Gaisa un ēnu grāmata

20

Karolina Rollija ilgi raudāja pēc tam, kad Kroseti pastāstīja, kas noticis ar viņas bērniem un Hārlanu P. Olrudu Kroseti mātes mājā Kvīnsā, un pēc tam viņa uzstājīgi gribēja viņiem piezvanīt, līdz Kroseti izdevās Karolīnu pārliecināt, ka Ņujorkā ir vēla nakts, nevis agrs rīts kā Cīrihē. Tad pa mobilo piezvanīja cilvēks no Osborna apsardzes dienesta, sakot, ka vietēja lidostā gaida lidmašīna, un viņi atvadījās no Amēlijas, ar kuru Karolīnai bija izveidojušās pārsteidzoši sirsnīgas attiecības, ņemot vērā atšķirības audzināšanā un vispārējā pieejā dzīvei. Iespējams, viņš domāja, abas sievietes kopā saveda mātes jutās un ārkārtējā situācija, kurā viņu bērni cieta no līdzīga spēcīga stresa. Ar savu parasto zinātkāro skatienu Kroseti vēroja, kā abas sievietes apskaujas. f iziski viņas nepavisam nebija līdzīgas, bet gan viena, gan otra pasaulē pārstāvēja pārliecinošu savdabību. Viņš patiesībā nevarēja iztēloties neko, kas šīs sievietes spētu mainīt: abas bija uzticīgas sev, lai gan Amēlija bija godīguma iemiesojums, un Karolīna meloja kā čūska. Viņš nosprieda, ja Ka-rolīna būtu gaišmate, viņas varētu būt bijušas māsas — labā un sliktā.

īss lidojums mazītiņā, jaudīgā Learjet, pilots nerunīgs, izdarīgs, izbrauc ar lidaparātu tādus leņķus, no kuriem lēnīgie komercreisu piloti izvairās. Lidojuma vidū Rollija sazvanījās ar bērniem, vismaz tā Kroseti iedomājās: viņa nestāstīja, bet sēdēja ar miklām acīm un raudzījās laukā spožajā baltumā. Bet viņa ļāva Kroseti saņemt savu plaukstu.

Nolaižoties kādā Vidusanglijas lidostā, kuras nosaukumu Kroseti tā arī nesaprata, viņus sagaidīja misters Brauns no Osborna, ģērbies dzeltenā kombinezonā un darba zābakos. Misters Brauns aizveda viņus līdz baltam land-roveram ar uzrakstu “Severntrcntas ūdens pārvalde”. Uz šosejas viņš paskaidroja plānu: doties taisni uz mērķi, pārgalvīgi un nekaunīgi, atrast priekšmetu, ja ir, ko atrast, braukt projām. Vēl viena lidmašīna gaidot netālu no Londonas, lai aizvestu viņus atpakaļ uz Ņujorku. Kroseti apvaicājās, vai Brauns zina, ko viņi meklē.

“Es ne,” sacīja Brauns, “nav vajadzības zināt, es tikai palīdzu. Aiz mums brauc nomāts busiņš ar visu aparatūru un pāris puišu, kas ar to darbosies, grunts radars, pretestības iekārta, lote. Ja tur ir aka, viņi to atradīs. Mēs droši vien raksim visi, es domāju.”

“Tas viss noteikti ir ļoti dārgi,” sprieda Kroseti.

“O jā. Nauda nav šķērslis.”

“Un jūs nemoka ziņkāre?”

“Ja es būtu no ziņkārīgajiem, ser, es jau sen būtu beigts,” sacīja Brauns. “Tur priekšā vajadzētu būt Vorikai. Pēc brīža mēs varēsim redzēt pili.”

Tā pacēlās balta virs koku rindas, mirkli tur kavējās un tad, kad ceļš sāka vest lejup, nozuda kā vīzija pasakā. Pēc neilga brauciena pa bezvārda piepilsētu pils atkal parādījās ceļa kreisajā pusē, milzīga, draudīgi sliedamās virs upes.

“Nav nekāda Disnejlenda, vai ne?”

“Nē, tā ir pavisam īsta,” atteica Brauns, “lai gan Tiso⁶⁰ to ir pucējuši kā traki. Tomēr akmeņos vēl aizvien ir iesūkušās īstas asinis. Protams, briesmīgs laiks, kad tas bija kara tehnikas pēdējais vārds, bet tomēr...”

“Jums būtu paticis dzīvot tajā laikā?”

