sāku rīkoties. Paķēru savas trīs piezīmju klades un čeku grāmatiņu — tagad tas viss ir pie klaidoņa — un nosūtīju no tuvākās pasta nodaļas uz glabātuvi Greit Portlendstrītā, kur vēstules un sainī­šus varēja saņemt pēc pieprasījuma. Mēģināju klusu atstāt māju. Pārnākot redzēju, ka pa kāpnēm mierīgi kāpj uz augšu saimnieks. Kā liekas, viņš bija dzirdējis durvju virināšanu. Jums būtu jāsmejas, redzot, kā viņš palēca sāņus, kad strauji devos augšā. Viņš blenza uz mani, kad gāju tam garām, un es tā aizcirtu durvis, ka visa māja nodrebēja. Dzirdēju, ka viņš uzlīda līdz manam stāvam, brīdi vilcinājās un atkal nokāpa lejā. Tūliņ ķēros pie sagatavošanas darbiem.

Visu paveicu tai pašā vakarā un naktī. Kamēr vel sēdēju gurds un mocījos ar nelabuma sajūtu no zā­lēm, kas izbalina asinis, kāds vairākas reizes pieklau­vēja pie durvīm. Tad viss apklusa un soļi attālinājās, bet pēc brītiņa atkal atgriezās un klauvējieni atjau­nojās. Kāds mēģināja pabāzt kaut ko zem durvīm — tas bija zils papīrs. Apskaities pēkšņi piecēlos un atrāvu durvis.

«Ko jūs gribat?» jautāju.

Tas bija mans saimnieks ar uzteikuma rakstu vai citu kaut ko. Viņš to sniedza, bet laikam pamanīja, ka rokas man kļuvušas tādas savādas, un tāpēc ieska­tījās sejā.

Mirkli viņš stāvēja vaļēju muti, tad iekliedzās, svece un raksts izkrita viņam no rokām, un viņš aiz­streipuļoja pa tumšo gaiteni uz kāpņu pusi.

Es aizvēru durvis, aizslēdzu tās un piegāju pie spoguļa. Nu sapratu viņa bailes… Mana seja bija balta — kā balts akmens.

Tas tomēr bija briesmīgi. Nebiju paredzējis sāpes. Nakts pagāja mocoties ar briesmīgām graizēm, nela­buma sajūtu un nemaņā. Sakodu zobus un, kaut arī āda un viss ķermenis dega kā ugunīs, gulēju nekustē­damies kā beigts. Tagad sapratu, kāpēc kaķis ņaudēja, pirms nebiju to hloroformējis. Laime, ka dzīvoju pil­nīgi viens un man nebija apkopējas. Brīžiem elsoju, vaidēju un sarunājos pats ar sevi. Bet es neatlaidos… Zaudēju samaņu un izmocīts pamodos, kad bija jau tumšs.

"Sāpes bija pārgājušas. Domāju, ka daru sev galu, bet man viss bija vienalga. Nekad neaizmirsīšu to rītu un dīvainās izbailes, redzot, ka manas rokas kļuvušas kā blāvs stikls. Vēroju, kā tās, gaismai pieņemoties, kļuva caurspīdīgākas un plānākas, līdz beidzot varēju

20* 307 saskatīt caur tām istabas briesmīgo nekārtību, laī gan aizvēru caurspīdīgos plakstus. Mani locekļi kļuva stiklaini, izdzisā un izzuda kauli un artērijas un bei­dzot — sīkie, baltie nervi. Es griez'u zobus un izturēju līdz galam … Beidzot atlika tikai bālganie nagu gali un brūns skābes traips uz pirkstiem.

Ar pūlēm piecēlos. Sperot soļus ar neredzamajām kājām, sākumā biju tik nevarīgs kā mazs bērns. Es biju nespēcīgs un ļoti izsalcis. Piegāju un ieskatījos spogulītī, bet neredzēju neko — itin neko, atskaitot bālu pigmentu, kas vēl bija palicis aiz acs tīklenes un bija blāvāks par miglu. Pārliecos pār galdu un pie­spiedu pieri spoguļa stiklam.

Bija vajadzīgs ārkārtīgs gribas spēks, lai piespiestu sevi atgriezties pie aparātiem un pabeigt eksperimentu.

Priekšpusdienu nogulēju, pārvilcis palagu pār galvu, lai gaisma nespiestos acīs, bet ap pusdienas laiku mani atkal uzmodināja klauvējiens. Es biju at­spirdzis. Piecēlos sēdus, sāku klausīties un izdzirdu čukstus. Pielēcu kājās un pēc iespējas klusu izjaucu aparātu savienojumu un novietoju tos izklaidus, lai neviens neuzminētu to iepriekšējo stāvokli. Drīz vien atkal nodārdēja klauvējieni un atskanēja balsis — sakuma mana saimnieka un tad vēl divas citas. Es atbildēju, lai iegūtu laiku. Man pagadījās pa rokai neredzamā lupata un spilvens. Atvēru logu un izmetu tos uz ūdenstvertnes vāka. Kad atvērās logs, smagi noblākšķēja durvis. Kāds iespēra pa tām, jo gribēja tās atlauzt, taču pirms dažām dienām pieliktās stiprās bultas nepadevās. Troksnis uztrauca un saniknoja mani. Es sāku drebēt un steigties.

