Gaisa un ēnu grāmata

Autors vēlētos pateikties Tomasam D. Zelcam, eskvairam, no Frankfurtes Kurnit Klein&Selz par mistiskā intelektuālā īpašuma likuma skaidrošanu un par skatu no viņa biroja loga, bet citādi viņam nav nekā kopīga ar romānā attēloto intelektuālā īpašuma advokātu.

1

Klab-kbb noklaudzēja taustiņi, un uz mazā ekrāna parādījās vārdi, bet es nemaz nezinu, kas tos lasis. Patiesībā, kad šos vārdus kāds ieraudzīs, es varbūt būšu miris, tikpat miris kā, teiksim, Tolstojs. Vai Šekspīrs. Vai tad lasot vairs svarīgi, ka rakstītājs vēl ir dzīvs? Man šķiet, savā ziņā ir gan svarīgi. Ja lasa, ko rakstījis dzīvs rakstnieks, viņam var, vismaz teorētiski, nosūtīt vēstuli, varbūt iepazīties. Domāju, ka tā spriež daudzi lasītāji. Daži raksta arī izdomātiem varoņiem, kas ir jau mazliet dīvaināk.

Bet skaidrs, ka es vēl neesmu miris, lai gan kuru katru brīdi tas var notikt — lūk, viens no iemesliem, kāpēc to visu pierakstu. Kas attiecas uz pašu rakstīšanu, rakstnieks nekad nezina tā teksta likteni, ko viņš tik mokoši drupina, jo papīrs noder ļoti daudziem nolūkiem, ne tikai vārdu izkārtošanai noteiktā secībā, un ari niecīgie elektromagnētiskie lādiņi, ko radu uz šī klēpjdatora, nav imūni pret laika triecieniem. Breisgērdls katrā ziņā ir miris — no ievainojumiem, ko guvis Edžhillas kaujā angļu pilsoņu kara laikā kaut kad 1632. gada oktobra beigās. Tā mēs domājam. Bet miris viņš ir tik un tā, lai gan pirms nāves paspēja sacerēt piecdesmit divu lappušu biezu manuskriptu, kas vairāk vai mazāk sabojāja man dzīvi vai pat nogalināja mani, — es vēl nezinu, kura no divām iespējām. Bet varbūt vairāk vainojams ir mazais profesors Endrū Balstrods, jo viņš man piespēlēja šo lietu, un pēc tam viņu noslepkavoja, vai arī tikpat labi es varētu vainot Mikiju Hāsu, savu veco koledžas istabas biedru, kas Balstrodu man uzsūtīja. Mikijs, cik man zināms, vēl ir dzīvs. Vai meiteni, jāsaka — sievieti, viņai nudien kaut kādā mērā jābūt atbildīgai, jo ļoti šaubos, vai es tajā visā būtu meties iekšā, ja Ņujorkas publiskās bibliotēkas Brūka Rasela Astora lasītavā nebūtu tik ilgi glūnējis uz viņas garo, balto kaklu, kas bija redzams virs apkaklītes, un tik ļoti gribējis to skūpstīt, ka sāka sāpēt žoklis.

Un tad vēl Alberts Kroseti un viņa neparastā mamma, un viņa vēl neparastākā mīļākā Karolina, ja vien viņa ir mīļākā, — visi, kas atklājuši, skaidrojuši un šifrējuši Breisgērdlu, manu likteni, bez kura...

Es neaizmirstu patiesos ļaundarus, bet galu galā nevaru tos vainot. Ļaundari vienkārši ir, gluži kā rūsa, garlaicīgi un gandrīz ķīmiski savā alkatības vai lepnības stulbajā vienkāršībā. Apzinoties, cik viegli no tiem izvairīties un cik bieži mēs to nedarām. Nemaz nepieminot Mariju, Skotijas karalieni (ja jau runājam par stulbumu), vēl viena sazvērestība viņas kontā, pat ja viss, ko viņa šajā gadījumā darīja, ir — bija. Dabiski, ka es vainoju savu tētiņu, veco blēdi. Un kāpēc ne? Es viņu vainoju par visu pārējo.

Redzu, ka nedaru pareizi. Labi, koncentrējies no jauna, vismaz sakārto faktus un sāc, norādot uz mani, rakstnieku Džeiku Miškinu, pēc amata intelektuālā īpašuma advokātu. Es uzskatu, ka daži bandīti tuvākajā nākotnē var mēģināt mani nogalināt. Lai gan ir juristi, kuriem zināms apdraudējums ir daļa no viņu profesionālā darba, es pie tādiem nepiederu, patiesībā ar nodomu. Jaunībā esmu pazinis pietiekami daudzus tādus juristus, un daži no viņiem patiešām dabūja nazi ribās, un tāpēc, kad izvēlējos savu jurisprudences sfēru, raudzījos pēc tādas, kuras dalībnieki ieročus parasti nenēsā. Intelektuālā īpašuma tiesībās ir zināma daļa agresīvu trako (varbūt pat liela daļa), bet, kad viņi izkliedz rupjības un draud nogalināt tevi un tavu klientu, viņi — gandrīz vienmēr — runā tēlaini, ja tā var izteikties.

Un arī tad liela daļa šī ļaunuma ir vērsta pret tiem, kas piedalās tiesas prāvās. Es lielākoties prāvās nepiedalos. Mana persona nav tam piemērota — esmu liela auguma, miermīlīgs indivīds, kas uzskata, ka tiesāšanās, sevišķi tā, kas saistīta ar intelektuālo īpašumu, ir muļķīga, bieži pārspīlēti muļķīga, un ka saprātīgi cilvēki visus šos jautājumus varētu atrisināt, divdesmit minūtes aprunājoties. Veiksmīgam tiesu strīdniekam tāda prāta ievirze par labu nenāk. Toties mūsu vecākais partneris Eds Džellers ir īstais cilvēks, lai piedalītos tiesas prāvās: viņš ir ķildīgs, agresīvs, pašpārliecināts, nejauks vīrelis, kas varētu kalpot par avotu jebkuram dzēlīgam jokam par advokātiem, taču es skaidri zinu, ka Eds (starp citu, indivīds, kura profesionalitāti es ārkārtīgi cienu) nekad nav dzirdējis nospindzam pret sevi ļaunprātīgi raidītu lodi vai saķēries ar laupīt-kāriem bandītiem, kas pēdējā laikā ir kļuvuši par manas dzīves daļu.

