8


Kroseti māte Mērija Mārgareta Kroseti (Mērija Pega, kā viņu visi pazina) bija apveltīta ar daudzām personīgajām īpašībām, kas noderēja gan atzītai analītiskajai bibliotekārei, gan mātei, pie kurām minama brīnumaina atmiņa, patiesības mīlestība, pedantiska uzmanība pret sīkumiem un īpaši jaudīgs blēņu detektors. Tādējādi, lai gan viņa mēģināja dēlam dot pieaugušam cilvēkam piedienīgu privātumu, parastais dzīves ritms mazā Kvīnsas mājelē radīja pietiekami daudz mātes un dēla savstarpējās mijiedarbības, lai viņa labi apjaustu dēla iekšējo esamības stāvokli jebkurā konkrētā brīdī. Pirms desmit dienām šis stāvoklis bija neparasti labs. Parasti Alām bija nosliece uz sapīkumu, bet viņa atcerējās, ka kādu dienu viņš dušā dziedāja un iekšēji staroja. Viņš ir iemīlējies, māte domāja priekā un satraukumā, ko šī atskārta izraisa lielākajā daļā vecāku, bet tad, drīz pēc tam, notika katastrofa. Viņš ir pamests, viņa nosprieda, un arī, ka tās bijušas neparasti straujas beigas tam, kas šķitis neparasti intensīvs prieks.

“Es raizējos par viņu,” Mērija sacīja klausulē savai vecākajai meitai. “Tas neizskatās pēc Alberta.”

“Viņu vienmēr pamet, mamm,” atteica Dženeta Ķīna, kas, būdama mātes galvenā uzticības persona, turklāt bija arī psihiatre. “Viņš ir jauks puisis, kam nav nekādas sajēgas par sievietēm. Tas pāries.”

“Tu neesi šeit, Dženet. Viņš kustas kā zombijs. Viņš pārnāk no darba, it kā būtu pavadījis visu dienu sālsraktuvēs. Viņš neēd, viņš iet gulēt astoņos trīsdesmit — tas nav dabiski.”

“Nu, es varētu viņu apskatīt...” ierunājās Dženeta.

“Ko, kā pacientu?”

“Nē, mammu, tas nav atļauts, bet, ja tu gribi dzirdēt manas domas...”

“Klau, mīlulīt. Es zinu, kad mani bērni ir traki un kad nav, un viņš nav

traks — esmu pārliecināta, nav traki traks. Es domāju darīt tā — šosestdien es pagatavošu jaukas brokastis, apsēdināšu viņu pie galda un izdabūšu no viņa, kas noticis. Kā tu domā?”

Dženeta, kas trakākajās profesionālajās fantāzijās nespēja iztēloties, ka viņai piemistu mātes spējas panākt, lai cilvēki izkrata sirdi, kaut ko apstiprinoši nomurmināja. Apstiprinoša murmināšana bija tas, kas nepieciešams, kad Mērija Pega zvanīja, lai paprasītu padomu, un Dženeta pildīja savu pienākumu. Viņasprāt, galvenais, kas nepieciešams viņas mazajam brālītim, ir meitene, pieklājīgs darbs un atbrīvot vietu zem mātes jumta, tieši tādā secībā pēc svarīguma, bet viņa nolēma šo viedokli paturēt pie sevis. Dženeta un abas viņas māsas bija aizgājušas pie pirmās izdevības: ne tāpēc, ka viņas no sirds nemīlētu savu māti, bet tāpēc, ka viņa meta ļoti blīvu ēnu. Nabaga Alijs!

Mērija Pega vienmēr jutās labāk, ieguvusi profesionālu padomu no Dže-netas, un bija apmierināta, ka tas tik labi saskanēja ar viņas pašas intuīciju. Viņa, viena no metro vadītāja septiņiem bērniem, neraksturīgi viņas aprindām un kultūrai, bija padevusies sešdesmito gadu vilinājumam un nogājusi visu kontrkultūras ceļu — pielūgusi rokgrupas, dzīvojusi komūnā Kalifor-nijā, mazliet lietojusi narkotikas, mazliet baudījusi nejaušu seksu — un tad pa pusei apkaunojoša reālās dzīves atjaunošana bakalaura statusā Sitijas koledžā un maģistra grāds bibliotēku zinātnē. Viņas pašas vecāki neko nebija zinājuši par šīs vēstures trakākajiem mirkļiem, jo viņa nebija viena no tā laika draiskuļiem, kas atgriezās pie senčiem, pietika ar nepaklausību nepaklausības pēc. Bet viņa vienmēr bija jutusi spēcīgu katoliskās vainas apziņu par to, ka viņus krāpusi, un, kad pašai sāka dzimt savi bērni, apņēmās, ka krāpšana paaudžu starpā vairs nenotiks. Laiku pa laikam viņa iedomājās, ka tieši šī iemesla dēļ apprecējās ar policistu.

Kā plānojusi, Mērija Pega pagatavoja jaukas brokastis, viņas dēls, kājas vilkdams, pienāca pie galda, nodzēra malku svaigas apelsīnu sulas, pabakstīja ar dakšiņu mazliet pienā un olā apceptas maizes šķēli un paziņoja, ka, paldies, viņš nemaz patiesībā neesot ļoti izsalcis, un šajā brīdī Mērija Pega uzsita ar tējkaroti pa glāzi, teicami atdarinot ugunsgrēka trauksmi. Viņš sarāvās un iepleta acis.

“Nu, labi, klāj vaļā, Raster!” viņa sacīja, pievērsusi dēlam acis, kuru krāsa atgādināja gāzes liesmiņu un šobrīd bija tikpat karstas.

“Ko?”

“Ko, viņš saka. Tu gandrīz divas nedēļas uzvedies kā ainā no “Dzīvā miroņa nakts”. Tu domāji, ka es neievērošu. Tu esi sabrucis.”

“Tas nekas nav, mammu...”

“Tas ir kaut kas. Tā ir tā meitene, kā-viņu-sauca, Karola.”

“Karolīna.” Sekoja smaga nopūta.

“Viņa. Tu jau zini, ka es nekad nejaucos savu bērnu personīgajā dzīvē...”

“На.”

“Neesi rupjš, Albert!” Un jau maigākā tonī: “Nopietni, es sāku par tevi uztraukties. Tu arī agrāk esi sarāvis attiecības ar meitenēm, bet nekad neesi uzvedies tik dīvaini kā tagad.”

“Tā nav attiecību saraušana, mammu. Tā nav... es nezinu, kas tas ir. Tur jau tā problēma. Tas ir, pamatā mums bija viena satikšanās, ļoti jauka, bet tad viņa... laikam var teikt, ka viņa izgaisa.”

Mērija Pega malkoja kafiju un gaidīja, un pēc dažām minūtēm izlauzās viss juceklīgais, grūti saprotamais stāsts par Rolliju un manuskriptu, un Balstrodu. Mērijas vīrs bija atstāstījis viņai neskaitāmas pratināšanas, jo atšķirībā no vairākuma policijas izmeklētāju nedomāja, ka laulātās draudzenes ir pārāk maigas, lai klausītos policistu stāstos, un viņa ari nebija. Viņa zināja, ka tā to dara, līdzjūtīgs klausītājs, uzmundrinošs vārds. Viņa sajutās neomulīgi, uzzinājusi, ka viņas dēls ir atbalstījis to, ko neiejūtīga persona varētu uzskatīt par noziegumu, tāpat viņai nepatika nekas, ko viņa dzirdēja par Karolīnu Rolliju. Taču māte atturējās no piezīmēm, un tagad dēls atgriezās stāstījumā pie laika, kas sekoja pirmajai tikšanās reizei: viņš, protams, nebija pievērsies asarainām detaļām, bet viņai bija pieredze un fantāzija, lai tās iztēlotos pati.

“Nu, kā jau teicu, mēs jauki pavadījām laiku, un es jutos visai labi. Nākamajā dienā es devos uz darbu cerībā, ka atradīšu viņu veikalā, bet viņas tur nebija. Apvaicājos Gleizeram, un viņš atteica, ka Rollija bija zvanījusi un teikusi, ka viņai uz pāris dienām jāizbrauc no pilsētas. Es nodomāju, ka tas ir mazliet īpatnēji, tas ir, es domāju, ka mūsu starpā kaut kas notiek, ka viņa būtu zvanījusi man, bet, kā jau teicu, viņa bija savāds putniņš. Tāpēc es, zini, par to neraizējos. Lai nu kā, pienāca diena, kad viņai vajadzēja atgriezties, bet Karolinas nav. Misters Gleizers viņai zvana — telefons atslēgts, tāpēc mēs nedaudz izbīstamies, un es viņam saku, ka pēc darba aiziešu pie viņas un apskatīšos, kas notiek. Un, kad es nonācu viņas ielā, tad ārpusē atradās liela miskastes mašīna, un graustu novācēju brigāde strādāja viņas ēkā. Viņi

tikko bija beiguši dienas darbu, bet es varēju redzēt, ka viens no tiem atkritumu un būvgružu vadiem, ko izmanto, lai gružus un mantas nolaistu lejā atkritumu mašīnā, bija uzstādīts pie viņas loga augšējā stāvā. Es runāju ar brigadieri, bet viņš neko nezināja. Viņam bija piezvanījis kāds no ēkas pārvaldes un teicis, ka viņiem vajadzīgs steidzams darbs, ēku bija paredzēts iztīrīt līdz ķieģeļu karkasam un sagatavot renovācijai. Es dabūju no viņa pārvaldes firmas nosaukumu, bet brigadieris neielaida mani ēkā. Kā jau tev teicu, Karolina bija izgatavojusi visas mēbeles no palešu dēļiem, skaists darbs, un te tas bija, viss salauzts, viņas darba galds un viss. Tas bija kā redzēt viņas līķi.” Šķita, ka Kroseti trīc. Viņš ar dakšiņu stumdīja pa šķīvi grauzdēto maizi. “Jebkurā gadījumā, es tur neko nevarēju darīt, un es biju, tā teikt, pagalam apstulbis. Es jau gāju projām, kad ievēroju, ka iela un ietve ir nokaisīta ar papīra strēmelēm. Bija vējaina diena, un droši vien šo to vieglāku vējš bija nopūtis no smagās mašīnas. Tā es kā muļķis sāku staigāt pa ielu, uzlasīdams papīrus, domādams pie sevis: ak, viņa to gribēs, šo fotogrāfiju, šo pastkartīti, vienalga; tiešām stulbi, jo viņa būtu paņēmusi, ja kaut ko gribētu.”

Alberto izņēma maku un parādīja mātei salocītu atklātnīti, salocītu fotogrāfiju.

“Nožēlojami, vai ne? Nēsāt to visu līdzi? Tā ir kā maģiska apsēstība, domāt, ja es paturēšu kaut ko no viņas lietām, tad vēl aizvien saglabāsies kaut kāda saite, viņa nebūs pilnīgi pazudusi...” Viņš atlika kartīti atpakaļ makā un Mērijai Pegai izskatījās tik nelaimīgs, ka viņai vajadzēja apspiest atavistisku vēlmi paņemt dēlu klēpī un noskūpstīt viņa pieri. Taču viņa sacīja: “Un kā ar slavenajiem sējumiem? Tu domā, viņa tos paņēma?”

“Ceru, ka jā. Es tos neredzēju. Tikpat labi tie varēja būt arī smagās mašīnas dibenā. Tas būtu ironiski kā zelta putekļi “Sjerramadres dārgumos”.”

Pēdējais teikums uzlaboja Mērijas Pegas omu — ja viņš atsaucās uz filmām, tad vēl nemaz nebija tik slikti. Viņa sacīja: “Tu, protams, piezvanīji ēkas pārvaldniekam.”

“Protams. Es pat aizgāju līdz viņu birojam. Droša Nekustamā īpašuma pārvalde netālu no Borouholas Bruklinā. Administrators, kurš neko nezināja, un šefs, kurš nekad nebija uz vietas. Kad beigu beigās viņu sazvanīju, viņš sacīja, ka nezinot nekādu Karolīnu Rolliju un ka augšējais stāvs nekad nav bijis izīrēts dzīvošanai, ka tas jebkurā gadījumā nav bijis atzīts par derīgu cilvēku uzņemšanai, tāpēc viņi arī ēku izķidā. Es pavaicāju, kam ēka pieder,

un viņš teica, ka tas esot konfidenciāli. Konsorcijs, viņš sacīja. Tad es piezvanīju profesoram Balstrodam, un departamenta sekretāre sacīja, ka profesors iepriekšējā dienā ir aizbraucis uz Angliju un viņi īsti nezinot, kad viņš būs atpakaļ. Vieslektori vairāk vai mazāk brīvi var doties, uz kurieni grib, kad viņiem nav nodarbību, un viņam nebija. Ir taču vasara, viņa nedeva man profesora Oksfordas numuru.”

Alberts paskatījās uz māti ar tik bezpalīdzīgu skatienu, ka viņai iesāpējās sirds. “Nezinu, ko darīt, mammu. Domāju, ka viņai kaut kas ir noticis. Un nezin kāpēc es domāju, ka tā ir mana vaina.”

