Gaisa un ēnu grāmata

2

Nelielā ugunsgrēka vakarā, atklājumu ugunsgrēka, kas pārvērta viņa dzīvi, Alberts Kroseti, kā parasti, strādāja pagrabā un tā bija pirmais, kas to pamanīja. Pagrabā viņš atradās tāpēc, ka Sidnija Gleizera “Retās Grāmatas” tur turēja savu datoru. Misteram Gleizeram šīs ierīces nepatika, un viņš bija neapmierināts, ka tām tagad ir tik būtiska nozīme, pelnot iztiku grāmatu tirdzniecībā. Viņam labāk patika piedāvāt savus dārgumus personīgi, labi apgaismotā, panelētā, ar paklāju izklātā telpā, kāda bija šī veikala tirdzniecības zāle. Bet pirms dažiem gadiem, meklēdams grāmatu veikala pārdevēju, viņš apzinājās realitāti un visiem kandidātiem vaicāja, vai viņi pietiekami daudz zina par datoriem, lai izveidotu un uzturētu internēta katalogu. Galu galā Gleizers nolīga pirmo nesmēķējošo personu, kas atbildēja apstiprinoši. Tas izrādījās Alberto Kroseti, toreiz divdesmit četrus gadus vecs. Kroseti bija dzimis Kvīnsā un vēl aizvien kopā ar māti dzīvoja šajā rajonā, Ozona parka ķieģeļu vasaras mājā. Viņa bija pensionēta bibliotekāre, atraitne, ar kuru Gleizeru saistīja attiecības, ko minimāli caurvija Freida Katzenjammer. Kroseti alka kādu dienu uzņemt filmas un krāja naudu, lai mācītos slavenajā Ņujorkas universitātes kino skolā. Viņš bija pabeidzis Kvīnsas koledžu un mēnesi pēc diploma saņemšanas sācis strādāt pie Gleizera. Darbs viņam patika — darba laiks bija pastāvīgs, samaksa atbilstoša un, ja Gleizers varēja būt mazliet ķerts, kad runāja par antikvārām grāmatām, vecais vīrs zināja, ka Kroseti var uzticēties, un ļāva viņam kārtot sūtījumus pa pastu un ar tiem saistīto elektronisko bagāžu gandrīz bez uzraudzības.

Viņa darba vieta bija niecīga niša, kuras sienas veidoja plaukti, stikla vitrīnas un ar grāmatām pilnas kastes. Šeit viņš papildināja internēta katalogu pēc saraksta, ko misters Gleizers bija sastādījis, rakstot ar pildspalvu skaistā, sen pagājušu laiku rokrakstā. Viņš arī kārtoja uzskaiti un strādāja ar dažādām

sistēmām, jo pieprasījumi pēc grāmatām pienāca no biblioffliem visā pasaulē; tos viņš izdrukāja, lai veikala īpašnieks vēlāk varētu apskatīties. Turklāt Kro-seti pienākumos ietilpa grāmatu saiņošana un piegāde un visvisādi citi ar grāmatu tirdzniecību saistīti darbi. Viņš reti iedrošinājās uzkāpt augšstāva zālē, kur klusi, labi ģērbušies cilvēki ņēma rokās vecos sējumus ar tādu uzmanību un maigumu, kādu parasti velta jaundzimušiem bērniem.

Vienīgais, kas Kroseti nepatika viņa darbā, bija smaka, ko izplatīja vecās grāmatas, peles, tām izliktā inde, kanalizācija, uzkarsēta krāsa un tam pāri kā basa nots ožai — ceptu tauku smirdoņa. Tā atplūda no kaimiņiem, no iestādījuma, ko dēvēja par Aegean. Tā bija Ņujorkas centram tipiska ieskrie-luve, kas piedāvāja dāņu cepumus, grauzdiņus, olas un vāju kafiju no rīta un sviestmaizes, šo to ceptu un limonādi pāris stundas ap pusdienlaiku. Tobrīd bija mazliet pāri šim laikam, skaista jūlija diena, un Kroseti prātoja, vai viņam nevajadzētu pārtraukt ņemties ap mājaslapu un izbrīvēt lenča pārtraukumu, vai vienkārši piezvanīt, lai atnes kādu sviestmaizi.

Vai arī viņš varētu izlaist lenču. Kroseti bieži domāja, ka viņš pietiekamu kaloriju daudzumu, galvenokārt taukus, uzņem no Aegean caur plaušām. Jaunais vīrietis nebija nekāds vingrošanas cienītājs, turklāt mīlēja mātes gatavotos ēdienus — ap Kroseti vidukli bija uzkrājusies neliela rezerves riepa un skujoties no spoguļa pretī raudzījās brangāka seja, nekā viņam būtu paticis. Kroseti apsvēra, vai nepaaicināt lenčā ari augšstāva pārdevēju. Karolina Rol-lija varētu viņam piebiedroties, pieņemot, ka meitene pārtiek no daudz sātīgākām vielām nekā gaiss, kas smaržo pēc vecām grāmatām. Viņš zināja, ka šad tad Karolīna ēd kopā ar Gleizeru. Viņi aizslēdza augšstāvu un atstāja Kroseti strādājam apakšā. Viņš uz mirkli pakavējās fantāzijā, tad to atmeta. Rollija bija grāmatu cilvēks, kāds viņš — sirds dziļumos — nebija, kaut arī, strādājot ar datoru, daudz bija uzzinājis par grāmatu biznesu (cenas un noteikumus utt.). Pēc valdošajiem sieviešu žurnālu un kino standartiem Rollija nebija skaistule, jo, lai gan diezgan gara, bija mazliet masīvāka nekā šobrīd modē. Kroseti kaut kur bija lasījis par sievietēm, kas labāk izskatījās izģērbtas nekā apģērbtas, un domāja, ka Rollija varētu būt viena no viņām. Katrā ziņā apģērbta viņa ne ar ko neizcēlās — kā visi citi viņa nēsāja melnas drānas.

