Gaisa un ēnu grāmata

21

Šobrīd snieg, smags, slapjš sniegs, kāds nav nekas neparasts ziemeļaustrumos, kur temperatūra ir tikai tik zema, lai sniegam ļautu izveidoties. Pēc stindzinošas apgaitas dzestrumā esmu atpakaļ pie datora. Es atkal apmeklēju laivu māju un pārbaudīju veco sarkankoka ātrumlaivu. Tā ir 1947. gada septiņpadsmit pēdu Chris-Craft Deluxe Runabout ar deviņdesmit pieciem zirgspēkiem un izskatās kā pilnīgi jauna. Piepildīju laivas tvertni no piecdesmit piecu galonu ietilpīgās benzīna bākas, kas aprīkota ar rokas sūkni. Atslēga bija aizdedzē, un es to iedarbināju. Pēc nelielas Tīstīšanās motors glīti ierūcās un piepildīja laivu māju ar kodīgu, zilu dūmu mākoni. Vēl es zem vadītāja vietas spilvena pabāzu savu pistoli. Vai man ir plāns? Ne gluži. Es gatavojos dažādām iespējām. Ja gaida vairāku bruņotu vīru ierašanos un pašam ir ierocis, var sākt šaut, tiklīdz viņi ierodas, jo, ja nešausi, viņi nāks un tev to atņems, un var paslēpt pistoli un cerēt, ka vajadzības gadījumā varēs līdz tai nokļūt. Es nebiju gatavs apšaudei ar nezināmu skaitu slikto zēnu, tāpēc to paslēpu. Diez vai sniegs neiztraucēs manus ciemiņus.

Atgriežoties pie šī stāstījuma (un es gaidu, ka tas drīz beigsies, jo pagājušais laiks steidzas satikties ar tagadni): pēc tam, kad runāju ar Kroseti Cīrihē, pagāja dažas dienas gaidot, tukšs laiks, jo man nebija nekā, kas mani nodarbinātu. Es tiešām nevaru atcerēties, ko darīju, izņemot to, ka vairākas reizes dienā zvanīju Amēlijai, lai apliecinātu, ka patiesībā viss notiek tīri labi, un pavaicātu, vai viņa neko nav dzirdējusi no nolaupītājiem. Jā, viņa esot. Katru rītu pa e-pastu pienākot video, kurā ir acīm redzami nesatrauktie Niko un Imodžena (pēdējā noslēpumaini smaida) ar tās dienas laikraksta eksemplāru un vienmēr to pašu vēsti, ko izsaka abi: “Čau, mammu, mums viss kārtībā, neraizējies, drīz redzēsimies.” Video izdziest. Nekādu brīdinājumu, nekādu draudu, nekādu mājienu, kur viņi varētu būt vai pie kā. Bez tā mums nebija, par ko runāt, un domāju, ka abi bijām laimīgi sarunu beigt. Tad piezvanīja Kroseti, ka viņi patiešām esot meklēto atraduši, un vēl viena gaidīšanas diena, kuras laikā es atstāju vismaz sešas īsziņas savam brālim un māsai. Māsa tā arī neatbildēja, bet vēlu vakarā piezvanīja brālis.

Es pavaicāju, kur viņš ir, un viņš atbildēja, ka esot Cīrihē pie Amēlijas, un pastāstīja, kādā stāvoklī šobrīd ir viņa plāns. Viņš sacīja, ka nākamās dienas rītā ar gaisa ekspresi uz manu māju tiks atsūtīts sainis, kurā būs viss man vajadzīgais. Vēlreiz pavaicāju, vai viņš ir noskaidrojis pārējos spēlētājus šajā spēlē, tos bez Švanova, un viņš teica, ka neesot, bet nojaušot, ka tie ir cieši saistīti ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar liela apjoma mākslas zādzībām Eiropā. Ne tādiem, kas zog, lai pārdotu vai dabūtu izpirkuma maksu, bet tiem, kas ļoti bagātiem, amorāliem cilvēkiem šad tad piegādā Ticiānu vai Rembrantu privātai apcerei. Sacīju, ka biju domājis — šādus cilvēkus izgudro lētas daiļliteratūras autori, un viņš apgalvoja, ka ne, ka afērā noteikti ir iesaistīti ļauni spēki un viņa plāns esot vienīgais, ko viņš varot iedomāties, lai izpestītu mūs visus no to tvēriena. Nojautu, ka brālis kaut ko no manis slēpj, bet man tolaik nebija sviras, lai liktu viņam visu izstāstīt, vai varbūt tā bija mana dabiskā paranoja attiecībās ar savu ģimeni.