“Nu, tās ir pilnīgas blēņas. Vienīgais, ko tu izdarīji nepareizi, bija piedalīties viņas plānos. Klau, es zinu, ka tev tā meitene bija mīļa, bet vai visticamāk nav tā, ka viņa vienkārši ir aizbēgusi ar saviem nelikumīgajiem guvumiem?” “Nelikumīgajiem guvumiem? Mammu, nav jau tā, ka viņa būtu aplaupījusi dzērienu veikalu. Viņa bija grāmatu iesējēja. Viņa laboja skaistu grāmatu komplektu, ko tā īpašnieks bija atdevis makulatūrai. Gleizers necietīs ne penija zaudējumos — viņš gribēja dabūt tikai to naudu, ko būtu ieguvis, pārdodot ilustrācijas...”

“Ko viņš nedabūja, neaizmirsti.”

“Nē, es nemeklēju attaisnojumus, bet, ja viņa bija blēde, tad tomēr zināja robežu. Ir lietas, ko viņa nedarītu, un šitā aizbēgt un neatdot Gleizeram to, kas viņam pienākas, ir šajā robežas pusē. Es gribu sacīt, ka viņa bija pusceļā uz to, ko patiešām gribēja darīt, un... tu neredzēji viņas mitekli — viņa bija radījusi šo mazo pasaulīti piebāztajos Redhūkas bēniņos, es gribu teikt, ka viņa to bija uzbūvējusi pati ar savām rokām, tā bija viņas darba telpa, un darbs bija viss, kas viņai bija. Viņa nekad nebūtu to tā vienkārši pametusi.”

“Es nezinu, mīļais, viņa šķiet ļoti neaprēķināma jauna sieviete un gandrīz... vai es varu sacīt “nestabila”? Es domāju, ja ticēt tam, ko viņa saka, viņai briesmīgi nodarīts pāri. Un tu sacīji, ka viņa savā ziņā bēguļo — varbūt tas viņai bijis par daudz? Tu purini galvu.”

“Nē, un es neesmu pārliecināts arī par bēguļošanu. Es pamatīgi pārmeklēju internētu. Varētu domāt, ka starpgadījumam ar tipu, vārdā Loids, kas turējis meiteni, vārdā Karolīna Rollija, desmit gadus ieslēgtu kā seksa rotaļlietu, vajadzētu būt kādām atsaucēm, bet es neko neatradu. Es piezvanīju uz Kansas City Star un Topeka Capital-Journal un Wichita Eagle, pāris citiem Kanzasas laikrakstiem un neuzzināju neko: neviens pat nebija dzirdējis par

tādu gadījumu. Labi, viņa varēja nomainīt vārdu, bet tomēr... tā es piezvanīju Patijai.”

Mērija Pega ievēroja, ka pie šīs atzīšanās viņas dēla sejā parādījās neērtības sārtums, kam tur bija jāparādās, viņa nodomāja. Patrika Kroseti Dolena, otra vecākā meita, bija sekojusi tētim Ņujorkas policijas departamentā un uzdienējusi līdz trešās pakāpes izmeklētājai. ŅPD darbiniekiem nav pieņemts veikt sīkas izmeklēšanas savu ģimeņu uzdevumā, bet daudzi tik un tā to dara. Mērija Pega šad un tad bija šādā veidā izmantojusi meitas sakarus savos pētījumos, rezultātā saņēmusi no dēla būtiskus rājienus par šo tēmu, un tagad ha-ha!

Viņa atturējās no ļauna prieka izpausmēm, tomēr apmierinādamās ar vienkāršu, bet daudznozīmīgu: “Ja?”

“)ā, es palūdzu, lai viņa pārbauda ierakstus par tiem, kas bēguļo, vai viņa ir starp tiem vai nav.”

“Un...”

“Viņas tur nebija, vismaz ne kā Karolīna Rollija.”

“Tu gribi teikt, ka viņa meloja? Par tēvoci un to, ka bēguļo?”

“Droši vien. Kas vēl tas varētu būt? Un tas savā ziņā izsita man pamatus no kāju apakšas. Tāpēc ka... Es gribu teikt, ka man tiešām patika šī sieviete. Tā bija savstarpēja pievilkšanās, tu jau zini, jūs ar tēti vienmēr runājāt par pirmo reizi, kad viens otru ieraudzījāt, kad tu strādāji pie reģistrācijas galda Rego parka bibliotēkā, un viņš mēdza nākt pēc grāmatām. Tu vienkārši zināji? Tas bija tāpat.”

“Jā, bet, mīļais, tas bija abpusēji. Es nesasaiņoju mantas un nepazudu pēc pirmā randiņa.”

“Es domāju, ka mums arī ir abpusēji. Es domāju, ka tas ir tāpat. Un, ja nebija, tas ir, ja es to tikai izfantazēju savā prātā, tad, labi, kur es esmu? Es droši vien esmu traks.”

“Lūdzu, tev nepiemīt nekas līdzīgs mānijai, tici man. Es būšu pirmā, kas tev pateiktu, ja tu grasītos aiziet pa pieskari. Tāpat kā gaidu, ka tu pateiksi man, ja man tuvosies vecuma plānprātība.” Viņa mundri sasita plaukstas, it kā lai parādītu, cik tālu līdz šim notikumam, un sacīja: “Tikmēr, ko mēs darīsim ar šo?”

“Mēs?”

“Protams. Šobrīd ir skaidrs, ka viss grozās ap šo profesoru Balstrodu. Kas mums par viņu zināms?”

“Mammu, par ko tu runā? Kāds sakars Balstrodam ar Karolinas pazušanu? Viņš nopirka dokumentus, viņš pazuda. Stāstam gals. Lai gan es pameklēju informāciju arī par viņu, un viņš ir kaut kas līdzīgs melnajai avij.” Šeit Kroseti pastāstīja par slaveno Šekspīra darbu viltojumu, ko viņa, kā izrādījās, bija paturējusi prātā.

“Ak, tas," Mērija iesaucās. “Nu kļūst vēl karstāks, vai tev tā nešķiet? Tagad pirmais, kas mums ir jādara, jāiesaista šajā lietā Fanija, ko tev vajadzēja izdarīt jau pašā sākumā.” Alberto skatījās uz viņu ar tukšu skatienu, un māte turpināja: “Albert, tu neiedomājies, ka Balstrods tev nolasīja īsto tulkojumu! Protams, ka viņš meloja. Tu teici, ka tev ir nojauta, ka tevi krāpj, un tu to nebūtu pārdevis, ja tā sieviete nebūtu iedarbinājusi dzirnas un sastāstījusi tev visas tās muļķības. Viņi darbojās kopā.”

“Tas nav iespējams, mamm..."

“Tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņa spēlējās ar tevi kā kaķis ar zivi. Piedod, mīļais, bet tas ir fakts — reizēm mēs iemīlamies nepiemērotos cilvēkos, jo Kupidons nēsā loku un bultas, nevis dokumentu mapi ar kaudzi personas testu. Vismaz es, kad biju jauna, iemīlējos un ne vienreiz vien.”

“Piemēram?” ieinteresējās Kroseti. Viņa mātes, domājams, trakulīgā pagātne valdzināja visus viņas bērnus, bet viņa to pieminēja tikai tamlīdzīgās pamācošās norādēs kā šī. Viņas atbilde, kad lika jautāts, vienmēr bija nemainīga: “ lās ir man zināšanai un tev noskaidrošanai.” Šoreiz viņa vēl piebilda: “Katrā ziņā, manu zēn, es tūlīt pat piezvanīšu Fanijai un sarunāšu. Tu varēsi tikties ar viņu pirmdien pēc darba.”

Pret to Kroseti nebija pārliecinošu argumentu. Tā pulksten sešos tajā dienā viņš ar papīriem pasta caurulē ieradās Ņujorkas publiskās bibliotēkas manuskriptu nodaļā. Faniju Dubroviču Kroseti atrada pie viņas rakstāmgalda. Tā bija sīka auguma sieviete, mazāk nekā piecas pēdas gara, ar aizkustinoši neglītu mopša seju un spožām sarkankoka krāsas acīm, dziļi iegrimušām aiz brillēm ar bieziem, apaļiem stikliem, viņas rupjie sirmie mati bija aizmugurē saņemti bibliotekāres copītē un sasprausti ar parastu dzelteno zīmuli. Viņa bija ieradusies pēc kara kā bārene no Polijas un aizvadījusi bibliotekāres amatā vairāk nekā piecdesmit gadu, lielāko daļu no tiem Ņujorkas publiskajā bibliotēka, pēdējos divdesmit specializējoties rokrakstos. Kroseti bija pazinis krustmāti Faniju visu savu mūžu un uzskatīja viņu par gudrāko cilvēku savu paziņu lokā, lai gan viņa, dzirdot komplimentus par savām enciklopēdiskajām

smadzenēm, smējās un sacīja: “Dārgais (jeb dāhgais), es neko (nehko) nezinu, bet zinu, kur visu atrast.” Bērnībā Alberto un viņa māsas mēģināja izdomāt jautājumus, ko krustmātei Fanijai būtu neiespējami noskaidrot (cik daudz kokas pudeļu Aštabulā pārdeva 1928. gadā?), bet krustmāte vienmēr viņus uzvarēja un stāstīja interesantus stāstus par to, kā informācija tika iegūta.

Tātad: sveicieni, jautājumi par māsām, māti, viņu pašu (lai gan Kroseti bija pārliecināts, ka Mērija Pega viņai par to bija visu sīki izstāstījusi), un ātri pie lietas. Viņš izvilka lapas no caurules un nodeva rulli krustmātei. Viņa tos aiznesa pie plata darbagalda un izplāja materiālu trijās garās paralēlās rindās — to lappušu kopijas, ko viņš bija pārdevis Balstrodam, un atlikušos oriģinālus.

Sakārtojusi lapas, viņa pateica kaut ko, viņaprāt, poliski. “Albert, šīs astoņpadsmit lappuses... tās ir oriģināli?”

“Jā, tās ir, jādomā, šifrētas lappuses. Es tās nepārdevu Balstrodam.”

“Un tu tās sarullē kā kalendāru? Kaunies!” Viņa aizgāja un atgriezās ar caurspīdīgām plastmasas dokumentu aploksnēm, kurās uzmanīgi ievietoja šifrētās lappuses.

“Tā,” viņa sacīja. “Paskatīsimies, kas mums šeit ir.”

Krustmāte Fanija ilgu laiku kavējās pie kopijām, izpētot katru lappusi ar lielu, četrstūrainu palielināmo stiklu. Beidzot viņa sacīja: “Interesanti. Zini, kopumā te ir trīs atsevišķi dokumenti. Šīs ir divu dažādu dokumentu kopijas un šie ir oriģināli.”

“Jā, to es izdomāju pats. Tās četras lapas acīmredzot ir kaut kādu sprediķu iespiedēja eksemplārs, un tas mani neinteresē. Visas pārējās ir šī Breis-gērdla vēstules.”

“Hmm, un tava māte teica, ka tu šo vēstuli pārdevi Balstrodam.”

“Jā, un piedod, Fanij, man vajadzēja nākt taisnā ceļā pie tevis.”

“Jā, vajadzēja. Tava dārgā māte domā, ka tevi piekrāpa.”

“Es zinu.”

Viņa papliķēja Kroseti roku. “Labi, paskatīsimies. Parādi man to daļu, kur viņš, tavuprāt, pieminēja Šekspīru.”

Kroseti parādīja, un mazā bibliotekārīte noregulēja lampu, lai tā mestu spožu gaismu uz koši baltā papīra, un ieskatījās tajā ar palielināmo stiklu. “Jā, šis šķiet diezgan skaidrs agrīnais rokraksts,” viņa bilda. “Man katrā ziņā ir bijusi darīšana ar sliktākiem.” Viņa lēnām skaļā balsī kā atpalicis trešās

klases skolnieks izlasīja rindkopu un, kad bija nonākusi līdz galam, iesaucās: “Ak Dievs!”

“Velns!” iekliedzās Kroseti un ar dūri uzsita pa cisku tik stipri, ka tā iesūrstēja s.

“Patiešām,” sacīja Dubroviča “tevi ir pamatīgi piemānījuši un apšmau-kuši, kā būtu teicis mūsu draugs šeit. Cik daudz viņš tev samaksāja?”

“Trīs tūkstošus piecus simtus.”

“Ak vai. Cik nožēlojami!”

“Es būtu varējis dabūt daudz vairāk, vai ne?”

