Neredzamais cilvēks

XXVII KEMPA MĀJA IELENKTA

Kemps lasīja uz netīras papīra strēmeles ar zīmuli rakstītu vēstuli.

«Jūs esat bijis ļoti enerģisks un veikls,» tā tur bija teikts, «lai gan nevaru iedomāties, ko gribat ar to panākt. Jūs esat pret mani. Jūs mani vajājāt visu dienu un mēģinājāt laupīt nakts atpūtu, bet es tomēr, par spīti visam, ēdu un gulēju, un cīņa tagad ti­kai sākas. Cīņa tikai sākas. Man nekas cits neatliek, ka uzsākt teroru. Paziņoju, ka sākas pirmā terora diena. Varat pavēstīt policijas priekšniekam un visiem pā­rējiem, ka par Bardoku vairs nevalda karaliene, bet es — Tero'rs! Šī ir jaunā laikmeta, Neredzamā cilvēka laikmeta pirmā gada pirmā diena. Esmu Neredzamais cilvēks Pirmais. Varu teikt, ka valdīt man nenāksies grūti. Pirmajā dienā par brīdinājumu citiem tiks no­tiesāts cilvēks vārdā Kemps. Viņam šodien jāmirst. Viņš var ieslēgties, paslēpties, likt sevi apsargāt un, ja grib, uzvilkt bruņas, bet viņam tuvojas nāve, nere­dzama nāve. Lai viņš sper aizsardzības soļus, tas tikai vēl vairāk uztrauks manus pavalstniekus. Nāve tu­vosies ap pusdienu no vēstuļu kastītes. Vēstule iekritīs tajā, kad garām ies pastnieks, un tad sāksies! Cīņa sākusies. Nāve tuvojas. Ļaudis, nepalīdziet viņam, jo tad arī jūs tiksiet nogalināti. Kempam šodien jāmirst.»

Kemps divas reizes pārlasīja vēstuli.

— Tie nav joki, — viņš sacīja. — Tā ir viņa valoda. Un viņš nopietni tā domā.

Viņš apgrieza salocīto lapu un tajā pusē, kur bija adrese, ieraudzīja Hintendīnas pasta zīmogu un pro­zaisko atzīmi: «Jāpiemaksā divi pensi.»

Kemps lēnām piecēlās, nepabeidzis otrās brokas­tis, — vēstuli atnesa vienos, — un iegāja darbistabā. Viņš pazvanīja un, kad ienāca saimniece, lika viņai tūliņ apstaigāt māju, pārliecināties, vai ir ciet visi logi, un aiztaisīt slēģus. Viņš pats aiztaisīja darbista­bas loga slēģus. Tad viņš atslēdza guļamistabā kādu atvilktnīti un izņēma no tās mazu revolveri. Rūpīgi pārbaudījis, viņš iebāza to savu mājassvārku kabatā. Viņš uzrakstīja vairākas īsas vēstules, vienu adresē­dams policijas priekšniekam Edaijam, un iedeva tās kalponei, lai iznēsā, sīki paskaidrodams, kā atstāt māju.

— Briesmas nedraud, — viņš sacīja un domās pie­bilda: «Jums.»

Visu to paveicis, viņš labu laiku domāja un tad atgriežas pie padzisušaļām brokastīm.

Ēdot viņš atkal bieži iegrima domās un beidzot uzsita duri uz galda.

— Mēs viņu dabūsim. Es viņu pievilināšu. Viņš aizies par tālu.

Tad viņš uzgāja darbistabā, rūpīgi aiztaisīdams aiz sevis visas durvis.

— Tā ir sacensība, — viņš teica, — dīvaina sacen­sība. Lai arī jūs esat neredzams, mister Grifin, un drosmīgs, man ir visas izredzes uzvarēt. Grifins ar savu atriebību ir contra mundum [1] .

Viņš stāvēja pie loga un raudzījās uz saulaino piekalni.

— Viņam ik dienas jādabūn barība, — un es viņu neapskaužu. Vai viņš pagājušo nakti tiešām gulējis? Droši vien kaut kur zem klajas debess, lai izvairītos no sadursmēm. Kaut nu tveici nomainītu labi auksts un lietains laiks! Varbūt viņš mani pašlaik novēro.

Kemps piegāja tuvāk logam. Kaut kas asi atsitās pret mūri virs loga, un viņš strauji atrāvās atpakaj,

«Es k|ūstu nervozs,» Kemps domāja, bet pagāja piecas minūtes, pirms viņš atkal uzdrošinājās tuvo­ties logam.

