Neredzamais cilvēks

I dīvainā svešinieka ierašanās

Svešinieks ieradās Aipingā kādā ziemas dienā februāra sākumā pa aso vēju un virpuļojošo sniegu — pēdējo tā gada sniegputeni. Nākdams pār kāpām no Bramblhērstas dzelzceļa piestātnes, viņš nesa biezi cim­dotā rokā nelielu melnu ceļa somu. Viņš bija satinies no galvas līdz kājām, un mīkstās filca cepures mala aizslēpa visu seju, atstājot redzamu tikai spīdīgo de­gungalu; sniegs bija sakrājies viņam uz pleciem un krūtīm un izveidoja baltu čukuru uz nesamā. Nomocī­jies līdz nāvei, viņš iestreipuļoja viesnīcā «Pie četr­jūga» un nometa somu.

— Siltumu, — viņš sauca, — cilvēku mīlestības vārdā! Istabu un siltumu!

Viņš nopurināja bufetes telpā sniegu, nodauzīja kā­jas un sekoja misis Holai viesistabā noslēgt līgumu. Ar šo ievadu un nosviedis uz galda pāris divdesmit šiliņu gabalu, viņš apmetās viesnīcā.

Misis Hola iekūra kamīnu un atstāja svešinieku vienu, lai aizietu pati pagatavot viņam ēdienu. Viesis, kas ziemu apmetās Aipingā, pie tam viesis, kas nekau­lējās, bija nedzirdēta laime, un viņa apņēmās parādīt, ka ir tādas laimes cienīga.

Tikko gaļa sāka cepties un tūļīgā kalpotāja Millija bija mazliet uzmudināta ar pāris kodīgām piezīmēm, viņa ienesa viesistabā galdautu, šķīvjus un glāzes un ar vislielāko svinību sāka klāt galdu. Tā kā uguns gaiši kurējās, viņa bija pārsteigta, redzot, ka viesis, kas stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās pa logu pagalmā uz krītošo sniegu, vēl nebija atbrīvojies no cepures un mēteļa.

Viņa cimdotās rokas bija sakrustotas uz muguras, un viņš, kā likās, bija nogrimis dzijās domās. Misis Hola pamanīja, ka izkusušais sniegs, kas bija norasi- nājis viesa plecus, pilēja uz grīdsegas.

— Vai drīkstu paņemt jūsu cepuri un mēteli, ser, — viņa vaicāja, — un virtuvē tos pamatīgi iz­žāvēt?

— Nē, — viņš nepagriezies atbildēja.

Misis Hola, domādama, ka na'v labi sadzirdējusi, taisījās atkārtot jautājumu.

Viņš pagrieza galvu un paskatījās pār plecu.

— Lai tie vēl paliek, — viņš sacīja ar uzsvaru, un viņa ievēroja, ka viesis valkāja lielas, zilas brilles ar sānu aizsargiem un ka viņam bija kupla vaigu bārda, kas sniedzās pāri svārku apkaklei un pilnīgi apslēpa vaigus un seju.

— Ļoti labi, ser, — viņa noteica. — Kā vēlaties. Istaba drīz kļūs siltāka.

Tā kā viņš neatbildēja un atkal bija novērsis seju, misis Hola noprata, ka nav īstais laiks sākt sarunas; ātram un aprautām kustībām viņa pabeidza klāt galdu un izslīdēja no istabas.

Kad viņa atgriezās, viesis vēl arvien stāvēja kā pārakmeņojies — sakumpis, uzlocītu apkakli un pilošu cepures malu, kas bija uzvilkta uz acīm, lai pilnīgi apslēptu seju un ausis. Viņa visai svarīgi nolika uz galda olas un cepto šķiņķi un drīzāk uzsauca nekā teica:

— Jūsu pusdienas ir galdā, ser!

— Paldies! — viņš tūliņ atbildēja un nekustējās, kamēr viņa neaizvēra aiz sevis durvis. Tad viņš ap­cirtās un diezgan strauji tuvojās galdam.

Ejot gar bufeti uz virtuvi, misis Hola izdzirda skaņu, kas atkārtojās pēc noteiktiem starpbrīžiem. Cirk, čirk, čirk — tā bija ātri pa bļodu grieztas karo­tes čirkstoņa. — Ak, tas meitēns! — viņa iesaucās. — Es galīgi aizmirsu. Ko viņš tur tik ilgi dara? — Viņa pati pabeidza maisīt sinepes un veltīja Millijai par ārkārtīgo gausumu pāris asu vārdu. Pati viņa bija iz­cepusi šķiņķi un olas, uzklājusi galdu un padarījusi visu, kamēr Millija (laba palīdze!) nebija vēl tikusi galā ar sinepēm. Un jaunais viesis taču gribēja šeit palikt! Tad viņa piepildīja sinepju trauku, cēli uzlika to uz melnās, apzeltītās paplātes un nesa uz viesistabu.