“Jā. Ja tu būtu atnācis pie manis, un mēs būtu noteikuši dokumenta autentiskumu, par kuru vairs nebūtu jāšaubās, — un šāda veida un svarīguma dokumentam tas jau pats par sevi būtu bijis nozīmīgs uzdevums —, tad ir grūti pateikt, cik daudz tas būtu ienesis izsolē. Mēs paši varbūt izsolē nepiedalītos, jo tas mazliet neatbilst mūsu tēmai, bet Folger un Huntington piedalītos ar lielāko prieku. Vēl vairāk, tādam kā Balstrods dabūt savā īpašumā, ekskluzīvā īpašumā šādu materiālu — tā jau ir karjera pati par sevi. Nav brīnums, ka viņš tevi piemānīja! Balstrods droši vien acumirklī saprata, ka šis dokuments viņu no jauna atgrieztu pašā Šekspīra pētījumu centrā. Neviens vairs nekad nepieminētu nelaimīgo viltojumu. Tā būtu kā eksplozija, kas pavērtu pilnīgi jaunu pētījumu lauku. Cilvēki gadiem ilgi ir strīdējušies par Šekspīra reliģiju un viņa politisko nostāju, un šeit mēs atrodam, ka Anglijas valdības amatpersona tur viņu aizdomās ne tikai par katolicismu, bet par, iespējams, sevišķi nodevīgu katolicismu. Tad tev paveras vesela virkne līniju, kas jāizpēta: šis Breisgērdls, viņa vēsture, cilvēki, ko viņš pazinis, kur ceļojis, un tā cilvēka vēsture, kam viņš strādājis, — lords D. Varbūt kādā vecā dokumentu krātuvē ir saglabājušās mapes, ko neviens vēl nav pētījis. Un, tā kā mēs zinām, ka Šekspīrs nekad patiešām netika sodīts, mēs varētu gribēt uzzināt, kāpēc netika; varbūt viņu aizsargāja kāds vēl varenāks nekā lords D.? Un tā tālāk un tālāk. Tātad mums ir šifrētu vēstuļu kolekcija, kas acīmredzot apraksta spiega novērojumus par Viljamu Šekspīru, īsts detalizēts laikabiedra pieraksts par šī cilvēka gaitām — neiedomājams dārgums pats par sevi, pieņemot, ka tās iespējams atšifrēt, un tici man, kriptogrāfi vicinās dūres, lai tās dabūtu. Un vismaz tās mums ir oriģinālas.”

Fanija Dubroviča atslīga krēslā, paraudzījās augšup ornamentētajos griestos un, demonstratīvi apvēdinādama sevi ar plaukstu, iesmējās savus asos smiekliņus. Šis žests Kroseti bija pazīstams kopš bērnības, kad bērni bija atnesuši to, kas, viņuprāt, bija galīgi neatrisināma mīkla. “Bet tas viss, dārgo Albert, ir tīrākie nieki salīdzinājumā ar galveno balvu — manuskriptu.”

Kroseti juta, ka rīkle izkalst. “Tu domā, ka parakstītais manuskripts tiešām varētu eksistēt?”

“Jā, un ne tikai tas. Ļauj man paskatīties, vai viņš kaut kur min datumu.” Viņa pacēla palielināmo stiklu un pārlaida to lapām kā putns, kas meklē bēgošu kukaini. “Hm, jā, te ir datums, 1608. gads, un šeit, ak jā, šķiet, ka viņš savu spiegošanas karjeru sācis ap 1610. gadu. Vai tu saproti šī datuma nozīmīgumu, Albert?”

““Makbets”?”

“Nē, nē, “Makbets” bija 1606. gadā. Un mēs zinām, kā tas tika uzrakstīts, un tur nebija iejaukti nekādi slepeni Breisgērdli. 1610. bija “Vētras” gads, un pēc tam, izņemot dažus sīkumus, sadarbības un tamlīdzīgi, Šekspīrs vairs nav uzrakstījis nevienu lugu, un tas nozīmē...”

“Ak Dievs, tā ir jauna luga!”

“Nezināma, nereģistrēta, necerēta Viljama Šekspīra luga. Ar autogrāfu.” Viņa piespieda plaukstu pie krūtīm. “Mana sirds. Dārgais, es domāju, ka esmu par vecu šāda veida satraukumiem. Jebkurā gadījumā, ja tas ir īsts, es teikšu vēlreiz, ja īsts, nu... tu zini, ka mūsdienās mēs ļoti viegli sakām “tam nav cenas”, ar ko mēs saprotam, ka tas ir ļoti dārgs, bet šis būs patiesi izcils eksemplārs pats par sevi.”

“Miljoni?”

“Pha! Simtiem... simtiem miljonu. Manuskripts vien, ja tas izrādīsies autentisks, noteikti būs visvērtīgākais vienīgais manuskripts, iespējams, visvērtīgākais portatīvais priekšmets pasaulē, komplektā ar dižākajām gleznām. Un tad tam, kuram piederēs manuskripts, piederēs ari autortiesības uz to. Šeit es neesmu eksperte, bet tas būs mans minējums. Teātra iestudējumi — katrs režisors un producents uz zemes pārdos savus bērnus par tiesībām uzvest pirmuzvedumu, un pat nepieminēsim filmas! No otras puses, lai nebūvētu pārāk augstas gaisa pilis, tas viss var izrādīties veikls viltojums.”

“Viltojums? Es nesaprotu — kas ko vilto?”

“Nu, zini, Balstrodu reiz apmānīja gudrs viltotājs. Varbūt viņi domāja, ka viņš ir nobriedis vēl vienam mēģinājumam.”

“Tiešām? Manuprāt, viņš būtu pēdējais, pie kura iet. Kas viņam ticēs? Svarīgākais jau, ka uzticēšanās viņam ir zudusi, tāpēc viņš arī tik izmisīgi grib atgūt savu labo slavu.”

Viņa iesmējās. “Tev reizēm jāaiziet uz Foksvudu, uz kazino. Ja tie, kas pamatīgi zaudējuši, izmisīgi nemēģinātu atgūt savu labo slavu, kā tu saki, kazino būtu jāslēdz ciet. Protams, ja es būtu neliete, es nerīkotos pēc šāda plāna.”

“Kāpēc ne?”

“Jo kā tu radītu pašu galveno — manuskriptu, dārgais? Uzrakstītu lugu? Viena lieta ir viltot neautentisku “Hamleta” tekstu. Mums ir “Hamlets” un mums ir neautentiskie teksti, un mums ir zināms priekšstats par Šekspīra avotiem šai lugai. Un tekstam nav vajadzīga kaut kāda sevišķa kvalitāte. Detaļās tam pat nav jābūt saprotamam, neautentiskie teksti bieži vien nav saprotami. Tu taču zini, kas ir neautentisks teksts, vai ne? Labi, tad tev jāsaprot, ka šeit ir pavisam citādāk. Šeit tev ir jāizgudro vesela luga, ko radījis dižākais dramaturgs, kas jebkad dzīvojis un kas turklāt bijis savu spēku pilnbriedā. To nevar izdarīt. Zini, kāds jau reiz to mēģināja.”

“Kas to mēģināja?”

“Kāds muļķītis, vārdā Viljams Henrijs Airlends, vēl astoņpadsmitajā gadsimta. Viņa tēvs bija mācīts virs, un Villijs gribēja viņu pārsteigt, tāpēc viņš vecos koferos sāka atrast ar Šekspīru saistītus dokumentus. Pilnīgs absurds, bet ar tā laika analīzes iespējām un zinātni daudzi noticēja. Nu, ar to nepietika, viņam vajadzēja atrast jaunu Šekspīra lugu, un viņš atrada, nejēdzīgu sacerējumu, ko nosauca “Vortigerns”, un Kembls to uzveda Drūrileinas teātrī. Dabiski, ka lugu izsvilpa. Tikmēr izcilais zinātnieks Melons bija atmaskojis visus citus manuskriptus kā safabricētus, un viss pajuka. Tātad Airlends izrādījās muļķis un viegli atmaskojams. Pasko, kas apmānīja Balstrodu, bija daudz gudrāks, bet tas, par ko mēs runājam, ir no citas operas. Redzi, tā nevar būt tīra stilizācija: tam būtu jābūt Šekspīram, un viņš ir miris.”

“Tātad tu domā, te tiešām kaut kas var sanākt?”

“To es nevaru pateikt, kamēr neesmu izpētījusi oriģinālu. Tikmēr es tev izdrukāšu šo Breisgērdla vēstuli Word dokumentā, lai tev nav jāmācās Džordža I laika rakstība, un tu vari izlasīt, kas viņam sakāms. Un es sagatavošu vēl vienu Word dokumentu, kas balstās uz šīm it kā šifrētajām vēstulēm, lai tu vismaz varētu redzēt, kāds izskatās šifrētais teksts. Ja tev nav iebildumu, es vēlētos paturēt vēstules šeit un veikt tām dažas elementāras pārbaudes. Protams, ja

tās nebūs īsts septiņpadsmitais gadsimts, mēs visi varēsim sulīgi pasmieties un aizmirst par visu šo notikumu. Patiesībā es to izdarīšu vispirms, un, ja tās izrādīsies īstas, es tev nosūtīšu abus dokumentus pa elektronisko pastu un arī pateikšu tev viena cilvēka vārdu, kam, kā es zinu, interesē šifri un tādas lietas. Ja mums izdosies rast risinājumu, tas mums būs zināms trumpis pret Balstrodu. Jo viņa rīcībā nav šo vēstuļu, un tajās var būt informācija par parakstītās lugas atrašanās vietu, saproti?”

Kroseti saprata. Viņš sacīja: “Paldies, Fanij. Es jūtos kā pilnīgs muļķis.” “Jā, bet kā jau teicu, varbūt viss vēl nav zaudēts. Es ar prieku sastaptu šo Balstrodu un pateiktu viņam, ko domāju par viņa blēdībām. Sāksim vispirms ar šifra transkriptu. Tam nevajadzētu prasīt daudz laika. Vai tu paliksi?”

“Nē, man jāatgriežas darbā. Es neko daudz, nezinu par šifriem, bet varbūt tā ir vienkārša aizstāšana. Nevar būt, ka tajā laikā viņi bija pārgudri.”

“Лк, es domāju, ka tu būsi pārsteigts. Vēl tagad ir slepeni seno laiku teksti franču valodā, kas tā arī nav atšifrēti. Tomēr var gadīties, ka mums palaimējas.” “Kas ir tevis pieminētais šifru specialists?”

“Ak, Klims? Viņš arī ir polis, bet emigrējis vēlāk. Viņš bija šifru analītiķis Varšavas 1KD, tas ir, kara pretizlūkošanā. Tagad viņš vada katafalku. Ja tu mani tagad atstāsi vienu pašu, es pēc brīža būšu to paveikusi. Un nedomā par sevi tik slikti, Albert. Galu galā te bija iesaistīta sieviete, un tu vēl esi jauns.” Tomēr juzdamies tikpat vecs, cik Fanija, Kroseti izslāja no bibliotēkas un ar Medisonas autobusu aizbrauca līdz grāmatnīcai dzīvojamo namu rajonā. Tur tagad strādāja jauna sieviete Pamela, šoreiz patiešām bijusī Barnarda audzēkne: maza auguma, patiesi inteliģenta, pievilcīga, labi prata izteikties, saderinājusies ar kādu no Volstrītas. Šķita, ka Karolīna Rollija nekad nebija eksistējusi, vienīgi Gleizers šad un tad ieminējās, ka viņa bija nozudusi, tā arī nepasakot, ko izdarījusi ar Čērčila “Ceļojumu” ilustrācijām. Taču, kad Kroseti todien iegāja veikalā, Gleizers ar viņu apsveicinājās un ieaicināja mazajā kabilietiņā, ko bija ierīkojis veikala dziļumā.

“Tev būs interesanti uzzināt, ka uzradusies Rollija,” paziņoja Gleizers. “Paskaties uz šo.”

Viņš padeva Kroseti brūnu aploksni, kas aptaustot šķita saburzījusies, pavēstot, ka vēstule ir no ārzemēm. Uz tās bija britu zīmogs un Londonas pastmarka. Aploksnē Kroseti atrada vēstuli, uzrakstītu Rollijas skaistajā slīpajā rokrakstā ar melnu tinti uz smaga krēmkrāsas papīra. Viņš juta, ka

sāk svilt vaigi un cauri izšaujas asa sape, un viņam vajadzēja sevi apvaldīt, lai nepaceltu papīru pie nāsīm un neapostītu. Viņš lasīja:

Dārgo Sidnij,

Lūdzu, piedod, ka atstāju Tevi tādā grūtā brīdī un nesazinājos, lai pateiktu, ko daru. Tā kā nezināju, kad veikals atkal vērsies vaļā, domāju, tas Tevi pārāk neapgrūtinās un Tev būs pietiekami laika, lai atrastu kādu, kas mani aizstās. Bet tas bija rupji no manas puses, ka nepiezvanīju Tev agrāk, un es ļoti atvainojos. Gadījās tā, ka mani aizsauca uz Londonu steidzamās ģimenes darīšanās, kas izvērtās par labu iespēju manai karjerai, tāpēc izskatās, ka es palikšu šeit, Apvienotajā Karalistē, uz ilgu laiku.

Labās ziņas — no Tava viedokļa — ir tādas, ka varēju pārdot kartes un gravīras no izjauktā Čērčila par cenu, kas, uzskatu, ir daudz augstāka nekā tā, ko mēs būtu saņēmuši Amerikas tirgū, — 3200 britu mārciņas! Šķiet, ka viņiem ir nepiesātināma apetīte uz labas kvalitātes ilustrācijām no viņu slavas laikiem. Es pievienoju starptautisko čeku par $ 5712,85. Vairākus maksājumus samaksāju no savas kabatas, lai kompensētu Tev jebkādas neērtības, kas varētu būt radušās.

Lūdzu, nodod atvadu sveicienus misis Gleizerei un Albertam. Jūs visi esat bijuši pret mani daudz laipnāki, nekā es esmu pelnījusi.

Visu to labāko,

Karolina Rollija

Kroseti atdeva vēstuli atpakaļ ar svina smagumu vēderā. Viņam bija pamatīgi jānokremšļojas, pirms viņš sacīja: “Nu, lai viņai veicas. Nemaz nezināju, ka Karolīnai Anglijā ir ģimene.”