Taču meitenē bija kaut kas tāds, kas piesaistija skatienu. Spīdīgi, gludi, tumši mati, kas slīga pār kaklu, priekšpusē atglausti un saņemti ar sudraba sprādzi. Deguns bija spics, un, šķiet, kaulaināks nekā citiem, tāpēc āda virs deguna bija savilkta nevajadzīgās, sīkās krunciņās. Viņas lūpas bija nemoderni plānas un bālas, un, kad Karolina runāja, varēja redzēt, ka ari viņas zobi bija citādi, ar sevišķi gariem ilkņiem, kas izskatījās pat bīstami. Viņas acis bija smieklīgi zilas kā debesis vasarā ar nedabiski mazām zīlītēm. Ja ari Kroseti nebija grāmatu cilvēks, viņš tomēr grāmatas lasīja, lielākoties viņam patika visa veida fantastika, ari zinātniskā, un reizēm viņu uzjautrināja doma, ka Rollija varētu būt vampīrs, — tas izskaidrotu melnās drēbes, izskatu un arī zobus — tāds vampīrs, kas staigā apkārt pa dienu.

Varbūt viņš uzaicinās Rolliju uz lenču un viņai to pavaicās. Tas varētu būt labs iemesls sarunai; Kroseti nevarēja iedomāties, par ko vēl viņi varētu runāt. Karolina bija sākusi strādāt veikalā pirms Kroseti, un vairāku gadu laikā viņi vienā reizē nebija pārmijuši vairāk par dažām formālām frāzēm. Meitene ieradās darbā ar divriteni, kas lika domāt, ka viņa dzīvo kaut kur tepat tuvējā apkārtnē. Tuvējā apkārtne bija Mureihilla, un tas nozīmēja, ka viņai turējās nauda, jo ar to, ko maksāja Gleizers, tur nevarēja izdzīvot. Kā rādīja Kroseti pieredze, jauna, pievilcīga un bagāta Manhetenas sieviete neilgojās pēc patukliem itāliešiem, kas kopā ar māti dzīvo Kvlnsā. Tomēr Rollija varētu būt izņēmums; kas zina...

Laikā, kad Kroseti nāca prātā šis uzjautrinošās domas, viņš strādāja pie sevišķi āķīga HTML. Viņš domāja par Rollijas acīm, dzirkstelēm viņas skatienā, kas lika sapņot par lielāku acu kontaktu nekā tas, ko viņš dabūja parasti. Viņa prātu tik pamatīgi nodarbināja šīs acis un darbs pie datora, ka pagāja diezgan labs laiciņš, pirms jaunais vīrietis pamanīja, ka virtuves smaka ir kļuvusi neparasti spēcīga un vairs nav tikai smaka, bet patiesībā jau pārvērtusies par dūmiem. Mazliet ieklepodamies, Kroseti piecēlās un devās pagraba dziļumā, kur atradās starpsiena, kura atdalīja grāmatnīcas pagrabu no restorāna. Dūmi šeit bija biezāki, viņš varēja saredzēt, kā sodrējainas mēles spraucas pa plaisām vecajos ķieģeļos. Un siena, kad to pataustīja ar plaukstu, bija silta.

Kroseti veikli uzskrēja pa koka kāpnēm veikalā — tas bija pamests, un pie durvīm karājās zīme BUŠU ATPAKAĻ tikos un tikos, jo bija lenča laiks, un Greizers acīmredzot bija aizvedis savu protežē kaut ko uzkost. Kroseti izgāja uz ielas, kur ieraudzīja nelielu ļaužu pūlīti mīņājamies pic Aegean ieejas durvīm, pa kurām laukā lauzās taukaini, pelēki dūmi. Viņš pavaicāja vienam no pūla, kas notiek. Kaut kas līdzīgs ugunsgrēkam virtuvē, sacīja vīrietis. Nu jau atskanēja sirēnas. Piebrauca policijas mašīna, un policisti sāka izgaiņāt cilvēkus. Kroseti iespruka atpakaļ veikalā un noskrēja lejā pa kāpnēm. Dūmi bija kļuvuši biezi, smacējoši, šķebinoši oda pēc veciem taukiem. Kroseti izrāva no datora diska dublikātu, pēc tam uzskrēja atkal augšstāvā, tieši pie slēgtās vitrīnas, kur glabājās vērtīgākie krājumi. Atslēga, protams, bija pie Gleizera, un pēc īsas vilcināšanās Kroseti izspēra stiklu. Pirmais, ko viņš pakampa, bija Makenija un Halla “Indiāņu cilšu vēsture Ziemeļamerikā” trijos sējumos, veikala trofeja. Laukā no vitrīnas, uz galda. Tai pa virsu “Lepnums un aizspriedumi” trīs sējumos, pirmais izdevums, un tad “Zāles stiebri”, vēl viens pirmizdevums. Kopā sanāca kaudzīte, kas pēc mazumtirdzniecības cenām bija ceturtdaļu miljona vērta. Paķēris to, Kroseti devās uz durvīm, saminstinājās un izgrūda bezcerīgu lāstu, jo bija atcerējies, ka jaunie Čērčila “Ceļojumi” joprojām atrodas pagraba. Viņš palika stāvam mokošā ne-izlēmībā — glābt to, kas rokā, vai iet lejā pēc “Ceļojumiem”?

Nē, viņam bija jāiet atpakaļ. Kroseti nolika grāmatas uz. galda, bet, kad nonāca pie pagraba kāpnēm, smaga roka no mugurpuses satvēra viņu aiz žaketes, un kāds gribēja zināt, kur, pie velna, viņš domā iet. Tas bija liela auguma ugunsdzēsējs dūmu maskā, kas acīmredzot arī nebija grāmatnieks, lai gan ļāva Kroseti iznākt no veikala ar dārgajām grāmatām no vitrīnas. Kad ieradās Gleizers un Rollija, jaunais programmētājs stāvēja uz. ietves aiz policistu izveidotās drošības lentes — aizelsies, netīrs, piespiedis pie krūtīm izglābtās grāmatas. Gleizers paskatījās uz to, ko turēja viņa darbinieks, un noprasīja: “Un kas ar Dikensu?”

Viņš vaicāja par 1902. gada izdevumu ar papildu Ķida un Grīna akvareļiem. Sešdesmit sējumi. Kroseti atvainojās. Gleizers mēģināja aizsprauk-ties garām pāris policistiem, kas viņu apturēja, sagrāba un dusmīgi uz viņu sabļāva, uz ko Gleizers atbildēja ar to pašu.

Palūkodamās uz Kroseti, Rollija gribēja zināt: “Vai tev izdevās dabūt laukā no pagraba Čērčilu?”

“Nē, es mēģināju, bet man neļāva.” Viņš pastāstīja par milzīgo ugunsdzēsēju.

Viņa paostīja gaisu. “Tur viss odīs pēc pārceptiem kartupeļiem. Bet tu vismaz izglābi “Indiāņu ciltis”.”

“Un Džeinu un Voltu.”

