Neredzamais cilvēks

XIX GALVENIE PRINCIPI

— Kas te notiek? — Kemps jautāja, kad neredza­mais cilvēks viņu ielaida.

— Nekas, — skanēja atbilde.

— Bet, velns lai parauj, ko nozīmēja troksnis?

— Dusmu lēkme, — neredzamais cilvēks teica.

— Aizmirsu ievainoto roku, un tā sāp.

— Jūs vienmēr esat ļoti ātrs.

— Jā, — esmu.

Kemps pārgāja pār istabu un sāka lasīt kopā stikla drumslas.

— Par jums jau viss ir avīzē, — viņš sacīja un at­liecās ar lauskām rokā. — Viss, kas noticis Aipingā un tepat lejā. Pasaule jau zina par savu neredzamo pil­soni, bet neviens nevar iedomāties, ka esat šeit.

Neredzamais cilvēks izgrūda lāstu.

— Noslēpums atklāts. Man liekas, tas bija noslē­pums. Nezinu, kādi ir jūsu nodomi, bet, protams, gribu jums palīdzēt.

Neredzamais cilvēks apsēdās uz gultas.

— Augša jau uznestas brokastis, — Kemps teica un centās runāt pēc iespējas mierīgi. Viņš bija apmie­rināts, redzot, ka dīvainais viesis labprāt piecēlās. Kemps uzveda viņu pa šaurajām kāpnēm darbistabā.

— Pirms kaut ko uzsākam, — Kemps runāja,

— gribētos dabūt zināt tuvāk, kā jums iespējams būt neredzamam.

Pametis nemierīgu skatienu laukā pa logu, viņš apsēdās kā cilvēks, kam gaidāma ilgāka saruna. Vēro­jot Grifinu pie brokastgalda, viņš atkal vairs nešaubī­jās par viņa realitāti. Iepretim sēdēja rītasvārks bez galvas un bez rokām un ar maģiski paceltu salveti slaucīja neredzamas lūpas.

— Tas ir diezgan vienkārši un diezgan ticami, — Grifins sacīja un nolika salveti pie malas.

— Jums protams, bet… — Kemps smējās.

— Jā, arī man tas sākumā šķita brīnišķīgi. Bet tagad… Ak dievs!… Mēs paveiksim lielas lietas! Es sāku ar šo problēmu nodarboties jau Cezilstouvā,

— Cezilstouvā?

— Devos uz turieni, kad pametu Londonu. Vai zi­nāt, ka atteicos no medicīnas un pievērsos fizikai? Nē? Mani valdzināja optika.

— Tā!

— Optisks blīvums! Sai novadā ir tik daudz mīklu, un te var izdarīt negaidītus atklājumus. Man bija tikai divdesmit divi gadi, es biju entuziasma pilns un sev sacīju: «Ziedošu dzīvi šai problēmai. Tā ir to vērta.» Jūs zināt, kādi nelgas esam divdesmit divu gadu vecumā.

— Vai nu bijām nelgas toreiz vai esam tagad, — Kemps atteica.

— It kā zinātne varētu apmierināt cilvēku! Sāku strādāt kā vergs. Nebiju vēl nostrādājis un domājis par šo jautājumu ne pusgadu, kad piepeši, izdarot kādu mēģinājumu, man atausa gaisma. Atradu pigmentu un gaismas laušanas galveno principu — formulu vai, pareizāk, ģeometrisku izteiksmi, kas ietver četras di­mensijas. Nelgas, vienkāršie mirstīgie, pat vidusmēra matemātiķi nezina, ko molekulārās fizikas pētniekam var nozīmēt šāda pamatsakarība. Kladēs, kuras klaido­nis man nozaga, ir tīrie brīnumi! Taču tā vēl nebija metode, tā bija ideja, kas novestu pie metodes, ar ku­ras palīdzību būtu iespējams, nemainot vielas pārējās īpašības, — varbūt dažos gadījumos tikai krāsu, — pa­zemināt blīvas vai šķidras vielas gaismas laušanas koeficientu līdz tādam, kāds piemīt gaisam. To visu var izmantot praktiskiem nolūkiem.

— Hm! — Kemps norūca. — Tas ir dīvaini. Bet man vēl arvien nav skaidrs .., Saprotu, ka jūs tādā kārtā varat sapostīt kādu vērtīgu akmeni, bet, lai pa­darītu neredzamu cilvēku, līdz tam taču vēl tālu.

