3
Esmu atgriezies no apgaitas pa teritoriju, ne pa vienu logu nekas nav saredzams, un man nudien netīkas klīst apkārt tādā tumsā. Iedomājos, ka esmu lielisks mērķis, tā sēžot ar savu portatīvo datoru zem galda lampas. Atrodos mājas dzīvojamā istabā, droši vien tā to var dēvēt. Patiesībā ēka ir guļbūve, celta no īstiem baļķiem tradicionālā stilā. Tajā ir viena liela istaba pirmajā stāvā un trīs guļamistabas augšstāvā, kur var nonākt pa kāpnēm, kas ved uz tādu kā balkonu ar margām. Tad vēl ir mansardam līdzīga telpa zem jumta kores, kurā var nokļūt pa paceļamām kāpnēm. Tur agrāk mēdza gulēt kalpotāji, kad saimniekiem tie vēl bija. Visas sienas ir no beicētas priedes, un vēl istabā ir iebūvēti grāmatu skapji un jauka stereo sistēma, un laukakmeņu kamīns, kas burtiski ir tik liels, ka tajā varētu cept vērsi. Mazu vērsi. Esmu iekūris uguni no labiem ozolkoka, bērza un priedes malkas krājumiem, kas sakrauti kaudzē ārpusē pie virtuves durvīm. Balkona pamatni rotā aļņu galvas un brieža ragu pakaramie — pierādījums tam, ka Hāsu vīrieši, kā man stāstīja Mikijs, kādreiz ir bijuši vareni mednieki. Mājā ir pilnībā aprīkota virtuve ar akmens grīdu un pirmajā stāvā ir vesela virkne piecdesmito gadu ierīču un pāris vannas istabu. Mikijs ārpusē uz terases ir uzstādījis kubulu ar karsto ūdeni, bet tagad tas ir tukšs. Man ir radies iespaids, ka viņš šajā vietā ierodas reti, lai gan bērnībā viņa ģimene brauca uz šejieni katru vasaru. Acīmredzot bagāti cilvēki to varēja atļauties. Esmu šeit agrāk ciemojies daudzas reizes. Kad vēl abi bijām jauni ērzeļi, romantiskās nedēļas nogalēs mēdzām šurp vest meitenes.
Atgriežoties pie stāsta: profesors Balstrods nodeva man saini, kā jau teicu, biezu, ar lenti aizlīmētu aploksni. Kad jautāju viņam, kas tajā iekšā, viņš atbildēja, ka tas ir ar 1642. gadu datējams manuskripts. Vai tas ir Darbs — es vaicāju. Nē, nekādā ziņā. Tas ir tikai pierādījums tam, ka Darbs eksistē,
Breisgērdla spriedelējumi. Bet vai tas nav vērtīgs pats par sevi? Nē, tas var izraisīt tikai tīri zinātnisku interesi, viņš sacija, un profesora balsī iezagās vēl lielāks satraukums, uzstājot, ka saiņa saturam jāpalick pilnīgā noslēpumā. Tāpēc viņam tik ļoti rūpot manuskripta uzglabāšana. Es Balstrodu nomierināju, ka sainis neapšaubāmi būs drošībā un ziņkārīgām acīm nepieejams. Šķiet, to dzirdot, viņš atslābinājās, tad es piesaucu Maldonado un palūdzu viņai standarta pārstāvības vēstuli un čeku par honorāru.
Kamēr tas tika sagatavots, mēģināju iesaistīt profesoru Balstrodu ikdienišķā sarunā. Tā neraisījās. Viņš turpināja raudzīties uz manilas vēstuli, it kā tā būtu bumba, un šķita, viņš tik tikko var sagaidīt, kad tiks no tās iespējami tālāk. Visbeidzot es pavaicāju, vai viņš ir nokopējis dokumentu, kas atrodas aploksnē, un profesors atbildēja, ka drošības nolūkos neesot, pēc kā lika man nopietni apzvērēt, ka arī es to nedarīšu. Šajā brīdī es sāku zaudēt pacietību un teicu, ka man no šīs noslēpumainības kļūst mazliet neomulīgi. Advokāta nolīgšanas jēga ir tā, es sacīju, ka dod iespēju ar kādu runāt konfidenciāli, bet skaidri redzams, ka viņš negrib man uzticēties, savukārt es zaudēju vēlēšanos viņu pārstāvēt. Mana pieredze rāda, es piebildu, ka cilvēki tā izturas pret savu advokātu, kad mēģina darīt kaut ko apšaubāmu. Iespējams, visām pusēm būs labāk, ja viņš paņems atpakaļ savu čeku, nekā personīga utt.
Šajā brīdī Balstrodam sāka aumaļām plūst sviedri, un seja atkal kļuva gluži sārta. Viņš apgalvoja, ka nekādā gadījumā nedomājot pārvērst visu par noslēpumu; un arī viņa situācijā, protams, neesot nekā tāda, kas kaut attāli būtu nelikumīgs vai apšaubāms. Bet akadēmiskās lietās, kur iesaistīti unikāli priekšmeti, zināma atturība esot parasta. Viņš lūdzot manu piedošanu, ja mani apvainojis. Šajā brīdī galvu pabāza Maldonado un nometa uz mana galda līgumu. Es pat nepakustējos, lai paņemtu mapi. Viņa aizgāja. Es teicu, ka varbūt esam sākuši no nepareizās puses. Es gribēju, lai viņš man uzticas. Viņš apgalvoja, ka uzticoties. Es palūdzu, lai viņš sāk no jauna: kas ir Breis-gērdls, kas atrodas aploksne un kas tas par Darbu, uz ko norāda vēstule?
Tā nu Balstrods pastāstīja visu stāstu. Viņš esot manuskriptu atradis, pētīdams dažas tendences renesanses filozofijā. Manuskripts sastāvēja no sīki pierakstītiem divdesmit sešiem lappušu atvērumiem, kas datējami ar 1642. gadu. Ričards Brcisgērdls nebija nekas īpašs, kāds kareivis, kas miris angļu pilsoņu karā drīz pēc Edžhillas kaujas. Lielākā daļa sacerējuma neizraisīja nekādu interesi, bet tajā bija norādījumi, ka Breisgērdls bijis nolīgts, lai pārvestu aristokrāta lorda Danbērtona īpašumu. Gan Brcisgērdls, gan Danbērtons karoja parlamentāriešu pusē, un Danbērtona īpašums atradās teritorijā, ko kontrolēja vai grasījās pārņemt savā kontrolē rojālisti. Danbērtons baidījās, ka tiks konfiscēts viss vērtīgais, kā arī īpašuma piederības dokumenti, tāpēc noalgoja Breisgērdlu, kurš tos, ieskaitot vērtīgākās lietas no bibliotēkas, pārvietotu uz viņa Londonas māju. Taču notika tā, ka rojālistu spēki devās uz Londonu, aizšķērsojot viņam ceļu. Tāpēc Breisgērdls dārgumus apraka un nosūtīja Danbērtonam vēstuli, kurā pastāstīja, kur vērtīgās lietas noglabājis.
Aprakta manta, es bez intereses sacīju un pavaicāju, kāds tai sakars ar intelektuālo īpašumu. Bibliotēka, viņš atteica, bibliotēka.
Es apjautājos, kas glabājās bibliotēkā, ja viņam tas zināms.
Viņš neatbildēja, bet pavaicāja, vai es zinot, kas ir Lestera kodekss. Es zināju gan. Viens no karstākajiem sadursmes punktiem intelektuālā īpašuma spēlē kļūst grāmatu, manuskriptu un mākslas darbu digitalizācija, un tāpēc uz to attiecas sarunas par dažādām tiesībām un to pārmantošanu. Galvenais spēlētājs šajā jomā ir programmatūras miljardieris misters Viljamss Geitss, un intelektuālā īpašuma advokāti tiecas būt lietas kursā par viņa daudzajiem darbiem. Es pastāstīju Balstrodam, ka zinu, pirms kādiem desmit gadiem Geitss nopircis Lestera kodeksu, vienu no Leonardo piezīmju grāmatiņām, par trīsdesmit miljoniem dolāru.
Sājā brīdī Balstrods izmeta, ka Danbērtonam bijis Šekspīra manuskripts. Vai es varot iedomāties, kāda vērtība ir kaut kam tamlīdzīgam? Tagad visa atturība bija zudusi, un viņa skatienā iemirdzējās savāda gaismiņa.
Balstroda acis burtiski izspiedās, tāpēc es draudzīgi pamāju un sacīju, ka, domājams, tā ir visai liela, un pie šiem vārdiem mani pirmoreiz sažņaudza svina smagā, nereālā sajūta, ko es vienmēr izjūtu maniaka klātbūtnē. Skumji, bet tas nav nekas jauns, jo mēs, intelektuālā īpašuma advokāti, pārāk labi esam pazīstami ar trakajiem. Neviens veiksmīgs izklaides biznesa pasākums, neviena pasaules slavu ieguvusi diētas grāmata, neviens naudas pelnīšanas produkts, ko radījusi cilvēces iztēle, nevar parādīties, lai to nepavadītu bars šaubīgu pretendentu, kas, sažņauguši nospeķotas mapes, piebāztas ar dokumentāriem pierādījumiem, uzstāj, ka tas pirmoreiz ienācis prātā tieši viņiem. Un viņi negrib dzirdēt, ka neviens nevar nodrošināt autortiesības idejai vai koncepcijai. Viņi negrib dzirdēt, ka idejas ir kā ūdens, gaiss vai ogleklis, brīvi paņemamas, un ka vienīgais, no kā ar autortiesībām var izspiest guvumu, ir konkrēts vārdu, nošu vai ķīmisko vielu salikums. Jāatzīst, man nekad iepriekš nav iznācis saskarties ar šo slepeno dokumentu veidu, bet te nu tas bija. Atceros, klusībā cerēju, kaut vismaz nabaga ērma čeks būtu derīgs.
Tāpēc gaidīju, ka viņa trakums uzplauks visā krāšņumā — ka viņš aizgūtnēm sāks stāstīt, cik svarīgs ir pazaudētais manuskripts, kādus literatūras noslēpumus tas varētu atklāt, par tā izcelsmi, to, cik tuvu viņš nonācis, lai atšifrētu slepenu kodu, bet, man par pārsteigumu, profesora aizrautība pēc pirmās atklāsmes, šķiet, noplaka, un es nodomāju, Balstrods nožēlo, ka izpaudis tik daudz, un jau sāk izjust paranoju pret mani — vēl vienu potenciālu viņa Dārguma zagli.
Mēs parakstījām veidlapas, un viņš aizgāja. Es liku M. noskriet lejā, depo-zitēt čeku un ievietot saini mūsu drošajā bankas seifā, un tad, lai gan novēlotā lenča dēļ vēders skaļi burkšķēja, ieslēdzu savu datoru, internēta meklētājā ievadīju F.ndrū Balstroda vārdu un atradu krietni vien vairāk pardr. B., nekā varētu gaidīt no vienkārša akadēmisko aprindu pārstāvja. Izrādījās, ka pirms pieciem gadiem Balstrods bijis angļu literatūras pasniedzējs Oksfordā, Šekspīra izdevumu speciālists, un kritis par upuri cilvēkam, kas izrādījies viens no jauno laiku iespaidīgākajiem viltotājiem. Leonards Hastings Pasko bija vārds, ko zināju pat es. Viņa specialitāte bija agrīnie iepieddarbi — inkunābulas — un ar nozīmīgiem autoriem saistīti manuskripti. Sis cilvēks patiesi bija ļoti gudrs. Pasko apgalvoja, ka atklājis jaunu, neautentisku “Hamleta” fragmentu. Neautentiskās jeb tā sauktās sliktās publikācijas bija sava veida agrīnais pirātisms, kurā drukātāji sakopoja lugu no aktieru atmiņām un pierakstiem, kādus vien varēja dabūt, un nodrukāja bez autora atļaujas.
Tas acīmredzot bija nozīmīgs atradums, jo (kā norāda meklētājā atrastie dati), “1 lamleta” publicēšanas vēsture ir ļoti sarežģīta. Pastāv Pirmā publikācijā (sliktā) un Otrā publikācija (labā jeb autora atļautā), un Pirmais foliants, ko Šekspīra draugi un teātra partneri Hemings un Kondels ir apkopojuši pēc viņa nāves, kas būtībā ir tā luga, ko mēs tagad pazīstam. Sājā it kā jaunajā neautentiskajā publikācijā bija daudzas intriģējošas atšķirības no autorizētās lugas, un tā piedāvāja ieskatu Šekspīra rakstīšanas procesā. Fragments bija datēts ar 1602. gadu, tūlīt pēc tam, kad tika reģistrēts “Hamlets”, un gadu agrāk par Pirmo publikāciju, tādējādi izvirzot interesantu jautājumu: vai atšķirības bija tīrākās pārrakstīšanās kļūdas vai arī nozīmēja, ka autors ir pārstrādājis lugu pēc tam, kad tā bijusi uzvesta? Tā ir tāda lieta, kas intelektuāļiem izraisa daudzkārtējus orgasmus. Pirmpirkuma tiesības patriotiskais Pasko piedāvāja Britu muzejam, un viņi uzķērās, vaicājot pēc cenas ar nosacījumu, ka izcilais speciālists Endrū Balstrods novērtēs, vai darbs ir oriģināls.
Viņš novērtēja. Pasko bija izmantojis īstu septiņpadsmitā gadsimta papīru un pareizā sastāva un atbilstošā laika vērša žults un dzelzs tinti (iegūtu ķīmiskās ekstrakcijas ceļā no tā laika dokumentiem, lai jebkādi tintes vecuma testi nebūtu iedarbīgi), un viņa burtu fonti bija pedantiski nokopēti no kādas ta saucamās sliktās publikācijas Foldžera bibliotēkā. Muzejs nopirka viltojumu par 850 000 mārciņu. Balstrodam, protams, tas bija pieejams pirmām kārtām, un sešu mēnešu laikā viņš uzrakstīja autoritatīvu darbu, paradot, ka, pēc viņa domām, autors dižo lugu ir pamatīgi pārstrādājis un ka patiesībā tā dēvētais Pasko publicējums ir īstena saikne starp dažādiem proto-hamletu variantiem, ko Šekspīrs ir izmantojis kā tekstu avotus. Sensācija akadēmiskajās aprindās!
Un tas varēja kļūt par daļu no akadēmiskā kanona, ja vien L. H. Pasko nepatiktu apburoši jauni puiši ar dūmakainām acīm un uzmestu lūpiņu un, ar šādu gaumi apveltīts, viņš nebūtu apsolījis vienam no viņiem ceļojumu uz Antibu ragu un piedevām vēl jaunu garderobi, bet solīto netika pildījis, liekot zēnam gluži dabiski izpļāpāt sava patrona noslēpumu. Policijas uzlidojums kādai industriālai celtnei īlingā atklāja rokas presi, papīru un tinti ar viltoto “Hamletu” vēl aizvien iespiedformās. Tas notika kādus astoņpadsmit mēnešus pēc darījuma.
Nauda no tā acīmredzot bija pa lielākai daļai notērēta izšķērdīgam, īpaši piedauzīga stila dzīvesveidam. Bulvāru prese kāri aprija sensāciju, ar sevišķu niknumu nozākājot vainīgo ekspertu Balstrodu. Sājā jezgā iejaucās mans vecais draugs Mikijs I Iāss, kas aizstāvēja kolēģi presē, apgalvojot, ka viņš kļūdījās, kā būtu kļūdījies jebkurš cits speciālists, tai skaitā arī dr. Hāss personīgi. Viņš noorganizēja iespēju Balstrodam kā vieslektoram pasniegt lekcijas Kolumbijā, cerot, ka Anglijā kaislības pēc kāda laika būs rimušas. Un tagad šķita, ka kāds ir pametis Balstrodam ceļā vēl vienu dokumentu, kas bija dīvaini, ņemot vēra, ka Balstrods ir pēdējais, kas būtu piemērots, lai iepazīstinātu pasauli ar kādu svarīgu manuskriptu, un arī pēdējais, kas to varētu vēlēties. Taču es jau sen biju atmetis uzskatu, ka pieredze ir lieliska skolotāja. Piemēram, es pats joprojām būtu laimīgi precējies, ja spētu mācīties no savām kļūdām.
Vai varbūt viņš bija padevies spiedienam? Profesori ari mēdz jukt prātā, varbūt biežāk nekā citi cilvēki, lai gan, pateicoties profesijai, viņu vājprāts tiek retāk ievērots. Pārbaudes nolūkos es sameklēju lordu Danbērtonu un, sev par nelielu pārsteigumu, atklāju, ka viņš nav izdomāts. Henrijs Reits (1570— 1655), otrais barons Danbērtons, bija dižciltīgs puritānis. Viņa tēvs, pirmais lords Danbērtons, bija guvis ievērību kā viens no Henrija VIII favorītiem, laupītājiem jeb “viesiem”, kā dēvēja tos, kas izmeta mūķenes un mūkus no klosteriem un raudzījās, lai protestantu reformācija aizkļūtu līdz katram laupīšanas vērtam garīdzniecības īpašumam Anglijā. Viņš tika atalgots ar titulu un īpašumu Vorikšīrā, Dardenholu. Viņa dēls tika ievests galmā uz karalienes Elizabetes valdīšanas beigām, ieguva lorda Bērglija labvēlību un iesaistījās tā saucamajā “ziņotāju” biznesā, kas darbojās, lai notvertu jezuītus un atmaskotu blēdīgas sazvērestības, vērstas pret karalienes un vēlāk arī karaļa Džeimsa mieru. Čārlza I valdīšanas laikā viņš bija nelokāms parlamentārietis, kas, tāpat kā tēvs, modri turējās uzvarētāja pusē, lai gan šķita, ka viņš ir arī patiess puritāņu fanātiķis, kas enerģiski vajā Vorikšīras atkritējus. Dardenholu īsas militāras operācijas laikā, kas beidzās ar Edžhillas kauju, ieņēma rojālistu karaspēks. Ne vārda par bibliotēkām, Breisgērdliem, zaudēto šekspi-riādi. Es iedomājos, ka jāpiezvana Mikijam Hāsam, lai iegūtu visu informāciju par nabaga cilvēku, un uzzināju, ka dr. Hāss atrodas konferencē Ostinā, no kurienes atgriezīsies tikai nākamās nedēļas sākumā. Tā nu es devos paēst.
Šeit es ieskatos savā dienasgrāmatā. Maldonado, protams, pieraksta manas tikšanās, un katru pirmdienu es saņemu papīra lapu, kurā teikts, kas man šonedēļ jādara. Tad es pārrakstu šo informāciju mazā ādas dienasgrāmatā ar zilām zīdpapīra lapām, ko glabāju krekla krūšu kabatā. Mani nevarētu saukt par izklaidīgu, bet reizēm aizkavējos bibliotēkā vai ilgāk runāju pa telefonu, un, ja ik pa laikam neieskatos dienasgrāmatā, man gadās nokavēt tikšanos. Tā es zinu, ka dr. B. satiku vienpadsmitajā oktobrī, un, ieskatoties dienasgrāmatā vēlreiz, atceros, ka dienā, kad tikos ar Balstrodu, aizgāju no darba agri, lai izņemtu Imodženu un Nikolasu no skolas un aizvestu viņus vakariņās un uz kino. Trešdienas vakaros ir paredzēta mana oficiālā nedēļas vidus tikšanās ar bērniem, un vēl es viņus redzu katras otrās nedēļas nogalē un divas nedēļas vasarā.
Manai meitai Imodženai ir trīspadsmit. Viņai ir salmu dzelteni mati un pelēkas acis, un viņa līdzinās mātei, it kā būtu atdalījusies no mātes celma, nevis radīta parastā veidā. Tā, starp citu, šķiet mūsu ģimenes īpatnība. Miš-kinu gēni slikti sadarbojas ar citiem. Tie vai nu valda pilnībā vai sapīkuši pamet kaujas lauku. Tā es visnotaļ izskatos pēc tētiņa — ebreja — ledusskapja izmēros, kamēr mans brālis un māsa ir blondi — vienādi kā divas dzelzceļa sliedes, it kā būtu paredzēti Hitlerjugetid vervēšanas plakātam. Mans dēls Nikolass, vienpadsmit gadu vecs, ir gluži kā mazs Džeiks. Kad vēl aplidoju Amēliju, mana māsa norādīja, ka viņa izskatās precīzi kā mūsu mamma jaunībā. Nevaru teikt, ka būtu to pamanījis, lai gan ādas krāsa un vispārējais sejas tips ir vienādi. Vāciski, varētu teikt. Kad tēvocis Pols un krustmāte Mi-rija izņem Imodženu no skolas, visi uzskata, ka tā ir viņu meita; savukārt, kad viņa ir kopā ar mani, cilvēki pārsvarā velta mums nedraudzīgus skatienus, it kā es būtu kaut kāds samaitāts izvirtulis, kas nolaupa bērnus.
Runājot par raksturu, Imodžena, atšķirībā no savas mātes, ir ideāls Nar-ciss; visi citi eksistē tikai tāpēc, lai viņu pielūgtu, bet, ja ne, lai piesargās! Viņa ir sportiste — visai talantīga peldētāja — un grib kļiīt par aktrisi. Šo ambīciju es atbalstu, jo uzskatu, ka viņa ir piemērota tikai šādai dzīvei. Domāju, ka meitai šī nosliece nāk no manis. Kad mācījos Bruklinas vidusskolā, skolotāja teica, ka man esot laba balss un man vajadzētu izrādīt interesi par dramatisko teātri, un, izrādījis interesi, es dabūju Teļegina lomu “Tēvocī Vaņā”, mazu lomu, bet, kā visas Čehova lomas, to iespējams padarīt neaizmirstamu. Domāju, ka Bruklinas vidusskolās vairs nespēlē Čehovu, bet tolaik spēlēja, paralēli daudziem citiem kultūras pasākumiem, kas vairs nav iespējami pašreizējā sīko vērtību laikmetā. Teļeginu lugā dēvē par Vafeli, jo viņa seju klāj baku rētas, un manējā sešpadsmit gados arī bija briesmīga. Mans garākais teksts bija: “Es esmu zaudējis laimi, bet saglabājis savu lepnumu.” Dabiski, ka es iemīlējos Glorijā Gotleibā, kas spēlēja Soņu, un nemaz nezināja, ka tāds Džeiks Miškins eksistē utt., bet interesantākais, ka pat pēc tam, kad biju nokāpis no skatuves, un arī pēc tam, kad bijām nospēlējuši savus trīs uzvedumus auditorijā, kas oda pēc apelsīnu sulas, es vēl aizvien jutu, ka manī dzīvo Teļegins, un tā bija brīnišķīga izjūta, ka izdomāts cilvēks, ko radījis sen miris autors, var savā ziņā aizstāt manu personību.
Šeit jāpiemin, ka līdz brīdim, kad parādījos “Tēvocī Vaņā”, biju nožēlojama persona, pārāk nenozīmīgs, pat lai būtu izsmiekla objekts. Nozust lielā pilsētas vidusskolā ir salīdzinoši viegli, bet man bija īpašs iemesls saplūst ar dzeltenbrūnajām sienas flīzēm. Es biju katolis ar ebreju vārdu un vectēvu nacistu skolā, kur aristokrātija bija intelektuāla un gandrīz pilnībā ebrejiska, turklāt Izijs Grāmata bija zināms tālaika bulvāru presei, jo bieži tika apsūdzēts, bet ne reizi — notiesāts. Es dzīvoju šausmās, ka kāds (t.i., Glorija Got-leiba) ievēros sakarību. Turklāt vēl mans divus gadus vecākais brālis Pols bija bandīts. Viņš to uzskatāmi lika saprast, kā bandīti toreiz darīja, nēsājot melnu ādas žaketi, mugurpusē saceltu apkakli, un Elvisa frizūru. Būt nekam bija daudzkārt labāk, nekā dzīvot ar slavu, ka esi Pola Miškina brālis. Zināmā mērā es, protams, sapratu, ka viņa negantā aura mani sargā no terora vieglā formā, kas citādi būtu bijis mans liktenis. Pols uzstāja, lai tad, ja mani iekausta, kas notika diezgan bieži, kaustitājs būtu vienīgi viņš. Ļaunākais kautiņš, ko piedzīvoju uzaugot, bija, kad Pols atriebās diviem puišiem no labi zināmas ielu bandas, kas pa ceļam uz skolu bija atņēmuši man lenča naudu. Viņš izmantoja ķieģeli.
Šie uzmācīgie tēli. Galu galā ne jau to es gribēju pierakstīt, lai gan — iespējams — svarīgi ir tas, ka tieši pēc šī kautiņa, kura rezultātā Polu izmeta no skolas, es sāku nopietni cilāt svarus. Apņēmos būt neatkarīgs no apziņas, ka viņš mani aizstāvēs, un turklāt pieņēmu, ka tad, ja kļūšu spēcīgs, spēšu izvairīties no kautiņiem. Ja vien es būtu zinājis.
Jebkurā gadījumā, pēc “Tēvoča Vaņas” es padarīju sevi par satriecošu nelgu, vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvojot tēlā, nēsājot vecu brokāta vesti, ko biju atradis krāmu tirgotavā, runājot ar vieglu akcentu, izliekoties, ka man jāmeklē atmiņā pēc angļu vārda, vervelējot kaut ko, kas, manuprāt, izklausījās pēc krievu valodas. Es kļuvu mazliet populārāks, kā reizēm iecienīti kļūst smieklīgi trakie, un sāku saņemt aicinājumus uz šikām ballītēm, ko rīkoja sabiedrībā pazīstamas ebreju meitenes. Nākamā luga, ko uzvedām, bija “Romeo un Džuljeta”, un es biju Merkucio. Saderība ar viņu bija daudz labāka nekā ar Teļeginu, jo piepildīt gaisu ar nekaitīgām blēņām, ieņemt groteskas pozas un absurdi mirt jaunam šķiet lieliski; ari pārāk lielu apgrūtinājumu nesagādā runāt it kā bagātīgos un plūstošos jambos, kamēr visi ap tevi vēlas, lai tu būtu miris. Pusauga puikam Merkucio lomā pats grūtākais ir runāt neķītrības un nesākt smieties, piemēram, visa tā runa 1 cēliena 4. ainā par duršanu ar dzeloni var būt pat grūtāka, nekā pārliecinoši notēlot Romeo. Kas attiecas uz Džuljetu... ziniet, kā intelektuālā īpašuma advokāts es teiktu, ka Šekspīra slavenās izdomāšanas spējas slikti izpaužas sižetos. Visas, izņemot divas lugas, ir aizņemtas, reizēm pat acīm redzami, no agrākiem avotiem, un labi, ka tajos
г
laikos nebija autortiesību. Mēs ejam klausīties viņa lugas, lai dzirdētu valodu, tāpat kā uz operu ejam, lai klausītos mūziku; sižets abos ir otršķirīgs, patiesībā banāls, bet — un to pamanīja arī laikabiedri — nav neviena, kas līdzīgi viņam spētu paņemt kaut ko no dzīves un uzlikt uz skatuves. Tāds gājiens ir
)I1 cēliena beigas, 2. aina. Tā ir slavenā balkona aina, un es nedomāju sākuma daļu, ko visi citē, bet no mīlestības prātu zaudējuša bērna tēlojums ainas beigās. Pieaugušais to nenospēlēs — Klēra Blūma varbūt —, lai nešķistu absurds, bet sešpadsmitgadīgais var likt ainai dzīvot, sevišķi, ja viņš, tāpat kā es, ir iemīlējies meitenē. Ļoti skaidri atceros mirkli, kad, vērojot ka dievišķā mis Gotleiba gari izstiepa atvadas, es nodomāju, ka tā ir mana dzīve — atvērt sevi ģēnijam, būt pārņemtam, atbrīvoties no sava nožēlojamā es.
Šis bija mans pirmais gads vidusskolā, gads, kas iezīmēja Ņujorkas mafijas garā norieta sākumu. Tolaik, vēl pirms tam, kad līdz ar misteru Valači sabruka klusēšanas kodekss, labākais veids, kā novākt malā ietekmīgu itāli, bija panākt, lai viņu pieķer nodokļu pārkāpumos, un mans tētiņš tāpēc nonāca tieši uzmanības centrā. Pret viņu, kā parasti, izvirzīja daudzas apsūdzības un izdarīja aizvien lielāku spiedienu, lai piespiestu liecināt pret saviem darba devējiem. Ja viņi būtu atlicinājuši laiku, lai paprasītu padomu ģimenei, tad nebūtu vis tā sajaukuši tētiņu ar kādu, kam trūkst dzīvesspara. Togad visu rudeni, kamēr mēs skolā mēģinājām “Romeo un Džuljetu”, Ņujorkas dienvidu apgabala federālajā tiesā pret tētiņu notika tiesas process. I.ai gan mēs nekad neesam bijuši ģimene, ko varētu nosaukt par laimīgu, šis periods bija sevišķi drūms.
Ļaujiet man šeit īsumā aprakstīt ģimenes drāmu. Izijs un Ermentrūde turpināja, kā bija sākuši, dzīvot pistoles stobra galā (vismaz metaforiski), un, lai gan, manuprāt, uzskatīja, ka mīl viens otru, tas nozīmēja vēl arvien mēģināt piespiest iemīļoto rīkoties pēc savas gribas. Lūk, spilgta aina, kas neizzūd man no prāta. Ir vakars. Mēs, zēni, esam pirmspubertātes vecumā, iespējams, man ir astoņi, Polam desmit, māsai seši gadi. Mēs, kā pienākas, esam izpildījuši mājasdarbus, ko pārbaudījis Obersturmbannfūhrer-Mutti. Gaisā jūtams smags ģermāņu virtuves aromāts. Tas vēl joprojām ir laiks, kad ailes in Ordnung, pirms Tās Padauzas, viņa mīļākās atklāšanas, pēc kā mūsu mamma, var teikt, uz laiku pārstāja dzīvot. Iespējams, mēs skatāmies maz-formāta melnbalto televīziju, iespējams, strīdamies, kuru kanālu skatīties. Saspīlējums pieaug, kad pulkstenis tuvojas sešiem, tad jau ir tiem pāri. Vai
\ т
\ atnaks? Vai viņš būs labā garastāvoklī vai ne? Seši trīsdesmit, un Mutti dauza kastroļus un cērt atvilktnes, un bubina vāciski. Mēs dzirdam, kā pret glāzi nošķind pudele. Septiņi. Deguma smaka, dārgie proteīni izkalst, dārzeņi savārās neēdamā putrā. Mēs esam izsalkuši, bet neuzdrīkstamies ieiet virtuvē.
Septiņi piecpadsmit, un durvis atveras. Mūsu sirdis pamirst, kad redzam viņa seju. Šovakar mazajiem nebūs nekādu dāvaniņu, nekādas trakas “auļo-šanas ar zirgu pa prēriju” zēniem, nekādas mazās meitenītes pacelšanas gaisā un griešanas apkārt. Nē, šovakar mēs ejam taisnā ceļā pie galda, un sabojātās vakariņas ar lielu troksni tiek nosviestas visiem priekšā, un mans tēvs saka, viņš šo draņķi neēdīšot, un tad tas sākas, vispirms angliski un tad vienkāršotā vācu valodā, kurā, pat ja nevaram saprast precīzu vārdu nozīmi, nepārprotami ir jūtama agresija. Tad sāk lidot šķīvji un galda piederumi un Mirjama paslēpjas zem galda, un es viņai sekoju, spiežot sev pie krūtīm māsas mazo, raudošo galviņu. Pols paliek sastindzis sēžam krēslā, un es no savas vietas zem galda viņu redzu, brāļa nobālējušo seju, arī baltos pirkstu kauliņus dūrē, kas tur sažņaugtu galda nazi. Skandāls kļūst skaļāks, un parasti beidzas ar “sasodītā naciste” un ar atbildi “žīdu cūka”, un tad tēvs iecērt Mutti pļauku un aiziet. Blanks! Un mēs atkal izlienam ārā, un viņa liek mums sēdēt taisni un apēst katru neēdamās pārtikas kripatiņu, pa to laiku stāstot, ko nozīmējis patiešām ciest badu nabaga Vācijā phēc kahra, un thā mums tagad vajag apēst visu. Taču ne jau tāpēc mēs ar mokām rijām ēdienu, bet gan — ko citu mēs vēl viņas labā varējām darīt?
Bet procesa laikā tā vairs nenotika, tad valdīja klusums. Mutti uzmeta galdā uzsildītus konservus un atgriezās savā guļamistabā, no kuras atplūda vācu klasikas skaņas: Bēthovens, Brukners, Vāgners. Viņa sāka vairāk dzert, un, kad piedzērās, skaļums pieauga spēkā. Tētiņš tad varēja izspert durvis un sadauzīt plates vai vienkārši aiziet un neatgriezties dienām ilgi. Pols arī reti bija mājās. Pabeidzis (ar grūtībām) vidusskolu, viņš bija pasācis turēties kopā ar savu bandu, kas arī bija beigusi (ka drīz vien uzzinājām) nodarboties ar sīkām zādzībām un pārgājusi pie bruņotas laupīšanas.
Līdz ar to man bija jātiek galā ar saimniecību un māsu Mirjamu, kam tolaik bija četrpadsmit. Mirijas seja jau bija izveidojusies pamanāma, ko viņa saglabās, kad kļūs pieaugusi, seja, kuras slīpās plaknes iedarbojās kā anti-radaru bumbvedēji, ļaujot nemanāmi iekļūt dziļi ienaidnieka teritorijā, šajā gadījumā, pie vīriešu dzimuma. Es patiesībā nemēģināju viņu uzraudzīt, zinot, ka tas būtu veltīgi, bet varēju vismaz nodrošināt, lai viņa būtu paēdusi un staigātu tīrās drēbēs, un mēs ar Polu veiksmīgi (es ticu) atvairījām to tipu uzmanības pierādījumus, kam bija pāri trīsdesmit. Kādu rītu, tieši pirms Pateicības dienas, tētiņš neparādījās tiesā un neatgriezās arī mājās. Dabiski, mēs baidījāmies no ļaunākā — ka mafijas draugi būs zaudējuši ticību viņa klusēšanai (jo tolaik jau bija pavisam skaidrs, ka viņš, ja nenoslēgs darījumu, dabūs apsūdzību pēc galvenajiem punktiem) un rīkojušies, lai to nepieļautu. Atceros, ka es iedomājos, kā viņš noslīcināts degvielas tvertnē vai guļ zem lielceļa asfalta, un mēģināju just skumjas, bet neveiksmīgi.
Viņš nebija nogalēts. Pēc dažām nedēļām laikraksti ziņoja, ka tētiņš redzēts Telavivā. Viņš bija izvairījies no ierašanās tiesā un sekojis savam patronam Meijeram Lenskim omulīgā trimdā. Mums — ne kartītes, ne zvana. Vēlāk dzirdēju, ka viņš, paklausot Izraēlas valdības mudinājumam, mainījis savu vārdu uz kaut ko ebrejiskāku, lai gan domāju, ka tajā nācijā netrūkst ari Miškinu. Tas viss notika, pirms preses drudžainā rosība kļuva par likumu, un tā pie mums ieradās tikai pāris reportieru, un Polijs un viņa draugi tos pārmācīja, sasita kameras utt. Tas bija laiks, kad presi varēja pārmācīt tā, lai tas netiktu uzņemts videolentē, kas, pēc manām domām, presi padarīja civilizētāku. Tā kā tētiņš bija ieķīlājis mūsu māju un savus nekustamos īpašumus, lai samaksātu milzīgo drošības naudu, turklāt aizbēdzis, paņemot līdzi visu skaidro naudu, kas bija pie rokas, mēs būtībā bijām pamesti bez jebkādiem līdzekļiem. Pēc pieklājīga laika posma ieradās tiesas izpildītāji, paņēma tētiņa kadiljaku un pasniedza mums izlikšanas dokumentus.
Šajā brīdī notika neliels brīnums. Kādu sestdienas rītu mani pamodināja rosīga mantu kravāšana un “Parsifāla” skaņas no stereo aparatūras. Mutti bija atpakaļ, vadībā, izkliedza pavēles. Mēs, bērni, tikām iesaistīti darbībā līdz ar diviem vāciski runājošiem tipiem, ko es nekad agrāk nebiju redzējis, iespējams, kara noziedzniekiem, kas slēpās un ko Mutti bija kaut kur uzrakuši. Tā atkal bija 1945. gada Rēgensburga, Hitlers bija projām, nāca sarkanie, un dzīvi vajadzēja veidot no drupām. Es saprotu, ka Ukrainas ciemi 1941. gadā priecājās par nacistu ierašanos, un mēs, bērni, bijām nedaudz līdzīgā situācijā — jebkas bija labāks par to, ko pēdējā laikā bijām pieredzējuši, un mātes fašisms vismaz bija zināms lielums. Vāciešiem bija arī smagā mašīna, un tā pārveda mūs no ērtās ķieģeļu mājas Fletbušā uz divu guļamistabu dzīvokļa šaurību augstceltnē, kas bija sociālais projekts ārpus Kvīnsas robežām.
Tā mūsu dzīve turpinājās bez tētiņa. No algas, ko Mutti saņēma kā administratore Kingskauntijas slimnīcā, tikko pietika apakšveļai un Bratwurst. Mēs, bērni, tāpēc nodevāmies tādai dzīvei, kas, mūsuprāt, visvairāk kaitinātu tētiņu: Pols kļuva par drīzāk stulbu nekā gudru noziedznieku; es kļuvu par izcilu studentu (t.i., Schmuck); un Mirija, skaidri un gaiši runājot, kļuva par staiguli. Nepagāja ilgs laiks, kad Polu saņēma ciet par uzbrukumu alkoholisko dzērienu veikalam, un viņš par savu pārkāpumu tika nosūtīts uz štata ziemeļiem, Mirija aizbēga ar pleiboju, un es pabeidzu skolu ar izcilību, lieliski nokārtoju eksāmenus un devos uz Kolumbiju, kur sastapu Mikiju Hāsu. Ceru, ka tas savieno visus punktus.