— Tas laikam bija zvirbulis, — viņš noteica.

Drīz vien atskanēja ārdurvju zvans, un Kemps steidzās lejā. Viņš atslēdza durvis, aizkabināja tām priekšā važiņu un tad, pats nerādīdamies, uzmanīgi tās attaisīja. Viņu uzrunāja pazīstama balss. Tas bija Edaijs.

— Jūsu kalponei izdarīts uzbrukums, — Edaijs aiz durvīm teica.

— Ko? — Kemps iekliedzās. v

— Viņai atņemta jūsu vēstule. Viņš ir šeit tuvumā. Ielaidiet mani!

Kemps noņēma važiņu, un Edaijs pa šauru sprau- dziņu iespiedās iekšā. Priekšnamā viņš ar lielu at­vieglojuma sajūtu noskatījās, kā Kemps atkal nostip­rina durvis.

— Vēstule viņai izrauta no rokām. Viņa briesmīgi pārbijusies. Pašlaik viņa atrodas iecirknī. Nervu sabru­kums. Viņš ir šeit tuvumā. Kas tur bija rakstīts?

Kemps izgrūda lāstu.

— Kāds es biju muļķis! — viņš iesaucās. — Man vajadzēja to paredzēt. No Hintendīnas līdz šejienei nav ne stundas gājiens. Sākas!

— Kas noticis? — Edaijs jautāja.

— Paskatieties, — Kemps sacīja un ieveda viņu kabinetā. Tur viņš pasniedza Edaijam neredzamā cii- vēka vēstuli. Edaijs izlasīja to un viegli iesvilpās.

— Un ko jūs rakstījāt? — viņš jautāja.

— Es kā muļķis izplānoju viņam lamatas un sūtīju šo plānu jums ar kalponi. Nu tas ir viņa rokās.

Arī Edaijs izgrūda lāstu.

— Viņš aizbēgs, — Edaijs teica.

— Neaizbēgs, — Kemps atbildēja.

Augšā atskanēja plīstošu stiklu šķindas. Edaijs ma­nīja, ka Kempam kabatā pazib revolvera stobrs.

— Tas logs ir augšstāvā, — Kemps teica un pir­mais devās augšā.

Kad viņi bija vēl kāpnēs, atkal nošķindēja stikli. Darbistabā viņi redzēja, ka izsisti divi logi, puse ista­bas piebārstīta stikla drumslām un uz rakstāmgalda guļ liels olis. Abi apstājās durvīs un aplūkoja postažu, Kemps atkal izgrūda lāstu, bet tajā pašā brīdī ar šā­vienam līdzīgu troksni nošķinda trešais logs. Starainais plīsums mirkli vēl noturējās un tad iegāzās istabā, sašķīstot robainos, trīsstūrainos gabalos.

— Ko tas nozīmē? — Edaijs iesaucās.

— Tas ir sākums, — Kemps sacīja.

— Vai šeit iespējams uzrāpties?

— Kaķim arī ne.

— Vai logiem nav slēģu?

— Nē. Tie ir tikai apakšējā stāva logiem. Paklau!

Lejā atskanēja blīkšķis un tad stipri triecieni pa

dēli.

— Lai velns parauj! — Kemps iesaucās. — Tas būs — jā — tas ir guļamistabas logs. Viņš grib iz­dauzīt visus logus. Bet viņš ir muļķis. Slēģi ir iekš­pusē un stikli birs uz āru. Viņš sagriezīs kājas.

Plīsa atkal kads logs. Viņi abi apjukuši stāvēja kāpnēs.

— Es zinu, ko darīt! — Edaijs teica. — Iedodiet man spieķi vai citu ko, es došos lejā uz iecirkni un pa­laidīšu dzinējsuņus. Tad mēs viņu notversim.

Atkal kāds logs pievienojās iepriekšējiem.

— Vai jums nav revolveris? — Edaijs jautāja.

Kemps iebāza roku kabatā. Viņš vilcinājās.

— Man nav neviena, ko aizdot. «

— Es atnesīšu atpakaļ, — Edaijs sacīja. — Jūs būsiet šeit drošībā.

Kemps, sakaunējies par saviem mazajiem meliem, sniedza viņam ieroci.

— Tagad iesim uz durvīm, — Edaijs teica.

Kamēr viņi vilcinādamies stāvēja priekšnamā, atkal

nošķindēja un sašķīda kāds guļamistabas logs. Kemps sāka tik klusu, cik vien bija iespējams, bultēt vaļā durvis. Viņa seja bija mazliet bālāka nekā parasti.

