Gaisa un ēnu grāmata

22

Braukdams metro, Kroseti nespēja pārstāt pie sevis smieties, un ne tikai pie sevis. Tas piesaistīja pārējo pasažieru skatienus. Sieviete ar diviem maziem bērniem pārsēdās citur. Viņš nespēja nesmieties tāpēc, ka te nu viņš bija, atpakaļ pēc dažām nedēļām augstās dzīves — privātās lidmašīnas, pieczvaig-žņu viesnīcas, par visu samaksāts, izmetis būtībā “Titānika” budžetu. Taču desmit tūkstoši, varbūt pat piecdesmit noderēs, ja vien viņš kādreiz tos saņems. Nē, Miškins samaksās. Nauda nozīmēja, ka viņš varēs paņemt kādu laiku brīvu, strādāt pie scenārija un ar saviem iekrājumiem kaut kā nebūt tikt cauri Ņujorkas filmu skolai.

Tāpēc, ieejot mātes mājā, viņš patiesībā jutās visai labi un bija nepatīkami pārsteigts par sagaidīšanu. Izrādījās, ka Mērija Pega bija gribējusi lugu redzēt un bija sašutusi, ka viņas stulbais dēls atkal bija no dārguma šķīries, un bez tam viņa par atrasto lugu jau bija pastāstījusi Fanijai Dubrovičai, un viņa, protams, trīsēja gaidās. Velti Kroseti skaidroja, ka to meklēja ari vismaz divas neatkarīgas noziedznieku bandas un pašlaik tā ir tikpat labi objekts, kā kodolbumba, un jebkurā gadījumā Miškins bija apmaksājis visus izdevumus, lai to sadabūtu, un nodrošinājis apsardzi, bez kuras viņš varbūt to vispār nebūtu atradis, vai arī, ja būtu atradis, tad šajā brīdī droši vien gulētu beigts kādā seklā Anglijas gravā.

Tas Mēriju Pegu atvēsināja, bet tikai uz brīdi, un bija vajadzīgas visas Kroseti un arī Klima uzjautrināšanas spējas, lai viņa atgūtos. Bērni šajā brīdī palīdzēja. Kroseti palika uz vakariņām, kas sastāvēja no spageti un kotletēm (un Klims slepus pastāstīja, ka pagājušajā nedēļā daudzas, daudzas reizes vakariņās bija spageti un kotletes), un viņš brīnījās, kā vecvecāku mājas tika radītas no gandrīz nekā, no tīrākās apstākļu sagadīšanās. Kroseti zināja, ka tādas lietas visu laiku notika Dikensa romānos, bet viņš nebija gaidījis tās ieraudzīt mūsdienu Ņujorkā. Vai varbūt, viņš vēlāk domāja, visos laikos zem draņķīgā egoisma virsmas vienmēr vienādi burbuļoja vēlēšanās radīt ģimenes. Mērijai Pegai acīmredzot bija neizsīkstošas vecmāmiņu enerģijas rezerves, ko vēl nebija izsmēlušas viņas pašas atvases, kas vēl visas bija bez bērniem, un Klims bija pārvērties par vectētiņu no pasakām: kādus stāstus viņš stāstīja, smieklīgi vaibstīdams seju, cik prasmīgi izgrieza stabulītes un mazas rotaļlietiņas, kādas jāšanas ar zirgu, kādas muļķīgas dziesmiņas prata, kur visur bija iesaistīta bikstīšanās un kutināšana! Bērni, sevišķi meitenīte Mollija, pie tādas izturēšanās bija atplaukuši, kā jau bērni mēdz darīt. Iekšēji mazie visi tic burvestībām un nebrīnās, ja viņus no cilvēkēdāja pils aiznes uz labo feju valstību.

Kroseti bija priecīgs par viņiem visiem un tik tiešām tagad jutās mazliet īpaši, it kā šī notikumu attīstība būtu apstiprinājusi viņa intuitīvo nojautu, ka viņa laiks mātes mājās ir gandrīz beidzies. Bez tam tur nebija vietas. Turklāt viņš nejutās omulīgi, redzot, ka viņā no bērnu sejām nolūkojas Rollija. Kroseti sasaiņoja savas mantas, nolīga treileri, ko vajadzēja vilkt ģimenes automašīnai, un kopā ar čeku par desmit tūkstošiem no Miškina, kas torīt pienāca FedEx aploksnē, nākamajā vakarā bija projām. Neviens neuzstāja, lai viņš paliek.

Tobrīd viņš mūzikas pavadījumā savos jaunajos kopīgi apdzīvotajos bēniņos saiņoja vaļā kartona kārbas, kad juta, ka telefons kabatā vibrē. Kroseti izņēma no ausīm austiņas un pielika telefonu pie auss.

“Pieraksti. Man ir trīsdesmit sekundes.”

“Karolīna?”

“Pieraksti. Ak Dievs, tev man ir jāpalīdz!” Un tam sekoja adrese un norādījumi, kā atrast ezermalas māju Adirondaka kalnos. Kroseti izvilka lodīšu pildspalvu un uzšņāpa informāciju uz kreisās rokas apakšdelma.

“Karolīna, kur tu esi? Kas, pie velna, notiek?”

“Vienkārši esi tur un nemēģini zvanīt pa šo numuru. Viņi grib nogalināt...” un pārējā teikuma daļa pazuda statiskās elektrības sprakšķos.

Nav labi, nodomāja Kroseti, faktiski klišeja, sevišķi tā lieta ar savienojuma pārtrūkšanu. Filma grasījās beigties ar depresīvāku, saldsērīgāku noti, tiek izsekots, kā varonis atgriežas pie sava darba, varbūt mājiens par attiecībām ar bērniem, dzīve rit tālāk, varbūt pat mājiens, ka Rollija vēl aizvien ir dzīva, ķircinās: bet ne jau tik banāli... un viņš, krāmējot grāmatas neapstrādāta priežkoka plauktā, patiešām šādā manierē turpināja domāt vairākas minūtes, pirms zvans beidzot nonāca līdz viņa apziņai. Sviedri izspiedās Kroscti uz sejas, un viņam bija jāapsēžas uz putekļaina, ieplīsuša atzveltnes krēsla, ko viņš bija savācis uz ielas. Viņa tiešām padarīs mani traku, nodomāja Kroseti, nē, saki to pagātnes formā. Labi, esmu gatavs, viņš nodomāja, esmu arī starptautiskais noslēpumu cilvēks. Kas man vajadzīgs? Smith&Wesson bija palicis mātes mājā, un viņš nekādā gadījumā neatgriezīsies un neskaidros, kāpēc viņam tas vajadzīgs, un tagad, kad Kroseti iedomājās, ka patiešām būs jātur rokās šis priekšmets... nē, paldies. Bet viņam bija tūristu zābaki, pārbaude. Ričarda Vidmarka melns jūrnieka svīteris, pārbaude. Pistole šaušanai mērķī? Nē, adīta jūrnieka cepure, daudz labāk, un Šveices armijas nazis, un granātmetējs... nē, joks, un uzticams melns lietusmētelis, vēl aizvien notraipīts ar Vecās Anglijas dubļiem, maks, atslēgas, ak, tālskatis, to nedrīkst aizmirst un, ak, esmu apmēram tik gatavs, kā vienmēr būšu, satikties aci pret aci ar Dievs vien zina, cik daudziem līdz zobiem apbruņotiem krievu gangsteriem...

“Vēlreiz?”

Tas bija Beks, viens no istabas biedriem, kas skatījās uz viņu, stāvot durvīs ar īpatnēju sejas izteiksmi. Beks bija mironīga būtne, kas strādāja par skaņu operatoru un rakstīja recenzijas par filmām, ko neviens, izņemot viņu pašu, nebija redzējis, vai kuras, iespējams, vēl neeksistēja.

“Es neko neteicu,” sacīja Kroseti.