Taču es sāku šo garo atkāpi, rakstot par saviem bērniem, un redzu, ka neko vēl neesmu pateicis par dēlu Nikolasu — Niko, kā mēs viņu saucam. Ilgu laiku mēs domājām, jeb drīzāk es domāju, ka ar Niko kaut kas nav kārtībā, iespējams, viņam piemīt kaut kāda autisma forma vai kāds no citiem bērnības sindromiem, ko izgudroja vēlāk, lai pagādātu farmaceitiskajām kompānijām svaigu tirgu. Viņš nesāka staigāt un runāt parastajā laikā, un, lai gan māte uzskatīja, ka bērnam nekas nopietns nekait, es uzstāju, ka viņš jāparāda dažādiem speciālistiem. Ar laiku mātei izrādījās taisnība. Niko sāka runāt apmēram četru gadu vecumā un no paša sākuma runāja ideālos teikumos un ap to pašu laiku parādīja, ka ir iemācījies lasīt. Viņš ir sava veida brīnumbērns, lai gan mēs neesam īsti pārliecināti, kāda. Es tagad atzīstu, ka nekad neesmu juties pavisam omulīgi viņa klātbūtnē. Sev par kaunu. Kad dēlam bija seši gadi (pirms izjuka mūsu mājas dzīve), viņš mēdza ienākt mazajā istabiņā, ko es izmantoju par studiju vai kabinetu, un stāvēja, skatīdamies uz mani, un pilnīgi neko neteica, kad vaicāju, ko viņš vēlas. Ar laiku es sāku nelikties zinis par viņa klātbūtni vai mēģināju nelikties zinis. Reizēm es iedomājos, ka viņš var ieskatīties manī, manās dziļākajās domās un vēlmēs un ka viņš vienīgais no manas ģimenes tad zināja, cik pilnīgi sapuvis esmu.
Niko un Imodžena apmeklē Kopleja Akadēmiju, un Niko speciāli tiek mācīta matemātika un datorzinības. Abās dēls parāda izcilas dotības. Šādi Izijs Grāmata savā ziņā pārsteidz pāri paaudzēm, apejot mani, jo nekad neesmu saņēmis vairāk par В tajos nedaudzajos matemātikas kursos, ko prasījusi mana izglītošanās. Niko ir drukns, nopietns vīriņš, un viņa sejas vaibsti jau sākuši līdzināties vectēvam pa tēva līniju — tumšas, piesardzīgas, neizprotamas acis, Schnoz, plata mute, biezi, vijīgi, tumši mati. Cik zinu, viņš
nekad neko nav iemācījies no manis. Pēdējā reize, kad kaut ko mēģināju darīt zēna labā, bija baseinā, kad centos viņu iemācīt peldēt. Man ne tikai tas neizdevās, bet manas pūles noveda Niko tik dziļā un ilgstošā histērijā, ka neviens nekad vairs nav mēģinājis viņu mācīt, un viņš joprojām ir palicis šausmu pārņemts slīcējs. Uz zemes, pieņemu, Niko ir samērā laimīgs. Kop-leja ir tāda vieta, kur, ja vien neciet no disciplīnas trūkuma, tevi liek mierā. Akadēmija nepiešķir grādus, bet mācības maksā divdesmit astoņi tūkstoši un pieci simti gadā. Es par to ne mazākajā mērā nežēlojos, jo labi nopelnu. Maksa par maniem pakalpojumiem caurmērā ir septiņi simti piecdesmit dolāru stundā, un ikgadējie honorāri parasti krietni vien pārsniedz divtūkstoš stundas gadā. Varat parēķināt paši. Man nav dārgu vaļasprieku (vai, jāsaka, ir tikai viens), man nepatīk ceļot, un man ir mērenas prasības. Esmu iegādājies bēniņstāvu Tribekā, pirms vēl cenas kļuva nesamērīgas, un arī Amē-lijas dzīvesstils ir visai vienkāršs, un viņai ir pašai savi ienākumi, lai gan, ja sievai dotu brīvu vaļu, viņa atvēlētu visu mūsu mantu nabagiem un trūkumcietējiem, bet pati ar bērniem dzīvotu zem autostrādes, nevis jaukā ķieģeļu rindu mājā uz Austrumu Septiņdesmit sestās ielas.
Es mīlu savus bērnus, tāpat kā mīlu jebko citu, kas, jāteic, nemaz nav tik daudz. Es spēju saglabāt laba tēva simulakru3 vienkārši ka iztēles aktu, kā agrāk spēju saglabāt laba dēla, laba brāļa, drauga utt. tēlu. Muļķot cilvēkus ir daudz vieglāk nekā varētu iztēloties, un, kamēr sastapu Amēliju, domāju, ka tā ir visiem. Man šķita, ka ļaudis paņem scenāriju no kultūras kārbas un to izspēle; es tiešām domāju, ka nav nekādas atšķirības starp Džeiku Miškinu, kas tēlo Mcrkucio, un Džeiku Miškinu, kas tēlo Džeiku Miškinu, izņemot to, ka Merkucio bija labāk uzrakstīts.
Tas, starp citu, ir iemesls, карее es nesāku tēlot profesionāli. Es sev sacīju, ka pametu teātri (ak, cik uzkrītoši tas izklausās pēc sevis žēlošanas!) tāpēc, ka man bija nepieciešami droši ienākumu avoti, lai uzturētu ģimeni, bet patiesībā, tiklīdz iejutos lomā, man bija gandrīz neiespējami no tās atbrīvoties. Tas, kas bija smieklīgi un ekscentriski vidusskolā, kļuva smieklīgi un dīvaini, kad kļuvu mazliet vecāks, bet pēc tam vairs pavisam nebija smieklīgi. Es iztēlojos sevi pavadām dienas slēgtā palātā, iestidzis Makbetā vai Torvaldā Helmerā. Vai Estragonā. Un turklāt, nezinu kas, bet kaut kas nopietni indīgs piemīt ar
teātri saistītajiem cilvēkiem, vai varbūt es tikai pārspīlēju, jo tas mani biedēja. Tāpēc pārslēdzos uz juridisko skolu, un neesmu to ne reizes nožēlojis. Es neapmeklēju izrādes.
Esmu atgriezies pēc pārtraukuma, kurā iedzēru kafiju un apēdu virtuli. Esmu atvedis uz Saranaka ezeru divus dučus šo pīrādziņu, un kādu laiku pārtieku no tiem un kafijas. Mājā ir lieli konservu un ilgi glabājamu produktu krājumi, daži no tiem krietni veci, un saldētavā ir zivis un medījums. Mikijs sacīja, ka es šeit varot palikt, cik ilgi gribot, lai gan piebilda, ka kodoluzbru-kuma gadījumā man būšot jādalās ar viņu un kādu no viņa trīs sievām — atkarībā no tā, kuru viņš izvēlēsies ņemt līdzi. Divdesmit sešu jūdžu attālumā no šejienes atrodas pilsēta, Ņūveimāra, bet es neesmu to apmeklējis. Domāju, ka labāk būs, ja neviens no vietējiem nezinās, ka esmu šeit. Māja atrodas visai nomaļā vietā, garas zemesceļa piebrauktuves galā, kas nogriežas no lielceļa, kurš savukārt atdalās no otrās šķiras pavalsts ceļa, nogriežoties no 30. ceļa uz rietumiem no Saranakas ezera. Taču nošķirtība ir tīri fiziska, jo pirms dažiem gadiem Mikijs uzstādīja satelīta šķīvi, un tā šeit var redzēt parastos divsimt kanālus, un, kas vēl nozīmīgāk, pateicoties šķīvim, šeit ir pieejams platjoslas internets. Man patīk sajust, ka, nospiežot dažus taustiņus, es varu nosūtīt šo vēsti visai pasaulei. Kādā brīdī tas var kļūt par priekšrocību kaulējoties, lai gan es vēl nezinu, ar ko.
Pārlasot uzrakstīto, redzu, ka esmu neglābjami sabojājis stāsta virzību. Varbūt būtu bijis labāk, ja es vienkārši sāktu rakstīt savu dzīvesstāstu, it kā, līdzīgi Breisgērdlam, atrastos uz nāves gultas, nevis tikai kavētos pie vardarbīgu beigu iespējas ne pārāk tālā nākotnē. Nāve, domājams, koncentrē prātu, pieņemot, ka prāts vēl ir palicis. Nelaime, ka sākumā es gribēju pastāstīt vienkāršu stāstu, kādu jūs esat raduši atrast lētos trilleros, elektronisku ekvivalentu pēdējā elpas vilciena vēstījumam, noslēpumainus ķeburus uz apmetuma, ar asinīm rakstītu zīmīti — “smaragdi atrodas p\nesalasāms ķeburs]” vai “Tas nebija Has”. Un no tā izaug sižets. Bet šķiet, ka mana dzīve sajaucas ar stāstu, tāpat kā Breisgērdla dzīve, t.i.:
I.ai arī Dievs mani nav saucis stāvēt starp dižajiem, tomēr esmu vīrs, nevis zemes pika, un mans stāsts ir stāstīšanas vērts, kaut vai tikai, lai palīdzētu uzaudzināt manu dēlu, kam tagad jākļūst par vīrieti bez tā sliktā parauga, kāds es varētu būt bijis.
Tā teica Breisgērdls, un tā saku es.
Tātad, atgriežoties pie stāsta, es pēc savas dienasgrāmatas redzu, ka nākamās divas dienas paiet bez nozīmīgiem starpgadījumiem, tāpat arī nedēļas nogale, viss tukšs, izņemot vientulīgu vārdu “Ingrida”, kas nozīmēja, ka es droši vien biju aizgājis uz Teritaunu kaut ko iedzert vakariņās, apvienojot tās ar saprāta robežās apmierinošām seksuālām brokastīm, un ardievu, Ingrida.
Nē, tas nozīmētu necieņu pret ļoti jauku sievieti, horeogrāfi, ko sastapu mūzikas kompānijas galā koncertā un kurai liku sevī ieķerties tāpēc, ka biju uzmanīgs, iejūtīgs, dāsns un liels. Viņa nav pirmā un nebija pēdējā, kas spēra šo kļūmīgo soli. Es nezinu, kas mūsdienās noticis vīriešiem, bet šķiet, ka Man-hetenas sala ir pilna ar pievilcīgām, elegantām, seksīgām sievietēm vecumā starp trīsdesmit un piecdesmit, gan precētām, gan neprecētām, kurām ir gandrīz neiespējami ar kādu pārgulēt. Es daru, ko varu, bet tā ir skumja nodarbošanās. Nesāksim tagad par to visu runāt.
Pirmdien no rīta notika mūsu parastā partneru sanāksme, un pēc tam es, kā parasti, piezvanīju savam šoferim un devos uz sporta zāli. Iepriekš minēju, ka mans dzīvesveids ir visai vienkāršs, nekādu dārgu vaļasprieku utt., bet jādomā, ka šoferi, ko var izsaukt, kad nepieciešams, varētu uzskatīt par ekstravaganci. Kopā ar mašīnu tas man gadā izmaksā nedaudz mazāk par piecdesmit tūkstošiem, bet, no otras puses, lielu daļu no tiem man atmaksā kā biznesa izdevumus. Citādi pārvietoties starp manu māju un biroju ērti un ātri nav iespējams, un parastā taksometrā es neietilpstu, vismaz tā es sev saku. Automašīna ir Lincoln pilsētas variants, tumši zilā krāsā, lai atšķirtos no visiem melnajiem linkolniem. Šoferi, kas pie manis nostrādājis gandrīz sešus gadus, sauc Omārs. Viņš ir palestīnietis un, tāpat kā es, smagsvara cēlājs. Kad sastapāmies, viņš vadīja taksometru, un mēs viens otram pasūdzējāmies, ka taksometri, kas pēc noteikumiem paredzēti Ņujorkā, nav domāti tādiem vīriešiem kā mēs, vienalga, pasažieriem vai vadītājiem, un tieši tāpēc es nolēmu iegādāties linkolnu un likt, lai Omārs to vada. Viņš ir fantastisks šoferis, gan drošs, gan ātrs, nedzer un uztur automašīnu nevainojami tīru. Vienīgais viņa trūkums (ja to par tādu var nosaukt) — kad pienāk lūgšanu laiks, Omārs jūt pienākumu nobraukt ceļmalā, izvilkt no bagāžnieka paklājiņu un nomesties ceļos uz ietves. Taču tas ir noticis tikai dažas reizes, kad esmu bijis mašīnā.
Es pats neesmu ticīgais, lai gan neesmu arī ateists. Nedz arī agnostiķis — pozīcija, ko uzskatu par absurdu un pārmērīgi biklu. Pieņemu, ka joprojām
esmu katolis, lai gan ticibu nepraktizēju. Gluži kā dēmoni ellē es ticu un drebu. Ja cilvēki vaicā, es saku, tas ir tāpēc, ka man riebjas noteiktas vietas hierarhijā vai Vatikāns, it kā baznīca nebūtu pietiekami laba, lai ietvertu to dižumu, kas ir Džeiks Miškins, bet tā nav taisnība. Es atmetu reliģiju tāpēc, lai varētu būt sātans starp sievietēm. Jā, tas ir mans vienīgais dārgais vaļasprieks.
Atgriežoties pie pirmdienas... Es pabiju sporta zālē, kas atrodas uz Piecdesmit pirmās ielas netālu no Astotās avēnijas. Daļu no sporta zāles aizņem vienkāršs paklājs un Nautilus aprīkojums vietējiem, bet svarcelšanas zāle ir iekārtota neparasti labi. Tas tāpēc, ka sporta zāles īpašnieks Arkādijs V. Demi-čevskis agrāk bija kaislīgi cilājis svarus vecajā Padomju Savienībā. Arkādijs, ja viņam palūgs, dos padomus svarcelšanā, un viņam ir sauna krievu stilā un uz vietas pieejams masieris. Šajā sporta zāles galā smaržo pēc kadiķiem, sviedriem un tvaika. Arkādijs saka, ka lielie svarcēlāji vairāk ceļot ar galvu nekā ar ķermeni, un esmu atklājis, ka viņam ir taisnība. Lai cik muskuļots ir cilvēks, viņam nevajadzētu būt spējīgam pacelt gaisā ceturtdaļu tonnas, bet tas notiek regulāri. Kā jau minēju, pats esmu to paveicis. Galvenais ir koncentrēšanās un, kas zina, kaut kāda savāda telekinēzes forma. Jūtos lieliski relaksējies, kad kādu stundu dienas vidū esmu pavadījis, cilājot svarus. Kad esmu tos pacilājis un iztvaicējies, es tikpat kā vairs neatceros, ka esmu advokāts.
Lai vai kā, tikko biju beidzis darboties ar trīssimt mārciņu sola presi, un Omārs mani koriģēja. Kad pildīju savā pudelē ūdeni no strūklakas Nautilus pusē, ievēroju, ka sporta zālē ienāk divi vīrieši. Pie reģistratūras galdiņa vīrieši aprunājās ar Arkādija meitu Jevgeņiju, un es ieraudzīju, ka viņa norāda uz manu pusi. Abi pienāca pie manis, parādīja savus žetonus un stādījās priekšā kā policijas izmeklētāji Maikls Marejs un Lerijs Fernandess. Mēs tik ļoti esam pieraduši filmās un citur redzēt policijas pratināšanas, esam skatījuši to neskaitāmas reizes, ka tad, kad tas notiek reālajā dzīvē, pārņem dīvaina bezsvara sajuta. īstie policisti izskatās ka tipi, kuri tikko kā nav dabūjuši lomu kādā TV seriālā: parasts vidēja auguma ņujorkietis ar ebrejiem raksturīgiem sejas vaibstiem un tāds pats latino tips. Marejs bija mazliet par tuklu, lai viņu rādītu televīzijā, savukārt Fernandesam bija deformēti zobi. Bija nedaudz pagrūti saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, kad policisti man vaicāja, vai pazīstu Endrū Balstrodu, jo es iztēlojos, kā tas būtu izspēlēts uz ekrāna, un nojautu, ka viņi tik tiešām ir mācījušies, kā izturēties, skatoties TV seriālus par policijas darbu.
Es atbildēju, ka viņš ir mans klients, un policisti vaicāja, kad esmu viņu pēdējo reizi redzējis, un es atbildēju, ka pirmā reize bija arī pēdējā, un tad policisti vaicāja, vai es zinot, kāpēc kādam varētu rasties vēlēšanās viņam kaut ko nodarīt. Es atbildēju, ka ne un ka es viņu nemaz lik labi nepazīstu, un gribēju zināt, kāpēc viņi ir ieradušies pie manis. Viņi sacīja, ka Balstroda viesnīcas numurā Brodveja centrā, ko Kolumbija rezervējusi vieslektoriem, esot atraduši saistošu līgumu, un šajā brīdī es pavaicāju, vai kāds viņam ir ko nodarījis. Policisti atbildēja, ka kāds viņu apciemojis svētdienas naktī tajā istabā, piesējis pie krēsla un nomocījis līdz nāvei. Viņi man vaicāja, ko es darīju svētdienas naktī, un es pastāstīju par Ingridu.
Nomocījis līdz nāvei. Viņi sīkāk nepaskaidroja, un es neprašņāju. Atceros, ka biju šokēts, bet — un tas bija savādi — ne pārsteigts. Es necentos pastāstīt policijai par saini, ko viņš man nodeva, jo uzskatīju, ka tā nav viņu darīšana, vismaz ne tik ilgi, kamēr pats būšu to izpētījis.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (3)
Tā nu mēs sākām, un es atklāju, ka man šis darbs padodas — skaitļi palika prātā, kā latīņu valoda nekad nebija palikusi. Es iemācījos, kas ir divreiz divi, divreiz trīs un tā līdz sešpadsmit reižu pa sešpadsmit. Tad viņš izstāstīja un es paturēju prātā, kā to aprēķināt, neizmantojot neko citu, kā vien zīmuli un papīru; un arī dalīšanu — piemēram, ja cilvēks gribēja iesaiņot kastē 2300 traukus pa divpadsmit katrā, cik kastu bija jāpagatavo un cik palika pēdējā kastē, un tas viss, nelietojot tāfeli. Viņš turklāt iedeva man grāmatu ar nosaukumu DISME jeb holandieša Saimona Stevina Desmitu māksla, kas man bija liels brīnums, un, lai gan Tev, Nana, būs grūti saprast, es tik un tā pastāstīšu, ka Disme ir sava veida aritmētika, kas sastāv no ciparu zīmēm, ar kurām tiek apzīmēts noteikts skaitlis, kuru dēļ arī visi aprēķini, kas cilvēkiem vajadzīgi, tiek ātri veikti ar veseliem skaitļiem bez daļām jeb daļskaitļiem. Kad biju parādījis, ka tas man padodas bez grūtībām, viņš ļāva man ieskatīties savā Eiklīdā, ko nesen bija angliskojis Londonas lordmērs Bilingslijs. To es apriju kā izsalkušais aprij ēdienu, kā savažotais, kas pēkšņi izkļuvis brīvībā. Turklāt viņš man deva norādījumus kvadrantu mākslā un citās filozofiskās lietās, kas, manuprāt, nekad agrāk Fišstrītā nebija pieredzēti, un iemācīja man, kā aprēķināt laukumu mērogā ar kvadrantu un ķēdēm, arī astronomiskos aprēķinus, piemēram, noteikt platuma grādus pēc saules un dažādām zvaigznēm, — man, kas sākumā varēja apzvērēt, ka neatšķir platuma grādus no siera. Tas cilvēkam, ko skolā uzskatīja par muļķi, bija liels sasniegums.
Viss, par ko rakstu, notika vienā vasarā manā divpadsmitajā gadā; bet, palūk, mans tēvs, to redzot, mūs nobāra, sakot, ka es ne tikai pats esot dīkdienis, bet ar šo te novedot dīkdienībā ari viņa klerku. Misters Venke aizstāvējās kā īsts vīrs: ser, šim puisim ir tādas dotības matemātikā, kādas es neesmu vēl pieredzējis, — dažos mēnešos viņš ir iemācījies gandrīz visu, ko varu viņam iemācīt, un drīz vien viņš mani pārspēs. Viņš, tas ir, mans tēvs, vaicāja, kā šī matemātika palīdzēs
man pārdot vairāk dzelzs? Tad misters Venke sacīja, ka tas, ko viņš iemācījis man, lielā mērā paātrinās aprēķinus, un lika, lai parādu tēvam savu aritmētiku.
Tā es paņēmu zīmuli un gabaliņu papīra no kurtuves un, iedomīgi gribēdams izrādīties, sareizināju divus skaitļus, kas kopā veidoja septiņus ciparus. Mans tēvs paskatījās un sacīja, ka tas esot tikai skricelējums. Nē, ser, sacīja misters Venke, viņam ir taisnība. Mans tēvs gribēja zināt, kā viņš to varot pateikt? Tas prasīšot kādu stundu vai vairāk, lai uz tāfeles pārliecinātos, ka skaitļi ir pareizi. Tā mēs palikām katrs pie sava, turklāt mans tēvs bija ieņēmis galvā, ka šādiem rēķiniem ir kāds sakars katolicismu, jo tie varbūt nākuši no Itālijas vai kādām citām zemēm, kas atrodas izvirtušās Romas ietekmē.
Nākamajā dienā viņš lika man pārtraukt nodarbības ar misteru Venki un tā vietā padarīja mani par lietuves strādnieku, sakot, redzēsim, vai te tu arī tikpat labi peldēsi, gardi nosmiedamies par savu atjautību. Tā, manai dārgajai mātei un man gauži raudot, es tiku nosūtīts pie saviem Breisgērdlu brālēniem uz Tičfildu. Vakarā, kad devos projām, misters Venke mani pats uzmeklēja un piespieda paņemt pirmās desmit sava Eildīda grāmatas, sakot, lai turot tās savā sirdī un, ja vajagot, es varot nopirkt vēl pie Pola, un, lai tās labi liekot lietā. Tā es pametu savas mājas.
Manu brālēnu darbnīcas Tičfildā atšķīrās no grāmatvedības Fišstrītā tāpat ka vēršu kaušana atšķiras no gaļas pīrāga pasniegšanas: ar to es domāju netīru, nc-saudzīgu dzīvniecisku darbu. Mans brālēns Metjū, lietuves saimnieks, bija tik ciets kā viņa gatavotās lietas. Skatoties uz mani no augšas, jo viņš bija liela auguma kā lācis, Metjū sacīja, rau, kāds gailēns tu esi, bet nepaies ne gads, un mēs tevi padarīsim sīkstāku vai nogalēsim — redzēsim, kurš no abiem būs tavs liktenis, un smējās. Un, lai gan es strādāju kā vergs un gulēju uz cietiem salmiem kā citi mācekļi, tas nebija smagākais, ko jaunais liktenis bija iedalījis, — es biju svētīts ar labu audzināšanu, kas nekad agrāk manā mājā nebija lāsts, nedz arī esmu bijis daudz starp grēciniekiem miesas ziņā. Bet tie, starp kuriem tagad dzīvoju, man šķita sātani. Mans saimnieks, lai gan sludināja īstu ticību, bija ļauns liekulis. Svētdienās baznīcā viņš bija skaidrā prātā, bet citādi kā īsts trakulis rīkoja kautiņus pilsētā un sita savu sievu un kalpus, kad piedzērās, un mūs, mācekļus, baroja ļoti trūcīgi mūsu suņu būdā. Mācekļi paši daudz vairs neatpalika no dzīvniekiem, tie kāvās, zaga un dzēra, kad vien varēja nočiept alu. Viņi jau no paša sākuma uzklupa man kā vārnas manu labo manieru dēļ un tāpēc, ka biju saimnieka radi nieks, un padarīja manu dzīvi nožēlojamu, ko es pacietu piedienīgi, raudādams tikai slepus un lūgdamies atbrīvošanu, ko nestu nāve vai vienalga kāda cita žēlastība. Bet tad viens no viņiem, vārdā Džeks Kerijs, skaļš lempis, slepus noskatījās, ka lasu Eiklīdu, izrāva to man no rokām un vel izsmēja mani, ka es esot tikai klerks, un lika iesviest to ugunī, un tad es pielēcu kājās kā velns, paņēmu dēli un iesitu viņam pa galvu tā, ka viņš izmeta no rokām grāmatu un nokrita apdullināts zemē. Tad droši vien trīs no viņiem pieskrēja man klāt, jo citādi es būtu izdarījis vēl lielāku ļaunumu, pat noslepkavojis, es domāju, tāds niknums mani bija pārņēmis, lai Dievs man piedod. Bet pēc tam man dzīvot starp viņiem kļuva vieglāk.
4
Raudāšana ilga apmēram piecas minūtes un beidzās ar dziļiem, saraustītiem elpas vilcieniem. Kroseti vairākas reizes vaicāja Karolīnai, kas noticis, bet atbildi nesaņēma. Tiklīdz spazmas bija rimušās, viņa atrāvās un nozuda vannas istabas nodalījumā. Viņš dzirdēja, ka tek ūdens, soļus, debešķīgi švīkstošas skaņas, meitenei pārģērbjoties. Viņa uzvelk kaut ko ērtāku, ar neierastām cerībām nodomāja Kroseti.
Bet, kad Karolīna atkal parādījās, viņa bija ģērbusies pelēkā mehāniķa uzsvārcī un cieši saņēmusi matus ar spilgti zilu šalli, un viņas seja bija notīrīta no visa, pat tā neuzkrītošā kosmētikas mazumiņa, ko viņa lietoja ikdienā. Sejā ne mazāko emociju pēdu. Viņa izskatījās kā cietumniece vai mūķene.
“Jūties labāk?” viņš noprasīja, kad Karolīna gāja garām, bet viņa neatbildējusi sāka grāmatās nomainīt samirkušo susināmo papīru.
Piegājis tuvāk, Kroseti sāka vilkt laukā mitros dvieļus no trešā sējuma. Dažas minūtes klusībā darbojies, viņš ieteicās: “Un?...”
Nekādas atbildes.
“Karolīna?”
“Ko?”
“Vai mēs parunāsim par to, kas tikko notika?”
“Ko tu domā?”
“Es domāju, tev tikko uznāca histērija.”
“Es to nesauktu par histēriju. Es kļūstu mazliet raudulīga, kad iedzeru.”
“Mazliet raudulīga?” Viņš iepleta acis, un viņa tāpat raudzījās pretī. Nekas, izņemot vieglu plakstiņu apsārtumu, neliecināja, ka viņa bijusi citāda, kā vien savaldīgā Karolīna Rollija, kas vēsi sacīja: “Piedod, ja es tevi satraucu. Ja tev nekas nav pretī, es tiešām negribu to tagad apspriest,” — un atsāka darbu.
Kroseti ar to bija jāsamierinās. Skaidrs, ka nebūs nekādas spējas pārejas uz intīmu tuvību, nekādas dalīšanās tumšos noslēpumos un nekāda tālāka fiziska kontakta. Abi strādāja klusēdami. Kroseti nokopa trūcīgās vakariņu paliekas un izlietotos papīra dvieļus. Rollija apsēdās uz taburetes un kaut ko noslēpumainu darīja ar saviem viduslaiku instrumentiem un sabojātajām grāmatām.
Mazliet apjucis, Kroseti sadabūja manuskripta lappuses, kas tagad bija tikko jūtami miklas, un izklāja tās uz virtuves letes un paštaisītā galda. Paņēmis no Rollijas darbgalda palielināmo stiklu, viņš sāka pētīt vienu no lapām. Daži burti bija skaidri salasāmi — patskaņi bija tādi paši kā mūsdienu burti, un īsus, pazīstamus vārdus kā tas un tur varēja viegli saprast. Tomēr daudzi vārdi šķita vienkārši zigzaga ķeburi, un kopumā tur bija pietiekami daudz neatšifrējamu vārdu, lai padarītu neizprotamu vairāk nekā pusi teksta. Turklāt vairākas lappuses šķita rakstītas kādā nepazīstamā mēlē, bet Kroseti nevarēja būt drošs, jo tekstu bija tik grūti salasīt. Vai viņš tiešām redzēja tādus vārdus kā hrtxd? Vai yfdpg?
Kroseti nolēma nepievērst uzmanību tekstam un koncentrēties uz papīra veidu un materiāla raksturu. Visas četrdesmit astoņas lapas bija folio izmērā un šķita dalāmies trīs grupās. Pie pirmās piederēja lapas, kas sastāvēja no astoņpadsmit lappusēm smalka, plāna papīra, bija cieši aprakstītas, akurātas, bet ar daudziem izsvītrotiem vārdiem un rindām; tās kādreiz bijušas cieši salocītas gan vertikāli, gan horizontāli. Otrā grupa sastāvēja no divdesmit sešām biezākām lapām, aprakstītām no abām pusēm, un šeit rokraksts bija plašāks un ķepigāks, ar vairākiem traipiem, lai gan tekstu bija rakstījusi — vismaz Kroseti nepieredzējušam skatienam tā šķita — tā pati roka, kas bija aprakstījusi pirmās astoņpadsmit lapas. Šīs otrās grupas lapas gar vienu malu bija vienmērīgi caurdurtas, it kā būtu izrautas no grāmatas. Bija vēl viena īpatnība — teksts šķita rakstīts pāri izbalējušām, brūnganām skaitļu kolonnām. Kroseti prātā iešāvās vārds “palimpsests”, sniedzot viņam neskaidru gandarījumu, lai gan viņš saprata, ka šis nav īstais paraugs: palimpsests parasti bija attiecināms uz pergamentu, no kura vecais manuskripts nokasīts, dodot vietu jaunam tekstam. Taču viens bija skaidrs — šīs lapas bija rakstītas uz papīra, kas likts lietā spiedīgā brīdī. Atlikušās četras bija lappuses ar zīmuļa atstātiem labojumiem un nepārprotami bija rakstītas uz atšķirīga papīra un ar citu roku. Kroseti pacēla katru lapu tuvāk istabas gaismai un pārliecinājās par sava minējuma pareizību — trīs dažādas ūdenszīmes. Astoņpadsmit
lapas uz smalkā papīra bija apzīmētas ar izlocītu pasta ragu un burtiem А un M, divdesmit sešas caurumotās lapas bija apzīmētas ar kaut ko līdzīgu ģerbonim, bet uz pēdējām četrām bija attēlots kronis.
Kā šī kolekcija astoņpadsmitā gadsimta vidū bija kļuvusi par polsterējumu grāmatas iesējumam? Kroseti iztēlojās tā laika grāmatsietuvi. Pie iesējēja galda atradās makulatūras ķīpa. Galds, iespējams, daudz neatšķīrās no tā, pie kāda grozāmas galda lampas gaismā šobrīd strādāja Rollija, kuras slaikais kakls spilgti un neaizsargāti izcēlās pret viņas tumšo šalli. Tas gan droši vien bija izturīgs Anglijas ozols, izrobots un notraipīts, nevis laminēts palešu koks. Pie tā sēdošais grāmatsējējs pasniedzās pie kaudzes un izvilka no tās sešas lapas, ar žiletes nazi un tērauda lineālu apgrieza tās pēc izmēra un akurāti pielika vākiem.
Tīrākā veiksme, nodomāja Kroseti, ka tik daudzas lappuses, kas, šķiet, rakstītas ar vienu roku, nonāca šajā Čērčila “Ceļojumu” eksemplārā, bet, labāk padomājot, varbūt arī ne. Viņš iztēlojās kādu vecu vīru mirstam un atraitni vai mantiniekus, kas nolemj izvākt mirušā papīrus. Viņi tos visus sakrauj ķīpās uz lieveņa pie ārdurvīm un aizsūta kādu no bērniem pēc vecu papīru tirgotāja, kas atnāk, piedāvā savu cenu un aiznes visu projām. Tagad viņiem būs vieta pieklājīgam pieliekamajam, saka mantinieka sieva, prom visas tās putekļainās, vecās drazas, fū! Un makulatūras tirgotājs iesviež ķīpu savā tvertnē, un pēc kāda laika viņš saņem pasūtījumu no Londonas grāmatsietuves, pastāvīgā klienta, teiksim, par ķīpu makulatūras...
Un tāpēc, ka lappuses ar zīmuļa labojumiem nebija rakstītas ar to pašu roku, grāmatsējējs būs nejauši sajaucis kādu nesaistītu iespiedēja eksemplāru ar makulatūru no Kroseti mantinieces, ļā, tā tas varēja notikt, un šī doma darīja Kroseti laimīgu: viņš negribēja sajukumu, bet atklājumu. Lai gan tagad viņam sāka sāpēt galva — no skatīšanās caur palielināmo stiklu un no tā, ka melni brūnganie ķeburi negribēja atklāt savu nozīmi. Kroseti nolika palielināmo stiklu un devās uz bēniņu otru galu.
“Vai tev ir kāds aspirīns?” viņš vaicāja Rollijai, un bija spiests vaicāt otrreiz. “Nē,” gandrīz vai atrūca Rollija.
“Visiem ir aspirīns, Karolīn.”
Viņa nometa darbarīku, ko tobrīd izmantoja, teatrāli nopūtās, piecēlās no ķebļa, aizsoļoja un atgriezās ar plastmasas pudelīti, ko iegrūda viņa rokās tik spēcīgi, ka tā nograbēja kā mazas kastaņetes. Motrīns.
“Paldies,” viņš stivi noteica un iedzēra trīs tabletes pie virtuves izlietnes. Parasti viņš būtu nolīdis kādā klusā vietā un nogaidījis, kamēr pulsējošās sāpes rimstas, bet pie Rollijas nebija ērtas sēdvietas un izmantot viņas gultu Kroseti neuzdrīkstējās. Tāpēc viņš apsēdās uz virtuves krēsla un sadrūmis stumdīja šurpu turpu veca papīra ruļļus. Ja Karolīna Rollija tiešām būtu normāls cilvēks, viņš domāja, mēs to varētu kopā atminēt, viņai, iespējams, ir grāmatas par ūdenszīmēm un karaļa Džeimsa I laika rokrakstiem vai vismaz viņa zina vairāk par to visu, nekā es...
To iedomājies, Kroseti atplauka un izvilka no kabatas mobilo telefonu. Viņš ieskatījās pulkstenī. Vēl nav vienpadsmit. Vienpadsmitos māte skatījās pusnakts sarunu šovu, un šajā laikā viņa neatbildētu uz telefona zvanu pat, lai dzirdētu, ka pienācis pasaules gals, taču šobrīd viņa būs savā zvilnī ar grāmatu. “Tas esmu es,” viņš sacīja, kad māte atsaucās.
“Kur tu esi?”
“Redhūkā, pie Karolīnas Rollijas.”
“Viņa dzīvo Redhūkā?”
“Tagad tajā dzīvo arī vidusšķira, mamm.”
“Tur dzīvo dokeri un gangsteri. Kāpēc tik smalka meitene dzīvo Redhūkā?” Kroseti kundze vairākas reizes bija sastapusi Karolīnu veikalā un pēc tam savam zēnam izteikusi nepārprotamu mājienu — ja viņam būtu vairāk prāta, viņš kaut ko būtu darījis. Mātes balsī ieskanējās cerība: “Un kā tas gadījās, ka esi tur? Tev kaut kas ar viņu sanācis?”
“Man nē, mamm. Vainīgs ugunsgrēks. Viņai savās mājās vajadzēja apstrādāt dažas smagas grāmatas — viņa ir kaut kas līdzīgs grāmatu sējējam amatierim — un es palīdzēju tās aiznest.”
“Un pēc tam tu paliki pie viņas.”
“Mēs paēdām. Es jau grasos iet projām.”
“Tātad man nevajag izīrēt halli. Vai dot ziņu tēvam Lazaro.”
“Es nedomāju vis, mamm. Piedod. Redzi, kāpēc es zvanīju... vai tu kaut ko zini par septiņpadsmitā gadsimta ūdenszīmēm vai karaļa Džeimsa I laika manuskriptiem? Es domāju, kā tos atšifrēt?”
“Nu, kas attiecas uz agrīnajiem rokrakstiem, tev jāskatās Deivsona un Kencdija-Skiptona “Elizabetes laika rokraksti, 1500—1650”. Tā ir rokasgrāmata, lai gan es saprotu, ka šo to labu var atrast arī internētā, vairāk kaut ko līdzīgu interaktīviem mācību līdzekļiem. Par ūdenszīmēm, ir Greivels... nē,
r
pagaidi, Greivels sākas ar 1700. gadu. Mirklīti ļauj man padomāt... ak, pareizi, paskaties Hīvudu, “Ūdenszīmes: pārskats par 17. un 18. gadsimtu”. Ko tas viss nozīmē?”
“Redzi, lās grāmatas vākos, ko viņa grib salabot, mēs atradām kādu vecu manuskriptu. Es gribētu noskaidrot, kas tas par manuskriptu.” Viņš pierakstīja nosaukumus uz čeka pasakņa savā makā.
“Tev vajadzētu aprunāties ar Faniju Dubroviču no bibliotēkas. Ja gribi, varu viņai piezvanīt un tevi pieteikt.”
“Nē, paldies. Iespējams, ka tas nav viņas laika vērts. Kamēr neuzzināšu, ka manuskripts nav tikai vecs iepirkumu saraksts vai kaut kas tamlīdzīgs. Daļa no tā, dažas lappuses, ir svešvalodā.”
“Tiešām? Kādā?”
“Nevaru pateikt. Katrā ziņā dīvainā, ne franču vai itāļu — vairāk izskatās pēc armēņu vai albāņu. Bet tā varētu šķist tikai tāpēc, ka nevaru rakstīto izlasīt.” “Interesanti. Labi. Galvenais, ka nodarbina smadzenes. Kaut tu atsāktu mācīties skolā.”
“Mammu, tieši to jau es daru. Krāju naudu skolai.”
“Es domāju īstu skolu.”
“Kino skola ir īsta skola, mammu.”
Kroseti kundze neko neteica, bet viņas dēls labi varēja iedomāties mātes sejas izteiksmi. Tas, ka māte pati tam, kas kļuva par viņas profesiju, bija pievērsusies vēl lielākā vecumā nekā viņš tagad, bija mazsvarīgi. Viņa būtu palīdzējusi maksāt par nopietnu skolu ar diplomu, bet uzņemt filmas? Nē, paldies! Viņš nopūtās, un māte sacīja: “Man jāiet. Tu būsi mājās vēlu?” “Varbūt loti vēlu. Mēs klājam susināmo papīru samirkušās grāmatās.” “Tiešām? Kāpēc jūs neizmantojat vakuuma žāvētāju? Vai vienkārši nenosūtāt grāmatas uz Androveru?”
“Tas ir sarežģīti, mammu. Jebkurā gadījumā Karolīna ir atbildīgā. Es tikai palīdzu.” Viņš fonā sadzirdēja klusu mūziku un aplausus, un māte atvadījusies nolika klausuli. Viņu nebeidza pārsteigt tas, ka sieviete, kuras profesija bija devusi viņai milzīgu zināšanu krājumu un kura parasti pabeidza Times svētdienas krustvārdu mīklu divdesmit divās minūtēs, varēja šķiest savu laiku, skatoties dzīvajā ēterā slavenību pļāpas un klausoties viduvēju komiķu nodrāztos jokus, bet viņa neizlaida nevienu vakaru. Māte apgalvoja, ka tā viņa vakaros nejūtoties tik vientuļa, un viņš pieņēma, ka vientuļi cilvēki
patiesībā ir šādu raidījumu galvenā auditorija. Viņš prātoja, vai Rollija skatās pusnakts sarunu šovu. Kroseti nebija ievērojis televizoru viņas mājās. Varbūt vampīri nekļūst vientuļi.