Jātcic, ka intelektuālā īpašuma likumdošanu, lielos vilcienos runājot, iedala industriālajā, kas nodarbojas ar firmas zīmēm un patentiem (un, iespējams, šajā kategorijā iederas arī datorprogrammas), un autortiesību likumdošanā, kas aptver visas cilvēces mākslas—mūziku, rakstniecību, kino, visa veida attēlus, Mikipeli u.c., un es šeit pieskaitu arī sava datora speciālā taustiņa īpašo uzsitienu, kas pievieno svēto © mazā grauzēja vārdam un ko es tikko atgriezos un izdzēsu, jo tas ir mans jaunais es, kas raksta šo vēstījumu, lai kam tas ari būtu veltīts. Mana firma “Džellers Lines Grosberts&Miškins” ir autortiesību firma un, lai gan partneri pārzina visu autortiesību darba spektru, var teikt, ka katrs no mums specializējas savā jomā. Martijs Lines nodarbojas ar TV un kino, Šel-lijs Grosberts pārzina mūziku, Eds Džellers ir, kā jau teicu, mūsu galvenais lietu virzītājs tiesā. Savukārt mans lauciņš ir viss, kas saistīts ar literatūru, un tas nozīmē, ka lielu daļu laika pavadu ar rakstniekiem, pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu un nekad nebūšu viens no viņiem. Daudzi mani klienti, bieži vien balsī ieskanoties tēvišķai notij, ir teikuši, ka ikvienā juristā ir miris dzejnieks, piedēvējot šo citātu dažādiem autoriem. Man tiešām nav nekas pret lo iebilstams, jo visi šie cilvēki reālajā pasaulē, pretstatā iedomātajai, ir bezpalīdzīgi kā kaķēni. Es arī varu būt ironisks, kad vēlos, kas nemaz nav tik bieži, jo — ja godīgi — es viņus ellīgi apbrīnoju. Tieši par to, ka var pilnīgi no nekā izdomāt stāstu un uzrakstīt šo stāstu tā, ka kāds cits, pilnīgi svešs cilvēks, to var izlasīt, saprast un patiesi just kaut ko pret izdomātām personām! Vai jums, sev par nelaimi, kādreiz ir gadījies sēdēt pārpildītā lidmašīnā vai vilcienā pretī pārītim idiotu, kas stāsta viens otram anekdotes? Gribas pārgriezt sev rīkli aiz tīrākās garlaicības, vai ne? Vai nogalināt viņus. Gribu teikt, riskējot atkārtoties, ka ir sasodīti grūti pavēstīt sakarīgu stāstu. Reiz kāds klients man sacīja — lai uzrakstītu stāstu, jāsāk ar visu, kas ar kādu noticis, un pēc tam jāizmet tas, kas tur neiederas. Taču tas bija joks. Lai gan šķiet, ka es pašlaik daru kaut ko līdzīgu.

Taču, iespējams, esmu pārāk pieticīgs. Arī jurista profesijā neiztiek bez radošās puses. Mēs daudz rakstām, gandrīz viss uzrakstītais interesē tikai citus juristus, bet tomēr mums ir jāstāsta stāsts, jāapraksta notikuma vieta, jāizkārto fakti un pieņēmumi par katru lietu. Jaunais Čārlzs Dikenss sāka kā tiesu reportieris, un zinātnieki uzskata, ka šī pieredze izveidoja cilvēciskās drāmas izjūtu, kas raksturīga viņa romāniem. Turklāt gandrīz visi viņa romāni vēsta par noziegumiem, galvenokārt balto apkaklīšu noziegumiem. Šī faktiskā materiāla avots man ir Mikijs Hāss, un, lai nu kam, bet viņam jau nu vajadzētu to zināt, jo Mikijs ir angļu literatūras pasniedzējs Kolumbijas koledžā. Viņš ir arī šī stāsta sākums.

Cik daudz jums būtu jāzina par Mikiju? Nu, pirmām kārtām, kaut ko jau jus zināt, jo likai noteikta tipa pieaudzis cilvēks ļauj sevi dēvēt skolas laika pamazināmajā iesaukā. Es nedomāju, ka “Džeiks” vispār ir tāda tipa iesauka. Viņš katrā ziņā ir mans senākais draugs, bet ne gluži nopietni ņemams cilvēks. Iespējams, ja viņš būtu bijis nopietnāks, tad toreiz paspīdētu mazajam profesoram ar savām zināšanām, un nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Savukārt es tāpēc esmu nonācis Mikija mājā, būdā pie Henrija ezera dziļi Adi-rondaka valsts parkā, kur patlaban... laikam jau slapstos, tomēr nespēju sevi piespiest lietot tik dramatisku vārdu. ’lēiksim, atrodos vientulībā. Apbruņotā vientulībā, teiksim.

Es pazīstu Mikiju (vai Melvilu C. Hāsu, kā rakstīts uz daudzu viņa grāmatu muguriņām) kopš jaunības, kopš otrā kursa Kolumbijā, kad atsaucos uz sludinājumu, kurā tika meklēts istabas biedrs ceturtā stāva dzīvoklī bez lifta 113. ielā pie Amsterdamas avēnijas. Mikijam tipiski, sludinājums bija ievietots ķīniešu veļas mazgātavas logā Amsterdamas avēnijā un nevis studentu biedrībā vai universitātes studentu izmitināšanas birojā. Kad vēlāk viņam pavaicāju, kāpēc tas tā, Mikijs atbildēja, ka vēlējies iegūt istabas biedrus no tiem indivīdiem, kas nēsā profesionāli tīrītus un gludinātus kreklus. Savādi gan, bet es patiesībā nebiju no tiem indivīdiem; man piederēja viens pats solīds krekls — pavisam balts De Pinna, ko mans tēvs reiz nolēma izmest, bet es to aiznesu uz maziņu tīrītavu un liku kreklu izgludināt darba intervijai.