Misis Hola pieklauvēja un tūliņ iegāja. Viņai ie­ejot, viesis strauji sakustējās, tā ka viņa tikai mirkli redzēja pazūdam aiz galda baltu priekšmetu. Viņš no­liecās, it kā lai paceltu kaut ko no grīdas. Viņa nolika uz galda sinepju trauku un tad ievēroja, ka virsdrēbes bija noģērbtas un pārliktas pār krēslu kamīna priekšā. Un slapju kurpju pāris draudēja aprūsināt kamīna tērauda stieņus. Viņa apņēmīgi tuvojās šīm lietām.

— Man liekas, ka tagad varēšu tās ņemt un izžā­vēt, — viņa stingri sacīja, nepieļaudama nekādu ierunu.

— Atstājiet cepuri! — viesis apslāpētā balsī at­bildēja, un pagriežoties viņa redzēja, ka viņš bija pa­cēlis galvu un lūkojās viņā.

Brīdi viņa raudzījās svešiniekā tik pārsteigta, ka nevarēja izteikt ne vārda.

Viņš turēja sejas apakšējai daļai priekšā baltu drānu — tā bija salvete, kas viņam bija līdzi. Mute un žokļi tika pilnīgi aizsegti, un tāpēc balss bija ska­nējusi tik neskaidri. Bet ne jau tas satrauca misis Holu. Visa piere virs zilajām brillēm bija notīta ar baltu ap­sēju un otrs apsējs klāja ausis, pilnīgi nosedzot visu seju un atstājot redzamu tikai sārto, smailo degunu. Tas bija sārts un spīdīgs, tāds pats ka ienākot. Mugurā viņam bija tumšbrūni samta svārki ar augstu, melnu apkakli, kas bija oderēta ar audeklu un uzlocīta. Bie­zie, melnie mati, kur vien varēja, spraucās laukā starp apsējiem un izveidoja savādas astes un Vagus, pie­šķirot svešiniekam visdīvaināko izskatu, kāds vien iedomājams. Viņa negaidīja, ka ieraudzīs tik savīkstītu un sasietu galvu, un brīdi sastinga.

Viesis neatņēma salveti no sejas, bet tāpat vien turēja priekšā, kā viņa tagad ievēroja, ar brūnā cimdā tērptu roku un skatījās viņā ar necaurredzamiem un tukšiem briļļu stikliem.

— Atstājiet cepuri! — viņš caur balto drānu ne­skaidri sacīja.

Misis Hola atjēdzās no pārdzīvotajām izbailēm un nolika cepuri atpakaļ uz krēsla pie kamīna.

— Es nezināju, ser, ka … — viņa iesāka, bet sa­mulsusi apklusa.

— Pateicos, — viņš sausi atteica, paraudzīdamies uz durvīm un tad atkal uz viņu.

— Es tās likšu labi izžāvēt, ser, — misis Hola sa­cīja un nesa drēbes projām. Iedama laukā pa durvīm, viņa atkal uzmeta skatienu balti savīkstītajai galvai un tumšajām brillēm; viņš vēl arvien turēja sejai priekšā drāniņu. Viņa mazliet drebēja, aizvērdama aiz sevis durvis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un apjukums.

— Kas to būtu domājis? — viņa čukstēja. — Tas nu gan! — Lēnām viņa gāja uz virtuvi un bija nogri­musi pārāk dziļās domās, lai apvaicātos Millijai, ko tā atkal tik ilgi tūļājas.

Viesis sēdēja un klausījās, kā attālinājās viņas soļi. Viņš nemierīgi paskatījās uz logu un tikai tad nolika salveti un atkal ķērās pie ēdiena. Viņš apēda kumosu, uzmeta aizdomu pilnu skatienu logam, apēda otru kumosu, tad piecēlās un salveti rokā šķērsoja istabu >iii novilka aizlaidnes līdz baltajiem aizkariem, kas sedza apakšējās rūtis. Istabā iestājās krēsla. Viņš at­vieglots atgriezās pie galda un maltītes.

— Nabadziņš laikam pārcietis nelaimes gadījumu vai arī operāciju, — misis Hola noteica. — Kā es pār­bijos no tiem apsējiem!

Viņa pielika krāsnī ogles, uzstādīja drēbju žāvētāju un izklāja uz tā ceļotāja mēteli.

— Un brilles! Viņš izskatījās vairāk pēc ūdenslīdēja nekā pēc dzīva cilvēka!

Viņa uzkāra uz statņa stūra šalli.

— Un visu laiku tur mutei priekšā kabatas laka­tiņu. Runā caur to!… Varbūt viņa mute arī ievai­nota — var jau būt.