Kroseti piecēlās no briesmīgā krēsla un izstaipījās. Tagad viņam sāpēja ari mugura. Viņš ieskatījās pulksteni un pāri visiem bēniņiem piegāja pie Rol-lijas, kas vēl aizvien bija nolīkusi pār saviem darbiem.
“Kas ir?” vaicāja Karolina, kad viņš tuvojās.
“Laiks mainīt susināmo papīru. Ko tu dari?”
“Lieku atpakaļ vākus ceturtajam sējumam. Vajadzēs pilnībā nomainīt vākus pirmajam un otrajam sējumam, bet šim, domājams, varēšu likvidēt traipus.”
“Ko tu izmanto, lai aizstātu manuskriptu no polsterējuma?”
“Man ir paliekas no tā laika folianta”.
“Tā vienkārši gadījās pie rokas, ko?”
“Jā, starp citu,” viņa atcirta. “No grāmatām, kas sadalītas kartēm un ilustrācijām, daudz kas paliek pāri. Ar ko tu runāji pa telefonu?”
“Ar savu mammu. Klau,” — viņš norādīja uz sienām ar grāmatu plauktiem — “vai tev gadījumā nav kāda grāmata par ūdenszīmēm? Man ir nosaukumi...” Viņš pasniedzās pēc maka.
“Nu, man, protams, ir Hīvuds.”
Atlocījis pasakni, Kroseti pasmaidīja: “Protams. Kā būtu ar Deivsonu un Kenediju-Skiptonu?”
“Tā arī.”
“Es domāju, ka tu neesi paleogrāfe.”
“Es neesmu, bet Sidnijs palūdza, lai apmeklēju kursu par inkunābulām un agrīnajiem manuskriptiem, ko es arī izdarīju. Visi tajā jomā izmanto Deivsonu un Kenediju-Skiptonu.”
“Tad tu šo vari izlasīt?”
“Mazliet. Tas bija pirms dažiem gadiem,” Kroseti saklausīja, ka viņas balsī atkal iezogas tonis, kas attur no tālākas izprašņāšanas.
“Vai pēc tam, kad būsim beiguši mainīt papīrus, es varēšu ieskatīties tajās grāmatās?”
“Protams,” viņa atteica, “bet agrīnie rokraksti ir bleķis. Tas ir kā mācīties lasīt pilnīgi no jauna.” Viņi nomainīja susināmo papīru, un tad Karolīna izvilka no plauktiem abas grāmatas. Viņa atsāka strādāt pie sava galda, un Kroseti ar rokasgrāmatām apsēdās pie mazā galdiņa.
'Ris bija bleķis. Kā bija rakstīts priekšvārdā Deivsonam un Kcncdijam-Skiptonam: “Piecpadsmitā līdz septiņpadsmitā gadsimta gotiskie kursīva rokraksti Anglijā un citur Eiropā ir starp grūtāk lasāmajiem rokrakstiem no visiem, ko parasti aplūko paleogrāfi.” Kroseti uzzināja, ka Elizabetes un Džeimsa I laikabiedri neizšķīra starp “n” un “u” vai “u” un “v”, vai “i” un “j”, nedz arī atdalīja ar apostrofu “ir”. “S” parādījās divos dažādos veidos un “r” četros, un savādas ligatūras savienoja “h”, “s” un “t” ar citiem burtiem, izkropļojot visu burtu formas. Pieturzīmes un rakstību viņi lietoja, kā pašiem patika, un, lai ietaupītu dārgo pergamentu, bija izgudrojuši dučiem nesaprotamu saīsinājumu, ko plaši lietoja pat tad, kad parādījās papīrs. Tomēr Kroseti paklausīgi ķērās pie rokasgrāmatā ievietoto vingrinājumu pildīšanas, sākot ar sera Nikolasa Bekona “Parljecināšaua, kas tejkta kalpiem, kad uiņi bjja zuērējuši kaucelejā mūsu ēras 1559. gadā”. Ap to laiku, kad viņš, pārbaudot gandrīz katru vārdu šajā tulkojumā, nonāca līdz trešajai rindiņai, bija krietni pāri pusnaktij. Rollija vēl aizvien strādāja, un Kroseti nodomāja, ka tiktu pie otrās elpas, ja vien varētu uz īsu brīdi atpūtināt acis un sāpošo muguru. Viņš nometa teniskurpes un atlaidās guļvietā, kas bija iekārtota uz paletēm.
Tad pie viņa auss atskanēja savāds tarkšķis. Viņš lādēdamies pietrūkās sēdus un taustījās pa guļvietu, kamēr uzgāja trokšņa avotu: vecmodīgu modinātāju, kādus zīmē komiksos, ar diviem zvaniem, mēlīti augšā un platu, baltu ciparnīcu. Karolīna bija noregulējusi pulksteni tā, lai tad, kad tas sāk skanēt, zvans nepamodinātu arī viņu, — tipiski elegants un vienkāršs tehniskais risinājums. Kroseti izslēdza modinātāju un ieraudzīja, ka tam ar lentes gabaliņu pievienota zīmīte:
Tava kārta; pēdējās divas reizes es nomainīju pati.
Zīmīte bija rakstīta uz bieza, sena papīra strēmeles ar melnu tinti, rokraksts vijās elegantā kursīvā. Kroseti negantais aizkaitinājums acumirklī izgaisa. Viņš nopētīja dziļi elpojošo augumu sev blakus gultā. Viņš redzēja matu cekulu uz spilvena, ausi, samtaina vaiga izliekumu. Kroseti piesardzīgi pārliecās tam pāri, un viņa seja tagad atradās tikai dažu collu attālumā no Karo-līnas Rollijas sejas. Viņš gari un dziļi ieelpoja un saoda ziepes, kaut kādu šampūnu, līmes un vecas ādas pieskaņu, un zem tās kaut ko personīgāku, meitenes aromātu. Kroseti nebija sveši sieviešu jaukumi, viņa specialitāte bija tās, kam drīzāk patika lādzīgi puiši nekā pretējais tips (kas gan pēc viņa pieredzes bija daudz biežāk sastopams), viņš pat nebija pārliecināts, ka šī
sieviete viņam īpaši patīk. Nē, patiesībā viņš bija pārliecināts, ka nepatīk, un ari pārliecināts, ka nekad mūžā vēl nav guvis tik spēcīgu erotisku lādiņu, kādu saņēma tagad, absurdi ošņājot Karolinas Rollijas ādu.
Neaptverami, bet tā nu tas bija. Viņš palūrēja zem segas un atklāja, ka viņai mugurā ir tumšs T krekls. Kroseti neskaidri varēja saskatīt, ka cauri plānajam audumam izspiežas mugurkaula skriemeļu mezgliņi. Zemāk kaut kas nespodri balts. Viņam vajadzēja noskaidrot, un Kroseti pasniedzās un pieskārās, tik tikko jūtami piedūrās viņas gūžai ar plaukstas mugurpusi, un sajuta stingru, plānu audumu. Šoks kā elektriskā strāva aizšāvās augšup pa viņa roku. Karolīna sakustējās un kaut ko nomurmināja.
Viņš acumirklī bija laukā no gultas un, juzdams konvulsijas, stāvēja tur ar (vai tas varētu būt?) tik tiešam trīcošiem ceļgaliem un piebriedušu peni. Elle un Indija, viņš sev sacīja vairākas reizes, un tad ah-oh, nē, paldies, tas nenotiek. Kroseti kā zaldāts piesoļoja pie izlietnes, kur apslacīja seju ar aukstu ūdeni. Viņš vēlējās, kaut varētu ieiet dušā, bet te nebija dušas, nedz arī vannas. Piepeši viņa iztēlē iedzīvojās aina, kurā bēniņu iemītniece stāv kaila uz dvieļa un ar sūkli viegli glāsta ķermeni. Viņš aizdzina šo vīziju un sāka nomainīt susināmos papīrus.
To paveicis, Kroseti atklāja, ka līdz nākamajai maiņai, kas bija paredzēta piecos, viņu šķir vēl divas garas stundas. Uz brīdi viņš apcerēja, kā būtu parakņāties Rollijas mantās, izskatīt viņas apakšveļu, kosmētiku, papīrus. Viņš kādu brīdi savā iztēlē ļāva šai domai vaļu, tad atmeta. Galvenais bija tālāk neiedziļināties dīvainībās, ar ko viņa nodarbojās, bet pabeigt šo stulbo projektu un bēgt. Tā nobriedušais Kroseti nobāra Alu, jauno trakuli, kas tā vien gribēja ienirt atpakaļ zem segas un noraut Karolīnai Rollijai biksītes, bet, ja tas neizdotos, savākt pietiekami daudz materiāla, lai kļūtu par veiksmīgu izsekotāju.
Taču beigu beigās viņš pārbaudīja virtuvi un skapītī (kas būvēts no tiem pašiem visuresošajiem palešu dēļiem) atrada paciņu cukura cepumu un vienu no tām skārda kārbām ar aromatizētu šķīstošo kafiju, šoreiz riekstu, ko bieži bija redzējis lielveikalu plauktos un brīnījies, kas pērk tādu draņķi. Tagad viņš zināja. Uzvārījis kastrolī ūdeni un pagatavojis pretīgo šķidrumu, Kroseti to izdzēra kofeīna dēļ un apēda visus cepumus, kas bija nostāvējušies un garšoja pēc salda ģipša. Spriežot pēc pieliekamā, Rollija acīmredzot deva priekšroku dzīvam laupījumam.
Kļuvis mazliet mundrāks no kafijas un cukurotajām uzkodām, Kroseti uzlika modinātāju uz pulksten pieciem un atsāka pētit vecos papīrus. Nepagāja ne pusstunda, kad viņš guva pārliecību, ka vai nu jūk prātā, vai arī astoņpadsmit lappuses, kas apzīmētas ar pasta raga ūdenszīmi, ir rakstītas valodā, ko viņš nezina, vai kādā kodā... nē, ne kodā, šifrā. Jā, jā, tas varētu būt interesanti. Četras ar kroni apzīmētas lapas, rakstītas ar citu un vieglāku roku, šķita esam kaut kādi reliģiski spriedelējumi:
Pasaulīgās asaras krīt uz zemes, bet dievišķās asaras tiek glabātas pudelē. Nespried, ka svētā raudāšana ir lieka. Vai nu grēkam tajās jānogrimst, vai dvēselei
jāsadeg.
Isu bridi Kroseti prātoja, kāda veida asaras bija raudājusi Rollija, un tad nolika lapas malā. Daudz vairāk viņu interesēja divdesmit sešas lappuses, kas bija apzīmētas ar ģerboni un aprakstītas ar to pašu rokrakstu kā savādajā valodā rakstītās. Pēc dažām minūtēm viņš tika atalgots — tās nepārprotami bija rakstītas angļu valodā. Kroseti varēja salasīt pazīstamos īsos vārdus — “no”, “un”, “ir” un līdzīgos —, un pēc brīža viņš atrada manuskripta sākumu vai vismaz viņam šķita, ka tas ir sākums. Labajā augšējā stūrī virs teksta bija rakstīts datums — 25. oktobr. Atmo. Dom. 1642, un vieta — Beubrja. Nē, tas nebija pareizi vai varbūt rakstīts bija velsiski, vai... Viņš vēlreiz aplūkoja tekstu, un piepeši kaut kas saslēdzās, un Kroseti ieraudzīja, ka vieta ir Benberija. Viņu pārņēma savāds satraukums, kas līdzinājās sajūsmai, kad izdevās filmas montāža un neapstrādātais materiāls ieguva jēgu. Tā bija vēstule, drīz vien atklāja Kroseti, no kāda vīrieša, vārdā Ričards Breisgērdls, sievai, ko sauca Nana, un nevis šāda tāda vēstule, bet pēdējā vēstule, un... Kroseti zināja, ka šādam vēstījumam ir attiecīgs nosaukums, bet nevarēja to atcerēties. Šķiet, ka Breisgērdls bijis nāvīgi ievainots kaujā, lai gan Kroseti vēl nebija ne jausmas, kur kauja tikusi izkarota, kas tajā piedalījies, nedz arī, kas tas par karu. Kā daudziem amerikāņiem viņa zināšanas par Eiropas vēsturi bija ļoti trūcīgas. Kas notika 1642. gadā? Viņš paskatīsies, un būtu to darījis nekavējoties, ja vien dators ar platjoslas internētu nebūtu vēl viena lieta, kā Rollijai nebija. Kroseti pabeidza lasīt pirmo lappusi un paņēma nākamo; uz tās bija paraksts, tātad tā noteikti bija pēdējā vēstules lapa. Viņš tik un tā sāka to lasīt, jo lappuses nebija numurētas, un tās nekādi nevarēja sakārtot pareizā secībā, vispirms neizlasot.
Tā nu Kroseti cīnījās tālāk, rindiņu pēc rindiņas, lēnām iemanīdamies Breisgērdla rokraksta tulkošanā. Un tad beidzot pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka lasa tekstu nedaudz brīvāk un ka sen mirušais kareivis viņam ir tikpat dzīvs kā jebkurš internēta pļāpātavas apmeklētājs. To atskāršot, satraukums divkāršojās, un paleogrāfijas romantika trāpīja kā zibens: to neviens cits nezina! Vairāk nekā trīs ar pusi gadsimtus neviens cilvēks nav lasījis šīs rindas, varbūt neviens nekad tās nav lasījis, izņemot Breisgērdlu un viņa sievu. Tas bija kā skatīties pa dzīvojamā nama sētas logu un vērot kādu intīmu brīdi no svešu cilvēku mājas dzīves.
Vēl dažas svarīgas lietas, jo mans laiks kļūst īss, es ar grūtībām varu saskatīt lapu, lai gan ir skaidra diena, un mani ir sagrābusi nāves agonija. Tu labi zini manu ādas kārbu, ko es glabāju savā privātajā skapī, tajā Tu atradīsi vēstules, kas šifrētas veidā, ko esmu izgudrojis. Glabā tās drošībā un nevienam nerādi. Tās stāsta gandrīz visu par manu lordu l>., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Šakspūru. Vai tā mēs par viņu domājām, tagad es neesmu tik pārliecināts. Pēc dzīves veida un tajā dzīves līklocī viņš bija Nekas, bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M., ko karaļa vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka es esmu miris un viņš ari, bet luga joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā, un guļ tur, kur to zinu tikai es, lai tā atdusas tur mūžīgi.
Kroseti tik ļoti nodarbināja katra vārda atšifrēšana, ka pirmajā reizē lasot, viņš to palaida garām, un, tikai pārlasot fragmentu vēlreiz, sakarība starp “Šakspūru” un “luga” patiešām nonāca līdz apziņai. Kroseti sastinga, noelsās, nolamājās; viņa mugura pārklājās sviedriem. Viņš stāvēja, skatoties uz Breisgērdla ķeburiem, gaidot, ka tie izgaisīs kā zelta putekļi feju pasakās, bet tie palika kā bijuši: “Šakspūrs, luga”.
Kroseti bija piesardzīgs cilvēks ar pieticīgiem naudas līdzekļiem, bet šad tad nopirka pa loterijas biļetei, un reiz viņš bija sēdējis televizora priekšā un skatījies, kā meitene velk laukā no trumuļa pingponga bumbiņas, un sekojis līdzi cipariem uz savas biļetes, un iegavilējies, kad cipari sakrita. Bet, izdzirdējusi gaviles, bija ienākusi māte un pavēstījusi, ka cipars, kas uzvarējis, ir 8—3, bet viņa biļetē rakstīts 3—8. Patiesībā viņš nekad mūžā neko nebija laimējis, nekad pat nebija gaidījis, ka laimēs, viņš bija uzaudzis kā visai priecīgs bērns no strādnieku ģimenes bez jebkādas izjūtas par to, ka viņam kaut kas pienāktos... un tagad šis.
Kroseti nebija akadēmisko aprindu pārstāvis, bet viņš vismaz bija studējis angļu valodu un pirmajā studiju gadā apguvis Šekspīru. Tāpēc viņš saprata, ka tas, ko tur savās rokās, ir vienreizējs atradums. Šekspīrs (jo viņš arī zināja, ka šā cilvēka vārdu var uzrakstīt daudzos dažādos veidos) nekad nebija bijis oficiāls valdības pētījumu objekts. Turklāt par katoļticību! Ja nu reliģija — jebkura —, ko atbalstījis Viljams Šekspīrs, joprojām bija viens no lielajiem nezināmajiem un ja kāds no oficiālajiem laikabiedriem tam bija ticējis... un kas bija šis lords D.? Galu galā, kas bija Ričards Breisgērdls? Un visa kalngals bija pieminētais lugas manuskripts, kas bija saglabājies vismaz līdz 1642. gadam. Kroseti mēģināja iedomāties, kura varētu būt tā luga, ko Šekspīram bija pavēlēts uzrakstīt karaļa vārdā. Ak Dievs! Kāpēc viņš klasē nebija uzmanīgāks? Faga, paga! Tam jābūt kaut kādā sakarā ar karali Džeimsu, kāds aristokrāts bija gribējis viņu nogalināt vienā no Skotijas pilīm, un par buršanos — viņš vēl bija skatījies ar māti televīzijā kaut kādu BBC dokumentālo filmu. Kroseti satvēra mobilo telefonu — nē, vēl ir par agru zvanīt — varbūt Rol-lija — nē, viņš negribēja pat iedomāties, kāda viņa būs, pamodināta desmit minūtes pāri četriem ar jautājumu par...
Un tad tas uzausa viņam prātā. Šekspīra trupa, karaļa aktieri bija gribējuši skotu lugu, lai apsveiktu jauno karali un kas norādītu uz viņa izglābšanos par mata tiesu no nāves, un paglaimotu viņa radniecībai ar Banko, un izdabātu monarha savādajai apsēstībai ar burvestībām; un tā teātra lugu rakstītājs bija nācis klajā ar “Makbetu”.
Tagad Kroseti attapa, ka jāelpo. Viņš noelsās. Viņš atcerējās, ka lugā gandrīz nekas nav rakstīts Šekspīra rokrakstā, tikai daži paraksti un dažas aizdomīgas rindiņas manuskriptā, pie kurām viņš it kā strādājis. Ne uz vienas viņa lugas nebija autogrāfa, ne uz vienas. Iespēja, ka parakstīts “Makbets” vēl aizvien ir aprakts kādā Anglijas pagrabā... tā apstulbināja. Kroseti mazliet zināja par manuskriptu cenām, un viņš prata rēķināt. Summa bija pārāk milzīga, lai sāktu apcerēt. Kroseti nespēja to pat aptvert un tāpēc vienkārši pārstāja domāt par tādu iespēju. Bet arī ar to, kas pašreiz atradās viņa rokās, ar Breisgērdla manuskriptu un to, kas varētu būt šifrēts ziņojums par Viljama Šekspīra iespējamo saistību ar katolicismu, pietiktu, lai viņš varētu pieteikties kino skolā. Kino skolā! Naudas pietiktu mācībām un vēl viņa pirmajai filmai...
Viņš joprojām uzskatīja, ka astoņpadsmit plānā papīra lapas patiesībā ir Breisgērdla pieminētās vēstules — un tās drīzāk šifrēja angļu, nevis svešvalodu.
Viss atkal bija atkarīgs no kārtīgās mantinieces teorijas: papīri no tās pašas makulatūras ķīpas grāmatiesietuvē tikuši izmantoti pēc kārtas, lai piebāztu “Ceļojumu” sējumu vākus. Kroseti izklāja vienu no lapām un nopētīja to caur palielināmo stiklu.
Ptuug и kimn If rmtnhofl.
Vai varbūt nē. Varbūt pirmie burti bija Ptmmg vai Ptmng. Viņš saprata, ka nav iespējams izlasīt pat atklāto šifrēto tekstu, jo agrīno rakstisko tekstu šifrēšana tik lielā mērā bija atkarīga no konteksta, no zināšanām par to, kāds angļu vārds bijis domāts. Vismaz viņam. Kroseti iztēlojās, ka sākotnējais vēstules saņēmējs pietiekami labi pazinis Breisgērdla rokrakstu, lai izlasītu šifrētos burtus un patiešām atšifrētu tos, padarot par saprotamu tekstu. Kroseti maz ko zināja par šifriem, viņš ar tiem bija saskāries tikai filmās, kriminālromānos un televīzijā. Viņš zināja, kādai it kā bija jāizskatās šifrētai ziņai: vienādiem blokiem no pieciem vai sešiem burtiem vai cipariem, kas saskan visā lappusē. Šeit nemaz tā neizskatījās. Manuskripts atgādināja parastu sacerējumu ar dažāda garuma “vārdiem”. Varbūt tieši tā rakstīja šifrus karaļa Džeimsa I laikā. Kroseti neko par to nezināja, tomēr pēc analoģijas ar citiem tehniskajiem jauninājumiem varēja spriest, ka šāds šifrs ir visai primitīvs. To apcerēdams, viņš atcerējās par atšķirību starp šifru un kodu. Kodam bija nepieciešama kodu grāmata vai iegaumētu vārdu saraksts, kas nozīmēja kaut ko citu, nekā tas izskatījās. Bet tad tas vairāk atgādinātu vienkāršu tekstu angļu valodā, piemēram, “mācītājam neizdevās nopirkt cūku” varētu nozīmēt “subjekts tiek turēts aizdomās par priestera slēpšanu”. Un tas ierobežotu ziņotāja stāstīto. Nē, viņš vienkārši zināja, ka tas ir šifrs; patiesi, Breisgērdls vēstules beigās to bija nosaucis par šifru.
legrabējās modinātājs, un Kroseti aizsteidzās to apklusināt. Rollija murminot pagriezās uz otriem sāniem. Viņas acis spēji atvērās. Kroseti ieraudzīja, ka meitenes sejai pārslīd šausmu izteiksme, un viss viņas augums noraustījās. Viņš jau gribēja teikt kaut ko mierinošu, kad viņa atkal aizvēra acis un aizgriezās, pārvilkdama segu pāri galvai.
“Karolīna? Tev viss kārtībā?”
Nekādas atbildes. Kroseti paraustīja plecus un devās nomainīt autiņus. Susināmos papīrus. Tie tagad bija tikai mazliet mitri, un lappuses pieskaroties šķita gandrīz sausas, varbūt nedaudz vēsas: kapilāru darbības brīnums. Gar malām tās vēl aizvien bija izliekušās kā papīrs, kam piekļuvis mitrums,
un teksta bloka zeltītajām apmalēm vairs nepiemita neskartas grāmatas ideālais gludums. Kroseti prātoja, kā viņa domā novērst to.
Strādājot viņš sadzirdēja skaņas no guļamzonas: nokremšļošanos, apģērba švīkstus, tekoša ūdens troksni, tika lietota zobu birste, atkal čaukstēja apģērbs, atkal ūdens, kastroļa šķinda, tika atvērti skapīši. Kroseti beidza mainīt pēdējo sējumu, kad blakus uzradās Rollija, ģērbusies vakardienas virsvalkā un melnās šņorējamās Converse kedās ar koši zilām zeķēm; viņa turēja rokās divas krūzes ar aromātisko slikto kafiju, no kurām vienu pasniedza viņam.
“Atvaino, krējuma man nav. Arī piena.”
“Būs labi tāpat,” viņš sacīja. “Piedod, ka tevi izbiedēju, kad sāka zvanīt modinātājs. Izskatījās, ka tu tūlīt izlēksi no ādas.”
Tukšs skatiens, to dzirdot, viegla plecu paraustīšana. Viņa atvēra “Ceļojumu” sējumu un pataustīja papīru. “Ir labs. Gandrīz sauss.”
“Ko tu darīsi ar nelīdzenajām malām?”
“Nospiedīšu vai izmantošu gludekli. Šis linu lupatu papīrs ir ļoti līdzīgs audumam. Es, ja vajadzēs, izgludināšu katru maliņu un pēc tam aplīdzināšu un apzeltīšu no jauna.”
Viņa pagriezās pret Kroseti un pasmaidīja. “Paldies par palīdzību. Atvaino, ka vakar vakarā biju pret tevi nelaipna. Es neesmu īpaši sabiedriska.”
Viņš atteica: “Tu ļāvi man gulēt pie tevis mūsu pirmajā randiņā. Es gan to sauktu par sabiedriskumu,” — un acumirklī nožēloja teikto, jo viņas smaids izgaisa un tā vietu ieņēma piesardzīga izteiksme un ļoti atbilstoša vīpsna. Tad sev raksturīgā veidā viņa izlikās, ka nekas nevēlams nav pateikts, un paziņoja savus dienas plānus. Viņai bija jāiziet un jānopērk āda vākiem un jānokārto jaunu rakstaino sākuma un beigu lapu izgatavošana; Ņujorkā esot īpaši veikali, kas to darot.
“Vai gribi, lai nāku lidzi?” Kroseti vaicāja, kad viņa bija beigusi.
“Nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Tas būs visai garlaicīgi. īsta noņemšanās, patiešām.”
“Es esmu pacietīgs.”
“Nē, paldies. Domāju, ka tas man jādara pašai. Un, ēē, es gribētu sākt tūlīt pat.”
“Tu mani met ārā?”
“Es tā gluži vis neteiktu. Esmu pārliecināta, ka tev ir, ko darīt...”
“Nekas nav svarīgāks par iespēju vilkties tev nopakaļ, stiept saiņus un cerēt uz kaut niecīgāko smaidu.”
Viņš to dabūja, gandrīz. Vēlēdamies turpināt, viņš vaicāja: “Vai tu negribi redzēt, ko esmu atklājis manuskriptos, ko atradām vāku polsterējumā?” “Piemēram, ko?”
“Nu, sāksim ar to, ka tos uzrakstījis cilvēks, kas pazina Viljamu Šekspīru.” Tas izraisīja reakciju, lai gan ne gluži tādu, kādu viņš vēlējās. Viņas acis iepletās, bija pārsteigtas, tad neticīgas. “Man tas nešķiet pārāk ticami.”
“Nāc šurp, un es tev parādīšu,” viņš sacīja un aizveda Rolliju pie zemā galdiņa, uz kura bija sakrautas folianta lapas. Viņš norādīja uz galvenajām un izstāstīja par šifrētajām lappusēm. Viņa nesteigdamās nopētīja tekstu ar palielināmo stiklu. Kroseti sēdēja blakus un ieelpoja viņas matu smaržu. Viņš nenoskūpstīja Rollijas kaklu, lai gan bija spiests sakost zobus, lai to neizdarītu.
“Bs to nesaskatu,” viņa beidzot sacīja. “Šekspīrs dažās Anglijas vietās bija visai izplatīts uzvārds, un tas vārds varēja but arī “Šavfords” vai “Šārpspurs”, nevis Sakspurs .
“Nu, lūdzu, tikai nevajag!” viņš iesaucās. “Šārpspurs, kas rakstīja lugas? Karalim? Un ko turēja aizdomās, ka viņš ir katolis, un ko uzskatīja par pietiekami nozīmīgu, lai pret viņu vērstu slepenu operāciju?”
“Šekspīrs nebija katolis.”
“Viņš varēja būt. PBS es redzēju programmu, kurā visai pārliecinoši bija parādīts, ka viņš slepenībā bija katolis, vai vismaz tika par tādu audzināts.” “Aha. Tātad balstoties — uz ko? — uz divu stundu ilgu pieredzi agrīno manuskriptu skaidrošanā un TV programmu, tu domā, ka esi izdarījis nopietnu atklājumu literatūrā?”
“Un šifra burti?”
“Tie, iespējams, ir holandiešu.”
“Pie velna holandiešus! Tie ir šifrēti.”
“Ak, tu esi speciālists arī šifros? Agrīno rokrakstu šifros?”
“Nu, labi! Viena no manas mātes labākajām draudzenēm ir Fanija Dub-roviča, kas vada Rokrakstu un arhīvu nodaļu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Es parādīšu manuskriptu viņai.”
To sakot, Kroseti vēroja Rollijas seju un tāpēc pamanīja, ka viņa strauji ievelk elpu un āda ap nāsīm viegli nobāl, kas liecināja... par ko? Par drudžainu domāšanu, plānu kalšanu? Viņš to bija redzējis jau agrāk, kad norādīja, ka
tas, ko viņa grasās darīt ar grāmatām, ir krāpšana, un tagad šī izteiksme parādījās atkal.
Viņa paraustīja plecus. “Dari, kā gribi, bet nedomāju, ka tu atradīsi pasaules klases agrīno rokrakstu speciālistu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Deviņdesmit procenti no viņu krājumiem ir amerikāņu, galvenokārt vietējo rakstnieku un ievērojamu ģimeņu dokumenti.”
“Nu, izskatās, ka tu zini visu, Karolīna. Noprotu, ka esmu vienkārši liels muļķis, kas tagad” — šeit viņš sāka demonstratīvi vākt kaudzē manuskripta lappuses — “vairs nekritīs tev uz nerviem un aiznesīs savu nožēlojamo manuskriptu pie savas nožēlojamās lētā gala speciālistes, kas, protams, man pateiks, ka tās ir vēstules no kāda Džeimsa laika zhemnieka par savu khazu.”
Viņš ar lieliem soļiem piegāja pie viņas darbagalda un, pagrābis brūno papīru, kurā vakar bija ietīti “Ceļojumi”, sāka ar asām, neveiklām kustībām, kas liecināja par aizkaitinājumu, saiņot tajā manuskriptu.
“Nu, nevajag,” viņa Kroseti aiz muguras sacīja neraksturīgi spalgā balsī. “Piedod, es dažkārt nezinu, kā uzvesties. Tu biji tik priecīgs par to, un es vienkārši...”
Viņš pagriezās. Rollijas mute bija smieklīgi izliekusies uz leju kā otrādi apgāzts U — kā daudzie nenosakāmie izliekumiņi, kas padarīja karaļa Džeimsa I laika rokrakstus tik mulsinošus. Izskatījās, ka tuvojas vēl viena raudu sesija. Taču viņa turpināja tajā pašā aizžņaugtajā balsī: “Es ne ar vienu netiekos. Man nav dzīves. Vienīgais cilvēks, ar ko daudzu gadu laikā esmu runājusi, ir Sidnijs, un viņš tikai grib būt mans padomdevējs, kas galvenokārt nozīmē, ka viņš dabū pagrābstīties un...”
“Sidnijs grābstās?”
“Лк, viņš ir nekaitīgs. Viņš domā, ka ir kaut kāds veiksmīgs izvirtulis, bet viss, ko viņš dara, — ved mani uz dārgiem lenčiem un zem galdauta spaida manu kāju, un reizēm veikalā, kad mums izdodas kaut ko dārgi pārdot, viņš sagrābj manu dibenu un tur mazliet par ilgu, un viņš pa pusei tēvišķi skūpsta mani uz lūpām. Viņš ir pēdējais cilvēks Ņujorkā, kas košļā Sen-Sen. Tik liela ir mana maucība. Man vajag darbu un ēdienu. Tu esi vienīgais, kam es to esmu stāstījusi. Nožēlojami. Man nav draugu, naudas, nav, kur dzīvot...”
“Tu dzīvo šeit.”
“Nelikumīgi, kā tu uzminēji. Šajā ēkā nedrīkst dzīvot. Šeit agrāk glabāja DDT, un viss ir caurcaurēm piesārņots. Ēkas īpašnieks domā, ka es šeit tikai
strādāju. Viņam ari patīk gar mani grābstīties. Tu esi pirmais mana vecuma cilvēks, ar ko esmu bijusi kopā, nezinu, pēc cik... gadiem."
Kas arī deg nepacietībā tevi apgrābstīt, nodomāja Kroseti, bet pateica tikai: “Ak vai, tas ir bēdīgi.”
“Jā, nožēlojami. Un tu pret mani esi piedienīgs, un es pret tevi izturos sūdīgi. Cik tipiski! Ja tu būtu pēdējais draņķis, es droši vien rāpotu pie tavām kājām.”
“Es varu mēģināt būt draņķis, Karolina. Es varētu pieteikties Slaveno Draņķu Skolā un apgūt kādu kursu.”
Viņa paskatījās uz Kroseti un pēc kāda brīža iesmējās. Tā bija savāda rejoša skaņa, ne pārāk atšķirīga no šņukstiem: “Bet tagad tu mani ienīsti, vai ne?” “Nē, neienīstu,” Kroseti ielika teikumā tik daudz vaļsirdības, cik varēja tajā iespiest. Viņš domāja, kāpēc Rollijai bija sevi tik ļoti jāizolē. Viņa nebija resnule, nebija kropla, bija pieklājīga izskata, “stilīga”, kā bija novērojusi viņa māte, nekāda iemesla, lai tā slapstītos pilsētas ēnās. Un viņa bija, ja arī ne skaistule, tad... kā to sauca? Pievilcīga sieviete. Kad viņa bija savākusies, kā tagad, kad viņa nebija saviebusies vai biedējoši izklaidīga, Rollija varēja viņu pievilkt no Zanzibāras.
“Tieši otrādi,” viņš piebilda. “Tiešām.”
“Nē? Bet es pret tevi tik slikti izturējos.”
“Jā, un tagad es tev dodu minūti laika izdomāt, kā man to kompensēsi,” viņš dungoja un skatījās pulkstenī, un piesita ar kāju takti.
“Es zinu, ko darīšu,” viņa pēc brīža sacīja. “Es tevi iepazīstināšu ar īstu ekspertu Džeimsa I laika manuskriptos, ar vienu no labākajiem pasaulē. Es viņam piezvanīšu un norunāšu tikšanos. Un tu vari nākt man līdzi pēc pirkumiem un garlaikoties līdz nāvei, kamēr es runāšu par sasprēgājušām teļādām un marmorpapīriem, un pēc tam mēs iesim tikties ar Endrū.” “Endrū?”
“Jā. Endrū Balstrodu. Sidnijs mūs iepazīstināja. Tas bija viņš, pie kā es apguvu kursu par angļu manuskriptiem un inkunābulām.”
“Vai viņš arī grib tevi aptaustīt?”
“Nē. Tu gan varbūt.”
“Nevaru vien sagaidīt.”
“Tev vajadzēs paciesties, mazliet. Man jāaiziet uz vannas istabu, un pēc tam es piezvanīšu. Varbūt tu pagaidīsi mani lejā?”
BREISGĒRDLA VĒSTULE (4)
Par spīti nepiedienīgajai dzīvei mistera Metjū darbnīcas zēla un plauka, jo viņš savu mākslu pieprata labi, runāja, ka labāk par jebkuru citu dzelzs meistaru Sasek-sas apkārtnē. Viņam bija līgums ar Karalisko arsenālu, un tas bija mūsu galvenais darbs: kausēt rūdu, lai iegūtu dzelzi, un liet lielgabalus. Sākumā mani lika pie kraušanas un stiepšanas un līdzīgiem smagiem darbiem, jo es neko šajā mākslā nezināju, un, ja es sēroju pēc bijušā viegluma un laika, ko veltīju, lai mācītos to, kas man patika, tomēr es nevairījos no darba, jo kā Dievs sacījis: kas nāk tavās rokās, dari to ar visu sparu, jo kapā, uz kuru tu ej, nav ne darbu, ne rīku, ne zināšanu, ne gudrības.
Redzi, dzelzi var liet tikai no ziemas līdz pavasarim, jo vasarā nav ūdens straumes, lai darbinātu dzirnas, kas kustina plēšas, kuras savukārt pūš gaisu kurtuvē, un veserus, kas kaļ tavu dzelzs stieni; un vasarā tev ir jānes dzelzs rūda un ogles un, pirms ceļi pārvēršas par muklāju, jāaizgādā projām tas, ko tu esi izgatavojis. Tā viņiem bija mūs jānostrādina kā suņus tajos dažos mēnešos, un visos darbos, ko mēs darījām, — vai cēlām lietņus vai nesām dzelzs rūdu un ogles, ar ko barot krāsni, vai apstrādājām dzelzi uz stieņa, vai lējām to formās, vai cēlām atdzisušos gabalus no bedres, vai atdauzījām dzelzi no vertikālā lietņa vai slīpējām, meistars norādīja uz mani kā slinkāko vai stulbāko, vai lempīgāko, un daudz stipru sitienu es saņēmu no viņa rokas vai nūjas, un sauca mani par Netīro Diku un Bezroci Diku, un citos līdzīgos vārdos vai sliktāk. Tomēr es nedumpojos un pagriezu otru vaigu, kā licis mūsu kungs Jēzus Kristus, un nozvērējos, ka iemācīšos šo darbu, lai gan tas grūti gāja manā galvā, nedodot viņam iemeslu mani nicināt ne mazāko drusciņu. Un tās vietas karstumā un dūmos es savā mūžā nonācu vistuvāk tam, kas, kā ticam, būs visu grēcinieku liktenis (es runāju par elli), un sev par pārsteigumu guvu zināmu prieku. Tas bija prieks redzēt kvēlojošo dzelzi izaugam no krāsns mutes formā, metam augšup dzirksteles kā zvaigznes debesīs
un domāt, ka tas, kaut tikai mazuliet, ir kā Dieva darbs, radot mūsu pasauli: jo, ja es nemīlēju darbu pašu par sevi, es tomēr mīlēju gala rezultātu. Šie lielgabali būs vairogs pret Anglijas un reformētās reliģijas ienaidniekiem; un visi cilvēki atzīst, ka angļu lielgabaliem nav līdzīgu pasaulē, un mūsējie arī šauj, tāpēc lai Spānija vaimanā.
Tādā veidā pagāja gads un divi, un tad pienāca jaungada diena trešajā gadā, kad stāvēju meistara Metjū priekšā, lai saņemtu algu, un viņš teica: saki, Ričard, vai tu domā, ka esmu tevi smagi nostrādinājis? Un, tā kā biju godīgs, es teicu: jā, mister, tā ir. Viņš iesmējās un sacīja, ka tomēr es esot izaudzis par diviem sprīžiem un pieņēmies svarā vairāk nekā par četrpadsmit mārciņām; un tu vairs neesi rakstvedītis, kāds biji kādreiz, bet īsts dzelzslējējs; un tu zini, ka mēs dauzām dzelzi ne tāpēc, ka to nicinām, bet lai padarītu stiprāku.