— Ejiet ātri laukā, — viņš sacīja.

Nākamajā brīdī Edaijs jau atradās laukā uz kāp­nēm un bultas atkal aizkrita ciet. Viņš brīdi kavējās, jo drošāk jutās, atspiedies ar muguru pret durvīm. Tad viņš stalti un varonīgi devās lejā pa kāpnēm. Viņš pargāja pāri mauriņam un tuvojās vārtiem. Likās, ka zālei pārskrien viegla vēja pūsma. Kaut kas sakustē­jās viņam līdzās.

— Pagaidiet, — kāda balss sacīja. Edaijs sastinga, un viņa roka sažņaudza revolveri.

— Nu? — viņš jautāja nobālis un drūms, ik nervs bija saspīlēts.

— Esiet tik laipns un ejiet atpakaļ, — svešā balss skanēja tikpat stingri un drūmi kā Edaijam.

— Man ļoti žēl, — Edaijs mazliet piesmacis ieru­nājās un apslapināja ar mēli lūpas.

Viņam šķita, ka balss atskan pa kreisi. Varbūt laimētos trāpīt?

— Kurp jūs ejat? — balss jautaja.

Abi pretinieki ātri sakustējās, un Edaija kabatas stūrī pamirdzēja kaut kas spožs.

Edaijs tomēr atteicās no sava nodoma un vilcinājās.

— Tā ir mana darīšana, kur eju, — viņš lēni sacīja.

Viņš vēl nebija pabeidzis runāt, kad sajuta^ ap

kaklu roku, dabūja spērienu pa muguru un nogāzās zemē. Edaijs neveikli izrāva revolveri un izšava, kā pagadījās, bet nākamajā brīdī dabūja pa muti, un re­volveris viņam tika izrauts. Viņš velti mēģināja satvert glumu locekli, gribēja piecelties kājās, bet atkrita at­pakaļ.

— Pie velna! — Edaijs iesaucās.

Balss iesmējās.

— Es jūs nogalinātu, ja man nebūtu žēl lodes, — tā sacīja.

Viņš ieraudzīja sešu pēdu augstumā pār sevi re­volvera stobru.

— Nu? — Edaijs piecēlās sēdus.

— Celieties augšā! — balss teica.

Edaijs piecēlās.

— Klausieties! — balss stingri turpināja. — Ne­taisiet jokus! Ja jūs nevarat redzēt manu seju, neaiz­mirstiet, ka redzu jūsējo. Jums jāiet atpakaļ uz māju.

— Viņš' nelaidīs mani iekšā, — Edaijs atbildēja.

— Žēl, — 'neredzamais cilvēks sacīja, — man nav pret jums nekāda naida.

Edaijs atkal apslapināja lūpas. Viņš novērsa ska­tienu no revolvera stobra un ieraudzīja pusdienas saulē tālumā ļoti zilu un tumšu jūru, līdzenas zaļas kāpas, baltu klinti un pilsētas daudzos jumtus. Piepeši viņš saprata, ka dzīve ir ļoti skaista. Viņa skatiens atgrie­zās pie mazā metāla priekšmeta, kas sešu pēdu attā­lumā karājās starp debesi un zemi.

— Ko lai es daru? — viņš drūmi jautāja.

— Ko lai e s daru? — jautāja neredzamais cii-» vēks. — Jūs ejat pēc palīgiem. Jums atliek tikai griez­ties atpakaļ.

— Es mēģināšu. Bel, ja viņš laidīs mani iekšā, vai apsolāties nelauzties durvīs?

— Man pret jums nav nekāda naida, — balss sacīja.

Izlaidis Edaiju laukā, Kemps uzskrēja darbistabā un, laipodams pārkāpis pāri stikla drumslām, sāka uz­manīgi vērot pār palodzes malu. Viņš redzēja, ka Edaijs sarunājās ar neredzamo.

— Kāpēc viņš nešauj? — Kemps brīnījās. Tad re­volveris sakustējās, un Kempam iesitās acīs atspīdums no stobra. Viņš aizēnoja ar roku acis un mēģināja ska­tīties žilbinoša stara virzienā.

— Nu ja, — viņš sacīja. — Edaijs atdevis viņam revolveri.

— Apsolieties nelauzties durvīs, — Edaijs lūdza, — Neaizraujieties par daudz, ja jums tā veicas! Dodiet man izdevību!

— Ejiet atpakaļ uz māju. Es jums skaidri saku, — neapsolu neko.