Sametu istabas vidū izplēstas burtnīcas lapas, sal­mus, iesaiņojamo papīru un atgriezu gāzes vadu. Durvīs sāka krist smagi sitieni. Nevarēju atrast sēr­kociņus. Dusmās dauzīju ar dūrēm sienu. Aizgriezu atkal ciet gāzes vadu, izkāpu pa logu uz ūdenstvertnes vāka un viegli pievēru logu. Es biju neredzams un drošībā, bet, drebēdams aiz dusmām, vēroju, kas notiks. Redzēju, ka viņi sašķaidīja durvju dēli, bet nā­košajā brīdī atlauza bultas un stāvēja atvērtajās durvīs. Tas bija saimnieks ar abiem padēliem — stip­riem divdesmit trīs vai četrus gadus veciem jau* nekļiem. Aiz viņiem snaigstījās vecā ragana no apak* sējā stāva.

Varat iedomāties šo cilvēku pārsteigumu, kad viņi atrada istabu tukšu. Viens no jaunekļiem tūliņ pie­skrēja pie loga, atvēra to un paskatījās laukā. Viņa ieplestās acis, biezās lūpas un bārdainā seja atradās tikai kādu pēdu no manis. Gribēju jau gandrīz iesist pa viņa dumjo fizionomiju, bet atturēju savilkto dūri.

Viņš skatījās man tieši cauri. Tāpat darīja arī pārējie, kas viņam pievienojās. Vecais paglūnēja zem gultas, un tad viņi visi drūzmējās ap skapi. Beidzot viņi ilgi sarunājās, jaukdami ebreju valodu ar Lon­donas ielu žargonu, un nosprieda, ka neesmu viņiem nemaz atbildējis, — tas tikai tā izlicies. Sēžot aiz loga un vērojot šos četrus cilvēkus, dusmas man no­mainīja ārkārtīga pacilātības sajūta, jo vecā dāma ienākdama aizdomu pilna skatījās visapkārt kā kaķis un mēģināja uzminēt, kur esmu palicis.

Saimnieks, cik varēju saprast viņa žargonu, bija vienis prātis ar veco dāmu, ka nodarbojos ar vivisek- ciju. Dēli izkropļotā angju valodā apgalvoja, ka esmu elektriķis, un rādīja uz dinamomašīnām un radiāci­jas aparātiem. Viņi visi baidījās, ka neierodos, lai gan vēlāk atradu, ka viņi bija aizbultējuši ārdurvis. Vecā dāma paskatījas skapī un zem gultas. Uz sliekšņa parādījās mans kaimiņš, zivju pārdevējs, kas dzīvoja kopā ar miesnieku man tieši pretī. Viņu iesauca iekšā un sastāstīja neiedomājamas lietas.

Man iešāvās prātā, ka gudrs un izglītots cilvēks, redzot īpatnējos radiācijas aparātus, uzminētu manu noslēpumu, tāpēc, izmantodams izdevīgu brīdi, iekāpu pār palodzi istabā un, aizmanījies aiz vecenes muguras, uzgāzu vienu dinamomašīnu otrai un sadauzīju abas. Kā viņi izbijās! … Kamēr viņi mēģināja izskaidrot, kā taš noticis, izslīdēju no istabas un klusu kāpu lejup.

Es iegāju kādā dzīvojamā istabā un pagaidīju, kamēr viņi nonāca lejā. Viņi vēl arvien sprieda un prā­toja. Visi bija mazliet vīlušies, jo nebija atraduši manā istabā nekā briesmīga, un visi bija mazliet samul­susi, jo nezināja, vai ir likumīgi izturējušies pret mani. Tikko visi nogāja lejā, es atkal uzmanījos augšā ar serkociņiem, aizdedzināju papīru un saslauku kaudzi, uzmetu virsu vēl krēslus un gultasdrēbes un pievadīju ar kaučuka cauruli gāzi…

— Jūs aizdedzinājāt māju? — Kemps iesaucās.

— Jā, es aizdedzināju māju! Tā bija vienīgā iespēja slēpt pēdas, un māja, bez šaubām, bija apdrošināta … Klusu atbultēju ārdurvis un izgāju uz ielas. Es biju neredzams un tikai tagad sāku saprast, kādas man bija ārkārtīgas iespējas. Galvā brieda pārdroši un brīnišķīgi nodomi, kurus tagad varēju piepildīt, nebaidoties ne­kāda soda.