Neredzamais cilvēks

IV MISTERA KASA SARUNA AR SVESINIEKU

Es diezgan sīki aprakstīju svešinieka ierašanos Aipingā, lai lasītājs saprastu dīvainos iespaidus, ko tā radīja. Viņa dzīvi līdz ievērojamajai biedrības svētku dienai, atskaitot divus savādus gadījumus, var pārstāstīt visai pavirši. Notika dažas sadursmes ar misis Holu par mājas kārtību, bet viņš ik reizes patu­rēja virsroku, jo viegli izpalīdzējis ar īpašu piemaksu. Tā tas gāja līdz aprīļa beigām, kad varēja manīt, ka viņam sāk trūkt naudas. Holam viņš nepatika, un tas, kad vien drīkstēja, runāja, ka prātīgāk butu tikt no viesa vaļā, bet savu nepatiku Hols lepni apslēpa un pēc iespējas izvairījās sastapties ar viesi.

— Pagaidi līdz vasarai, kad sāks nākt māksli­nieki, — misis Hola ar ziņu teica. — Tad redzēsim. Var būt, ka viņš ir drusku uzpūtīgs, bet, saki nu ko sacīdams, maksājumus gan vienmēr nokārto laikā.

Svešinieks neapmeklēja baznīcu un viņam pat ap­ģērba ziņā nebija nekādas starpības starp svētdienu un darbdienu Viņš, pēc misis Holas domām, strādaja ļoti untumaini. Daždien viņš nonāca lejā agri un stra- dāja visu laiku, citreiz — piecēlās vēlu, staigāja pa istabu, stundām skaļi pukojās, smēķēja vai arī gulēja atzveltnes krēslā pie kamīna. Viņam nebija nekādu sakaru ar ārpasauli. Viņa garastāvoklis bija ļoti mai­nīgs; lielāko tiesu viņš izturējās kā cilvēks, ko pār­ņēmis grūti valdāms sapīkums, un vienu vai divas reizes pēkšņā dusmu lēkmē viņš kaut ko sasita, sa­plēsa vai salauza. Viņam izveidojās paradums pusbalsī sarunāties ar sevi, bet, lai arī misis Hola klausījās cik uzmanīgi klausīdamās, viņa nekā nesaprata no tā, ko dzirdēja.

Dienu viņš reti atstāja māju, bet krēslā, vienalga, vai laiks bija auksts vai ne, izgāja, satinies līdz deguna galam un izvēlējās vientuļākas takas, kā arī tās, kas bija koku un pakalnu apēnotas. Viņa briļļu redzokļi un spokainā, notītā seja zem cepures platās malas tumsā nepatīkami pārsteidza vienu vai divus mājup ejošus strādniekus. Tediju Henfriju, kurš kādu vakaru ap pusdesmitiem izklumburoja no «Sarkanā svārka», pēkšņi atvērto viesnīcas durvju gaismā nejauki izbie­dēja svešinieka baltais pauris (viņš gāja, cepuri rokā turēdams). Bērni, kas redzēja viņu mijkrēslī, sapņoja fKar bubuļiem, un bija jāšaubās, vai viņš ienīda puikas vairāk kā tie viņu, bet starp abām pusēm valdīja visai stipra nepatika.

Cilvēks ar tik uzkrītošu ārieni un izturēšanos tādā ciemā kā Aipingā neglābjami kļuva par pastāvīgu sarunu tematu. Domas par viņa nodarbošanos stipri dalījās. Misis Hola šai jautājumā bija smalkjūtīga. Ja kāds jautāja, viņa, lēni izrunādama balsienus, it kā baidīdamās pārsacīties, ļoti piesardzīgi paskaidroja, ka viņš esot «eksperimentējošs zinātnieks». Ja viņai jau­tāja, kas ir eksperimentējošs zinātnieks, viņa ar zi­nāmu pārākumu atbildēja, ka vairums izglītotu ļaužu to zinot, un tad paskaidroja, ka viņš «izdara atklā­jumus». Viņa teica, ka ar viesi noticis nelaimes gadī­jums, kas uz laiku izbalinājis viņa seju un rokas, bet, tā kā viņš esot jūtīgas dabas, tad viņam netīkot, ka ļaudis to ievērojot.