Nākamajā dienā es saņēmu starptautisku FedEx paku no Pola, un kaut kad vēlāk no lidostas piezvanīja Omārs, sakot, ka Kroseti ir izkāpis no lidmašīnas. Pēc stundas Kroseti ienāca manā augšstāva dzīvoklī un nodeva man atradumu. Protams, es Omāram, kas bija bruņots, biju devis norādījumus vērot Kroseti kā ērglim no brīža, kad viņš pamet muitas nodalījumu, tomēr... Neesmu pārliecināts, vai pats būtu spējis to izdarīt, atdot kaut ko, kas, viņaprāt, bija vismaz desmit miljonu vērts, kā piederība bija neskaidra, lai glābtu divus bērnus, ko viņš tikpat kā nepazina. Nepārprotami godprātīgs cilvēks un pārmetums visiem tādiem kā es, un domāju, tas neko labu par mani nerunā, ka es nevarētu izdarīt tā kā viņš. Tāpat kā daudzi viņa tipa cilvēki, viņš bija mazliet arī jefiņš — šī Karolīna Rollija acīmredzot bija izlaidusi viņu caur centrifūgu, un es nebiju īpaši pārsteigts, uzzinot, ka viņa vienmēr bijusi Švanova aģente. Droši vien man vajadzēja pavaicāt Kroseti, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par Mirandu, bet nolēmu, ka, jo mazāk cilvēku zina par manu nedziestošo interesi par viņu, jo labāk. Arī viņš lika skaidri saprast savas jūtas pret mani, un mēs darījumu nokārtojām iespējami ātri.

Drīz pēc Kroseti aiziešanas man piezvanīja Svanovs. Viņš apsveica ar liela kultūras dārguma atrašanu un sacīja, ka drīz ieradīšoties, lai to savāktu. Es apvaicājos par saviem pazudušajiem bērniem. Līnijas otrā galā iestājās dziļa pauze, un pēc brīža viņš sacīja: “Džeik, tu vienmēr mani apsūdzi par cilvēku nolaupīšanām, un es tev atklāti esmu teicis, ka nedaru tādas lietas. Zini, tas jau kļūst apnicīgi.”

“Tomēr, Osip, tu redzi, ka nevaru atdot tev manuskriptu, jo tas ir tas, ko nolaupītāji prasa pretī pret maniem bērniem. Ja viņi nav pie tevis.”

Viņš sacīja: “Džeik, tici man, es jūtu pret tevi vislielākās simpātijas un būtu priecīgs jebkādā veidā tev palīdzēt, bet tas neiespaido mūsu biznesa attiecības. Manuskripta atrašanās tika noteikta ar profesora Balstroda informācijas palīdzību, šī informācija ir mans īpašums, un tātad arī manuskripts ir mans īpašums.”

“Domāju, ka tev būs grūti to pierādīt tiesā.”

Vēl viena ilga pauze, un tad dažus decibelus klusākā balsī viņš vaicāja: “Un tu grasies iesūdzēt mani tiesā, Džeik?” Šajā vietā rūgts smiekliņš. “Varbūt man vajadzētu iesūdzēt tevi."

“Nu, mums šajā valstī vēl valda likums vai — valdīja. Atšķirībā no tavas dzimtenes. Jebkurā gadījumā es ne...”

“Bet, Džeik, klausies, ko es teikšu: tu to izdarīsi. Tu to iedosi.”

“Vai arī — kas notiks? Tu nodosi pārliecināšanu kādās citās rokās?” “Nē,” Svanovs sacīja tik klusi, ka bija jāpiepūlas, lai viņu dzirdētu. “Es ticu, ka mēs tiksim galā pašu spēkiem.”

PEC SIS neveiksmīgās sarunas īsti nesapratu, ko darīt tālāk. Domāju, ka savā ziņā biju atkal nonācis stāvoklī, kādā biju pēc mātes pašnāvības, kad attapos pilnīgi viens, tikai tagad — galvenā atšķirība — man bija daudz naudas. Mēdz teikt, ka mīlestība labāk palīdz pārdzīvot laikus bez naudas, nekā nauda laikus bez mīlestības, bet esmu atklājis, ka tā ir tikai daļēja patiesība. Esmu licis Omāram ierasties ar savu mazo mašīnpistoli un iekārtojis viņu sargāt manuskriptu. Omāram patīk tādas lietas, un viņš ir izkalis dažnedažādus plānus, lai noteiktu, kā dažādi spēlētāji sazvērestībā ir sakompromitējušies un kā šo faktu noraidīt ar neuzkrītošiem signāliem. Pēc tam es izgāju pastaigāties Rietumu Brodvejā, varbūt iedzert un paēst lenču kādā vietā, ko esmu iecienījis. Pastaigas vienatnē man vienmēr palīdz izvēdināt galvu.