“Tu runāji gan! Skaļi, it kā būtu nokaitināts. Es domāju, ka pie tevis kāds ir, bet tad atcerējos, ka tu ienāci viens pats.”

“Ak, tad es bušu runājis pats ar sevi. Man ir psihiska lēkme, tas viss.”

“Ej ellē, mēs tevi jau gaidām. Ja tev nepieciešama lobotomija, es varu sākt asināt skrūvgriezi.”

“Vainīga meitene,” atzinās Kroseti. “Meitene ir padarījusi mani traku. Viņa mani pameta un tagad grib, lai viņu glābju. Šī ir otrā reize, kad pamešanas un glābšanas motīvs atkārtojas.”

“Vienalga. Es tiecos turēties pie Sv. Nelsona Olgrena⁶¹ evaņģēlija: nekad neguli ar kādu, kam ir vairāk problēmu nekā tev pašam. Protams, viņš gulēja ar Simonu de Bovuāru...”

“Paldies. Es to atcerēšos savā nākamajā dzīvē. Tikmēr vīrietim jādara, kas vīrietim jādara. Vai varu aizņemties tavu datoru? Man vajag dažas kartes.”

Kroseti bija nepieciešamas parastās četrdesmit piecas minūtes, lai izkļūtu no pilsētas, bet uz autostrādes pie Tapanzē viņš nokavēto laiku atguva. Vecā fūrija bija saglabāta ideālā kārtībā: iekšā bija 440 kubikcollu V-8 dzinējs, un ārpuse bija klāta ar tumši zilu laku, turklāt vēl ar dažādiem vairogiem un nozīmēm, ko policijas virsnieki izmanto, lai viņus atpazītu citi policijas virsnieki — lai viņu automašīnas butu imūnas pret jebkādām soda kvītīm kā ceļā, tā stāvot. Kroseti palielināja ātrumu līdz deviņdesmit un nokļuva līdz Olbani mazliet ilgāk nekā divās stundās. Vēl deviņdesmit jūdzes un septiņdesmit minūtes aizveda Kroseti līdz Potersvilai, kur viņš uzpildīja benzīna tvertni un apēda nebaudāmu degvielas uzpildes stacijas mikroviļņu krāsnī sildītu ēdienu, ap šo laiku bija satumsis un sācis snigt lielām pārslām, kas, trāpot pa stiklu, šķita golfa bumbiņas lielumā. Vēl aizvien bija pārāk silts, lai sniegs turētos uz maģistrāles asfalta, un viņš nepalēnināja gaitu. Kroseti bija dziļā autostrādes sapņa miglā, autopilotā, viņa smadzenes pārtina filmu sižetus, šādus tādus faktus, tiecoties pēc sakarīgām atmiņām par triviāliem ikdienas notikumiem, sevišķi nožēlojami īso dienu mudžekli Karolīnas Rol-lijas sabiedrībā.

Valsts nozīmes ceļš nr. 2, uz kura viņš nogriezās pēc piecpadsmit minūtēm, bija šaurs tunelis starmešu gaismā cauri sniega kupenām abās ceļa malās. Pēc mundrā brauciena pa automaģistrāli Kroseti jutās, it kā viņš stāvētu uz vietas. Viņš brauca, šķiet, neiespējami ilgu laiku, un beidzot priekšā iemir-gojās dažas ugunis, kas bija Ņūveimāra, divas benzīna uzpildes stacijas, dažas tūristu ķeramās vietas, izkliedētas mājas, un tad sākās zīmes meklēšana, kas norādītu uz grants ceļu līdz Henrija ezeram. Vienreiz viņš to palaida garām un bija spiests apgriezties uz piesnigušā ceļa un braukt pa savām pēdām atpakaļ, līdz izdevās norādi atrast, saliektu un kā nosētu ar ložu caurumiem. Tā apbruņoti vietējie izgāza savu šķiru naidu pret bagātajiem, kam piederēja ezers.

Tagad tunelis bija kļuvis vēl šaurāks, un šeit sniegs lipa labi, liekot mašīnai pakalnos slīdēt un zaudēt vadāmību. Laiks ritēja lēni, viņš zaudēja apjautu par tā plūdumu. Fūrija lepojās tikai ar vecmodīgu ЛМ radio, kas pēdējo duci jūdžu atskaņoja vienīgi sprakšķošu kantri mūziku. Kroseti to izslēdza. Tagad bija dzirdama tikai stikla tīrītāja šņākuļošana un lielā dzinēja lietpratīgā murrāšana. Kaut kas dzeltens priekšā divām bultām, zīme, ka ceļš beidzas strupceļā. Kroseti ieslēdza salona gaismu un vēlreiz izpētīja kartes. Tātad labais pagrieziens, un pēc īsa brīža parādījās ar biezu sniega kārtu apsnigušas pastkastītes un balts piesnidzis piemājas ceļš. Viņš pabrauca uz priekšu kādu duci jardu, izņēma no cimdu nodalījuma kabatas lukturīti ar četrām baterijām un sāka iet pa piemājas ceļu. Bija mazliet pāri trim naktī.

Un, lūk, arī māja, pamatīga lauku būda no kailiem baļķiem, ar asu, smailu jumtu un platu verandu, kas stiepās gar trim pusēm. Vāja gaisma spraucās pa logiem mājas fasādes pusē, metot svaigajā sniegā dzeltenīgu ielāpu. Iedams apkārt mājai, Kroseti drīzāk juta, nekā redzēja ezera klātbūtni, pilnīgi melna tumsa stiepās tur, kur beidzās sniegs. Uz to norādīja tievs, balts pirksts — piestātne.

Viņš piesardzīgi uzkāpa pa kāpnītēm verandā, piekļāva seju apgaismotajam logam, redzēja lielu istabu, vienkāršas mēbeles no pulētiem ciedrkoka baļķiem, apvilktas ar sarkanrūtainu audumu, milzīgu akmens kamīnu, kurā sparīgi kurējās uguns, indiāņu paklājus uz grīdas, aļņa galvu virs kamīna. Pie otras sienas atradās liels, iebūvēts grāmatu skapis un sarežģīta un dārga izskata skaņu sistēma. Nekādas redzamas kustības, ne skaņas. Kroseti paraustīja durvis. Tās atsprāga vaļā, kad viņš pagrieza misiņa rokturi, un, iegājis mājā, viņš durvis aiz sevis aizvēra. Iekšā, par spīti uguns sprakšķēšanai, Kroseti tūlīt saklausīja mājīgas skaņas no blakus istabas, mala trauku šķindu un vīrieša dungošanu. Maja smaržoja pēc ciedra, uguns un mazliet pēc svaigas kafijas. Pie sānu logiem apaļš priežkoka galds, uz kura spīdēja klēpjdators. Blakus tam atradās pazīstama, biezi polsterēta aploksne. Kroseti grasījās ieskatīties ekrānā, kad istabā ar kūpošu krūzi rokā ienāca Džeiks Miškins.

Viņš apstājās kā zemē iemiets un iepleta acis. “Kroseti? Ko tu te dari?”

“Biju netālu. Nodomāju, jāiegriežas.”

Miškins tikko jaušami pasmaidīja. “Tā ir laba valoda. Varbūt gribi kafiju? Es savu dzeru ar īru viskiju.”

“Paldies. Tas būtu lieliski.”

Miškins jau devās virtuves virzienā, tad apstājās un, piegājis pie datora, nolaida ekrānu. Kroseti apsēdās uz dīvāna ar skatu pret kamīnu un mazliet ļāvās pārgurumam, tagad apjauzdams savādo sajūtu, kas pārņem pēc tamlīdzīga maratona, kad liekas, ka joprojām sēdi pie mašīnas stūres. Pēc dažām minūtēm Miškins atgriezās ar vēl vienu krūzi, ko nolika uz beicētā priežkoka kafijas galda dīvāna priekšā.

“Es ticu, ka neesi ieradies sakarā ar čeku,” sacīja Miškins, kad abi bija mazliet iedzēruši.