“Reizēm. Vienkāršāks laiks: kāds, teiksim, uzkrita tev uz nerviem, uzvelc bruņas un tik cērt. Mirklīti, domāju, mēs esam tieši pie mūsu atzīmes.” Viņš piebrauca šaurā ceļa malā un ieskatījās liela mēroga detalizētā kartē, tad salocīja to, iegrieza landroveru gravā pa labi un sāka braukt lejup cauri ozolu un bērzu birzij.

“Busiņā jums ir apģērbs,” viņš sacīja izkāpjot. “Svarīgi izskatīties autentiski un oficiāli.”

Kroseti un Rollija piegāja pie busiņa aizmugurējām durvīm, kas atvērās, atklājot interjeru ar dzelzs galdu, pakaramos instrumentiem, garas dzelzs caurules, kāpnes, darbarīkus, elektronisko aprīkojumu un divus vīrus, kas stādījās priekšā kā Naidžels un Robs, Naidžels līdzīgs pūcei un briļļains, Robs platiem pleciem, šķirbainiem zobiem un smilškrāsas spurainiem matiem.

Viņi izsniedza dzeltenus kombinezonus, zābakus un dzeltenas cietas cepures ar tajās ierīkotām laternām. Kroseti nebija pārsteigts, ka kombinezoni un zābaki viņam der kā uzlieti. Karolina pavēstīja, ka viņējie ari.

“Osborns, šķiet, strādā ļoti prasmīgi. Vai tu nekļūsti nervoza, uzzinot, ka viņiem ir mūsu abu apavu izmēri?”

“Mani vairs nekas nepārsteidz,” viņa atbildēja. “Ko viņi dara?”

“Nav ne jausmas,” atteica Kroseti.

Viņi noskatījās, kā abi vīrieši izritina no busa ratiņus, kas gatavoti no tērauda caurules, un Kroseti tika pieaicināts izkraut dažādas smagas elektronikas sastāvdaļas un automašīnas akumulatoru, ko vajadzēja iecelt ratiņos. “Starp citu, kas tas viss ir?” viņš vaicāja Robam.

“Tā ir grunts radara iekārta, pati modernākā, kāda pieejama. Šī iekārta attēlo apakšzemi no dažu pēdu līdz simt pēdu dziļumam atkarībā no augsnes. Mums vajadzētu šeit labi ieurbties. Tas ir triasa smilšakmens.” Ierunājās Naidžels: “Ja vien te nav māla piejaukuma.”

“Ko tad, ja te ir māla piejaukums?” pavaicāja Kroseti.

“Tad ir ziepes, draugs,” atbildēja Robs. “Mums vajadzēs pārbaudīt pretestības spēju, un tas prasīs visu nedēļu.”

“Jūs abi strādājat Osbornam?”

“Mēs ne,” atteica Naidžels. “Hallas ģeoloģijas universitāte. Mūs ir samaitājis korporatīvais zelts, vai ne, Rob?”

“Pilnīgi un galīgi. Starp citu, ko jūs abi meklējat? Vikingu dārgumus?” “Kaut ko tamlīdzīgu,” atteica Kroseti. “Taču, ja mēs to atradīsim, mums vajadzēs jūs nogalināt.” Abi iesmējās, bet nervozi, un palūkojās, kur palicis Brauns, kas šķita kaut kur noklīdis.

Rollija kādu gabaliņu tālāk bakstīja zemi, un Kroseti piegāja paskatīties, ko viņa tur dara.

“Tev nav jābaksta zeme ar pirkstiem,” viņš sacīja. “Mums ir augsti attīstīta tehnika.”

“Paskaties, ko es atradu,” viņa sacīja un pastiepa plaukstu. Tajā bija balts, plakans, raupjš trīsstūrveida akmens, kurā bija iegriezta pilnīgi taisna du-bultlīnija un zem tās, šķiet, rozes ziedlapa.

“Tas ir klosteris,” viņa sacīja. “Šī ir īstā vieta. Man nāk virsū drebuļi.” “Man arī. Kombinezonā ar cieto cepuri tu izskaties satriecoši. Vai tu man pasvilpsi, kad iešu garām?”

Šai muļķībai sekoja viens no viņas bargajiem skatieniem, un tad viņu pasauca Naidžels un Robs palīdzēt vilkt ratiņus. Viņi stiepa tos cauri mežam, pāri grambām un saknēm, Naidžels gāja pa priekšu, skatīdamies uz globālās pozicionēšanas iekārtu un Rolliju, kas vilkās nopakaļ, pārmetusi pār plecu vairākas cērtes un lāpstas.