Lai gan Lejasmanhetena pēdējā laikā ir kļuvusi par plaukstošu modes preču veikaliņu rajonu, tomēr vēl aizvien, sevišķi darbdienās un aukstā laikā, ir iespējams daudzās tās ielās būt pilnīgi vienam. Es gāju uz austrumiem pa Frenldina ielu, kad man garām paslīdēja viens no neglīti garajiem, baltajiem kadiljaka limuzīniem ar tonētajiem logiem. Man priekšā tas piebrauca pie ietves un apstājās. Durvis ietves pusē atsprāga vaļā, pa tām iznira liela auguma vīrietis un atvēra aizmugurējās durvis. Viņš ar žestu norādīja uz vaļējām durvīm. Es gribēju viņu apiet, bet vīrietis paspēra soli man ceļā un no sava ādas mēteļa kabatas izvilka 22. kalibra pusautomātu ar garu stobru un atkārtoja žestu. Mans brālis teic, ka vienmēr jāpievērš uzmanība cilvēkiem, kas nēsā šī tipa pistoles, jo mazais ierocis norāda uz nēsātāja spēju nošaut ļoti trāpīgi, piemēram, ja nepieciešams, caur aci, un viņš var arī atšaut kajas pirkstu, ja nedari to, ko tev saka. Vīrieša seja bija inteliģenta un mazliet garlaikota, bet tai piemita profesionāla šveicara lietpratīgā izteiksme. Vīrietim bija lielas, cietsirdīgas, brūnas roņa acis. Es acumirklī sapratu, ka man darīšana ar lielāka mēroga gangsteri nekā agrāk. Es iesēdos mašīnā.

Šī tipa limuzīnos interjeru var izkārtot dažādi, bet konkrētajai automašīnai bija tradicionālais izvietojums. Tajā, protams, bija vadītāja sēdeklis, un aiz tā divi parasti soli mazākai svītai, ko šoreiz ieņēma pāris iedeguši puiši ar glītām frizūrām un tipisko pašpārliecināta ļaunuma pārgudro izteiksmi sejā. Aizmugurē, kur durvis ir tikai ietves pusē, bija kaut kas līdzīgs pusapaļai banketu zālei ar bāru, stereo un TV, kas izvietoti tā, lai būtu pieejami lielajam bosam, kas sēž dīvāna pašā aizmugurē. Es ielocījos mašīnā, vīrs ar pistoli iesēdās man blakus, un es apsēdos iepretī lielajam kungam.

“Kur viņi ir?” es vaicāju.

“Jauks veids, kā sasveicināties ar savu tēvu,” viņš atbildēja. ““Kur viņi ir?”, nevis “Kā klājas, tētiņ, priecājos tevi redzēt?”.”

“Tu nolaupīji manus bērnus, savus mazbērnus, un gaidi dēla mīlestību?”

Viņš savilka skābu ģīmi un atmeta ar roku pazīstamajā “ej nost” žestā. “Par kādu “nolaupīšanu” tu runā? Es esmu viņu zaideh, vai es nevaru aizvest viņus nelielā ekskursijā?”

“Nepasakot vecākiem, kur viņi ir?”

“Es viņai katru dienu sūtīju jaukus video. Tu tos redzēji? Vai viņi tev izskatījās kā nolaupīti? Tici man, viņi tā vēl nav dzīvojuši.”

Ak, es piepeši visu atcerējos un sēdēju, aiz vilšanās iepletis acis, kā biju ieplestām acīm sēdējis, puika būdams, brīnoties par attapīgajām atklāsmēm, ko viņš tik viegli bārstīja sievai un bērniem. Pašas īstenības struktūras bija uzvirmojušas un izšķīdušas zem viņa vārdu plūduma, un mēs vienmēr beigās nezin kāpēc bijām sākuši domāt, ka taisnība nav mums. Krietni cilvēki, kas ir izlasījuši šo dokumentu tik tālu, pamatoti domās, ka es esmu egoistisks mēsla gabals bez sirdsapziņas, bet, luk, te sēdēja mans meistars. Tajā bēdīgajā jomā es nebiju cienīgs aizšņorēt viņa kurpes. Tomēr absolūta egoisma pilnā dzīve bija nākusi tētiņam par labu, un astoņdesmit gadu vecumā viņš izskatījās desmit gadu jaunāks. Viņam bija implanti un, iespējams, nedaudz bija piestrādāts pie ādas ap acīm, bet sejā bija tas glumais iedegums, ko var redzēt veciem bagātniekiem. Viņš izskatījās pietiekami stiprs vismaz vel vienai korupcijas desmitgadei.

“Tātad, kur viņi pavada šo vakariņu laiku?” es vaicāju balsī, ko pats nepazinu, jo mana rīkle bija aizžņaugta, sirds dauzījās, un perifērās redzes lauks gar malām metās sarkans. Austs skanēja zobu griešanas skaņa. Ja man nebūtu bail no lodes elkonī, būtu norāvis viņa galvu tepat uz vietas.

“Viņi ir šeit, Istsaidā, dzīvoklī, kas pieder manam draugam. Mirjama ir kopā ar viņiem.”

Protams. Tāpēc prātīgā Imodžena Cīrihē bija bez vārda runas iesēdusies svešā automašīnā: tajā nesēdēja nekāda svešiniece, bet viņas mīļotā krustmāte Mirija.

“Tad es vēlētos viņus redzēt,” es sacīju.

“Tā nav problēma. Tu aiziesi pēc manuskripta, mēs sēdīsimies mašīnā, redzēsim bērnus, viss būs kārtībā.”