“Ak, jā,” atbildēja Gleizers. “Viņa reiz pieminēja, ka sākotnēji saukušies Raleji kā sers Valters, un lika saprast, ka ģimenei ir kaut kādas saiknes ar slaveno Raleju. Varbūt viņa saņēmusi mantojumā ģimenes pili. Lai kā, viņai izdevies tiešām labi notirgot. Es vienmēr spriedu, ka Karolīna mērķē uz augstākām lietām nekā būt par pārdevēju grāmatnīcā. Vai izdrukāji tos izsoļu paziņojumus, ko es prasīju?”

“Šorīt. Izdrukām vajadzētu būt jūsu ienākošajā pastā.”

Gleizers pamāja, atzinīgi kaut ko norūca un devās projām, bet Kroseti noklumpačoja lejā pa kāpnēm savā alā. Darba vide tagad bija patīkamāka

nekā pirms ugunsgrēka, jo apdrošināšana bija samaksājusi par pilnīgu renovāciju, kas ietvēra arī dzelzs plauktus un jaunu Dell datoru ar jaunāko programmatūru. Pagrabs tagad oda pēc krāsas un flīžu līmes, nevis putekļiem un cepamās eļļas, tomēr izmaiņas īpaši neuzlaboja Kroseti noskaņojumu. Katru reizi, kad viņa iedomu teātrī parādījās “Kā viņa tā varēja?”, atbilde nāca nekavējoties: “Āksts! Jums bija viena tikšanās. Ko tad tu gaidīji, mīlestību uz mūžu? Viņa dabūja labāku piedāvājumu un aizgāja.” No otras puses, Kroseti svēti ticēja, ka ķermenis nekad nemelo, un viņš nespēja noticēt, ka Rollija viņam tajā vienā naktī būtu melojusi. Viņa bija mele, nav šaubu, bet viņš nevarēja pieņemt šāda veida nepatiesumu. Kāpēc viņai tā vajadzēja? Lai atmaksātu viņam par jauku vakaru? Tas bija nesaprotami.

Un, runājot par meliem, turpināja iekšējā balss, tā vēstule bija pilnīgas blēņas. Mēs zinām, ka viņa nesadalīja tos sējumus, tādējādi viņa nepārdeva ilustrācijas. Par to viņš bija pārliecināts, tāpat kā bija pārliecināts par miesas godīgumu. Tad kur viņa dabūja gandrīz sešus tūkstošus, ko atsūtīja Gleize-ram? Atbilde: kāds tos iedeva, plus vēl samaksāja par ceļu uz Angliju, un vienīgais aizdomās turamais bija profesors Balstrods, jo pie apvāršņa nebija neviena cita, kam būtu tāda nauda un kas atrastos Anglijā. Viņa bija devusies uz Angliju ar Balstrodu. Bet kāpēc? Nolaupīta? Nē, tas bija absurds: angļu literatūras profesori nelaupa cilvēkus, ja nu vienigi nejēdzīgās filmās, ko Kroseti nicināja. Tad kāpēc viņa uz turieni brauca?

Prātā iešāvās divas iespējas: viena nepatīkama, otra biedējoša. Nepatīkamā iespēja bija tā, ka Karolina redzēja izredzes tikt pie lielas naudas, iespēju patiešām atrast Šekspīra dārgumu. Viņa bija lasījusi Breisgērdla vēstuli un zvanījusi Balstrodam slepus no Kroseti (ilgā gaidīšana ārpusē pie viņas bēniņiem!), nokārtojusi Breisgērdla manuskripta pārdošanu, piespiedusi Kroseti to pārdot un tad — viņam gribējās tā domāt — bija mazliet iemīlējusies, bet ne gluži pietiekami, lai būtu ar mieru palaist garām iespēju tikt laukā no drausmīgās nabadzības.

Biedējošā iespēja bija tā, ka viņa rīkojās piespiedu kārtā, ka Balstrodam kaut kas ir zināms par viņu, drauds, kas ir daudz ļaunāks par pārdevējas vietas zaudēšanu, tāds, kur darīšana ar policiju. Nē, tie bija kārtējie meli — policija nemeklēja nekādu Karolīnu Rolliju, vismaz tā teica viņa māsa. Bet varbūt bija pa druskai no abām, burkāns un pātaga. Viņam vajadzēja jaunu informāciju. Informācija bija tas, kas ļautu nošķirt melus no patiesības.

Tiklīdz šī doma iešāvās viņam prātā, Kroseti pagriezās krēslā ar seju pret savu jauno datoru. Patiesībā viņam bija mazliet jaunas informācijas, bet pēdējā laika depresijas dēļ viņš nebija domājis to izmantot. Kroseti izvilka no džinsu aizmugurējās kabatas divas lietas, ko bija pacēlis uz ielas pie Karolinas bijušajām mājām. Fotogrāfija bija no tām, ko attīstīja vienas stundas laikā, un tajā bija attēlotas divas sievietes un divi bērni, apmēram četrus gadus vecs zēns un zīdaiņa vecuma meitenīte. Viena no sievietēm bija Karolina Rollija, jaunāka nekā šobrīd, ar augšā zem cepurītes saspraustiem matiem, un otra sieviete bija skaista blondīne. Viņas sēdēja uz sola kaut kādā parkā vai sporta laukumā, vasaras saulē, un biezi salapojušie koki visapkārt meta uz zemes tumšas ēnas. Sievietes raudzījās uz fotogrāfu un smaidīja; tā ka saule spīdēja sejā, viņām bija mazliet jāpiemiedz acis. Tā nebija laba fotogrāfija. Kroseti zināja, ka lētais “ziepjutrauks”, ar ko tā bija uzņemta, nevar tikt galā ar lielo gaismas un ēnu kontrastu, un tāpēc sejas bija iznākušas neskaidras, sevišķi bērniem. Bet Karolīna to bija glabājusi un pēc tam aizgājusi projām, it kā pametot savu dzīvi vēlreiz. Viņš nopētīja sudrabainās sejas, meklējot tajās ģimenes saišu pazīmes, bet jau atkal — informācijas bija par maz.

Alberto noskenēja fotogrāfiju datorā, atvēra fotošopu un kādu brīdi mēģināja pielabot kontrastu, tad atvēra programmu, ko bija izmantojis agrāk, lai uzlabotu šādas fotogrāfijas, lietojot statistiskas metodes. Rezultātā viņš labāk varēja apskatīt ģimeni, jo tagad bija skaidrs, ka tā bija ģimene. Tai bija jābūt Karolinas māsai vai vismaz pirmās pakāpes māsīcai, un abiem bērniem bija nepārprotama radniecība ar vienu vai otru, vai abām sievietēm. Kroseti skaidri nevarēja pateikt, kāpēc viņš to zināja, bet nākušam no lielas ģimenes un no sociālā un etniskā slāņa, kur lielas ģimenes bija pierastas, šis fakts viņam bija intuitīvi noprotams.

Attēlam uz atklātnītes bija paraksts VIANDOTAS NOMETNE, kas bija it kā izlikts no bērza žagariem, un tajā bija redzams kalnu ezers ar krastā augošām eglēm, piestātne un daži zēni, kas airējās ar smailītēm. Atklātnes otrā pusē bija trīs gadus veca pastmarka un bērnišķīgā rokrakstā uzdrukāts: “Mīļo mammu, man nometnē ir ļoti jautri. Mēs noķērām čūsku. Es Tevi mīlu, Emeta.” Tā bija adresēta, ar pieaugušā roku, misis H. Olrudai, Toverroudā 161, Bredokā, Pensilvānijā, 16571.

Pievērsies datoram, Kroseti atrada adresi kartē, tā izrādījās Pensilvānijas rietumos, netālu no Eri ezera. Izmantojot Google-Earth, viņš uzgāja pieticīgas

karkasa ēkas jumtu ar piebūvēm, ko ieskāva krūmaini meži. Palielinot mērogu, atklājās it kā lauku saimniecību teritorija, līdzīga tai, kas raksturīga Rastbeltas reģionam Amerikā: piecus akrus lieli zemes pleķīši, salūzušas automašīnas un sadzīves ierīces pagalmos, malkas kaudzes; noplukušo vidi apdzīvoja cilvēki, kam kādreiz bija labs darbs smagajā vai ieguves rūpniecībā, bet kas tagad knapi savilka galus kopā ar gadījuma darbiem vai mazapmaksā-tiem, nepopulāriem darbiem apkalpojošajā sfērā. Vai šī vide būtu izspļāvusi tik eksotisku radījumu kā Rollija? Viņš vēlreiz palūkojās uz abu sieviešu un bērnu fotogrāfiju sporta laukumā un vēlējās, kaut viņš dzīvotu 30 gadu tālā nākotnē, kad Google (viņš bija pārliecināts) dos iespēju izdibināt visu ēku interjerus un izpētīt visu planētas iedzīvotāju sejas. Taču pašreiz bija nepieciešams ceļojums.

BREISGĒRDLA VĒSTULE (8)


Mēs šķērsojām jūras ar labu ceļavēju līdz 23. jūlijam, kad debesis viscaur kļuva melnas kā nakts un sākās liels vējš. Flote lika pilnībā izkaisīta, un mūsu kuģis uzskrēja klintij un avarēja, bet Dievs bija žēlīgs un bojā gāja tikai Iris vīri un misters Tolivers starp viņiem, lai Dievs ir žēlīgs viņa dvēselei, un tagad visa viņa taujāšana ir beigusies, jo viņš to redz vaigu vaigā. Kad vētra atkāpās, mēs par lielām izbailēm atklājām, ka esam pie Bermudām, ko visi jūrnieki dēvē par Velnu salu, jo tur dzīvo mežoņi, kas ēd cilvēku miesu, vai lā vismaz domāja. Bet mēs izkāpām krastā, jo citas izejas nebija, un atklājām nevis mežoņus, bet vietu, kas līdzinājās paradīzei, — ūdeņus, pļavas, augļu kokus un gaisā vispatīkamāko ziedu smaržu, kas bija tik salda. Tur bija arī ciedru koku pārpilnība, un mēs sākām būvēt jaunus kuģus mums visiem, un pagāja gandrīz gads, pirms mēs izbraucām, un mani augstu novērtēja par stūrēšanu pēc zvaigznēm un saules, un ar Tā Kunga palīdzību mēs desmitā gada 23. maijā ieradāmies Džeimstaunā. Viss šis stāsts ir aprakstīts iepriekš grāmatās, ko sarakstījis misters V. Stračejs no mūsu komandas, tāpēc es vairāk par to nerunāšu.

Tagad, atgriezies Anglijā ar pirmo kuģi, kas piestāja Plimutā 6. jūlijā, gribēju doties uz Londonu, jo vēlējos pārvērst savu rēķinu zelta monētās kādā ebreju maiņas namā un parādīt Tavam tēvam, ka es esmu piemērots vīrs savai dārgajai Nanai. Tā es iekāpu laivā nākamajā dienā un atradu savu ebreju, un aizgāju lepns ar smagu maku,bet pēcāk, nonākot Dzelzs vīra krogā un vaicājot, dabūju zināt, ka Tu pirms dažiem mēnešiem esot salaulāta ar Padinglcinas zivju tirgotāju Tomasu Finču.

Tad man sāpēja sirds, jo es visas cerības biju licis uz šo laulību, un man tagad nebija ne ģimenes, ne draugu, ne māju un turklāt mistera Tolivera dīvainības bija nodeldējušas pilnībā manu veco ticību tīrā reliģijā, un es nezināju, ko domāt, bet uzskatīju, ka visticamāk esmu nolemts ellei un nenieka par to nebēdāju vai vismaz ne pārāk. Tā iet bojā dvēseles. Tomēr man bija zelts, un savā ziņā draugus

vienmēr var dabūt, ja tas ir, tā es plosījos daudzas nedēļas, Nana, un es neteikšu, kādas sliktas lietas es darīju šajā laikā, bet kādu rītu es pamodos Plimutā staigules gultā, un 2 šiliņi un 3 peniji bija viss, kas manā makā. Redzi, starp maniem dīvainajiem biedriem bija kāds Kranšovs, kas sevi dēvēja par piekrastes džentlmeni, tulkojumā tas nozīmē kontrabandists, un viņš saka: tu esi drosmīgs puisis, Dik, un zini trikus, nāc, kļūsim bagāti kopā, ievedot vīnus no Kanāriju salām, sakē un citus labumus no jūras. Tā mēs arī darījām kādu laiku. Bet šis Kranšovs mīlēja sakē dzert, ne tikai pārdot, un strādāja tik slikti un lempīgi, plātīdamies tavernās, un tā kādu nakti krasta apsardze mūs saņēma ciet un sasita abus lupatu lēveros, un iemeta Tauerā.

Tur mani apciemot laipni ieradās misters Hastingss, un viņš teica: tevi, puis, noteikti gaida virve un nekas tevi nevar glābt, esi pieķerts ar kontrabandas precēm; kāds muļķis tu esi — kāpēc tu nenāci pie manis, vai es tev būtu liedzis darbu? Un es biju dikten nokaunējies, ka esmu tik zemu kritis. Tomēr es atsāku lūgties, ko nebiju tik ilgi darījis, un tas man sniedza mierinājumu, es domāju, var gadīties, ka Dieva žēlastība glābj pat tādu kā es, jo Kristus nāca glābt grēcīgos, ne taisnos.