Viņa apsviedās kā cilvēks, kas pēkšņi kaut ko atcerējies.

— Apžēlojies! — viņa iesaucās, tajā pašā mirklī pievērsdamās gluži citām lietām. — Vai tu vēl neesi nomizojusi tupeņus, Millij?

Kad misis Hola iegāja novākt traukus, viņā no­stiprinājās pārliecība, ka arī viesa mute ir iedomātā nelaimes gadījumā ievainota vai sakropļota, jo viņš smēķēja pīpi un visu laiku, kamēr viņa bija istabā, ne­atraisīja sejas apakšējai daļai aptīto zīda šalli, lai pieliktu pie lūpām iemuti. Tā tomēr nebija aizmāršība, jo viņa redzēja, ka viņš noskatījās, kā tabaka pīpē pa­mazām izdega. Viņš sēdēja kaktā, ar muguru pret loga aizlaidnēm un, paēdis, padzēris un sasildījies, runāja mazāk strupi nekā iepriekš. Uguns sārtais at­spīdums tagad padarīja lielās brilles it kā dzīvākas.

— Man Bramblhērstas piestātnē ir bagāža, — viņš sacīja un apvaicājās, kā varētu atgādāt to šurp. Viesis gluži pieklājīgi palocīja apsieto galvu, apmierināts ar misis Holas paskaidrojumiem.

— Rīt! — viņš teica. — Vai to nevarētu nokārtot ātrāk? — Un izskatījās vīlies, kad izdzirda: — Nē. — Vai viņa esot par to pārliecināta? Vai neesot neviena vīra ar ratiem, kas aizbrauktu pakaļ?

Misis Hola ļoti labprāt atbildēja uz viesa jautā­jumiem un sāka risināt sarunu.

— Ceļš pār kāpām ir stāvs, — viņa stāstīja, at­bildēdama uz jautājumu par ratiem, un tad, izmanto­dama izdevību, turpināja: — Vairāk kā pirms gada tur apgāzās kādi rati. Kungs ar vedēju dabūja galu. Ne­laimes gadījumi notiek negaidot, vai ne?

Viesis tomēr nebija tik viegli ievelkams sarunā.

— Tā ir, — viņš caur šalli atbildēja un mierīgi vērās viņā ar tumšajiem briļļu stikliem.

— Bet paiet diezgan ilgs laiks, kamēr atveseļojas, vai ne, ser? Mans māsasdēls Toms ievainoja tikai roku ar izkapti — viņš paklupa uz to pļavā un — iedomā­jieties! — dabūja trīs mēnešus nostaigāt ar satītu roku. Jūs tam neticēsiet. Man vienmēr tā bail no izkap­tīm, ser.

• — To var saprast, — viesis atteica.

— Mes kādu laiku baidījāmies, ka viņam būs jā- iaisa operācija, viņam gāja tik grūti, ser.

Viesis pēkšņi iesmējās. Tas bija smieklu rēciens, ko viņš, kā likās, norija un apslāpēja mutē.

— Patiešām? — viņš vaicāja.

— Jā gan, ser. Un tur nebija nekā ko smieties tiem, kas viņu kopa, kā man, jo māsai bija jānoņemas ar bērniem. Tur bija apsēji jāaptin un jānoraisa. Un ja es uzdrīkstētos teikt, ser …

— Vai jūs neatnestu man sērkociņus? — viesis gluži strupi pārtrauca. — Man pīpis izdzisis.

Misis Hola aprāvās kā uz mutes sista. Pēc visa, ko viņa viesim bija izstāstījusi, tā, zināms, bija rupjība. Viņa brīdi stāvēja vaļēju muti un tad atcerējās abus divdesmit šiliņu gabalus. Viņa aizgāja pēc sērkociņiem.

— Paldies, — viesis īsi noteica, kad viņa tos no­lika. Tad viņš novērsās un raudzījās atkal laukā pa logu. Viņam, kā redzams, nepatika sarunas par operā­cijām un apsējiem. Pēc visa tā «viņa neuzdrīkstējās neko teikt». Viesa strupums bija viņu aizkaitinājis, un Millija to pēcpusdienu dabūja sutu.

Svešinieks palika viesistabā līdz četriem pēc pus­dienas un nedeva misis Holai ne mazākā iemesla ieiet pie viņa. Gandrīz visu šo laiku viņš izturējās gluži klusu: varbūt, mijkrēslim aužoties, sēdēja pie kamīna un smēķēja, varbūt — snauda.

Uzmanīgi klausoties, varētu dzirdēt, ka viņš vienu vai divas reizes sabiksta ogles un kadas piecas minūtes staigā pa istabu. Šķita, ka viņš sarunajās pats ar sevi. Tad nočīkstēja atzveltnes krēsls, jo viņš atkal apsēdas.