Šķita, ka Edaijs piepeši izšķīrās. Viņš apgriezās un lēnām tuvojās mājai uz muguras sakrustotām rokām. Kemps pārsteigts viņu vēroja. Revolveris nozuda, pa­zibēja un atkal nozuda, bet, ciešāk ieskatoties, varēja redzēt, ka mazais tumšais priekšmets visu laiku sekoja Edaijam. Tad notikumi norisinājās ātri. Edaijs atlēca atpakaļ, apcirtās un tvēra šo mazo priekšmetu, no­kļūdījās, izpleta rokas un nokrita uz mutes. Gaisā uzpeldēja zils dūmu mākonītis. Kemps nedzirdēja šā­viena troksni. Edaijs mēģināja pakustēties, paslējās uz vienas rokas, bet nokrita un palika guļam.

Kemps labu laiku vēroja Edaija mierīgo, bezrūpīgo pozu. Bija ļoti silta un klusa pēcpusdiena. Visa pa­saule likās kā sastingusi, tikai divi dzelteni tauriņi dzenāja viens otru dārzā starp māju un vārtiem. Edaijs gulēja mauriņā netālu no vārtiem. Visu vasarnīcu slēģi gar kalna ceļu bija aizvērti, tikai mazā zaļā dārza mājiņā varēja redzēt baltu stāvu, tur laikam bija aiz­midzis kāds vecs vīrs. Kemps uzmanīgi pārlūkoja mājas apkārtni, vai atkal nepazibēs revolveris, bet tas bija nozudis. Viņa skatiens apstājās pie Edaija … Jā, cīņa sākās.

Tad pie ārdurvīm atskanēja zvans un klauvējieni, kas kļuva arvien trokšņaināki, bet kalpotāji pēc Kempa pavēles bija ieslēgušies savās istabās. Troksnis ap­rima un iestājās klusums. Kemps klausījās un tad uzmanīgi palūkojās pēc kārtas pa visiem trim logiem.

Viņš izgāja kāpnēs un uztraukts turpināja klausīties. Tad viņš guļamistabā apbruņojās ar krāsns urķi un nogāja atkal pārbaudīt apakšējā stāva logu aizlaidnes. Viss bija klusu un kārtībā. Kemps atgriezās darbistabā, Edaijs nekustīgi gulēja celiņa malā tāpat, kā bija nokritis. Pa ceļu no vasarnīcu puses nāca šurp kalpone ar diviem policistiem.

Visur valdīja pilnīgs klusums. Šķita, ka trīs nācēji tuvojas ļoti lēni. Kemps prātoja, ko gan dara viņa ienaidnieks.

Viņš nodrebēja, jo ^tkal izdzirda troksni, un, brīdi vilcinājies, kāpa lejā. Piepeši visā mājā atbalsojās skaļi cirtieni un lūztošu dēļu brākšķi. Kemps skaidri dzirdēja blīkšķi, un tad nožvadzēja slēģu dzelzs stieņi. Viņš pagrieza atslēgu un atvēra virtuves durvis. Tajā pašā brīdī, šķīstot un plīstot, izgāzās uz iekšu loga slēģi. Kemps sastinga šausmās. Loga rāmis, atskaitot vienu šķērskoku, vēl turējās, bet no rūtīm gar malu bija atlikušas tikai mazas stikla šķembeles. Slēģi bija saskaldīti ar cirvi, un tagad cirvis deva spēcīgus cir­tienus pašam loga rāmim un dzelzs stieņiem, kas to nostiprināja. Piepeši cirvis aizlēca sāņus un pazuda.

Kemps redzēja, ka laukā uz celiņa gulēja revolveris. Mazais ierocis pacēlās gaisā. Viņš atlēca atpakaļ. Šāviens sprāga par vēlu. Kempam pār galvu aizlidoja no durvju aplodas atrauta šķēpele. Viņš aizcirta un aizslēdza durvis un aiz tām stāvot dzirdēja, ka Grifins laukā kliedza un smējās. Tad cirvis atkal turpināja cirst un skaldīt.

Kemps stāvēja gaitenī un ātrumā mēģināja kaut ko izdomāt. Neredzamais cilvēks tūliņ būs virtuvē. Durvis viņu kādu brīdi aizkavēs, un tad …

Pie ārdurvīm atkal atskanēja zvans. Tie -'varēja būt policisti. Kemps izskrēja priekšnamā, aizlika va­žiņu un atrāva bultas. Tikai izdzirdis kalpones balsi, viņš nocēla važiņu, un visi trīs nācēji tūliņ iebruka priekšnamā. Kemps atkal aizslēdza durvis.