Pēc tam viņš pret mani izturējās laipnāk un sāka iepazīstināt ar visiem dzelzs-liešanas mākslas noslēpumiem, tas ir, kā noteikt labu dzelzs rūdu, kā zināt, ka tajā ir pietiekami daudz gliemežvāku, citādi jāpievieno vairāk kaļķakmens, un kad apturēt karstumu un kontrolēt plēšas tā, lai karstums nekaitētu dzelzij, un ka mums noder dažādi karstumi: pirmais rada vienkāršus lietņus, otrais stieņus un pavarda pamatnes, trešais rīkus, ceturtais mazus lielgabalus, piemēram, sake-rus un falkonetes, un tikai pēdējais bija derīgs lielajiem lielgabaliem, tas ir, kalve-rīniem, puslielgabaliem un karaliskajam lielgabalam, utt. Arī kā sagatavot serdeni ar auklu, un kā piepildīt formu, lai tā nedz sprēgātu, nedz tecētu, un kā nostiprināt auklas un trīšus, lai celtu lielus smagumus. Tā pagāja vēl viens gads, un es augu amatā un mākslā, un arī izmēra, jo viņš sēdināja mani pats pie sava galda un baroja labi. Pēc tam, šī gada beigās, viņš man parādīja, kā liet lielgabalus.
Tev var būt grūti to saprast, Nana, jo Tu esi sieviete, bet, kad pirmoreiz izdzirdēju lielgabalus dārdam, es biju pazudis cilvēks, es nevaru izstāstīt, cik ļoti gribēju dzirdēt to atkal un redzēt, kā izšauj lodi; tas bija spēka un varas reibums. Tā nu mans brālēns to redzēja un, būdams labs, sacīja — un tas tagad bija piektā gada vasaras laiks, un man bija mazliet vairāk par piecpadsmit gadiem — puis, man jāpaliek un jāuzrauga dzirnu rata labošana, dodies ar mūsu kalverīnu partiju uz Taueru un paseko līdzi arsenāla pārbaudei. Visu šo laiku neredzējis savu māti un tēvu, es ļoti nopriecājos un devos projām ar diviem ratiem, kur salmos bija ierakti lielgabali, katros iejūgti seši vērši un nolīgti vīri to dzīšanai un kopšanai no Tičfildas līdz Portsmutai, no turienes ar burinieku uz Grcivsendu, kur jāpārsēžas baržā un jādodas pa upi līdz Taueram. Es nekad vēl nebiju braucis ar kuģi,
un man tas tīri labi patika, man nepiemetās ari jurasslimība kā dažiem citiem, kas bija uz kuģa.
Lielgabali tika nogādāti Tauerā bez misēkļiem, par ko es no visas sirds pateicos Dievam, jo pārvest divas kravas, pa 48 centneriem katru, nav nieka lieta pie ceļiem, kādi tie bija tajā gada laikā, un dzinējiem, kas daudz nodevās dzeršanai, un parastajām jūras briesmām. F.s iegriezos Fišstrītā, un mani ļoti draudzīgi sagaidīja mana ģimene, kas bija bezgala pārsteigta par manu vīrišķīgo izskatu un ilgi noturēja nomodā, stāstot par to, kas atgadījies gados, kopš es pēdējo reizi biju viņus redzējis. Bet mans tēvs joprojām gribēja mani izmantot kā kādreiz, ko es ar lielām grūtībām spēju paciest, jo tagad biju virs, nevis puika, tomēr es to pacietu mātes dēļ un mājas miera dēļ saskaņā ar bausli: godā savu tēvu ult. Mums bija jauna istabmeita Mārgareta Bimsa, skāba, raudulīga būtne, kaut arī laba kristiete, kurai es nezin kāpēc nepatiku.
Tad nākamajā dienā agri no rīta es devos uz Taueru, uz pārbaudi. Arsenāla virsnieks, kuru sauca Piters Hastingss, bija pārsteigts par manu jaunību, jo, kā citās reizēs pirms tam, bija gaidījis manu brālēnu. Tā abi kalverīni tika dubulti uzlādēti, lai redzētu, vai tie nesasprāgst, bet, paldies Dievam, lielgabali nesasprāga. Pēc tam mēs ar misteru Hastingsu un dažiem citiem virsniekiem sēdējām lauka malā, saruna bija jautra, bet piedauzīga, jo daudzi no sarunas biedriem bija lielgabalu meistari, kas nākuši no nīderlandiešu kariem. Šādas runas man tīri labi patika, jo es kāroju iepazīties ar šīm mākslām un uzstāju, lai viņi atbild uz maniem jautājumiem, proti, kā novietot lielgabalu, lai būtu lielākas priekšrocības kaujas laukā, kā vislabāk nomērķēt, lai trāpītu mērķī, dažādas pulvera šķirnes un īpašības — kā to sajaukt un uzglabāt, kā zināt, cik tālu atrodas mērķis. Pēdējais jautājums viņus apmulsināja, un viņi sāka apspriesties savā starpā, viens sacīja, pēc acumēra, cits sacīja, nē, pēc šaušanas mēģinājumiem, cieši skatoties, kur pēc katra šāviena nokrīt lode, un pievienojot vai samazinot pulvera daudzumu un ari to mainot dienas gaitā, jo iesildīta lielgabala raidīts šāviņš aizlidos tālāk.
Tā es pavaicāju, kāpēc viņi neizmanto trīsstūru un sinusu metodi, par ko viņi bija ļoti pārsteigti, jo nekad agrāk nebija par to dzirdējuši. Tad es uzskicēju mazu zīmējumu, kas parādīja, kā lielgabala kvadrants, laukuma un jarda mērs var tādējādi tikt izmantoti, lai noteiktu attālumu no viena punkta līdz otram. Tas viņiem nekavējoties bija jāredz un jāizmēģina, un es visu uzrīkoju un mēģināju noteikt attālumu līdz attālam kokam, un pēc tam izmēroju to ar soļiem, un viņi bija ļoti apmierināti, ka tas saskanēja ar maniem aprēķiniem. Tad liela
auguma spēcīgs vīrs Tomass Kīns uzsita man pa plecu, sakot: puis, es iztaisīšu no tevis īstu lielgabalnieku, ja tev kādreiz apniks liet lielgabalus, tu vari iet ar mani kā matrozis kara un šaut ar lielgabalu uz spāņiem, jo matrozis, zini, ir ložmetējnieka palīgs. Ls laipni viņam pateicos, bet sacīju, ka neesmu domājis par karu, lai gan cik maz mēs, Kungs, zinām par Taviem lēmumiem un Taviem darbiem.
5
Jādomā, fakts, ka pēc abu izmeklētāju aiziešanas es tūlīt pat neskrēju atpakaļ uz biroju, man dara godu. Pirms atgriezos darbā, pabeidzu parastās nodarbības sporta zālē un iztvaicējos saunā. Jāatzīst, ka mašīnā, sarunājoties ar Omāru, gan nebiju tik aizrāvies kā parasti. Omārs mazliet slimīgi raizējas par mūsu spēku karadarbību Irākā un par savas pieņemtās tautības un musulmaņu pasaules attiecībām vispār. Viņa pieredze šajā pilsētā pēc 11. septembra nav bijusi patīkama. Kamēr radio murmināja pēdējās sliktās ziņas un Omārs iepina savas piezīmes, vienīgā nežēlība, kas mani torīt nodarbināja, bija mana klienta Balstroda drūmais liktenis. Vai tiešām viņš varēja būt atradis dokumentu, kas veda pie nenovērtējamā manuskripta? Un vai kāds bija viņu nogalinājis, lai uzzinātu, kur atrodas minētais manuskripts? Šīm pārdomām sekoja vēl nepatīkamāka doma: spīdzināšana nozīmēja vēlmi iegūt informāciju, un kāda informācija bija Balstrodam, ja ne persona, kurai viņš iedevis savu manuskriptu, kas biju es? Patiesībā es šo cilvēku pat nepazinu, taču pat ne mirkli nepieļāvu varbūtību, ka, sāpju spiests, viņš būtu spējis noklusēt biezās aploksnes atrašanās vietu.
Atkal, tāpat kā ar policistiem, nerealitātes sajūta, ieslīgšana daiļliteratūras radītajās formās. Drīz pēc koledžas beigšanas, vēl aizvien esot iesaukuma vecumā, bet būdams tāds tips, kas neprot izvairīties, es padevos neizbēgamajam un brīvprātīgi pieteicos karadienestā (burtiski vienīgais no savas absolventu klases). Mani, par laimi, nozīmēja mediķos, nevis kājniekos, un es nonācu Dienvidvjetnamā Kuči Divpadsmitajā evakuācijas hospitālī. Atšķirībā no sava SS vectētiņa, es biju pilnīgi neievērojams kareivis vai, kā tolaik dēvēja, pakaļgala ņerga jeb baltā pele, tomēr pats savām acīm redzēju, kā krāšņi eksplodē munīcijas noliktava, kad tai trāpīja ienaidnieka raķete, un atceros vēl, kā visi liecinieki, runājot par pieredzēto, vairākkārt izmantoja
frāzi “tas bija tieši kā kino”. Tā, lai gan dzīve lielākoties un galvenokārt rit bez jūsmas, kad tiešām nonākam trillera cienīgā situācijā, mēs patiesībā nespējam to pārdzīvot, jo mūsu iztēlē darbojas populārās fantastikas vispārzināmās klišejas. Un tāpēc rezultāts ir kaut kas līdzīgs pilnīgam apstulbumam un sajūtai, ka, lai kas arī būtu, tas nevar notikt īstenībā. Mēs tiešām jūtam to frāzi: tas nevar notikt ar mani.
Atgriezies birojā, es nogaidīju, kad Maldonado aties no sava rakstāmgalda, un paņēmu bankas seifa atslēgu. Tad sameklēju Balstroda aploksni un aiznesu to uz savu kabinetu. Kad atdevu Maldonado atslēgu, viņa jautājoši mani uzlūkoja, bet, tā kā neko nepaskaidroju, viņa arī nevaicāja. Sacīju, ka vēlos, lai līdz turpmākiem norādījumiem mani netraucē, un aizslēdzu kabineta durvis.
Neesmu speciālists, bet papīri aploksnē tik tiešām izskatījās veci. Protams, ja tie ir viltojumi, papīriem jāizskatās veciem, bet skaidrs, ka kāds ticēja atraduma autentiskumam, pieņemot, ka Balstrods tika spīdzināts, lai noskaidrotu tā atrašanās vietu. Aploksnē bija divi atsevišķi papīru komplekti, abi nepārprotami rakstīti angļu valodā, lai gan rokraksta stils bija tāds, ko nevarēju viegli izlasīt, izņemot pašus īsākos vārdus. Viens komplekts bija iezīmēts it kā ar mīkstu zīmuli.
Es ieliku dokumentus jaunā manilas aploksnē un sīkās strēmelēs saplēsu veco, pēc tam novietoju tos atpakaļ bankas seifā. Tad uz atlikušo dienas daļu atgriezos pie darba darīšanām. Nākamajā dienā, kā saka mana dienasgrāmata, es ieturēju lenču ar Mikiju Hāsu. Caurmērā mēs to darām vai precīzāk — darījām vienreiz mēnesī, un parasti viņš bija tas, kurš piezvanīja, arī šoreiz. Viņš ieteica Sorentino, kas atrodas netālu no vietas, kur dzīvoju, un es sacīju, ka aizsūtīšu viņam pakaļ Omāru. Tā mēs allaž darījām, kad Mikijs ieradās pilsētas centrā. Sorentino ir viens no daudzajiem gandrīz vienādajiem itāliskajiem restorāniem, kas Manhetenas Istsaidā izraibina pilsētas centrālās daļas šķērsielas un pasniedz padārgus lenčus man līdzīgajiem. Manhetenas plašā biroju rajona turīgākajiem darbiniekiem ir katram savs iecienītais Sorentino, tas ir gluži kā atrasties mājās, tikai bez namatēva pienākumiem. Visi Sorentino smaržo vienādi, tajos visos ir zāles pārzinis, kas tevi pazīst un zina, ko tev patīk ēst un dzert, un lenča laikā vienmēr tuvumā tiek nosēdinātas vismaz divas interesanta izskata sievietes, pie kurām vientuļais pusmūža lenčotājs var pakavēt skatienu un pavingrināt iztēli.
Marko (man pazīstamais zāles pārzinis) mani apsēdināja pie parastā galdiņa zāles dziļumā pa labi un nelūgts atnesa pudeli sava personīgā rosso di Montalcino, pudeli San P., un anšovu bruschetta4, ar ko paniekoties, kamēr gaidīju. Apmēram pēc pusglāzes gardā viņa ienāca Mikijs. Pa šiem gadiem agrākais koledžas biedrs, tāpat kā es, ir krietni pieņēmies svarā, lai gan baidos, ka viņa masa gandrīz pilnībā sastāv no taukšūnām. Viņa zods ir nepārprotami dubultojies, kamēr manējais saglabā kaut ko no iepriekšējām aprisēm. Tomēr Mikija mati, atšķirībā no manējiem, vēl aizvien ir biezi un vijīgi, un viņa izturēšanās pašpārliecināta. Atceros, ka toreiz viņš šķita sev neraksturīgi samocīts, vai varbūt noraizējies būtu labāks vārds. Zem acīm bija tumši loki, un tās izskatījās asinīm pielijušas un apsārtušas. Gluži raustīties viņš neraustījās, bet kaut kas nebija labi. Pazīstot šo cilvēku gadiem ilgi, es varēju pateikt, ka kaut kas nav kārtībā.
Mēs sarokojāmies, viņš apsēdās un tūlīt pat ielēja sev glāzi vīna, no kuras vienā paņēmienā nodzēra pusi. Pavaicāju, vai kaut kas atgadījies, un viņš pavērās uz mani. Atgadījies? Man tikko noslepkavoja kolēģi, viņš sacīja un pavaicāja, vai es neko neesot dzirdējis, un es pastāstīju, ka esmu gan dzirdējis.
Pārlasot uzrakstīto, tikko nolēmu, ka turpmāk rakstīšu dialogos, kā mūsdienās, šķiet, nesodīti dara žurnālisti, jo ir bezjēdzīgi parafrāzēt, ko cilvēki teikuši. Tas, kurš izgudroja pēdiņas, nav bijis muļķis; ja vien viņš kaut ko būtu zinājis par autortiesībām! Tātad:
Es jautāju: “Kad tu par to uzzināji?”
“Man uz Ostinu piezvanīja sekretāre,” viņš sacīja. “Es tikko biju iesniedzis savu referātu rīta sesijai, un, protams, mans mobilais bija izslēgts, bet tiklīdz es to atkal ieslēdzu, tajā bija Kārenas īsziņa. Es nekavējoties lidoju atpakaļ.” Viņš iztukšoja savu glāzi un ielēja nākamo. “Vai varu dabūt īstu dzērienu? Ar visu šo es pārvēršos par alkoholiķi.”
Es padevu ziņu Polam, mūsu viesmīlim, kas acumirklī bija klāt. Mikijs pasūtīja džimletu5.
“Un, kad atgriezos, lieki sacīt, valdīja haoss. Universitāte bija trakoti nikna, un mans priekšsēdētājs, tas ēzelis, lika saprast, ka es kaut kādā veidā esmu vainīgs, ka ticis uzaicināts kāds ar apšaubāmu morāli.”
“Viņam bija apšaubāma morāle?”
Šajā brīdī Mikijs piesarka un atcirta: “Svarīgākais ir tas, ka viņš savā laikā bija arī viens no savas paaudzes zinošākajiem Šekspīra speciālistiem. Un viņa vienīgais noziegums ir tāds, ka viņu piekrāpa, kas varēja notikt ar jebkuru no tiem, kas tagad viņu nosoda, ieskaitot manu sasodīto priekšsēdētāju. Vai tu šo stāstu zini?”
Es apstiprināju, ka esmu iepazinies ar visu informāciju, ko var atrast internētā.
“Tieši tā, sasodīta katastrofā. Bet ne jau tas interesēja policiju. Viņiem pietika drosmes likt saprast, ka viņa dzīvesveids ir bijis... kā viņi to smalkjūtīgi pateica? Izlaidīgs? Ar to policisti gribēja sacīt, ka viņš bija zilais un ka tam, ka viņš bija homoseksuāls, ir kaut kāds sakars ar viņa nāvi,” Mikijs izdzēra atlikušo džimletu. Pie galdiņa piepeldēja Pols un pavaicāja, vai viņš nevēlas vēl vienu glāzi, kā arī pasniedza ēdienkarti, kas bija tik liela kā metro reklāma. Mikijs bez intereses pameta uz to skatienu, kas apstiprināja manu agrāko pieņēmumu, ka viņu nopietni nodarbina citas domas: Mikijs mīl ēdienu, viņam patīk ēst un patīk runāt par ēdienu, patīk to gatavot un to atcerēties.
“Ko tu pasūtīji?” viņš vaicāja.
“Ko es esmu pasūtījis, Pol?” es pavaicāju viesmīlim. Pēdējo reizi es kaut ko no ēdienkartes šeit pasūtīju pirms neatminamiem gadiem.
“Carcioft aliagiittUa6, gnoči alia romānā7, oso Iniko. Oso bttko8 šodien ir ļoti labs.”
Mikijs atdeva atpakaļ ēdienkarti: “Es ēdīšu to pašu.”
Kad Pols aizgāja, Mikijs turpināja: “Pēc pogaino teorijas viņš iesaistījies nelikumībās. Es runāju par policijas iztēli, vai ne? Viņi redz britu un geju, un tad ir kāds zēns, ko viņš nolid/.is, lai tas viņu sasien, un tas aizgājis par tālu.”
“Neiespējama versija?”
“Nu labi, protams, jebkas ir iespējams, bet es netīšām zinu, ka Endijam bija diskrētas ilggadīgas attiecības ar kolēģi Oksfordā. Viņam nebija tāda gaume.”
“Varbūt viņš mainījies. Nekad nevar zināt.”
“Varbūt, bet šajā gadījumā, Džeik, es cilvēku pazinu vairāk nekā divdesmit gadu,” viņš iedzēra malku no savas otrās džimleta glāzes. “Gribu teikt, ka tas būtu tas pats, kā uzzināt, ka tu izrādi pastiprinātu interesi par zēniem.” “Vai tu,” es sacīju, un pēc mirkļa mēs abi sākām smieties.
Viņš noteica: “Ak Dievs, mums nevajadzētu smieties. Nabadziņš! Tikai es esmu sasodīti priecīgs, ka atrados tūkstoš jūdžu attālumā, kad tas notika. Pogainie skatījās uz mani ar nepatīkamu interesi, okšķerējot, vai nemanīs zīmīgas perversijas pazīmes.”
“Pogainie bija Marejs un Fernandess?”
Mikijs pavērās uz mani, un smaids nozuda no viņa sejas. “Jāāā, kā tu zini?” “Viņi ieradās pie manis, lai uzzinātu, vai varu viņus apgaismot.”
“Kāpēc viņi to darīja?”
“Tāpēc, ka viņš bija mans klients. Viņš atnāca pie manis, lai pastāstītu par kādu manuskriptu, ko atradis. Es pieņēmu, ka viņu atsūtīji tu.”
Mikijs bija pārsteigts. Pienāca Pols un nolika mums priekšā pasūtītos ebreju artišokus. Kad bijām atkal palikuši divatā, Mikijs pieliecās man tuvāk un klusinātā balsī sacīja: “Es viņu nesūtīju. Nē, pagaidi mazliet — viņš tiešām reiz vaicāja, vai es nepazīstu kādu intelektuālā īpašuma advokātu, un es atbildēju, ka mans labākais draugs ir intelektuālā īpašuma advokāts, un pieminēju tavu vārdu. Kad vaicāju, kāpēc viņu tas interesē, Balstrods pastāstīja, ka esot atradis kādus manuskriptus, kas varētu būt publicējami, un viņš gribot zināt, ko par to saka likums. Un viņš tiešām atnāca pie tevis?”
“Jā,” es atteicu. “Viņš man pastāstīja, ka esot ticis pie kāda manuskripta, kas atklājot vēl nezināma Šekspīra manuskripta atrašanās vietu...” Es sāku stāstīt, ko biju teicis Balstrodam, kad Mikijs norija pusi no artišoka saknes, sāka mežonīgi klepot un, pirms varēja atkal runāt, bija spiests to noskalot ar San Pellegrino.
“Nē, nē, viņam bija manuskripts, kas pieminēja Šekspīru. Vismaz tā viņš apgalvoja. Es pats manuskriptu nemaz neredzēju. Pēc tā, kas notika ar Pasko, viņš bija vairāk nekā mazliet paranoisks. Apmēram ap to laiku viņš devās uz Angliju — tas bija pagājušajā vasarā —, un, kad atgriezās, tad bija, es nezinu, ne savā ādā. Nervozs. Viegli aizkaitināms. Viņš atteicās runāt par ieguvumu, vienīgi teica to, ka viņam ir pilnīgi nepazīstams, īsts tā laika manuskripts, kurā pieminēts Viljams Šekspīrs. Starp citu, viņš man nepastāstīja, kur to atradis. Varu derēt, ka tas ir tas pats stāsts!”
“Tu gribi teikt, ja kāds manuskriptā tikai pieminējis Šekspīru, tad šis manuskripts kļūst vērtīgs pats par sevi?”
Mikijs pārstāja mērcēt maizi mērcē: vēl viens pārsteiguma pilns skatiens uz manu pusi un neticīgi smiekli.
“Vērtīgs? Dieva dēļ, jā! Kosmiski svarīgs. Laikmetīgi nozīmīgs. Es domāju, ka esmu to paskaidrojis tev neskaitāmas reizes, bet acīmredzot par maz.”
“Tad paskaidro vēl vienu reizi, lūdzu.”
Mikijs nokremšļojās un pacēla savu dakšiņu kā skolotājs rādītājkociņu. “Labi. Ja neņem vērā viņa darbu, kas ir vienīgais tik liela mēroga literārais sniegums visā vēsturē, ko paveicis atsevišķs cilvēks, Viljams Šekspīrs nav atstājis pasaulē tikpat kā nekādas fiziskas pēdas. Visu, ko mēs skaidri par viņu zinām, varētu uzrakstīt uz vizītkartes. Viņš piedzima, tika kristīts, apprecējās, viņam bija trīs bērni, viņš uzrakstīja testamentu, parakstīja dažus juridiskus dokumentus, sacerēja epitāfu un nomira. Vienīgais fiziskais pierādījums Šekspīra esamībai — bez jau iepriekš minētā un viņa kapa — ir dažas piezīmes, kas izskatījās rakstītas ar viņa roku kādas lugas manuskriptā, tā saucamajā “Sera Tomasa Mora grāmatā”. Nevienas pašas vēstules vai uzraksta, nevienas grāmatas ar viņa vārdu tajā. Labi, viņš gandrīz divdesmit gadus bija Londonas teātra spīdeklis, tāpēc par viņu ir atrodama vesela virkne atsauču, bet tās visas ir ar diezgan baltiem diegiem šūtas. Pirmā ir ēzeļa, vārdā Roberts Grīns, uzbrukums kādam “Seksēnam”, un par Četlu dēvēta tipa atvainošanās par tā nodrukāšanu. Frānsiss Mērs uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu “Palladis Tamia, prāta dārgumu glabātava”, kas būtu taisnīgi aizmirsta, ja vien nenosauktu Šekspīru par labāko angļu dramaturgu. Viņu ir pieminējis Vestminsteras direktors Viljams Kemdens un Vebsters priekšvārdā “Baltajam velnam”, un “Degošās piestas bruņiniekā” ir Bemonta atsauksme. Vēl ir virkne juridisku liecību, līgumu, tiesas prāvu, īres līgumu, plus dažādas teātra atsauces, plus, protams, centrālais pirmā folianta pastāvēšanas fakts. Acīmredzot draugi par viņu bija visai augstās domās, ja pēc Šekspīra nāves visas viņa lugas nopublicēja vienā grāmatā un nosauca Šekspīru par šo lugu autoru. Tas būtībā arī viss — apmēram pāris duču neatkarīgu tā laika atsauču. Un uz tām pamatojas milzīga zinātne, kas rokas pa lugām un dzejoļiem, meklējot kaut kādas norādes par cilvēku, protams, pilnīgi teorētiskas, jo mēs vienkārši neko nezinām. Tas mūs padara trakus, jo viņš bija kā dūmi. Es domāju, tur nekā nebija."
ttnp 1 • • »
Tas bija sen.
“Jā, bet mēs daudz vairāk zinām par Leonardo, ja gribam minēt uzskatāmu piemēru, un viņš dzīvoja gadsimtu agrāk. Salīdzinājuma nolūkā — vēl viens piemērs — mūsu rīcībā ir īsta Edmunda Spensera vēstule Valteram Rolejam, kas izskaidro dažas viņa alegorijas “Feju karalienē”. Mēs daudz zinām par Benu Džonsonu. Mikelandželo — līdz mums ir nonākušas gandrīz piecsimt viņa vēstules, piezīmju burtnīcas, draņķa ēdienkartes, bet no Šekspīra, visu laiku dižākā rakstnieka un turklāt nozīmīga teātra uzņēmēja, nevienas pašas vēstules. Un nelaime tā, ka vakuums iesūc sevī viltojumus. Astoņpadsmitajā, deviņpadsmitajā gadsimtā bija izveidojusies plaša Šekspīra viltojumu industrija, un tā daļēji pastāv arī šodien, tā arī Balstrods iekrita. Nemaz nerunājot par mājrūpaliem, ko pārstāv tā saucamais autortiesību jautājums: mēs neesam dabūjuši no viņa nekā, kā vien darbu, tātad to, iespējams, darījis kāds cits — Sauthemptons, Bēkons, citplanētieši... Ar to es domāju, ka nevaru vien izsacīt, cik liela ir kāre atrast informāciju par šo noslēpumaino personu. Ja Balstrods tik tiešām bija atradis tā laika manuskriptu, kas piemin Šekspīru, it sevišķi, ja tas satur būtisku informāciju, — tas pilnībā viņu šajā laukā reabilitētu.”
Kad Mikijs stāsta par savu darbu, viņš nomet gadus divdesmit un vairāk nekā parasti atgādina jaunekli, ko es sastapu 113. ielas noplukušajā dzīvoklī. Jāatzīstas, es nespēju iedomāties, ka spētu tā pārvērsties, ja sāktu spriedelēt, teiksim, par Digitālās tūkstošgades autortiesību likuma smalkumiem. Mikijs mīl savu profesiju, un es viņu par to apbrīnoju. Droši vien esmu arī mazliet skaudīgs. Bet tagad, pieminot Balstrodu, viņa skatiens apmācās. Un vai tas bija miklums? Restorāna draudzīgajā puskrēslā to bija grūti noprast.
“Labi,” viņš atsāka, “acīmredzot vairs ne. Tomēr es daudz būtu devis, lai ieskatītos šajos papīros. Dievs vien zina, kas ar tiem noticis.”
Sājā brīdī viņš, šķiet, paskatījās uz mani mazliet dīvaini. Visi pienācīgi advokāti klusē par savu klientu darīšanām, arī nāve neatver viņu mutes, taču viņi ir parasti pļāpas salīdzinājumā ar mums, intelektuālā īpašuma advokātiem. Tāpēc es neuzķēros uz ēsmas, ja tāda bija, bet pavaicāju: “Vai kaut kas nav kārtībā?”
Viņš atteica: “Tu domā, bez tā, ka nogalināja Balstrodu? Vai ar to nepietiek?” “Skatoties uz tevi, liekas, ka tas nav viss, draugs,” es sacīju. “Es to ievēroju ari pēdējās divās reizēs, kad tikāmies. Vai tu gadījumā neesi slims?”
“Nē, bez tā, ka esmu resns kā vepris un nevingroju, man ir veselība kā zirgam. Artērijas kā stroķi, ja tic manam ārstam. Nē, tas, ko tu redzi, ir pašreizējā tirgus uzspiestais zīmogs.”
Šeit man jāpiemin, ka mums ar Mikiju ir dažāda attieksme pret investīcijām. Mana nauda ir ieguldīta akciju fondā, kas aizsākts 1972. gadā un nekad nav ienesis daudz vairāk vai daudz mazāk par 7 procentiem gadā. Mikijs to sauc par bezatbildīgu konservatīvismu vai, precīzāk, sauca, kad pirms dažiem gadiem tirgū bija vērojama liela rosība. Viņš ir ieguldījis savu naudu riska fondā un mēdza mani priecēt ar stāstiem par savu fantastisko peļņu, bet nu vairs ne. Es sacīju: “Nu labi, tev vēl joprojām ir rūpnieciskie rāvējslēdzēji,” un šajā brīdī viņš sāka smieties.
“Jā, ja man tie nebūtu jādala ar diviem dučiem brālēnu. Mana ģimene cieš no mantinieku pārpilnības.”
Es jutu, ka viņš negrib šo tematu turpināt, tāpēc ieminējos: “Runājot par tiem, saki, vai mirušajam profesoram ir kādi mantinieki? Cik sapratu, viņam nebija bērnu.”
“Māsasmeita. Madlēna vai kaut kā tamlīdzīgi. Fotogrāfija stāv uz Balstroda rakstāmgalda. Viņa mirušās māsas bērns, un profesors viņu dievināja. Paredzu, ka viņa mantos visu, kas viņam piederēja. Vai ilggadējais partneris.”
“Vai viņai ir paziņots?”
“Jā. Viņa šonedēļ ieradīsies.”
“No Anglijas?”
“Nē, no Toronto. Māsa emigrēja pirms daudziem gadiem, apprecējās ar kanādieti, viņiem bija viens bērns. Ak, redz, kur mūsu gnoči. Zini, man liekas, es atgūstu apetīti.”
Kad bijām ķērušies pie maigajām klimpām, kas kusa uz mēles, es teicu: “Tātad manuskripts patiesībā neved nekur tālāk — tas nav atslēga kaut kam vēl lielākam?”
Mikijs ar pilnu muti atbildēja: “Lielāks par sava laika atsauci uz Šekspīru? Nevaru iedomāties, kas tas varētu būt. Vai viņš tev to pateica?”
“Viņš lika saprast, ka manuskriptā ir minēts cits manuskripts, paša Šekspīra sarakstīts.”
“Nu gan! Domāju, ka tā ir tīrākā fantāzija. Kā jau teicu, Endrū izmisīgi gribēja tikt atpakaļ spēlē. Tam ir nopietns iemesls. Kad testaments būs nolasīts un kā-viņu-tur-sauc dabūjusi īpašumu, mēs tajā ieskatīsimies un
dabūsim zināt, vai manuskriptā kaut kas ir. Lai gan, ņemot vērā Balstroda izmisīgo vēlmi atgūt savu karjeru, es drīzāk domāju, ka tur nekā daudz nebūs.”
Maltītes laikā (kurā Mikijs paliesi atguva savu apetīti un jokoja par draņķi, ko dabūja ēst Teksasā) mēs vairs par Balstrodu nerunājām, nepieminējām arī viņa mistisko manuskriptu, pat ne viņa mistisko aiziešanu.
Cik atceros, — proti, tā kā iepriekš minētais ir tīrākais izdomājums, — esmu ēdis šos ēdienus un dzēris šādu vīnu Sorentino, Mikija vai kāda cita klātbūtnē, un tur ir Marko un Pols, bet es nevaru apzvērēt, ka tieši to mēs ēdām tajā dienā pirms daudziem mēnešiem. Es gandrīz neatceros, ko ēdu lenčā pagājušajā otrdienā, ne arī kāds cits to var atcerēties. Es tiešām uzkrāju dažus faktus par Šekspīru, bet vai tajā reizē vai varbūt vēlāk, nevarētu pateikt. Atceros, ka viņš bija apbēdināts, un atceros, ka tā bija pirmā reize, kad uzzināju par jaunās sievietes — Mirandas, nevis Madlēnas — esamību. Kaut ari tas ir izdomājums, kamēr rakstīju, izdomātais kļuva par patiesību, jo būtībā mums nav īstu atmiņu. Mēs to visu izdomājam. Prusts to izdomāja, Bos-vels izdomāja, Pepiss... Es patiesībā jūtu lielas simpātijas pret aizvien izplatītāko cilvēku tipu, kas bieži vien atrodas augstā amatā un tiek pieķerti, runājot nepatiesību. Iiīs gribat teikt, ka es nemācījos Hārvarda medicīnas skolā? Man nebija seksa ar to sievieti... Tas nav morāles sabrukums (jo es domāju, ka nekad nav pastāvējusi uz atmiņām balstīta patiesība), bet drīzāk intelektuālā īpašuma, šīs izgudroto īstenību vētras triumfs — mākslīgās dzīvības, fotošopā uzlabotas fotogrāfijas, neticami romāni, ierakstā dziedošas rokgrupas, safabricēti realitātes šovi, Amerikas ārpolitika, kurai cauri mēs ikdienā velkamies. Ikviens, sākot ar prezidentu un uz leju, tagad ir romānu autors.
Domājams, varam vainot Šekspīru, ka viņš to aizsācis, jo Šekspīrs izgudroja cilvēkus, kas, lai gan iztēlē radīti, tomēr bija reālāki nekā pazīstamie cilvēki. Diks Brcisgērdls to saprata, tāpēc viņš devās satriekt Šekspīru un visus viņa darbus. Es Kolumbijā apguvu vēstures kursu — Hāss to arī atcerēsies, jo toreiz apguvu kursu pēc viņa ieteikuma, — to mācīja pasniedzējs, vārdā Carltons. Tas bija Anglijas viduslaiku vēstures kurss, un, lai gan esmu izmetis no prāta Anglijas zemes īpašumu grāmatu un visus karaļus un karalienes, es ļoti labi atceros viņa aizraušanos ar vēsturi vispār. Viņš sacīja, ka pastāv trīs vēstures veidi. Pirmais ir tas, kas notika īstenībā, un tas ir zaudēts uz visiem laikiem. Otrais ir, ko par notikušu uzskata lielākā daļa cilvēku, un to mēs ar lielu centību varam atgūt. Trešais ir tas, ko pie varas esošie grib, lai
nākotnē uzskata par notikušu, un tas sastāda 90% no grāmatās nodrukātās vēstures.
(Tik un tā, pārlasot restorāna ainu, jūtu, ka esmu muļķīgi ar to apmierināts. Jā, tā tas varēja notikt. Tā ir Mikija balss, ko esmu šeit ielicis, un paredzu, ka cilvēki, kas viņu pazīst, ja lasis iepriekš minēto, man piekritīs. Un es jūtu, ka īstenība ir sākusi apdzīvot manis radīto daiļliteratūru. Jā, tieši tā es to atceros. Tātad es šeit rakstu otrā tipa vēsturi. Iztēlojos, ka tāpat darīja Breis-gērdls, lai gan viņš bija godīgs cilvēks, bet es neesmu.)
Tagad man jāpiemin, ka drīz pec notikušā es iegriezos vienā no elektronikas veikaliem Dienvidu avēnijā, lai nopirktu baterijas mobilajam telefonam un vēl citu iemeslu dēļ, ko īsti neatceros... nē, patiesībā es tos atceros. Kā jau minēju, man ir haotiskāks prāts, nekā es būtu gribējis, un tāpēc izveidojies paradums šad un tad uzšņāpt nejaušas piezīmes par šo un to jau pieminētās dienasgrāmatas aizmugurē. Diemžēl reizēm atklāju, ka nevaru izlasīt, ko esmu uzrakstījis: skat. brzm kartspzmebūtu tipisks gadījums. Bet, kamēr biju veikalā, manu skatienu piesaistīja digitālais diktofons Sanyo 32, un, nodomājis, ka tas būtu risinājums manai aizmāršībai, es to nopirku par septiņdesmit diviem dolāriem. Aparāts ir mobilā telefona lielumā un ieraksta runu augstas kvalitātes režīmā veselas divas stundas pēc kārtas. Tā kā es to nopirku, divu pēdējo manas dzīves stundu skaņu pavadījums ir saglabāts, lai noklausītos vēlāk. Diktofons pašreizējā pasākumā ir bijis nenovērtējams.
Pēc lenča es linkolnā aizvedu Mikiju atpakaļ uz dzīvojamo rajonu. Viņš bija izdzēris lielāko daļu vīna un vēl pāris džimletus un bija krietni iereibis. Kad Mikijs nonāk tādā stāvoklī, viņš nemainīgi sāk runāt par savām trim sievām. Pirmā H. kundze bija Luīze, viņa koledžas aizraušanās, liela auguma blondīne no jaukas, senas Jaunanglijas ģimenes. Šī meitene sniedza seksuālos pakalpojumus, stāvot zem savu Barnarda koledžas dzīvojamo telpu balkona un nokarenajām efejām (tolaik tā bija iemīļota vieta visiem koledžas studentiem), vai mazliet intīmākus mūsu dzīvoklī. Luīze sāka viņam atdoties pēdējā gadā pirms beigšanas, pēc tam, kad bija dabūjusi gredzenu, — vēl viena jautra to laiku tradīcija. Es atceros brīvdienu rītus dzīvoklī, Mikijs savā brūnajā velūra peldmētelī (vai rītasvārkos, kā viņš to pompozi dēvēja) ar Chemex traukā pagatavoto kafiju, un tajā brīdī cēli iepeld Luīze, mazliet nokaunas, pie virtuves galda ieraugot mani, bet nezaudē šiku. Parasti šajos gadījumos viņa parādījās melnās zeķbiksēs un vienā no Mikija Oksfordas
krekliem, ietērpā, ko es kopš tā laika uzskatu par mežonīgi erotisku. (Zeķbikses tajā laikā bija apakšveļa. Es nekad neesmu pilnībā pieradis pie meitenēm, kas skraida apkārt pa pilsētu, izrādot tajās savu augumu, — vienmēr noteikta vibrācija kājstarpē.) Viņa parādījās arī bez krūštura, jo agri pieņēma šo stilu, turklāt viņai bija jaukas, smailas krūtis, kas kārdinoši šūpojās.