Tajā laikā es, nesen aizbēdzis no mājām, dzīvoju lētā īres ēkā. Biju astoņpadsmit gadu vecs un bezgala nabadzīgs, un par istabu man prasīja piecpadsmit dolārus dienā, lai gan virtuve un tualete atradās gaitenī. Abas šīs telpas izplatīja diezgan dažādu, bet vienlīdz nepatīkamu smaku, un smirdoņa bija jūtama arīdzan ārpus šīm telpām. Tāpēc es biju mazliet izmisis, bet Mikija dzīvoklis bija jauks, ar divām guļamistabām un daļēju skatu uz katedrāli, un, kaut arī tumšs, kā jau dzīvokļi dzīvojamo namu rajonos ar garajiem gaiteņiem, tas saprāta robežās bija tīrs, un Mikijs šķita esam pietiekami kārtīgs tips. Biju viņu pirms tam ievērojis universitātē, jo Mikiju nevarēja nepamanīt: liela auguma, gandrīz tikpat liels, cik es, rudmatains, ar atkarenu lūpu un izvelbtām zilām acīm, ko piesedza smagi plakstiņi gluži kā vienam no Hābsburgiem. Viņš nēsāja tvīda žaketes un flaneļa bikses, aukstā laikā tinās īstā karaliskās flotes kamieļvilnas pusmētelī un runāja ar precīzu, burvīgi stomīgu, anglisku akcentu, ko dzirdējām no tiem slavenajiem Kolumbijas angļu literatūras profesoriem, kas nelaimīgā kārtā bija piedzimuši ASV.

Par spīti šai ārišķībai, Mikijs, kā lielākā daļa Ņujorkas izsmalcināto ļaužu (atšķirībā no manis), bija lauķis. Viņš nāca no... neparko nevaru atcerēties vietas nosaukumu. Ne Peorija, bet kaut kas tamlīdzīgs. Kenoša. Aštabula. Varbūt Molīna. Kāda no tām nelielajām ASV rietumu rūpnieciskajām pilsētām. Lai kā tur būtu, pirmajā sarunā Mikijs man stāstīja, ka esot “atvase no mazo biznesu impērijas”, kas kalpojot par industrijas rāvējslēdzējiem. Atceros, ka vaicāju viņam, kas tie tādi varētu būt, un viņš smejoties atteica, ka neesot ne jausmas, bet viņš vienmēr iztēlojoties milzīgu rāvējslēdzēju preču vilciena lielumā. Mikija vecvectētiņš savā laikā bija sarausis ģimenei prāvāku naudu, bet tētiņš un tēvoči tikai sēdēja valdē, nepārtraukti spēlēja golfu un bija sabiedrības pīlāri. Acīmredzot valstī ir tūkstošiem šādu ģimeņu, to cilvēku atvašu, kas uzkrāja bagātību pirms nodokļiem un globalizācijas un turējās pie tās ar drošām investīcijām un uzkrītošu ekstravaganci.

Un tad jau pilnīgi neizbēgami es vairs nespēju klusēt un, Mikija atklātības iedvesmots, turklāt nojauzdams viņa vēlmi savā istabas biedrā redzēt kaut ko no pilsētas eksotikas, uzticēju viņam, ka esmu atvase pašam īzakam Miškinam, kas federālajai izmeklēšanai un organizētajai noziedzībai no šejienes līdz pat Vegasai pazīstams kā Izijs Grāmata vai reizēm Izijs Aritmē-tiķis, sertificētam neatkarīgajam grāmatvedim un mafijas rēķinvedim. Viņa atbilde uz to bija pazīstamā frāze: “Es nezināju, ka ir ebreju gangsteri.” Un tad es pastāstīju par Murder Inc., Luiju Lepki, Ķidu Relesu un Meijeru Lenski, no kuriem pēdējais bija tēta skolotājs un patrons. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad izmantoju savas ģimenes vēsturi kā trumpi sarunā, un tā arī iezīmēja beigas sava veida apkaunojumam, kuru biju cietis visu vidusskolas laiku. Kāpēc es to varēju atklāt Mikijam? Tāpēc, ka bija skaidrs — viņam nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, un viņš to uzlūkoja kā tīrāko eksotiku, it kā es būtu piedzimis cirkā vai čigānu ratos. Bet tas, protams, nav viss.

Tātad tu esi ebrejs? Dabisks jautājums no Mikija puses. Šķita, ka viņš ir pārsteigts, kad sacīju — nē, patiesībā neesmu.

Tagad es dzirdu motorlaivas troksni ezerā, attālu dūkoņu. Ir nakts vidus. Neviens naktī nemakšķerē. Bet varbūt makšķerē? Es pats neesmu makšķernieks.

Varbūt ir zivis, kas ķeras naktī gluži kā moskīti, varbūt nakts zveja ir tāda pati kā zemledus zveja — nesaprotams sporta veids, ko tomēr plaši praktizē pašmocītāji fanātiķi. Bet varbūt tie ir viņi.

Atkal atgriezušies. Sažņaudzis ieroci, izgāju mājas priekšā un ieklausījos, bet neko nedzirdēju. Tā droši vien būs bijusi automātiska motora pārslēgšanās kādā no vasaras mājām. To šeit ir vairāki duči, tālu izvietotas cita no citas, tās šobrīd — laikā starp vasaru un slēpošanas sezonu — nepārprotami ir pamestas, un tādā klusā vakarā kā šis skaņa, cik zinu, pāri ūdenim var šķērsot apbrīnojami lielus attālumus. Sataustīju kabatas lukturīti un biju tik liels plānprātiņš, lai to iedegtu, padarot sevi par ideālu mērķi katram, kas šajā apkārtnē varēja slapstīties. Lai gan viņi negribētu mani tā vienkārši nošaut, ak, nē, tas nebūtu nekas tik viegls. Debesis bija smagi apmākušās, un, pirms aptvēru savas rīcības muļķīgumu, es ar izbrīnu vēroju, kā melnums virs ezera aprij lukturīša staru. Man tas' šķita nomācoši un depresīvi: vārais stars pazuda lielajā tumsā. Ak, vai tas būtu memento mori? Vai tikai atgādinājums par to, cik ārkārtēja ir mana pašreizējā izolācija?

Pārlasot uzrakstīto, redzu, ka joprojām esmu sapinies attālajā pagātnē. Šis stāstījums, ja neuzmanīšos, izvērtīsies par vēl vienu “Tristramu Šendiju”², un es nekad nenonākšu līdz sasodītajai lietas būtībai.