“Apstāsimies šeit, ļaudis, un ieslēgsim radaru. Ja tā satelīta karte ir pareiza, misters GPR ziņo, ka šī ir īstā vieta.” Viņi atradās seklā zemes padziļinājumā, ko klāja dzeltenas bērzu lapas, zem trim veciem, pelēkiem kokiem, kuru izstieptie zari virs galvas krustojās uz bālo debesu fona. Naidžels šo to pieregulēja un ieslēdza iekārtu. Tā iedūcās, un no spraugas vienā no metāla kārbām parādījās plata papīra lente. Naidžels pastūma brilles augstāk uz deguna un pētīja izdrukātā papīra krāsas. Viņš iebrēcās: “Nu, lai velns par stenderi. Trāpīju pirmajā reizē. Tur ir tukšums un pilns ar kaut ko līdzīgu skaldītām akmens šķembām. Nevar būt divu domu. Paskaties, Robij.”

Robs paskatījās un apstiprināja, ka Naidželam taisnība. Viņi novāca lapas un zemes virskārtu un sāka rakt, un nepagāja necik ilgs laiks, kad bija atseguši kaut ko, kas izskatījās pēc grodiem akai, kuras centrā atradās kaudze neregulāru bālu akmeņu.

“Tā ir sausa,” noteica Kroseti.

“Nu, jā,” sacīja Robs, “hidroloģija pēdējos četrsimt gados ir krietni pārvērtusies, ņemot vērā kanālu un dekoratīvo dīķu rakšanu aristokrātijai un publisko ūdensapgādes sistēmu. Tomēr te vēl mazliet būs jāpastrādā,” viņš sarauktu pieri paskatījās lejā uz aku. “Kādi kretīni piebēruši aku ar akmeņiem. Cik dziļi jums nepieciešams rakt?”

Kroseti sacīja: “Kaut kas ap astoņiem metriem.”

“Ak, sasodīts,” iesaucās Robs. “Mēs būsim šeit visu nolāpīto dienu.”

Tas bija nejauks, smags darbs, kādu mūsu senči ne tik tālā pagātnē bija darījuši katru sava mūža dienu, ar rokām pārvietojot planētas materiāla lielas masas no vienas vietas uz citu. Bedrē vienlaikus varēja ietilpt tikai viens cilvēks, un šim cilvēkam bija gan jāceļ akmeņi uz ķēdēm piestiprinātas audekla cilpas, kas veda uz tērauda cauruļu trijkāji un trīsi, ko divi ģeologi bija uzstādījuši augstāk, gan arī, ja akmeņi bija pārāk smagi, lai tos paceltu, jāizurbj caurums, jānoenkuro tajā acu skrūve un jānostiprina skrūvē āķis. Pēc stundas darba no zemajiem pietūkušajiem mākoņiem sāka līt vienmērīgi smidzinošs, auksts lietus, tieši tik daudz, lai slīdētu kājas, bieži un sāpīgi savainotos un no aukstuma pārņemtu trula apātija. Kroseti prāts strādājot kļuva gaudens. Viņš aizmirsa Šekspīru un viņa draņķa lugu. Pasaule saruka līdz nākamā akmens problēmai. Katrs no trim vīriešiem strādāja pusstundu un tad uzkāpa pa alumīnija kāpnēm, lai bez spēka sabruktu busiņa gultā. Rollija bija atradusi prīmusu un vārīja tējkannā ūdeni, pildot traukus ar pintēm biezas, saldas tējas. Kad viņa neizdalīja tēju, tad stāvēja pie akas ar dzelzs mērlenti, pēc katra izceltā akmeņu slāņa nolaida to lejā un nosauca dziļumu: pieci metri divdesmit: seši astoņpadsmit, jokoja, uzmundrināja un smējās, pretī saņemot ņurdēšanu un lāstus.

Pusstundu pēc divpadsmitiem viņi paņēma lenča pārtraukumu. Vienmēr izdarīgais misters Brauns bija iekrāvis landroverā daudz pārtikas, un Rollija bija pagatavojusi zupu, sviestmaizes un tēju, šoreiz ar rumu. Lai pasargātos no lietus, viņi ēda busiņā, un no sava novērošanas posteņa tālumā varēja redzēt misteru Braunu, kas sarunājās kādu vīrieti Barbour jakā un tvīda cepurē. Vīrietis žestikulēja ar nūju un šķita apbēdināts. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās pats pie sava landrovera un aizbrauca. Brauns pāri žļurkstošajam laukumam pienāca pie busiņa.

“Tas bija cilvēks no Nacionālā fonda,” sacīja Brauns. “Viņš ir pārskaities. Šis lauks ir reģistrēts gruntsgabals, un mums ir kategoriski aizliegts te rakt. Viņš aizgāja pēc administrācijas, kas piezvanīs ūdens pārvaldei un atklās, ka mēs neesam tie, par ko uzdodamies. Cik tuvu mēs jau esam?”