“Jā, tos arī. Sidnijs nedomā, ka tu kaut ko zini par grāmatām.”

“Tikai to, cik tās maksā.”

“Jā. Saki man, ja nebūtu uzradies ugunsdzēsējs, vai tu būtu meties liesmās, lai glābtu “Ceļojumus”?”

“Nebija nekādu liesmu,” viņš pieticīgi atbildēja, “vai gandrīz nekādu.” Karolina uzsmaidīja viņam pirmo smaidu mūžā, jauna vilka zobaino smaidu.

Nākamaia dienā viņi veica inventarizāciju un atklāja, ka bez nelieliem kaitējumiem, ko bija nodarījuši dūmi un smakas, augšstāva zālei un tās saturam nekas nebija noticis. Izrādījās, ka kaimiņu restorāna grīdā bija caurums, un šajā caurumā pavāri gadiem ilgi bija lējuši eļļu, kad galvenais eļļas katls bija pilns vai kad viņiem bija pārāk daudz darba vai pārāk liels slinkums, lai izlietu izlietoto eļļu, kur pienākas. Tā bija sakrājusies pagrabā starp sienām un kaut kā aizdegusies. Pūlēs apturēt degšanu ugunsdzēsēji bija izgāzuši starpsienu, un rezultātā daudz ko no tā, kas bija glabājies grāmatu veikala pagrabā, bija sabojājis karstums, sabrukušais mūris vai ūdens. Sainis, kurā atradās Oun-šema un Džona Cērčila “Ceļojumu un braucienu kolekcijas” (1732. gada izdevums) seši sējumi, diemžēl bija saņēmis galveno triecienu, sabrūkot mūrim. Šie sējumi tagad gulēja uz darbgalda starp drupām, ap kuru kā policisti, kas pēta slepkavības upuri, stāvēja Gleizers, Kroseti un Rollija; vai drīzāk policistiem līdzinājās abi jaunie cilvēki — misters Gleizers atgādināja upura māmiņu. Viņš maigi pārvilka ar pirkstiem pirmā sējuma samīcītajiem, izmirkušajiem un nomelnējušajiem teļādas vākiem.

“Es nezinu,” viņš sacīja mazliet aizlūzušā balsī, “es nezinu, vai tas pat ir pūļu vērts. Kāds milzīgs zaudējums!”

“Vai tas nebija apdrošināts?” apvaicājās Kroseti. Abi paskatījās uz viņu ar nepatiku.

“Protams, tas bija apdrošināts,” dzēlīgi atbildēja Gleizers. “Tas nav galvenais. Šis, iespējams, ir labākais 1732. gada Cērčila komplekts pasaulē. Vai bija. Sējums glabājās bibliotēkā, kas piederēja vienam no jaunākajiem Go-dolfiniem, iespējams, neskarts un nelasīts kopš tā laika, kad tika piegādāts, līdz brīdim, kad bibliotēka pēc pēdējā mantinieka nāves 1965. gadā tika sadalīta. Pēc tam tas gandrīz četrdesmit gadus piederēja kādam spāņu rūpniekam, un tad es to pagājušajā mēnesī iegādājos izsolē. Tas bija ideāls, nekādu vecuma vai nodiluma pēdu, vai... nu, labi. Neiespējami atjaunot. Sējumi jāsadala karšu un ilustrāciju dēļ.”

“Ak, nē!” iesaucās Rollija. “Tos noteikti var atjaunot.”

Gleizers paskatījās uz viņu pāri savām biezajām lasāmajām brillēm. “Nē, tam vienkārši nav ekonomiskas jēgas, kad aprēķina, ko izmaksās restaurācija un cik varam ieņemt no pāriesieta un pielabota komplekta.” Viņš ieturēja pauzi, nokremšļojās: “Nē, baidos, ka mums tas būs jāsadala.” Tas skanēja kā vārdi “melanoma ceturtajā stadijā” onkologa mutē.

Gleizers smagi nopūtās un vārgi savēcināja rokas, it kā dzenātu knišļus.

“Karo, es to atstāšu tavā ziņā; izdari ātri, pirms sāk pelēt.” Viņš devās uz savu privāto kabinetu.

“Viņš grib, lai tu sadali sējumus?” vaicāja Kroseti.

“Tas nav sarežģīts uzdevums. Bet vispirms mums komplekts jāizžāvē,” viņa atbildēja ar izklaidīgu izteiksmi sejā. “Redzi, lieta tāda, ka man būs vajadzīga neliela palīdzība.” Karolīna, šķiet, viņu atkal pamanīja, un viņas sejā parādījās lūdzoša izteiksme, kas viņam tīri labi patika. Kroseti izlikās, ka meklē kādu sev aiz muguras, un sacīja: “Tikai ne es! Klau, mākslas man galīgi nepadodas. Tā arī ne reizes nav izdevies nepārkrāsot pāri līnijām.”

“Nē, tev būs jātiek galā ar papīra dvieļiem. Žāvēšanas procesam jānotiek dienu un nakti, varbūt vairākas dienas”.

“Un kā ar mūsu darbu?”

Viņa nenoteikti atmeta ar roku. “Veikalu slēgs uz mēnesi, kamēr visu salabos, un tu taču vari organizēt pasūtīšanu no jebkura datora, vai ne?”

“Droši vien. Kur tu domā strādāt?”

“Manās mājās. Man ir diezgan daudz vietas. Iesim.” Viņa atspieda divus no foliantiem pret gurnu.

“Tu domā tūlīt?”

“Protams. Tu dzirdēji, ko Gleizers teica: jo ātrāk mēs sāksim, jo mazāk kaitējuma nodarīs slapjums. Paņem pārējos sējumus. Mēs tos ietīsim papīrā.”

“Kur tu dzīvo?” viņš vaicāja, piespiezdams sapostītos sējumus pie krūtīm.

“Redhūkā,” viņa jau atradās pie saiņošanas galda un plēsa no liela ruļļa brūnu papīru.

“Tu brauc no Redhūkas ar divriteni?” Kroseti nekad nebija bijis Redhūkā, rajonā, kas atradās Bruklinas dienvidaustrumos, aiz rajona, kur agrāk bija Bruklinas doki. Redhūkā nav metro pieturu, jo līdz laikam, kad kuģniecība pārcēlās uz Ņūdžersiju, visi šajā apgabalā strādāja ostas darbos, un nepiederošajiem nebija nekādas vajadzības tur doties, ja vien viņi negribēja dabūt pa galvu.