Taču sāksim no jauna: tajā pēcpusdienā es iebaroju Mikijam kāroto eksotiku ar vēl zināmu daudzumu personīgās vēstures. Nē, tik tiešām, es nebiju ebrejs (šeit maza piebilde pie mātes līnijas likuma), jo mana mate bija katoliete, un tajās dienās, ja katolis apprecēja nekatoli, viņus izraidīja no Baznīcas, ja vien viņi nesalīga ar to mieru, un galvenā izlīguma daļa bija zvērests audzināt bērnus ticībā. Jā, mēs bijām auguši ticībā, es un mans vecākais brālis Pols, un mana māsa Mirjama — visā līdz pēdējam: kristīšana, katehisma mācība, pirmā

komūnija, altāra ceremonija mums, zēniem. Un, dabiski, krišana grēkā, visiem, izņemot Polu, lai gan Pols grēkoja kā maita, līdz labojās un tika aicināts.

Un kā tad ar rozīnīti? Lai notiek, vēl viens atskats pagātnē. Domāju, laika ir diezgan, jo piepeši atskāršu, ka viņi nebūs tādi muļķi, lai šajā tumsā mēģinātu šķērsot Henrija ezeru, un kāpēc lai viņi to darītu? Iespējams, manā rīcībā ir visa nakts. Tātad, lūk, mans tētis, astoņpadsmit gadu vecs, topošais Bruk-linas mafijas loceklis, daudzsološs sporta derību bukmeikers. Tēta karjerai par nelaimi, tas bija 1944. gads, un viņu iesauca armijā. Protams, viņš devās pie mafijas dūžiem, bet tie atteica, ka jāiet vien armijā, ja negrib, lai kāds viņam ietriec ausī ledus cērti un pārdur bungādiņas. Mafijas vīri labprāt izpalīdzētu. Tētis atteicās.

Tāpēc apmēram gadu vēlāk viņš ir piekomandēts Trešās armijas štābam par šifrētāju. Labs darbs jaukam ebreju zēnam, tīrs darbiņš telpās, un viņš ne reizi nav dzirdējis nospindzam dusmās izšautu lodi, turklāt nu jau ir 1945. gada marts, un amerikāņu spēkiem Eiropā Otrā pasaules kara jautrākā daļa tikai sākas. Vērmahts rietumos būtībā bija cīņu beidzis, un tā leģioni paklausīgi saplūda karagūstekņu nometnēs. Amerikāņu kareivji drīz vien atklāja, ka apmaiņā pret amerikāņu cigaretēm var dabūt visu — antikvārus priekšmetus, mantojumu, meitenes, neierobežotu daudzumu apreibinošu vielu —, un tētim nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šeit rodama vienreizēja iespēja uzkrāt kapitālu.

Viņš bija dislocēts Ulmē, un oficiālie pienākumi — šifrēt pārsūtāmās ziņas — nebija apgrūtinoši. 'Ieta īstais darbs bija vadīt melnā tirgus operācijas, novirzīt degvielu un pārtiku uz izsalkušo civilo ekonomiku. Viņam nesagādāja nekādas grūtības izveidot organizāciju, jo Vācija tajā laikā bija labi apgādāta ar nepietiekami nodarbinātiem bandītiem. Šie tipi vienkārši bija nometuši nacistu atšķirības zīmes, ko bija nēsājuši divpadsmit gadus, un vairāk bija noskaņoti izmantot brīvā tirgus iespējas, nekā piedalīties valsts sponsorētā bandītismā. Tētis, protams, spēja palīdzēt ar denacifikācijas atļaujām un izmantoja arī savu ģenialitāti grāmatvedībā, lai slēptu zādzības. Viņu nemocīja sirdsapziņa par bijušo gestapoviešu izmantošanu savā biznesā. Domāju, ka viņš ar prieku vēroja, kā šie tipi lēnprātīgi saņem pavēles no ebreja, un laiku pa laikam viņš kādu no tiem slepus nodeva varas iestādēm vai, vēl ļaunāk, ebreju atriebības pagrīdei, kas tajā laikā aktīvi darbojās. Tas palīdzēja saglabāt pārējo paklausību.

Lai gan oficiāli tētis mitinājās Trešās armijas štāba barakās, lielāko daļu laika viņš pavadīja Ulmes Kaizerhofas viesnīcas apartamentos. Nu, viena no mana tēva dīvainībām ir tā, ka publiskās apmešanās vietās viņš nekad neiet pa galvenajām vai parastajām durvīm, bet tikai pa kalpotāju ieeju. Domāju, ka šo īpatnību viņš pārņēmis no četrdesmito gadu gangsteriem, kuriem bija tieši tāds pats paradums, apmeklējot, teiksim, Kapo vai Maroku. Tam varētu būt kāds sakars ar drošības apsvērumiem, bet varbūt viņi to darīja tāpēc, ka varēja atļauties, — kas gan būtu viņus apturējis? Lai nu kā, kādu nakti 1946. gada ziemā, atgriezdamies no naktskluba un tuvodamies Kaizerhofai no virtuves ieejas puses, viņš starp ielas puikām un vecām sievām, kas rakņājās pa tur izliktajām atkritumu tvertnēm, satika manu māti. Tētis, kā parasti, nelikās zinis par salašņām, tāpat kā tie nelikās zinis par viņu, izņemot vienu, kas, pacēlis galvu no atkritumiem, sacīja: “Iedod man cigareti, Džo.”

Viņš paskatījās, un tur — zem netīrumu kārtas un lupatas, kas sedza galvu, — ieraudzīja šo seju. Esmu redzējis ap to laiku uzņemtās fotogrāfijas, un tas ir visai apbrīnojami — viņa izskatās kā Karole Lombarda jaunībā, gaišmataina un smieklīgi izsmalcināta. Viņai tikai pirms nedēļas bija apritējuši septiņpadsmit. Protams, tētis iedeva viņai cigareti, protams, uzaicināja augšā savos apartamentos, uz vannu, pēc kādām neilona zeķītēm, pārģērbties. Viņš neticēja savām acīm. Kā šī būtne viena pati bija izdzīvojusi 1945. gada Vācijā? Kādu laiciņu vēlāk, kad būtne bija tīra un mirdzoša, un ietinusies sārtā zīda rītakleitā un tētis mēģināja veikt parasto darījumu, viņš uzzināja, kāpēc. Būtnei bija pistole, un, apņēmīgi pavērsusi to pret tēti, viņa sacīja — karš vai ne karš, bet viņa ir laba meitene, virsnieka meita, viņa jau ir nošāvusi trīs vīriešus un nošaus arī ceturto, ja tas mēģinās ar varu atņemt viņai tikumību. Tētis bija pārsteigts, viņš bija apburts, viņš bija savaldzināts. Galu galā tas bija laiks, kad par mārciņu cukura varēja izdrāzt grāfieni, un tas, ka viņa tik veiksmīgi bija pasargājusi savu augumu no klaiņojošu pārvietoto personu un izbēgušu ieslodzīto varzas, plus sakautās armijas atliekām, plus trīs uzvarē-tājarmiju spēkiem, norādīja, ka viņā ir kas vairāk par parasto daudzumu dzī-vesspara. Viens no tēta vārdiem, dzīvesspars. Pēc viņa teiktā, mūsu paaudzē puse no tā esot mūsu māsai, bet man un brālim esot dzīvesspara deficīts.