Šajās dienas izrādēs vienmēr tika pieņemts, ka Mikijs ir liels ērzelis ar mīļāko, kamēr es biju nabadzīgs, bet godīgs zubrītājs, kam liegts sekss, un mēs visi izrādes laikā ķiķinājām! Patiesībā es tajā laikā no sievietes, ko sauca Ruta Poļanska, dabūju vairāk seksa, nekā varēju turēt; viņa bija trīsdesmit sešus gadus veca bibliotekāre Ņujorkas publiskās bibliotēkas Faragutas nodaļā. Es to turēju noslēpumā no sava istabas biedra un visiem citiem, jo kaunējos par sevi un, jādomā, baidījos par Rutas darbu. Vai tas attiecas uz stāstu? Zināmā mērā, ja arī tikai kā liecība par (o, cik agri sākās mana vingrināšanās seksuālajā destrukcijā. Jādomā, ka nekas nav gluži tik eksplozīvs kā attiecības starp pusauga zēnu un zināma vecuma sievieti; šādās attiecībās vīrieša spēju virsotne sacenšas ar sievietes izsalkumu. Francūži pret šādiem sakariem izrāda zināmu bijību, un viņi par šo tēmu ir sarakstījuši veselu lērumu literatūras, kamēr Amerikā pret tiem (misis Robinsone!) izturas kā pret farsu un tikai.
Manas un Rutas attiecības patiesi līdzinājās farsam, jo mums galvenā problēma vienmēr bija atrast vietu, kur to darīt. Viņa dzīvoja pie savas mātes, un es dzīvoju kopā ar Mikiju Hāsu, ne man, ne viņai nebija mašīnas, es, kā jau minēju, biju nabadzīgs, un bibliotekāres alga nekādi neveicināja numuru pasūtīšanu viesnīcā. Mēs ar Poļanskas kundzi bijām pazīstami jau gadiem, kad viņa ieinteresēta vēroja, kā pusaudža gados es augu, pamazām uzkrādams pienācīgo muskuļu masu. Ruta bija maza, bāla sieviete ar zīžai-niem, bezkrāsainiem matiem, ko nēsāja saņemtus zirgastē, tā izskatīdamās jaunāka par saviem gadiem. Tam laikmetam neierasti viņa bija šķīrusies, kas manām fantāzijām par šo sievieti, kuras aizsākās apmēram divpadsmit gadu vecumā, piešķīra zināmu pikantumu. Kā es atceros (droši vien nepareizi), lai pavērstu manas domas uz erotiskās dzīves pusi, kas vidusskolās tolaik visumā nebija pieejama, viņa diezgan meistarīgi mani savaņģoja, izmantojot manu interesi par teātri. Viņa deva man grāmatas, lugas: Viljamsu, Ibsenu, “Tēju un simpātijas”, erotisko franču dzeju un “Ulisu”; pēdējais bija aizdevums no privātās kolekcijas. Jebkurā gadījumā nav grūti pavedināt pusauga zēnu miegainā ziemas pēcpusdienā pēc grāmatām smaržojošā, sakurinātā
bibliotēkā. Viņai nebija nekas iebilstams pret pinnēm. Viņa izteica komplimentus par manām acīm. Seksīgas, viņa sacīja, guļamistabas acis.
Sākumā pavešana notika bibliotēkas darbinieku atpūtas telpā. Viņai bija piecpadsmit minūšu pārtraukums, otrs bibliotekārs atradās pie reģistratūras galda. Mēs to darījām krēslā, netālu no radiatora, kas šņākdams laida garām tvaiku, bet tas neatstāja iespaidu uz misis Poļansku. Es noturējos tikai dažas minūtes, bet ar to pietika, lai viņu pārņemtu ievērojama lēkme, kuras laikā, negribēdama pievērst bibliotēkas apmeklētāju uzmanību, viņa izgrūda caur sakostiem zobiem bezgala daudz gaisa, un kopš šī laika tvaika šņākšana no radiatoriem man vienmēr ir šķitusi jutekliska. Viņas ekstāzes kliedzienus pilnā rīklē es dabūju dzirdēt tikai, kad pilsēta otrdienas un trešdienas pēcpusdienās sāka slēgt bibliotēkas, bet es varēju sākt lietot savu veco istabu ģimenes dzīvoklī, kamēr Mutti slimnīcā strādāja.
Mums bija apmēram trīs stundas ilgs “logs” starp pusdienlaiku un manas māsas atgriešanos no skolas, lielu daļu no kura aprija brauciens ar metro no Manhetenas ziemeļu daļas līdz austrumu Bruklinai, tā ka mēs sākām steigā nomest drēbes, tiklīdz aiz muguras noklikšķēja ārdurvis. Misis Poļanska nebija trokšņainākā sieviete, ko savā mūžā esmu sastapis, bet kandidāte uz šo titulu, jo orgasma laikā izgrūda virkni zemu, skaļu, ērģelēm līdzīgu vaidu, un, ņemot vērā mūsu attiecību farsam līdzīgo dabu, nebija īpaši jābrīnās, kad kādu dienu pēc mūsu tipiskajām nodarbībām un apģērba izsvaidīšanas pasaules apskatei, mēs satapām pie virtuves galda sēžam Mutti. Kaut kāda iemesla dēļ viņa bija paņēmusi brīvu pēcpusdienu, un es nekad neuzzināju, cik ilgi viņa tur bija sēdējusi. Kad iepazīstināju māti ar misis Poļansku kā savu matemātikas skolotāju, kas palīdz man tikt galā ar algebru, viņas seja palika neizteiksmīga. Ruta pastiepa roku, un Mutti to paspieda, visai pieklājīgi, un piedāvāja kafiju.
Nu jau labu laiku neesmu domājis par to pēcpusdienu. Man vispār nepatīk domāt par to dzīvokli, it sevišķi par virtuvi.
Atgriežamies pie Mikija un viņa sievām. Luīze, kā jau teicu, bija pirmā, un laulība ilga parastos septiņus gadus. Bet tad bija seksuālās revolūcijas kulminācija, Mikijs gribēja savu daļu, un tā uzradās Merilina Kaplane, mūžīgā aspirante. Ap to laiku Mikijam jau bija pāris bērnu un suns viņa lielajā Skārsdeilas mājā, un, lai remdētu savu kāri pēc Merilinas, viņam nācās dārgi maksāt. No visām trijām sievām Merilina bija klasiski visskaistākā: lielas,
melnas acis, spīdīgi, gari kastaņbrūni mati un lielisks amerikāņu meitenes augums, garas kājas, tievs viduklis, stingras krūtis. Viņa bija nelokāma augstās septiņdesmito gadu skolas feministe, galēji nicinoša pret vīriešu skatieniem, tajā pašā laikā nepārtraukti tos piesaistot un lieliski izmantojot priekšrocības, ko tas deva. Viņa dzemdēja tam vēl vienu bērnu un pēc kādiem trim gadiem pazuda ar kādu tipu, manuprāt, no Bērklijas, sievišķīgu biseksuāli ar pareizu, kā sapratu, politisko nostāju. Kā skaidroja Mikijs, problēma galvenokārt bija intelektuāla: attiecībā uz literatūras teoriju viņš vienkārši nebija Merilinas līmenī. Viņai tas bija gandrīz kaut kas tikpat svarīgs kā sekss, kurā, pēc Mikija vārdiem, viņa bija dominējošā partnere un apveltīta ar neierobežotu enerģiju un izgudrošanas spējām.
Reiz es dzirdēju viņas lekciju. Mikijs mani aizveda, lekcija saucās apmēram tā: “Teksta privileģēšana Šekspīra pēdējās komēdijās: runas akta teorija un diskursīvā formācija.” Es nesapratu ne vārda, un tā arī pateicu Mikijam. Tad viņš mēģināja man pastāstīt par Fuko, Altiseru un Deridā, un revolūciju literatūras zinātnē, ko pārstāvēja Merilina, bet es redzēju, ka viņu tas nesajūsmina. Mikija problēma, manuprāt, bija tā, ka viņš, lai gan prata runāt kritiski, kā tagad modē, un prata to izcili, patiesībā neaizrāvās ar to, jo viņš mīlēja Šekspīru, un kaut ko mīlēt acīm redzami nozīmēja buržuāzisku jūtelību, kas slēpa despotiskās patriarhijas mahinācijas. Merilina domāja, ka spēs viņu mainīt, spēs iedvest mazliet svaiguma Mikija paternālistiskajā, buržuāziskajā uzskatā par literatūru, bet nē. Un Mikijs nekad viņu nebija novedis līdz orgasmam, kā to prata Džeralds no Bērklijas, vai tā vismaz viņa teica. Taču viņa atstāja Mikijam bērnu.
Numur trīs bija vai ir Dīrdre, kas bija viņa redaktore Putnamā, pēc īpašībām atgādina sintētisko Kevlara šķiedru un klavieru stīgu apvienojumu un meklē pcrfekciju visās lietās. Pašlaik viņa ir (mēs esam atpakaļ uz iebrauktā ceļa) galvenā sūdzību tēma, jo Dīrdre ir maksimāli a la mode. Viņai iegādāties nepareizo ledusskapi, apmeklēt nepareizo ballīti, parādīties nepareizā klubā vai kūrortā, vai dzīvot nepareizā Hemptonas mājā būtu kaut kas līdzīgs sociālam vēzim, un tagad viņa grib laist pasaulē ideālu bērnu, par ko Mikijs, kuram jau ir trīs, nav īpašā sajūsmā. Viņš man izstāstīja garu anekdoti pārziniet, es aizmirsu, par ko tā bija. Par flīzēm? Vācu sadzīves tehniku? Ieņemšanas stratēģijām? Vai nav vienalga, bet svarīgākais, ka viņa Mikijam dārgi izmaksāja, tāpat kā pirmā sieva un pirmais pāris bērnu, un Merilinas puika
(Džeisons) niķojās, un Mikijs tērēja veselu bagātību speciālajām skolām un psihiatru rēķiniem, un tirgus un daudzo rāvējslēdzēja mantinieku dēļ viņš bija nonācis nopietnās sprukās. (Es piedāvāju aizdevumu, viņš par mani pasmējās, ha-ha, vēl nav tik traki.) Šāda sūdzēšanās par maitām ir normāla sastāvdaļa manai draudzībai ar Mikiju. Jādomā, viņš ir pietiekami klausījies arī manī, lai gan man ir bijusi tikai viena sieva. Taču raksturīga īpatnība ar Mikija sievām ir tā, ka esmu gulējis ar viņām visām, lai gan ne laikā, kad viņi bija precējušies. To es nekad nebūtu darījis.
Mums ar Luīzi bija viena pati gara pēcpusdiena apmēram divas nedēļas, pirms viņa apprecējās. Viņa sacīja, ka mīlot Mikiju un gribot no viņa bērnus, bet vienkārši nevar paciest domu, ka nekad nav to darījusi ne ar vienu citu vīrieti, un sacīja, ka viņai vienmēr esot bijis kārums uz mani (viņas izteiciens), un viņa gribēja redzēt, kā tas ir, pirms vārti aizcērtas. Viņa bija mazliet nervoza mīļākā, un bija skaidrs, ka Mikijs nebija ticis pāri ievada kursam, kamēr misis Poļanska ar mani bija izgājusi visu programmu. Tas ari viss, un viņa nekad nav to pieminējusi vai meklējusi vairāk, un nedomāju, ka viņa kādreiz būtu ieminējusies par to Mikijam, pat tad, kad viņš sāka saieties ar Merilinu.
Viņu es sastapu literārā kokteiļvakarā, uz kuru mani uzaicināja viens no maniem klientiem, apmēram sešus mēnešus pirms viņi abi saostījās. Viņa bija sašutusi par fašistiem savā angļu literatūras nodaļā, un es saudzīgi izteicu piezīmi par to, ka vārdam ir tehniska nozīme un nebūtu īpaši gudri to lietot tik plaši metaforiski, it īpaši nebrīdinot par to — ja nu ceļā gadās īsts fašists, kas itin labi var notikt, jo acīmredzot tam visam bija sava pievilcība. Viņa pasmējās, jo, viņasprāt, par fašistiem sauca visus, kas kādam nepatīk, un viņi par atbildi vienmēr to noliedza. Neviens, izņemot dažus laukus Indianā vai Aidaho, nekad nav atzinis, ka patiešām atbalsta fašismu. Pašsaprotamu iemeslu dēļ es esmu daudz lasījis fašisma filozofijas vēsturi un literatūru, un, būdams mazliet iedzēris, apbēru viņu ar informāciju. Nedomāju, ka viņa kādreiz būtu dzirdējusi sakarīgu argumentu, kas nesāktos ar viņas pieņēmumiem, bet ar pilnīgi pretējo — ka seksuālā un rasu apspiešana ir dabiska, piemēram, un ka ir tikpat absurdi par to kaunēties vai to apspiest, kā kaunēties par seksu; ka absolūtā vara izšķaidīt ienaidnieku sejas sagādā gandarījumu un ka par to arī nav jākaunas; ka demokrātija ir nožēlojama; ka tā ir ekstāze saistīt savu gribu ar līdera gribu; ka karš ir valsts veselība...
Kad biju pabeidzis, viņa mēģināja iegalvot, ka neviens tādām blēņām netic, un es norādīju, ka vēsturiski daudzi tam noticēja, ka pirms dažām desmitgadēm tādi uzskati bija nenormāli populāri tikpat gudru cilvēku vidū kā viņa, ieskaitot Martinu Hcidcgcru un manu vectēvu, kas, es viņai pastāstīju, bija Waffen-SS biedrs. Viņa domāja, ka es jokoju, es apliecināju, ka ne, un uzaicināju pie sevis aplūkot manu nacistu piemiņas lietu kolekciju, ko biju mantojis, — kaut ko tādu, esmu gandrīz pārliecināts, neviens nekad agrāk viņu nav aicinājis darīt. Viņa atnāca, es parādīju savus krājumus un izstāstīju savus stāstus. Tas uz viņu atstāja slimīgi erotisku iespaidu, jo, pieņemu, pārstāvēja slavenās Plātas dzejas rindas iemiesojumu, lai gan ne visas sievietes mani mīl, un patiesībā es neesmu fašists. Taču viņa tiešām gribēja zābaku sejā9 agresīva seksa un dažu citu rupjību formā. Mani tādas lietas īpaši neinteresēja, bet jutu savu pienākumu šajā gadījumā tēlot džentlmeni (ja tā var teikt). Viņu pārņēma orgasms, klausoties jēlības, vēl viena lieta, kas man ne īpaši patika, un es viņu vairs neaicināju, nedz arī redzēju līdz brīdim, kad Mikijs kaut kad vēlāk uzaicināja mani iedzert, lai parādītu savu jauno mīļāko, un tur viņa bija. Mēs izlikāmies, ka nekad neesam tikušies.
Dīrdre bija publicējusi manu klientu. Mēs tikāmies manā kabinetā, tas bija kaut kādā sakarā ar faktu, ka šis autors izmantoja varoņus no iepriekšējā darba, kam ir kopīgas autortiesības ar citu autoru. Mēs pārmijām skatienus. Viņai mugurā bija vizuļojoša blūze un cieši apspīlētas bikses, un, kad viņa piecēlās, lai kaut ko izraktu no sava portfeļa, es apbrīnoju viņas dibenu un tievās ciskas zem tā, un skaidri izteikto izliekumu starp tām, tik platu kā kāršu komplekts. Pagriežoties viņa uzmeta man vēl vienu skatienu. Tas bija, jāatzīst, kaut kas “Sekss un lielpilsēta” garā. Es viņai piezvanīju, un viss notika kā parasti. Viņa izrādījās no tām sievietem, kam patīk, lai viņas uzdur, un tad masturbēt. Viņai nebija pilnīgi nekāda polsterējuma, un es no berzēšanās dabūju sāpīgu zilumu sev uz kaunuma kaula. Gluži pretēji ierastajam, viņa bija lakstīgala, kas man tīri labi patika, un izgrūda garu virkni skanīgu kunkstienu savu vairāku izstiepto orgasmu laikā. Mēs tikāmies vairākas reizes — tas bija apmēram pirms pieciem gadiem —, un tad es piezvanīju,
un viņa bija aizņemta, un es piezvanīju vēlreiz, un atkal tas pats, un tas bija viss. Es nenožēloju, ka attiecības pārtrūka. Domāju, es viņai šķitu mazliet garlaicīgs, un man viņa šķita mazliet pasekla. Kad sastapu Dirdri dažus mēnešus pirms kāzām ar Mikiju, viņa ari izlikās, ka redz mani pirmo reizi, un varbūt patiešām bija aizmirsusi mūsu mazliet vienmuļo sakaru.
Šo atmiņu mazliet nomākts, es tagad tās piesaucu — kas nepieciešams stāstījumam —, lai attēlotu savu aizvien nožēlojamāko tieksmi pēc erotikas. Dīrdre bija seksīga, bet ne erotiska, viņā nebija dziļas dzīvības. Ingrida ir erotiskajā arī mazliet savrupa; starp mums vienmēr ir distance, kad esam kopā, un droši vien tāpēc es viņu apmeklēju. Esmu atklājis, ka mākslinieki bieži vien ir tādi, un tas viss pāriet viņu darbā. Mana atsvešinājusies sieva Amēlija ir nepārspēti pati erotiskākā sieviete, ko esmu savā mūžā sastapis, no viņas izverd dzīves spēks, un viss, kam viņa pieskaras, kļūst skaists. Izņemot mani.
Vai vārdam “erotisks” ir antonīms? Tanatotisks varbūt. Vai ir tāds vārds? Skaidrs, ka pati parādība ir reāla, jo vai mēs visi nejūsmojam par nāvi? It sevišķi vardarbīgu nāvi — kāds prieks! Vai mēs nāvi visās tās neīstajās niansēs tūkstošiem reižu nerādām saviem bērniem? Lai gan ne īstenību: nē, izņemot NASCAR sacīkstes, šī ir viena atlikusī joma, kurā atzīstam atšķirību starp intelektuālo īpašumu un reālo dzīvi. īsta nāve ir pēdējais, kas liek justies neērti. Un, protams, pastāv nāves estētika, pretstats visām spirgtajām impresionistu ainām un Bušē saldajiem aktiem, estētika, kas, kā uzskatu, savu apogeju sasniedza tā režīma laikā, kuram mans vectēvs nesa augstāko upuri. Contra Mies* —šim aicinājumam nav nekāda sakara ar tīrāko funkcionalitāti. Amerikāņu P-47 Thunderbolt bija efektīvs un draudīgs ierocis, iespējams, kara labākais bumbvedējs iznīcinātājs, bet tas izskatus pēc tāda, kas nācis no Disneja studijas, tukls un apaļīgs, it kā tā propellerim būtu jā-parādās no smaidīgās sejiņas. Savukārt Stuka, no otras puses, izskatās tieši tāds, kādam tam jāizskatās: ka bieds no debesim. Šermana tanks atkal izskatās pēc tāda, ko aiz aukliņas varētu vilkt mazs bērns; tanks Tiger VI acīm redzami ir mašīna, kas izstrādāta, lai nogalinātu cilvēkus. Nemaz nerunājot par drausmīgajām uniformām, kā ari atšķirības zīmēm. Un šo priekšmetu manās rokās.
* Atsauce uz Bauhaus slavenā pēdējā direktora, arhitekta, modernista Ludviga Mēsa van der Roes principu, ko viņš lika savas arhitektūras pamatā, ka “mazāk ir vairāk”.
Vācieši to dēvē par pistole-08, null-aht, bet visi citi to sauc par lugeru. Patiesībā tā ir tā pati pistole, kas tika vicināta, kad mamma un tētis sastapās: jā, viņa par to meloja, jo te tā ir. Tā ir speciāls prezentācijas modelis, ar ko apbalvoja vecvectēvu, kad viņš ieguva Bruņinieka krustu ar ozola lapām un zobeniem. Dievs vien zina, cik tā ir vērta, — tūkstošus un tūkstošus īpatnējiem maziem vīriņiem, kas šos mēslus kolekcionē. Uz riekstkoka roktura kreisās puses ir inkrustēts rombs, ko četrās sarkanās un baltās daļās sadala centrā iegravēti melni burti: II Pz.
Un labajā pusē mēs atrodam sudrabā inkrustētu apbalvojuma miniatūru, saņēmēja vārds, viņa pakāpe un datums ir iegravēti uz aizslēga. Acīmredzot Hinders personīgi to bija pasniedzis ar savām apaļajām, baltajām roķelēm. Mana māte skaidri nevarēja pateikt, ko nozīmē citāts uz medaļas, bet tas bija saistīts ar patiesi iespaidīga krievu skaita nogalināšanu, Austrumu frontē komandējot tanku vienības 1943. gada vasaras beigās. Man vēl joprojām mazliet izspiežas sviedri, uz to skatoties un turot rokās, — tas ir tik ārkārtīgi baiss priekšmets, bet kaut kāda iemesla dēļ es neesmu bijis spējīgs pistoli pārdot vai iesviest upē. Tā ir arī pielādēta, ar oriģinālajām 9 mm parabellum patronām. Un es zinu, kā tā darbojas. Varbūt vēlāk ar to pašaudīšos. Starp citu, esmu tīri labs pistoles šāvējs. Pols man to iemācīja brīvdienās pēc sava pirmā brauciena. Sastapos ar brāli Fortbregā, un kādu pēcpusdienu mēs iegājām priežu mežā un izšaudījāmies ar 45. kalibra militāro koltu un 9 mm padomju makarovu, ko viņš bija savācis Vjetnamā. Viņš mācīja “notēmē un šauj” cīņas stilā, kad svarīgāks par visu ir ātrums, jo caurmērā pistoles mērķis bija septiņu pēdu attālumā vai mazāk.
Lai kā, es izlaidu Mikiju pie Kolumbijas un, izkāpjot no mašīnas, viņš sacīja: “Padod man ziņu, kad zvana māsasmeita; ja viņa atrod manuskriptu, pasaki, ka es labprāt tajā ieskatītos.”
Teicu, ka nodošu ziņu, un mēs devāmies dienvidu virzienā. Atpakaļceļā es domāju par savām ilgajām attiecībām ar Mikiju Hāsu, sevišķi par to seksuālajiem aspektiem. Man bija jāatzīst, ka jūtu pret viņu zināmu nicinājumu, kas, es uzskatu, neizbēgami ir daļa no ikvienas patiesi intīmas ilggadējas draudzības. Mans brālis Pols sauktu šīs jūtas par daļu no mūsu pagrimušā
stāvokļa, ka nevaram mīlēt neierobežoti, ka mums jāuzskata iemīļotais cilvēks par zemāku nekā paši sev šķietam vismaz vienā ziņā. Manuprāt, tas, kaut ari sāpīgi, ir labi. Mums visiem piemīt tendence pielūgt sevi, un viena no laba drauga primārajām funkcijām ir to uzmanīt. Ks zinu, ka, viņaprāt, esmu garlaicīgs, vecs ērms un ne tuvu tik gudrs kā viņš. Varbūt tā ir taisnība, katrā ziņā es noteikti neesmu tik slavens. Es nerakstu populāras, ejošas grāmatas, mani nepielūdz studentu leģioni, es neesmu Nacionālās Mākslas un Literatūras akadēmijas vadošais loceklis, man ari nav viņa Pulicera balvas. Droši vien viņš ari domā, ka esmu kaut kas līdzīgs muļķim mīlestības vai vismaz seksa dēļ. Katrā ziņā viņš zina par visiem maniem sānsoļiem, izņemot trīs jau minētos. Viņš bija ārkārtīgi satriekts, kad mēs sarāvām attiecības ar Amēliju. Viņa tev ir ideāla, viņš tolaik sacīja, uzskaitot Amelijas tikumus. Mikijam bija taisnība. Daudz par ideālu, bet to ir grūti otram izstāstīt tā, lai viņš saprastu.
Dažas dienas vēlāk, spriežot pēc dienasgrāmatas, Maldonado man pieteica telefona zvanu — es viņu biju brīdinājis par tā iespējamību un uzsvēris tā svarīgumu. Balss bija jauna, patīkama, nedaudz aizsmakusi. Tad jūs zināt, par ko ir runa, ko? Koo un beigu zilbe nodeva viņu kā kanādieti. Tālais ir tuvs, kā mēdz sacīt reklāmas. Man tas nekavējoties šķita pievilcīgi, un es uzaicināju viņu iegriezties birojā, bet viņa iebilda, sakot, ka labāk tiksies ar mani kādā neitrālā vietā, iemeslus paskaidrošot, kad mēs satikšoties. Tad kur? Viņa, sieviete sacīja, strādājot Ņujorkas publiskajā bibliotēkā, Rasela Astora Reto grāmatu nodaļas lasītavā. Es teicu, ka man vēl šis tas jānokārto, bet ka varētu tikties ar viņu tur četros. Viņa sacīja, ka būšot priecīga redzēt mani.
Es atgriezos pie sava dienas uzdevuma, kas bija gigantiskas korporācijas vārdā iesniegt prasību tiesā pret kādu nabaga neveiksmīgu mākslinieku. Tā ir intelektuālā īpašuma advokāta ikdienas maize. Kāds bija piesavinājies nacionālās ķēdes logo, lai izteiktu savas domas par patērētāju sabiedrības trakumu. Oriģinālais logo ir mazliet pikants (pupi), un mākslinieks to bija vēl vairāk akcentējis, un tas bija parādījies uz populāriem plakātiem un T krekliem, un korporācija nebija iepriecināta. Šāda tipa pārtraukt-un-atturēties pavēles es varu dot kaut miegā vai šajā gadījumā, domājot par gaidāmo tikšanos ar Balstroda noslēpumaino mantinieci, kuras vārds, kā tagad zināju, bija Miranda Kelloga.
Bez ceturkšņa četros Omārs mani izlaida Piektajā avēnijā pie ieejas bibliotēkas lielajā beaux arts blāķī. Divi akmens lauvas — Pacietība un Gara
spēks —, kam saskaņā ar Ņujorkas folkloru vajadzēja rēkt, kad pa kāpnēm augšā kāpj jaunava, klusēja. Ar liftu uzbraucu trešajā stāvā un nokārtoju caurlaidi slēgtajai Astora telpai blakus galvenajai lasītavai. Atmiņas par šo vietu: nozīmīgu daļu savu vidusskolas gadu biju pavadījis sēžot pie šiem garajiem koka galdiem. Es ar metro ierados šurp no Bruklinas un paliku te visu dienu, it kā vācot materiālus skolas referātam (tas, protams, bija pirms internēta un pirms misis Poļanskas), bet galvenokārt baudīju anonimitāti, svešinieku un grāmatu mīļotāju sabiedrību un šīs vietas galējo nemiškinismu. Mana pirmā patiesi pieauguša cilvēka pieredze.
Es viņu tūlīt pat pamanīju pie gara galda vienā stūrī. Bez džentlmeņa, kas valdīja pār reģistratora galdu, viņa bagātīgi panelētajā istabā bija viena pati. Viņas mati bija gaiši, sapīti divās miniatūrās bizītēs, kas bija saspraustas virs ausīm. Tā matus bija nēsājusi Amēlija, kad es viņu aplidoju, un, lai cik absurdi tas nebūtu, šis stils bija mana vājība. Viņas kakls bija atkailināts un apburoši neaizsargāts; sieviešu kakli, pēc manām domām, ir visvairāk nenovērtētā sekundārā seksuālā iezīme mūsu kultūrā, kas mani vienmēr ir uzbudinājusi. Es vairākas minūtes stāvēju, vienkārši vērodams, kā viņa pāršķir lappuses. Tad mistiskā veidā, ko man neviens nav pratis veiksmīgi izskaidrot, viņa sajuta manu skatienu un spēji pagriezās. Mūsu acis sastapās. Es pamāju. Viņa žilbinoši pasmaidīja un nāca man klāt. Patiesībā viņa neizskatījās kā Amēlija jaunībā, vaibstu pa vaibstam ne, bet viņai piemita tā pati lauvenes grācija. Būdama mazliet mazāka auguma nekā vidusmērs, viņa nēsāja īsus pelēkus svārkus un skaistu, kvēlojoši sārtu zīda blūzi. Tumšas zeķes, elegantas potītes. Viņa pastiepa roku, un es to satvēru. Viņai bija dzeltenīgi zaļas acis, gluži kā Amēlijai. Viņa sacīja: jums jābūt misteram Miški-nam. Es esmu Miranda Kelioga. Uz mirkli nespēju parunāt. Elektrība izšāvās man caur roku, un baidos, ka neatlaidu tvērienu mazliet par ilgu. Atceros, ka nodomāju, tas ir smieklīgi.
BREISGERDLA VĒSTULE (5)
Kad tuvojos mājai, es dzirdēju skaļas sievietes raudas un, iegājis tajā, atklāju, ka tēvs uzbrūk manai nabaga mātei ar savu nūju, ko nekad agrāk nebiju redzējis un nebiju domājis ieraudzīt. Lieta bija tāda: Margareta, istabene, bija atradusi pie manas mātes katoļu krucifiksu un rožukroni un taisnā ceļā aiznesusi tos manam tēvam, un viņš, domādams, ka visus šos gadus ēdinājis un guldinājis slepenu katoli, tik ļoti sadusmojās, ka trakā niknumā viņai uzbruka, kaut māte protestēja, ka šādi nieciņi ir viss, kas palicis no viņas mātes par tīrāko piemiņu, bet tas neko nelīdzēja. Un, lai gan es zināju, ka tēvam ir visas tiesības, es nevarēju to izturēt un apturēju viņa roku, sakot, lai viņš ir žēlīgs, jo tā ir viņa sieva, bet viņš kliedza, ka māte vairs nav viņa sieva, un iesita man arī, un es neko nevarēju darīt, es pagrūdu viņu projām, un viņš smagi nokrita uz grīdas. Mēs divi — es domāju, mana māte un es, — tad nometāmies uz ceļiem, lai viņam palīdzētu, ja varētu; patiesībā viņam nekas liels nebija noticis, bet savā lepnumā viņš kliedza: lai mēris paņem jūs abus, jūs nedrīkstat palikt pa nakti manā mājā, man vairs nav ne sievas, ne dēla.
Tā, abi rūgti raudādami, mēs pametām māju, es ar māti un dažām lietām, kas piederēja mums pašiem; es nolīgu ķerru, kurā pārvest šīs mēbeles, un viņa gandrīz mira nost no kauna. Tagad tīrākās nejaušības pēc man bija zelts, 68 mārciņās 12 šiliņi, ko Arsenāls bija samaksājis par lielgabaliem, tā mēs nebijām galīgā trūkumā un varējām noīrēt istabu uz nakti Hārtleinas krogā “Dzelzs vīrs”, ko turēja vecais Kručhedfraiers par 3 pensiem naktī un barošanu. Nākamajā rītā, atstājis mātei mazliet naudas, es iesēdos kuģī un devos uz Greivsendu un pēc tam atpakaļ uz Tičfildu, tāpat kā biju ieradies. Mans meistars bija ļoti iepriecināts, dzirdot, ka viņa lielgabali tikuši labi novērtēti, bet sarauca pieri, kad pastāstīju, kas noticis manās tēva mājās, un vēl vairāk, kad pateicu, ka esmu izmantojis viņa zeltu par naktsmājām un nākamajā dienā iedevis mazliet naudas mātei. Es solīju, ka atdošu izlietoto līdz pēdējam penijam un piesaucu nepieciešamību. Bet viņš
teica, ka meloju, ka esmu naudu nospēlējis vai nodzēris un cerējis viņu iežēlināt ar šo stāstu par katoļiem. īsumā, mēs sakāvāmies, un baidos, ka nebiju spējīgs ievērot kristīgos aizliegumus, jo nevarēju godāt savu meistaru, kā man būtu vajadzējis, nespēdams paciest viņa pārmetumus, jo viņš pats bija melis un turklāt uzturēja mauku. Ko es arī pateicu visai mājai un viņa sievai klātesot, un pēc tam tajā mājā bija lieli strīdi. Nākamajā dienā mani padzina, atstājot tikai drēbes, kas bija mugurā, un nedodot arī brīvbiļeti.
Tā kā Ticfilda bija 65 angļu jūdzes tālu no Londonas, pagāja zināms laiks, kamēr tiku atpakaļ, guļot zem dzīvžogiem, zogot augļus un olas, lai Dievs man piedod. Vēlu vakarā atgriezies “Dzelzs vīrā”, es atklāju, ka manai mātei klājas tīri labi, viņai laiku kavēja jauna, gaišmataina meiča, mājas saimnieka meita, kas biji Tu, mana Nana, un šajā sakarā mēs pirmoreiz sastapāmies un pēc tam iemīlējāmies, kā Tu to zini. Bet var gadīties, ka mūsu dēls, izaudzis līdz zinošam vecumam, ko varbūt labais Dievs atļaus, nezina, tāpēc es to šeit izstāstīšu.
Tagad man, kam vēl nebija 16 gadu, vajadzēja nopelnīt mums maizi un iztikšanu, un es iedomājos par Luteru un tiem, ko biju tur saticis, un, ka viņi varbūt iedos man darbu, un tā es taisnā ceļā devos uz turieni un vaicāju pēc mistera Hastingsa. Viņš atnāca, es izstāstīju visu par mūsu bēdīgo stāvokli, kā esmu šeit pastāstījis, un viņš cieši mani nopētīja un sacīja: nu, puis, mēs te Tauerā nevaram turēt ne katoļus, ne puritāņus; pirmkārt, es par to atbildu ar savu galvu, otrkārt, es nevaru ciest tos savā tuvumā, jo es sēžu tikai vienu ceremoniju nedēļā, un tas ir svētdienā, un citās dienās man lūgšanas un sprediķi nav vajadzīgi. Uz to atteicu, ka man arī tie apnikuši. Tad misters Kīns, to dzirdēdams, saka Hastingsam, ka mums jāizmēģina viņš kā lielgabalnieks un lai ejam uz Sautvorku. Та mēs devāmies pāri tiltam un dzērām daudz vīna (ko es nekad agrāk nebiju darījis), un redzējām daudz izvirtības un neķītrības u.c., un viņi aiznesa mani pie meičām un nopirka man prostitūtu, bet, paldies Dievam, es sāku vemt, un man bija tik slikti, ka es viņai uzkāpu, bet pat ne tik daudz, lai to sauktu par grēku, un viņi daudz smējās un rādīja uz mani neķītrus žestus, bet misters Kīns apzvērēja, ka es neesot puritānis, bet tikai divu mārciņu falkonete, varēju tīri labi izvemt mazos šāviņus, bet nepārsprāgu resgalī, un tā es tiku pieņemts.
6
Turēdams padusē sarullēto un ietīto varbūt-bezgala-vērtīgo manuskriptu, Kroseti gandrīz pusstundu, kas, viņaprāt, bija pārāk daudz, gaidīja laukā uz tukšās ielas. Ko viņa tur darīja? Lai gan reizēm viņš bija tik ilgi gaidījis uz sievietēm, kamēr viņas saposīsies, lai izietu no mājas. Viņi gan negrasījās doties pastaigā. Kroseti ieskatījās pulkstenī un juta, ka tūlīt kļūs traks.
Viņa parādījās vienā no saviem melnajiem ietērpiem, it kā dotos pie Glci-zera uz darbu, un Kroseti brīnījās, kāpēc. Varbūt Balstrods prasa ievērot kaut kādu etiķeti, un šajā gadījumā viņš būs vīlies Kroseti, kam bija nepieciešams nomazgāties un noskūties un mugurā bija T krekls no Springstīna koncerta, netīri džinsi, un kājās Nike apavi. Tomēr viņš nežēlojās Rollijai par ilgo gaidīšanu.
Nedz arī viņa atvainojās. Tā vietā nevērīgi pamājusi, viņa sāka iet. Apņēmies tēlot aukstasinīgo, Kroseti neuzdeva nekādus jautājumus par ceļa mērķi. Galu galā viņš arī varēja būt starptautiskais mistēriju vīrietis'. Aizgājuši līdz Van Daika ielai, viņi ar 77. autobusu aizbrauca līdz Smita ielas stacijai, kur iekāpa F vilcienā un trokšņainā klusumā brauca līdz Manhetenai. Pie Hjūs-tonas ielas Rollija piecēlās un izsteidzās no vagona, un, kad Kroseti viņu panāca, tad nespēja atturēties nepajautājis, uz kurieni viņi dodas. Kroseti sirdī nebija aukstasinīgs.
“Uz Mermelštcina veikalu,” viņa atbildēja. “Viņi ir pēdējie vairumtirgotāji visā pilsētā, kas pārdod labu ādu vāku iesiešanai.”
“Viņi tev pārdos vairumā?”
“Misteram Mcrmelšteinam es patīku.” 10
“Tiešām. Vai viņš?...” Kroseti parādīja žestu. Viņi kāpa pa stacijas kāpnēm, un viņa spēji apstājās un sacīja: “Viņš negramstās. Zini, man tiešām ļoti žēl, ka es tev pastāstīju par Sidniju. Vai tu domā to katru reizi pieminēt, kad man ir kādas darīšanas ar vīrieti?”
“Ksmu to izdzēsis no prāta šajā pašā momentā,” patiesi apstulbis, bet juzdamies ari mazliet izmantots, sacīja Kroseti. Viņš arī nesaprata, kāpēc Rollija dodas pie vairumtirgotāja. Visi, kas Ņujorkā tirgojās ar vecām grāmatām, zināja, ka grāmatu iesiešanas biznesa centrs ir Bruklinā, Borou parkā. Kroseti to grasījās viņai pavaicāt, bet tad aprāvās un izdomāja pats. Grāmatu izplatītāji un lielākie kolekcionāri sazinājās ar pastāvīgajiem grāmatu iesējējiem. Ja vienam no viņiem piedāvātu Čērčila “Ceļojumus” par pirmpirkuma cenu, viņš painteresēsies pie grāmatu iesējējiem, lai noskaidrotu, vai grāmata nav labota. Nevienam kolekcionāram neienāks prātā, ka pārdevējs to darījis pats uz savu roku, no jēlmateriāliem. Kroseti bija visai apmierināts ar savu attapību un ka sapratis Rollijas viltību — tas varēja nākt tikai par labu.
Viņi gāja uz austrumiem pa Hjūstonas ielu līdz vecai tirdzniecības ēkai netālu no Otrās avēnijas, kur smirdīgā augšstāvā, kurā glabājās kāds akrs dažādu dzīvnieku ādu, Kroseti atspiedās pret ādu rituli un vēroja, kā Rollija ievērojami ilgu laiku sarunājas ar pavecāku vīrieti micītē, vecā uzvalkā un mājas čībās. Izskatījās, ka viņiem nav garlaicīgi, un Kroseti ar interesi ievēroja, ka Rollija neuzkrītoši ir mainījusi savu izturēšanos. Ar MermelŠteinu viņa vairāk smaidīja, pat reizi vai divas iesmējās un visumā šķita skaļāka, agresīvāka būtne nekā tā, ko viņš pazina, un... vai viņš uzdrošinājās tā domāt?... ebrejiskāka? Ari viņas runa bija ieguvusi piepilsētas tempu un akcentu.