Tagad, Nana, tu zini visu to vai gandrīz visu, un jaunajam Ričardam es esmu to visu rakstījis, lai tēvišķi varu runāt ar viņu no kapa, bet tagad es tev teikšu, ko nezina neviens cilvēks, izņemot tos, kas bija klāt, un es vienīgais esmu vēl dzīvs. No rīta, kad gulēju netīros salmos, ieslēgts važās, un domāju par tiem, kas, daudz labāki par mani, bija ieslēgti važās, Dieva dēļ, un vēlējos, kaut es būtu viens no viņiem, nevis tas, kas es biju — kaut kāds laupītājs un krāpnieks, ieradās sargs, sakot, ei, celies, un viņš atbrīvo mani no važām un atnes ūdeni, ar ko nomazgāties, un apkopj manu bārdu un iedod jaunas drēbes. Tā viņš mani aicina un man ir jāseko. Uz mazu istabu Baltajā tornī, kur jauni pīteņi uz grīdas un kuras uguns, stāv galds un krēsli, uz galda ir gaļa un vīns kausos, un tur sēž kāds cilvēks, svešinieks, un ēd.

9

“Šausmas, atvaino,” viņa izdvesa, apjukumā no manis atraudamās. “Droši vien tu tagad domā, ka es esmu atbaidoša. Nemaz nezinu, kāpēc tā izdarīju.” “Instinktīva reakcija pēc izvairīšanās no draudīgas situācijas?” es minēju. “Kaut kas līdzīgs iedzimtam refleksam. Vīrietis paglābj sievieti un spalvām pilnu mamuta siteni no briesmām, un sieviete atlīdzina viņam ar seksuālu uzslavu.” Pēc pauzes es piebildu: “Esmu pārliecināts, ka tas nebija nekas personīgs,” cerēdams uz pretējo. Viņa tikai skatījās manī. Es atvēru mājas durvis. “Vai tev nekas nekait? Neesi cietusi?”

“Nelieli zilumi. Un man ir noskrāpēti ceļi. Au!” Šajā brīdī Miranda sagrīļojās un drebēdama pieķērās pie manis.

“Mums jāuzkāpj tikai trīs kāpņu posmi,” es sacīju, aplikdams rokas viņai ap pleciem. “Vai tu vari paiet?”

“Es nezinu. Pēkšņi ceļos nav spēka.”

“Tas ir adrenalīns. Tā, ļauj tev palīdzēt.” To teicis, es pacēlu viņu uz rokām un sāku kāpt augšā pa kāpnēm. Viņa piespiedās man pie krūtīm un neiebilda. Kas attiecas uz mani, es vēl joprojām biju noreibis no skūpsta.

Nosēdināju viņu uz dīvāna, apgādāju mūs abus ar konjaku un aizgāju pēc sava pirmās palīdzības komplekta un maisiņa ar ledu. Viņa bija novilkusi saplēstās zeķbikses un sarāvusi uz augšu svārkus, atsedzot kailus augšstilbus. Iedevu viņai ledus maisiņu, ko piespiest pie zilumiem, — tiem, kuriem, viņasprāt, visvairāk vajadzīgs, kamēr pats apmazgāju un apstrādāju viņas ceļgalus, kā man pirms krietna laika bija iemācījuši armijā. l,ai izņemtu no brūcēm sīkos ielas gružus, man bija jāpieliecas visai tuvu. Erotiskais lādiņš, ko saņēmu par pūliņiem, kad mana seja bija tik tuvu, tikai dažu collu attālumā no šiem brīnišķīgajiem augšstilbiem, kas bija viegli pavērušies, lai man būtu vieglāk tos apkopt, bija gandrīz nepanesams. Iedomājos, ka Miranda

arī to jūt, bet viņa neko neteica, un es spēju, tiesa ar lielām grūtībām, noturēties, lai neienirtu ar galvu pa priekšu šo sacelto svārku paēnā. Droši vien es gribēju ilgāk saglabāt brīnišķīgo spriedzi, ko biju iepazinis, kad aplidoju Amēliju, un ko lielākā daļa no mums šajā bezrūpīgās kopošanās laikmetā ir zaudējusi.

Kamēr apstrādāju nobrāzumus, Miranda nerunāja. Kad biju beidzis, viņa pateicās un vaicāja: “Ko tu tam tipam izdarīji? Izmantoji kādu džudo paņēmienu?”

Atbildēju, ka kara mākslas man ir svešas, bet vienkārši esmu ļoti stiprs un paskaidroju, kāpēc. Viņa to noklausījās nekomentējot un pavaicāja, vai es pazinu kādu no uzbrucējiem.

“Nē, protams, nepazinu. Un tu?”

“Nē, bet man šķita, ka viens no viņiem bija tas pats, kas aizvakar mani izsekoja, tas lielais, kura galvu tu trieci pret tā otrā pauri. Džips arī izskatījās tas pats. Viņi runāja krieviski, vai ne?”

“Tā es domāju. Es pats krieviski nerunāju, bet eju uz sporta zāli, kas pieder krievam, kur bieži dzirdu šo valodu. Un tev pa telefonu piezvanīja vīrietis ar akcentu...”

Šajā brīdī Miranda pieplaka ar seju dīvāna aizmugurei un apkampa spilvenu. Atskanēja slāpētas elsas.

Vai šis informācijas līmenis ir svarīgs? Kāda nozīme pašreizējā posmā ir lam, ko viens cilvēks teicis otram? Zināšanai: viņa raudāja, es viņu mierināju. Un, jā, manī ir pietiekami daudz no tēviņa, lai pavedinātu ārkārtējā stāvoklī nonākušu, panikas pārņemtu sievieti. Viņa nopūtās un piekļāvās ar seju pie mana pleca. Pacēlu viņu uz rokām un ienesu meitas guļamistabā, kur noguldīju gultā un uzmanīgi novilku drēbes — blūzi, svārkus, krūšturi, biksītes —, viņa daudz man nepalīdzēja, bet arī neiebilda. Jāsaka, ka par spīti manai kaislei šis sekss galīgi netuvojās 40 labāko topam, tas ne tuvu neiederējās tajā klasē, kurai piederēja Amēlija, lai gan viņu augumi bija apbrīnojami līdzīgi, muskulatūra un locekļu uzbūve, smailie, sārtie krūšu gali.

Miranda negulēja gluži kā komā, bet kā cilvēks, kas sapņo ar aizvērtām acīm. Kaut kas notika, jo viņa viegli pukšķināja ar lūpām, kā dažas sievietes dara, kad jūt seksuālu baudu, un dažas reizes viņa paslēja galvu ar grumbās savilktu plato pieri kā koncentrēdamās televīzijas prāta spēlei. Beigās Miranda izgrūda vienu pašu, spalgu kliedzienu līdzīgi šunelim, ko uz ielas

notriekusi mašīna. Pēc lam, neteikusi ne vārda, viņa pagriezās un, šķiet, grasījās aizmigt kā gadiem ilgi precējies vīrietis.

No otras puses, pirmā reize dažkārt ir mānīga. Noskūpstīju viņu uz vaiga (nekādas reakcijas) un apsedzu. No rīta es jau agri dzirdēju, ka dušā čalo ūdens, un, kad ierados virtuvē, viņa, pilnībā saģērbusies, bija tur, izskatījās spirgta un vaicāja, vai mēs nevarētu pa ceļam kaut kur piestāt, lai nopirktu jaunas zeķbikses. Ne vārda par pagājušās nakts seksu un nekā no ķermeņa tuvības, ko vairāk vai mazāk varētu gaidīt pēc jebkādas kvalitātes mīlēšanās. Arī es toreiz to nepieminēju.

Droši vien biju iesnaudies, jo ir jau uzaususi gaisma, un mans pulkstenis rada seši no rīta. Pār ezeru stāv bieza migla, un uz katras koka lapas vai skujas mirdz rasa. Uzlēkusī saule ir tikai spoži sārta kvēle mākoņos ezera aus-trumu krastā. Ļoti savādi un nedabiski, kā pērles iekšpusē. Mana pistole guļ atvērta uz rakstāmgalda, aptvere ir noņemta, un septiņas spožas parabellum 9 kalibra lodes ir sarindotas tai blakus kā rotaļu zaldātiņi. Neatceros, ka būtu to darījis. Varbūt pa miegam? Varbūt no sasprindzinājuma, miega trūkuma un manas perfekti sajātās dzīves es mazliet jūku prātā. Septiņas lodes. Sākuma bija astoņas.

Ziniet, avīzē ir lasīts par cilvēkiem, kam mājās ir ierocis, pie tā tiek bērns un izdara kaut ko briesmīgu, mācība tāda, ka bērni vienmēr atradīs ieroci, lai cik rūpīgi vecāki to paslēpuši. Bet, cik man zināms, neviens no mums nav atradis mūsu mātes pistole-08, neviens no mums pat nezināja, ka viņai tā ir. Domāju, ka māte bija nobēdzināšanas ģēnijs, īpašība, ko zināmā ir mērā ir mantojuši viņas bērni. Mans brālis un māsa nezina, ka man tā pieder, vai varbūt viņi slēpj, ka zina. Lai pistoli iegūtu, vajadzēja mazliet piepūlēties, jo tehniski tā ir nelicencēts ierocis, bet tie, kam ir sakari, Ņujorkā parasti var dabūt, ko grib, un, kad nomira mana māte, es strādāju pie viena no cilvēkiem ar sakariem, jauka juristu džentlmeņa Bendžamina Sobela. Kad izskaidroju viņam situāciju, šis jurists nokārtoja, ka policija man pistoli atdod, neliekot gari un plaši apliecināt tās izcelsmi. Vērtīgs kara laika suvenīrs, paskaidroju, ko varētu pārdot, lai apmaksātu bēru izdevumus. Bet es pistoli nepārdevu, un izdevumi bija niecīgi. Pols atradās cietumā, Miri izklaidējās uz kaut kādas jahtas, un tā lētajā bēru namā bija sanācis mazs svešinieku pulciņš, daži no viņas baznīcas un darba slimnīcā, un es. Mātes mācītājs neparādījās,

pieņemu, viņas nāves apstākļu dēļ — viens no grēkiem, ko neesmu spējis piedot savai baznīcai.

Mātes pelnus skārda kārbā es glabāju savā dzīvoklī līdz laikam, kad dabūju pirmo darbu; tad es nopirku viņai vietu Bruklinā Grīnvudas kapsētas kopienas mauzolejā, ne pārāk tālu no Alberta Anastasijas, Džoeja Gallo un “Brīnumainā burvja no Oza zemes” autora L. Frenka Bauma, tā ka viņa atrodas labā sabiedrībā. Domāju, ka esmu viņai piedevis, lai gan kā to īstenībā var pateikt? To man tā arī nav izdevies izdomāt. Es nešaubos, ka viņa to izdarīja tīšām, jo zināja, ka tajā sestdienas pēcpusdienā esmu ceļā uz Bruklinu. Būdams oficiālais labais dēls, bieži ierados uz misi Sv. Džeremija baznīcā, pirms un pēc kuras sekoja smagas ģermāņu vakariņas un TV vai kāršu vakari. Tajā sestdienā viņa patiesi bija pagatavojusi vakariņas — saldskābu mēli ar klimpām, kas tīri nejauši bija viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, un dzīvokli, kad ienācu un viņu atradu, pildīja ēdiena smarža. Viņa bija mazliet pārbīdījusi krēslu, kurā sēdēja, un izklājusi visapkārt avīzes, lai nepie-šķaidītu virtuvi, kad iebāza mutē pistoles stobru.

Es to visu atstāstu, lai parādītu gandrīz ideālo nejūtību pret sev dārgo cilvēku iekšējiem stāvokļiem, kas, domāju, savā ziņā ir atslēga dažiem šī stāsta aspektiem. Man tiešām nebija ne mazākās jausmas, lai gan savu nabaga Mutti satiku gandrīz katru nedēļu. Jā, Ermentrūde bija diezgan noslēgta, bet tomēr, vai man nebūtu vajadzējis kaut ko nojaust? Kaut kādu nāvējošu depresiju? Es nenojautu, nedz arī viņa atstāja kādu zīmīti. Četrdesmit četru gadu vecumā.

Agrāk, pirms sākās mana briesmīgā pubertāte, mēs bijām neparasti tuvi. Deviņu gadu vecumā man laimīgas sakritības dēļ agri beidzās skola, un māte bija pārgājusi uz vēlo maiņu slimnīcā, tā mēs divreiz nedēļā tikāmies un spēlējām Edipa teātri. Viņa tajās dienās cepa man gardumus, brīnišķīgus ba-vāriešu kārumus ar lielu daudzumu riekstu, kanēļa, rozīņu, ar ko bija pildīta kārtainā mīkla, tik plāna kā cerība, un, kad biju pametis pēc urīna smirdošo liftu, smarža kā paradīzes priekšvēstnesis jau gaitenī sāka man kairināt degunu. Un mēs runājām, vai viņa runāja, viņa stāstīja par savu brīnišķīgo jaunību Jaunajā Vācijā — par mūziku, parādēm, par to, cik skaisti izskatījās vīrieši uniformās, cik brīnišķīgi uniforma piestāvēja viņas tēvam, cik laipns ikviens bija pret viņu. Mutti patiešām bija bijusi viena no tām mazajām blondajām meitenītēm, ko var redzēt vecās kinohronikās, kur viņas pasniedz

puķu pušķi fīreram, kas ieradies oficiālā vizītē. Tas bija nokārtots, pateicoties tēva sakariem partijā, un viņa atcerējās ikvienu sīkumu, cik lepna viņa bija, kā fīrers bija saņēmis plaukstā viņas sejiņu un noglāstījis vaigu. Jā, vaigu, ko es skūpstīju katru dienu. Laimīgais Džeiks!