Tā nu, attapies pistoles stobra priekšā, viņš atslāba, abi iedzēra, uzsmēķēja un izstāstīja viens otram savus dzīvesstāstus gluži kā pusaudži, kas viņi patiesībā arī bija. Viņu sauca Ermetrūde Stila. Viņas vecāki bija miruši: tēvs, virsnieks, gājis bojā 1944. gada vasarā, un māti bija nogalinājusi nejauša bumba kara pēdējās nedēļās. Tas notika Rēgensburgā. Pēc tam viņa bija klīdusi cauri reiha pēdējo dienu haosam, vilkdama sev līdzi čemodāniņu, ko bija paglabājusi hospitālī savā skapītī. Cilvēki šajās dienās rīkojās apdomīgi, tāpēc, kad ar māti notika tas, kas notika, viņa nepalika vis pilnīgi bez mantības. Reizēm viņa ceļoja kopā ar bēgošu civilistu pūļiem, un tad, atkarībā no ceļabiedru piederības tai vai citai grupai, viņai bija divi veidi, kā nodibināt draudzīgas attiecības. Pirmais veids bija dzeltena zvaigzne, kādu nacisti lika nēsāt ebrejiem. Otrs bija šaura melna auduma strēmelīte, uz kuras bija izšūti vārdi Das Reich, ko bija paredzēts valkāt ap SS Otrās tanku divīzijas karavīru uniformas kreisās piedurknes apakšējo daļu. Viņa tā arī neizstāstīja tētim, kā tikusi pie dzeltenās zvaigznes, bet SS vienības zīmi viņa bija dabūjusi no sava tēva SS hauptšturmfirera Helmuta Stilā, kas bija kritis par tēvzemi Normandijā un beigu beigās ticis apglabāts tajā pašā Bitburgas kapsētā, kuras dēļ prezidents Reigans pirms dažiem gadiem uz īsu brīdi iekļuva nepatikšanās.

Šis stāsts kaut ko liecina par abu manu vecāku izmanīgumu un, domāju, arī par manu raksturu tajā ziņā, ka todien vakariņās 113. ielā es izvēlējos par to runāt, lai uzjautrinātu Mikiju Hāsu vai atstātu uz viņu iespaidu. Tas ir kaut kas tāds, par ko daudzi labāk klusētu. Mana māte, starp citu, pilnībā noliedza šo jauko tikšanos. Viņa apgalvoja, ka esot satikusi tēti dejās un domājusi, ka viņš ir džentlmenis. Viņa nekad neesot rakņājusies pa atkritumiem vai kādu nošāvusi. Māte atzina, ka viņas tēvs patiesi bijis SS virsnieks, bet uzmanīgi norādīja mums, bērniem, uz atšķirību starp Wajfeti un Allgemein vai vispārējo SS, proti, cilvēkiem, kas atbildīgi par nometnēm. Waffen-SS bija drosmīgi karavīri, kas cīnījās pret briesmīgajiem krievu komunistiem.

Nieki. Kuru šādos apstākļos tas vispār interesē? Domāju, ka vienīgais, kas saglabā nozīmi, ir tas, ka patiesība manu vecāku rokās vienmēr ir bijusi loti lokana. Tas attiecās ne tikai uz tālo pagātni; bieži vien viņi neganti strīdējās par iepriekšējā vakara notikumiem. Tas manī agri ieaudzināja cinisku attieksmi pret vēsturisko patiesību, kas manu pašreizējo situāciju — savā ziņā būt par mocekli dažādiem četrsimt gadus senu notikumu variantiem — nepadara ne mazākā mērā ironisku.

Jebkurā gadījumā tagad mums jāpārlec pāri kādiem divdesmit gadiem. Kā jau teicu, es kļuvu par intelektuālā īpašuma advokātu, un Mikijam bija izdevies palikt apmēram akmens metiena attālumā no tās vietas, kur pirmoreiz sastapāmies, jo viņš ir angļu literatūras profesors Kolumbijas koledžā. Miki-jam acīmredzot ir liela ietekme literatūrkritiķu aprindās. Pirms dažiem gadiem viņš bija Moderno valodu asociācijas prezidents, kas, cik saprotu, ir kaut kas ļoti nozīmīgs, un šķiet, ka viņu dažādās nenovīdības pakāpēs ciena lielākā daļa interpretatīvo lēņu muižu, kādās šodien sadalījusies literatūrkritikas pasaule. Mikija pētījumu lauks ir Viljama Šekspīra lugas, ar kuru starpniecību viņš iepazina Balstrodu. Profesors B. Kolumbijā bija vieslektors, arī Šekspīra speciālists, no Oksfordas. Visticamāk kādu dienu Balstrods ieradās pie Mikija un vaicāja: “Saki, vecais draugs, vai tu gadījumā nezini kādu intelektuālā īpašuma advokātu?” — un Mikijs atbildēja: “Patiesībā zinu gan.” Vai kaut ko tamlīdzīgu.