• — Pareizi, — Grifins turpināja, — bet saprotiet, ka redzamība ir atkarīga no redzamo ķermeņu attiecībām pret gaismu. Ļaujiet man izskaidrot elementārākās pa­rādības, it kā tās jums būtu svešas. Tas palīdzēs labāk saprast manu domu. Jūs ļoti labi zināt, ka ķermenis vai nu absorbē, atstaro vai lauž gaismas starus, vai arī apvieno visas šīs īpašības. Ja ķermenis neatstaro, ne­lauž un arī neabsorbē gaismas starus, tas kļūst nere­dzams. Jūs, piemēram, redzat necaurredzamu sarkanu kārbiņu tāpēc, ka krāsa sarkano gaismu atstaro, bet pārējo — absorbē. Ja tā neabsorbētu zināmu spektra daļu, bet visu atstarotu, kārbiņa būtu mirdzoši balta. Dimanta kārbas virsma neabsorbētu un arī neatstarotu visai daudz gaismas, bet vietām, šķautņu tuvumā, gaisma tiktu atstarota un lauzta, un jūs redzētu no dzirkstošiem atstarojumiem veidotu spožu attēlu — kaut ko līdzīgu gaišam kārbas skeletam. Stikla kārba nebūtu tik mirdzoša un skaidri redzama kā dimanta kārba, jo tā gaismu mazāk lauztu un atstarotu. Vai saprotat? Apskatot to no zināmām pusēm, jūs skaidri redzētu tai cauri. Ne visi stikli ir vienādi labi sare­dzami. Kristāla kārba ir labāk saredzama par vienkārša loga stikla kārbu. Kārbiņa no ļoti plāna, parasta stikla ir grūti saredzama vājā gaismā, jo gandrīz nemaz ne­absorbē gaismas starus un ļoti maz atstaro un lauž tos. Ja ieliek ūdenī vai kādā blīvākā šķidrumā parastā stikla plāksni, tā gandrīz pilnīgi pazūd, jo gaismas stari, pārejot 110 ūdens stiklā, tiek ļoti vāji atstaroti vai lauzti, vai ari stikls tos neietekmē nemaz. Ūdenī tā ir gandrīz tikpat neredzama kā gaisā ogļskābās gāzes vai ūdeņraža strūkla. Un gandrīz aiz tiem pašiem iemesliem.

— Jā, — Kemps bilda, — tas jau ir skaidrs. To tagad zina katrs skolaspuika.

— Un nu pastāstīšu vēl kaut ko, kas zināms katram skolniekam. Ja stikla plāksni sasit un saberž pulverī, Kemp, to var gaisā saredzēt labāk, tā kļūst par baltu, necaurredzamu pulveri. Tas ir tāpēc", ka pulverī pavairojas virsmas plāksnītes, kurās notiek gaismas laušana un atstarošana. Stikla plāksnei ir tikai divas virsmas, bet pulverī gaismas starus atstaro un lauž katrs graudiņš, kam tie iet cauri, un caur pul­veri var izspiesties ļoti maz gaismas staru. Bet, ja balto, sasmalcināto stiklu ieliekam ūdenī, tas tūliņ pa­zūd. Sasmalcinātam stiklam uņ ūdenim ir gandrīz viens un tas pats laušanas koeficients, tas ir — pārejot no vienas vielas otrā, gaismas stari tiek ļoti maz atstaroti un lauzti.

Mēs padarām stiklu neredzamu, ja ieliekam šķid­rumā, kam ar to vienāds laušanas koeficients, un vis­pār — caurspīdīgi priekšmeti kļūst neredzami, ja tos ieliek vidē, kurai tāds pats laušanas koeficients kā šiem priekšmetiem. Un, ja jūs padomāsiet, tad sapratī­siet, ka stikla pulverim var likt arī gaisā izzust, ja tā laušanas koeficientu pārvērš tādā pašā, kāds ir gaisam, jo tad gaismas stari, pārejot no gaisa stiklā, netiks ne atstaroti, nedz lauzti.

— Jā, jā, — Kemps piezīmēja, — bet cilvēks nav sasmalcināts stikls.

— Nē, — Grifins atbildēja. — Viņš ir vēl caur­spīdīgāks.

— Muļķības!