“Nē, ar to viss kārtībā, saņēmu, paldies.”

“Tad, kam esmu parādā par tavu?...”

“Karolīnai Rollijai. Viņa man panikā piezvanīja un iedeva šīs vietas adresi, un tā es ierados.”

“Tu nobrauci — cik? Astoņas stundas cauri sniega vētrai tāpēc, ka aicināja Karolīna Rollija?”

“Jā, to ir diezgan grūti izskaidrot.”

“īsta mīlestība.”

“Ne gluži, bet... tas ir kaut kas. Būtībā es vienkārši esmu idiots.”

“Man jāteic, ka patiesībā viņas šeit nav, un es gaidu citus ciemiņus. Var būt nepatikšanas.”

“Tu domā Švanovu?”

“Un citus.”

“Piemēram?”

“Piemēram, Mikiju Hāsu, slaveno šekspirologu un manu dārgo draugu. Šī māja, kurā atrodamies, pieder viņam. Viņš brauc noteikt manuskripta autentiskumu.”

“Es biju domājis, ka tam nepieciešamas daudzas tehniskas ierīces, oglekļa metode, tintes analīze...”

“Jā, bet gudri viltotāji var noviltot tinti un papīru. Noviltot nevar Šekspīra sacerējumu, un Mikijs ir īstais cilvēks, lai to pārbaudītu.”

“Un viņš ir kopā ar Švanovu?”

“Baidos, ka tas ir garš stāsts.”

Kroseti paraustīja plecus. “Man ir daudz laika, ja vien tu, piedraudot ar pistoli, nespied mani iet ārā trakojošā sniega vētrā.”

Miškins kādu bridi uz viņu nolūkojās, un Kroseti izturēja skatienu nedabiski ilgi. Beidzot Miškins nopūtās un sacīja: “Mums vajadzēs vēl mazliet kafijas.”

Tad sekoja vēl viena kafijas kanna, arī ar viskiju, un, kad tā beidzās, viņi iztika bez kafijas. Viņi runāja kā svešinieki, kas izdzīvojuši kādā kuģa avārijā vai kādā vēsturiskā katastrofā, kas, lai arī atstāj vienādu zīmogu uz abiem, nekādi nepalīdz radīt gara radniecību. Abi vīrieši ne bija, ne arī kādreiz būs draugi, bet tas, kas bija savedis viņus kopā šajā mājā sniegotajā naktī, kas tagad gulēja aploksnē uz apaļā galda, ļāva viņiem runāt vienam ar otru atklātāk, nekā viņi to būtu darījuši parastā situācijā, arī viskijs palīdzēja.

Miškins vairāk pastāstīja par savām attiecībām ar Balstrodu un savu skumjo dzīvi, neskopojās, aprakstot pats savus vecākus, un, kad nonāca līdz saistībai ar šķietamo Mirandu Kellogu un savām cerībām attiecībā uz viņu, Kroseti sacīja: “Pēc Karolinas teiktā, viņa bija aktrise, ko Svanovs nolīga, lai dabūtu no tevis manuskriptu.”

“Jā, kaut ko tādu jau es domāju. Vai tu... vai Karolina neteica, kas ar viņu notika?”

“Viņa nezināja,” lakoniski atteica Kroseti, un abi vīrieši sāka runāt par viņa paša ģimeni un par filmām, par tām, kas viņam patika, un tām, ko viņš gribēja uzņemt, un Miškins šķita diezgan ieinteresēts, patiesībā valdzināts ar abām šim tēmām, par to, kā ir uzaugt trakulīgā un laimīgā ģimenē, un vai filmas tiešām nosaka mūsu priekšstatu, kā uzvesties, un vēl vairāk — mūsu priekšstatu par to, kas ir īsts.

“Noteikti ne,” iebilda Miškins. “Noteikti ir otrādi — režisori ņem populāras idejas un iemieso tās filmās.”

“Nē, filmas ir vispirms. Piemēram, nevienam nekad nav bijusi tieša apšaude, strauji izvelkot ieročus uz putekļainas galvenās ielas rietumu mazpilsētā. Tā nekad nav noticis, nekad. Scenārists to izgudroja, lai palielinātu dramatisko efektu. Tas ir klasiskais amerikāņu trops, pestīšana caur vardarbību, un tas izpaužas filmās. Patiesajos Mežonīgajos Rietumos bija ļoti maz šaujamieroču. Tie bija ļoti dārgi un smagi, un tikai idiots tos nēsātu makstī pie sāniem. Zirgā? Kad kādu Mežonīgajos Rietumos gribēja nogalināt, tad gaidīja izdevību un nošāva viņu no mugurpuses, parasti ar bisi. Tagad mums ir neskaitāmas pistoles, jo filmas ir iemācījušas, ka pistole ir kaut kas tāds, kas īstam vīrietim ir nepieciešams, un cilvēki reāli nogalina viens otru kā vesternu šāvēji. Un ne tikai bandīti. Filmas piešķir veidolu ikviena cilvēka īstenībai tādā mērā, kā to veido cilvēku rīcība — ārpolitika, bizness, seksuālās attiecības, ģimenes dinamika, pilnīgi viss. Agrāk ta bija Bībele, bet tagad filmas. Kāpēc ir uzmācība? Tāpēc, ka mēs zinām, ka puisim ir jābut uzstājīgam un jāpadara sevi par muļķi, līdz meitene atzīst, ka viņu mīl. Mēs visi to esam redzējuši. Kāpēc notiek izvarošana randiņa laikā? Tāpēc, ka kretīns gaida brīdi, kad pretošanās pārvēršas kaislībā. Viņi ir redzējuši, ka Nikola un Rīzs to dara piecdesmit reižu. Mēs pieņemam šos mazos lēmumus, dienu no dienas, un beigās izveidojas pasaule. Tāda, kāda tā ir, vai tev tas patīk vai nepatīk.”

“Tātad scenāristi ir cilvēces neatzītie likumdevēji?”

“Tu saprati,” sacīja Kroseti. “Es gribu teikt, mēs tagad dzīvojam kino. Kāda velna pēc mēs divi vientuļā būdā gaidām bariņu gangsteru? Tas ir vājprāts. Kāpēc uz galda vientuļā būdā atrodas simts miljonu dolāru vērts manuskripts? Pilnīgs sviests. Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka mēs abi esam pieņēmuši virkni lēmumu, un katru no šiem lēmumiem noteica kino tēma. Kad noslēpumaina meitene piezvana Džonam Kjūsakam un prasa, lai viņš viņu glābj, viņš nesaka: “Neāksties, draņķe!” Viņš dara visu, lai viņu glābtu, jo zina, ka tā rakstīts scenārijā, un šeit es esmu, un man blakus ir Viljams Hērts, mazliet samaitāts, vainīgs, vēl aizvien turas pie godaprāta, bet nav pārliecināts, vai grib dzīvot vai ne, un viņš pakļauj sevi šai bīstamajai situācijai, jo... kādēļ? Ak, arī viņam, protams, ir noslēpumainā meitene, bet galvenokārt tā ir sevis sodīšana, nepieciešamība pēc kādas lielas eksplozijas, kas viņu vai nu iznicinātu, vai izrautu no šīs dārgās, neapmierinošās dzīves. Turpinājums sekos.” “Viljams Hērts. Nav slikti.”

“Nē, un, kad gangsteri nonāks šeit, viņi rīkosies kā gangsteri filmās vai, un šeit ir smalkums, ko nelieto bieži, viņi rīkosies pretēji tam, kā dara gangsteri filmās. Tā ir lieliskākā “Soprano ģimene” — kino gangsteri izliekas par īstiem gangsteriem, kas vēro kino gangsterus un maina viņu stilu, lai vairāk līdzinātos neīstajiem, bet fakts — tā tiešām notiek. Viens, par ko vari būt pārliecināts, viņi nebūs autentiski. Autentiskie vairs nav palikuši.”