“Seši metri astoņdesmit divi,” sacīja Rollija.

“Tad mums ir jāizceļ mazliet vairāk par metru un jādabū priekšmets, ja tas tur atrodas, un jānozūd apmēram pusstundas laikā. Pārtraukums beidzies, džentlmeņi.”

Viņi atgriezās pie akas un desmit minūtes rakās kā dēmoni, un šeit viņus beidzot gaidīja atelpa, jo nākamais slānis sastāvēja no maziem, parastiem oļiem bruģakmeņu lielumā, ko viegli varēja iesviest cilpā. Kroseti atradās bedres dibenā, kad mērlente noslīdēja garām viņa sejai, atsitās pret akmeņiem, un Rollija izsaucās: “Astoņi sešpadsmit.”

Kroseti pietupās un pavērsa savu ogļrača lampu pret austrumu sienu. Sākumā viņš neko neredzēja, tikai gandrīz četrkantīgi izliktu akas šahtu. Viņš pagrāba kārtīgu lauzni un uzsita katram akmenim pēc kārtas, un piektajā reizē šķita, ka akmeņi padodas. Viņš iespieda lauzni starp blakus akmeņiem, uzspieda, un akmens vēl mazliet izkustējās no vietas. Pēc divām minūtēm pamatīgas svīšanas viņš bija izdabūjis to no vietas un skatījās tukšumā, kas oda pēc vecas miklas zemes. Viņa lampa apspīdēja kaut ko apaļu apmēram desmitā izmēra konservu kārbas lielumā.

Tagad, smagi elpodams, Kroseti laužņa galu iesprauda, cik tālu vien varēja, caurumā un pagrozīja, līdz sajuta, ka metāls aizķeras, un lēnām izstūma kaut ko līdzīgu mazliet vairāk nekā pēdu garai svina caurulei plaukstas platuma diametrā, ko abos galos noslēdza pielodētas svina plāksnes, lūrēdams atradumu maigi kā izglābtu bērnu, Kroseti uznesa to pa kāpnēm.

“Tas ir tas?” pavaicāja Robs.

“Var redzēt, cik daudz tu zini, Rob,” bilda Naidžels. “Tas ir karaļa Artūra testaments, saglabāts brendijā. Tagad Anglija atkal būs diža.”

Kroseti nelikās par viņiem zinis un, Karolīnai cieši sekojot aiz muguras, iekāpa busiņā. Robs grasījās iet līdzi, bet Brauns uzlika plaukstu viņam uz elkoņa. “Laiks doties, kungi,” viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus. “Iesaku novilkt darba drēbes un braukt projām, pirms ieradusies policija.”

“Mēs nedabūsim paskatīties?” pavaicāja Robs.

“Baidos, ka ne. Labāk nezināt,” Brauns no vējjakas iekškabatas izvilka biezu aploksni. “Bija patīkami sastrādāties,” viņš sacīja, sniegdams to Naidželam. Abi ģeologi padevīgi devās savākt savu aprīkojumu.

Mašīnā Kroseti atrada smagas spīles, āmuru un kaltu. Viņš nostiprināja cilindru uz dzelzs galda un vienā galā nokala svina plāksni. Iekšā atradās bieza papīra rullis, pārsiets ar tumšu lenti. Papīrs bija gandrīz balts un šķita bezmaz svaigs, nevis brūns un sairis, kadam, kā viņš bija iztēlojies, jābūt četrsimt gadu vecam papīram. Kroseti šokēts aptvēra, ka pēdējais cilvēks, kas papīram pieskāries, bija Ričards Breisgērdls un pirms tam Viljams Šekspīrs. Viņš izteica šo domu skaļi Karolīnai.

“Jā, tagad tu esi vienots ar diženajiem. Dieva dēļ, atsien lenti!” Kroseti atsēja mezglu un izklāja lapas uz galda. Viņš redzēja, ka tinte ir melna, vāji oksidējusies, un tas nebija Breisgērdla rokraksts. Lappuses bija akurāti sadalītas ar lineālu, un teksts rakstīts trīs vertikālos stabiņos, varoņa vārdam, dialogam un remarkām: taupīgais Eivonas gulbis bija izmantojis lapu abas puses. Kroseti tās automātiski saskaitīja: kopā divdesmit viena folio lapa. Pirmās lappuses augšpusē visā platumā ar burtiem, kas bija pietiekami lieli, lai pat viņa vārgās zināšanas par Džeimsa I laika rokrakstiem ļautu salasīt, bija rakstīts: “Marijas, Skotijas karalienes, traģēdija.”

