Gaisa un ēnu grāmata

23

Es atradu šo dokumentu, pārliekot failus uz jaunā klēpjdatora, un nolēmu pievienot nobeigumu. Skaidrs, ka šīs afēras publiskā puse — pazudusī luga, brīnumainie Breisgērdla-Šekspīra manuskripti, Svanova iesaistīšanās, notikumi vasaras mājā, Mikija Hāsa liktenis — ir bijuši pārāk daudz atspoguļoti, lai par to vēl atkārtotos šeit, bet es tiešām vēlos tikt skaidrībā pats ar sevi, tāpēc, ja kāds nākotnes digitālais pētnieks kādreiz atradīs šo failu, kā mēs atradām nabaga Breisgērdla pēdējo vēstuli, šeit būs zināms noslēgums.

Diemžēl jāteic, ka mēs ar Amēliju pašreizējā datumā, kas ir 10. jūnijs, neesam atkal kopā, lai gan es vēl aizvien neesmu zaudējis cerības. Viņa bieži ir pilsētā, un, kad viņa ir, mēs daudz laika pavadām viens otra sabiedrībā, un viņa ir diezgan draudzīga. Šogad mēs Sv. Patrika baznīcā apmeklējām Lieldienu dievkalpojumus, un tas uz mani atstāja dziļu iespaidu, un viņa to ievēroja un uzsmaidīja man tā, ka labu laiku nav smaidījusi. Un es domāju, tas ir arī tāpēc, ka man jau ir astotais celibāta mēnesis jeb garākais šāds periods, ko esmu piedzīvojis, kopš Poļanskas jaunkundze mani dabūja Fara-gutas filiālbibliotēkas personāla istabā. Amēlija vairs nevar saost (vai nojaust kaut kādā mistiskā veida) manī laulības pārkāpuma negodu, un tas, es domāju, liek viņai pārdomāt. Es uzskatu, ka man uzliktais lāsts sāka laist mani vaļā tajā brīdi, kad Henrija ezera aukstajā ūdenī Kroscti pievērsa manu uzmanību faktam, ka drīzāk mēģinu glābt mītisku sievieti nekā savus bērnus. Un skats, ka mana meita riskē ar dzīvību, lai izglābtu brāli, kuru, kā es domāju, viņa nicina. Šis gadījums lika man domāt, ka varbūt kļūdos par pilnīgi visām emocionālajām attiecībām savā redzeslokā, un ka man nevis jāmēģina būt gudram, bet vienkārši jāsūknē tik daudz mīlestības no mana niecīgā krājuma, cik es spēju, vienalga, vai tā ir vai nav abpusēja. Tā arī esmu mēģinājis darīt.

Ar prieku varu ari sacīt, ka esmu apmeklējis savas meitas uzstāšanos “Sapnī vasaras naktī” (grāvējs, starp citu, viņa aizēnoja visus) un nejutu nelabumu, un, pat ja es varbūt nekad nebūšu teātra entuziasts, tas īpatnējais neirotiskais tiks, šķiet, ir garām. Es pavadu visai daudz laika ar Niko, galvenokārt klusi sēžot viņa tuvumā, bet pirms dažiem mēnešiem puika pavaicāja, vai es iemācīšot viņu peldēt un arī cilāt svarus. Viņš vēl aizvien neskatās uz mani tieši, bet reizēm, kad viņam pieskaros, neatraujas.

Pols ir atpakaļ savā misijā. Mikija Hāsa nāve viņu padarīja pienācīgi pazemīgu un briesmīgi iespaidoja, lai gan vairākkārt esmu sacījis, ka tā ir mana vaina un nevis viņa. Man vajadzēja tikai piezvanīt policijai un visu izstāstīt, un viņi būtu izmeklējuši, un Pasko meli nekavējoties būtu nākuši gaismā, un viss būtu izvērties labi, vēstuļu un lugas autentiskums pārbaudīts utt. Ak, šis Pasko! Uzrodas jeņķu mācītājs un prasa viņam, vai viņš neko nezina par viltotu nezināmu Šekspīra lugu, un, protams, viņš saka, ak jā, tēvs, esmu darījis to pats un par piecdesmit tūkstošiem tev visu izstāstīšu. Un Pols iekrita, domāju, ir tāda lieta, kā būt pārāk gudram, pārāk aizdomīgam.

Mirija ir pametusi savu nodarbošanos, kas, man te kārtības labad jāsaka, bija augstas klases izsaucamo meiteņu bizness. Švanovs, protams, tajā bija dziļi iesaistīts, un viņa arests ir darījis māsai neizsakāmu labumu. Viņa tagad bieži ir kopā ar Polu, darot labus darbus. Mirija vēl aizvien izskatās pasakaini un visu laiku un ar visiem apģērbiem nēsā krucifiksu ar dārgakmeņiem.