Viņai aiz muguras plaši izplatījās uzskats, ka viņš ir noziedznieks, kas grib izbēgt tiesai, un satuntuļojas, lai viņu neatrastu policija. Šī doma radās mistera Te- dija Henfrija galvā. Bet kopš februāra otrās puses nebija zināms, ka būtu ticis pastrādāts kaut mazākais noziegums. Skolotāja amata kandidāta Gulda fantā­zijā pārstrādāta, šī teorija pieņēma tādu veidu, ka svešinieks ir pārģērbies anarhists, kas izgatavo sprāgst­vielas, un Gulds apņēmās, cik laiks atļautu, uzņemties detektīva pienākumus. Izsekošana galvenokārt izpau­da'. tādejādi, ka viņš ļoti cieši vērās svešiniekā, kad vien viņu satika, un izprašņāja par svešinieku cil­vēku., kas to nekad nebija redzējuši, bet viņš nekā neatklāja.

Citi pievienojās misteram Fīrensaidam un vai nu pieņēma versiju, ka viesis ir raibs, vai arī kādu tās variantu. Sailess Dargans, piemēram, apgalvoja, ka svešais drīz vien kļūtu bagāts,^ja gribētu rādīt sevi tirgos. Tā kā viņš bija bībelnieks, tad salīdzināja sve­šinieku ar vīru, kas apracis savu dālderi. Vēl citi uzskatīja svešinieku par nekaitīgu plānprātiņu. Šim uzskatam bija tā priekšrocība, ka tas uzreiz izskaid­roja visu. Starp šīm galvenajām grupām bija vēl arī tādi, kas šaubījās, un tādi, kas pieņēma gan vienu, gan otru variantu. Saseksas iedzīvotāji nav visai māņ­ticīgi, un tikai pēc aprīļa sākuma notikumiem ciemā izplatījās baumas par pārdabiskām parādībām. Arī tad ticēja tām vienīgi sievietes.

Taču, lai aipingieši domātu par svešinieku ko do­mādami, nevienam viņš nepatika. Garīga darba strād­nieks pilsētā varbūt saprastu viņa viegli aizkaitināmo dabu, bet šiem mierīgajiem Saseksas iedzīvotājiem tā radīja tikai izbrīnu. Sad un tad tos iztrūcināja viņa neapvaldītie žesti; kad bija satumsis, viņš strauji uz- drāzās tiem virsū aiz klusiem stūriem; viņš gandrīz brutāli atgrūda visus tos, kas bikli viņam tuvojās savā ziņkārē; viņam patika krēsla, un viņš tāpēc aizslēdza durvis, aizklāja logus un izdzēsa sveces un lampas. Kas ar visu to varēja samierināties? Ļaudis grieza ceļu, kad viņš gāja caur ciemu, un, kad viņš bija pa­gājis garām, jaunie jokdari uzlocīja apkakli, novilka cepuri uz acīm un satraukti soļoja nopakaļ, imitēdami viņa mistisko izturēšanos. Tajā laikā bija populāra dziesma «Bubulis». Miss Sečela dzfedāja to skolas kon­certā baznīcas lampu iegādei par labu, un vēlāk, kad vien satikās pāris ciema ļaužu un parādījās svešinieks, klusāk vai skaļāk arvien tika nosvilpota kāda šīs me­lodijas takts. Pat mazi bērni, vakarā vēlāk palikuši laukā, nosauca viņam pakaļ «bubulis!» un satraukti un sajūsmināti laidās lapās.

Vietējo ārstu Kasu mocīja ziņkāre. Apsēji modi­nāja viņā profesionālu interesi, baumas par tūkstoš un vienu pudeli — skaudīgu apbrīnu. Visu aprīli un maiju viņš meklēja izdevību parunāties ar svešinieku un beidzot ap vasaras svētkiem nevarēja vairs no­ciesties un izmantoja par ieganstu gadījumu, ka tika vākti ziedojumi ciema žēlsirdīgajai māsai. Viņš bija pārsteigts, ka misters Hols nezināja viesa vārdu.