“Un, ja ne, ko tad? Viņi vairs nedzīvos, kā vēl nav dzīvojuši? Tu griezīsi nost gabalus?”

Viņš dramatiski nopūtās un pateica kaut ko īsu valodā, ko es nesapratu, droši vien ebreju. Bandīti iesmējās. Man viņš sacīja: “Nerunā muļķības. Es nevienam nedarīšu pāri. Bet tu iesi man atnest manuskriptu, un tu to zini, kāpēc blēņoties?”

“Un kā paliek ar Švanovu? Viņš domā, ka manuskripts pieder viņam.”

Atkal žests ar roku. “Svanovs ir nejēga. Viņš ir mazs augļotājs, kas iedomājas no sevis nez ko dižu.” Viņš skaļākā balsī uzsauca šoferim: “Miša, braucam!”

Mašīna līgani atrāvās no ietves malas.

“Uz kurieni mēs braucam?” es pavaicāju.

“Uz tavām mājām, pēc rokraksta, kur tad tu domāji?”

“Nē,” es atteicu.

“Nē? Ko tu domā ar — nē?”

“Tikai to, ko pateicu. Kāpēc lai es tev to dotu? Un kā tas gadījās, ka tu tajā visā iesaistījies?”

Tētiņš pārgrieza acis un, saņēmis plaukstas uz vēdera, atgāzās polsterētajā sēdekli. Viņa tumšās acis (manējās?) uzlūkoja mani zobgalīgā nicinājumā, ko es atcerējos kā gandrīz pastāvīgu šo acu izteiksmi, raksturīgu manai bērnībai. “Džeik, tava problēma ir tā, ka tu dabūji manu ģīmi un savas mātes smadzenes. Tā nebija laba kombinācija.”

“Ej ellē!”

“Piemēram, tu sēdi automašīnā kopā ar trim puišiem, kas izraus tavas acis ar īkšķiem tikpat viegli, kā viņi urbina degunu, un tu runā rupjības? Man? Bet, tā kā tu esi ģimenes loceklis, es nedusmošos, es tev paskaidrošu situāciju. Tātad, es esmu Telavivā, esmu gandrīz atvaļinājies, bet vēl aizvien nezaudēju interesi. Garām nāk jauks darījums, es varu tajā iesaistīties. Man ir daudz sakaru. Tā Švanovs — viņš pirms trim četriem mēnešiem bija Izraēlā un plātījās — esot dabūjis pavedienu, kas ved uz ārkārtīgi senu dārgumu, bet viņš nesaka, kas tas ir, un cilvēki domā, ka viņš ir atradis zeltu, mākslu, jo Švanovs runā ar cilvēkiem, kas ar tādām lietām nodarbojas. Mani pārņem ziņkāre, un nākamajā reizē, kad redzu Mirjamu, es viņai vaicāju, kas tavam draugam Osipam ir padomā, un viņa pastāsta man par Švanovu un šo Balstrodu, un Šekspīra manuskriptu. Protams, ap to laiku Balstrods ir miris — kāpēc, nekad neesmu sapratis...”

“Švanovs domāja, ka viņš to ir atvedis no Anglijas un grib paturēt.”

“Labi, tā ir lielākā problēma ar Švanovu,” sacīja Izijs, “viņš pārāk ātri palaiž rokas, viņš kārtīgi neizdomā, un tā viņš iet un nogalina cilvēku ar vislabāko pavedienu šajā lietā. Lai nu kā, pēc tam Mirjama teic, ka tu esi iesaistīts, ka tev ir papīri, kas norāda ceļu uz galveno darbu, tā es aprunājos ar dažiem cilvēkiem, un mēs izveidojam nelielu sindikātu, sākam operāciju, lai paturētu acīs tevi un Švanovu un paskatītos, vai mēs nevaram dabūt manuskriptu savās rokās. Un tad sāk izskatīties, ka tu un šis kā-viņu-tur-sauca...”

“Kroseti.”

“Jā, viņš: izskatās, ka jums ir labākie pavedieni, tāpēc sākam tev sekot...”

“Tātad tas biji tu, nevis Švanovs, kas man uzbruka pie pašām mājām un ielauzās arī Kroseti mājā, piespiežot mani nogalināt divus cilvēkus?”

Viņš paraustīja plecus. “To noorganizēja kāds, kas saistīts ar sindikātu, un man jāsaka, lēti pērc, lētu dabū. Sasodītā pilsēta ir pilna ar krievu amatieriem, kas neatšķir savu pakaļu no cauruma zemē. Šiem puišiem, kas sēž te, ir pavisam cita pieeja, gadījumā, ja tev ir kādas idejas.”

“Bet pirms tam tu atsūtīji kādu, kas izlikās par Balstroda radinieci un nozaga manuskriptu, ko es dabūju no Balstroda.”

“Es nesaprotu, ko tu tur muldi.”

Es nopētīju viņa seju, nav prasmīgāka meļa par Iziju, bet šoreiz apmulsums izskatījās neviltots.

