Neredzamais cilvēks

XXII UNIVERSĀLVEIKALĀ

Tā janvāra beigās, kad gaisā sāka virpuļot sniegs, — kas, sakrājoties uz pleciem, varēja mani nodot, — es noguris, nosalis, sasists, ārkārtīgi nelai­mīgs un tikai pa daļai apjauzdams savu stāvokli, iesāku šo jauno dzīvi, uz kuru esmu notiesāts. Man ne­bija ne pajumtes, ne līdzekļu un neviena cilvēka pasaulē, pie kā varētu griezties. Ja izpaustu savu no­slēpumu, es kļūtu tikai sensācija un retums. Biju jau gatavs uzrunāt pirmo garāmgājēju un paļauties uz viņa žēlsirdību. Taču pārāk labi zināju, ka šāds mēģi­nājums radītu tikai bailes un brutālu cietsirdību. Ne­zināju, ko iesākt. Mana vienīgā vēlēšanās bija iegūt patvērumu pret sniegu, apsegties, sasilt, un tad es kaut ko izdomātu. Bet pat man, neredzamajam cilvēkam, Londonas nami bija nepieejami, aizslēgti un cieši aiz­bultēti.

Sapratu, ka vienīgais, kas mani sagaida, ir — aukstums, bezpajumte un ciešanas sniegputenī un naktī.

Piepeši man iešāvās prātā lieliska doma. Nogriezos no Gauerstrītas pa šķērsielu uz Totnemas Kortrodu un nokļuvu pie Universālveikala. Jūs droši vien pazīs­tat lielo uzņēmumu, kur var dabūt pirkt itin visu: gaļu, pārtikas produktus, veļu, mebeles, apģērbu un pat gleznas. Tas drīzāk ir vesels veikalu labirints nekā viens veikals. Domāju, ka atradīšu durvis vaļā, bet tās bija aizvērtas. Kamēr stāvēju pie plašās ieejas, pie­brauca pajūgs, un formā ģērbies šveicars ar uzrakstu «Universālveikals» pār cepures lentu atrāva vaļā dur­vis. Pasteidzos ieiet un, izgājis caur lentu, cimdu un zeķu nodaļu, nokļuvu plašākā telpā, kur bija sakrauti pikniku grozi un pītas mēbeles.

Nejutos tomēr drošs, jo ļaudis nāca un gāja. Nemie­rīgi klīdu apkārt, līdz kādā no augšējiem stāviem no­nācu lielā nodaļā, kur atradās ļoti daudz gultu. Pār­rāpos tām pāri un beidzot atradu atpūtas vietu uz milzīgas salocītu matraču kaudzes. Tā bija apgaismota un patīkami silta telpa, tāpēc nolēmu palikt savā pa­slēptuvē līdz veikala slēgšanai un uzmanīties no pāris pircēju un pārdevēju grupām, kas klaiņāja pa telpām. Domāju, ka vēlāk varēšu sameklēt sev ēdienu un drē­bes, apģērbties, izstaigāt un apskatīt visas telpas un varbūt pārgulēt uz segām. Tas šķita pieņemams plāns. Es gribēju sagādāt sev drēbes, satuntuļoties, lai izska­tītos pēc cilvēka, sadabūt naudu, izņemt no pasta kan­tora klades un saiņus, noīrēt dzīvokli un tad padomāt, kā izmantot sava stāvokļa priekšrocības, jo vēl arvien tām ticēju.

Veikala slēgšanas laiks pienāca diezgan ātri. Ne­varēja būt pagājusi vairāk kā stunda, kopš biju apgū­lies uz matračiem, kad ievēroju, ka tika novilktas logu aizlaidnes un pircēji devās uz durvīm. Tad vairāki veikli jaunekļi ārkārtīgā steigā sāka piekopt izmētā­tās preces. Kad pircēji izklīda, atstāju savu migu un uzmanīgi aizmanījos uz rosīgāku veikala daļu. Pa­tiešām biju pārsteigts redzot, cik ātri jaunekļi un meičas novāca preces, kas pa dienu bija izliktas apska­tei. Visas preču kārbas, izkārtos audumus, lenšu vijas, saldumu kārbas pārtikas preču nodaļā un pārējo klāstu noņēma, salocīja, salika glītās atvilktnēs, un visam, ko nevarēja noņemt un novākt, pārklāja rupju, maisam līdzīgu audumu. Beidzot visus krēslus sacēla uz letēm, lai būtu brīva grīda. Tikko šis darbs bija paveikts, ikviens no jauniešiem tūliņ devās uz durvīm tādā steigā, kādu pārdevējiem reti esmu novērojis. Tad ieradās vairāki puiši, kas kaisīja zāģu skaidas un nesa spaiņus un slotas. Man bija jāvairās no viņiem, un manas kājas aplipa ar zāģu skaidām. Klīstot pa tum­šajām un uzkoptajām telpām, vēl labu laiku dzirdēju, kā švīkstēja slotas. Beidzot, gandrīz stundu pēc veikala slēgšanas saklausīju, kā pēdējo reizi noklaudzēja dur­vis. Iestājās klusums, un es vientuļi maldījos pa vei­kala daudzajām plašajām nodaļām, gaiteņiem un tel­pām, kur bija izstādītas preces. Viss bija ļoti klusu, atceros, ka, ejot gar durvīm, kas atradās Totnemas Kortroda pusē, dzirdēju garāmgājēju soļus.