Viņš par to ieteicās, kad abi izgāja no veikala ar mazu, brūnā papīrā ietīt u smalkas teļādas rullīti.
“Tā dara visi,” viņa bezrūpīgi atbildēja. “Tu ar kādu runā, tu mazliet pārņem viņa runasveidu, viņa izturēšanos. Vai tad tu tā nedari?”
“Droši vien,” viņš atteica, bet pie sevis nodomāja: jā, bet pirmkārt es kaut kas esmu, bet kas, mana mīļā, esi tu? Viņš izmēģināja šo sakāmo, domāja pateikt to skaļi, tad pārdomāja un tā vietā vaicāja: “Nu, kur tagad?”
“Ar F līdz. Četrpadsmitajai ielai un ar Brodvejas metro līdz Kolumbijai. Rēc četrdesmit piecām minūtēm mums ir norunāta tikšanās ar dr. Bals-trodu.”
“Vai mēs nevaram vispirms kaut ko ieēst? Es neesmu neko ēdis kopš pagājušās nakts.”
“Tu apēdi visus manus cepumus.”
“Jā, pareizi, atvaino. Tavus vecos cepumus. Karolina, kas ar tevi notiek? Kāpēc tu nedzīvo kā parasts cilvēks, ar mēbelēm un ēdienu mājā, un gleznām pie sienām?”
Viņa sāka iet uz metro ieejas pusi. “Es jau tev teicu. Es esmu nabadzīga.”
Kroseti pasteidzās, lai viņu panāktu. “Tu neesi tik nabadzīga. Tev ir darbs. Tu nopelni vairāk nekā es. Kur tas paliek?”
“Man nav mātes, pie kuras dzīvot,” viņa izgrūda.
“Paldies. Tas noliek mani pie vietas.”
“Tā ir taisnība. Neesmu pārliecināta, vai tu saproti. Es esmu pilnīgi viena visā pasaulē, bez kādas aizmugures. Ne brāļu, ne māsu, ne brālēnu, māsīcu, krustmāšu, tēvoču, krusttēvu. Man ir pārdevējas alga bez kādām garantijām. Ja saslimšu, tad nokļūšu uz ielas. Es esmu bijusi uz ielas, un es tur neatgriezīšos.”
“Kad tu biji uz ielas?”
“Tā nav tava darīšana. Kāpēc tu vienmēr visu gribi zināt? Man tas krīt uz nerviem.”
Pienāca vilciens, un viņi iekāpa. Jau ceļā un zonā, kur privātumu nodrošināja metro rēkoņa, viņš sacīja: “Atvaino, tas man no mātes. Viņa apsēžas kādam blakus metro, un divu pieturu laikā viņi sāk stāstīt mātei savu dzīves stāstu. Zini, Karolīna, lielākajai daļai cilvēku patīk runāt par sevi.”
“Es zinu un domāju, ka tā ir veltīga laika šķiešana, jo cilvēki sūkstās par savām neveiksmēm. Vai uzprasās uz komplimentiem. Ak, nē, Glorija, tu nemaz neesi tik resna. Ak, tavs dēls mācās Kolgeitā? Cik lepnai tev droši vien jābūt!”
“Bet cilvēki tā dara. Galu galā, par ko vēl lai runā? Par grāmatām? Grāmatu iesiešanu?”
“Sākumam. Es jau tev teicu, ka neesmu īpaši interesanta, bet, šķiet, tu negribi tam noticēt.”
“Pēc manām domām, tu esi intriģējoša persona.”
“Nemuļķojies! Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es eju uz darbu, pārnāku mājās, nodarbojos ar savu amatu, skaitu dienas līdz brīdim, kad varēšu doties uz turieni, kur patiešām mācīšos to, kas mani interesē.”
“Filmas,” sacīja Kroseti. “Mēs varētu runāt par filmām. Kas ir tava mīļākā filma?”
“Man tādas nav. Es nevaru atļauties iet uz kino. Un, kā tu noteikti esi pamanījis, man nav televizora”.
“Paklausies, meitenīt! Visiem ir mīļākās filmas. Tu noteikti būsi gājusi uz kino savā dzimtajā pilsētā.” Viņa neatbildēja. Kroseti vēl nerimās: “Starp citu, kura tā bija?”
“Labi, kāda ir tava mīļākā filma?” pēc pauzes viņa bez intereses pavaicāja.
““Ķīniešu kvartāls”. Tu man nepastāstīsi, no kurienes esi?”
“Tas nav nekas īpašs. Par ko ir filma?”
“Par ko tā ir? Tu nekad neesi redzējusi “Ķīniešu kvartālu”?”
“Nē.”
“Karolina, visi ir redzējuši “Ķīniešu kvartālu”. Cilvēki, kas nebija piedzimuši, kad tā iznāca, ir redzējuši “Ķīniešu kvartālu”. Dieva dēļ... Mogadišā ir kinoteātri, kas to rāda nedēļām ilgi. Labākais jebkad uzrakstītais scenārijs, saņēma Oskaru, nominēta vienpadsmit citām balvām... Kā tas var būt, ka lu to ne reizes neesi redzējusi? Šī filma ir kultūras piemineklis.”
“Acīmredzot ne manā kultūrā. Šī ir mūsu pietura.”
Vilciens iekaukdamies apstājās 116. ielā, un viņi izkāpa. Karolīna sāka soļot savā parastajā, nepacietīgajā gaitā, un viņš rikšoja nopakaļ, domādams, ka pirmais iespaids, kas viņam radies par Karolīnu Rolliju ka vampīru vai kādu citu būtni ne no šīs pasaules, ir bijis pareizs, ja jau viņa nav redzējusi “Ķīniešu kvartālu”.
Viņi iznāca no metro un caur cēliem vārtiem iegāja Kolumbijas teritorijā. Kroseti šad un tad te bija nācis, lai noskatītos kādu filmu kino biedrības skatēs, un vienmēr jutis, tāpat kā tagad, neskaidru nožēlu. Divpadsmit gadu vecumā māte bija viņu šurp atvedusi un izrādījusi koledžas apkārtni. Šeit viņa bija saņēmusi grādu bibliotēkzinātnē, un Kroseti zināja, ka māte gribēja, lai viņš mācās šeit. Bet viņš nebija tāda tipa zubrītājs, kas varētu dabūt atzīmes, kas nepieciešamas, lai baltais ņujorkietis varētu izpelnīties stipendiju; un samaksāt skaidrā naudā par studijām no policista pensijas un bibliotekāres algas bija neiespējami. Tāpēc viņš bija devies uz Karalienes koledžu, “ļoti labu skolu”, kā viņa māte bieži bija lojāli izteikusies, kā arī, “ja tu gūsi panākumus, neviens nevaicās, kurā koledžā tu mācījies”. Tas īpaši nekremta, bet tomēr mazliet ķērās pie sirds, un tādos gadījumos, kad viņam šeit bija
jāierodas, Kroseti atklāja, ka pēta studentu sejas un ieklausās sarunu fragmentos, lai redzētu, vai jūt lielu atšķirību starp viņu it kā akadēmisko gudrību un savu izglītotības līmeni. Viņš nejuta.
Viņš zināja, ka Karolina Rolllija ir apmeklējusi Barnardu tepat pāri ielai. Kroseti to zināja, jo viņš bija tas, kurš elektroniski apstrādāja dokumentus Sidnija Gleizera “Retajās Grāmatās”, un bija izmantojis šo stāvokli, lai sīki izpētītu viņas autobiogrāfiju. Šobrīd viņš necik augstu nevērtēja Barnarda izglītību, jo viņas gadījumā tā nebija iepazīstinājusi Karollnu ar “Ķiniešu kvartālu”. Tāpēc viņa bija tik augstprātīga, “Septiņu māsu” meitene galu galā, un, iespējams, ari ļoti gudra, jo bija teikusi, ka ir nabadzīga, tātad skaidrs, ka viņa bija dabūjusi stipendiju.
Nedaudz gribēdams pakaitināt, viņš sacīja: “Nu ko... atpakaļ vecajā vietā, Karolīn? Droši vien patīkami atcerēties vecās, dārgās Efejas līgas koledžas’11 laikus? Klausies, ja jāievēro kādas īpašas paražas, piemēram, nedrīkst uzkāpt uz kādas noteiktas plāksnītes vai jāpaklanās kādai statujai, tikai pasaki — es negribētu tev darīt kaunu vai kā citādi.”
“Par ko tu runā?”
“Par tevi un tavām koledžas dienām. 1999. gada klase, ja? Barnarda?”
“Tu domā, ka es esmu mācījusies Barnarda?”
“ļa, las bija...” rIē viņš aprāvās, bet Karolina acumirkli saprata iemeslu.
“Tu! Tu lasīji manu CV?”
“Nu, jā. Es jau teicu, ka tu mani interesē. Es izskatīju ari tavu apakšveļas atvilktni, kamēr tu gulēji.”
To sakot viņam šķita, ka redz Rollijas vaibstos uz mirkli parādāmies patiesas bailes, bet acumirkli tās bija pazudušas, un to vietā nācis zobgalīgs nicinājums. “Par to es šaubos,” viņa sacīja, “bet, tavai zināšanai, es neesmu mācījusies Barnarda.”
“Tu savā iesniegumā meloji?”
“Protams, ka meloju. Es gribēju dabūt darbu un zināju, ka Gleizers ir beidzis Kolumbiju un viņa sieva studējusi Barnardā, tāpēc tā likās laba doma.
Es atbraucu uz šejieni, ieklausījos sarunās, izpētīju izvietojumu, apmeklēju paris nodarbību, izstudēju katalogus. CV nekad nepārbauda. Гм varēji teikt, ka mācījies Hārvardā. Ja tu būtu tā izdarījis, varu derēt, ka Gleizers tev maksātu daudz vairāk.”
“Žēlīgs Dievs, Rollij. Tev nav nekādu morāles principu, vai ne?”
“Es nevienam nedaru neko ļaunu,” viņa dusmīgi paskatījās uz Kroseti. “Man nav pat vidusskolas diploma, un es negribu strādāt kādā fabrikā vai par apkopēju, kas ir vienīgais darbs, ko sieviete var darīt bez diploma. Vai par prostitūtu.”
“Pagaidi, visi mācās vidusskolā. Tā ir obligāta.”
Viņa apstājās un pagriezās pret Kroseti, tad uz dažiem elpas vilcieniem nokāra galvu, pēc tam to pacēla un paskatījās viņam tieši sejā. “Jā,” viņa sacīja, “bet ne manā gadījumā — mani vecāki gāja bojā autoavārijā, es sāku dzīvot pie sava trakā tēvoča Loida, kas mani no vienpadsmit gadiem līdz septiņpadsmit gadu vecumam turēja ieslēgtu sakņu pagrabā, kā rezultātā man nebija iespējas apmeklēt vidusskolu. Taču mani bieži izvaroja. Nu, vai ir vēl kaut kas, ko tu gribētu zināt par manu sasodīto pagātni?”
Kroseti iepleta acis un juta, ka piesarkst. Viņš redzēja asaras trīcam viņas acīs. “Piedod,” aizsmakušā balsī izstomīja Kroseti. Karolīna pagriezās un ātrā gaitā, gandrīz skriešus, aizsteidzās projām, un pēc nožēlojama brīža viņš iezagās nopakaļ viņai dzeltenbrūnā ķieģeļu ēkā ar kolonnām pie ieejas un divus kāpņu posmus augšā pa kāpnēm, mazliet klupdams, tik stipri viņš sevi lādēja. Labi, viss, izmet viņu no prāta, Dievs zina, cik reižu pirms tam viņš to bija darījis, atraidījums nebija nekas svešs, parasti nebija gluži tik stulbi, ne gluži tik liela bija viņa muļķība, bet tomēr viņš lieliski varēja iziet no situācijas, pabeigt darāmo ar Balstrodu, pēc tam viegli pamāt, paspiest roku, iet projām. Ak Dievs! Kā viņš varēja būt tik sasodīts idiots. Sieviete uzsver, ka nevēlas runāt par savu pagātni, un, protams, viņš dara visu, lai... Bet nu viņi bija atnākuši uz šejieni, viņa tuk-tuk-tuk klauvēja pa matēto stiklu un no iekšas atskanēja sulīga balss: “Jā-ā.”
Vīrietim mugurā bija veste jeb apģērba gabals ko viņš būtu saucis par bezroci, un, abiem ienākot, profesors vilka virsū tam pieskaņotu brūnu tvīda uzvalka žaketi. Viņš bija maza auguma tukls vīrietis pāri piecdesmit ar gludiem, vienmērīgi blāviem matiem, ko nēsāja vidēji garus un sasukātus tā, lai nebūtu redzams plikums galvvidū. Masīvu zodu, ar apaļām raga brillēm.
Plauksta paspiežot nepatīkami mīksta un mitra. Kroseti jau tagad viņu ienīda; tā bija patīkama pārmaiņa pēc pašreizējās sevis nicināšanas.
Viņi apsēdās. Runāja Rollija. Balstrodu interesēja Čērčila sējumu, kuros tika atrasts manuskripts, izcelsme, vecums un izdošanas vieta. Viņa lakoniski un, cik Kroseti varēja spriest, precīzi atbildēja. Kamēr notika saruna, viņš aplūkoja kabinetu, kas bija mazs, ne īpaši lielāks par piepilsētas vannas istabu, tā putekļainie logi vērās uz Amsterdamas avēniju. Viens pats stiklots grāmatu skapis, grāmatas tikai vienā plauktā, pārējie plaukti juku jukām piebāzti ar papīriem. Turklāt kabinetā bija divi koka atzveltnes krēsli (kuros sēdēja viņi ar Rolliju), mazliet apbružāts standarta koka rakstāmgalds, uz tā izsvaidīti dokumenti un žurnāli, un liela, ierāmēta fotogrāfija, kurā attēloto Kroseti nevarēja saskatīt, lai gan grozījās un staipīja kaklu, ciktāl atļāva pieklājība.
“Ļoti interesanti, Rollijas jaunkundz,” tajā brīdī sacīja profesors. “Vai varu aplūkot dokumentus?”
Gan Rollija, gan Balstrods tagad lūkojās uz Kroseti, kurš juta, ka dūša saskrien papēžos, kā tad, kad nepazīstams ārsts mums saka, lai novelkam savas drēbes un uzģērbjam slimnīcas pidžamu. Tie bija viņa papīri, un tagad tie slīdēja laukā no viņa rokām, lai tiktu apstiprināti kā īsti vai noraidīti kā viltojums, bet to darīs kāds cits, kāds, ko viņš nepazina, kura acis aiz biezajiem stikliem izskatījās jocīgas, alkatīgas, patiesībā neprātīgas, bet Rollijas acis bija tukši, zili lauki, kuros emociju bija mazāk nekā pašās debesīs, un Kroseti bija jāturas pretī vēlmei pagrābt savu saini un bēgt. Taču viņš nevis bēga, bet izvilka no saiņa tikai Ričarda Breisgērdla vēstuli sievai. 1b pēc taustes bija viegli atšķirt no pārējām lapām. Redzēs, kas šim ekspertam būs sakāms par vēstuli, pirms rādīt viņam šifrētās lappuses, domāja Kroseti.
Viņš atgāzās krēslā, kamēr Balstrods, paņēmis vēstuli, izklāja lappuses uz sava rakstāmgalda. Bailes bija piespiedušas viņu tās atdot, gļēvulīgas bailes izskatīties vēl dumjākam sasodītās sievietes acīs, nekā viņš jau bija. Kroseti zināja, ka nekad nespēs izdzēst no prāta to kauna brīdi ar Rolliju; tas kļūs par viņa mūža tēlu, kas negaidīti uzpeldēs atkal un atkal, lai sagrautu viņa prieku un padziļinātu depresiju. Un ari sakņu pagrabā ieslodzītās meitenes tēls, kura ieklausās tuvojošos mocītāja soļos, un tagad viņš nekad nespēs viņai palīdzēt tikt tam pāri ar mīlestību, arī to viņš bija sabojājis, ēzelis tāds, Kroseti, pilnīgais idiots...
“Vai jūs to varat izlasīt, profesor?”
Vaicāja Rollija, viņas balss skaņa izrāva Kroseti no tik iemīļotās paššaus-tīšanas zonas. Balstrods pamatīgi nokremšļojās un sacīja: “Jā, jā, kā tad. Rokraksts ir primitīvs, bet visai skaidrs. Es iztēlojos cilvēku, kas daudz rakstījis. Domāju, viņš nebija izglītots cilvēks, nebija studējis universitātē, bet tik un tā daudz rakstījis. Varbūt bijis klerks? Sākumā, es domāju.” Balstrods atsāka lasīt. Laiks ritēja, pagāja varbūt pusstunda, kas Kroseti šķita kā zobārsta krēslā aizvadīta. Beidzot profesors izslējās taisni un sacīja: “Hmm, jā, visumā ļoti interesants un vērtīgs dokuments. $ī,” viņš norādot turpināja, “šķiet pēdējā vēstule, ko rakstījis cilvēks, vārdā Ričards Breisgērdls, kas acīmredzot ticis ievainots pirmajā angļu pilsoņu kara kaujā pie Edžhillas, kas notika 1642. gada 23. oktobrī. Šķiet, viņš raksta no Benberijas, no pilsētas, kas atrodas tuvu kaujas laukam.”
“Un ka ar Šekspīru?” vaicāja Kroseti.
Breisgērdls jautājoši viņu uzlūkoja un samirkšķināja acis aiz biezajiem stikliem. “Atvainojiet, vai, jūsuprāt, šajā vēstulē bija kāda atsauce uz Šekspīru?”
“Nu ja! Tur jau ir tā lieta. Sis tips saka, ka esot izsekojis Šekspīru. Ka viņam esot vienas viņa lugas parakstīts eksemplārs, ka patiesībā viņš esot tas, kas piespiedis Šekspīru uzrakstīt vienu no viņa lugām karalim. Tas ir tieši šeit uz parakstītās lapas.”
“Tiešām. Ak Dievs, mister Kroseti, es jums apstiprinu, ka te nav nekā tamlīdzīga. Agrīnie manuskripti var būt visai mulsinoši, ak... amatierim, un cilvēki var saskatīt visādas nozīmes, kas nemaz neeksistē, gluži kā redzēt visādus tēlus mākoņos.”
“Nē, skatieties, tas ir tieši šeit,” sacīja Kroseti un, piecēlies no krēsla, apgāja apkārt rakstāmgaldam. Paņēmis manuskriptu un norādīdams uz rindiņām, viņš sacīja: “Šeit ir tā daļa, ko domāju. Te rakstīts: “Tās stāsta gandrīz visu par manu lordu D., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Šakspūru. Vai tā mēs par viņu domājām, lai gan tagad es neesmu tik pārliecināts. Pēc dzīves veida un tajā dzīves līklocī viņš bija nekas. Bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M„ ko karaļa vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka, lai gan esmu miris un viņš arī, luga vēl joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā un guļ tur, kur to zinu tikai es, un lai tā atdusas tur mūžīgi”.”
Balstrods sakārtoja brilles un sausi iesmējās. Viņš paņēma palielināmo stiklu, ko bija lietojis, un paturēja to virs teksta. “Man jāsaka, jums ir ļoti laba iztēle, mister Kroseti, bet jūs esat krietni maldījies. Patiesībā tur ir rakstīts, lūk, kas: “Es tev pastāstīšu par slepeno dārgakmeņu pārdošanu visu, Selast.” Vīrs droši vien Selsberijā bijis sava veida faktors šim lordam D. Tad teksts turpinās: “Par šīm zādzībām es neko nevaru pastāstīt. Tādā veidā un dzīves saliekts es nekas nebiju.” Un tālāk viņš raksta: “Pērles dzīvo, vēl viņa paša rokas gribētas,” — un viņš saka, ka vienīgais zinot, kur tās atrodas. Es neesmu gluži pārliecināts, ko nozīmē “paša rokas gribētas”, bet jebkurā gadījumā šis cilvēks nepārprotami mira un, iespējams, bija ļoti satraukts. Šķiet, ka viņš pārlec no tēmas uz tēmu. Patiesībā daudz kas no šī var būt tīrākā fantāzija, atskaite par savu dzīvi, kas izteikta sava veida galējos murgos. Bet dokuments arī bez Šekspīra piesaukšanas ir pietiekami interesants.”
“Kas teikts pārējā tekstā?”
“Ak, teksts satur visai dzīvu pašas kaujas aprakstu, un tas vienmēr interesē kara vēsturniekus. Un turklāt ir skaidrs, ka viņš dienējis Trīsdesmit gadu kara agrīnajā posmā. Viņš bija Baltajā kalnā, Litzenē un Breitenfeldā, lai gan par tām viņš sīkāk nestāsta. Žēl. Šķiet, ka Breisgērdls ir profesionāls ložmetējnieks un apmācīts par lielgabalu lējēju. Viņš arī apgalvo, ka ceļojis uz Jauno pasauli un cietis kuģa katastrofā pie Bermudu salām. Ļoti interesanta septiņpadsmitā gadsimta dzīve, pat ievērojama dzīve un potenciāli ļoti vērtīga noteiktam šauram pētījumu lokam, lai gan man ir aizdomas, ka šajā stāstā ir mazliet no Minhauzena. Un baidos, ka nekā par Šekspīru.” Iestājās pauze. Svina smags klusums ilga krietnas trīsdesmit sekundes, tad: “Es labprāt to no jums nopirktu, ja vēlaties.”
Kroseti palūkojās uz Karolīnu, bet viņa atbildēja ar vienaldzīgu skatienu. Viņš norija siekalas un jautāja: “Par kādu cenu?”
“Ak, par tādas kvalitātes Džeimsa I laika rokrakstu, es domāju, varbūt kādi trīsdesmit pieci būs ejoša cena.”
“Dolāri?”
Iecietīgs smaids. “Simti, protams. Trīs tūkstoši pieci simti. Es varētu jums izrakstīt tagad čeku, ja vēlaties.”
Kroseti juta, ka viņam sažņaudzas vēders un uz pieres sāk izspiesties sviedri. Tas bija nepareizi. Kroseti nezināja, kā viņš to zina, bet viņš zināja. Tēvs vienmēr bija runājis par intuīciju, lai gan sauca to par savu iekšējo izjūtu, piemēram,
kā vienmēr, kad viņš atradās uz ielas pretī ļaunumam, viņš vadījās pēc savas iekšējās izjūtas. Kroseti iekšējā izjūta lika viņam teikt: “Hmm, paldies, dr. Balstrod, bet es domāju, ka gribētu dzirdēt vēl citas domas, es domāju, par tulkojumu. Hmm, dr. Balstrod, tas nav domāts kā apvainojums, bet es tomēr gribētu izslēgt iespēju, ka...” Viņš uz labu laimi savicināja rokas, negribēdams runāt konkrēti. Pēc tam, kad Kroseti bija atdevis Balstrodam manuskriptu, viņš bija palicis stāvam kājās, tāpēc varēja viegli paķert papītus no Balstroda rakstāmgalda un iegrūst tos atpakaļ brūnā papīra iesaiņojumā. Balstrods paraustīja plecus un sacīja: “Nu labi, kā vēlaties, lai gan šaubos, ka dabūsiet labāku cenu.” Pēc tam, pagriezies pret Karolīnu, Balstrods pavaicāja: “Un kā pēdējā laikā iet dārgajam Sidnijam? Es ceru, ka viņš ir atguvies pēc šoka ar ugunsgrēku.”
“Jā, viņam klājas labi,” sacīja Karolīna Rollija balsī, kas tik ļoti nelīdzinājās viņas parastajai balsij, ka Kroseti pārtrauca iesaiņot dokumentus un paskatījās uz viņu. Karolinas sejā bija sāpīga izteiksme, ko viņš nespēja izskaidrot. Viņa sacīja: “Kroseti, vai tu iznāktu uz bridi ar mani laukā? Atvainojiet mūs, profesor.”
Balstrods saldi pieklājīgi pasmaidīja un pamāja uz durvīm.
Ārpusē šurpu turpu pastaigājās nedaudzi vasarīgi ģērbušies studenti un pasniedzēji; skaidri noprotams, ka bija pārtraukums starp nodarbībām. Rollija satvēra Kroseti roku un ievilka viņu alkovā. Tā bija pirmā reize pēc iepriekšējā vakara raudu lēkmes, kad Karolīna viņam bija pieskārusies. Viņa nelaida vaļā Kroseti roku un dedzīgi runāja saspringtā, aizsmakušā balsī. “Klausies! 'lev jādod viņam tie sasodītie papīri.”
“Kāpēc? Viņš acīm redzami mēģina mums aizmālēt acis.”
“Nē, Kroseti. Viņam ir taisnība. Tur nav pieminēts Šekspīrs. Tas ir kāds sīks klerks, kas blēdās, mirst un atzīstas grēkos.”
“Es tam neticu.”
“Kāpēc ne? Kādi ir tavi pierādījumi? Vēlēšanās, lai tava iedoma atbilstu patiesībai un trīs stundu pieredze agrīnajos manuskriptos?”
“Varbūt, bet es grasos tos parādīt kādam citam, kādam, kuram uzticos.” To pateicis, viņš ieraudzīja, ka Rollijas acis pieplūst ar asarām un viņas seja savaikstās uz raudāšanu. “Ak Dievs,” viņa iesaucās, “ak Dievs, neļauj man tagad sabrukt! Kroseti, vai tiešām tu nesaproti? Viņš pazīst Sidniju. Kā tev šķiet, kāpēc viņš to tieši tagad pieminēja?”
“Labi, viņš pazīst Sidniju — nu un tad?”
“Nu un tad! Jēzus, vai tad tev nav skaidrs? Viņš zina, ka manuskripts ir nācis no “Ceļojumiem”, tātad viņš zina, ka es grasos grāmatu sadalīt. Un tas nozīmē...”
“Tu ne tikai sadali grāmatu, kā Sidnijs tev lika darīt. Tu mēģini to salabot, kas nozīmē, ka tu domā to pārdot. Un viņš ko? Draud pateikt Sidnijam, ja mēs viņam neatdosim manuskriptu?”
“Protams! Balstrods viņam pastāstīs, un tad Sidnijs... es nezinu, viņš noteikti mani atlaidīs, un viņš var pasaukt policiju. Esmu redzējis, ka viņš sauc policiju, kad mēģina kaut ko iznest no veikala. Viņš uz to ir jucis, ka cilvēki zog grāmatas, un es nevaru... es nevaru atļauties riskēt... ak Dievs, tas ir tik briesmīgi!”
Tagad viņa atklāti raudāja, vēl ne histēriski kā iepriekšējā naktī, bet tuvu tam, un kaut ko tādu Kroseti negribēja atkal redzēt. Viņš sacīja: “Ei, nomierinies! Ar ko tu nevari riskēt?”
“Ar policiju. Es nedrīkstu nonākt policijas redzeslokā.”
Zibspuldze.
“Tu bēguļo.” Tas nebija jautājums. Nepārprotami; viņam to vajadzēja noprast no paša sākuma.
Viņa pamāja.
“Kāda ir apsūdzība?”
“Nu, lūdzu! Nenopratini mani!”
“Tu piebeidzi tēvoci Loidu?”
“Ko? Nē, protams, ka ne. Tā bija muļķīga niekošanās ar narkotikām. Man izmisīgi vajadzēja naudu, un es iznēsāju sainīšus dažiem pazīstamiem cilvēkiem. Tas bija Kanzasā, un, protams, notika nenovēršamais un... ak Dievs, ko lai es daru?”
“Labi, saņemies,” viņš sacīja, apspiezdams karstu vēlēšanos viņu apskaut. “Ej iekšā un saki viņam, ka mēs piekrītam.”
Viņš sāka iet, un viņas seja uz mirkli sastinga, šķiet, panikā. Kroseti ar prieku ievēroja, ka Rollija turas pie viņa kā pie avarējuša kuģa atlūzas.
“Kur tu ej?”
“Man vienkārši kaut kas vispirms jāizdara,” viņš sacīja. “Neraizējies, Karolīna, viss būs labi. Es pēc desmit minūtēm būšu atpakaļ.”
“Ko lai es viņam saku?” viņa prasīja.
“Saki, ka man no sajūsmas par viņa dāsno piedāvājumu sākās skrejamais, un es esmu tualetē. Desmit minūtes!”
Viņš pagriezās un, vienā reizē pārlecot trim pakāpieniem, noskrēja lejā pa kāpnēm, turēdams sarullētos manuskriptus padusē kā futbola bumbu. Skriešus izkļuvis no Hamiltona ēkas, viņš izlīkumoja starp jauniešiem, kas pastaigājās četrstūrainajā laukumā un kuru izglītības līmenis bija augstāks nekā viņējais, un ieskrēja milzīgajā kolonnām rotātajā Batlera bibliotēkas ēkā. Ir viena priekšrocība, ja tava māte ir pilsētā labi zināma pētniece bibliotēku nozarē, — viņa ir pazīstama gandrīz ar visām pilsētas bibliotekārēm un ar daudzām no tām draudzējas. Margaretu Pārku, Batlera bibliotēkas vadošo bibliotekāri, Kroseti pazina kopš bērnības, un piezvanīt viņai un saņemt caurlaidi nesagādāja nekādas grūtības. Visās lielajās bibliotēkās ir lielformāta kopējamās mašīnas, kas var nokopēt folianta lappuses. Kroseti izmantoja mašīnu, kas atradās Batlera bibliotēkas pagrabā, lai nokopētu visus Breisgērdla papīrus. Apmulsušajai, bet draudzīgajai misis Pārkai viņš paskaidroja, ka tam visam ir kaut kāds sakars ar filmu, ko viņam radusies izdevība uzņemt (zināmā mērā taisnība), un vai viņš nevarētu izmantot arī pasta cilindru un nopirkt dažas pastmarkas?
Viņš sarullēja papīrus caurulē un pievienoja šifrēto vēstuļu un pamācību oriģinālus. To darot, Kroseti pabrīnījās, kāpēc nav tās parādījis Balstrodam līdz ar Breisgērdla vēstuli. Tāpēc, ka Balstrods bija pakaļa un šajā darījumā viņu kaut kādā veidā vēlējās piekrāpt, lai gan Kroseti to nevarēja pierādīt, un turklāt bija jāņem vērā Karolīna. Bet fakts, ka viņš paturējis šifrus, Kroseti sagādāja neizskaidrojamu gandarījumu. Šekspīrs vai ne, lapas bija glabājušas savu noslēpumu četrsimt gadus, un viņš negribēja tās izlaist no savām rokām, viņš, kas bija izcēlis tās dienas gaismā. Kroseti aizdarīja cauruli, uzrakstīja adresi, pievienoja pastmarku, iemeta cauruli izejošā pasta ratos un rikšoja atpakaļ uz Hamiltonholu.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau kopā ar Rolliju gāja pa koledžas pilsētiņas centru, tikai pretējā virzienā. Kroseti makā salocīts bija čeks par trīs tūkstošiem pieciem simtiem dolāru, un viņš nejutās īsti labi, jo nešaubījās, ka ir aptīrīts daudzējādā ziņā, bet skaidrs, ka viņš bija darījis pareizi. Darīt pareizi bija galvenais teiciens mājā, kurā viņš uzauga. Viņa tēvs bija otrās kategorijas izmeklētājs Ņujorkas policijas departamentā laika, kad būt par izmeklētāju nozīmēja ņemt kukuļus, bet Čārlijs Kroseti neņēma kukuļus un no tā cieta līdz Serpiko atmaskošanai, kad vadība bija sākusi meklēt tīros un nesasmērējušos un atrada viņu, un paaugstināja par leitnantu, kas ir atbildīgs par Kvīnsas kriminālmeklēšanas nodaļu. Kroseti ģimenē to uztvēra par zīmi, ka tikums tiek atalgots. Šis Kroseti vēl aizvien tiecās tam ticēt, neņemot vērā visas liecības par pretējo, kas bija uzkrājušās gadu gaitā. Taču sieviete, ka gāja viņam blakus, šķiet, bija apgriezusi morālo visumu ar kājām gaisā. Jā, viņai briesmīgi bija nodarīts pāri (vai tā vismaz viņa stāstīja), bet viņa uz to atbildēja ar sava veida izmisīgu amorālumu, nostāju, ar ko viņam bija grūti samierināties. Tomēr viņš nevarēja uzskatīt Karolīnu Rolliju tikai par klaidoni. Kāpēc ne? Viņa fizioloģijas dēļ? Tāpēc, ka bija viņu iekārojis? Nē, tas arī ne, vai pareizāk — ne tikai tas. Viņam gribējās atvieglot viņas sāpes, likt pasmaidīt, atbrīvot meiteni, ko viņš saredzēja aiz nepieejamās, askētiskās grāmatu iesējējas.
Kroseti nopētīja, kā viņa soļo blakus, klusēdama, nokārtu galvu, cieši turēdama savu grāmatu ādas rulli. Nē, viņš nedomāja to izbeigt ar rokas paspiešanu pie metro un ļaut viņai atkal pazust savā noslēgtajā visumā. Viņš apstājās un pieskārās viņas plecam. Viņa pacēla skatienu, tukšu seju.
“Pagaidi,” viņš vaicāja, “ko mēs tagad darām?”
“Man jāiet pie papīra pārdevēja Bruklinā pēc sākuma un beigu lapām,” viņa drūmi atteica. “Tev nav jānāk līdzi.”
“Tas var pagaidīt. Tagad mēs aiziesim uz Citibank filiāli tepat pāri, uz kuru izrakstīts čeks manā makā, un izņemsim skaidru naudu. Tad mēs ar taksometru aizbrauksim uz Bloomie’s, kur es nopirkšu sev žaketi un bikses un varbūt itāļu ādas kurpes, un tu nopirksi kleitu, krāsainu, kaut ko vasarai un varbūt cepuri, un mēs pārģērbsimies savās jaunajās drēbēs un ar taksometru aizbrauksim uz greznu restorānu un ieturēsim ilgu, ilgu lenču ar vīnu, un pēc tam mēs — es nezinu — darīsim to, ko dara pilsētā, apstaigāsim muzejus vai mākslas galerijas vai apskatīsim veikalu vitrīnas, kamēr atkal būsim izsalkuši un iesim vakariņās, un tad es tevi ar taksometru aizvedīšu uz taviem trūcīgajiem un nelegālajiem bēniņiem un taviem diviem krēsliem, un vientulīgo gultu.”
Viņš mēģināja izprast, kas atspoguļojas viņas sejā: bailes, pārsteigums, sajūsma? Viņa sacīja: “Tas ir smieklīgi.”
“Nemaz ne. Tas ir tieši tas, kas jādara noziedzniekiem ar savu nelikumīgā ceļā iegūto laupījumu. Tu vari būt mana šīs dienas mīļākā.”
“Tu neesi noziedznieks.”
“Esmu. Es izmantoju sava darba devēja īpašumu kā savējo, iespējams, to var nosaukt par zādzību lielos apmēros, ja gribi juridisko terminu. Bet man ir vienalga. Paklausies, Karolīn, vai tu nekad nenogursti no slapstīšanās apkārt, likdama peniju pie penija, kamēr tava jaunība ar katru dienu mazliet novīst?”
“Nespēju noticēt, ka to dzirdu,” viņa atteica. “Tas izklausās pēc sliktas kinofilmas.”
“Bet tu taču neej uz kino, tad kā tu vari zināt? Nerunājot par to, tev ir pilnīga taisnība. Tieši to viņi ieliek filmās, jo grib, lai cilvēki jūt prieku, viņi grib, lai skatītāji sevi identificē ar skaistiem cilvēkiem, kas prot izklaidēties. Un tagad mēs to darīsim, mēs atdarināsim mākslu, mēs būsim paši savā filmā un redzēsim, kā tas ir īstenībā.”
Kroseti varēja redzēt, ka viņa par to domā, pārbauda, kā to darām ar nesen izmežģītu locekli, piesardzīgi, baidoties balstīties uz to ar visu smagumu. “Nē,” viņa sacīja, “un, ja nauda tev dedzina caurumu kabatā, kāpēc to visu neatdot man? Es varētu dzīvot trīs mēnešus par...”
“Nē, tas nav galvenais, Karolina. Galvenais ir beidzot pieredze, nevis apdomība, sarkanā gaļa, nevis sasodītie makaronu pusfabrikāti!” To teicis, viņš sagrāba Rolliju aiz rokas un vilka pāri 116. ielai.
“Laid vaļā manu roku!”
“Nē, ja tu nenāksi man līdzi labprātīgi, es tevi nolaupīšu. Tas tagad ir kriminālnoziegums.”
“Ja nu es kliegšu?” viņa sacīja.
“Kliedz vesela. Policija mani arestēs, un es viņiem izstāstīšu visu stāstu par vecajām grāmatām un manuskriptu, un kur tad tu būsi? Sūdos līdz ausīm tā vietā, lai, ģērbusies lieliskā jaunā kleitā, dzertu šampanieti labā restorānā. Labāk izvēlies tepat uz vietas, dārgumiņ, jo te ir banka.”
Viņš atrada kakao krāsas zīda un lina Varvatos žaketi par trīs simti piecdesmit un lina bikses, un vienkrāsainu, melnu zīda kreklu un pieskaņotas pītas itāļu kurpes, un viņa ar kliegšanu un trenkāšanu bija iedabūta puķainā Pradas kleitā ar rišām priekšpusē, pieskaņotā zīda šallē un kurpēs, pāris komplektos satriecošas La Perla apakšveļas un lielā panamas cepurē ar uzliektu malu kā angļu skolniecei, pēc kā no tūkstoš dolāriem nekas daudz nepalika pāri, un pēc tam viņi ieturēja lenču Metropolitēna muzejā un aplūkoja Velaskesa ekspozīciju un tad noklausījās pēcpusdienas koncertu Frick bibliotēkā, par kuru viņš nejauši zināja, jo mammai bija biļetes no viņas bibliotēku mafijas, ko viņa bija uzspiedusi (aizej, sarunā randiņu!). Tas bija vēl viens brīnumains gadījums, jo viņš bija nēsājis sasodītās biļetes makā divas nedēļas, negrasīdamies nekur iet, un te nu tas bija, tieši šo pēcpusdienu. Tā nu viņi aizgāja, un uzstājās Concerto Vocale ar Monteverdi sakrālās mūzikas programmu. Viņi sēdēja saliekamos krēslos un bija pacilāti dievišķajās sfērās, ciktāl to atļāva viņu garīgās attīstības apjoms.