“Amēlija ir autentiska,” pēc brīža sacīja Miškins.

“Jā, viņa ir,” piekrita Kroseti. “Bet Amēlija ir atslēgusies no kultūras vai varbūt pieslēgusies kaut kam citam, varbūt Dievam. Bet tas ir izņēmums, kas apstiprina likumu, un ievēro, viņa nepiedalās šajā filmā.”

“Ne. Bet es tev teikšu vienu: tu maldies par mani. Es nedomāju savu tēlu, Viljama Hērta lietu, bet to, ko es šeit daru. Tas nav tikai nenosakāms izmisums. Tā ir daļa no intrigas.”

“Jā, liet tieši to jau es te...”

“Nē, ne tādas, kas piederas filmas sižetam. Shēma, plāns, manipulēšana, tā, lai sliktie zēni dabūtu, ko pelnījuši.”

“Kas tā ir? Es domāju intrigu.”

“Es tev neteikšu,” sacīja Miškins. “Es to atklāšu, kad visi būs šeit.” “Džeik, tas ir vecākais veids, kā izlocīties. Vai pēc tam būs pestīšana caur vardarbību?”

“Es katrā ziņā uz to ceru. Vai tu raizējies?”

“Ne mazākajā mērā. Džona Kjūsaka varonim ir jāizbēg un jādabū meitene. Taču tev var neizdoties.” Viņš plaši nožāvājās un piebilda: “lohaidi, vecais, es gribu teikt, tas ir aizraujoši, bet es kritu nost no kājām. Pēc pāris stundām būs gaiša diena, un man ir mazliet jāpaguļ. Patiesībā tu ari izskaties visai nomocījies.”

“Es iztikšu,” atteica Miškins. “Augšstāvā ir guļamistabas atliku likām, gultas ir saklātas, daudz mīkstu segu: jūties kā mājās.”

Kroseti i/.vF.lēiās guļamistabu ar skatu uz ūdeni, nometa zābakus, paslīdēja zem segas, acumirklī atslēdzās un pamodās no liela motorkutera dzinēja klepojošās rūkšanas. Viņš izlēca no gultas, izberzēja acis un piegāja pie loga. Ezerā kāds nemākulīgi mēģināja pietauvot divdesmit astoņu pēdu Bayliner kuteri. Viņi bija uzvilkuši audekla nojumi un uzslējuši plastikāta vējstiklus, bet Kroseti nosprieda, ka tādā ceļojumu kuģītī, kas paredzēts vasaras kruīziem, vēl jābūt visai auksti. Sniegs bija pārstājis snigt, debesis bija pērļu baltumā, un vējš no austrumiem sakūla mazus vilnīšus. Neprasmīgais motorlaivas vadītājs mēģināja pietauvot kuģi piestātnes rietumu pusē, tāpēc, protams, vējš viņu pūta projām no tās, jo kuģa augstais borts darbojās kā bura, un viņš arī nedeva laika kuģītim atsaukties stūres kustībām, dzinējs ik pa brīdim ierēcās, priekšgals atsitās pret piestātni un atlēca. Viņam vienkārši vajadzēja atkāpties un piebraukt no otras puses, kur vējš bez grūtībām būtu uzsēdinājis kuģīti gumijas pietauvošanās vietai. Tā domāja Kroseti, kas bērnībā katru vasaru bija pavadījis Sīpshedas līcī kopā ar vecākiem un māsām un dažādiem brālēniem un māsīcām, kas bīstami pārpildīja divdesmit divas pēdas garo īrēto laivu.

Tagad no kabīnes iznāca vīrietis, ģērbies ādas pusmētelī un pilsētas kurpēs, un devās uz priekšu, paslīdēdams uz slapjā stikiplasta un nogāzdamies uz vēdera, kad kuģis atsitās pret piestātni sesto reizi. Kroseti nosprieda, ka šī klaunu izrāde turpināsies vēl kādu laiku, tāpēc izmantoja labierīcības, uzvilka zābakus, piezvanīja pa mobilo telefonu un nokāpa virtuvē. Miškins bija tur un dzēra kafiju.

“Viņi ir klāt,” sacīja Kroseti, ieliedams sev tasi. “Pildītie cepumiņi?”

“Jā, meita mani samaitāja, kad bija maza. Cienājies.”

“Paldies,” atteica Kroseti, ielikdams pāris cepumu tosteri. “Vai viņiem jau izdevies pietauvoties?”

Virtuves logs bija mājas nepareizajā pusē, bet, pieejot tam pavisam tuvu, bija saskatāma apmēram pēda no piestātnes. Miškins palūkojās gar kafij-krāsas kokvilnas aizkariem un sacīja: “Gandrīz. Viņi ir nostiprinājuši smailo galu un tagad mēģina dabūt pareizajā vietā pakaļgalu.”

“jādomā, ka viņi ir labāki gangsteri nekā jūrnieki.”

“Ak jā. Ņujorkā man uzsūtīja dažus diezgan viduvējus gangsterus, lai gan ne Švanovs. Varu derēt, ka šurp viņš ir atvedis savu pirmās šķiras komandu. Nu... vēl aizvien domā, ka tas ir kino?”

“Nē, man sāk palikt bail, ja jau tu vaicā.”

“Tu vari iet projām. Neviens negaida, ka tu būsi šeit.”

“Tomēr tur ir Rollija.”

“ l iesa. Vai ir kādi pēdējie ieteikumi no filmām?”

“Jā,” atteica Kroseti, “lai kāds ir tavs plāns, tam vienmēr būs trūkumi.” “Kā tā?”

“Nevar padomāt par visu, tas ir viens, un, divi, pēdējās sešās minūtēs vajag virzienmaiņu, lai uzturētu spriedzi.”

“Nu, mums vismaz nenotiks dūru cīņa pamestā fabrikā. Tagad iešu apsveicināšos ar mūsu ciemiņiem.”

Miškins izgAia no virtuves, un Kroseti piegāja pie loga. Tajā brīdī viņš izdzirdēja, ka kuģīša dzinējs apklust, un ievēroja, ka viņi to tagad bija pietauvojuši un no kuģa nokāpa cilvēki: gara auguma vīrietis ādas mētelī, kas bija iznācis uz klāja, tad vidēja auguma vīrietis kamieļvilnas mētelī ar kažokādas cepuri (Boss), tad drukns tips, arī ģērbies ādās, kas veda divus bērnus, zēnu un meiteni, tad sieviete baltā vējjakā ar kapuci pār galvu, tad vīrietis Burberry un tvīda cepurē, kura sejas apakšdaļa bija ievīstīta svītrainā vilnas šallē, un beidzot vēl viens vīrietis melnās ādās, tikai šim mētelis sniedzās līdz lieliem. Kroseti iegāja dzīvojamā istabā. Miškins bikstīja milzīgu uguni kamīnā, ko tikko bija aizdedzis, tā dega pilnās liesmās, un istabā smaržoja pēc degošiem sveķiem. Liktenīgā aploksne vēl aizvien atradās uz galda, bet klēpjda-tors bija pazudis.