Vispirms devos uz nodaļu, kur biju redzējis zeķes un cimdus. Bija tumšs, un grūti nācās sameklēt sērko­ciņus, kurus beidzot atradu kādas mazas kases at­vilktnē. Tad sadabūju sveci. Man bija jānorauj ietinamie un jāizvanda vairākas kārbas un atvilktnes, līdz bei­dzot atradu, ko meklēju, — kārbu ar uzrakstu: vilnas apakšbikses un krekli. Atradu vēl zeķes un biezu šalli un tad devos uz apģērbu nodaļu un sameklēju bikses, svārkus, mēteli un mīkstu platmali, kādu nēsā garīdz­nieki. Sāku atkal justies kā cilvēks un iedomājos par ēdienu.

Augšā bija delikatešu nodaļa, un tur atradu aukstu gaļu. Kādā kannā bija vēl kafija. Aizdedzināju gāzi un uzsildīju to. Man vispār klājās labi. Vēlāk, maldīda» mies apkārt un meklēdams gultasdrēbes, — man bei­dzot bija jāapmierinās ar vatētu segu kaudzi, — no­kļuvu pārtikas nodaļā, kur nogaršoju balto burgundieti un saēdos šokolādi un konservētos augļus vairāk nekā man nāca par labu. Tuvumā atradās rotaļlietu nodaļa, un man atkal prātā ienāca laba doma. Es atradu da­žus mākslīgus degunus, jūs zināt — no kartona, ,un gribēju dabūt tumšas brilles. Bet veikalam nebija opti­kas nodaļas. Deguns man patiešām būtu sagādājis grūtības. Domāju jau, ka būs jānogrimējas. Jaunais atklājums pievērsa manas domas parūkām, maskām un tamlīdzīgām lietām. Beidzot apgūlos uz vatēto segu kaudzes, kur jutos ļoti silti un labi.

Aizmigu ar vispatīkamākajām domām kopš savas pārvērtības. Fiziskā labsajūta atsaucās arī uz garastā­vokli. Cerēju, ka rīt, apģērbies un aizsedzot seju ar baltu šalli, varēšu nepamanīts izlavīties laukā, apgā­dāt par zagto naudu brilles un papildināt savu mas­kēšanās ietērpu. Mani apņēma murgaini sapņi par vi­siem tiem pasakainajiem notikumiem, kas bija atgadī­jušies pēdējās dienās. Redzēju, kā istabā klaigāja mans saimnieks — mazais, pretīgais ebrejs, kā brīnījās viņa dēli, un grumbainās vecenes īgno seju, kad viņa pra­sīja pēc kaķa. Pārdzīvoju atkal dīvaino sajūtu, redzot kāMzgaist lupata, un beidzot atrados vējainā piekalnē, kur vecais mācītājs šņaukādamies murmināja pie mana tēva vaļējā kapa: «No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek …»

— Tev arī, — kāda balss sacīja, un piepeši tiku

stumts uz kapa pusi. Stīvējos pretī, kliedzu un lūdzos bēriniekus, bet tie stāvēja kā akmens stabi, un arī ve­cais mācītājs šņaukādamies nepārtrauca murmināt sprediķi. Sapratu, ka mani neredz un nedzird, un ka esmu pārdabisku spēku varā. Es veltīgi pretojos, mani pārgrūda pār kapa malu, zārks dobji nodunēja, kad nokritu uz tā, iun man veselām lāpstām sāka birt virsū smiltis. Neviens mani neievēroja, neviens nenojauta, ka es esmu. Izmisis mēģināju tikt laukā un pamodos.

Bija atausis pelēks Londonas rīts, un telpā pa spraugām gar logu aizlaidnēm iespiedās salta un blāva gaisma. Piecēlos sēdus un brīdi nevarēju saprast, kas varētu būt šī plašā telpa, kurā atradās letes, au­dumu baķi, vatētu segu un spilvenu blāķi un vietām dzelzs stabi. Līdzko atcerējos visu, izdzirdu arī balsis.

Tad attālākā un gaišākā nodaļā, kur jau bija at­taisīti logi, ieraudzīju divus cilvēkus. Tūliņ pielēcu kājās un skatījos, kur varētu izbēgt. Manu kustību troksnis padarīja viņus uzmanīgus. Laikam viņi bija pamanījuši klusu aizslīdam kādu stāvu.