Kroseti nebija svešinieks šajā pasaulē; māte bija parūpējusies, lai viņš neaprobežotos ar amerikāņu barbarismu, bet slepus mestie skatieni uz Karo-līnu atklāja izbrīnā sastingušu cilvēku. Vai līdz nāvei garlaikotu, viņš tiešām nevarēja pateikt, un pēc koncerta negribēja vaicāt, kurš no abiem variantiem tas bija. Bet pēc viena no ilgajiem klusēšanas brīžiem viņa sacīja: “Vai nebūtu jauki, ja pasaule tiešām būtu tāda, kādu to attēlo mūzika, vienkārši garām slīdoši skaista?” Pēc Kroseti domām, tas būtu ārkārtīgi skaisti, un viņš citēja Hemingveja vārdus, cik skaisti būtu par to domāt bez nosacījumiem.
Viņi gāja pa Medisona avēniju, un viņš panāca, ka Karolina izliekas, it kā viņa nav tikai uz laiku bagāta un izvēlas lietas no lielo modes preču veikalu skatlogiem; un, kad viņi no tā nogura, Kroseti aizvadīja viņu pa šķērsielu līdz pirmajam restorānam, jo bija pārliecināts, ka jebkura vieta, uz kuru viņi dosies, būs ideāla, un šī bija mazs boite12, kas specializējās franču lauku virtuvē. Saimniekam patika jauni cilvēki, un viņš ik pa brīdim no virtuves sūtīja viņiem izmeklētus gardumiņus nogaršošanai un ieteica vīnus, un starodams vēroja, kā viņi ēd entree, un Kroseti ievēroja, ka, lai gan viņš nesāka dziedāt ar akcentu, viss bija tieši kā “Vaukundzē un Klaidulī”. Ko viņa pat, kā izrādījās, bija redzējusi, un viņi sarunājās par to un citām Disneja ani-mācijām un filmām, kas viņam patika, un tām, ko viņš uzņems, par ko viņš nevienam nebija stāstījis, un viņa runāja par skaistām grāmatām, to estētiku, to struktūru un mistiski smalko papīra, burtu un iesējuma burvību, un, kā Rollija izteicās, viņa gribot radīt lietas, ko cilvēki turēšot rokās un mīlēšot vēl pēc tūkstoš gadiem.
Kroseti bija jāpavicina simts dolāru banknote atpakaļskata spogulī, lai taksometra šoferis piekristu aizvest viņus uz Redhūku, kaut kas, ko viņš
nekad pirms tam nebija darījis un pat nesapņoja, ka darīs, un viņi ieradās tumšajā industriālajā ielā, un, kad taksometrs bija rēkdams aizbrāzies projām ar viņa doto simtnieku, Kroseti sagrāba Karolīnu Rolliju un uzspieda sulīgu skūpstu uz viņas pēc vīna un kafijas garšojošās mutes, un viņa skūpstam atbildēja. Gluži kā kino.
Atšķirībā no kino, viņi, uzstreipuļojuši pa kāpnēm bēniņos un gultā, nerāva nost drēbes. Kroseti vienmēr to bija uzskatījis par klišejisku un nereā-listisku ainu; tādas lietas nekad nebija notikušas ne ar viņu, ne ar kādu viņam pazīstamu, kurš nebūtu piedzēries vai salietojies narkotikas. Tātad viņa filmā tas nenotiks. Tā vietā viņš dziļi nopūtās, un ari viņa nopūtās. Lēnām kāpjot augšā pa kāpnēm, Kroseti turēja Karolinas roku, it kā tā būtu kaltēts zieds. Viņi iegāja bēniņos, viņi atkal skūpstījās. Viņa atrāvās un sāka rakņāties atvilktnē. Viņa iedegs sveci, nodomāja Kroseti, un viņa iededza vienkāršu saimniecības sveci, ko rūpīgi nostiprināja uz tasītes un novietoja blakus gultai. Kroseti nekustējās. Tad Rollija paskatījās uz viņu ar sejā sastingušu mulsinoši nopietnu izteiksmi, un sveču gaismā klusēdama sāka lēnām vilkt nost jaunās drēbes, maigi tās salokot, kas bija tieši tāds skats, kādu viņš būtu uzņēmis, varbūt tikai mazliet vairāk ļaujot zilajai gaismai ieplūst no loga, un, to iedomājoties, viņš iesmējās.
Viņa vaicāja, kāpēc viņš smejas, viņš pastāstīja, un viņa lika viņam izģērb-t ies, sakot, ka tā esot daļa, ko nerāda filmās, — tajā brīdī attēls parasti izzuda. Bet pēc tam, kad viņi kopa bija gultā, Kroseti iedomājās par briesmīgo tēvoci un apmulsa, un kļuva nedrošs, līdz viņa lika lietā nagus un steidzīgi pavēlēja atbrīvot zvēru. Viņi nepiekopa drošu seksu, kas viņam šķita mazliet dīvaini; tā bija doma, ko viņš apsvēra brīdī, pirms pārstāja domāt.
Pēc tam režisors uz ilgu laiku bija izgājis. Kad viņš atgriezās, Kroseti gulēja uz muguras, juzdams, ka sviedri un citi fluīdi nožūst uz ādas, un skatījās augšup skārda griestos. Svece bija tikai collu gara. Viņam nebija nekas sakāms, un viņa prāts bija gluži tukšs: nekustīgs gaiss, balts ekrāns. Viņiem bija kameras uzstatījums, notikumu attīstība, pirmais sižeta pavērsiens (manuskripta atklāšana), otrais sižeta pavērsiens (šis neticamais vakars) un kas tagad? Kroseti nebija ne jausmas, kāds būs trešais cēliens, bet viņš sāka just bailes. Ar viņu nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis, izņemot sapņos. Viņš pasniedzās atkal viņu noglāstīt, bet Rollija saņēma viņa roku un to noskūpstīja. Viņa sacīja: “Tu nevari palikt.”
w
“Kāpēc ne? Vai tu domā pārvērsties par sikspārni?”
“Nē, bet tu nevari palikt. Es neesmu gatava... rītiem. Un visam tam. Vai tu saproti?”
“Mazliet. Nojaušu. Labi, Redhūka cikos... kur ir mans pulkstenis? Trīs un desmit minūtes naktī ar žūksni skaidras naudas un smirdot pēc bordeļa. Tas izklausās jautri.”
“Nē,” viņa sacīja. “Es tevi nomazgāšu.”
Rollija saņēma viņa roku un aizveda pie izlietnes aiz aizslietņa, aizdedza divas sveces, kas bija iestiprinātas no skārda bundžām pagatavotos sienas svečturos, un piepildīja izlietni ar karstu ūdeni. Viņa nostādīja viņu uz bieza salmu tepiķa un nomazgāja katru collu viņa auguma, lēnām, ar drāniņu un smaržīgām ziepēm. Rēc tam viņa nosusināja putas un mazgāja viņu ar tīru ūdeni, viegli pietupusics uz viena ceļgala kā galminieks prinča priekšā. Viņai bija mazas, mazliet plakanas krūtis ar lieliem, sārtiem krūšu galiem. Par spīti nakts episkajai piepūlei, viņa loceklis pie šādas apiešanās sāpīgi piebrieda. Procedūrai piemita kaut kas nedabisks, kā kādam no viņas grāmatu iesiešanas rīkiem, kas piemērots ādas nopulēšanai līdz galīgam spīdumam. Viņa pacēla skatienu un sacīja: “Tādā stāvoklī tu Redhūkā nevari trijos naktī iet laukā.”
“Nē, tas nebūtu prātīgi,” viņš atsaucās aizsmakušā balsī.
“Nu tad labi,” viņa sacīja.
Kroseti ievēroja, ka viņa to turēja pie pamatnes ar diviem pirkstiem, pārējos trīs izstiepusi kā grāfiene, malkojot tēju. Viņas tumšā galviņa kustējās šurpu turpu. Kā viņas iemācījās to darīt? Turklāt viņš prātoja arī: “Kas tu esi? Ko tu ar mani dari? Kas tagad notiks?”
BREISGERDLA VĒSTULE (6)
Tā es sāku savu dzīvi kā Tauera ložmetējnieks ar algu 105 šiliņi mēnesī; mācekļa alga, bet ubagi nevar izvēlēties. Mēs apmetāmies divās nožēlojamās istabās Fen-čērēa ielā pie Oldgeitas; ļoti nabadzīgi mēs bijām, bet man bija livreja no Taueras, tā mēs ietaupījām uz manām drānām. Viens gads tā pagāja; otrā gada ziemā pienāca liels aukstums, un mana māte saslima, un mums nebija pietiekami ogļu, lai viņu sasildītu. Man domāt, viņa turklāt bija pagurusi no bēdām. Viss bija nonācis pie šāda gala bez viņas vainas: visādā ziņā laba, prātīga, tikumīga sieviete un arī ne katoliete, kā es viņai tad vaicāju, un viņa man atteica, nē, dēls, bet es tomēr lūdzos par manu mirušo bērniņu dvēselēm un par savu vecāku dvēselēm, jo, kā mūs mācīja vecā reliģija, es esmu grēkojis, un degsim ellē par to, lai gan lūdzu Dievu, lai tā nebūtu. Tā viņa nomira mūsu Kunga 1606. gada 2. februārī un ir apglabāta Sv. Katrīnas Kolemančērčā. Tagad Tu zini, mana Nana, ka pēc tā bēdīgā laika Tu man sniedzi tik lielu mierinājumu, ka es gribēju Tevi apprecēt, bet Tavs tēvs sacīja, ka nē, nē, neviens vīrietis nevar precēties, ja viņam ir mācekļa alga, kā Tu uzturēsi manu meitu, un man nebija atbildes, un es bēdīgs aizgāju un biju bēdīgs daudzas dienas.
Tagad nāk Tomass Kīns, sakot, hei, Dik, ko tu saki par Flandriju? Jo es rīt dodos piegādāt holandiešiem Sluisā četrus karaliskos lielgabalus un arī šaut ar tiem pret spāņiem. Nāc un esi mans biedrs un palīgs: mēs ēdīsim sieru un dzersim holandiešu džinu, un aiztrieksim katoļu suņus uz elli. Es atbildu viņam, jā, Dieva dēļ, un še mana roka, un lieta ir darīta. Mums jāiet no Tauera projām naktī, jo karaliskā majestāte ir nesen noslēdzis mieru ar Spāniju, tāpēc par mums slikti padomātu, ja apbruņotu spāņu ienaidniekus. Bet daži galmā (tas bija princis Henrijs, es domāju, kas pēc tam pāragri mira) domāja, ka tas ir kauns, ja Anglija gļēvi vairās no kara ar ļauno karali Filipu, kas izdarīja tik cietsirdīgu spiedienu uz reformēto ticību. Turklāt holandieši bija samaksājuši par lielgabaliem pirms tam, tāpēc las bija ari taisnīgi, jo karalis neatdotu atpakaļ ne peniju, un tā mēs devāmies ceļā arī angļu goda dēļ.
Mēs sakrāvām lielgabalus un to ratus, gabalos sadalītus, un arī visu nepieciešamo — pulveri 500 šāvieniem, blietes, auklas, degļus u.c. — baržās un pēc tam nogādājām uz Pūli, tur jūrnieki sakrāva tos kuģa (Iroene Draeck tilpnē, kur varēja pārvadāt 6 lielgabalus un kas piederēja kapteinim Vilemam van Brilam. Tā ar labu ceļa vēju mēs aizkuģojām uz leju pa upi. Trīs dienu ceļojumā jūra bija pietiekami laba ziemas laikam, jo nebija pārāk auksts, un mēs ēdām visu svaigu: maizi un sierus, žāvētas siļķes, alu. Sluisā, plakanā, briesmīgā vietā manā skatījumā, kur viss bija no brūnganiem vai sarkaniem ķieģeļiem, darījumi veicās ļoti labi, jo spāņi pēdējos mēnešos bija ieņēmuši Ostendi, un tā bija vienīgā osta rietumu Flandrijā. Tā mēs izkrāvām lielgabalus un novietojām tos uz ratiem.
Nē, es pārāk gari stāstu par savu muļķīgo jaunību, un baidos, ka man ir pārāk maz laika. Mans ievainojums tagad sāp stiprāk nekā agrāk, un ķirurgs teic, ka tas ir slikts, un dod man divas dienas, ne vairāk.
Jā, smieklīgi. Vai es atstāju iespaidu, ka esmu slavens pilsētas izvirtulis? Tā nav taisnība. Šķiet, es katru reizi iemīlos, kas nav viens un tas pats. Jā, doktor b'reid, es kompensēju mātes mīlestības trūkumu, un jā, doktor Jung, es nespēju samierināties ar savu negatīvo animu, un jā, Tēvs, pats savas vainas dēļ esmu grēkojis, darot to, ko esmu izdarījis, un, neizdarot to, ko vajadzēja izdarīt. Un tomēr, uzstāju, tas nav tikai sekss. Man nekad nav bijušas labakas seksuālās attiecības kā tās, kas man bija ar Amēliju, bet skaidrs, ka ar to nepietika. No paša mūsu laulības sākuma man bija paradums meklēt tādas ārpusē, un kā, manuprāt, esmu jau teicis, tādu izdevību Ņujorkas pilsētā netrūkst.
Mana pašreizējā mīļākā Ingrida ir labs piemērs, un gudrs un nepacietīgs lasītājs, iespējams, domā: ak, viņš izvairās nonākt līdz Mirandai, viņš slapstās riņķī un apkārt. Tā ir taisnība un sasodīti smags jautājums. Es varu nomirt, bet pašlaik es nemirstu kā nabaga Breisgērdls, iespējams, man pieder viss laiks pasaulē.
Ingrida gandrīz divpadsmit gadus bija laimīgi precējusies ar Gāju, veiksmīgu televīzijas darbinieku un katrā ziņā dižciltīgo starp vīriešiem, tik tiešām cēlu, salīdzinot ar daudziem citiem šajā biznesā, bet kādu dienu savā piecdesmit otrajā dzīves gadā Gajs izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un sāka skūties, kad kaut kas pārsprāga viņa smadzenēs, un viņš uz vietas nomira. Nekādu simptomu, pilnīgi vesels, labs asinsspiediens, zems holesterīna līmenis, bet miris. Ingrida nākamos trīs gadus pavadīja intensīvās sērās, pēc kā viņas dabiski saulainā daba atkal izlauzās uz āru, un viņa nolēma turpināt dzīvi. Šo triju gadu laikā viņa nebija piedalījusies saviesīgajā dzīvē, bet tagad pieņēma ielūgumu uz vienu no tiem anonīmajiem balvu pasniegšanas vai labdarības pasākumiem, kas dod iespēju bagātajiem saieties ar radošajiem un tādējādi ienest kaut ko no dievišķās iedvesmas savās izžuvušajās dzīvēs.
Viņa devās uz spa un sakopās, lika salonā apgriezt matus pēc tā brīža jaunākās modes, nopirka jaunu tērpu un izgāja sabiedrībā.
Viņai ir tik jauka āriene: tikko četrdesmit gadu veca, diezgan gara auguma, varbūt pārāk tukla, lai dejotu augstākajā līmenī, tāpēc viņa agri bija pārgājusi uz horeogrāfiju. Viņas mati ir puiciski īsi un gaiši brūni, ļoti kupli, un viņai ir tās iegarenās, pelēkās vilka acis. Arī satriecoša, plata mute ar apakšlūpu, kas mazliet garāka par augšlūpu, un man tas šķiet visai pievilcīgi. Un dejotājas augums. Es arī biju viesībās, kā jau bagātais, kam nepieciešama maza atelpa no ikdienas lietām, un tiklīdz es viņu ieraudzīju, es satvēru sava partnera Šellija Grosbarta roku — viņš pazīst visus mūzikas biznesā — un vaicāju, kas viņa tāda ir. Šellijam brīdi bija jādomā, pirms viņš sacīja: “Jēzus, tā izskatās pēc Ingridas Kenedijas. Es domāju, ka viņa ir mirusi.” Viņš mūs iepazīstināja. Mēs tērzējām par deju un intelektuālo īpašumu, un mums tiešām bija aizraujoša saruna par to, kādā mērā autortiesības aizsargā deju. Man viņa šķita inteliģenta un amizanta, droši vien es viņai arī.
Vēlāk vakarā mēs abi bijām iztukšojuši to, kas, manuprāt, bija divu Krug pudeļu lielākā daļa, kad viņa notvēra mani ar savām iegarenajām, pelēkajām acīm un vaicāja, vai var uzdot personīgu jautājumu. Es teicu, ka var, un viņa vaicāja: “Vai tev patīk mīlēties ar sievietēm?”
Es atteicu, ja ir atbilstoša otrā puse, tad diezgan labi patīk.
“Labi,” viņa sacīja, “Man īstenībā nav bijis seksa, kopš pirms trim gadiem nomira mans vīrs, un tu liecies visai jauks; man pēdējā laikā uznāk neticami karsta gribēšana, un, šķiet, masturbēšana neko nelīdz.”
Es atbildēju, ka man ari nelīdz.
Un viņa sacīja: “Tad, ja tev nav STS?...” Es apstiprināju, ka nav, un viņa turpināja: “Es dzīvoju Territaunā, bet vienmēr rezervēju numuru, kad ierodos uz šādiem pasākumiem, lai nav jābrauc mājās dzērumā, bet šovakar es cerēju sastapt puslīdz piedienīgu vīrieti, kuru varētu uzvest augšā numurā.”
Jā, viņa bija piedzērusies, bet ne tik ļoti, lai tas atbaidītu. Bez tālākas apspriešanas izslīdējām no deju zāles un iekāpām liftā. Viņa bija smējēja, un smiekli, pēc manas pieredzes, ir retākās orgasma skaņas. Ne tās pretīgās kā “Trīs komiķos”, bet zvārgulīšu glisando, kaut kas starp skaņu, kas izlaužas, sasitot elkoņa kaulu, un mazas kutinātas meitenītes histērisko līksmību. Pie tā mazliet jāpierod, bet skaņa sagādā patiesu sajūsmu, it kā tu būtu kopā ar īstu draugu, nevis iesaistījies vēl vienā drūmā sadursmē karā starp dzimumiem.
Tā tas sakās. Mums ar Ingridu ir maz kopīga. Lielākoties mēs runājam par saviem bijušajiem laulātiem draugiem, un reizēm šis sesijas beidzas ar asarām. Agrāk man vienlaikus mēdza būt vairākas Ingridas, bet vairs ne. Domāju, to neizraisīja kāds piepešs uzticības impulss, bet gan vienkārši pagurums. Daži vīrieši (un, šķiet, Mikijs Hāss ir viens no viņiem) gūst sajūsmu, uzturot krāpšanas tiklu, izspēlējot vienu sievieti pret otru, izprovocējot operas ainas un tā tālāk, bet ne es. Es pat neesmu piedienīgs izvirtulis. Es vienkārši nespēju pretoties, un, lai gan ir tradicionāli pieņemts, ka vīrietis ir tas, kurš dzenas pakaļ un aplido, es tā vis neteiktu. Iepriekš minētais stāstiņš par mani un Ingridu nav nekas unikāls, pat ne neparasts. Viņas skatās uz tevi, izsaka piezīmes, viņas tur savus augumus noteiktā pozā, un, iespējams, pastāv ari slepeni feromoni, katrā ziņā par iespēju dabūt tiek paziņots, un vīrietis saka: “Ak, kāpēc ne?” Vismaz es katrā gadījumā tā daru.
Vienīgā īstā pavešanas kampaņa, ko esmu veicis, bija vērsta pret manu sievu Amēliju, dzimušu Fannenštileri, un man būs jāpastāsta arī par to, pirms turpināt stāstu par Mirandu.
(Izliecieties, ka laiks tagad tiek apturēts, mēs ar Mirandu joprojām esam paneļiem klātajā bibliotēkas istabā, mūsu plaukstas saskaras, elektrība plūst kā I lūvera aizsprostā, feromoni tiecas augšup pa visām slīdīgajām virsmām...)
Tātad — mana pirmā darba vieta pēc juridiskās skolas absolvēšanas, kur strādāju par palīgu Sobel 'Ietinis Carrey kompānijā, kas atradās finanšu rajonā uz Bīverstrltas. Firmai piederēja pieticīga firmas zīmju un autortiesību prakse, bet ikviens toreiz varēja redzēt — tas bija pirms kādiem gadiem divdesmit —, ka intelektuālajam īpašumam ir nākotne, un es strādāju nenogurstoši, kā parasti strādā jaunie palīgi. Tas bija seksuālās revolūcijas ziedu laikos, pirmā reize jaunākajā vēsturē, kad jebkurš normas robežās labi veidots jauneklis varēja dabūt seksu ad lib13 ar citām sievietēm, ne tikai prostitūtām un kurtizānēm, un, dzenoties pakaļ šim saldajām šausmām, es gandrīz katru nakti devos uz vienu no vairākiem saloniem (gaļas tirgu, kā tos uzjautrinoties dēvēja) īstvilidžā un tālāk uz nomali, lai turpinātu atriebties meitenēm.
Kādu sestdienas rītu, paģirains un atrāvies no iepriekšējā vakara gaļas tirgus iekarojuma, gāju uz biroju pabeigt kādu darbu, ko biju atlicis, lai labi ātri varētu sākt ierasto piektdienas vakara uzdzīvi. Biju firmas bibliotēkā,
gluži viens birojā, kad izdzirdēju attālu klauvēšanu, kas, kā drīz vien noteicu, skanēja no biroja slēgto ārdurvju puses. Nonācis pie durvīm, atradu jaunu sievieti stāvam tukšajā gaiteni. Pazinu viņu kā Barron&Schmidt— finanšu grupas, kas arī atradās četrpadsmitajā stāvā, — darbinieci. Bieži vien bijām kopā braukuši liftā; es — apdullis no nakts pārmērībām, viņa klusa un akurāti noslēgusies, bet tādu izteiksmi sejā, kas atsit vīriešu skatienus gandrīz tikpat labi kā patanu burkas14.
Jaunā sieviete stādījās priekšā un sacīja, ka esot aizcirtušās kabineta durvis un pati palikusi ārpusē. Varēju redzēt, ka viņa tādēļ jutās bezgala neērti, it sevišķi tāpēc, ka neveiksmes cēlonis bija iešana uz tualeti. Stāstot par ķezu, viņas vaigos bija parādījušies apburoši sārti plankumiņi. Viņai bija skaisti, blondi mati, kas mazās bizītēs bija saņemti ap ausīm, atgādinot par Pepiju Garzeķi, un kājās balti džinsi un melns Kraftwerk T krekls, kura tekstu ar melnajiem burtiem jauki izkropļoja viņas skaistās smailās krūtis, — sestdienas ietērps visai atšķīrās no pieklājīgajiem un neizteiksmīgajiem kostīmiem, ko sieviete vienmēr valkāja darbā. Viņas acis bija nedabiski lielas, lai neteiktu — izvalbītas, mute — mazs, sārts pumpuriņš. Viņa izskatījās apmēram septiņpadsmit, bet bija (kā vēlāk noskaidroju) gandrīz divdesmit sešus gadus veca. Jaunā dāma bija kādas piecas collas īsāka nekā es, kas sievietei ir daudz, un apveltīta ar sportisku augumu (ziemas sporta veidi, kā es arī uzzināju, — viņa bija no Šveices), ar slaidu vidukli un kājām, kas šķita augam no zoda.
Es ieaicināju viņu savā birojā, un viņa piezvanīja ēkas administrācijai, kas apsolīja kādu atsūtīt, bet tikai pēc kāda laika. Viņa bija nonākusi patiesās sprukās, jo visa viņas nauda un dokumenti bija ieslēgti mistera Šmita birojā. Sieviete bija viņa privātā sekretāre un mācījās starptautisko finanšu biznesu. Vai viņai patīk starptautiskās finanses? Nē, pēc viņas domām, tās bija muļķīgas. Viņa nespēja iedegties par naudu. Nauda ir nepieciešama, briesmīgi ir būt nabadzīgam, bet, ja tā padomā, ir kaut kas neveselīgs vēlmē iegūt vienmēr vairāk un vairāk, un vairāk. Tas reizēm ir gandrīz vai grēcīgi, viņa sacīja un jauki sarauca degunu. Viņa vaicāja man, ko es daru firmā, un es pastāstīju un piebildu, ka, manuprāt, no manis nekad neiznāks labs intelektuālā īpašuma advokāts, jo vairākums lietu man šķiet lielā mērā stulbas un patiesībā neattiecas uz patieso intelektuālā īpašuma likumdošanu, kas raugās, lai radošs akts tiktu atalgots un līdz ar to lielākā daļa naudas tiktu radītājam. Diemžēl es pastāstīju, tas reti kad tā bija, patiesībā drīzāk notika pretējais. Nu, viņa sacīja, jums tas jālabo.
Un viņa to teica ar tādu pārliecību — pirmkārt, pieņemot, ka labot ir iespējams, un, otrkārt, pieņemot, ka es esmu īstais cilvēks šim uzdevumam, — ka es biju pārsteigts. Iespējams, es iepletu acis. Viņa pasmaidīja: gaisma piepildīja drūmo telpu un drūmo vietu manā galvā. Es sajutu nepazīstamu sasprindzinājumu. Lai atgūtos, pavaicāju, vai viņa pati kādreiz bijusi patiesi grēcīga. Viņa sacīja, ka esot mēģinājusi, jo visi apgalvo, ka tas esot tik jautri, bet tas nemaz nebija jautri, drīzāk palika slikti, un viņa nevarot ciest, ka viņu baksta nepazīstami vīrieši.
Baksta? Es apšaubīju vārdu. Maza idiomātiska pārteikšanās, viņa bija domājusi — aiztiek. Lai vai kā, tas viņu bija atvedis no garlaicīgās, vecās Cīri-hes uz nebēdnīgo Ņujorku. Viņas ģimene bija ticīgi katoļi, un viņa arī, tā viņa domāja, bet sieviete ilgojās, lai viņas dzīvē būtu mazliet vairāk spara. Vai tas ir pareizi? Spars?
Ir, es apliecināju. Un pavēstīju, ka šodien ir viņas laimīgā diena, jo es visādā ziņā biju starp grēcīgākajiem vīriešiem Ņujorkā un ar prieku izvadātu viņu starp paklīdušajiem viņu zaņķos, lai viņa tiktu pie spara bez bakstīšanas. )a vien viņa to nevēlētos, kas, protams, bija mans grēcīgais plāns, bet toreiz es to skaļi neteicu. Viņas acis iemirdzējās, un sejā atkal parādījās tas smaids. Labestības viļņi atsitās pret manu drūmo pieri.
Tā sākās mans pirmais randiņš ar Amēliju. Ēkas administrators nesteidzās ierasties birojā, par ko es viņu svētīju no visas sirds, un mēs šo laika sprīdi izmantojām, runājoties par vienīgo, kas, kā atklājām (ievērojami!), mums ir kopīgs — mēs abi bijām olimpieši. Viņa bija sacentusies (kalnu slēpošanā) par olimpisko zeltu Saporo, kur pārstāvēja Šveici. Un par mūsu ģimenēm, vai pareizāk, par viņas ģimeni, kas atgādināja kaut ko no Heidi15. (Vēlāk, kad
Amčlija dabūja atpakaļ savu somu, viņa man parādīja attēlus, kuros bija redzami vidusšķiras šveicieši krāsainās jakās kalnu nogāzēs, šveiciešu kotedžas priekšā, ēdam fondī. Nē, meli, neviens neēda fondī, bet viņi tiešām ēd fondi, un mūsu laulības laikā esmu daudz to ēdis). Nebiju aptvēris, ka ir katoļu šveicieši, jo mazā kalnu republika man saistījās ar drūmo, veco Kal-vinu, bet, protams, te ir pāvesta Šveices gvarde, kas tiešām ir šveicieši, un Aurēlijas mātes brālis bija viens no viņiem. Fannenštīleri bija ļoti hoch. Un ko tu vari pastāstīt par savu ģimeni, Džeik?
Patiešām, ko? Māte ap to laiku jau mirusi, tētiņš “ceļoja”, brālis studēja Eiropā (es šeit mazliet salielījos), māsa... domāju sameloties, bet es nekad nevaru izsekot saviem meliem (personīgajā dzīvē, es domāju, jo kā advokāts esmu, protams, ļoti kompetents melis), tāpēc sacīju, ka mana māsa ir Mirija Delevjē. Tajā laikā Ņujorkā vajadzēja būt vairāk vai mazāk aklam, lai nezinātu, kas viņa ir, vai arī būt pilnīgi nezinošam par popkultūru. “Modele,” es piebildu, redzot viņas tukšo skatienu. Pavaicāju, vai viņa ir jebkad dzirdējusi par Šerilu Tigsu, Lorēnu Hatoni vai Dženisu Dikinsoni*. Viņa gribēja zināt, vai tās arī ir manas māsas. Nekad ne pirms, ne pēc tam neesmu saticis cilvēku, kuru tik maz interesē slavenības. Amēlija tik tiešām nebija no šīs pasaules. Man to vajadzēja uztvert kā brīdinājuma signālu, bet es neuztvēru.
Šajā brīdī ieradās ēkas darbinieks un atvēra viņas biroju, un pēc tam, kad viņa bija apdarījusi vēl šādus tādus sīkumus, mēs devāmies projām. Tajā laikā man piederēja BMW R70 motocikls, ar kuru es braucu uz un no darba gandrīz jebkuros laika apstākļos. Viņa uzkāpa uz pakaļējā sēdekļa, es iedarbināju braucamo. Viņa vieglītēm aplika rokas man ap vidukli.
Vai ir kaut kas vēl labāks par braukšanu ar jaudīgu motociklu un meiteni aizmugurē, kuras ciskas spiežas pie taviem gurniem, viņas krūtis kā divi silti ovāli kļaujas pie tavas muguras, kuru spiedienu tu vari neuzkrītoši palielināt, piebremzējot mazliet stiprāk, nekā prasa braukšanas apstākļi? Ja ir, man nekad nekas tāds nav gadījies. Es aizvedu viņu uz Vienības laukumu, kur tajā sezonā veselu ēkas sienu klāja alkohola reklāma ar gaišmatainu sievieti piekļāvīgā melnā vakarkleitā. Es apstājos un norādīju uz reklāmu. Tā ir mana māsa. Amēlija sāka smieties un norādīja uz citu reklāmu, kurā bija redzams jauns puisis džinsos ar kailām krūtīm. Mans brālis, viņa sacīja un atkal smējās. Mazliet sašļucis, bet saglabādams pieklājību, braucu tālāk. Biju daudzas ieguvis, būdams savas māsas brālis, tik ļoti daudzi pilsētā kāro kaut pēc netiešas tuvības ar slavenībām, un atrasties kopā ar kādu, kam tas viss pilnīgi neko nenozīmē, mazliet uzbudināja.
Es izmaksāju viņai maltīti karībiešu restorānā, ko apmeklēja augsta ranga brašuļi ar savām skaistulēm, gaisā skanēja skaļa salsas mūzika, un tas bija uzlādēts ar aizturētu agresiju. Tad mēs apbraukājām dažādus lētus nakts un mūzikas klubus, tādus, kur tualetēs tirgoja narkotikas un kroga aizmugurē varēja dabūt orālo seksu. Es nebiju pietiekami slavens, lai iekļūtu dažos no tiem, bet Mirijas vārds un fakts, ka no svarcelšanas nodarbībām es pazinu daudzus ārā metējus, līdzēja iekļūt visur, turklāt vēl iespaidīga sieviete man pie rokas. Viņa izrādījās satriecoša dejotāja, tolaik es arī nedejoju slikti, bet viņa mani pārdejoja. Cilvēki raudzījās uz viņu ar īpatnēju sejas izteiksmi, ko es nevarēju gluži izskaidrot, — ar nicinājumu, ilgošanos? Varbūt nolemtie vēroja glābtos? Varu derēt, ka pusi laika tāda izteiksme bija arī manā sejā.
Vārdu sakot, aizvedu Amēliju atpakaļ uz viņas mājām, īrētu kooperatīvo dzīvokli Pirmajā ielā pie Septiņdesmit astotās, un sev par milzīgu pārsteigumu un vilšanos saņēmu možu šveiciešu rokasspiedienu un šķīstu buču uz vaiga. Tas pats otrajā tikšanās reizē, tas pats trešajā. Pēc tam nedaudz vieglas maigošanās, bet viņa, kā mēs mēdzām teikt, nepazaudēja galvu. Viņa sacīja, ka skolā esot bijis kāds zēns, ar kuru viņa gulējusi, un šis zēns salauzis viņas sirdi, un tad viņa sapratusi, ka nav tāda kā citas pazīstamās meitenes, nedz arī tās, ko rādīja filmās, viņa nevarēja ciest seksu bez pieķeršanās, viņa nepiekrita visam, ko sacīja Baznīca, bet domāja, ka šajā ziņā Baznīcai ir taisnība, un kopš tā laika dzīvoja pilnīgā celibātā. Gaidot misteru īsto? — es pavaicāju, un viņa, neliekoties zinis par manu ironiju, atbildēja: jā. Sī saruna, starp citu, notika kādā bēdīgi slavenā klubā, kurš praktiski bija baciļu audzētava seksuāli transmisīvajām slimībām.
Tajā savas dzīves periodā, man jāpiebilst, es izklaidēju vismaz četras sievietes, visas piemīlīgas, visas seksuāli dabūjamas, un tagad es nevaru atcerēties viņu vārdus un sejas, tik ļoti Amēlija bija pārņēmusi manu erotisko dzīvi. Un es vienmēr esmu bijis ārkārtīgi nevērīgs pret to, ka manas meitenes zina
par citām, tas viss bija pēc seksuālās revolūcijas, un tāpat es izturējos ari pret Amēliju un biju pārsteigts, ka viņa man sacīja, ja gribu arī turpmāk būt kopā ar viņu, man tas jāpārtrauc, un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka es pārtraucu. Es piezvanīju visām savām toreizējām dāmām citai pēc citas un, tā sakot, dāvāju atvadu skūpstus.
Tāpēc ka — un tas ir galvenais šajā garajā ekskursā — būt kopā ar Amēliju bija labāk par seksu. Tā bija mistika. Tas bija tā, it kā tu atbalstītos uz saules stara, un stars tevi balstītu. Krāsas bija košākas, mūzika kārdinošāka, viss kustējās lēni, eleganti — kā senas karaliskās ģimenes lielais uznāciens, ko glāsta smaržīgs rietumu vējš. Mēness manai acij nešķita kā liela pica, bet kaut kas tāls, visas dziesmas kļuva patiesas.
Beigu beigās es viņu pavedināju mūžsenā un godājamā veidā: tajā ziemā mēs apprecējāmies Cīrihes Lībfrauenkirhē, klātesot viņas lielajai un ļoti pareizajai ģimenei, tētim baņķierim un māmiņai lingvistikas profesorei, un sešiem brāļiem un māsām, visiem gaišmatainiem un ar rozā vaigiem, un neviens no viņiem nedomāja, ka viņa apprecējusies veiksmīgi, bet visi bija tik pieklājīgi un korekti, cik vien iespējams. Mana māsa un brālis arī ieradās. Mirijai tieši tobrīd gadījās būt Parīzē uz modes fotosesiju, un viņa ieradās ar savu bagāto vīru narkomānu Armandu Etjēnu Pikotu Delevjē, un Pols atbrauca no studijām Itālijā, tā ka tas bija ērti. Varbūt viņi būtu ieradušies arī, ja tā nebūtu, bet par to es tolaik nebiju pārliecināts. Tētiņš nebija aicināts un neieradās. Patiesībā viss bija kā miglā tīts, kā, manuprāt, kāzas vienmēr šķiet galvenajiem vaininiekiem. Vienīgais, ko atceros, — Pols cieši sagrābj mani aiz rokas virs elkoņa un saka: “Tā ir vērtība, mazais, nepazaudē.” Un ka Mirija raudāja un, cik varēju spriest, nebija neko salietojusies visa notikuma laika.
Kāzu ceļojumā devāmies uz Cermatu un apmetāmies ģimenes kotedžā un slēpojām. Jeb, pareizāk sakot, Amēlija slēpoja. Es galvenokārt kritu un vēroju, kā viņa lepni aizslīd lejā pa trasi, un pēc tam piedalījos tajā, kas bija toreiz un vēl aizvien paliek satriecošākais seksuālais piedzīvojums manā mūžā. Kalliopes orgasms.16 Viņa dūdoja līdzīgi dūjām, gandrīz no paša sākuma gluži
kā tās, izgrūžot sajūsminātus uohh, uohh, uohh un spējot radīt gandrīz epi-leptisku kreščendo, kurā Laiks gluži vai apstājās, kā tam jānotiek debesīs, tā bija esamība ārpus laika. Dabiski, pēc sešiem mēnešiem, ka jau teicu, biju sācis atkal gulēt ar citām, lai gan spēju to noslēpt gadiem ilgi, gudri izmantojot Amēlijas nespēju domāt par kādu slikti. Nekāda attaisnojuma, ser: tas skaidri un nepārprotami bija ļauni, tik ļauni kā melna nakts. Es tiešām visu pazaudēju, kā bija baidījies Pols, kāzu dienā sagrābdams manu roku tik cieši, ka atstāja uz tās zilumu.
Un sagrāvis paradīzi, es gadiem ilgojos tajā atgriezties (dabiski, bez nepieciešamības kaut ko nopietni grozīt savā garīgajā stāvoklī) un loloju ilgas pēc jaunas un svaigas Amēlijas, bet šoreiz ne gluži tik labas, bet pēc tādas, kas vairāk līdzinātos man, tomēr nebūtu pārāk līdzīga man, ja saprotat, ko es domāju, bet ar to pašu enerģijas lādiņu un bez neciešamās vainas nastas, ko es ienesu attiecībās ar savu sievu. Tādēļ esmu uzrakstījis šo garo ekskursu, lai būtu skaidrs, kas notika Brūka Rasela Astora lasītavā. Jauns sākums, un te viņa bija ar savām sīkajām blondajām bizītēm un Amēlijas sejas izteiksmi, un spieda manu roku, bet pieskāriens vien tai lika iekņudēties un izraisīja zosādu.
Es pavaicāju, ko viņa dara, un viņa norādīja uz biezu sējumu, kas atvērts gulēja uz rakstāmgalda. Kaut kas, ko tēvocis gribēja, lai es izpētu, — ģimenes vēsture. Es pievērsu uzmanību krēsliem, un mēs apsēdāmies. Tā bija bibliotēka, tāpēc mums vajadzēja runāt klusi, un, tā kā tā bija jādara, man bija jāpieliecas viņai tuvāk, nekā būtu bijis nepieciešams parastā sarunā. Viņa lietoja vieglas ziedu smaržas.