Ārdurvis ar troksni atsprāga vaļā, un istabā iesoļoja divi bandīti — lielais un ar garo mēteli, kam bija bāla, neglīti veidota seja ka briesmonim Pilsbe-rijam Doubojam no “Spoku medniekiem”. Tad nāca vīrietis, kam, kā Kroseti zināja, vajadzēja būt slavenajam Švanovam. Viņš kaut ko krieviski sacīja saviem puišiem, un tie nekavējoties sagrāba Miškinu, nogāza zemē un sāka mīdīt ar kājām. Kamēr tas notika, Matroža bīdīti, ienāca pārējie no kuģa. Kroseti tūlīt pat pamanīja virkni lietu. Pirmkārt, Miškins ļāva sevi sist bez pretošanās, lai gan Londonā Kroseti bija redzējis, kā viņš liela auguma vīru aizmeta pa gaisu kā frīsbija šķīvi. Otrkārt, bērni: Imodžena ļoti dusmīga gribēja iet tēvam palīgā un būtu gājusi, ja Matrozis nebūtu viņu sagrābis; kaut kas nelāgs bija noticis ar Niko, viņa galva nokarājās nedabiskā leņķī uz leju, un rokas kustējās apkārt bez jēgas. Šķita, ka viņš dungo vai runā ar sevi, un viņš oda pēc vēmekļiem, kas bija izsmērēti priekšpusē uz vējjakas. Visbeidzot, sieviete. Ienākot istabā, viņa bija noņēmusi kapuci, atklājot tumšus, ne pārāk tīrus, plecu augstumā apgrieztus matus un seju, kurā, vērojot to, kas tika darīts Miškinam, bija redzama šausmu izteiksme. Vīrietis Burberry arī skatījās uz izrēķināšanos, bet bez šausmām — varbūt ar neveselīgu aizrautību vai pat apmierinājumu.

Tas notika visai īsā laikā, kas, kā Kroseti zināja, šķita garāks. Uz ekrāna šis intervāls tiks izstiepts ilgāk par minūti. Sieviete uzkliedza Švanovam, lai pārstāj, un Švanovs kaut ko atkliedza pretī, bet lika vīriešiem izrēķināšanos pārtraukt. Tad bandīti, turot Miškinu aiz rokām, uzrāva viņu kājās. Viņš mirkšķināja acis, un, noslaucījis asinis un slienas, kas tecēja no mutes, sacīja bērniem: “Piedodiet, mazie, tam nevajadzēja notikt. Vai viņi jums nenodarīja pāri?”

Meitene atbildēja: “Ne gluži. Bet Niko kuterī bija slikti, un viņš uzvedas dīvaini.”

Švanovs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēcīgi iesita Miškinam pa seju.

“Tā ir tikai tava vaina, Miškin,” viņš sacīja. “Es cenšos uzvesties civilizēti un iegūt īpašumu, kas pēc taisnības pienākas man, bet — ko es saņemu? Cieņu? Nē, man jādzenas tev pakaļ uz šejieni, kas ir ārkārtīgi neērti, un tu pieprasi man, lai es nolaupu arī tavus bērnus. Tas ir neaptverami. Osips Švanovs nelaupa bērnus, kā es tev jau esmu teicis, bet tu neklausies. Un tagad esam nonākuši tik tālu. Tātad tagad beidzot atdod man manu īpašumu, proti, vienu Viljama Šekspīra manuskriptu.”

Bet Miškins skatījās uz sievieti. Viņš sacīja: “Sveika, Miranda. Kāpēc tu pārkrāsoji matus? Un acis?”

Sieviete klusēja. Švanovs vēlreiz iepļaukāja Miškinu, plašā lokā izšļakstot asinis uz sienas virs kamīna. “Nē, neskaties uz viņu. Skaties uz mani, stulbais advokātu cūka! Kur ir mans īpašums?”

“Tas ir aploksnē uz galda,” sacīja Kroseti.

Visi istabā esošie pagriezās un skatījās uz viņu.

“Kas ir šis cilvēks?” noprasīja Švanovs.

“Tas ir Alberts Kroseti,” atteica Miškins, “cilvēks, kas atrada oriģinālo Breisgērdla rokrakstu un pārdeva to Balstrodam. Vismaz tā viņš apgalvo.”

Švanovs piegāja pie galda un izņēma no aploksnes tās saturu. Viņš paaicināja vīrieti Burberry mētelī, kas piesteidzies nostājās blakus.

Miškins teica: “Kamēr mēs stādāmies priekšā, Kroseti, tas ir profesors Mikijs Hāss, pasaules pirmais Šekspīra eksperts.”

Hāss paņēma no Svanova papīru kaudzi, apsēdās pie galda, uzlika lasāmās brilles un sāka rūpīgi lasīt pirmo lapu. Kroseti varēja redzēt, ka viņam trīc rokas. Gandrīz pusstundu vienīgās skaņas istabā bija liesmu sprakšķēšana, zēna murmināšana un stīvā, vecā papīra čaukstēšana.

“Nu, ko tu saki, profesor?” vaicāja Švanovs.

“Tas ir apbrīnojami. Protams, jāveic tehniskie testi, bet es esmu turējis rokās daudzus septiņpadsmitā gadsimta rokrakstus, un, cik man redzams, tas ir īsts. Papīrs ir pareizais, tinte ir pareizā, rokraksts ir... nu, patiesībā mums nav ar Šekspīra roku rakstītu paraugu, izņemot dažus parakstus, un, protams, ir tā sauktā “Roka D” no Tomasa Mora lugas daļējā manuskripta, bet te noteikti, es gribu teikt, ļoti ticami...”

“īsāk, profesor, vai tas ir pārdodams īpašums?”

Hāss atbildēja dīvainā, aizžņaugtā balsī, runādams ar nedabīgu precizitāti: “Es domāju, jā, valoda, stils, mans Dievs, jā, es uzskatu, ka pēc dažādiem testiem, kā jau pieminēju, varēs teikt, ka šis ir nezināmas Viljama Šekspīra lugas manuskripts.”

Švanovs uzsita Hāsam tik stipri pa muguru, ka profesora brilles palēcās. “Labi! Lieliski!” viņš ieķērcās, un visi bandīti sāka smaidīt.

Tad Miškins sacīja: “Osip, ko tad tu gaidīji, lai viņš saka? Rokraksts ir viltojums. Viņš noorganizēja afēru ar rokrakstu kopā ar viltotāju Leonardu Pasko. Man ir pierādījums.”

Hāss palēcās no krēsla un atņirdzās pret Miškinu: “Tu, nožēlojamais! Ko tu, pie velna, par to zini? Tas ir īsts! Un, ja domā, ka tu vari...”

Švanovs spēcīgi iebakstīja Hāsam pa plecu, un tas pārstāja runāt. Tad viņš piegāja tuvāk pie MiŠkina, skatīdamies tieši lielākā vīrieša sejā. “Kāda veida pierādījums?”

Es tev parādīšu!. Liec, lai viņi laiž mani vaļā.”

Galvas mājiens, un Miškins tika atlaists. Viņš piegāja pie žurnālu statīva blakus dīvanam kamīna pusē un izņēma FedEx aploksni, no kuras izdabūja dažus. papīrus un kompaktdisku. Viņš sacīja: “Vispirms dokumentārais pierādijums. Sī,” lapa tika padota Svanovam, “ir oriģinālā Breisgērdla manu-.1 npta kopija. Šī ir lappuse, uz kuras Leonards Pasko viltoja Breisgērdla rokrakstu. Pat tāds novicis kā tu, Osip, var redzēt, ka tās ir identiskas. Tavs draugs atrada mirstoša septiņpadsmitā gadsimta vīrieša vēstuli un iestarpināja lapu vai divas, rakstītu viltotā rokrakstā, un tad no visa materiāla safabricēja šifru lietu un pēc tam noorganizēja tā, lai tiktu atrasta šī tā sauktā luga, tieši tajā vietā, kas nosaukta šifrētajās vēstulēs.”

“Tas ir neprātīgi!” iekliedzās Hāss. “Pasko ir cietumā.”

“Lauku klubā,” teica Miškins, “ko mēs apmeklējām, kā cilvēki, kam Osips lika mums sekot, bez šaubām, būs viņam pastāstījuši. Osip, vai tu nebrīnījies, kāpēc mēs tur iegriezāmies?”

Kroseti redzēja, ka Švanovs aši pārmij skatienus ar Matrozi.