“Nē, protams, ka ne,” viņa atbildēja, iesaiņodama sesto sējumu. “Es aiz-minos ar riteni līdz upei un pēc tam no Trīsdesmit ceturtās ielas piestātnes braucu tālāk ar ūdens taksometru.”

“Es domāju, ka tas ir ļoti dārgi.”

“Tas ir dārgi, bet man ir lēta īre. Šos vajadzētu ielikt celofāna maisiņā.” Kroseti paraudzījās uz grāmatu, ko turēja rokās. Tā bija atstājusi sodrējainu slapjumu uz viņa gaiši brūnajām biksēm. Viņš pirmoreiz nožēloja, ka nav ģērbies pilnīgi melnā tāpat kā daudzi viņa stilīgie vienaudži vai kā Karolīna. Viņa atvainojās un uzgāja augšstāvā, atstājot Kroseti ietīt pārējos sējumus.

Kad tas bija padarīts, abi devās uz austrumiem, viņu nešļava bija sabāzta Rollijas velosipēda pītajos grozos. Tas bija smags, nolietots braucamais, tāda tipa, ko iecienījuši pārtikas piegādātāji vai ar kādiem pirms dažiem gadiem brauca vjetnamiešu partizāni. Viņa nedaudzie mēģinājumi uzturēt sarunu saņēma strupas atbildes. Kroseti apklusa. Šķiet, tas bija jāsaprot tā — šis nav randiņš, brālīt. No otras puses, diena bija visai patīkama, karstums tik likko pārsniedza astoņdesmit, mitrums bija nedaudz mazāks par tropisko, un fakts, ka darba devējs maksāja par to, ka viņš pastaigājās cauri visai pilsētai ar Ka-rolīnu Rolliju (lai ari klusējošu), neparko nebija salīdzināms ar inventarizāciju pagrabā, kas oda pēc sadegušas eļļas. Kroseti ar cerībām domāja par to, kas varētu notikt sievietes dzīvoklī.

Viņš nekad nebija braucis ar ūdens taksometru. Tas šķita daudzkārt pārāks par metro. Rollija nostiprināja velosipēdu pie kuģīša margām un nostājās tam blakus, savukārt Kroseti nostājās blakus viņai, uzlicis plaukstu uz tās pašas margas. Šķita, ka pārējie cilvēki uz kuģa bija tūristi.

“Vai tev viss kārtībā?” Rollija apvaicājās, kad viņi laidās lejup pa īstrive-ras pašu vidu.

“Protams. Es esmu vecs jūrnieks. Kad biju bērns, pusi dzīves pavadīju Šīps-hedas līcī, makšķerējot mazās, šaurās, nomātās laiviņās. Vai man paturēt tevi pāri kuģa priekšgalam kā Keitu Vinsletu “Titānikā”?”

Viņa apveltīja Kroseti ar vienu no saviem oficiāli kokainajiem skatieniem un atkal raudzījās uz priekšu. Šis pavisam noteikti nebija randiņš.

Karolīna Rollija dzīvoja pilsoņkara laika noliktavas otrajā stāvā. Ēka bija celta no nomelnējušiem ķieģeļiem un atradās uz Van Branta un Kafijas ielas stūra. Kroseti turēja foliantus, kamēr viņa pa tumšām, skabargainām kāpnēm uzstiepa velosipēdu. Gaisā bija jūtama spēcīga smaka, kuras izcelsmi

Kroseti nespēja noteikt, — salda un ķīmiska vienlaikus. Durvis uz viņas dzīvokli bija no bieza koka, apkaltas ar dzelzi pelēkā krāsā kā kaujas kuģim.

Aiz durvīm bija bēniņi, bet ne tādi, kādos Soho mitinās miljonāri. Tā bija apmēram sešdesmit reiz trīsdesmit pēdu liela telpa ar melni notraipītu koka dēļu grīdu, no kuras noteiktos intervālos līdz pelēkajiem gofrēta skārda griestiem, kas slējās augstu virs galvas, pacēlās čuguna stabi. Sienu sarkanos ķieģeļus ierāmēja netīra, apdrupusi java. Istaba bija vērsta austrumu—rietumu virzienā, un gaisma abos tās galos ieplūda pa augstiem, netīriem logiem, kam dažas rūtis bija aizsistas ar finiera kvadrātiem vai pelēcīgu, apdriskātu plēvi.

Rollija atslēja savu divriteni pret sienu, pagājās uz loga pusi un novietoja saiņus ar foliantiem uz gara galda. Kroseti viņai sekoja, ziņkāri ar skatienu meklēdams kādas durvis vai gaiteni, kas vestu uz dzīvojamām telpām. Rollija jau saiņoja laukā grāmatu. Pienācis tuvāk, Kroseti ievēroja, ka galds ir roku darbs, tā virsma sastāvēja no daudziem īsiem dēlīšiem, kas bija noslīpēti līdz atlasa spīdumam. Sešas resnās kājas bija veidotas no materiāla, kas izskatījās pēc dzeltenas stiklšķiedras. Kroseti novietoja uz tā pārējās grāmatas. Galds pataustot šķita tik ciets kā marmora bluķis, un tam piemita tā pati vienkāršā elegance, kas lietām, ko redz interjera priekšmetu salonos.

Rollija izsaiņoja foliantus un sarindoja tos uz galda. Pat viņš saprata, ka divu sējumu vāki ir tik ļoti cietuši, ka vairs nav glābjami.

“Jauks dzīvoklis,” sacīja Kroseti, kad kļuva skaidrs, ka Rollija negrasās uzsākt sarunu vai piedāvāt tēju vai alu. Nekādas atbildes. Viņas galva bija nolīkusi pār pirmā sējuma izpostīto vāku.

“Kas tā par smaku?” viņš apvaicājās.

“Galvenokārt brāga. Te kādu gadsimtu bijis brūzis, bet pēc tam glabāja ķīmiju.”

“Neiebilsti, ja es palūkojos apkārt?”

Uz to Rollija atbildēja: “Tur uz plauktiem pie dienvidu sienas ir liels sainis ar papīra dvieļiem. Atnes tos uz šejieni.”

Kroseti nesteidzās un lēnām apmeta loku lielajai telpai. Vienā stūrī viņš atrada koka paletes, kaudzēm, dučiem palešu, un arī plākšņu kaudzes, kas radušās, tās izjaucot. Dienvidu sienu gandrīz pilnībā aizņēma plaukti un skapīši no šī paša koka, kas bija gludi noslīpēti, nobeicēti un nolakoti. Plaukti bija pilni ar grāmatām, visas cietos vākos, lielākā daļa apvākos, dažas plastikāta iesējumā. Kroseti velti meklēja kādus personīgus piederumus, ierāmētas fotogrāfijas, suvenīrus.