— Viņš sacīja savu vārdu, — misis Hola gluži ne­pamatoti apgalvoja, — bet es labi nesadzirdēju. — Viņai šķita ļoti muļķīgi, ka viņa nezina šā cilvēka vārdu.

Kass pieklauvēja pie viesistabas durvīm un iegāja. Iekšā atskanēja labi sadzirdams lāsts.

— Piedodiet, ka traucēju, — Kass teica. Tad durvis aizvērās un misis Hola nedzirdēja vairs turpmāko sarunu.

Nākošajās desmit minūtēs bija dzirdamas tikai neskaidras balsis, tad kāds pārsteigumā iekliedzās, samīņājās, apgāzās krēsls, nodārdēja smieklu rēciens, durvīm tuvojās ātri soļi, un tajās, atskatīdamies pār plecu, nobālis parādījās Kass. Viņš atstāja durvis aiz sevis vaļā un, nepametis ne acu uz misis Holu, lie­liem soļiem devās cauri priekšnamam lejā pa kāpnēm un aizsteidzās pa ceļu. Cepuri viņš nesa rokā. Misis Hola stāvēja aiz letes un lūkojās uz viesistabas atvēr­tajām durvīm. Tad viņa dzirdēja, ka svešinieks klusu nosmējās un nāca pāri istabai. Viņa nevarēja no tās vietas, kur atradās, redzēt svešinieka seju. Viesistabas durvis aizcirtās, un atkal valdīja klusums.

Kass devās tieši uz ciemu pie mācītāja Bantinga.

— Vai esmu jucis? — Kass strupi jautāja, ieejot mazajā, trūcīgi iekārtotajā kabinetā. — Vai es izskatos pēc nenormāla cilvēka?

— Kas tad noticis? — mācītājs brīnījās un uzlika gliemežvāka slogu uz topošā sprediķa tukšajām lapām.

— Tas zellis viesnīcā …

— Jā?

— Dodiet man kaut ko iedzert, — Kass palūdza un apsēdās.

Kad uztraukums bija nomierināts ar glāzi lēta vīna vienīgo dzērienu, ko labais mācītājs varēja pie­dāvā!, Kass atstastīja sarunu ar svešinieku.

līs ieeju, viņš aizelsdamies runāja, — un lūdzu, lai parakstās par labu žēlsirdīgās māsas fon­dam. Kad iegāju, viņš bija sabāzis rokas kabatās un lempīgi atzvēlās krēslā. Viņš nošņaukājās. Teicos esam dzirdējis, ka viņš interesējas par zinātni. «Jā,» viņš atbildēja un atkal nošņaukājās. Viņš šņaukāja visu laiku, jo, acīm redzotv bija stipri apaukstējies. Nav brīnums, ja tā notinas. Sāku klāstīt par žēlsirdīgo māsu un visu laiku turēju acis vaļā. Visur pudeles, ķimikālijas. Svari, statīvos iestiprinātas mēģenes un — prīmulu smarža. Vaicāju, vai viņš ziedos. Sacīja, ka padomāšot. Tad prasīju tieši, vai viņš nodarbojas ar pētījumiem. Tā esot gan. Vai ilgstošiem pētījumiem? Viņš noskaitās. «Sasodīti ilgstošiem!» atcirta, jo ne­varēja vairs novaldīties. «Ak tā!» es iesaucos.

Tad viņš klāja visu vaļā. Vīram sirds bija pilna, un mans jautājums atraisīja viņam mēli. Viņš esot dabūjis recepti — ļoti svarīgu recepti, — viņš gan ne­teica, kādam nolūkam. — «Medicīnisku?» — «Pie velna! Ko jūs ošņājat?» Es atvainojos. Viņš atkal cie­nīgi nošņaukājās un noklepojās. Viņš izlasījis recepti. Piecas sastāvdaļas. Nolicis, aizgriezis galvu. Caurvējš no loga pacēlis papīru. Kaut kas nočabējis. Viņš esot strādājis istabā, kur vaļējs kamīns. Noplīvojis papīrs, un recepte kamīnā jau uzliesmojusi. Kad viņš piestei­dzies, tā nozudusi dūmvadā. Tāl Tai brīdī, lai stāstu ilustrētu, pacēlās viņa piedurkne.