Kroseti roka, turot lapu, drebēja. Kā Fanija to bija nosaukusi? Vērtīgākais portatīvais objekts uz planētas. Kroseti atkal sarullēja lappuses, atlika atpakaļ cilindrā ar lenti un iebāza svina zīmogu lietusmēteļa kabatā. Pēc tam viņš no visa spēka apkampa Rolliju un, kliegdams kā maniaks, grieza viņu riņķī un beigās noskūpstīja uz lūpām.

Uz ceļa, kad viņi atkal bija sasēdušies landroverā, Brauns apvaicājās: “Es pieņemu, ka esat apmierināts? Skaņas, ko es dzirdēju, bija uzvaras ķērciens un nevis sakāves šņuksti?”

“Jā, visi mūsu sapņi ir piepildījušies. Es saprotu, jūs pametīsiet šo mašīnu?”

“Jā, mazliet tālāk uz priekšu,” sacīja Brauns. “Mums ir vēl daži automobiļi eskortam, katram gadījumam, ja rodas aizdomas par drošību.”

Viņi izbrauca uz joslas, un tur jau atradās pazīstamais mersedess vai tieši tāds pats, un anonīms melns forda furgons ar diviem vīriešiem priekšējā sēdeklī. Ar drošību acīmredzot nebija nekādu problēmu, jo viņi nobrauca līdz Biginhilai bez starpgadījumiem. Vēnā bija omulīgi, un Kroseti, sēdēdams blakus vadītājam, ik pa brīdim iesnaudās. Svina cilindrs gulēja viņam klēpī. Brauns par to neko nebija vaicājis, nedz arī prasījis parādīt, kas tajā iekšā, bet vienkārši bija neuzkrītoši aizgājis, pirms tam nodevis abus pārsēšanās aģentes Parras kundzes — zilā uniformā tērptas jaukas, mātišķas sievietes — rokās.

Parras kundze nosūtīja viņus uz pasažieru atpūtas telpu un, uzlūkojusi Kroseti, pavaicāja, vai viņš vēlētos izmantot iespēju atsvaidzināties, uz ko viņš atbildēja, ka labprāt ieietu dušā un pārģērbtos, ja to varētu nokārtot, un lieki sacīt, ka to bija iespējams nokārtot, jo ko gan nevarēja nokārtot privāto lidmašīnu pasažieriem? Un kā ar divām lielām polsterētām aploksnēm un iesaiņojamo lenti? Arī tās atradās, un Kroseti ar aploksnēm, savu ceļojumu somu un vērtīgāko portatīvo objektu uz planētas svina apvalkā iegāja vīriešu labierīcībās. Palicis viens pats zili flīzētajā istabā, viņš izņēma lugu un iesaiņoja to vienā no aploksnēm, ko mugurpusē pielīmēja ar lenti zem savas velveta sporta jakas oderes. To viņš pakāra ārpus dušas uz viena no āķiem, pēc tam noģērbās, iegāja dušā un bija pārsteigts par dubļu daudzumu gandrīz Misisipi sanesu apjomā, kas noskalojās no viņa ķermeņa un aizplūda notecē. Dušā Kroseti apsvēra, kāpēc viņš nav atstājis sasodīto priekšmetu pie Karolīnas un kāpēc patiesībā to slēpa no viņas.

Tāpēc, ka tu viņai neuzticies, atskanēja racionālā Alberta atbilde. Bet es viņu mīlu, un viņa mīl mani, atbildēja iemīlējies Als. Viņa tā teica. Bet Kro-seti saprata, ka daļa no šīs sievietes valdzinājuma bija viņas galējā dīvainība, pierādītais fakts, ka viņa ir spējīga uz jebko. Pat šajā brīdī viņam nebija garantijas, ka tad, kad viņš parādīsies no šīs dušas telpas, viņa nebūs pazudusi, un viņš Karolīnu nekad vairs neredzēs. Šī doma Kroseti tualetei piešķīra paātrinājumu. Pēc piecām minūtēm, joprojām slapjš, bet akurāti ģērbies jakā, melnos džinsos un flaneļa kreklā, viņš iznāca atpūtas telpā, nesot ceļojumu somu (kurā atradās Breisgerdla svina caurule) un polsterēto aploksni, ko bija piebāzis ar informācijas lapiņām tūristiem un nolīmējis ar lenti. Karolīna sēdēja atpūtas telpā. Viņa arī bija iegājusi dušā un pārģērbusies, un viņas slapjie mati izskatījās tumšāki nekā iepriekš.

Kroseti apsēdās viņai blakus. “Vēl viens pārlidojums,” viņš sacīja, “un šis piedzīvojums būs beidzies.”