Darba virsmas virtuvē (kurā atradās sildvirsma ar diviem riņķiem, niecīga mikroviļņu krāsns un maza, apdauzīta porcelāna izlietne) bija darinātas no tiem pašiem dēlīšiem kā lielais darba galds, bet bija biezi pārklātas ar dzintara dzelteniem sveķiem. Pie austrumu sienas atradās no paletēm sameistarota guļvieta ar akurāti uz tās saritinātu matraci un galds, gatavots no kabeļa spoles, kā arī divi viena komplekta krēsli, kādus var atrast atkritumu izgāztuvēs; tie abi bija meistarīgi restaurēti un nokrāsoti krēmkrāsā. Viens krēsls viņai un viens ciemiņam? Tas liecināja par sociālo dzīvi, un Kroseti vēlējās uzzināt, kas varētu būt ciemiņš. Dienvidaustrumu stūrī bija uzbūvēta slēgta telpa, arī no palešu koka, kurā, viņš pieņēma, atradās Rollijas tualete. Tai blakus bija liels, nobružāts drēbju skapis, no pārējās istabas noslēpts ar saliekamu aizslietni no lakota koka un papīra izgriezumiem. Interesanti, viņa dzīvoja viena, bet bija uzslējusi aizslietni, lai sargātu privāto telpu. Tas liecināja par seksuālo aktivitāti.

Kroseti jau gribēja palūrēt aiz aizslietņa, kad Rollija īdzīgi viņu pasauca. Vīrietis sameklēja papīra dvieļu paku un viņai piebiedrojās. Starp katrām desmit lappusēm slapjajos sējumos bija jāieklāj pāris papīra dvieļu, un šie dvieļi bija jāmaina ik pēc stundas. Kamēr slapjie sējumi žuva, tie tika izlikti uz darbgalda un noslogoti ar audumā ietītām dzelzs plāksnēm, lai neuzbriestu.

“Nesaprotu,” sacīja Kroseti, kad visas grāmatas bija izklātas ar dvieļiem un noslogotas, “kāpēc tu žāvē visu komplektu, ja grāmatas tiks sadalītas, lai izņemtu kartes un ilustrācijas. Kāpēc vienkārši neizraut derīgo un neizmest pārējo atkritumos?”

“Tāpēc, ka tā ir pareizi,” pēc īsas vilcināšanās atteica Rollija. “Ilustrācijas sakrunkosies, ja tās izraus slapjas,”

“Skaidrs,” viņš atteica, lai gan nekas nebija skaidrs, toties jaunā sieviete atklājās pavisam jaunā un ne īpaši pievilcīgā gaismā. Kroseti apsēdās uz ķebļa un nopētīja viņas profilu. “Tā... tas savā ziņā ir interesanti,” viņš sacīja. “Vērot, kā žūst grāmatas. Nedomāju, ka jebkad agrāk būtu to darījis. Varbūt tu varētu man norādīt, kam jāpievērš uzmanība, lai es neko nepalaistu garām.”

Viņš uzsmaidīja Rollijai un tika atalgots ar sīku zilu dzirkstelīti meitenes skatienā, kamēr viņas lūpas savilkās tāda cilvēka grimasē, kas mēģina nesmaidīt. “Tu vari palasīt kādu grāmatu, kamēr gaidi,” viņa sacīja. “To man netrūkst.”

“Pārmaiņas pēc mēs varētu aprunāties. Es tev pastāstītu par savām cerībām un sapņiem, un tu pastāstītu par savējiem. Stundas aizlidotu kā vēja spārniem, bet mēs varētu iepazīt viens otru.”

“Nu tad uz priekšu,” pēc īsas klusēšanas viņa negribīgi atbildēja.

“Nē, dāmas vispirms. Izskatās, ka tev ir daudz interesantāka dzīve nekā manējā.”

Karolinas sejā parādījās pārsteigums. Viņa iepleta muti, tad nospurcās, tad nosarka. “Piedod,” viņa sacīja. “Ak Dievs! Tas ir tik pretēji īstenībai. Kāpēc tu tā iedomājies? Ka man ir interesanta dzīve?”

“Nu, pirmām kārtām šī vieta. Tu dzīvo noliktavā Redhūkā...”

“Tic ir bēniņi. Tūkstošiem cilvēku pilsētā dzīvo bēniņos.”

“Nē, viņi dzīvo dzīvokļos, kas atrodas ēkās ar bēniņiem. Un parasti viņiem ir veikalos pirktas, nevis no paletēm sanaglotas mēbeles. Vai tu vispār te dzīvo legāli?” “Saimniekam nav iebildumu.”

“Pieņemot, ka viņš zina. Tu esi arī grāmatu iesējēja. Neparasti, vai tev tā nešķiet? Kā tu pie tā nonāci?”

“Un kā ar tavām cerībām un sapņiem?”

“Un, redzi? Tu esi arī noslēpumaina. Nav nekā interesantāka par to. Labi. Šeit būs viss mans dzīvesstāsts. Man ir divdesmit astoņi gadi, un es dzīvoju kopā ar mammu Kvīnsā, Ozona parkā. Es krāju naudu, lai varētu mācīties kino skolā, kas, ņemot vērā tempus, kādos to atlieku, bus mēnesi pēc manas piecdesmit otrās dzimšanas dienas. Man vajadzētu ņemt aizņēmumu, bet es baidos iekļūt parādos.”

“Cik daudz tu jau esi sakrājis?”

“Apmēram trīs ar pusi tūkstošus.”

“Man ir vairāk.”

“Saprotama lieta. Gleizers droši vien tev maksā vairāk nekā man, tu dabū komisiju no pārdotā, tu dzīvo Redhūkā, tev ir divas apģērba kārtas, tā, kas tev tagad mugurā, un tā ar apkakli. Kam tu krāj naudu?”

“Es gribu braukt uz Gelzenkirheni Vācijā un kļūt par mācekli Buch-binderei Klein." Kad viņš nereaģēja, Karolīna piebilda: “Acīmredzot tu nekad neesi par to dzirdējis.”