— Kas tur ir? — viens iesaucās.

— Stāvi! — kliedza otrs.

Apcirtos ap stūri un uzdrāzos izstīdzējušam piec- . padsmit gadu vecam zeņķim. Neaizmirstiet, ka man nebija sejas! Viņš iekliedzās, es nogrūdu viņu zemē, paskrēju garām, iegriezos ap citu stūri un, ļaudamies laimīgai iedomai, palīdu zem letes. Nākamajā brīdī man garām aizdimdēja soļi un dzirdēju kliedzienus: — Uzmaniet durvis! — Kalpotāji jautāja cits citam, kas noticis, un deva padomus, kā mani notvert.

Guļot uz grīdas, jutu, ka zaudēju aukstasinību. Var izlikties savādi, ka tai brīdī man ncienāca prātā nomest drēbes, ko taču vajadzēja darīt. Biju apņēmies ar drē­bēm mugurā atstāt veikalu, un tas noteica manu rīcību. Tad ejas galā pie letes atskanēja sauciens: — Te viņš ir!

Pielēcu kājās, norāvu no letes krēslu un sviedu ar to kliedzējam, tad apgriezos, bet, skrienot ap stūri, uz­drāzos citam lempim. Pagrūdu to un skrēju augšā pa kāpnēm. Viņš noturējās kājās, iekliedzās un dzinās

man pa kāpnēm pakaļ. Augšā bija sakrauts ļoti daudz spilgti krāsainu māla trauku. Kas tie ir?

— Keramika, — Kemps pateica priekšā.

— Pareizi! Keramika. Uz augšējā pakāpiena strauji apgriezos, paķēru vienu trauku un, kad viņš tuvojās, triecu to pret viņa dumjo pauri. Viss trauku plaukts apgāzās, un dzirdēju, ka no visām pusēm atskan klie­dzieni un tuvojas soļi. Drāzos uz delikatešu nodaļu, kur sadūros ar balti ģērbtu cilvēku, kas izskatījās pēc pa­vāra, un tas tūlīt sāka mani gūstīt. Izmisis metos sā­ņus un nokļuvu starp lampām un dzelzs precēm. Aiz­skrēju aiz letes un gaidīju pavāru. Kad viņš iešāvās iekšā visiem vajātājiem pa priekšu, iezvēlu viņam ar lampu. Viņš pakrita, bet es aizslēpos aiz letes un pēc iespējas ātrāk sāku mest nost drēbes. Ar mēteli, svār­kiem, biksēm tiku viegli galā, bet vilnas krekls pielīp cilvēkam kā āda. Dzirdēju, ka tuvojas vairāki cilvēki, pavārs, apdullināts vai pārbijies, mierīgi gulēja otrā pusē letei, un man bija jābēg projām kā zaķim, ko iz­tramda no žagaru kaudzes.

— Šeit, policist! — dzirdēju kādu saucam. Atrados atkal gultu noliktavā, kur bija sablīvēts arī bezgala daudz skapju. Aizslēpos aiz tiem, nolikos garšļauku, labu laiku locījies, izlīdu no siltā krekla un, kad aiz stūra parādījās policists ar trim pārdevējiem, uztraukti elsojot stāvēju atkal kā brīvs cilvēks. Viņi tūliņ devās pie nosviestās veļas un pacēla bikses.

— Viņš nometis savu laupījumu, — viens no jau­nekļiem teica. — Viņam tepat jābūt.

Viņi tomēr mani neatrada.

Brīdi noskatījos, kā viņi mani meklēja, un nožēloju savu neveiksmi, jo man bija jāzaudē drēbes. Tad iegāju delikatešu nodaļā, atradu tur un iedzēru drusku piena un apsēdos pie kamīna, lai apsvērtu stāvokli.

gēc brītiņa ienāca divi kalpotāji un ļoti uztraukti un muļķīgi sāka pārrunāt notikumu. Dzirdēju, ka esmu izdarījis neskaitāmas zādzības, un viņi prātoja, kur gan es tagad varētu atrasties. Tad atkal sāku kalt plā­nus. Nu, kad visi bija tā satraukti, neiedomājami grūti būtu iznest kaut ko laukā. Nokāpu lejā noliktavā, lai apskatītos, vai neizdotos satīt saini un uzrakstīt tam adresi, bet nevarēju saprast kontroles sistēmu. Ap vien­padsmitiem sniegs nokusa, un, tā kā diena bija skaistāka un mazliet siltāka nekā vakar, atstāju universālveikalu, jo man tur nebija vairs ko iesākt. Biju izmisis par savu neveiksmi, un man nebija nekādu noteiktu nodomu.