“Es ceru,” viņa atbildēja. “Man riebjas piedzīvojumi. Es gribu būt vietā, kur varu no rīta pamosties, satikt tos pašus cilvēkus, un darīt katru dienu gandrīz vienu un to pašu.”

“Iesiet grāmatas.”

“Jā. Es zinu, tu domā, ka tas ir garlaicīgi. Es zinu, tu domā, ka uzņemt filmas ir nopietna māksla, bet grāmatu gatavošana ir kā... nezinu, afgāņu šalles adīšana. Man vienalga. Tāda būs mana dzīve. Es grasos paņemt savus bērnus un doties uz Vāciju, kur mācīšos grāmatu iesiešanu, un es nedarīšu neko citu, tikai mācīšos grāmatu iesiešanu un iesiešu grāmatas. Tā būs mana dzīve.”

“Nu, un es vasarās braukšu ciemos!”

Viņa pagrieza galvu un kā atgrūžot atmeta ar rokām. “Tagad ne, Kroseti. Es vairāk nevaru izturēt. Vai mēs nevaram, piemēram, vienkārši būt kopā un pāris nākamās stundas nekalt saistošus ilgtermiņa plānus?”

“Protams, Karolīna. Kā teiksi,” viņš sacīja un nodomāja, ja mūsu attiecības būtu prece, uz paciņas būtu uzrakstīts, piemēram, SATURS INDĪGS vai UGUNSNEDROŠS. “Kā tu saki.”

Viņš pagāja mazliet nostāk un piezvanīja Miškinam uz Ņujorku. Miš-kins uzklausīja jaunumus, apsveica un teica, ka likšot mašīnai sagaidīt viņus lidostā.

Viņu lidmašīna Šoreiz bija Citation X, mazāka un slaidāka pat par Gulf-stream, paredzēta sešām personām, ar noslēgtu nodalījumu aizmugurē, kur atradās divas gultai līdzīgas atpūtas zonas. Tās redzot, Kroseti grasījās ierosināt, ka šeit ir pietiekami ērti, lai viņi abi divi iestātos Astoņu jūdžu klubā, bet paklusēja. Nebija īstās vibrācijas, kā bieži vien Karolīnas Rollijas tuvumā. Viņš nopūtās, piesprādzējās, dzēra šampanieti. Lidaparāts iekaucās, iespieda viņa muguru sēdeklī un agresīvā leņķī uzšāvās gaisā. Kroseti juta, kā pret muguru nočaukst visvērtīgākais portatīvais objekts. Aploksne ar neīsto manuskriptu gulēja uz sēdekļa viņam blakus. Kroseti kādu laiku palasīja žurnālu, tad apņēma segu sev apkārt un pārvilka pāri galvai. Tas nebija trūcīgais dvielītis, ko izsniedz komerciālās aviosabiedrības, bet bieza, lielizmēra sega kā labākajās viesnīcās. Noregulējis savu sēdekli gandrīz horizontālā stāvokli, Kroseti iekrita pārguruša cilvēka miegā.

Un pamodās no trauku šķindēšanas un brīnišķīgas ēdiena smaržas. Stjuarte gatavojās pasniegt maltīti. Kroseti piecēlās sēdus, noregulēja savu sēdekli un palūkojās pāri ejai. Karolīna bija tualetē. Viņš uzmanīgi nopētīja polsterēto aploksni, ko bija atstājis uz sēdekļa. Līmlente bija neskarta, bet, palūkojoties ciešāk, varēja redzēt, ka vienu no aploksnes apakšējiem stūriem bija rūpīgi atplēsis un atkal aizlīmējis kāds, kam ne papīrs, ne līme nebija nekāds noslēpums. Kroseti paostīja malu un sajuta vāju acetona smaržu. Lai samitrinātu līmi, viņa bija izmantojusi nagu lakas noņēmēju un pēc tam, droši vien atklājusi, ka aploksne ir māneklis, to atkal aizlīmējusi. Kroseti prātoja, diez ko viņa būtu darījusi ar īsto aploksni un ko viņa diez nodomāja, atklājot, ka viņš ir izgatavojis viltus aploksni un atstājis to redzamā vietā. Ko viņš bija mēģinājis apmānīt? Viņu? Ak, Karolīna!

Bet, kad Rollija atgriezās, Kroseti saglabāja laipnu sejas izteiksmi, un viņi kopā ieturēja stīvu, sirdi plosošu mazu maltīti, pēc kuras Karolīna atgriezās savā vietā. Kroseti noskatījās “Maltas vanagu”, iegaumēdams vēl vairāk no scenārija, un skatoties viņš ļoti vēlējās, kaut Karolīna pavaicātu, ko viņš skatās, un viņš varētu uzaicināt paskatīties kopīgi, un viņš redzētu, vai Bridžidas O’Šonesijas tēls aizķeras viņas apziņā. Bet vairāk par vēlēšanos noskaidrot Kroseti biedēja vēl viens atraidījums, patiesībā viņš nolēma, ka nemaz nevēlas neko noskaidrot.