Ļaujiet man atsaukt atmiņā to dienu. Tas bija 11. oktobris, trešdiena. Laiks bija mazliet dzestrs, tā ka skaidri varēja saprast — vasara nudien ir galā, un gaisā bija jūtami lietus draudi. Ļaudīm mugurā bija lietusmēteļi, ari man. Parasti mans lietusmētelis, dzeltenbrūns Aquascutum, karājas stūrī uz statīva manā kabinetā, kas ir pārāk mazs, lai sauktos par partnera kabinetu, bet pietiekami ērts. Mūsu ēka atrodas Medisona avēnijā, un pa savu logu es varu redzēt vienu no Sv. Patrika katedrāles brīdinošajām smailēm, — šis skats ir gandrīz mana vienīgā saikne ar jaunības reliģiju. Mans kabinets ir iekārtots vienkāršā, varētu arī teikt, modernā stilā, kas attāli atgādina Žana Lika Pikāra istabu uz kosmosa kuģa Enterprise. Pie sienas karājas mans diploms un licences, kā arī trīs fotogrāfijas hromētā rāmī: viena ir manu bērnu portrets, profesionāla fotogrāfa uzņemts pirms dažiem gadiem; otrā esmu redzams es un mans dēls Niko — fotogrāfijā viņš mācās braukt ar divriteni, un es skrienu viņam blakus — visai labs uzņēmums, ko fotografējusi bērna māte. Vienīgais objekts telpā, kas varētu šķist neparasts, ir trešā fotogrāfija, kurā redzams liela auguma jauns vīrietis, īsi apgrieztiem matiem, ģērbies sarkanbalti zilā svarcēlāja triko. Viņš ir augstu pacēlis smagu svarcelšanas stieni. Stienis ir tik smags, ka abos galos ir nedaudz noliecies, jo šis atlēts ir 192 Уг mārciņu+ kategorijā, pašā smagākajā, un viņš ir pacēlis vairāk nekā piecsimt mārciņu. Piecsimt trīsdesmit divas, ja būsim precīzi. Šis jaunais vīrietis esmu es, un fotogrāfija tika uzņemta Meksikas Olimpiskajās spēlēs 1968. gadā, kur es biju ASV olimpiskās komandas sastāvā. Tas ir lielākais svars, kādu es jebkad esmu pacēlis no grīdas līdz pleciem, un būtu sagādājis man bronzas medaļu, bet es kļūdījos satvērienā, un medaļu dabūja Džo Djūbs.

Kopš tā laika esmu turpinājis trenēties, zemākā līmenī, protams, un vēl aizvien varu uzraut virs galvas nedaudz vairāk par ceturto daļu tonnas.

Apbrīnojami bezjēdzīga prasme, un tieši tāpēc man tā patīk, tāpēc es sāku ar to nodarboties. Svarcelšanai pievērsos desmit gadu vecumā, sākot ar pašdarinātiem svariem, un cilāju tos visu vidusskolas un koledžas laiku. Pašlaik esmu vairāk nekā sešas pēdas un divas collas garš, neskaitot matus, un sveru apmēram divsimt piecdesmit mārciņas, astoņpadsmit collu kakls, piecdesmit divas collas platas krūtis un pārējais atbilstoši. Daudzi mani uzskata par resnu, kāds es pilnīgi noteikti neesmu. Kopš Arnolda parādīšanās uz skatuves cilvēki tiecas jaukt svaru lietošanu, lai veidotu ķermeni, un svarcelšanu sacensībās. Tās ir pavisam atšķirīgas lietas. Svarcēlājiem gandrīz nekad nav slaidi vai skaisti augumi, kam visādā ziņā ir lielāks sakars ar zemādas tauku neesamību nekā ar spēku. Jebkurš nopietns smagā svara kategorijas svarcēlājs varētu salauzt Mr. Universe pret ceļgalu. Tā gan ir tikai iespējamība, protams. Esmu atklājis, ka lieli, spēcīgi cilvēki ir maigi raksturā, ja vien nelieto steroīdus, ko mūsdienās, baidos, patērē aizvien vairāk. Tomēr es labāk palieku bez steroidiem un maigs.

Redzu, ka atkal esmu novirzījies no tēmas. Es tikai mēģināju iedomāties sevi kabinetā tajā nozīmīgajā dienā, kas šķita gluži parasta — rīts bija aizvadīts sanāksmē par ķīniešu pirātiski izmantoto kāda rokalbuma tēlu T krekla apdrukai. Šādi gadījumi intelektuālā īpašuma aizsardzības praksē kļūst aizvien biežāki. Klusas sanāksmes, klienta apmaksātas stundas, kompetences izrādīšana un delikāts ieteikums, ka tiesas prāvas šajā jomā lielākoties ir velta laika šķiešana, jo tēli no rokalbumu vākiem ķīniešu pirātiskajā izpildījumā ir neizbēgama maksa par nodarbošanos ar biznesu mūsu grēcīgajā pasaulē. Pēc šīs sanāksmes atgriezos savā kabinetā — bija apmēram bez divdesmit minūtēm divpadsmit, un es jau ar nepacietību sāku gaidīt lenču —, bet, ejot garām manas sekretāres rakstāmgaldam, viņa mani negaidīti uzrunāja. Mana sekretāre ir Olīvija Maldonado, jauna, tikpat zinoša, cik izskatīga sieviete. Birojā daudzi viņu ir iekārojuši, arī es, bet uzņēmumā “Džellers Lines Grosberts&Miškins” tas ir dzelzs likums — nekādu intīmu attiecību ar personālu, likums, ko es pilnībā atbalstu. Tā ir bijusi gandrīz vienīgā mana atturība šajā jomā, un es ar to muļķīgi lepojos.

Atceros, ka sekretārei mugurā bija tērps, kas man sevišķi patika, — pelēki, mazliet pieguloši svārki un tumši rozā adīts svīteris ar divām vaļā atstātām augšējām pogām. Pērļu pogām. Viņas spīdīgie, tumšie mati bija saņemti uz augšu un sasprausti ar dzintara ķemmi, paverot skatienam mazu, brūnu dzi-mumzīmlti kakla augšdaļā, un ap viņu vējoja viegls īrisu aromāts.

Es uzzināju, ka mani gaida kāds vīrietis, tikšanās neesot norunāta, vai es varot viņam atrast brīvu brītiņu? Misters Balstrods. Negaidīti ienācēji mūsu biznesā ir retums — nav jau tā, ka mēs atrastos augšstāvā tāpēc, ka no kāda slēptos, — un es biju ieintriģēts.