“Protams, esmu. Buch-kā viņu tur Klein. Tā ir kā Hārvarda grāmatu iesiešanas pasaulē. Bet es domāju, ka tu jau visu par to zini. Tev ir viss aprīkojums...” Viņš ar žestu norādīja uz statīviem ar darba rīkiem, kas bija izlikti uz darbgalda:

griešanas presi un ierievju ēveli, galodu, nažiem, ādas paliktņiem un līmes podiem. Tas viss izskatījās kā no astoņpadsmitā gadsimta. Kroseti iztēlojās, ka Čērčila “Ceļojumi” tikuši iesieti ar tādiem pašiem rīkiem.

“Es galīgi neko nezinu,” viņa protestēja.

“Tiešām?”

“Es domāju, salīdzinājumā ar to, kas jāzina, lai izgatavotu grāmatu no paša sākuma. Es varu to salabot. Tas ir... tā ir kā atšķirība starp spēju salabot ieplaisājušu Minu dinastijas laika porcelāna vāzi un to pagatavot no māliem un glazūras.”

“Ahā. Un, kamēr mēs tā uzticam viens otram noslēpumus, kļūstam omulīgi un tā, tu varētu man pastāstīt, ko grasies darīt ar Čērčila sējumiem, kad būsi tos sadakterējusi.”

“Ko? Es tos nelaboju. Es grasos tos sadalīt.”

Uz viņas vaigiem parādījās sārti plankumi, un skatiens sāka šaudīties šurpu turpu — skaidrs, meitene pieķerta melos.

“Nē,” viņš pārliecināti sacīja. “Ja tu grasītos sējumus sadalīt, tu tos vienkārši būtu aiztransportējusi uz Enduvru un likusi izžāvēt vakuumžāvētājā. Nekādas nekārtības, nekāda jucekļa. Tu tos dabūtu atpakaļ tīrus un akurātus. Tu izskaties pārsteigta. Es neesmu tas, ko tu dēvē par grāmatu cilvēku, bet es neesmu arī stulbs. Tātad, ko tu darīsi ar salabotajām grāmatām?”

“Pārdošu,” viņa sacīja, raudzīdamās lejup uz izmirkušajiem sējumiem.

“Kā labotas?”

“Nē. Visi zina, ka mums pieder ārkārtīgi skaists komplekts. Ir klienti, kuriem patīk piesardzība. Viņiem ir kreisā nauda, ko viņi grib ieguldīt kolekcionējamos priekšmetos. Gleizers to dara visu laiku. Redzi, apdrošināšanas kompānijai viņš tos deklarēs kā pilnīgus zaudējumus un parādīs viņiem pavadzīmes par izņemtajām kartēm un ilustrācijām. Tur iznāks, es nezinu, ne vairāk kā divarpus tūkstoši, un apdrošināšanas kompānija viņam samaksās starpību starp tiem un summu, ko viņš samaksāja par komplektu, rēķini ap divdesmit tūkstošiem dolāru.”

“Kas ir apmēram tikpat liela summa, kādu tu plāno novirzīt pati uz savu kabatu, kad būsi grāmatas pārdevusi savai šaubīgajai personai. Vai to kaut kā nesauc? Sākas ar burtu z...”

“Tā nav... tam nav nekāda sakara ar zagšanu. Viņš man lika grāmatas sadalīt. Kas attiecas uz Gleizeru, komplekts vairs nepastāv. Viņam kompensāciju samaksās apdrošināšanas kompānija, un es gūstu peļņu pati no savas prasmes. Tas ir tas pats, kas lietu pagatavošana no paletēm, kuras tiek mestas projām.”

“Hmm, patiesībā tas nebūt nav viens un tas pats, bet tur runā mana jezuī-tiskā vidusskolas izglītība. Redzi, tu esi interesanta. Viltīgs ir interesants. Kā tu domā uzrādīt pavadzīmes par ilustrācijām, ja patiesībā grāmatas nesadali?”

Viņa paraustīja plecus. “Sidnijam nerūp saplēstas mantas. Tās uzdzen viņam depresiju. Viņš to sauc par maitasputnu barību.”

“Tā nav atbilde uz jautājumu. Bet es rēķinu, ka tu grasies pārdot komplektu par divdesmit diviem tūkstošiem, iedot Sidnijam pāris tūkstošu, ļaut viņam saņemt apdrošināšanu, tikmēr graujot grāmatvedības sistēmu ar viltus pavadzīmēm. Tu vienlaikus vazā aiz deguna apdrošināšanas kompāniju, Gleizeru, savu aizdomīgo klientu un nodokļu inspektorus. Tas nu gan ir plāns!”

“Tu gribi mani nodot!” Kroseti bija dzirdējis par degošām acīm, bet īstenībā līdz šim tādas nebija redzējis, izņemot kinofilmas. Tagad apkārt švirkstēja mazas zilas dzirkstelītes.

“Nē,” viņš smaidot sacīja. “Tas būtu garlaicīgi. Tātad... kā tu domā salabot sabojātos vākus?”

Kroseti redzēja, ka, pievēršoties no ētikas jautājumiem praktiskākām, tehniskām lietām, viņas sejā parādās atvieglojums.

“Nu, domāju, ka varu glābt ādas vākus pirmajam sējumam. Paši vāki ir saplaisājuši un muguriņa arī, bet es varu tiem noņemt ādu un vākus nomainīt.”

To teikusi, viņa izvilka no kārbas tievu, lāpstveidīgu instrumentu un sāka lobīt nost marmorpapīru, kas turēja ādas vākus pie kartona. Viņa strādāja uzmanīgi, un Kroseti ar patiku vēroja, cik prasmīgi darbojas viņas mazās, izveicīgās rokas, līdz iezvanījās virtuves pulkstenis, ko viņa iepriekš bija uzstādījusi, radot, ka laiks nomainīt dvieļus starp žūstošajām lappusēm. Kad Kroseti bija ticis galā ar dvieļiem, viņš redzēja, ka Rollija ir noņēmusi ādas apvākojumu. Zem tā starp ādu un saplaisājušo kartonu atradās slapjas, cieši aprakstītas papīra lapas. Tās viņa nolika malā un cieši nopētīja ādu, pacēlusi to pret gaismu, kas nāca no loga.

“Kas tie par papīriem?” viņš vaicāja, laiski atdalīdams slapjās lapas. Tās no abām pusēm klāja ar izbalējušu melnu tinti veidots raksts.

“Tikai polsterējums. Viņi izmantoja nevajadzīgu papīru, lai vāki izskatītos biezāki un lai aizsargātu ādu no rīvēšanās gar kartonu.”

“Kādā valodā tas ir?”