Tētiņš ir spējis izslīdēt sev raksturīgajā veidā, un, vēlreiz ticies ar viņu, es atklāju, ka viņš vairs nav vēz.is manam garam kā kādreiz. Vai es ticu viņa versijai par manu pagātni, ko viņš toreiz izstāstīja limuzīnā? Iespējams. Šajā brīdī tam nav nozīmes. Domāju, ka esmu viņam piedevis.

Man pietrūkst Mikija Hāsa. Pat izsapņots labākais draugs ir labāks nekā neviens labākais draugs. Visas trīs sievas parādījās bērēs, un mēs bijām tik neīsti un civilizēti, cik iespējams. Beigās viņš palika uzticīgs savai profesijai un savam mākslinieciskajam spriedumam, burtiski ejot caur uguni, lai glābtu nenovērtējamo dārgumu. Cik daudzi Moderno valodu asociācijas biedri spētu teikt to pašu?

Šķiet, ka Kroseti klājas labi. Es ar viņu un Karolīnu Rolliju ar abiem bērniem saskrējos aptuveni pirms nedēļas. Tas gadījās uz Kanāla nedaudz uz austrumiem no Eafajetes. Bija sestdiena, un es ķiniešu restorānā tikko biju beidzis ēst lenču ar pāris puišiem, ar kuriem kopā mācījos juristos un kuri bija ieradušies pilsētā. Tobrīd uz ielas meklēju Omāru un linkolnu, kad viņi parādījās skatienam. Mēs īsu brīdi un mazliet neveikli patērzējām. Karolīna ir izmazgājusi no matiem tumšo maskēšanās krāsu, jo blondie mati, ar kuriem viņa parādījās man kā Miranda, ir viņas dabīgā krāsa, un viņas acis ir koši zilas, nevis vīnogu zaļās, ko viņa par godu Amēlijai bija panākusi ar tonētām kontaktlēcām. Viņā vairs nav ne miņas no pievilcības. Viņi dzīvo kopā vistumšākajā mākslinieciskajā Bruklinā ļoti jaukā bēniņu studijā, kas nopirkta, pārdodot Brcisgērdla manuskriptus, un Kroseti ir pārdevis arī scenāriju par Brcisgērdla afēru, ko, manuprāt, veicināja šī notikuma milzīgā publicitāte. Kroseti domā, ka Džons Kjūsaks patiešām filmā tēlos viņu, lai gan, par nelaimi, Viljams Hērts nav pieejams manai lomai.

Ks viņam pastāstīju, ko daru darbā, un tagad pastāstīšu par šo faktu, kas bija un ir darbs pie milzīgas intelektuālā īpašuma lietas, kam par iemeslu bija Viljama Š. “Marija, Skotijas karaliene”. Šis manuskripts ir daļa no pierādījuma “Tauta pret Švanovu” (slepkavība un nolaupīšana), un tas uz laiku ir sekvestrēts municipālajā seifu glabātavā, bet, tiklīdz es to saņēmu no Kroseti, atļāvos nostiprināt darbu digitāli, pārvēršot lappuses par tīru intelektuālo īpašumu, vārdu virkni. Protams, es neesmu ieraksta advokāts, jo esmu galvenais intelektuālā īpašuma prasītājs. Eds Gellers šajā lietā ir mans cilvēks, un mēs atkal visi esam draugi. Galvenokārt cīnāmies ar britu kroni par tiesībām, un es tagad esmu kopā ar Dž. Vašingtonu un citiem Tēviem Dibinātājiem. )a lietu izlems man par labu, es varbūt pirmo reizi būšu bagātāks par savu sievu, un, kad pieminēju šo iespēju uz tās rosīgās ielas, mani sažņaudza vainas apziņa. Šī ir mana jaunā morālā izjūta, un baidos, ka tā asi ierobežos manu profesionālo praksi. Izteicu Kroseti, ka viņš un Karolīna ir pelnījuši lielu daļu no summas, kas radīsies no pārdošanas vai tiesībām uz lugu, un ka viņiem jāiegriežas manā birojā apspriest šo jautājumu, un tad Omārs slaidi šķērsoja trīs joslas un glīti piebrauca ietves malā. Ks vaicāju, vai varu viņus aizvest, un viņi nosauca Bruklinu. Teicu, ka vienalga, un pēc tā, kā abi uz mirkli saskatījās, redzēju, ka viņi negrib tik daudz brīvā laika pavadīt ar mani. Tā nu es formas pēc uzstāju, līdz Kroseti sacīja: “Aizmirsti, Džeik, mēs dodamies uz Ķīniešu kvartālu,” un es atsaucos: “Varu derēt, tu esi gaidījis desmit gadus, lai to pateiktu reālajā dzīvē!” Viņš sāka smieties, un mēs visi par to smējāmies.