“Mēs apstājāmies, lai dabūtu šo te,” teica Miškins. Viņš pacēla kompaktdisku. “Leonards Pasko ir visai lepns ar savu darbu, un šis bija viņa veiklākais gājiens. Kad viņš tiks laukā, viņam būs mazs, jauks uzkrājumiņš, Mikija laipnība vai, man būtu jāsaka, Osipa Švanova laipnība, jo nauda, ko viņš izmantoja, bija no tevis dabūtā nauda vai daļa no tās. Viņam tas bija darījums, kas nāca tieši laikā. Starp citu, cik daudz viņš no tevis saņēma?”

“Osip, tas ir murgs! Kā es varēju?...”

“Apklusti, Hās! Lūdzu, atskaņo disku, Miškin, un es ļoti ceru, ka tas nav kaut kāds muļķīgs triks.”

Miškins ieslēdza skaņu sistēmu un ievietoja atskaņotājā CD. Istabu piepildīja Leonarda Pasko balss, un visi klausījās klusēdami, kamēr viņš izskaidroja, kā izmantot viltus vēstuli un viltus šifru, un dažādus starpniekus, lai veiksmīgi nostrādātu liela mēroga blēdību. Kad tas bija galā, Miškins sacīja: “Putniņš šajā gadījumā, protams, ir noslēpumainā Karolīna Rollija, kas atradās ideālā situācijā, lai to īstenotu — labi pazīstama ar Švanovu, izmisīgi grib tikt no viņa vaļā, viņai vajadzīga nauda, lai paņemtu pie sevis bērnus un pamestu valsti. Jādomā, ka viņa atrada apstrādāto rokrakstu vecā grāmata, ievilināja mūsu draugu Kroseti tā pārdošanā, jo mums taču vajadzēja nevainīgu starpnieku, vai ne? Un viņa visā šajā piedzīvojumā nezin kā vienmēr ir atradusies tieši īstajā vietā, lai attīstītu intrigu, lai gan šeit ir vērojamas nelielas atkāpes no Pasko sākotnējā plāna. Karolīnai nevajag nozagt naudu, jo viņai jau ir samaksāts, un galvenais sazvērestības mērķis ir katrā ziņā atbrīvoties no Osipa Svanova. Tā, tagad tev ir manuskripts, un cilvēki no Izraēlas, kas ir gatavi to pirkt, tieši šobrīd atrodas Ņujorkā. Tu pārdod manuskriptu viņiem, dabū savus desmit miljonus — balstoties uz lieliskā profesora Hāsa rekomendācijām — kura parāds līdz ar to tiek dzēsts, un visi ir laimīgi, līdz tavi pircēji nemēģina atradumu prezentēt publiski, lai dabūtu slavu un naudu, un tad izrādās, ka luga nav gluži tas, ko esam raduši gaidīt no barda, ka tā patiesībā ir sīkāka literāta sacerējums, Mikija Hāsa, piemēram, stilizācija. Tāpēc, ka tu esi sasodīts tumsonis, Osip, un ārzemnieks, un tāpēc ideāls starpnieks, kā mūsu draugs Pasko tikko mums teica. Šekspīru nevar noviltot, bet to nekad nevar pateikt. Un kā tu domā, kas notiks ar tevi, kad pircēji atklās, ka ir piemuļķoti?”

Kroseti redzēja, ka Svanovam no lūpām bija pazudis sārtums un deniņos sākusi pulsēt dzīsla. Viņš noprasīja: “Kā tu zini, ka cena ir desmit miljoni?” “Tāpēc, ka mans tēvs man pateica. Viņš ir sindikāta cilvēks Ņujorkā, un viņa priekšniecība būs ļoti, ļoti neapmierināta ar tevi.”

“Vai tu viņam to visu izstāstīji?”

“Protams. Un tagad es stāstu tev, tāpēc arī esmu noorganizējis, lai visi, kas bija iesaistīti, ierastos šeit, un mēs varētu par visu tikt skaidrībā. Ak, izņemot Karolīnu Rolliju. Šķiet, ka viņa jau ir nozudusi zilās tālēs, bet esmu pārliecināts, ka tu vari dabūt viņu rokā.”

Kroseti ievēroja neizpratnes pilnu izteiksmi parādāmies Svanova sejā. Viņš norādīja uz sievieti baltajā vējjakā. “Kā to saprast? Tā ir Karolina Rollija.”

“Ak, Karolina,” pa pusei pie sevis noteica Kroseti. Šķita, ka neviens viņu nedzirdēja. Visi skatījās uz Miškinu, kas bija sagrīļojies kā no sitiena. Viņa sejā bija tik satriekta izteiksme, kādu tur nevarēja atstāt sišana. Švanovs to redzēja, un izskatījās, ka tas viņu sajūsmina.

“Jā, es varu viņu dabūt rokā, kā tu saki, Džeik,” viņš sacīja un aplika roku Karolīnai ap pleciem. “Un vai man viņam jānotic, Karolīna? Ka tu biji sazvērējusies ar šo profesoru mani piekrāpt? Osipu, kas tevi paņēma no ielas, sagādāja, kur dzīvot, un parādīja tev, ko nozīmē būt kopā ar vīrieti.” Falsetā: “Ak, ņem mani vēl priekšā, mīļumiņ, tas ir tik labi.”

Viņš saņēma Karolinas zodu starp īkšķi un pirkstiem un pagrieza. “Ko? Vai tu man to esi nodarījusi, tu, padauza? Jā, varbūt tas ir kaut kas, ko tu mēdz darīt, varbūt tev vairs nepatīk savi bērni, vai arī tu esi aizmirsusi, ka es zinu, kur viņi Pensilvānijā dzīvo? Bet, kas zina, ko staigule darīs?”

Viņš piegāja pie galda, pie kura stāvēja Hāss, platām acīm noskatīdamies uz viņu kā zaķītis uz kobru, un paņēma rokraksta sainīti. Viņš nolīdzināja malas un pasvārstīja to rokā. “Bet tu, profesor, tu neesi padauza. Mums ir biznesa attiecības, mēs visu laiku sadarbojamies viens ar otru, es tev ticu, vīrietis vīrietim, kā tu varēji to izdarīt? Esmu ļoti vīlies.”

“Viņš melo,” teica Hāss, strauji bērdams vārdus, tie ķērās cits aiz cita. No vietas, kur viņš stāvēja, Kroseti redzēja, ka vīrieša ceļgali tiešām dreb. “Viņš to visu izdomāja... lai sajauktu tev galvu. Viņš ir ļoti gudrs. Viņš domā, ka var nesodīts darīt jebko, dižais Džeiks Miškins, bet šeit viņš melo, šī ir īsta luga, visu laiku diženākais atrastais rokraksts. Es galu galā esmu eksperts, Osip, Dieva dēļ, un jebkurā gadījumā, kā es būtu varējis “sazvērēties” ar šo sievieti, es viņu nekad savā mūžā neesmu redzējis, un iet pie Pasko, un noorganizēt kaut ko tādu... tas ir smieklīgi... tu nevari noticēt. Šīs lapas tev rokās, un šifrētais teksts, un viss, tās ir nenovērtējamas, nenovērtējamas, man nekad sapņos nav rādījies, ka turēšu rokās kaut ko tādu...”

Miškins ierunājās: “Viņš pazina Karolīnu Rolliju. Viņa studēja Kolum-bijā. Balstrods viņus iepazīstināja. Pavaicā Kroseti.”

Kroseti nokremšļojās, šķita, ka rīkle ir pilna ar balto bibliotēkas līmi, un sacīja: “Nu, jā. Viņa noteikti pazina Balstrodu. Un Balstrods pazina Hāsu.” “Redzi, profesor?” noteica Švanovs. “Tas nesaskan. Un tā es domāju, ka viņam ir taisnība, es domāju, ka tas viss ir krāpšanās, un šis papīrs ir makulatūra.” To teicis, viņš paspēra divus ašus soļus un iemeta papīru kaudzīti kamīnā.