“Droši vien angļu. Kaut kāda veca makulatūra.”

“Tā neizskatās pēc angļu valodas. Angliski es protu lasīt — ja vien viņam nav bijis tiešām briesmīgs rokraksts...”

Rollija uzmanīgi paņēma no viņa lapu un cieši to aplūkoja. “Jocīgi. Izskatās pēc karaļa Džeimsa I laikā rakstīta teksta.”

“Kā, lūdzu?”

“Es gan neesmu paleogrāfe, bet rokraksts neatbilst grāmatas publicēšanas laikam. Izskatās senāks par 1732. gadu. Jocīgi.”

“Kā, vai kāds būtu iesējumā paslēpis vecu manuskriptu?”

“Nē, protams, ka ne. Grāmatu iesējēji kartona aizmugurē izmantoja nevajadzīgu papīru; tas varētu būt, nu, tā laika korektūras eksemplārs vai vecas parādzīmes, bet ne sens manuskripts.”

“Kāpēc lai viņi tā darītu? Sens manuskripts taču būtu vērtīgs pats par sevi, ne?”

“Tā nav. Ilgu laiku nevienam nebija daļas gar veciem papīriem. Oriģinālie manuskripti tika iznīcināti, kad tos pārlika drukā; papīru sasmalcināja vai sāka izmantot iekuram vai cepamo pannu izklāšanai. Tikai saujiņai antikvāru bija kāda nojausma par to, ka ir svarīgi saglabāt pagātnes artefaktus, bet lielākā daļa cilvēku domāja, ka viņi ir jukuši. Tāpēc praktiski vienīgie rokraksti, kas saglabājušies no agrīnā jauno laiku perioda, ir juridiskie vai finanšu dokumenti. Literatūrai nebija pilnīgi nekādas vērtības.”

“Tātad tas varētu būt vērtīgs tagad. Šis dokuments.”

“Es nezinu. Tas atkarīgs no tā, kas tas par dokumentu. Un kas to rakstījis, protams.” Viņa pacēla lapu pret gaismu. “Ak, tagad es saprotu. Šī lapa ir iespiedēja eksemplārs. Uz tās ir korektūras ar svina zīmuli. Interesanti — tātad tā kļuva par grāmatu, un, iespējams, iespiedējs ir tas pats, kas Džonam Valto drukājis Čērčilu.” Viņa noņēma svaru un, atvērusi pirmo sējumu, nopētīja izdevēja ziņas. “Pīters Dins. Starp citu, mēs tagad varētu nomainīt susināmos papīrus.”

Kad tas bija izdarīts, Kroseti vaicāja: “Vai tu nemaz negribi uzzināt, kādai grāmatai bija šis manuskripts? Ja nu pārējās aizmugures ir no tās pašas grāmatas? Ja nu tas ir kaut kas slavens, piemēram, Donne, Miltons vai Defo?

Kādas tamlīdzīgas personas hologrāfisks manuskripts būtu veselas bagātības vērts, vai ne?”

“Iespējams, tās ir nevienam nezināma garīdznieka pārdomas. Komentāri par vēstulēm.”

“Bet mēs pat to nezinām. Kāpēc tu neatver pārējos vākus un nepaskaties?”

“Tāpēc, ka tas nozīmē vairāk darba. Man tos vajadzēs atkal salabot. Un man nav daudz laika.”

“Mums tieši tagad ir laiks,” viņš sacīja, “Kamēr gaidām, kad izžūs grāmatas. Klau, es to uzskatītu par pakalpojumu. Es, piemēram, tev tagad izdaru pakalpojumu.”

Rollija paskatījās uz viņu ar savām zilajām acīm, nojauzdama viltību, nodomāja Kroseti. “Ja tas tev dara prieku,” viņa sacīja un paņēma lāpstiņu.

Stundu vēlāk Kroseti ar patiku aplūkoja to, kas nokarājās no auklām, ko viņš bija nostiprinājis starp bēniņu jumta balsta stabiem, un izskatījās pēc izžautas veļas. T ās bija slapja folianta lapas, kas bija kalpojušas par oderē-jumu sešu sējumu vākiem, četras lappuses katrā vākā, kopumā četrdesmit astoņas lappuses. Pašam neskaidru iemeslu dēļ šo manuskripta lappušu, kas vairāk nekā divarpus gadsimtus nebija redzējušas gaismu, atklāšana nelika justies neomulīgi par dziļi sirdī zināmo faktu, ka viņš ir krāpšanas līdzdalībnieks. Kroseti pats bija visai apstulbis, cik nekaunīgi viņam bija izdevies panākt, ka Rollija atver vākus, lai izdabūtu šo manuskriptu. Un viņš aizvien vairāk vēlējās, kaut papīriem būtu kāda vēsturiska vai literāra vērtība. Kroseti ar lielu nepacietību gaidīja, kad lappuses būs pietiekami izžuvušas, lai varētu tās ņemt rokās.

Tikmēr susināmais papīrs bija jāmaina katru stundu. Pēc dažām pirmajām maiņām pārliecinājusies, ka viņš to veic pareizi pareizi, Rollija, šķiet, bija apmierināta, ka var ļaut viņam to darīt pašam. Galvenais bija raudzīties, lai procesu nesasteigtu, ievietojot pārāk daudzus papīra dvieļus vai ieliekot tos starp mazāk nekā desmit lapām. Tādā gadījumā, viņa paskaidroja, grāmata pārāk piebriedīs un saplēsīs iesējumu. Ap sešiem Kroseti paziņoja, ka ir izsalcis, un uzzināja, ka praktiski visa pieejamā ēdmaņa sastāv no makaronu pusfabrikātiem mērcē un dažāda derīguma termiņa ēdiena kārbiņās. Tagad viņš saprata, kāpēc Karolina tik bieži gāja ieturēt lenču ar Gleizeru. Kroseti izskrēja laukā un, drosmīgi pārvarējis Redhūkas draudīgās ielas, atgriezās ar pāris pudelēm Mondavi sarkanvīna un lielu picu.

“Tu nopirki vīnu,” sacīja Rollija, kad viņš ienāca un nolika uz galda iepirkumus. “Es nekad nepērku vīnu.”

“Bet tu to dzer.”

“Ak, jā. Tas ir ļoti jauki no tevis. Paldies.” Atkal šis mazā vilcēna smaids, numur divi.