Par visu slikto, kas nāca pēc tam, tik daudz netika runāts. Man nhepatīk dhomāt par tām zhiemām, viņa teica, tikai par lhaimīgajiem lhaikiem man phatlk dhomāt. Bet es uzstāju un uzzināju par žurkām un mušām, par laikiem bez mājdzīvnieciņiem, smaku, par to, kā tas ir, kad bumbo no gaisa, vēl par smakām, par draugu un viņu vecāku saspridzinātajiem ķermeņiem, par savdabīgo fotomontāžu, ko radīja sprādziens, — vanna izlidoja cauri skolas sienai un nolaidās uz skolotāja galda. Kā bērni smējās!

Kad no dzīvokļa vācu laukā viņas mantas, atradu ģimenes piemiņas lietiņu slēptuviti, ko Mutti nekad nebija mums rādījusi, bet ko droši vien bija nēsājusi lidzi savā ceļasomā, kad satika tēti: vēstules uz mājām no dažādām frontēm, ģimenes fotogrāfijas, skolas liecības, brīvdienu atklātnītes. Starp tām, protams, liela daļa bija saistītas ar nacismu, SS apbalvojumi, dažādas vectēva medaļas un rožkoka futrālis pistolei. Sevišķi manu uzmanību pievērsa viena fotogrāfija, ko es paglābu un vēlāk ierāmēju, un tā joprojām atrodas manā guļamistabā. Tā ir mātes ģimenes fotogrāfija, uzņemta kādā pludmales kūrortā īsi pirms kara sākuma. Viņa ir gadus desmit vai vienpadsmit veca, piemīlīga kā nimfa, un abi vecākie brāļi savos vecmodīgajos, adītajos peldkostīmos blondi smaida saulē, un mana vecmāmuļa izskatās visai slaida viendaļīgā peldkostīmā, atlaidusies pludmales krēslā, un smejas, un, noliecies pār viņu, joko toreizējais SS hauptšturmfirers Štīfs. Acīmredzot viņš pludmalē ieradies taisnā ceļā no darba, jo, izmeties kreklā, ar kaklasaiti ap kaklu, viņš nes savu frenci, uzkabi un cepuri un, ja cieši neieskatās, nevar saprast, kas tā par uniformu.

Man patīk šis attēls, jo viņi visi izskatās tik laimīgi, kaut gan dzīvoja ļaunākajā režīmā visā cilvēces vēsturē un ģimenes tēvs strādāja organizācijā ar noslieci uz genocīdu. Turpretī man nav šādu ģimenes fotogrāfiju, jo, lai gan bija reizes, kad smējāmies, mans tēvs nebija aizrāvies ar fotografēšanos un atšķirībā no mirušā sievastēva viņu pārņēma galējas šausmas, kad draudēja šis pasākums. Vienīgās mūsu ģimenes fotogrāfijas ir uzņēmumi samākslotās lielveikalu pozās, kas fotografēti mūsu dzimšanas dienās vai par godu kādiem citiem notikumiem — iesvētībām, absolvēšanai un tā tālāk, kā arī

daudzi momentuzņēmumi, ko fotografējuši kaimiņi vai svešinieki, jo, kā jau esmu teicis, mana ģimene, izņemot mani, ir neparasti fotogēniska.

Nē, atrausimies no tālās pagātnes (ja vien varētu!) un atgriezīsimies pie galvenā stāsta. Mēs ar Mirandu bijām vienisprātis, ka viņu nedrīkst atstāt vienu pašu. Es nokārtoju, ka pie manis iegriežas Omārs, lai liktu lietā savas aizsarga prasmes, un vēlāk noorganizēju, ka viņam jāpaliek un jāpapildina tās ar nelielu devu ieroču spēka gadījumā, ja uzbrucēji atklās, ka portfelī nav tas, ko viņi gribēja. Neatbildēts palika jautājums, kāpēc krieviski runājoši bandīti ieinteresējušies par Ričarda Breisgērdla personīgo vēsturi. Vai Balstro-dam varētu būt kāda saistība ar viņiem? Es pavaicāju Mirandai, un viņa paskatījās uz mani, it kā es būtu traks. Tēvocis Endrū Ņujorkā tikpat kā nevienu ārpus akadēmiskajām aprindām nepazina, un viņš nekad pat pieminējis nebija nevienu krievu, ne noziedznieku, ne kādu citu. Bandīti, kas darbojas uz savu roku? Vairāk izskatās tā. Par spīti TV izdomājumiem, organizētā noziedzība dažās pēdējās desmitgadēs bija kļuvusi mazliet krieviskāka — tā dēvētā mafija, lai gan krievi to tā nesauca. Kāds, kas meklēja iebaidītājus, stipro roku, spīdzinātājus, bija atradis izpildītāju. Kas bija šī persona, palika noslēpums, bet to atrast (kā es tagad paskaidroju Mirandai) nebija mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums bija viņas drošība, ar ko, manuprāt, Omārs varēja tikt galā, un pastāstīt par notikušo policijai.

Ap astoņiem pie manis no auto nomas ieradās vīrietis, vārdā Rašids, lai aizvestu uz darbu. Es atstāju Omāru dzīvoklī ar Mirandu un norādījumiem neizlaist sievieti no acīm, pārtraucot viņa kaismīgo stāstījumu par to, cik labi viņš ir apbruņots. Es negribēju zināt. Nonācis birojā, piezvanīju izmeklētājam Mūrējam un pastāstīju, kas bija noticis iepriekšējā naktī. Viņš man vaicāja, vai esmu ievērojis automašīnas numuru, un es atbildēju, ka ne, un viņš atteica, ka laikam jau īpaši daudz darīt nevarēs, lai atrastu manu pazudušo portfeli, bet pārsūtīšot mani pie inspektora, kurš iedos lietas numuru, lai es varētu dabūt apdrošināšanu. Par to es mazliet saskaitos un norādīju, ka starpgadījums ir attiecināms uz Endrū Balstroda slepkavību, kuru viņam it kā būtu jāizmeklē. Tobrīd līnijas otrā galā iestājās pauze, pēc kuras izmeklētājs ļoti pacietīgi pavaicāja, kā es līdz tādam secinājumam esmu nonācis. Un tad es viņam pastāstīju par Kellogas jaunkundzi un to, ka kāds ar akcentu runājošs bija mēģinājis dabūt no viņas veco manuskriptu, to pašu, kas agrāk

piederēja Balstrodam, un ka vīrietis, kas mums uzbruka, bija runājis valodā, kas, šķiet, līdzinājās krievu valodai, un ka tas viss jāsaista kopā. Murcjs pavaicāja, cik manuskripts bijis vērts, un es pastāstīju, ka Balstrods to bija nopircis par pāris tūkstošiem dolāru, bet...

Šajā vietā es aprāvos, jo viss pārējais bija prātojumi, visa šī Šekspīra lieta, un es zināju, kā tas izklausīsies Ņujorkas policista ausīs. Tāpēc visai neveikli pabeidzu sarunu un ar sakostiem zobiem gaidīju savienojumu ar citu inspektoru, un, kad beidzot to dabūju, paziņoju garlaicības māktam vīrietim par sīku zādzību un saņēmu savu lietas numuru. Tad es piezvanīju Dž. Pingai un pajautāju par Balstroda testamenta stāvokli, kurā viņa nesaskatīja nekādas problēmas, tas bija nevainojami vienkāršs, mēneša laikā mantojumu un aizbildnības tiesai to vajadzētu izskatīt. Viņa gribēja zināt, vai tas ir ļoti steidzams, un es atteicu, ka nē, gluži otrādi, nav nekādas steigas. Es uzzināju, ka nelaiķi tajā dienā bija paredzēts pārvest uz Angliju kāda Olivera Mārča uzraudzībā, domājams, tas bija viņa ilggadējais partneris, par kuru es biju dzirdējis.

Mana dienasgrāmata liecina, ka todien es izlaidu lenču un devos uz sporta zāli, lai gan tā nebija mana parastā treniņu diena. Vēlējos ar kādu parunāties par krieviem, un sporta zāle bija labākā vieta manā rīcībā, kur to darīt. Tomēr, kad ierados, izrādījās, ka Arkādijs ir tas, kurš grib ar mani runāt. Viņš ieaicināja mani savā niecīgajā kabinetā, piebāztā telpā ar mīkstā seguma grīdu, kurā ar grūtībām ietilpa rakstāmgalds un daži krēsli, turklāt rakstāmgalds gandrīz nebija redzams zem svarcelšanas žurnālu kaudzēm, salauzta aprīkojuma un diētiskā uztura piedevām, no kurām dažas pat atļauts lietot Olimpiskajās spēlēs. Kabinetā atradās stikla vitrīna, kurā glabājās daudzās Arkādija medaļas un kausi — vecā PSRS katrā ziņā nebija skopa pret saviem mīluļiem —, un sienas bija noklātas ar triumfālām fotogrāfijām daudz lielākā skaitā nekā piederēja man. Arkādijs Demičevskis ir drukns un matains, ar dziļi iegrimušām brūnām, mazām actiņām un kaklu divdesmit collu apkārtmērā. Pēc izskata viņš atgādina agrīno hominīdu, bet ir civilizēts, kulturāls un lādzīgs cilvēks ar labu humora izjūtu. Šodien viņš bija neraksturīgi nopietns.

“Džeik,” viņš sacīja, “mums jāaprunājas.”

Es norādīju, ka dodu viņam vārdu, un ievēroju, ka Arkādijs, šķiet, nespēj skatīties man acīs. “Džeik, tu zini, ka man vienalga, ko cilvēki, kas pie manis nāk, dara ārpusē. Tā ir viņu dzīve, vai ne? Ja viņi normāli uzvedas zālē, viņi var palikt, ja ne...” Šajā brīdī viņš it kā pārmeta pār plecu iedomātu priekšmetu

un iedūcās. “Redzi, Džeik, es tevi pazīstu sen, un man ir neērti vaicāt, kā tu esi iejaukts kādā... kādā... biznesā ar sliktiem cilvēkiem.”

“Tie būtu slikti krievi?”

“Jā. Gangsteri. Kas notiek aizvakar vakarā — es apmeklēju klubu Braiton-bīčā, odesiešiem, zini? Ieeju krievu pirtī, spēlēju kārtis, mazliet iedzeru. Tā nu divi no viņiem sēž man blakus tvaikos, viņiem ir tādi tetovējumi — pūķi, tīģeri, tas rāda, ka viņi ir zeķi no cietuma Sibīrijā, viņi ar to lepojas, saproti? Tie ne mazākajā mērā nav kulturāli cilvēki. Tātad viņi man prasa, vai es zinu Džeiku Miškinu. Es saku, ja, es saku: Džeiks Miškins, cienījams Amerikas pilsonis, svarcēlājs. Viņi saka, tas mūs neinteresē, mēs gribam zināt, ko viņš dara, vai viņam ir sakari, kāds ir viņa bizness. Es saku: ei, es viņu satieku sporta zālē, es neesmu viņa kolēģis. Tad viņi grib zināt citas lietas, es nevaru saprast, ko viņi saka, kaut kāda sieviete, kuras vārdu es nekad neesmu dzirdējis, Sausās brokastis vai kaut kas tamlīdzīgs, tāpēc es viņiem saku...”

“Sausās brokastis?”

“Jā, kaut kāds līdzīgs vārdam uz kārbas, es nevaru atcerēties...”

“Kelloga.”

“)ā! Ir Kelloga. Es saku, ka nezinu nevienu Kellogu. Es nezinu nekādu Džeika Miškina privāto biznesu un negribu zināt, un viņi saka, ka man vajadzētu turēt ausis vaļā un izdibināt, kas lur ir ar to Kellogu un Džeiku Miškinu. Tad ko es daru? Es nāku runāt ar tevi kā virs: Džeik, kas notiek — pēkšņi tu un gangsteri?”

“Es nezinu, Arkādij,” es sacīju. “Kaut es zinātu.” Pēc tam pastāstīju par uzbrukumu man un Kellogas jaunkundzei un par portfeļa zādzību, lai gan es neizklāstīju, kam vajadzēja atrasties portfelī. Bet Arkādijs galu galā bija krievs, un viņš pakasīja zodu un pamāja. “Tad kas ir portfelī, Džeik? Nav narkotikas?”

“Nav narkotikas. Papīri.”

“Vari atdot tos viņiem, lai liek tevi mierā?”

“Nevaru. Tas ir garš stāsts, bet es gribētu zināt, kam tavi zeķi strādā, vai tev ir kāda nojausma?”

“Tu no manis to nebūsi dzirdējis,” sacīja Arkādijs. Viņš košļāja lupu, un viņa skatiens šaudījās apkārt pa telpu. Redzēt viņu tādu, šo lielo, pašpārliecināto vīrieti, uztrauktu kā zvirbuli, bija gandrīz tikpat šokējoši kā bandītu uzbrukums. Pēc pauzes un aizsmakušā balsī viņš sacīja: “Viņi strādā Osipam Švanovam. Organ izacija. ”

“Kas?”