— Ko?

— Ne jau roka. Tikai tukša piedurkne. Debess! Es domāju, ka viņš ir sakropļots, ka viņam ir mākslīga roka, kuru viņš noņēmis. Tad man ienāca prātā, ka tas tomēr ir savādi. Pie velna, kas gan notur piedurkni paceltu un atvērtu, ja tajā nekā nav? Es jums saku, it nekā nebija iekšā. It nekā līdz pašai locītavai. Es varēju ieskatīties pa to līdz elkonim, un pa plīsumu drēbē iespīdēja gaisma. «Augstais dievs!» es iesaucos. Viņš aprāvās. Paskatījās ar tumšajiem briļļu stikliem uz mani un uz savu piedurkni.

— Un tad?

— Tas ir viss. Viņš neteica ne vārda, tikai paskatījās un ātri iebāza piedurkni atkal kabatā. «Es stāstīju,» viņš sacīja, «ka recepte sadega, vai ne?» Un vaicājoši noklepojās. «Velns, kā jūs varat tā kustināt tukšu piedurkni?» es prasīju.

«Tukšu piedurkni?» — «Jā,» es atbildēju, «tukšu piedurkni.»

«Vai tā ir tukša piedurkne? Vai jūs redzējāt, ka tā ir tukša piedurkne?» Viņš pielēca kājās. Es arī pie­cēlos. Viņš tuvojās man trim ļoti lēniem soļiem un pienāca gluži klāt. Nikni nošņaukājās. Es nekustējos ne no vietas, un, lai mani uzkar, liekas gan, ka šie redzokļi un satītā poga nobiedētu katru, ja tā mierīgi nāktu virsū. «Jūs teicāt, ka tā ir tukša piedurkne?» — viņš vaicāja. «Zināms,» es atbildēju. Viņš klusēdams blenza manī tā, kā cilvēks ar atklātu seju, bez brillēm, nekad nevarētu. Tad viņš gluži mierīgi atkal izvilka no kabatas piedurkni un pacēla pret mani roku, it kā gribētu atkal parādīt. Viņš darīja to ļoti ļoti lēnām. Es skatījos. Likās, pagāja vesela mūžība. «Nu?» es noklepojies sacīju, «Tajā nekā nav.»

Bija taču kaut kas jāsaka. Man sāka mesties bail. Es labi varēju ieskatīties piedurknē. Viņš lēni lēni iz­stiepa to pret mani — lūk tā, — līdz aproce atradās pāris desmit centimetru no manas sejas. Dīvaini redzēt, kad pretī ta paceļas tukša piedurkne. Un tad .. t

— Nu?

— Kaut kas — gluži kā divi pirksti — ieknieba man degunā.

Bantings sāka smieties.

— Tur it nekā nebija! — Kass teica, spalgi uzsve­rot «nekā». — Jūs varat smieties, bet es jums saku, es tā pārbijos, ka iezvēlu viņam pa aproci, apgriezos un izskrēju no istabas, — es pametu viņu .. /

Kass apklusa. Nebija šaubu, ka viņa izbailes bija patiesas. Viņš nevarīgi apskatījās apkārt un iztukšoja otru glāzi lieliskā mācītāja draņķīgā vīna.

— Es jums saku, ka tad, kad iesitu pa viņa pie­durkni, man nudien likās, ka situ pa roku. Bet tur ne­bija rokas! Tur nebija ne ēnas no rokas!

Mislers Bantings brīdi klusēja un aizdomu pilns uzlilkoļa Kasu.

Ta*. ii visai ievērojams notikums, — viņš sa­cīja un izskatijas ļoti nopietns un gudrs. — Tas pa­liesam ir visai ievērojams notikums, — viņš prātīgi uzsvēra.