“Neņem galvā,” es sacīju, “tātad tā bija tava banda, kas sekoja mums Eiropā?”

“Man nav bandas, Džeik. Izijs Aritmētiķis, atceries? Man nav nekāda sakara ar kaut ko primitīvu, nekad nav bijis, nekad nebūs.”

“Kas tādā gadījumā ir acu rāvēji šajā mašīnā?”

“Viņi strādā cilvēkiem, kuru vārdi tev nav jāzina. Cilvēkiem Izraēlā, cilvēkiem Eiropā — es jau tev teicu, tas ir sindikāts. Švanovs lika priekšā vienkāršu darījumu. Ja viņš dabū savās rokās to priekšmetu, mēs pārliecināmies, ka tas tik tiešām ir īsts, pilnīgi likumīgs, Švanovam ir cilvēks, kas to dara, un mēs piekrītam to viņam atpirkt. Viņš prasa desmit miljonus, priekšmets ir varbūt simt, simt piecdesmit miljonu vērts, kas to zina.”

“Bet tu mēģini to sagrābt bez Švanova, vai ne?”

“Ak, tomēr saprati? Protams, mēs mēģinām to sagrābt, ja tas ir grābjams. Desmit miljoni ir desmit miljoni, un kāpēc mums tie būtu jāatdod tam ākstam?”

“Kāpēc tad viņi atsūtīja tevi? Es domāju, tu stāvi pāri tāda veida darbam.” “Tāpēc, ka, ja lieta grozās ap simt piecdesmit miljoniem, viņi grib, lai tuvumā būtu kāds godīgs cilvēks.”

“Tu? Godīgs?”

Vēl viena dramatiska nopūta, viņa specialitāte. “Jā, es. Pasaki man, puņķu-tapa, vai tev kādreiz, velns parāvis, ir ienācis prātā, kā tas gadījies, ka es vēl aizvien esmu dzīvs? Es tev pateikšu, kāpēc. Esmu bijis šajā biznesā gandrīz sešdesmit gadu, turējis rokās, dritvai kociņ, miljardiem dolāru, gandrīz visi tie ir nenosakāmas izcelsmes skaidrā nauda, un es ne reizes neesmu ievilcis nāsīs ne penija. Ja izijs Aritmētiķis teic, ka skaitļi saskan, tad tie saskan. Ja viņš teic, ka nesaskan, galvas ripo. Tas ir biznesā, kas pilns ar momsers, kas spēj pārgriezt rīkli kurpju dēļ. Tāpēc neskaties uz mani no augšas.”

“Ak, atvaino, es lūdzu piedošanu: tev ir uzticama cilvēka reputācija pie cilvēces atkritumiem. Tu mūs pameti, mēsla gabals.”

“Ak, un tu ne? Atšķirība ir tā, ka tu to izdarīji tāpēc, ka nevarēji pārstāt dzenāties pēc svešiem brunčiem, bet es to izdarīju, lai nebūtu jāsēž divdesmit gadu cietumā. Vai tu būtu laimīgs, redzot mani aiz restēm? Kā tad es būtu jūs uzturējis?”

“Tu mūs neuzturēji.”

“Nē? Vai tu kādreiz esi palicis bez ēdienreizes, vai tev kādreiz nav bijis jumta virs galvas vai siltas gultas, kurā gulēt, vai tev kādreiz nav bijušas rotaļlietas un apģērbs? Tu domā, ka viņa par savu algu, stumdot slotu slimnīcā, uzturēja trīs bērnus?”

“Viņa nestumdīja slotu. Viņa bija administratore.”

“Kā tad, žēlīgs Dievs! Šitā idiote? Viņa taču ar grūtībām lasīja Daily News. Kā tu, bitīt matos, varēji noticēt, ka viņa varētu tikt galā ar medicīnisko dokumentāciju? Klausies, es jums katram uz katru dzimšanas dienu un uz katriem Ziemassvētkiem sūtīju kartīti ar naudu iekšā, un katru gadu tās atnāca atpakaļ ar viņas rokrakstā uzrakstītu “nepareiza adrese”. Bez naudas. Viņa tās atvēra, paņēma naudu un pēc tam atsūtīja man atpakaļ. Saņem, Izij!”

“Es tev neticu,” es sacīju, kamēr kuņģa saturs man vēderā meta kūleņus un šļakstīja rīklē žulti.

“Tad ej ellē, tu gribi visu mūžu turēt ļaunu prātu. Tikmēr esam jau klāt. Nespēju noticēt, cilvēki tagad dzīvo fabrikās. Ej augšā un dabū to sasodīto papīru un tad alivai, tev nekad vairs nebūs jāskatās uz manu seju. Elij, ej viņam līdzi un raugies, lai viņš uz kāpnēm nepaklūp.”