Iegāju savā kabinetā, apsēdos aiz rakstāmgalda, un drīz vien Maldonaldo ieveda apmeklētāju, vīrieti ar portfeli. Balstrods bija ieģērbis savas korpulentās miesas brūnganā, krietni apvalkātā trīsdaļīgā tvīda uzvalkā, un uz strupā, bezformīgā deguna nēsāja raga brilles. Nodilis Burberry pār roku, labas sarkanbrūnas kurpes kājās un punktots lakatiņš krūšu kabatā, plānie rūsganie mati atstāti mēreni gari un atsukāti pār pakausi, kas liecināja par zināmu ārišķību. Viņa seja bija pietvīkusi un pamazām kļuva vēl sārtāka. Sarokojoties (mīkstas, mazliet miklas rokas) viņš samirkšķināja acis ar bezkrāsainām skropstām. “Profesors,” es nodomāju un, izrādās, nekļūdījos: iepazīstoties viņš sevi nodēvēja par Endrū Balstrodu, patiešām profesoru, no Oksfordas Lielbritānijā un vieslektoru Kolumbijā. Profesors Hāss bija tik labs un iedeva man jūsu adresi...

Es piedāvāju viņam apsēsties un pēc parastās patērzēšanas vaicāju, ko varētu darīt viņa labā. Viņš atteica, ka vēloties nelielu konsultāciju intelektuālā īpašuma lietās. Atbildēju, ka tad viņš ieradies īstajā vietā. Profesors gribēja zināt, vai varot runāt ar mani par pieņēmumu. Man nepatīk pieņēmumi, jo, kad klients runā par pieņēmumiem, tas parasti nozīmē, ka viņš nebūs vaļsirdīgs par lietu. Bet es pamāju. Pieņemsim, viņš sacīja, ka esmu atklājis zuduša literārā darba manuskriptu. Kam piederēs tiesības uz to? Atteicu, ka tas būs atkarīgs no daudz kā. Vai autors ir miris? ļā. Pirms vai pēc 1933. gada? Pirms. Mantinieki vai tiesību pēcteči? Neesot. Es viņam pastāstīju, ka saskaņā ar ASV 1978. gada Autortiesību Revīzijas Aktu pirms 1933. gada mirušo autoru manuskripti, kas nav publicēti pirms 1978. gada I. janvāra, 2003. gada 1. janvārī kļuva par publisku īpašumu. To dzirdot, profesors mazliet sašļuka, pēc ka es nospriedu, ka viņš gribējis dzirdēt citu atbildi, piemēram, ka uz to, ko viņš atklājis, varētu būt attiecināmas autortiesības. Viņš pavaicāja, vai es gadījumā nezinot, ko tamlīdzīgs likums nosaka Lielbritānijā, un es ar prieku varēju atbildēt, ka zinu, jo mūsu firma daudz konsultē abpus pelēkajam

Atlantijas okeānam. Es viņam pastāstīju, ka Lielbritānija pret autoriem ir draudzīgāka nekā ASV, proti, uz autora nepublicēto darbu attiecas neierobežotas vispārīgo tiesību autortiesības, un gadījumā, ja tas ticis publicēts vai uzvests, autortiesības attiecas uz darbu piecdesmit gadus pēc pirmās publikācijas vai uzveduma. Ja autors ir miris, kā mūsu gadījumā, es turpināju, autortiesības darbojas piecdesmit gadus, sākot ar kalendāro gadu, kurā spēkā stājās 1988. gada Autortiesību Akts, t.i., piecdesmit gadus no 1990. gada 1. janvāra.

Šeit viņš pamāja un pavaicāja par īpašumtiesībām — kam pieder miruša autora nepublicēta manuskripta autortiesības? Es paskaidroju, ka saskaņā ar Lielbritānijas likumdošanu, ja īpašumtiesības neapliecina testaments, šādas autortiesības saskaņā ar Apvienotās Karalistes beztestamenta likumu tiek atdotas atpakaļ Kronim. Man patīk, starp citu, teikt: “Kronim” — es iztēlojos Elizabeti II, kas līksmi berzē rokas, nolūkojoties, kā kasē ieplūst naudiņa un korgiji vaukšķēdami lēkā ap spožu gineju kaudzi.

Arī šī daļa viņam nepatika. Protams, ka ne, viņš sacīja. Kas notiek ar atradēja tiesībām? Kā paliek ar tiesībām paturēt deviņas desmitdaļas atraduma?

Uz to es atbildēju, ka šie nosacījumi tiek diezgan precīzi ievēroti, bet, publicējot vai uzvedot šādu darbu, viņam jābūt arī gatavam, ka Kronis ieradīsies viņam pakaļ, bet, ja viņš to publicēs vai uzvedīs ASV, viņam var rasties lielas grūtības aizsargāt savas autortiesības pret atklātu pirātismu, un vai tagad viņš nevarētu atmest savus pieņēmumus un pastāstīt man, kas īsti notiek?

Mana balss bija vēsa, es liku saprast — ja Balstrods nekļūs vaļsirdīgāks, es atvados. Profesors kādu laiku klusībā apsvēra manu prasību, un es vēroju, kā sviedru lāsītes bija izspiedušās uz viņa pieres un krājās uz augšlūpas, lai gan kabinetā bija vēss. Tolaik domāju, ka varbūt viņš ir slims. Man neienāca prātā, ka Balstrods ir pārbijies.

Esmu nodarbojies ar šādām lietām pietiekami ilgi, lai saprastu, kad klients ir atklāts un kad ne, un profesors Balstrods nepārprotami piederēja pēdējiem. Viņš sacīja, ka esot ieguvis (frāze, kas mani vienmēr sanikno) dokumentāru liecību, septiņpadsmitā gadsimta manuskriptu, kāda Ričarda Breisgērdla personīgo vēstuli sievai. Viņš domājot, ka manuskripts ir īsts, un tas vēsta par kāda literārā Darba esamību, kuram ir milzīgs potenciāls ieguldījums zinātnē un par kura esamību neviens nekad nav pat nojautis. Šis manuskripts jau pats par sevi ir pietiekams, lai aizsāktu veselu pētījumu lauku, bet atrast pašu Darbu...

Kad viņš sacīja “Darbu”, es sadzirdēju šajā vārdā lielo burtu un tāpēc to šeit atstāju.

Kas tas ir par Darbu — es vaicāju.

Šeit tā vietā, lai atbildētu, viņš apvaicājās par dokumentu, kas apliecinātu konfidencialitāti starp advokātu un klientu. Es paskaidroju, ka tam kalpo priekšapmaksas honorārs divi tūkstoši pieci simti dolāru apmērā un, tiklīdz čeks būs manās rokās, nekādi spēki uz zemes nevarēs izdabūt no manis, par ko mēs abi varētu but runājuši; protams, ar noteikumu, ka viņš negrasās izdarīt smagu noziegumu. To noklausījies, profesors izvilka čeku grāmatiņu ādas vākos, izrakstīja čeku un nodeva lo man. Pēc tam viņš gribēja zināt, vai mums šeit ir seifs. Es atteicu, ka mums ir slēgta, ložu necaurlaidīga, ugunsdroša kartotēka. Neesot pietiekami labi. Es atteicu, ka mums ir līgums ar Citibank tepat apakšstāvā par lielu bankas seifu. Viņš atvēra savu portfeli un pasniedza man pamatīgi aizlīmētu manilas aploksni. Vai es viņam šo paglabāšot, uz laiku?