Galvenais sarunas temats pie galda bija darba devējs, jo citādi viņiem maz kas bija kopīgs. Kroseti interese par grāmatām kā fiziskiem objektiem bija tikpat trūcīga kā viņai par mūsdienu kino. Turklāt vecais vīrs Kroseti interesēja, un Rollija, kad viņš uzstāja, labprāt padalījās ar informāciju; vēl jo vairāk, kad sāka iedarboties vīns. Kroseti patika vērot, kā viņa ēd: viņa bija izbadējusies un ēda, it kā šķēles kāds grasītos tūlīt atņemt, viņa notiesāja garoziņu līdz pēdējai drupatiņai un, kamēr klāja vaļā, ko zināja, aplaizīja pirkstus. Runāja, ka Gleizers ienācis biznesā kā kolekcionārs; parastais ceļš. Viņa ģimene pirms divām paaudzēm kļuvusi bagāta ar lielveikaliem, un viņš bija uzaudzināts Manhetenas liclburžuāzijas aprindās. Gleizcricm bijušas intelektuālas pretenzijas — operas ložas, koncertu biļetes, Eiropas apceļošana <7 la mode un viss pārējais; lielajā dzīvoklī pie Centrālā parka glabājās pamatīga bibliotēka. Laika gaitā lielākas firmas bija aprijušas senču impērijas, nauda nebija veiksmīgi ieguldīta, mantojums tika plāni sadalīts pārāk lielajai ģimenei. Septiņdesmito gadu beigās Sidnijs Gleizers bija pārvērtis savu vaļasprieku par iztikas pelnīšanas līdzekli.

Pēc Rollijas vārdiem, viņam nebija biznesmeņa dotību. Kroseti iebilda, ka veikals šķita rentabls, ar lielām izvēles iespējām.

“Tur jau ir tā problēma. Tā nevar taisīt biznesu, kā viņš to dara, — pirkt Makeniju un Holu par simt piecdesmit tūkstošiem. To var darīt Bomens vai Sotebijs un citi lielie zēni, un Gleizers nav lielais zēns. Viņam ir drēbes un atmosfēra, bet ne resursi. Vai oža. Tādam, kas ir viņa līmenī, grāmatas, kas maksā tūkstoš dolāru, vajadzētu ņemt par diviem simtiem, nevis simts tūkstoš dolāru vērtas grāmatas par astoņdesmit deviņiem ar pusi. Turklāt viņam domā pacelt īri — tā jau tagad paņem gandrīz pusi vidējās mēneša peļņas (es domāju peļņu uz. papīra), un es šaubos, vai viņš gadiem ilgi ir guvis īstu peļņu. Grāmatu biznesā tas ir vecs stāsts. Bagāts kolekcionārs domā — es pērku daudz grāmatu, kāpēc es nevarētu maksāt par savu hobiju no peļņas?”

“Vai tas nedarbojas?”

“Reizēm darbojas. Bet, kā jau teicu, jāzina savs līmenis un jāstrādā, lai to paceltu. Nevar sākt pārdot tajā līmenī, kādā darbojies kā bagāts kolekcionārs, ja vien nevēlies ieguldīt biznesā savu personīgo naudu. Un tad tas nav īsti bizness, vai ne? Tas vairāk ir dārgs vaļasprieks ar pretenzijām uz biznesu. Un runājot par pretenzijām, mazs Ņujorkas Istsaidas antikvārs ar panelētu veikalu izklausās pēc pilnīga anahronisma. Viņš nekādā gadījumā nevar samaksāt īri un sacensties gan ar internēta sūtījumiem pa pastu, gan ar lielajiem grāmatu namiem. Gleizers iet uz grunti. Ugunsgrēks ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Viņš apčakarēs apdrošināšanas kompānijas par pāris dučiem izvēlētu vienību, deklarēs kopējos zaudējumus un pārdos grāmatas, cik vien labi iespējams. Tas atkal dos zināmu rīcības kapitālu, bet cik ilgi...”

“Tu domā, ka viņš izraisīja ugunsgrēku?”

“Nē, viņš ir grāmatu cilvēks. Viņš nekad tīšuprāt neiznīcinās grāmatu. Viņš burtiski raudāja — tu jau redzēji — par Čērčilu. Bet, tā ka ugunsgrēks bija, viņš nestāv tik augstu, lai iespējami labāk neizmantotu priekšrocības, ko tas dod.”

“Tāpat kā tu.”

Viņa piemiedza acis. “Jā, tāpat kā es. Bet man vismaz ir attaisnojums, jo es nedzīvoju astoņpadsmit istabu dzīvoklī Parka avēnijā. Man vajag naudu.” Viņa ielēja sev vēl vīnu, iedzēra malciņu un piebilda: “Un tu, Kroseti? Ja tās lapas, ko tu žāvē, izrādīsies Džona Loka priekšvārds Čērčilam, ko tu darīsi? Aiznesīsi tās Gleizeram un teiksi: “Ak, paskat, ko es atradu, mister Gleizer, kaut ko tādu, ko jūs varat pārdot Vaidneram par desmit tūkstošiem, un vai jūs man paglaudīsiet galviņu?””

“Tas nav Loks, ja tev taisnība par karaļa Džeimsa I laika rokrakstu.”

“Ak, tagad viņš ir kulturāls, vai ne? Es domāju, ka tu esi datoru ķertais kino tips.”

“Es lasu grāmatu katalogus.”

“Ak, pareizi. Bet ne grāmatas. Tev pat nepatīk grāmatas, vai ne?”

“Nu, nē, man tās patīk.” Viņš dziestošajā gaismā nopētīja Rolliju un ieraudzīja kareivīgi izvirzītu zodu, ko nebija iepriekš ievērojis, un aizmiglotu, sarūgtinātu izteiksmi viņas sejā.

“Tu taču nebūsi nešpetni piedzērusies, vai ne, Karolīn?”

“Būšu, ja gribēšu. Es te dzīvoju.”

“Aha. Bet man šeit nav jāpaliek. Manas lapas izskatās visai sausas. Es tās vienkārši varu paņemt un atstāt tevi, lai tu pati katru stundu visu cauru nakti maini savam zīdainim autiņus.”

Un viņš arī būtu izpildījis savus draudus, bet — tiklīdz šie vārdi bija nākuši pār viņa lūpām, Rollija pēkšņi sāka raudāt; tās bija baisas, bezcerīgas vaimanas, un, būdams pieklājīgs tips, Als Kroseti apgāja Rollijai apkārt un, notupies pie viņas krēsla, turēja apskautu, kamēr viņa raustījās elsās un mērcēja viņa plecu asarās.