Kad izkāpu no limuzīna, kājas bija tik vājas aiz niknuma, ka es streipuļoju. Man uz brīdi bija jāatbalstās pret parādes durvīm, un, kad slēdzu tās vaļā, man trīcēja roka. Iegāju pa durvīm, un misters 22. kalibrs man sekoja zināmā attālumā, tas ir pietiekamā, lai ielaistu manī dažas kārtas, ja es kaut ko mēģinātu darīt. Kad nonācu līdz savām durvīm, man uznāca klepus lēkme.

“Atvaino,” es sacīju Elijam, “man ir neliela astma, un, kad esmu apbēdināts, tā saasinās.” Viņš bez intereses pamāja un norādīja uz slēdzeni. Es atvēru durvis un iegāju dzīvoklī, vīrietis sekoja savā parastajā piesardzīgajā attālumā un no Omāra, kas gaidīja pie durvīm, saņēma smagu sitienu pa galvu ar svarcelšanas stieni. Klepus lēkme, ko es notēloju, bija viens no Omāra mazajiem signāliem.

“Kas viņš ir?” Omārs vaicāja.

“Kāds izraēlietis,” es ar sadistisku prieku sacīju, un tad man bija jāattur Omārs, lai tas ar kāju nesalauztu vīrietim ribas.

Es piegāju pie sava dokumentu skapja, kamēr Omārs vīrieti apstrādāja ar līmlenti, un sameklēju Šekspīra manuskriptu, savu klēpjdatoru, PedHx aploksni no Pola un savu vācu pistoli.

“Ko mēs darām, saimniek?” vaicāja Omārs.

Man nebija ne jausmas, bet nepakļauties Izijam, pat viltojuma dēļ, man tagad šķita būtiski, un pēc pēdējo minūšu atklājumiem man bija radies pašam savs plāns, tāds, kuram nebija nekāda sakara ne ar vienu manas ģimenes locekli. “Jumts,” es noteicu.

Viena no šīs pilsētas daļas īpatnībām ir tāda, ka, nokļūstot uz kāda no namu jumtiem, var noiet visas ielas garumā, pārkāpjot tikai zemām aizsarg-barjerām, un pēc tam nokāpt pa vienām no ugunsdzēsēju kāpnēm, ar kurām šīs vecās ēkas ir dāsni aprīkotas. Tā kā to zina arī zagļi, jumta durvīm ir signalizācija, bet, tā kā šī ir Ņujorka, neviens signalizācijai nepievērš uzmanību.

Mēs joņojām pajumtiem un norāpāmies lejā Vorikstrītā, no kurienes mana tēva limuzīns vairs nebija redzams. No turienes bija pavisam viegli nokļūt līdz garāžai un dabūt linkolnu. Automašīnā es piezvanīju Mikijam Hāsam.

“Tu joko,” viņš iesaucās, kad pateicu, ko esmu dabūjis. Es apliecināju, ka nejokoju, un pastāstīju viņam nedaudz par neseno kriptoanalīzi un Karolinas un Alberta piedzīvojumiem Vorikšīrā.

“Žēlīgs Dievs! Tu saki, ka esi atguvis visas spiega vēstules?”

“Jā, un tas ir garš stāsts.”

“Ak, Jēzus, man ir nelabi. Džeik, tev šo pašu mirkli jānāk uz manu kabinetu. Es nespēju tam noticēt — tavās sasodītajās ķepās ir īsts nezināmas Šekspīra lugas manuskriptsl"

“Patiesībā man klēpī, bet, Mikij, es te esmu tādā nelielā ķezā. Vai atceries tos gangsterus, par ko runājām? Nu viņi dzenas man pakaļ, un vienu no bandām vada mans tēvs.”

“Tikai nokļūsti šeit, Džeik. Es runāju nopietni, brauc uz manu biroju...”

“Mikij, tu neklausies. Tie cilvēki ir man astē, un viņiem nevajadzēs daudz laika, lai izdomātu, ka es varētu gribēt parādīt to lugu tev, un tad viņi ieradīsies pie tevis un nogalinās mūs abus, un to paņems.”

“Bet šeit ir Hamiltonhola gaišā dienas laikā. Mēs varam vienkārši pāriet pāri ielai un noguldīt to depozītā...”

“Nē, vecais, tu nesaproti, Klausies, ko es saku! Tie ir pilnīgi nežēlīgi cilvēki ar gandrīz neierobežotiem resursiem, un viņi ar prieku noslaucīs visus Hamiltonholā, lai dabūtu to lugu savos nagos.”

“Tu droši vien joko...”

“Tu atkārtojies, bet tā ir patiesība. No šā brīža līdz tam laikam, kad tu publiski paziņosi par šis lugas esamību un autentiskumu, mēs no šiem cilvēkiem esam pagalam neaizsargāti.”