Hāss iekliedzās, un skaņa šķita nākam no pašiem viņa ķermeņa dziļumiem, dzīvnieka izmisuma kliedziens par neglābjamu zaudējumu, un tad Hāss acumirklī šāvās pāri istabai un metās pašā ugunī. Viņš grāba no oglēm pilnas saujas ar papīru, ar kailām rokām noslāpēdams katru liesmiņu, kas bija iekodusies tajās, un meta atpakaļ istabā, kā suns, kas rauš zemi no izkasītās bedres. Kroseti redzēja, ka dažas lappuses ir satvērusi vilkme, un tās ir pielipušas pie sienas kamīna dziļumā, bet Hāss ar visu ķermeni sniedzās pāri kvēlojošajām pagalēm un rāva tās nost. 'Го darot, viņš nepārstāja kliegt, viņš nepārstāja kliegt arī tad, kad iztrausās no uguns un viss viņa apģērbs priekšpusē liesmoja, bet šalle atgādināja liesmojošu kaklarotu. Viņš rikšoja mazos aplīšos, ar rokām pliķēdams liesmas, un viņa seja bija pārvērtusies par atbaidošu sarkanmelnu masku, brilles sačervelējušās un daļēji izkusušas.

Miškins tagad paķēra liesmojošo profesoru, it kā tas būtu tukšs cilvēks, un, pārmetis viņu pār plecu, metās uz durvīm. Matrozis mēģināja viņu apturēt, bet, pastumts nost no ceļa, ar brikšķi uzkrita sānu galdiņam. Nonācis ārpusē, Miškins nekavējoties ienira ieplakā, kur sniegs bija salīdzinoši dziļš, ar saujām grāba sniegu un dzēsa liesmas, un pēc tam, kad tās bija čūkstēdamas izdzisušas, grāba vēl sniegu, lai atvēsinātu profesora apdegušo miesu, kas bija redzama caur pārogļojušos apģērbu, un seju.

Kroseti to visu vēroja pa vaļējām durvīm un redzēja, kā Matrozis pieceļas, picslāj pie Miškina, kas bija nometies ceļos, un no visa spēka iesper tam pa ribām. Viņš būtu spēris vēl, ja Švanovs nebūtu viņu atsaucis.

“Zini, tagad man rodas ideja,” sacīja Švanovs. Satrūcies Kroseti aptvēra, ka gangsteris runā ar viņu. Viņš tūlīt pat saprata, ka vīrietis grasās viņam paskaidrot, jo tā darīja gangsteri filmās saviem upuriem, un viņš prātoja, vai gangsteri agrākos laikos arī tā darījuši. Iespējams, ka jā, viņš domāja, jo tas redzams Šekspīram, sevi attaisnojošs nelietis, sajūsma, stāstot par nāves izredzēm bezpalīdzīgam upurim. Bet, vai Šekspīrs to izgudroja, kā scenāristi mūsdienās izgudro apšaudi, ātri izraujot pistoles? Iespējams. Viņš izgudroja lielāko daļu no tā, ko uzskata pārcilvēku uzvedību. Kroseti piespieda sevi pievērst uzmanību tam, ko runāja Švanovs.

“...vai lati tu nepiekrīti? Katrs kaut kam upurēsies, bet tas nebūs tāda veida upuris, ne ķermenim, pat ne naudai. Varbūt bērniem.” Šajā brīdī viņš auksti paskatījās uz abiem Miškina bērniem. “Vai, kā mēs tikko redzējām, šim manuskriptam. Tātad, protams, tas ir īsts.”

“Tu uzņēmies risku,” sacīja Kroseti.

“Jā, bet tādam cilvēkam kā es ir jāuzņemas risks, tas ir uzņēmēja gars. Tagad man ir samaksa.” Viņš paskatījās uz vietu, kur divi viņa vīri vāca kopā apdegušās papīra lapas. “Un es nedomāju, ka dažas mazliet apdegušas lappuses pārāk stipri mazinās tā vērtību, ja vispār mazinās. Es domāju, tās piešķir autentiskāku izskatu tik vecam gabalam. Bet, kā jau teicu, šī dedzināšana man radīja ideju. Profesors Hāss uzaicina savu labo draugu Miškinu ar abiem viņa bērniem uz vasaras māju, un arī savu draugu Kroseti ar viņa draudzeni Karolīnu, un viņi dodas izbraucienā ar ātrumlaivu pa šo skaisto ezeru, kaut arī ir auksts, jo ezers ir skaists sniegā, un notiek traģisks sprādziens, degvielas noplūde vai vienalga kas, un viņi visi sadeg un nogrimst ūdenī.”

“Es nesaprotu. Man nebija nekāda sakara ar šo krāpniecību, tāpat arī Karolīnai ne.”

“Jā, bet jūs esat liecinieki. Tā ir krievu padarīšana, es domāju. Staļins mums to iemācīja, un mēs atceramies. Ja šaubies, atbrīvojies no visiem, izņemot tos, kas ir... kā tos sauca? Kom?...”

“Kompanjoni.”

“Tieši tā. Kompanjoni. Tatad tagad jūs visi iesiet uz to kuģi.” Viņš pasniedzās zem mēteļa, izvilka pistoli un kaut ko krieviski uzsauca saviem rīkļurāvējiem. Drīz viņi skumjā procesijā devas uz ezermalu. Priekšgalā gāja Miškins, nesot rokās vaidošo Hāsu, tad Miškina bērni, tad Kroscti un Karolina. Krievi tagad bija izvilkuši ieročus, Matrozis savu mašīnpistoli, un pārējie pusautomātiskās pistoles. Matrozis ieveda gūstekņus laivu mājā un lika viņiem sakāpt ātrumlaivā. Doubojs ar benzīnu no sūkņa pildīja piecus galonus lielo metāla kannu. Švanovs un trešais slepkavnieks bija devušies iedarbināt kreiseri.

Miškins novietoja 1 lāšu aizmugures sēdekļa stūri un tad palīdzēja sakāpt pārējiem. Kad Kroseti kāpa iekšā kuterī, Miškins čukstus vaicāja: “Tu proti vadīt šo tupeli?”

“Protams.”

“Tad sēdies pie stūres.” Kroseti apsēdās, un Miškins nosēdās viņam blakus priekšgalā.

Doubojs beidza pildīt kannu un ierāpās ar to kuterī, nolikdams kannu uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš kaut ko sacīja savam kompanjonam, un abi pasmējās, tad kaut ko sacīja Imodženai, satverdams viņu aiz rokas un tad pats savu bikšu priekšu, un atkal iesmējās. Matrozis kaut ko pateica pretī, noņēma stūres tauvu un devās uz priekšgalu atsiet tauvu, kas noturēja ātrum-laivas priekšgalu pie spailes. No ārpuses varēja dzirdēt, kā ierēcas Bayliner dzinējs.

Doubojs vēl aizvien runāja ar Imodženu, tuvu pieliecies viņas sejai. Meitene iekliedzās un mēģināja viņu atgrūst. Doubojs satvēra viņu aiz matiem, spieda seju lejup un atrāva vaļā savu bikšu rāvējslēdzēju. Šajā brīdī Miškins, Kroseti par milzīgu pārsteigumu, pasniedzās zem sēdekļa spilvena, izvilka savu Luger un iešāva vīrietim sejā. Kad Doubojs sabruka un pārkrita pāri bortam, Miškins pagriezās un ielaida piecas kārtas tupošajā un vēl vairāk pārsteigtajā Matrozi. “Darbini!” viņš pavēlēja Kroseti. “Braucam!”

Kroseti ieslēdza aizdedzi, dzinējs ieklepojās, ierēcās, viņš pagrieza ātrumu pārslēgu uz priekšu, un ātrumlaiva izšāvās no laivu mājas.

Lidojot pa ūdens virsu, viņš juta, ka krūtis kāpj absurdi smiekliņi. Protams, ka beigās viņiem dzīsies pakaļ, un dzinās arī. Pagāja mirklis vai divi, kamēr Švanovs un viņa zellis saprata, kas notiek, bet, kad viņi ieraudzija, ka gūstekņus nesargā neviena figūra melnā mētelī, viņi sāka pakaļdzīšanos. Kroseti zināja, ka nekādā gadījumā koka Chris-Craft laiva ar vecu V-6 nevarēja pārspēt modernu Bayliner ar varbūt trīs reizes lielāku jaudu, bet viņš nospieda droseli uz “stop” un gaidīja atrisinājumu.