“Braitonbīčā. Ebreju gangsteri. Vai tu to zini? Pirms divdesmit gadiem amerikāņi saka padomiešiem, jūs turat ebrejus pret viņu gribu, gluži kā nacisti; beidziet viņus vajāt, laidiet vaļā. 'lād padomieši saka, labi, jūs gribat ebrejus, mēs jums dodam ebrejus. Tad viņi ierodas gulagā, sameklē ikvienu noziedznieku, kam pasē ierakstīts “ebrejs”, un saka, jūs dodaties uz Ameriku, jūs dodaties uz Izraēlu. Laimīgu taciņu. Tā viņi ieradās šeit. Protams, lielākā daļa ebreju, kas izkļuva no Padomju Savienības, bija parasti cilvēki, mans grāmatvedis ir viens no viņiem, ļoti jauks cilvēks, bet bija arī daudz noziedznieku, un viņi atgriežas pie vecajām nodarbēm, viņiem ir prostitūtas, pornogrāfija, narkotikas, tas, ko jūs saucat par izspiešanu. Tie ir ļoti slikti cilvēki, līdzīgi kā Soprano, ko rāda televīzijā, bet Soprano ir stulbi, šie ir ļoti gudri, šie ir ebrejil Un Osips ir ļaunākais no viņiem visiem.”

“Labi,” es sacīju, “paldies par informāciju, Arkādij.” Un piecēlos, lai ietu projām, bet viņš ar žestu mani apstādināja un piebilda: “Viņi bija arī šeit. Sie cilvēki ieradās vakar no rīta un vaicāja, vai tu nāksi šodien šurpu, un viņi vienkārši sēdēja. Es nevarēju paēst lenču, viņi mani vēroja kā dzīvnieki. Tāpēc, Džeik, piedod, bet es domāju, tev nevajadzētu vairāk nākt uz šejieni trenēties. Es atdošu biedra naudu, neņem ļaunā.”

“Tu mani met laukā? Esmu nācis šurp gandrīz divdesmit gadu, Arkādij.” “Zinu, zinu, bet tu vari iet uz citām vietām, tu vari iet uz Bodyshop...” “Ko? Bodyshop ir smukiem zēniem un meitenēm dizaineru tērpos un resniem tipiem uz slodzes stenda, kas lasa Wall Street Journal. Bodyshop smird.” “Tad uz kādu citu vietu. Tu nāc uz šejieni, viņi liek, lai es tevi izspiegoju, un, ja es saku nē... Es negribu, lai manu mitekli nodedzina, un man ir ģimene, es runāju nopietni, Džeik. Tu nepazīsti šos cilvēkus. Ja tev ir kaut kas, ko viņi grib, dodu tev padomu, atdod to viņiem.”

Es sapratu, ka Arkādijam ir taisnība, tāpēc mēs sarokojāmies, un es aizgāju ar saviem sporta rīkiem Nike somā. Jutos tā, it kā mani būtu izslēguši no skolas tāpēc, ka kāds cits špiko, bet ģimenes pieminēšana bija tas, kas patiešām uz mani iedarbojās. Es atcerējos, ka man arī ir ģimene.

Manā dienasgrāmatā, ailītē iepretī sešiem trīsdesmit, rakstīts vienkārši “A.”, un todien bija pirmā novembra trešdiena, tātad mans laiks vakariņot enfamille bijušās sievas brūno ķieģeļu mājā Austrumu Septiņdesmit sestajā ielā, kā

nosaka mūsu vienošanās par katra mēneša pirmo trešdienu. Ne gluži “bijušās”, jo oficiāli valsts, baznīcas un manas sievas acīs mēs joprojām esam precējušies. Amēlija nepiekristu šķirties, daļēji reliģisku apsvērumu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka uzskata, mēs saiesim atkal kopā pēc tam, kad būšu izārstējies no savas garīgās slimības. Viņa domā, ka būtu apkaunojoši mani tā pamest, kamēr esmu slims, un faktam, ka mana garīgā slimība ir brunču medības, nav nozīmes. Es nezinu nevienu citu, kam būtu šāda veida attiecības, lai gan ne mirkli nedomāju, ka mēs esam unikāli. Maniem trim juridiskajiem partneriem ir, domāju, ap astoņām sievām, un katru reizi man jāuzklausa visas žēlabas — par neprātu, ļaunām atriebībām, manipulācijām ar bērniem, finansiālo šantāžu, un es atklāju, ka nespēju dot pretī līdzvērtīgus stāstus par laulības elli. Es tiešām neizturami ciešu, bet drīzāk savas vainas nekā sievas ļaunuma dēļ, jo viņa ir dāsna, labestīga un piedodoša, un tā man nākas nest visu sasodīto smagumu pašam. Ziniet, Jēzum bija taisnība: ja jūs tiešām gribat sagādāt ļauna darītājiem ciešanas, vienkārši esiet jauki.

Piemērs tam ir šīs vakariņas. Kas varētu būt vēl civilizētāks? Maza ģimene apsēžas un uzskatāmi parāda, ka par spīti visām mammas un tēta nesaskaņām vēl aizvien valda mīlestība, tētis, kas ir aizgājis no ģimenes, joprojām viņus ļoti mīl, vai, citiem vārdiem (kā es nesen dzirdēju savu meitu paskaidrojam brālim): “Tētim vairāk patīk mīlēt sievietes nekā palikt pie mums.” Nepareizi, nepareizi! Pat manas draudzenes to redz, pat Niko, kam pavisam maz interesē citas dzīvas būtnes, var ieskicēt šo faktu savā plašajā garīgajā bibliotēkā un sajust (pieņemot, ka viņš kaut ko jūt) nicinājumu.

Es zinu, ka manai sieviešu mīlēšanai nav jēgas, tāpat kā to zina mana sieva, jo, kā jau esmu minējis, Amēlija šajā ziņā ir manas sajūsmas kalngali. Kā viņa zina, ka ir pati labākā, ja viņai bez manis ir tik maza pieredze? Atbilde: viņa ir laba draudzene, intīma draudzene manai māsai, kas ir drāšanās enciklopēdija, un es ticu, ka viņa ar savu šveicietes klīnisko atklātību ir pārstāstījusi Mirijai katru mūsu seksa dzīves piedauzīgāko niansi, un Mirija ir apstiprinājusi viņai, ka šajā jomā Amēlijai nekā netrūkst un savukārt es esmu Rietumu pasaules idiots, ja krāpju tādu laimestu. Es to nevaru ciest, bet vienalga eju uz šiem šausmīgajiem mielastiem, droši vien, lai paustu savu grēku nožēlu. Tits neko nedod.

Pirms devos uz vakariņām, es, kā daudzos šādos gadījumos (varbūt atkal nožēlas dēļ), liku šoferim aizvest mani uz mazpazīstamu veikaliņu Pirmās

avēnijas un Četrdesmito ielu apkaimē, kur pārdod ļoti dārgas orhidejas, un nopirku vienu Amēlijai. Viņa tās kolekcionē, un, lai gan pati par savu naudu varētu izpirkt visu amazoņu, domāju, ka tas tomēr ir jauks žests. Šī orhideja bija bāli zaļgana ar koši sarkaniem lāsumiņiem uz parastā dzimumorgāniem līdzīgā zieda, Paphiopedilum hartioensis, savā dzimtajā Vjetnamā apdraudēta un velnišķīgi nelegāla. Domāju, Amēlijai ir zināms, ka šīs orhidejas tiek ievestas kontrabandas ceļā, bet viņa vienmēr tās pieņem, un man sagādā slimīgu baudu redzēt, kā manu svēto pavedina kāre pēc ziediem.

Rašids mani izlaida, un durvis atvēra sievas kalpone Lurdesa Munosa, bēgle no Salvadoras kariem. Amēlija burtiski izglāba viņas dzīvību vienā no savām labdarības akcijām, un pretēji teicienam, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts, kas vienmēr attiecas uz mani, sieva šīs nesavtīgās labdarības rezultātā ieguva ideālu mājkalpotāju un auklīti. Lurdesa man neuzticas, un viņai ir izrādījusies taisnība. Manu parasto sveicienu viņa saņēma ar akmens-cietu seju. Ks atdevu lietusmēteli un ar savu orhideju iegāju sievas mājā.

Dzirdēju, ka no dzīvojamās istabas atskan smiekli un sekoju skaņai. Mani sāka pārņemt nelielas bailes, jo es zināju jautrības avotu — biju pazinis skaļāko no visām kopējām balsīm. Ģimenes pilnsapulce, bez tēta: Amēlija savā darba kostīmā ar gaišu zīda blūzi un tumšām, pēc pasūtījuma šūtām biksēm, viņas mati zeltainos gredzenos sakārtoti uz galvas, sēdēja savā ādas šūpuļkrēslā, vienu kāju pavilkusi zem sevis; uz ādas dīvāna, kas ir mīksts kā ciskas, sēž mana māsa Mirija un viņai abās pusēs mani bērni. Mirija un Imodžena — tik skaistas kā rīta ausma, sārtas un blondas, un tad tur vel ir nabaga Niko, mūsu mazais, tumšais nībelungs. Abi bērni mīl savu krustmāti Miriju. Imo-džena viņu mīl tāpēc, ka māsa zina nebeidzamus stāstus par slavenībām. Mirija Ņujorkā pazīst visus (tas ir, visus, kas ir bagāti un slaveni) un krietni daudzus Londonā, Romā, Parīzē un Holivudā, un reizēm šķiet, ka viņa ir bijusi precējusies vai viņai ir bijuši sakari ar apmēram 10 procentiem šo ļaužu. 747. ielā viņai ir pamatīga izmēra Rolodex kontaktu kartotēka.

Niko viņa patīk tāpēc, ka Mirija īsu laiku bija precējusies ar vienu no slavenākajiem skatuves iluzionistiem pasaulē un šajā laikā apguvusi roku veiklības trikus, prasmi, kas viņu fascinē. Māsa apgalvoja, ka vīrietis bijis tik dumjš kā viens no viņa trušiem, ko viņš slēpa cepurē, un, ja jau šis cilvēks varēja likt, lai priekšmeti pazūd, viņa arī to varēja. Priekšmetu izgaisināŠana Mirijai padodas diezgan labi, jo parasti ir grūti piesaistīt Niko uzmanību,

bet viņa to varēja gandrīz tikpat labi kā Amēlija vai Lurdesa. Viņa arī deg mīlestībā pret Niko un Imodženu. Mirijai acīmredzot nevar būt pašai savu bērnu, un tādēļ gods būt par krustmāti ir viens no māsas lielākajiem priekiem.

Kad ienācu istabā, smiekli rimās. Visi paskatījās uz mani, katrs savā atšķirīgajā veidā, izņemot Niko, kurš gandrīz nekad uz mani neskatās. Zēns vēl aizvien raudzījās uz manas māsas rokām, kas gandrīz automātiski grozīja vairākas, krāsainas sūkļa bumbiņas un veikli lika tām pazust. Meitas skatiens mani izaicināja būt par kaut ko, kas es neesmu, par ideālu tēvu, lai papildinātu viņas pašas pilnību, bet mana māsa, kā parasti, bija ironiska un iecietīga. Viņa vairs nav skaistākā sieviete pilsētā, bet vēl aizvien ir visai liels retums, un viņas rīcībā ir līdzekļi, lai saglabātu un uzlabotu savu izskatu augstākajā mērā, cik vien medicīna un mode atļauj. Mirijai mugurā bija Diora kostīms, melns no galvas līdz papēžiem, pie kura mirdzēja masīvi dārgakmeņi. Kas attiecas uz Amēliju, viņa nekad neko sev nevar padarīt, viņa vienmēr uzsmaida man ar mīlestības pilnu skatienu, pirms atceras situāciju un paslēpjas aiz savas formālās šveicietes maskas. Vēl aizvien piemīlīga sieviete, Amēlija, ja arī ne gluži tā, kurā es iemīlējos. Divi bērni un sasprindzinājums, ko sagādāja laulība ar mani, bija papildinājuši viņas ķermeni ar mīkstu miesu un seju ar grumbiņām. Ēstajā brīdī nespēju nedomāt par Mirandu un ilgi meklēto iespēju pamēģināt vēlreiz.

Noskūpstīju viņus visus uz abiem vaigiem eiropiešu manierē, kas kopš laika gala ir bijusi mūsu ģimenes tradīcija (Niko, kā parasti, viegli sarāvās), un pasniedzu savu orhideju. Pieklājīgs paldies no Amēlijas, pret debesīm pavērsts skatiens no Imodženas un Mirijas (un tā ir precīzi viena un tā pati uzjautrināta nicinājuma izteiksme abās piemīlīgajās sejās. Diez, tā ir ģenētiska iezīme vai iemācīta?), savukārt no Niko viņa dīvainajā, robotam līdzīgajā balsī saņēmu īsu izklāstu par tieši šīs orhideju sugas vietu sistemātikā un zieda morfoloģijas detaļām, kas klasifikāciju padara nepārprotamu. Niko interesējas par orhidejām, tāpat kā gandrīz par jebkuru sarežģītu lietu, kas prasa atmiņu un iespējami maz cilvēku savstarpējo attiecību.