Vai apmēram tā. Atceros, ka Mikijs telefonā radīja lielu troksni, lādēdamies un klaigādams, ka nevar tūlīt pat redzēt šo papīra kaudzi. Tā bija īsta izrāde, labāka, nekā es būtu no viņa gaidījis. No mums diviem par aktieri es vienmēr biju uzskatījis sevi. Izstāstīju viņam savu plānu: es dabūšu pilnpie-dziņas automašīnu un došos uz viņa vasaras māju pie Henrija ezera. Esmu tur bijis daudzas reizes un zinu, kā tur nokļūt un kur viņš noslēpis atslēgas. Pēc kāda laika, varbūt pāris dienām, viņš man piebiedrosies un apskatīs gan spiega vēstules mana klēpjdatorā, gan rokrakstu, un pateiks savas domas, kā arī paņems tintes un papīra paraugu, ko pārbaudīt laboratorijā. Kad tas būs izdarīts un ja luga izrādīsies ista, mēs dosimies uz kādu neitrālu pilsētu, varbūt Bostonu, un sasauksim preses konferenci. Un viņš tam, kā jau biju zinājis, piekrita. Pirms nolikt klausuli, es piespiedu viņu apzvērēt pie barda, ka viņš absolūti nevienam neteiks, kur es esmu un kādi ir mūsu plāni. Tiklīdz biju beidzis ar viņu runāt, piezvanīju eksotisko automašīnu nomai Brodvejā pie Vāverlija un pasūtīju jau pieminēto Escalade. Nepilnā stundā es biju uz “Henrija Hudzona” un savā omulīgajā ģimenes tankā devos uz ziemeļiem.

Un te es esmu. Iespējams, ir laiks izdarīt kopsavilkumu, bet kādam tam jābūt? Atšķirībā no Dika Breisgērdla es esmu modernais cilvēks un tādējādi atrodos tālāk no morālās patiesības. Mans prāts vēl aizvien griežas no sarunas ar tēvu. Vai tas, ko viņš teica, varētu būt patiesība? Kam es varēju paprasīt? Ne jau savam brālim un māsai. Mirjama nezinās patiesību, ja tā viņai kodīs no taukiem atsūktajā pakaļā, un Pols... pieņemu, Pols domā, ka viņu saista profesionāla atdeve patiesībai, bet viņš kalpo ari augstākajai patiesībai, un cilvēki, kas tai kalpo, kad aizstāvas, bieži vien sliecas melot kā blēži. Ko tad, ja viss, ko domāju par savu pagātni, ir meli? Ja nu es esmu savveida izdomāts tēls, kam līdz kaklam ir citu cilvēku meli viņu mērķu vārdā vai varbūt bez jebkādiem mērķiem vai sadistiska uzjautrinājuma dēļ? Būdams viens, tagad palicis bez sociālajām funkcijām, es asāk apjaušu šo nerealitātes sajūtu vai vājprāta sākšanos. Iespējams, es drīz sākšu redzēt halucinācijas, lai kas tās būtu. Lai gan sajūta, ka jūc prātā, droši vien ir zīme, ka esi pie pilna prāta. Ja cilvēks tiešām jūk prātā, tad viss kļūst lieliski saprotams.

Kas tad, kad atzīsti atmiņu viltojumu, ir īstenības pamats? Kad apsveru šo jautājumu, man jādomā par Amēliju. Cik zinu, Amēlija nekad mūžā nav nopietni samelojusies. Gribu sacīt, ka ticu, ka viņa melos, lai kādu glābtu, piemēram, no gestapo par paslēptu bēgli, bet citādi ne. Taču izrādās, ja pastāvīgi kādam tā melo, viņam nākas anulēt savu funkciju būt par tavas realitātes pamatu. Gluži kā gliemezītis, ievelkot savus ragus, viņš atstāj tevi peldam blīvā un necaurredzamā izdomas gāzē. No viņa puses tas nav apzināti, tas ir morālā visuma fizikas aspekts, kas ir visa pamatā. Un tā, šādi peldot, es dabiski neradu neko citu, kā vien vēl vairāk fantāziju. Es esmu advokāts, bet, kas ir advokāts, ja ne cilvēks, kas ir noalgots, lai radītu izdomātu darbu, kas tiesā tiks salīdzināts ar pretēju tiesneša vai zvērināto izdomātu darbu, un viņi nolems, kura izdoma tuvāk atbilst pasaules izdomātajam attēlam viņu smadzenēs, un iztiesās par labu vienai vai otrai pusei, un tā tiek izspriesta taisnība. Un privātajā dzīvē es turpināšu izsapņot cilvēkus, ar kuriem rotaļāties savas esamības garlaicīgi apnicīgajā romānā. Piemēram, Mirandu kā Galēji Apmierinošo Sievieti (un, Dieva dēļ, es joprojām domāju par viņu, gribu viņu, ak, šī šķietamība) un Mikiju Hāsu kā Labāko Draugu.

