Neredzamais cilvēks

V zādzība mācītāja mājā

Patiesība par zādzību mācītāja mājā kļuva zināma galvenokārt pēc mācītāja un viņa sievas izteicieniem. Tā notika agri no rīta otrajos vasarassvētkos, dienā, kas Aipingā tika veltīta biedrības svētkiem. Misis Ban- tinga pēkšņi pamodusies klusumā, kas iestājas pirms ausmas, ar savādu sajūtu. Viņai licies, ka guļamistabas durvis atveras un atkal aizdarās. Viņa sākumā nemo­dināja vīru, bet klausīdamās piecēlās gultā sēdus. Tad viņa skaidri izdzirda basu kāju soļus, kas, nākdami no blakusistabas, aizdipēja uz kāpņu pusi. Tiklīdz viņ'a to skaidri aptvēra, tā pēc iespējas klusu uzmodināja godājamo misteru Bantingu. Viņš neiededza gaismu, bet uzlika brilles, uzvilka rīta svārkus un tupeles un izgāja paklausīties kāpnēs. Viņš gluži skaidri dzirdēja, ka lejā kabinetā kāds taustās ap viņa galdu un spē­cīgi nošķaudās.

Tad misters Bantings atgriezās guļamistabā, apbru­ņojās ar visdrošāko ieroci — krāsns urķi — un, cik klusu vien iespējams, kāpa lejā. Misis Bantinga iz­nāca kāpņu telpā.

Pulkstenis varēja būt četri, un dziļā nakts tumsa jau bija izgaisusi. Priekšnamā vāji audās gaisma, bet kabineta durvis rēgojās kā melns plankums. Viss bija klusu, tikai kāpnes mazliet čīkstēja zem mistera Ban­tinga soļiem un kabinetā bija dzirdams viegls troksnis. Tad tur kaut kas nokrakstēja, tika attaisīta atvilktne un nočaukstēja papīri. Beidzot tika izgrūsts lāsts, uz­rauts sērkociņš un kabinets pielija ar dzeltenu gaismu. Misters Bantings tagad bija priekšnamā un pa durvju spraugu varēja redzēt galdu, vaļējo atvilktni un uz galda degošu sveci. Laupītāju viņš neredzēja. Viņš stāvēja priekšnamā un nezināja, ko iesākt. Misis Ban­tinga bālu, apņēmīgu seju lēnām nokāpa lejā pie viņa. Viens apstāklis neļāva misteram Bantingam zaudēt dūšu. Tā bija pārliecība, ka zaglis ir ciema iedzīvotājs.

Nožvadzēja naudas gabali un viņi saprata, ka lau­pītājs atradis saimniecības rezerves kapitālu — pavisam divas mārciņas, desmit šiliņus — desmit šiliņu gaba­los. Sī skaņa lika misteram Bantingam rīkoties ātri. Cieši sažņaudzis urķi, viņš iesteidzās istabā. Misis Bantinga sekoja viņam uz pēdām.

— Padodies! — misters Bantings nikni iekliedzās un tad pārsteigumā apstājās. Istaba, kā redzams, bija pilnīgi tukša.

Viņi tomēr bija noteikti pārliecināti, ka tieši to­brīd pa istabu kāds kustējās. Varbūt pusminūti viņi stāvēja vaļējām mutēm, tad misis Bantinga pārgāja

pār istabu un paskatījās aiz kamīna aizsarga, bet misters Bantings, tādu pašu jūtu pamudināts, paglū­nēja zem galda. Tad misis Bantinga pašķīra logu aiz­karus un misters Bantings ieskatījās kamīna dūmvadā, pabikstīdams ar urķi. Tad misis Bantinga izvandīja papīru grozu un misters Bantings attaisīja ogļu spaini. Beidzot abi meta mieru un nesapratnē vērās viens otrā.

— Es varētu apzvērēt… — misters Bantings ie­sāka. — Svece! —viņš iesaucās. — Kas aizdedzināja sveci?

— Atvilktne! — misis Bantinga nogaudās. — Un nauda pagalam!

Viņa aši devās uz durvīm.

. — Tas vēl nekad nav piedzīvots …

Gaitenī atskanēja stipras šķavas. Viņi izsteidzās- no istabas, un tieši tobrīd noblīkšķēja virtuves durvis.

— Atnes sveci! — misters Bantings uzsauca un gāja pa priekšu.

Abi dzirdēja, ka steigšus tika atvilktas bultas.

Kad misters Bantings atrāva virtuves durvis, viņš caur priekšnamu redzēja, ka pašlaik veras ārdurvis un rītausmas pelēkajā gaismiņā saskatīja pa tām dārza tumšo zaļumu. Viņš bija pārliecināts, ka neviens ne- izgāja laukā. Durvis atvēras, pastāvēja brīdi vaļā un tad skaļi aizcirtās. Pie tam svece, ko misis Bantinga nesa no kabineta, noplīvoja un uzliesmoja gaišāk… Pagāja varbūt vairāk nekā minūte, pirms viņi iegāja virtuvē.

Tā bija tukša. Viņi atkal aizšāva ārdurvis, pamatīgi pārmeklēja virtuvi, priekšnamu un pieliekamo un bei­dzot nogāja pagrabā. Lai arī viņi meklēja kā meklē­dami, mājā nebija atrodama neviena dzīva dvēsele.

Kad atausa diena, mācītājs ar sievu, jocīgi ģērbti, gluži liekās un pilošās sveces gaismā vēl arvien brī­nījās savas mājas apakšējā stāvā.

— Tas vēl nav pieredzēts! — mācītājs jau div­desmito reizi noteica.

— Vai, mīļais! — misis Bantinga iesaucās. — Zu- zija nāk lejā. Pagaidi šepat, kamēr viņa ieies virtuvē, un tad uzmanies augšā!