Baltais kuteris stabili samazināja attālumu starp vajātājiem un bēgļiem, un, kad bija nonācis mazāk nekā divdesmit jardu aiz viņiem, viens no vīriešiem sāka raidīt uz ātrumlaivas pusi šāvienus. Lode nospindza virs galvas un atstāja garu sārtu rētu laivas sarkankoka klājā. Aizmugurē pāri dzinēja rēkoņai Kroseti varēja sadzirdēt, kā no bailēm gaudo zēns.

Priekšpusē ātri tuvojās virkne mazu, ar kokiem apaugušu saliņu, kas izauga ezera austrumu krasta pusē un kuru kreisajā malā bija redzama gara kārts ar galā piestiprinātu zaļu gaismu. Miškins paraustīja viņu aiz piedurknes un norādīja.

“Ej starp zīmi un pēdējo salu!” viņš pakliedza. Kroseti pagrieza stūri. Ātrumlaiva pašāvās garām zīmei, ar žņerkstošu troksni atsitās pret apslēptu klinti, noskrēja vēl piecdesmit pēdas un tad dziļi iegrima aukstajā ūdenī. Kroseti izkārpījās no stūresvietas, pagrāba peldspilvenu un metās ezerā. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja ātrumlaivas otrādi apgāzto pakaļgalu šūpojamies virs ūdens un aiz tā priekšmetu, ko viņš sākumā neatpazina, bet pēc acumirkļa saprata, ka tās ir trīs ceturtdaļas Bayliner', kas peldēja uz sāniem. Kuteris, kam bija dziļāka iegrime, droši vien bija uzgrūdies klintīm vēl pamatīgāk.

Viņš ieraudzīja mazāku peldošu objektu, ko identificēja kā Karolinas Rol-lijas vējjaku. Viņa peldēja ar seju uz leju. Kroseti panira zem ūdens, atraisīja savu zābaku šņores, nostūma tos no kājām un, izmantodams spilvenu ka peldpūsli, īrās viņas virzienā. Nonācis līdz Karolīnai, viņš ieraudzīja, ka viņiem ar spēcīgiem vēzieniem tuvojas Džeika Miškina galva. Kopīgiem spēkiem viņi pagrieza Karolīnu apkārt un noguldīja uz spilvena ar galvu un pleciem virs ūdens.

“Es viņu turu,” iesaucās Kroseti. “Kur ir tavi bērai?”

Tajā brīdī otra vīrieša sejā parādījās šoks. Viņš sāka mežonīgi uz visām pusēm grozīt galvu un saukt. Kādu divdesmit piecu jardu attālumā viņi ieraudzīja kaut ko mazu un tumšu parādāmies starp šļakstiem — zēnu. Tad peldētājs pazuda. Džeiks atgrūdās un (raucās uz vietu, kur viņš nozuda, bet Kroseti bija skaidrs, ka lielais vīrs nemūžam nepaspēs nonākt līdz bērnam, pirms tas nogrims un nebūs vairs sasniedzams. Un tad gar ātrumlaivas priekšgalu parādījās ūdens šļaksti un ātri peldošs stāvs — Imodžena Miškina ideālā kraulā. Viņa ienira un atkal parādījās, stingri piespiedusi brāli pie krūtīm veidā, kādu atzina Sarkanais Krusts, un peldus uz muguras kopā ar viņu ātri sasniedza tuvāko salu.

Drīz vien visi pieci bija uz salas, zemes pleķīša, kas nebija daudz lielāks par laba izmēra virtuvi. Kroseti noguldīja Rolliju uz muguras un pūta viņai mutē, kamēr viņa sāka klepot un izvēma labi daudz ūdens.

“Tev nekas nekait, Karolina?” viņš vaicāja.

“Auksti.”

Kroseti aplika viņai apkārt roku. “Mēs varētu apvienot mūsu siltumu, piemēram, tā.”

Viņa turējās stīvi. “Nezinu, kā tu vari man pieskarties.”

“Kāpēc? Tāpēc, ka tu šmauci citus vīriešus? Es it kā to jau zināju. Vienīgi es būtu pateicīgs, ja tu atkal nebēgtu projām. Tas tevī ir vienīgais, kas mani no tiesas kaitina. Un melošana. Es varētu iztikt ar mazāku devu.”

“Citādi es esmu ideāla.”

“Diezgan lielā mērā. Ak, lūk, kur otrā kulminācija.”

Viņa paskatījās un ieraudzīja Švanovu un viņa rokaspuisi, kas brida ārā no ūdens. Šķita, ka ne viens, ne otrs vairs nav bruņots. Rokaspuisis streipuļoja un no ievainojuma galvā pamatīgi plūda asinis, un Švanovs turēja savu kreiso roku pie elkoņa un sāpēs viebās. Miškins pagaidīja, kamēr abi vīrieši nonāk līdz vietai, kur ūdens viņiem ir līdz ceļiem, tad piebrida pie Švanova, atsita vārgu sitienu, sagrāba viņu aiz siksnas un apkakles, pacēla pāri savai galvai un meta pret rokaspuisi. Abi vīrieši nogrima. Viņš to atkārtoja vēl divas reizes, kamēr abi saprata, aizbrida tālāk un aizpeldēja līdz nākamajai sīkajai saliņai.

“Ja šī nebūtu komēdija, tu tā nebūtu darījis,” novēroja Kroseti. “Nelietis un otrā plāna lomas atveidotājs cīnītos līdz nāvei, un abi ietu bojā, vai arī nelietis nogalinātu otrā plāna lomas atveidotāju, un tad varonis viņu piebeigtu. Bet varbūt šī ir komēdija. Es biju domājis, ka ir trilleris. Lūk, arī kavalērija, — kā vienmēr, par vēlu.”

Skatienam parādījās helikopteris un sāka lidināties virs vraka. Tālumā uz ūdens varēja saskatīt tuvojamies pāris pelēku motorlaivu korpusus.

“Valsts policija,” Kroseti atbildēja uz Karolinas jautājošo skatienu. “Es šorīt piezvanīju savai māsai policistei, un acīmredzot viņa noorganizēja šo glābšanu.”

“Tu varēji viņai piezvanīt vakar vakarā, un policisti būtu jau priekšā, kad mēs ieradāmies.”

“Nē, man vajadzēja redzēt, ka bandīti tiešām ierodas. Ja es būtu pasaucis policiju ātrāk, Švanovs būtu varējis nogalināt bērnus. Vai tevi. Bet, kā tu redzi, viss izdevās labi.”

“Kur ir Hāss?” apvaicājās Karolīna.

“Sasodīts!” noteica Kroseti, pieceldamies kājās un palūkodamies uz ūdens pusi. “Viņš ir pagalam. Viņš — tik savainots — nebūtu varējis izdzīvot. Un manuskripts arī ir pazudis.”

“Nē,” iebilda Karolīna. “Linu papīrs ūdenī ilgi saglabājas, un žults tinte ir visai izturīga. Ezers, iespējams, nav pārāk dziļš —, ja rokraksts joprojām ir tajā aploksnē, visam vajadzētu būt kārtībā, kamēr atsūta nirējus.” “Varbūt. Bet, ja Hāss ir miris, tā nevar būt komēdija.”

“Zini, tu arī būtu ideāls, ja tev nepiemistu paradums visu pārvērst par kino. Ja es pārstāšu melot un bēgt projām, vai tu to pārstāsi?”

“Sarunāts,” viņš atbildēja un noskūpstīja Karolinas aukstās lūpas, domājot: gaisma izdziest, sāk skanēt mūzika, titri.