Kenedija lidostā viņi kopīgi izgāja muitu un imigrāciju, un, kad beigu beigās iznāca no termināļa, pie vestibila izejas stāvēja tumšādains vīrietis ar uzrakstu KROSETI, un, tiklīdz Karolīna viņu ieraudzīja, tā pieskārās Kroseti rokai, sacīdama: “Ak vai, es kaut ko aizmirsu muitas nodalījumā.”

“Ko tu aizmirsi, Karolīna? Mums ir tikai šī viena somiņa.”

“Nē, kaut ko, ko es nopirku. Es tūlīt atgriezīšos.”

Viņa aizšāvās atpakaļ pa durvīm un projām bija. Kroseti piegāja pie vīrieša ar uzrakstu un stādījās priekšā. Vīrietis sacīja, ka ir Omārs, ka strādājot misteram Miškinam un ir saņēmis norādījumu aizvest misteru Kroseti un Rollijas kundzi uz mistera Miškina dzīvokli. Viņi nogaidīja pusstundu, cilvēki steidzās un spraucās abiem garām, tad Kroseti iegāja atpakaļ terminālī un visai bezcerīgi paskatījās apkārt, pēc tam atgriezās, un viņi abi ar Omāru lēnām, cauri rīta sastrēgumstundas pilnajām ielām iebrauca Manhe-tenā. Kroseti nespēja domāt skaidri, laika joslu maiņa apvienojumā ar fizisko un garīgo pārgurumu vērta viņa smadzenes nejūtīgā masā, un tā pagāja labas četrdesmit piecas minūtes (limuzīns tobrīd atradāsceturtdaļjūdzes attālumā no Midtaunas tuneļa), pirms viņš atcerējās piezvanīt mātei.

“Albert, tu to atradi!”

“Mammu, kā tu?...”

“Tava draudzene tikko bija šeit un visu mums izstāstīja.”

“Tikko bija?”

“Jā. Viņa ieradās ar taksometru, kādas desmit minūtes samīļoja bērnus un aizbrauca ar to pašu taksometru.”

“Kā? Viņa nepaņēma bērnus?”

“Nē, viņa sacīja, ka vispirms esot jānokārto kaut kādas darīšanas, un apsolīja, ka pēc pāris dienām atsūtīs viņiem pakaļ. Tiešām, Albert, es domāju, ka viņi ir ļoti jauki bērni, bet ceru, ka tu neesi padarījis par paradumu...” “Vai tu ievēroji taksometra numuru?” vaicāja Kroseti.

“Protams, ka ne. Kāpēc tu vaicā? Vai domāji paprasīt, lai Petsija izseko viņas maršrutam?”

“Nē,” vārgi meloja Kroseti.

“Jā, domāji gan, un tev vajadzētu nokaunēties. Tas bīstami tuvojas uzmācībai, un es nešaubos, ka viņa ir pietiekami apburoša sieviete, bet skaidrs arī tas, mīļais, ka viņa grib dzīvot savu dzīvi, un tajā tu neesi iekļauts.” Pilnīgi pareizi, bet ne to vīrietis grib dzirdēt no savas mātes. Kroseti pārtrauca sarunu ar nevajadzīgu skarbumu un atlikušo brauciena laiku līdz Miškina dzīvoklim mēģināja nedomāt par Karolīnu Rolliju, taču neveiksmīgi.

Kroseti bija kāds draugs, kas bija kļuvis turīgs kā reklāmu režisors, un šim draugam bija skaista bēniņu studija Soho rajonā, bet ne tuvu tik lepna kā Miškina dzīvoklis. Viņš izteica komentāru un piebilda: “Laikam man vajadzēja iet uz juridisko skolu.”

“Varbūt,” atteica namatēvs. “Bet nedomāju, ka tev ir pienācīga parazīta mute, ar ko piesūkties. Manuprāt, tu nelaimīgā kārtā esi radošs cilvēks, un tev lemts balstīt lielu piramīdu tādu cilvēku kā es. Runājot par radošiem cilvēkiem, kur ir Tas?”

Kroseti noģērba jaku un izvilka aploksni. Piegājis pie gara ēdamistabas galda, Miškins rūpīgi izklāja katru lappusi divās rindās pa vienpadsmit lapām katrā.