Un tā, šis nožēlojamās vāvuļošanas vidū tikko piezvanīja mana māsa. Uztveršana šeit ir visai laba, jo tieši īpašuma teritorijā ir tornis, mākslinieciski izkrāsots, lai atgādinātu priedes stumbru. Lūk, kā izjūk plāni. Mans tēvs bija noslēpis viņu un manus bērnus dzīvokli, kas zināms tikai viņam, un, ko viņa bija izdarījusi — tikai devusies no tā dzīvokļa uz savu dzīvokli Saton-pleisā, lai paņemtu kādas drēbes un citas lietas, iespējams, savu botoksu, un paņēmusi bērnus līdzi, jo viņiem tik ļoti bija apnicis būt iesprostotiem, un lieki sacīt, ka viņu tur sagaidīja Švanova cilvēki un paņēma bērnus. Tā tagad pa pusei izdomātā nolaupīšana ir kļuvusi par īstu. Tas notika šorīt agri no rīta, un Švanova cilvēki Miriju bija sasējuši, un tikai apkopēju ierašanās viņu atbrīvojusi. Patiesībā mana māsa nemaz nav tāda muļķe, bet viņai tiešām patīk lieliski izskatīties.

Šādu notikumu pavērsienu es nebiju gaidījis. Bet es biju gaidījis un joprojām gaidu Breisgērdla afēras dažādo līdzdalībnieku neizbēgamo ierašanos. Mikijs ieradīsies tāpēc, ka grib pabeigt šīs lieliskās krāpšanas pēdējo daļu, bet viņš neieradīsies viens. Es kārtības labad mēģinu atcerēties, kad pirmoreiz sapratu, ka Mikijs pats ir tertium quid, ko bijām apsprieduši, saikne starp Balstrodu un Švanovu. Prāts apkopo informācijas druskas pats savā laikā, un tad nāk atklāsme. Nespēju iedomāties, kāpēc es to neredzēju uzreiz. Kas vēl tas varēja būt? Varbūt tas notika brīdī, kad Olivers Mārčs mums pastāstīja, kā Mikijs bija izturējies pret nabaga Balstrodu, vai varbūt tas notika tad, kad uzzināju, ka Švanovs ir augļotājs, kas ir labi iedzīvojies uz tirgus kraha rēķina, aizdodot naudu bagātiem stulbeņiem, kas piepeši bija palikuši nabagi. Un vai Mikijs nav bagāts idiots ar naudas problēmām? Un vai es iedomājos, ka viņa sievas kāda strīda vidū — Mikijs vienmēr strīdējās ar sievām — kā laulības dzīves kodolsprādzienu nebija pasniegušas faktu, ka esmu pārgulējis ar viņām visām, un vai tas nelika viņam mani ienīst un ieplānot kādu briesmīgu atriebību? Kāpēc es nebiju to visu iedomājies? Protams, tāpēc, ka biju viņu izsapņojis kā Labāko Draugu. Kā Uzticības Personu.

Droši vien pēc tikšanās ar viltotāju Pasko es kādos apziņas dziļumos būšu arī zinājis, ka ir tikai viens cilvēks manā tuvākajā apkaimē, kas varētu izgudrot blēdību, kuru palīdzēt īstenot Pasko bija nolīgts, — pasaules pirmais Šekspīra speciālists, vienīgais, kam bija sakari ar Švanovu, ar Balstrodu, ar Džeiku Kretīnu Miškinu. Viņš ir gatavs par daudziem miljoniem dolāru noalgot bariņu ebreju gangsteru, un es visai šaubos, ka varu kaut ko darīt, lai viņu apturētu. Dīvainā veidā viņš līdzinās manam tēvam: kad Izijs teic, ka skaitļi saskan, neviens nevar viņam neticēt. Kad Mikijs saka, tas ir Šekspīrs, tāpat.

Paliek jautājums, kāpēc esmu ieradies šeit, nevis tiešām paslēpies vienā no bezgala daudzajām anonīmajām un neatrodamajām vietām, kas pieejamas cilvēkam ar naudu. Tāpēc, ka esmu no tā visa noguris. Es gribu būt īsts. īpaši nebīstos, ja mani nogalinās, bet es tiešām gribu pirms tam iznākt patiesības pasaulē. Ļoti cēlas jūtas, Miškin, bet ir vēl viens cits iemesls. Es pavisam nesen aptvēru, ka tēls, kādā man parādījās Miranda — viņas matu sakārtojums, viņas apģērbs, viss viņas izskats — bija veidots, cik vien iespējams līdzīgs manai sievai, kādu es viņu pirmoreiz sastapu. Tas mani nogāza no manas, jāatzīst ne visai stabilās laktas, tas bija iekšējais sitiens zem jostasvietas. Un kas zina, kāda bija tā tālā meitene, kas viņu toreiz, sen atpakaļ bija redzējis neskaitāmas reizes, kas no manis paša lūpām bija dzirdējis, tieši kas mani viņā uzbudina? Nu, Labākais Draugs, protams. Ak Dievs, tas ir banāli. Jebkurš kaut cik inteliģents nākotnes lasītājs to redzēs ilgi pirms manis, bet vai tas neatbilst dabai, vai mēs neredzam visu citu noslēpumus, bet ne savējos, skabargu brāļa acī? Jā, vecais, labais Mikijs mani iegāza, Dievs, palīdzi man, — un es ceru, kā daļu no atriebības Mikijs atvedīs līdzi arī viņu. Es gribētu viņu vēl reizi redzēt.