— Neredzamajam cilvēkam ir revolveris, kurā vēl ir palikušas divas lodes, — Kemps sauca. — Viņš nogalināja Edaiju. Sašāva viņu. Vai neredzējāt dārzā? Viņš tur guļ.

— Kas? — viens no policistiem jautāja.

— Edaijs, — Kemps atbildēja.

— Mēs ienācām pa otru pusi, — kalpone atbildēja.

— Kas tas par troksni? — policists jautāja.

— Viņš ir virtuvē — vai arī drīz tur būs. Viņš ir atradis cirvi…

Piepeši visā mājā varēja dzirdēt, ka neredzamais cilvēks skalda virtuves durvis. Kalpone paskatījās uz tām un iebēga ēdamistabā. Kemps vēl ātrumā mēģināja paskaidrot policistiem stāvokli. Viņi dzirdēja, ka vir­tuves durvis padevās.

— Šurpu! — Kemps iesaucās un sāka rosīties. Viņš ievilka policistus ēdamistabā.

— Ņemiet urķus! — viņš teica un pieskrēja pie kamīna.

Viņš iedeva to urķi, kas pašam visu laiku bija rokā, vienam policistam un to no ēdamistabas — otram.

Pats viņš piepeši atkāpās.

— Hop! — viens no policistiem iesaucās un salie­cies atvairīja ar urķi cirvi. Sprāga priekšpēdējais šā­viens un saplosīja vērtīgu Sidnija Kupera gleznu. Otrs policists iesita ar urķi mazajam ierocim, kā pa­rasti sit lapsenei, un tas noripoja uz grīdas.

Sadursmei sākoties, kalpone iekliedzās un brīdi turpināja kliegt, stāvēdama pie kamīna, bet tad metās uz logu un saka taisīt vaļā slēģus, jo laikam gribēja izlēkt lauka.

Cirvis atkāpās gaitenī un apstājās divas pēdas virs grīdas. Viņi dzirdēja, kā neredzamais cilvēks elpoja.

— Jūs abi paejiet sāņus, — viņš teica, — man va­jadzīgs Kemps.

— Mums vajag tevi, — pirmais- policists iesaucās un, asi paspēris soli uz priekšu, sita ar urķi balss virzienā. Neredzamais cilvēks laikam atkāpās, jo uz- drāzās virsū lietussargu statnim.

Kamēr policists vēl sagrīļojās pēc sava_ sparīgā sitiena, neredzamais cilvēks jau atkal pacēla cirvi, un policista ķivere sagumzījās, it kā būtu no papīra. Viņš pats novēlās pie kāpnēm, kas veda uz virtuvi.

Otrs policists mērķēja cirvim ar urķi un iesita pa kaut ko mīkstu, ka nopakšķēja vien. Atskanēja spalgs sāpju kliedziens, un cirvis nokrita uz grīdas. Policists vēlreiz sita tajā pašā vietā, bet nekam netrāpīja. Viņš uzlika cirvim kāju un sita atkal. Tad viņš ar urķi rokā klausījās, vai nedzirdēs kādu troksnīti.

Viņš manīja, ka atveras ēdamistabas logs un ista­bai pārskrien ātri soļi. Viņa biedrs ar pūlēm pieceļas sēdus. Pār deniņiem tam plūda asinis.

— Kur viņš ir? — tas jautāja.

— Nezinu. Es viņam iesitu. Viņš ir kaut kur priekšnamā, ja tikai nav aizslīdējis tev garām. Dok­tor Kemp! Ser!

— Doktor Kemp! — viņš Vēlreiz iekliedzās.

Otrais policists mēģināja piecelties. Beidzot viņam tas izdevās. Piepeši uz virtuves kāpnēm nodipēja kailu kāju soļi.

— Halo! — pirmais policists iesaucās un vicināja urķi, bet sasita tikai gāzes lampiņu.

Viņš gribēja dzīties lejā pakaļ neredzamajam cil­vēkam, bet tad apdomājās un atgriezās ēdamistabā.

— Doktor Kemp … — viņš iesāka, bet apklusa.

— Tas nu gan ir varonis, — viņš noteica, kad biedrs ieskatījās viņam pār plecu ēdamistabā.

Ēdamistabas logs stāvēja plaši vaļā, bet istabā nebija ne Kempa, nedz kalpones.

Arī otrs policists veltīja Kempam skaidru un spē­cīgu epitetu.