Kādu brīdi abi klusēdami vērās lappusēs. Klusumu pārtrauca Miškins: “Tiešām izcili. Izskatās, ka luga uzrakstīta pagājušajā nedēļā.”

“Tā bija noglabāta šeit,” sacīja Kroseti un izņēma no somas cilindru. “Cilindrs bija hermētiski noslēgts un neļāva piekļūt gaisam un ūdenim, tāpēc nekāda pūšana vai oksidēšanās nevarēja notikt. Breisgērdls paveica kārtīgu darbu.”

“Jā. Kas zina, ka tu atradi lugu?”

“Nu, Anglijā ir trīs cilvēki, kas zina, ka mēs kaut ko atradām, bet ne konkrēti, ko, tad esmu es un Karolīna, mana mamma un droši vien Klims.”

“Un kur ir Karolīna?”

“Nezinu. Viņa pazuda lidostā, iegriezās pie manas mammas tikties ar bērniem un aizbrauca.”

“Augstais Dievs! Kāpēc viņai tas būtu jādara?”

Kroseti dziļi ievilka elpu. Tagad, kad tiešām tas bija jāsaka, viņš juta, ka rīkle sažņaudzas ap vārdiem. “Es domāju, ka viņa dodas pie Švanova, lai pavēstītu, ko mēs esam atraduši.”

“Pie Švanova? Kādas, ellē, viņai varētu būt darīšanas ar Švanovu?”

Kroseti īsumā atstāstīja Miškinam, ko Karolīna bija sacījusi Oksfordas viesnīcas istabā tajā naktī, kad bija klauvējusi pie viņa loga. Miškins no šī atklājuma šķita apstulbis. “Tu gribi teikt, ka viņa visu laiku bijusi Švanova aģente?”

“Savā ziņā, lai gan domāju, ka Karolīna vienmēr daudz strādā pašas Karolinas labā. Es nojaušu, ka viņus saista arī citas attiecības.”

“Pieņemu, tāpat kā ar tevi.”

“Jā, es domāju, ka mēs esam diezgan tuvi, bet — kas zina? Vai esi kaut ko dzirdējis par saviem bērniem?”

“Nē. Man ir numurs, pa kuru jāpiezvana, kad man būs tas, ko viņi grib.” “Tagad tev tas ir. Vai domā viņiem zvanīt? Švanovs, protams, drīz uzzinās, ja vien jau nezina.”

“Jā, bet es neesmu pārliecināts, ka Švanovs ir tas, kas saņēmis ķīlā bērnus.” “Kas vēl tas varētu būt?”

“Kā jau teicu, neesmu pārliecināts, bet jau kādu laiku man šķiet, ka ir iesaistīti arī citi spēlētāji.” Miškins pacēla titullapu un vērās lappusē, it kā tādējādi spēja izlasīt svešo rokrakstu varētu ieplūst viņa smadzenēs.

Kroseti sacīja: “Tu neizskaties īpaši noraizējies.”

“Лк, es esmu noraizējies. Es tikai neesmu galēji izmisis.” Viņš pagriezās pret Kroseti. “Droši vien tu domā, ka es neesmu ļoti labs tēvs. Es piekritīšu: neesmu. Mans tēvs mani neiemācīja, bet tas, cik saprotu, ir vajadzīgs. Un kā tev, Kroseti? Vai tev ir labs tēvs?”

“Jā, bija. Es domāju, ka viņš bija lieliskākais cilvēks pasaulē.”

“Laimīgais. Miris, cik saprotu.”

“Jā. Viņš brauca pa ielu, pārradās mājās no darba, kad ieraudzīja, ka pāris policistu dzenas pakaļ kaut kādam kretīnam. Viņš izkāpa no mašīnas, iesaistījās, un viņam pārsprāga artērija. Miris, ierodoties medicīniskajai palīdzībai. Man bija divpadsmit gadu.”

“Jā. Nu, mūsu darīšanas, šķiet, ir galā. Mēs nesam apsprieduši samaksu par tavu laiku. Cik tu uzskatītu par taisnīgu?”

Kroseti piepeši gribēja būt tālu projām no šā cilvēka un tālu projām no sarežģītā notikuma, ko viņš pārstāvēja. Viņš nespēja nedomāt, ka Karolīnai bijusi taisnība par satraucošo dzīvi. Pareizie vārdi no kino būtu: “Jūs neko man neesat parādā,” kam sekotu aiziešana, aizcērtot durvis, bet reālajā dzīvē Kroseti sacīja: “Kā būtu ar apaļiem desmit tūkstošiem tagad un vēl četrdesmit, ja atradums izrādās īsts?”

Miškins pamāja. “Es nosūtīšu tev čeku.”