— Un to saka ārsts! Kā jūs visu esat aizmirsis! Vai tiešām desmit gados tā esat aizmirsis fiziku? Atce­rieties visus caurspīdīgos priekšmetus, kas tomēr tādi neliekas! Papīrs, piemēram, ir pagatavots no caurspī­dīgām šķiedrām, bet ir necaurredzams un balts tā paša iemesla dēļ, kādēļ necaurredzams un balts ir stikla pulveris. Saeļļojiet baltu papīru, piepildiet šķiedru starpas ar eļļu, lai starus atstarotu un lauztu tikai to ārējā virsma, un tas kļūs caurspīdīgs kā stikls. Tas ne­notiks ar papīru vien, bet ar kokvilnas, linu, vilnas, koka šķiedrām arī un kauliem, muskuļiem, matiem, nagiem un nerviem, Kemp. Patiesībā visa cilvēka struktūra, atskaitot sarkanos asins ķermenīšus un matu tumšo pigmentu, sastāv no caurspīdīgiem, bezkrāsainiem audiem, — tāpēc nevajag daudz, lai mēs kļūtu nere­dzami. Katra dzīva radījuma šķiedras ir gandrīz tikpat caurspīdīgas kā ūdens.

— Protams, protams, — Kemps iesaucās. — Es vēl pagājušo nakti domāju par jūras sīkbūtnēm un medūzām.

— Tagad jūs mani saprotat! To visu es zināju un aptvēru jau gadu pēc tam, kad atstāju Londonu, — pirms sešiem gadiem. Bet es to paturēju pie sevis. Man bija jāstrādā ļoti grūtos apstākļos. Mans profesors Hobema bija zinātnē nejēga un ideju zaglis. Viņš visu izošņāja. Jūs pazīstat nelietīgos paņēmienus, kādi valda zinātnieku vidē. Es vienkārši negribēju neko publicēt un dalīties ar viņu slavā. Turpināju strādāt, lai eks­perimentējot realizētu savu formulu, un arvien vairāk tuvojos mērķim. Neteicu neko nevienam, jo gribēju pēkšņi apžilbināt pasauli un ar rāvienu kļūt slavens. Nodevos pigmenta problēmai, lai atrisinātu dažus ne­skaidrus jautājumus, un piepeši nejaušs gadījums man palīdzēja izdarīt atklājumu fizioloģijā.

— Tā?

— Jus pazīstat sarkanos asins ķermenīšus. Tos var padarīt baltus — bezkrāsainus, — un tomēr tie sa­glabā visas iepriekšējās funkcijas.

Kemps pārsteigumā un šaubās tikai iesaucās.

Neredzamais cilvēks piecēlās un sāka soļot pa mazo darbistabu.

— Jā, tas ir gan pārsteigums. Es atceros to vakaru. Tas jau bija vēlu naktī. Dienā biju aizņemts ar kūtriem un stulbiem skolniekiem, tāpēc reizēm strādāju pie saviem eksperimentiem līdz gaismai. Man tas ienāca prātā piepeši — lieliska, reāla ideja. Es biju viens, la­boratorijā bija klusu, lielās spuldzes dega mierīgi un gaiši .. . «Var padarīt dzīvnieku — ta audus caurspī­dīgus! Var padarīt to neredzamu. Viscaur neredzamu, atskaitot pigmentu. Es varu kļūt neredzams,» pēkšņi sev sacīju un sapratu, ko tas nozīmētu albīnam ar šādām zināšanām. Tas mani satrieca. Pametu filtru, ar kuru strādāju, piegāju pie lielā loga un raudzījos laukā uz zvaigznēm. «Es varu kļūt neredzams,» at­kārtoju.

Ja es to izdarītu, tad pārspētu maģiju. Mani neno­māca nekādas šaubas. Sapņoju par to, cik milzīgas priekšrocības būtu neredzamam cilvēkam, — noslē­pums, vara, brīvība. Nesaskatīju nekādu kavēkļu. Vai varat iedomāties? Es — vienkāršs nabaga noplucis asistents, kas māca nejēgas provinces koledžā, piepeši iegūtu tādas spējas! Sakiet, Kemp, vai jūs… Man liekas, katrs nodotos šim pētījumam. Tā nostrādāju trīs gadus, un aiz katra uzveiktā grūtumu kalna parādījās jauns. Visi neskaitāmie sīkumi! Un izmisuma brīži! Profesors, provinces koledžas profesors vienmēr centas uzost, ko daru. «Kad jūs publicēsiet savu darbu?» viņš mūžīgi jautāja. Bez tam studenti un ierobežotie lī­dzekļi! Tā nomocījos trīs gadus.

Un pēc trim gadiem, kas pagāja slēpjoties un pū­loties, redzēju, ka neko nav iespējams realizēt, — nav iespējams.

— Kāpēc? — Kemps jautāja.

— Man trūka naudas, — neredzamais cilvēks pa­teica un novērsies skatījās laukā pa logu.

Tad viņš strauji apgriezās.

— Es aplaupīju savu nabaga veco tēvu. Nauda nebija viņa, un viņš nošāvās.