“Es saprotu, jums arī ir akadēmiskā izglītība?”
“Nē, es Toronto strādāju izglītības ministrijā. $i vairāk ir blakus nodarbe, arī lai izpalīdzētu.”
“Bet viņš ir miris.”
“Jā. Es domāju, ka varētu pabeigt darbu un sarunāt pēcnāves publikāciju. Domāju, ka viņam tas būtu paticis”.
“Tātad jūs bijāt tuvi?”
“Jā.”
“Lai gan jūs šķīra okeāni?”
“Jā.” Tad mazliet nepacietīgi, nedaudz saraucot skaisto, augsto pieri: “Tēvocis Endrū ieņēma ļoti svarīgu vietu manā dzīvē, mister Miškin. Tēvs
pameta manu mammu, kad man bija četri gadi, atstājot mūs ļoti nestabilā finansiālā situācijā. Viņš savā ziņā bija trakulis un nebūt nevēlējās kļūt par tēvu. Viņš tagad ir miris, tāpat kā mana māte. Tostarp tēvocis Kndrū maksāja par manu izglītību, praktiski katru vasaras brīvlaiku, sākot no astoņu gadu vecuma, es pavadīju pie viņa Anglijā un... ak Dievs, kāpēc es jums to visu stāstu? Droši vien neesmu pilnībā atguvusies no šoka par to, kas ar viņu noticis. Piedodiet. Nebiju domājusi neko tādu klāstīt.”
“Viss ir pareizi,” es sacīju. “Tuva radinieka zaudēšana vardarbīgā nāvē var atstāt postošu iespaidu.”
“Izklausās, ka jūs runājat no savas pieredzes.”
“Jā,” es sacīju, bet tonī, kas nevedināja uz tālāku iztaujāšanu. Mainot sarunas tematu, vaicāju: “Cik ilgi jūs jau esat pilsētā?”
“Toronto?”
“Nē, šeit. Atvainojos — kad ņujorkieši saka “pilsēta”, viņi vienmēr domā Manhetenas salu.”
Pie šiem vārdiem viņa pasmaidīja, māsu pirmo kopīgo smaidu. “Kopš pirmdienas. Divas dienas.”
“Viesnīcā, vai ne?”
“Jā, Marquis Astotajā avēnijā. Es biju domājusi apmesties tēvoča Endrū numurā, bet to liedz juridiski sarežģījumi. Tā vēl aizvien ir nozieguma vieta, un viņi neatdod neko no viņa lietām, lai gan profesors Hāss ļoti laipni ļāva man izskatīt viņa kabinetu un paņemt dažas viņa personīgās mantas.”
“Vai jums tur ir ērti?” Dievs vien zina, ko es biju domājis, par to runājot. Droši vien vienkārši gribēju, lai viņa turpina runāt, paildzināt brīdi. Smieklīgi, kā jau saku, bet godīga stāsta labad...
Viņa atbildēja: “Nu, atklāti runājot, numurs ir visai riebīgs. Tam it kā jābūt lētam, bet lēts Ņujorkā ir vairāk, nekā es varu atļauties, sevišķi ar Kanādas dolāriem.”
“Jūs esat tikusies ar policiju?”
“Jā. Vakar. Es domāju, ka man būs jāidentificē līķis, kā to dara televīzijā, bet tas jau bija izdarīts. Viņi uzdeva man dažus jautājumus, tiešām, visai briesmīgus jautājumus.”
“Policijas teorija, ka viņš nogalināts kaut kāda geju seksuālā rituāla laikā?” “Jā, bet — mans Dievs! — un es viņiem to pateicu — tēvocis Endrū nemaz nebija tāds. Viņš neslēpa savu, hm, romantisko orientāciju, bet viņš
bija uzticīgs Ollijam. Ollijs ir pasniedzējs Oksfordā. Kopā viņi bija kā vecs laulāts pāris.” Jaunās sievietes tonis spēji mainījās, un viņa pavaicāja: “Kā jums šķiet, vai mēs šodien varēsim pabeigt mūsu darījumu?”
“Mūsu darījums ir?...”
“Tēvoča Endrū manuskripts.”
Ak, tas! Es pavaicāju, ko viņa par to zina.
“Viņš man daudz nestāstīja, tikai to, ka tas ir Džeimsa I laika manuskripts. Viņš par to samaksāja vairākus tūkstošus dolāru, bet domāja, ka tas varētu būt daudz vērtīgāks, ja pārbaudītu dažas lietas.”
“Piemēram, kādas?”
“Es nezinu, viņš neteica.” Viņa atkal burvīgi sarauca pieri. “Un atklāti runājot, es nezinu, kāda tur varētu būt jūsu darīšana. Tas ir mans īpašums.” “Patiesībā, cienītā Kelloga,” es attraucu mazliet oficiālā tonī, “tas ir valsts īpašums. Lai jūs uz to varētu pretendēt, jums jāpierāda gan to, ka esat tā, par ko uzdodaties, gan to, ka esat vienīgā likumīgā Endrū Balstroda mantiniece. Lai tas notiktu, jums jāuzrāda testaments un jāliek to apstiprināt Ņujorkas apgabala tiesai. Tikai tad testamenta izpildītājs būs pilnvarots man prasīt, lai nododu mantojumu jums.”
“Ak, šausmas! Vai tas prasīs daudz laika?”
“Varbūt. Ja testaments ir kļūdains vai tiek apstrīdēts, var paiet nedēļas, mēneši, pat gadi, kamēr nokārto mantojuma lietas. Kā Dikensā.”
Pie šiem vārdiem viņa izmisusi iekliedzās, iekoda lūpā un aizklāja ar rokām seju. Bibliotekārs pie reģistrācijas galda nosodoši uz mums paskatījās.
“Es nevaru tik ilgi gaidīt,” viņa ievaimanājās. “Es varēju dabūt brīvas tikai šīs dažas dienas. Pirmdien man jābūt atpakaļ Toronto, un es nevaru atļauties apmesties viesnīcā. Un...” Sājā vietā viņa apklusa un nolaida skatienu, kā tad, kad grasāmies kaut ko atklāt, ko labāk būtu neatklāt. Tas ir interesanti. Es nodomāju, ka varbūt daļēji tāpēc viņa negribēja nākt uz manu biroju. Nolēmu painteresēties šajā virzienā.
“Un?...”
“Nekas.” Slikta mele, es nodomāju, vērodams tikko jaušamo piesarkumu zem zoda.
“Nu, es domāju, ka ir gan kaut kas. Jūs lūdzat tikšanos ar mani vientulīgā vietā, jūs bažīgi skatāties uz durvīm, it kā gaidītu, ka kāds pa tām iebrāzīsies, un tagad šķiet, ka jūs kaut ko slēpjat. Tam visam klāt vēl fakts, ka jūsu
tēvocis mira noslēpumainos, pat biedējošos apstākļos, turklāt jūs atstājat iespaidu kā sieviete, kurai ir kāda problēma. Kā sieviete, kurai, uzdrīkstēšos būt pārdrošs, ir nepieciešams...”
“Advokāts? Vai jūs brīvprātīgi piesakāties?” Aizdomīgi.
“Nebūt ne. Jums nepieciešams mantojuma advokāts, kas jums palīdz iziet testamenta apstiprinājumu. Es neesmu tāda veida advokāts, bet manā firmā ir daži labi speciālisti, kas var noderēt. Es domāju pieteikties kā draugs.”
“Jūs domājat, man ir vajadzīgs draugs?”
“To pasakiet jūs. Es pieņemu, ka jūs man tuvojāties sakarā ar manuskriptu un ka tāpēc esat uztraukusies.”
Viņa tik enerģiski pamāja, ka bizītcs palēcās gaisā. Burvīgi!
“)ā. Kāds man piezvanīja tūlīt pēc tam, kad bija zvanījusi policija un pateikusi, ka tēvocis Endrū ir miris. Tas bija vīrietis ar zemu balsi un akcentu.” “Angļu akcentu?”
“Nē, drīzāk slāvu vai Tuvo Austrumu. Es, var teikt, sakliedzu uz viņu, jo biju tik apbēdināta, es tikko biju uzzinājusi, ka tēvocis Endrū ir miris, un te uzrodas tas plēsoņa. Es noliku klausuli, un viņš tūlīt pat atzvanīja, un viņa tonis bija... es domāju, būs muļķīgi sacīt “draudīgs”, bet tā es jutos. Viņš piedāvāja man piecdesmit tūkstošus Kanādas dolāru par dokumentiem, un es sacīju, ka padomāšu par to. Viņu atbilde neapmierināja, un viņš sacīja kaut ko, es neatceros precīzus vārdus, bet kaut ko, ka man visādā ziņā būtu pats labākais piekrist šiem noteikumiem. Tie bija kā vārdi no “Krusttēva” par piedāvājumu, no kura nevar atteikties, un tas bija tik nereāli, ka es gandrīz iesmējos. Tad, pēc tam kad biju nonākusi Marquis, man piezvanīja atkal, tā pati balss. Kā viņi zināja, ka esmu tur? Neviens mājās nezināja, kur es apmetos.”
“Nav otrās pusītes?” Slēpta cerība.
“Nē. Un birojā ir mans mobilā tālruņa numurs. Lai kā, kad šorīt izgāju no viesnīcas, kvartālu tālāk stāvēja liels džips, melns, ar tonētiem logiem, un pie tā atbalstījies bija vīrietis, ar apaļu galvu un saulesbrillēm. Pagājusi viņam garām, es atskatījos, un viņš lūkojās uz mani un patiešām briesmīgi pasmaidīja, un pēc tam iesēdās mašīnā, un es ar autobusu atbraucu uz šejieni, un, kad nonācu līdz bibliotēkai, mašīna atkal bija priekšā.”
“Tas dara raizes.”
“ļā,” viņa pēc pauzes sacīja, un viņas balss mazliet drebēja.
“Klausieties,” es sacīju, “pieņemsim, ka policija kļūdījās par jūsu tēvoča nāvi, kā jūs liekat saprast, un ka viņš bija noslepkavots. Noslepkavots šī, hmm, dokumenta dēļ. Melodramatiski, jā, bet droši vien tādas lietas šad un tad notiek. Tātad, pieņemsim uz mirkli, ka šis priekšmets kaut kādu iemeslu dēļ ir ārkārtīgi vērtīgs, daudz vērtīgāks par piecdesmit tūkstošiem Kanādas dolāru, un ka noziedznieki kaut kādā veidā par to ir uzzinājuši un mēģina iegūt ar jebkādiem līdzekļiem. Vai tas izklausās ticami?”
Viņa lēnām pamāja. Man šķita, redzu, ka viņa nodreb, un gribēju viņu apskaut, bet neatļāvos.
“Briesmīgi, tomēr jā,” viņa atbildēja, “bet nevaru iedomāties, kas tas varētu būt. Es domāju, tas vērtīgais. Tēvocis Endrū sacīja, ka esot samaksājis par to dažus tūkstošus, un, iespējams, apmēram tik tas ari maksā. Kāpēc citādi pārdevējs to būtu pārdevis? Un, ja kaut kāda iemesla dēļ tas ir izrādījies vērtīgāks, kāpēc lai būtu iesaistījušies noziedznieki?”
“Tas, protams, ir jautājums, bet es nojaušu, ka vērtīgs nav vis pats dokuments, bet tas, kas tur ir pastāstīts. Vai tēvocis stāstīja kaut ko par to?”
“Nē. Cik man zināms, tā ir kaut kāda karaļa Džeimsa laika vēstule, kam ir tīri akadēmiska nozīme. Viņš par to tiešām bija sajūsmā un pagājušajā vasarā speciāli devās uz Angliju, lai pārbaudītu dažas ar to saistītas lietas, bet viņš nelika saprast, ka vēstulei būtu kāda vērtība, nu, naudas izteiksmē. Vai viņš jums stāstīja, kas par lietu? Es domāju, kas tas ir par materiālu.” “Jā, viņš apgalvoja, ka tas ir īsts Šekspīra parakstīts manuskripts, bet baidos, ka viņa optimisms varētu būt pāragrs. Vēlāk es runāju ar Mikiju Hāsu, un viņš sprieda, ka tas ir maz ticams un ka jūsu tēvocis, šķiet, visai izmisīgi gribēja atgūt savu stāvokli.”
“Jā, patiešām, tāds viņš bija kopš skandāla. Jūs par to zināt?”
“Esmu iepazinies ar faktiem, jā. Bet viņš droši vien apzinājās šo noziedzīgo interesi, jo atstāja sasodīto manuskriptu manā glabāšanā. Droši vien viņam radās aizdomas par iespējamu uzbrukumu, un viņš negribēja pieļaut, ka dokumentu atņem. Tātad... tālāk, pirmais solis, lai turpinātu šo lietu, šķiet, ir gādāt par jūsu personīgo drošību. Jūs noteikti nedrīkstat atgriezties savā draņķīgajā viesnīcā. Mēs varētu nomainīt viesnīcu...”
“Es nevaru atļauties mainīt viesnīcu. Katrā ziņā par to ir samaksāts avansā. Ak Dievs, tas pārvēršas par murgu...”
“...vai, ja drīkstu, man pilsētā ir liels dzīvoklis. Tajā ir divas guļamistabas,
kur apmetas mani bērni, kad viņiem ir skolas brīvlaiks. Jūs varētu dabūt vienu no tām. Guļamistaba, iespējams, ir tikpat draņķīga kā tā, kura jums ir Marquis, bet par brīvu. Man ir ari šoferis, kas jūs varētu izvadāt pa pilsētu. Viņš kādreiz bija kaut kas līdzīgs miesassargam.”
“Miesassargs?” viņa iesaucās un tad pavaicāja: “Ko viņš apsargāja?”
“Jasiru Arafatu, ja kas. Bet mums nepatīk par to runāt. Es nevaru iedomāties citu vietu, kur jūs būtu lielākā drošībā.” Izņemot drošību no manis, bet lai tas pagaidām paliek. Godīgi sakot, es par to nemaz nedomāju, kad izteicu piedāvājumu. Es gluži labi atcerējos šausmas Mirandas tēvoča sejā un negribēju, lai šāda izteiksme jebkad parādītos viņas sejā. “Kad jūs būsiet paslēpta, varam paskatīties, vai izdosies kaut ko uzzināt par cilvēkiem no mašīnas. Es par šādu notikumu attīstību brīdināšu policiju un atstāšu šo lietas daļu viņu ziņā.”
Pēc parastajām pieklājības frāzēm viņa šim plānam piekrita. Mēs izgājām no lasītavas un pēc tam no bibliotēkas. Kāpņu augšgalā es liku viņai nostāties lieveņa kolonnu ēnā un pārlaidu skatienu Piektajai avēnijai. Nekur nebija redzams melns džips ar tonētiem logiem. Pa mobilo tālruni piezvanīju Omāram un liku viņam sagaidīt mūs Četrdesmit otrās ielas malā, un tad mēs izsteidzāmies cauri Braianta parkam un gaidījām piebraucam linkolnu.
Mans augšstāva dzīvoklis atrodas uz Frenklina ielas netālu no Griničas. Tā platība ir četri tūkstoši kvadrātpēdu, un ēka kādreiz bija bikšu fabrika, pēc tam noliktava, bet tagad tā ir stāvgrūdām pilna ar bagātniekiem. Es tajā sāku dzīvot, pirms centra nekustamo īpašumu bizness kļuva psihiski nelīdzsvarots, bet tas joprojām mani piesaista, un te nav runa par uzlabojumiem. Mēs šeit kādreiz dzīvojām kā ģimene — Amēlija, bērni un es —, līdz viņa no dzīvokļa izvācās. Parasti aiziet vīrietis, bet Amēlija zināja, ka man tiešām patīk šī viela, un viņa arī gribēja dzīvot tuvāk bērnu skolai, kas atrodas Sešdesmit astotajā ielā blakus Leksingtonai. Tagad viņi visi mīt Austrumu Septiņdesmit sestajā iela brūnā ķieģeļu divdzīvokļu ēkā. Izdevumus mēs sadalījām tieši uz pusēm, jo Amēlijai ir labi ienākumi, un viņa neredz iemeslu, kāpēc mani vajadzētu aptīrīt tikai tāpēc, ka esmu uz seksu ķerts idiots.
Tomēr laikā, par ko runāju, es par to nedomāju. Es izrādīju Amēlijai II (t.i., Mirandai Kellogai) savu dzīvokli. Viņa bija pienācīgi iespaidota, ko es uzskatīju par uzlabojumu, salīdzinot ar Amēliju I, kas nekad nebija pārsteigta par lietām, ko var nopirkt par naudu. Es pasūtīju ķīniešu ēdienus, un
mēs mielojāmies sveču gaismā pie mana zemā galda, no kura pavērās jauks, lai gan šaurs skats uz upi. Es biju džentlmenis un saprāta robežās godīgs, kamēr mēs ēdām un stāstījām viens otram par sevi. Izrādījās, ka viņa pēc izglītības ir bērnu psiholoģe un strādāja par vidēja līmeņa ierēdni. Mēs runājām par manu dēlu Niko un viņa problēmām. Viņa bija iejūtīga visai atturīgā veidā. Vairāk iepazīstot viņas seju, es nolēmu, ka viņa ne gluži tik ļoti līdzinās Amēlijai, kā biju sākumā domājis, vismaz ne vaibstu vaibstā, tomēr, skatoties uz viņu, pārņēma šīs burbuļojošā satraukuma jūtas. Cik maz mēs zinām, cik daudz ir ko atklāt par saviem mīļākajiem, kā teikts dziesmā.
Viņa sāka žāvāties, un, būdams pieklājīgs, es saklāju gultu Imodženas istabā. Iedevu viņai jaunu, baltu T kreklu, kurā gulēt, un, protams, bērnu dēļ man bija jaunas zobu birstes. Es saņēmu miegainu paldies un jauku buču uz vaiga. Kādas bija smaržas? Gaistošas, bet pazīstamas.
Nākamajā dienā mēs piecēlāmies agri, brokastīs padzērām kafiju, klāt piekozdami radziņus, atzīstu, biedriskākā gaisotnē nekā, ja tas būtu Rīts Pēc Tam. Ap viņu valdīja zināma atturība, kas nepieļāva agresīvus intimitātes meklējumus, pret ko man nebija iebildumu; vēl viens atgādinājums par Amēliju toreiz. Miranda bija ģērbusies tajā pašā lielveikalā pirktajā vilnas džemperītī, kas bija mugurā iepriekšējā dienā, un Omārs aizveda mūs uz biroju. Tur es viņu nekavējoties iepazīstināju ar Džesminu Pingu, mūsu spožo mantošanas lietu advokāti, un atstāju risināt testamenta mistērijas un arī palīdzēt noorganizēt Balstroda līķa pārvešanu atpakaļ uz Angliju.
Mana dienasgrāmata vēsta, ka rītu pavadīju, atrunājot vienu rakstnieci no otras rakstnieces sūdzēšanas tiesā par idejas zādzību un tās izmantošanu daudz veiksmīgākā grāmatā nekā rakstnieces pašas sacerējums, un vēlāk pa telefonu ar ASV Tirdzniecības pārstāvi norunājām tikšanos par (par ko gan vēl?) ķīniešu intelektuālā īpašuma pirātiem. Tipisks rīts. Apmēram pusvienos Miranda parādījās manā kabinetā, un es ierosināju paēst lenču. Viņa atteicās, es uzstāju, un viņa kaunīgi atzinās, ka joprojām pārāk baidoties brīvi parādīties sabiedrībā un vēlējās ēst birojā vai lai viņu aizved atpakaļ uz dzīvokli.
Tāpēc pasūtījām ēdienu no delikatešu veikaliņa, un, kamēr gaidījām, Miranda no jauna pievērsās manuskripta tēmai. Viņa sacīja, ka tēvoča vadībā esot kļuvusi par veiklu agrīno tekstu lasītāju: vai viņa nevarētu tagad to aplūkot? Es vilcinājos, bet neredzēju, kas tur būtu iebilstams. Mantinieki bieži
izsaka neatkarīgu spriedumu par potenciālā mantojuma vērtību. Nosūtīju Maldonaldo lejā uz seifu glabātavu.
Kamēr gaidījām, atnesa mūsu lenču, un mēs ēdām, sēdēdami pie mana stiklotā biroja galda. Runājām par intelektuālo īpašumu un Mirandas tēvoča Amerikas apmeklējumu, bet viņai tāpat kā man nebija ne jausmas, kāpēc viņš gribēja vai kāpēc viņam bija nepieciešams intelektuālā īpašuma advokāts. Maldonado atgriezās ar mapi.
Pirms aizskart stingrās brūnās lapas, Miranda uzvilka kokvilnas cimdus. Viņa pacēla vairākas lapas pret logu, lai izpētītu ūdenszīmes. Bet diena bija satumsusi, sāka smidzināt lietus. Tāpēc viņai nācās izmantot galda lampu.
“Interesanti,” viņa sacīja un, aplūkojot lappuses gaismā, piebilda: “Šis smagākais papīrs — to viņi dēvē par kroņa folio papīru — ir iezīmēts ar ģerboni no Amsterdamas, papīrs nācis no labi pazīstama ražotāja un septiņpadsmitajā gadsimtā bija visai izplatīts. Lappuses izskatās, it kā būtu izrautas no uzskaites grāmatas. Šīs pārējās lapas šķiet iespiedēja eksemplāri un nav saistītas ar pirmajām.” Viņa pieminēja papīra izgatavotāja vārdu, bet es to esmu aizmirsis, un pēc tam viņa īsi pastāstīja par papīra izcelsmes vietu. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viņa izņēma no rokassomiņas salokāmu palielināmo stiklu. “Jūs neiebilstat?” viņa pavaicāja.
Es neiebildu. Man patika viņu vērot. Miranda pētīja lappuses, es pētīju viņas gulbja kaklu, kas šūpojās virs tām, un matu šķipsnas, ko maigi kustināja vieglais vējiņš no apkures sistēmas. Laiks ritēja. Es bez entuziasma skri-celēju kaut kādus papīrus. Biroja trokšņi aiz mana kabineta durvīm šķita atplūstam no kādas citas pasaules. Miranda izlasīja četras lapas. Laiku pa laikam viņa kaut ko nomurmināja. Tad viņa satraukta iepleta acis.
“Kas?”
“Šīs vēstules autors Ričards Breisgērdls — viņš apgalvo, ka esot kuģojis ar Somersu17. Viņš bijis uz kuģa “Jūras piedzīvojumi”, kad tas avarējis. Ak Dievs! Man trīc rokas!”
Pavaicāju, kas tur tik svarīgs, ka jātrīc rokām.
“Tāpēc, ka tas bija slavens notikums. Uz kuģa atradās Virdžīnijas kolonijas gubernators. Viņi avarēja pie Bermudām un izcēlās krastā, tad uzbūvēja kuģi un atgriezās Virdžīnijā. Daži no viņiem to ir aprakstījuši, un domājams, ka Šekspīrs izmantojis šos aprakstus, radot Prospero salas atmosfēru lugā “Vētra”. Bet, ja šis vīrs pazina Šekspīru 1610. gadā, kā viņš apgalvo... es domāju, Breisgērdls varēja atrasties blakus, kamēr Šekspīrs rakstīja, un gādāt par tropisko kolorītu. Tas vien padara... skatieties, mister Miškin...”
“Lūdzu, tu esi viešņa manā mājā. Es gribu, lai tu mani sauc par Džeiku.”
“Labi — Džeik. Man ir jāizpēta šis manuskripts. Vai mums būtu iespējams to paņemt uz tavām mājām?”
Mana pirmā reakcija ka advokātam, protams, bija neļaut. Advokāti ir slaveni ar to, ka var brīvi piekļūt naudai un vērtslietām, kas pieder citiem, un pirmais solis, lai paslīdētu kāja, ir izturēties pret tām kaut kā citādi, nevis stingri ievērojot noteikumus. Iznes manuskriptu laukā no biroja, lai to varētu izlasīt potenciāla mantiniece, un drīz tu karināsi kāda klienta Renuāru mazā guļamistabā un vedīsi ģimeni uz Sentbertu ar nelaiķa jahtu.
ļā, tā gan, bet viņa lūkojās manī ar cerību, no atklājuma prieka joprojām pietvīkušiem vaigiem, un šeit es iedomājos par Amēliju, kura nekad man neko nelūdza, kura gaidīja, ka mistiskas pieķeršanās saites pateiks man priekšā, ko viņa grib. Ko es neizbēgami nespēju noprast. Ir jauki, ja palūdz. Tāpēc atbildēju, ka, manuprāt, tas ir iespējams, jo juridiski manuskripts joprojām atradīsies manā personīgā glabāšanā. Es sameklēju stingru mapi un ieliku tajā Breisgērdla manuskriptu. Tad piezvanīju Omāram, paķēru savu lietussargu un portfeli un, parunājis par dažādām lietām ar Maldonado, izgāju no biroja, un Miranda man blakus. Sakritības dēļ biju apsolījis, ka izņemšu no skolas bērnus un aizvedīšu viņus mājās. Tas bija mazliet neveikli, bet Miranda galu galā bija kliente un neizrādīja starojošu intimitāti pret tēti, visādā ziņā pagaidām vēl ne. Es savācu bērnus, iepazīstināju ar viņiem, un tas bija ļoti patīkams brauciens. Imodžena bija neparasti apburoša un gribēja zināt, vai Miranda, būdama kanādiete, prot franču valodu, bet noskaidrojās (cik neērti!), ka viņai galīgi nav talanta uz valodām, un Niko izklaidējās, sienot mezglus virves gabaliņā, daudzus, daudzus mezglus, par kuriem visiem tika rūpīgi izskaidrota to izcelsme, lietojums un topoloģiskās iezīmes. Es biju sajūsmā, ka Miranda ir laipna pret zēnu, — daudzi nav, ieskaitot mani, — un domāju, ka tas paredz mums labu nākotni.
Izlaiduši bērnus no mašīnas, turpinājām ceļu uz dienvidiem (lēnām, jo iestājās tumsa un lietus pieņēmās spēkā, un šī brauciena laikā pēc obligātajiem komplimentiem par bērniem Miranda bija neraksturīgi runīga par
Breisgērdla spriedelējumu brīnumiem. Man vajadzētu atcerēties šo sarunu, bet es neatceros, un man nenāk ne prātā to sagudrot, kā esmu sagudrojis daudzas jau iepriekš. Ir gandrīz trīs, un man drīz vien būs nepieciešams mazliet pagulēt. Jebkurā gadījumā mēs ieradāmies. Omārs devās projām.
Taču viņa mašīnas starmešu gaisma vēl nebija nozudusi aiz stūra, kad izdzirdējām riepu kaukšanu pret slapjo asfaltu, un ap Griničas ielas stūri izbrāzās liels, melns džips, Denali, riepām slīdot, apstājās mūsu priekšā un izlaida trīs vīriešus. Šiem vīriešiem mugurā bija sporta krekli ar kapucēm un ādas cimdi, un viņu straujā tuvošanās mums neko labu nevēstīja. Viens no viņiem mēģināja satvert Mirandu, un es iedūru viņam sejā (baidos, visai nelietderīgi) ar sava lietussarga uzgali. To man no rokas izrāva lielākais no abiem pārējiem, kamēr viņa kompanjons no aizmugures satvēra manas rokas. Lielais vīrietis tuvojās, lai dotu atbruņojošu triecienu man pa ķermeņa vidusdaļu, un, iespējams, viņš bija ieplānojis vēl dažus sitienus, lai atriebtos par dūrienu ar lietussargu.
Es neesmu nekāds lielais cīnītājs, bet diezgan daudz laika esmu pavadījis klubos, un tur ir zināmi maza auguma tipini, kas, uzpildījušies ar alkoholu, nespēj atturēties no kautiņa uzsākšanas ar liela auguma puišiem, sevišķi, ja lie izskatās mazliet zaudējuši formu un nelīdzinās Švarcenegeram kā es. Un es nebiju tik nelietojams, kā lielākā daļa manas profesijas pārstāvju, kas nav raduši pie fiziskas agresijas. Apkārt nemētājas nemaz tik daudz svarcēlāju, un šiem cilvēkiem vienkārši nebija ne jausmas, kas es esmu.
Vispirms es saliecu rokas un atbrīvojos no tā vīrieša tvēriena, kas stāvēja man aiz muguras, un nākamajā mirklī, notupies un spēji pagriezies uz papēža, atrados ar seju pret sava pirmītējā uzbrucēja ciskām. Satvēru abas viņa kājas ap ceļgaliem. Manas plaukstas ir milzīgas un ļoti, ļoti stipras. Jutu, ka vīrietis, kuram tikko biju uzgriezis muguru, cenšas sagrābt manu kaklu, un uzrāvos stāvus. Vīrietis, ko biju satvēris, svēra tikai kādas 180 mārciņas, tāpēc pacelt viņu man nesagādāja nekādas grūtības. Es paspēru soli sāņus, atkal apgriezos ap savu asi un sasitu kopā abu vīriešu galvas. Cilvēka ķermeņiem sasitoties vienam pret otru, rodas visai neliels būkšķis, bet kā spēka demonstrācija un kā veids, lai neitralizētu pretiniekus, it sevišķi ja tas notiek klubā, šāds paņēmiens nozīmē trāpīt tieši desmitniekā. Lielais vīrietis atstreipuļoja atpakaļ, paslīdēja uz slapjās ietves un nokrita uz dibena. Es vairākas reizes savicināju savu uzbrucēju ap galvu un nosviedu viņu uz ielas.
Diemžēl, lai to visu paveiktu, man vajadzēja nosviest zemē portfeli, un vīrietis, kurš bija sagrābis Mirandu, rupji pagrūda viņu pret ēkas sienu, paķēra portfeli, kaut ko pakliedza pārējiem svešā mēlē un aizskrēja uz Denali. Palicēji pietrausās kājās un ari aizbēga, izkliedzot lamas. Mašīna pārāk ātri nozuda, lai es paspētu pamanīt tās numuru. Devos palūkot, vai Mirandai nekas nekait, un viņai viss bija kārtīgā, tikai roka, ko bija sagrābis laupītājs, bija sastiepta un zilumos, un plauksta un ceļgals saskrāpēti.
Viņa nepacietīgi neļāva man raizēties par saviem savainojumiem, vaicājot: “Vai viņi dabūja tavu portfeli?”
“Baidos, ka jā, un man ir žēl to pazaudēt. Šis portfelis man ir bijis kopš laikiem, kad kļuvu par advokātu.”
“Bet manuskripts..." viņa ievaimanājās.
“Manuskripts ir pilnīgā drošībā,” es apliecināju. “Tas bija mana lietusmēteļa iekškabatā.” Es jau gribēju viņai pastāstīt, ka ļoti vērtīgus priekšmetus vienmēr glabāju pie sevis kopš tās dienas, kad vēl juridiskās skolas laikos atstāju savu veco portfeli Bostonas metro līdz ar referāta par Konstitūcijas likumu vienīgo eksemplāru, kas bija prasījis vairākus simtus stundu garlaicīga darba, bet tajā brīdī viņa saķēra manu seju un noskūpstīja uz lūpām.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (7)
Tātad kādu dienu pēc tam, kad ieradāmies, misteru Kinu nogalināja iespaidīgs šāviņš: vienu brīdi es ar viņu runāju, nākamajā viņš stāvēja bez galvas un nokrita. Un kas tagad notika ar mani? Lielgabalus nodeva citam lielgabalniekam, kam bija savi cilvēki, un tā es paliku Sluisā pat bez sīknaudas makā, un holandiešu valodu es arī nepiepratu; bet kādu dienu, klīzdams pa ostmalu, es pamanīju Groene Draek un uzkāpu uz kuģa, un es runāju ar kapteini, un sacīju, ka varu apkalpot lielgabalus kā jebkurš no vīriem, un viņš atteica: jā, es zinu, bet saki, puis, vai tu zini manu amatu? Jo viņš runāja labā angļu valodā, un, kad teicu, nē, ser, viņš sacīja, es esmu pirāts, kontrabandists, vārds, ko es nezināju, un viņš paskaidroja tā: tāds, kas noblēda Viņa Augstībai nodokļus, iekasē procentus no ton-nāžas u.c. Nu, vai apkalposi manus lielgabalus šajā amatā? Tas ir asiņains un cietsirdīgs, bet mēs pelnām zeltu. Un es teicu — jā, ser, jo biju ļoti izsalcis, un pie sevis sacīju, lai ko, bet katoļus mēs nogalēsim. Turklāt es no sirds vēlējos dabūt zeltu.
Mēs izkuģojām no Sluisas un citām 1 lolandes ostām un, par sodību spāņiem, kas kuģoja no Vācu jūras uz Biskajas līci, paņēmām daudzus kuģus un nokāvām daudzus spāņus un dažus frančus, un pa nakti iegriezāmies arī Anglijā un izkrāvām kravas ar zīdu, garšvielām, vīniem un alkoholu ostas sargiem zem deguna. Tikmēr, kamēr kuģis gulēja ostā, es attīstīju savu mīlestību pret leņķu mērīšanas kvadrantiem, liekot vīram Roterdamā pagatavot man tālummēru no misiņa, līnijas iegravējot uz kvadrantiem ar slāpekļa skābi, līdz ar to iznāca mazs spogulītis, tā mēs varējām redzēt cauri no abām pusēm vienā reizē. To nostiprinājuši uz reli-ņiem, mēs pēc tam pielādējām visus mūsu lielgabalus ar tādu pulvera daudzumu, kas nogādātu lodi labā tālumā, es teiktu — astoņus simtus jardu. Tā sagatavojies, es ieskatos savā ierīcē, kas uzstādīta iepriekš aprēķinātā leņķī uz kustīgas pamatnes, un, raugoties skatīkli, gaidu, kamēr mērķis parādās gan spogulī, gan arī skatīklī, un tagad man ir precīzs attālums un es dodu pavēli šaut, un visas lodes
trāpa mērķī tūlīt bez brīdinājuma vai mēģinājumiem; viņi ir pārsteigti un pieveikti, un mēs kāpjam uz borta un viegli gūstam uzvaru.
Tā divos gados uz jūras man ir 80 sovrini zelta, ko es atstāju pie ebreja Sluisā paglabāt. Jo komanda visu iztērēja dzerot un maukās, bet ne es. Devītajā gadā, kā visi zina, pamiers tika parakstīts starp Spānijas karali un holandiešiem, un zemju pārvaldnieks teic, ka nedrīkst vairs aplaupīt spāņu kuģus. Bet van Brils saka, ka mums nav pavēlēts pārtraukt nodarboties ar kontrabandu, jo tā nav pārvaldnieka darīšana, lai viņš sasodīts. Tā nu mēs turpinājām darboties šajā virzienā, bet es nejutos labi un kādu dienu devos pie sava ebreja, un viņš izrakstīja man vekseli, kurā rakstīts, ka, lai kuram ebrejam no Portugāles līdz Maskavai es to uzrādītu, viņš man došot šādu summu zelta. Mēs devāmies uz Angliju, un, kamēr tirgojam savus krājumus zināmiem ļaudīm no Plimutas, es aizgāju projām tumsā un biju beidzis nodarboties ar kontrabandu, vismaz tā es domāju.
Plimutā dažas dienas paiet Enkura krogā, domājot, ko man tagad darīt, kad atnāk kāds vīrs, kas meklē jūrniekus un citus braucienam ar admirāli seru Džor-džu Somersu uz Virdžīniju Jaunajā pasaulē, un es viņam saku, ka esmu liegabal-nicks gan uz kuģa, gan sauszemes un varu ar navigācijas ierīcēm pēc zvaigznēm noteikt garumus, un, ja vajag, varu arī izdarīt mērījumus, un viņš atteic, vai es varot staigāt arī pa ūdens virsu jeb man vajagot tomēr kuģi, un visi sanākušie smejas; bet viņš lika man nākt sev līdzi pie mistera Tollivera, flagmaņa “Jūras piedzīvojums” kapteiņa. Kapteinis mani laipni apsveic un prasa, lai parādu savas prasmes; tā es arī daru, un viņš paliek apmierināts, ka visu, ko protu, es varu izdarīt veikli un prasmīgi un pieraksta mani kā lielgabala meistaru par 1 šiliņu 4 pensiem dienā.
Mēs izkuģojām devītā gada otrajā jūnijā. Pēc Groene Draeck šis kuģis man šķita gluži kā kāda lorda pils, tik plašs tas bija un labi aprīkots, un ēdiens daudz labāks, vairs ne holandiešu siers un zivis, un reinvīns, bet labs alus un angļu vērša gaļa, tā es biju ļoti apmierināts. Es iedraudzējos ar misteru Toliveru un iemācījos no viņa vairāk kompasa mākslu un navigācijas rīku lietošanu, un kā pēc zvaigznēm aprēķināt garumu, ko labi izdarīt ir visgrūtāk. Viņš bija visdīvainākais cilvēks, kādu es pirms tam nebiju sastapis, jo viņš neticēja Dieva žēlastībai un domāja, ka nav vērts izvēlēties starp katoļu māņticību un reformēto ticību, jo viņš ticēja, ka Dievs ir radījis pasauli un tad pametis to savā ziņā, kā sieva, kas izlikusi kūkas dzesēties, vairs neliekas zinis par mums, savām radībām. Mēs strīdējāmies par šādām lietām naktīs līdz rīta ausmai, bet bez rezultātiem, jo nevarējām ne par ko vienoties, tāpēc ka viņš nemaz nepieņēma Svētos Rakstus. Vai tu
biji tur, viņš prasīja, kad tos pierakstīja. Nē? Tad kā tu vari zināt, ka tie ir Dieva vārdi un nevis tāda muļķa kā tu sarakstīti? Viņam nebija bail arī no elles ugunīm, viņš sacīja, ka nekad neesot redzējis ne velnu, ne eņģeli, nedz arī sastapis kādu (izņemot dažus trakos), kas tos būtu redzējis. Viņš domāja, ka Baznīca lielākajai daļai cilvēces nevar nodarīt neko ļaunu un priecājās par svētdienām, bet viņam bija vienaldzīgi dievkalpojumi un sprediķi: ja karaļa žēlastība liktu pielūgt vienkāršu akmeni vai pat pāvestu, viņš būtu ar mieru to darīt. Viņam tas viss bija viens, un man par to bija brīnumi, jo kā visa pasaule varēja domāt par šīm lietām kā pašām nopietnākajām, bet viņš ne; un tomēr bija laipns, labsirdīgs cilvēks un gudrs!
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