Atkal jau šis motora troksnis.

BREISGĒRDLA VĒSTULE (1)

Benberija, 25. oktobris. Tā Kunga 1642. gadā

Mana dārgā, labā sieva, lai Visuvarenā Dieva svētība nāk pār Tevi un mūsu dēlu. Redzi, Nana, es esmu nogalināts, kā Tu jau paredzēji, un es Tev lieku citreiz būt uzmanīgākai ar saviem pareģojumiem, citādi Tevi noturēs par raganu, manas iekšas saārdījusi lode, kas iestrēgusi mugurkaulā, vismaz tā saka šejienes ķirurgs, viņu sauc Tolsons, īsti kristīgs cilvēks. Toms Kromers, mans palīgs — Tu atcerēsies viņu kā labu un uzticamu zēnu, lai gan viņš aizbēga kaujas laikā, — tad atgriezās un atrada mani starp kritušajiem, sameklēja zirgu un atveda mani šurp uz Benberijas pilsētu. Tolsona kungs mani izmitina par 2 pensiem dienā, ko visi uzskata par labu cenu šajos laikos, bet viņš saka — mana lieta ir tāda, ka es nesamaksāšot ne šiliņa, un tā es rakstu beidzamo, pirms mani paņem augšā uz debesīm, kā es ceru vai (kas ir ticamāk) nolaiž lejā negantajā bedrē, jo raugi, esmu ar savu dzīvi pārliecinājies, ka neesmu viens no izredzētajiem. Bet tas ir Dieva rokās, un es atdodu sevi viņa žēlastībai.

Tā tas notika. Tu zini, ka vasaras beigās izsoļojām no Londonas ar mana lorda Eseksa armijas artilērijas pulku, kad karalis liedza parlamenta tiesības un vērsa savu varu pret paša tautu, lai samīdītu tās brīvības. Northemptonā mēs dzirdējām, ka karalis ir Vusterā, un uz dienvidu ceļa izkārtojāmies izklaidus, lai nostātos ar ieročiem starp viņu un Londonu. Mēs piedzīvojām neveiksmi, jo gribējām ātri uzvarēt, un mūsu spēki bija izpletušies pa visu zemi. Tomēr dzirdot, ka karalis grib uzbrukt Benberijai, mēs sapulcējāmies uz ziemeļiem no tuvējās Kintonas pilsētas, un tur karalis pagriezās un mūs satika.

Tagad tu zini, Nana, ka karš ir kā rotaļa, ko bērni spēlē ar papīru, akmeni un uguni: papīrs apklāj akmeni, akmens nodzēš uguni utt.; ko es gribu pateikt — jātnieki var pārspēt lielgabalus, jo mēs varam izšaut tikai vienu lodi, bet viņi atkal mums uzbrūk, pirms mēs izšaujam vēlreiz. Kājnieki var sakaut jātniekus, jo zirgi neuzdrīkstēsies iet pret pīķu sienu, tāpēc kājniekiem ir jāsargā lielgabali divizionos:

lielgabalnieki var satriekt ienaidnieka pīķu bataljonus, kad tie ir apjukumā, tāpēc tiem var uzbrukt jātnieki. Un ģenerāļu māksla ir likt visam darboties saskaņā. Tad nu mēs bijām izvietojuši savus divizionus un labi nodrošinājušies ar vairāk lielgabaliem, nekā bija rojālistiem, un izšāvām uz. karaļa spēkiem, bet attālums bija par lielu, un tā bija ļoti neveiksmīga zalve — mēs varējām viņu pašu redzēt zem karaliskā karoga un princi Rūpertu, un pārējos no viņa svītas. Mūs priekšā sargāja sera Nikolasa Bairona karavīri, kas bija pēdējie mūsu kreisajā flangā, kur mūsu spēki stāvēja pret mežu.

Tad karaļa jātnieki uzbruka mūsu labajam flangam, un mēs varējām redzēt dūmus un plīvojošus karogus, un notika tā, ka mūsu labās puses spēki tika atspiesti atpakaļ, un tāpēc sakustējās arī kreisais spārns. Tāda lieta kaujā ir ļoti parasta, un pieredzējuši karavīri pret to nodrošinās. Bet šie puiši nebija karā rūdīti — mūsu kreisais flangs atrāvās no mežmalas un palika neaizsargāts. Redzi, Nana, nekad nav bijis labi sekot flangam pirms Reinas Rūperta. Tu labi zini, ka esmu teicis: tie, kas kalpo karalim, ir lielākoties draugos ar galvu, un arī kavalieri turklāt, un viena lieta, ko viņi prot darīt, — rīkoties ar zobenu un pistoli; un ar skaļiem saucieniem viņi to ari darīja. Viņi nikni uzbruka un pārklāja mūsu kājniekus kā milzu audekls, un tad jau pretinieks nāca virsū lielgabaliem. Es saķēru āvu un sāku aizstāvēt savējo (jo, lai gan lielgabalniekiem nav karogu un nekādu goda zīmju, tā teikt, tomēr būtu kauns, redzot, ka manu šaujamrīku kāds itin viegli paņem), bet kāds kavalieris atkāpās un izšāva uz mani ar savu karabīni, un es pakritu un nogulēju tur visu dienu, neko nejuzdams un nespēdams pakustināt kājas, kamēr jaunais Toms, kad iestājās vakara krēsla, mani atrada un aiznesa nomirt tur, kur esmu tagad.

I.ūk, rakstu Tev, kas ir pēdējais uz zemes, ko daru, un domāju, lai arī Dievs mani nav saucis stāvēt starp dižajiem, tomēr esmu virs, nevis zemes pika, un mans stāsts ir stāstīšanas vērts kaut vai tikai tādēļ, lai palīdzētu uzaudzināt manu dēlu, kam tagad jākļūst par vīrieti bez tā sliktā parauga, kāds es varētu būt bijis.