Pavaicāju Mirijai, par ko viņi visi smējās, man ienākot, un viņa vēlreiz izstāstīja stāstu par pasaulslavenu aktrisi un sievieti, kas slavena ar savām krūtīm un piedalīšanos televīzijas sarunu šovos, un kā abām lika kosmētiskās maskas vienā un tajā pašā dārgā gala salonā, kad viņu sīkie sunīši saplūcās; tas bija diezgan smieklīgs stāsts par pilošām dūņu maskām, lidojošiem

spalvu kušķiem un spiedzošiem homoseksuāļiem, un māsa aizvien vēl turpināja stāstīt, kamēr mēs gājām lejā uz ēdamistabu un apsēdāmies ap ovālu galdu no tīkkoka un stikla. Amēlija vakariņas bija pagatavojusi pati — sautējumu no vistas, jēra gaļas un baltajām pupiņām, pavisam nejauši vienu no maniem mīļākajiem ēdieniem; vēl bija artišoka salāti un pudele Hermitage. Ņemot vērā, cik vērts tagad ir viņas laiks, tā, iespējams, bija viena no dārgākajām maltītēm pasaulē. Niko dabūja savu parasto porciju Cheerious, kas ir 90% no tā, ko viņš vispār ēd.

Vakariņu laikā mēs ar Amēliju pūlējāmies uzturēt sarunu, un viena no tēmām, par ko runājām, ir bizness. Mana sieva, par spīti nicinājumam pret naudas pelnīšanu (vai varbūt tā dēļ), ir finanšu ģēnijs. Viņa sagatavo un pa e-pastu saviem apmēram tūkstoš piecsimt abonentiem pārsūta ziņojumu, kas saucas “Miškinas arbitrāžas vēstule”, kurā pastāsta, kas notiks ar valūtas tirgiem nākamās nedēļas laikā. Dabiski, ka gudri spēlētāji ņem vēra viņas prognozes, kas maina tirgu, un vēl gudrāki spēlētāji ņem vērā ne tikai to, bet arī atbilstoši plāno savu valūtas maiņu no vienām naudas vienībām citās, kas dažus no viņiem padara par miljardieriem. Es sevi uzskatu par nekam nederīgu parazītu salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas dara īstu darbu, piemēram, raksta dziesmas, bet es esmu būvinženieris salīdzinājumā ar šiem ļaudīm. Un Amēlijai nav problēmu par abonēšanu paprasīt divdesmit piecus tūkstošus, jo varbūt trešo daļu savu ienākumu viņa iegulda labos darbos. Šad un tad es saskrienos ar cilvēkiem, kam ir darīšanas šajā īpašajā pasaulē, un viņi bieži man vaicā, vai es pazīstu to Miškinu. Es vienmēr saku, ka ne, bet tik un tā jūtu dīvainu lepnumu.

Maltīte beidzās, un krustmāte Mirija pēc tradīcijas kopā ar bērniem devās prom no galda. Tā kā viņai nav pašai savu bērnu, tad pieaugušo sarunas viņai ir līdz kaklam. Lurdesa pasniedza kafiju, mēs ar Amēliju tagad varējām biedriski parunāt par mūsu bērniem. Mēs esam civilizēti. Viņa apvaicājās par Ingridu. Mēs esam ļoti atklāti par šo manas dzīves aspektu. Es atteicu, ka Ingridai klājas labi, un viņa noteica: “Nabaga Ingrida.” Es pavaicāju, kāpēc, un viņa atteica: “Tāpēc, ka tev ir jauna sieviete.” Jutu, ka asinis sakāpj sejā, bet izmocīju smaidu un vaicāju, kāpēc viņa tā domā, un viņa nopūtās un teica: “Džeik, es neesmu nedz muļķe, nedz neko neredzoša. Gados, kad es tev uzticējos, protams, es nekad nemeklēju šīs pazīmes vai arī tās pārpratu, bet tagad, kad zinu, ka tādas pastāv, viss ir ļoti caurspīdīgs. Kas viņa ir?”

“Neviens,” es meloju. “Godīgi.”

Viņa ilgi skatījās uz mani, tad nolaida skatienu un, lūkodamās galdā, iemalkoja savu dziestošo kafiju. “Ja tu tā saki,” viņa noteica. Tad nolika kafijas tasi, piecēlās un, ne vārda neteikusi un neatskatījusies, izgāja no istabas. Ienāca Lurdesa un, ari mani ignorēdama, sāka nokopt galdu.

Tad Neredzamais cilvēks* uzkāpa augšstāvā, kur atradās bērnistaba. Niko, uzlicis austiņas, sēdēja pie sava datora, bet Mirija un Imodžena, viena otrai cieši blakus uz noplukuša, divvietīga samta dīvāna, spožuma aizgrābtas, skatījās MTV.

Juzdamies vēl vairāk idiots nekā parasti, es padziļināju šo iespaidu, pavaicādams Imodženai, vai viņa ir izpildījusi mājasdarbus, un, neatraudama skatienu no ekrāna, meita uzsvērti apnikušā tonī atbildēja: “Es izpildīju skolā.” Iedomājos, ka būtu viņai jāpaprasa, lai tos atnes. Man ienāca prātā arī paņemt stūrī stāvošo alumīnija beisbola nūju un sadauzīt televizoru un datoru un turēt bērnus par ķīlniekiem, kamēr viņi padodas manām prasībām. Tas nozīmē, ka es vēlējos, lai viss būtu citādāk, lai man būtu veltīta manu bērnu mīlestība un apbrīna un manas sievas uzticība, bet vajadzēja arī romantikas satraukumu un prasmi nekad nepieaugt un mūžam lidināties uz virves, ģērbtam zaļā triko...

Taču es to nedarīju. Apsēdies blakus Milijai, es kādu laiku pētīju viņas kosmētisko operāciju sīkās rētiņas un īpatnēji spīdīgās mirušās ādas zonas, ko atstājis botokss, un mani gandrīz pārņēma līdzjūtība. Es pasniedzos un saņēmu viņas plaukstu. Mirija, jādomā, ir cilvēks, kam es ģimenē tagad jūtos vistuvākais. Visu bērnību mēs viens otram bijām patvērums, un viņa izvērtās vēl sliktāka nekā es, tāpēc mums ir pamats, lai saprastos. Es domāju par to, kā viņa vienmēr nāca un satvēra manu roku, kad tētiņam bija uznākusi viena no viņa trakuma lēkmēm. Man nav ne jausmas, ko viņa domā tagad, ja vispār domā, bet māsa paspieda manu plaukstu, un kādu laiku mēs tā palikām, vērojot vieglo pornogrāfiju, ko mūsu civilizācija izmanto, lai izklaidētu jaunatni. Tad atskanēja īsa melodija, un Imodžena, izvilkusi savu mobilo, uz brīdi nozuda, lai patērzētu ar kādu pielūdzēju.

Mirija nogrieza klusāk televizoru un vērtējoši mani uzlūkoja. “Nu, kas ir jaunā sirdsdāma?” viņa vaicāja.

* “Neredzamais cilvēks”, Herberta Velsa 1897. gadā publicēts zinātniski fantastiskais romāns.

“Tu arī?”

“Tas ir acīm redzams. Tev ir tas drudžainais izskats, un tu neesi tik drūms kā parasti. Tev nepieciešams kļūt pieaugušam, Džeik. Tu taču negribēsi būt viens no tiem vecajiem pirdieniem, kas dzenas pēc mazām meitenēm.”

“Ak, cik jauki saņemt ieteikumus atturībā no tevis!”

“Nekļūsti rupjš, Džeik. Mēs abi esam padauzas, tu un es, bet man vismaz nav ģimenes, ko es tajā visā vilktu iekšā. Un it sevišķi tādu kā Amēlija.”

Tā nebija saruna, kas man šobrīd ietu pie sirds, tāpēc vaicāju: “Kā klājas tētim?”

Mirija ir vienīgā no mums trijiem, kas joprojām sazinās ar veco gangsteri. Taču viņa neko daudz nestāsta par šīm attiecībām, varbūt pēc tētiņa norādes. Tas tik ļoti izskatītos pēc viņa.

“Tētim klājas labi. Es tikos ar viņu apmēram pirms trim nedēļām. Viņš izskatās labi. Viņam bija nepieciešams ievietot stentu vainagartērijā.”

“Es ceru, ka viņi izmantoja speciālu nerūsējošu materiālu. Es ieteiktu ķieģeli. Starp citu, kur jūs tikāties?”

“Eiropā.”

“Vai tu nevarētu konkrētāk? Kannās? Parīzē? Odesā?”

Viņa izlikās nedzirdam. “Viņš apvaicājās par tevi un Polu.”

“Ak, cik laipni! Es ceru, tu pateici, ka mēs nepārtraukti domājam par viņu? Kas viņam tagad padomā?”

“Šis un tas. Tu jau pazīsti tēti, viņš vienmēr ir iesaistīts kaut kādās afērās. Tev vajadzētu viņu apciemot. Paņem Amēliju un mazos.”

Man sanāca smiekli. “Tā ir laba doma, Miri. Es tiešām nevaru izdomāt neko, kas sagādātu lielāku prieku par tādu ekspedīciju.”

“Zini,” ierunājās māsa pēc aizvainojuma pilnas pauzes, “vai tu kādreiz esi ievērojis, ka tava sieva nekad nekļūst sarkastiska? Tu varētu pamācīties. Tu varētu pamēģināt arī mazliet piedošanas. Es domāju, tu katrā ziņā saņem to daudz.”

“Un šovakar arī reliģiskus padomus. Tu esi pārliecināta, ka neesi Pols, kad salietojies narkotikas?”

“Ja tu domā būt draņķis, es aizeju. Man tik un tā vajag vēl vienu dzēriena glāzi.”

Viņa mēģināja izraut roku no manējās, bet es to cieši turēju, un viņa atkrita atpakaļ dīvānā.

“Kas ir?”

“Es tikai iedomājos, ko man vajadzēja tev pavaicāt. Vai savās darīšanās ar puspasauli tu kādreiz neesi sastapusies ar krievu gangsteri Osipu Švanovu?” To vaicājot, es cieši vēroju viņas seju un redzēju vieglas trīsas pārslīdam tās plastiski ieveidotajiem vaibstiem. Viņa nolaizīja lūpas ar sārtu mēles galu. “Kāpēc tu vaicā?”

“Tāpēc, ka man pakaļ dzenas viņa rokaspuiši. Viņš domā, ka man ir kaut kas, ko viņš grib dabūt. Tā man šķiet.” Es īsi izstāstīju Balstroda/Šekspīra lietu, izlaizdams no tās Mirandas vārdu. “Vai tu viņu zini?”

“Mēs esam tikušies.”

“Klients?”

“Savā ziņā. Viņš bieži uzņem viesus. Dažas no manām meitenēm šad un tad ir bijušas viņa ballītēs.”

“Vai tu varētu savest mūs kopā? Es domāju, sabiedrībā.”

“Nedomāju, ka tu to gribēsi, Džeik.”

“Tāpēc, ka viņš ir tik slikts?”

“Viņš ir visai ļauns. Es gribu teikt, (auni cilvēki domā, ka viņš ir ļauns.” “Tik slikts kā tētis?”

“Tā paša tipa persona, tikai divas galvenās atšķirības: tētis nekad nav spēlējis rupji, un Svanovs nav mūsu tētis. Kāpēc tu gribi viņu sastapt?” “Vaļsirdīga domu apmaiņa. Vienalga, vai iepazīstināsi mūs?”

“Es viņam to ieteikšu. Vai viņš gribēs tevi redzēt?”

“Es domāju, ka jā. Mums ir kopīga interese par veciem manuskriptiem. Esmu pārliecināts, ka mums būs daudz par ko runāt. Tev arī vajadzētu atnākt. Tas būs jautrs vakars. Mēs varam izplānot mūsu ceļojumu uz Izraēlu, lai apciemotu veco tēti.”

Mirija piecēlās. “Es tev piezvanīšu,” viņa sacīja un izgaja, atstājot mani vienu kopā ar dīvaino būtni, kas steidzīgi klabināja taustiņus. Es nostājos Niko aiz muguras un paskatījos uz ekrānu. Tas bija monotonā blāvi pelēkā krāsā, kurā kā lietus lāses uz vējstikla parādījās un nozuda nesaprotami zili burti. Niko programmēja. Jāsaka, es kā praktizējošs jurists esmu apguvis datoru. Lielākā daļa juristu uzskata, ka viņiem nokritīs gabals, ja viņi pieskarsies klaviatūrai, bet ne es. Pieņemu, ka atrodos līmenī, kurā Niko bija četru gadu vecumā. Pacēlu vienu no viņa austiņām un pavaicāju: “Ko tu dari?”

Jautājums man bija jāatkārto vairākas reizes. “Meklētājs,” viņš sacīja.

“Ak, meklētājs,” es zinoši atteicu. “Ko tu meklē?”

“Visu ko. Laid mani.” Viņš sapurināja galvu un mēģināja novilkt uz leju austiņas, bet es tās atkal pacēlu un pagriezu apkārt grozāmo krēslu, un tagad Niko atradās ar seju pret mani.

“Man jārunā ar tevi par kaut ko svarīgu,” es sacīju. Viņa ķermenis sāka pamazām kļūt kokains un skatiens bija pavērsts uz istabas augšējo stūri.

“Koncentrējies uz to, ko teikšu, Niko! Man dzenas pakaļ gangsteri, un es domāju, — viņi var gribēt nodarīt kaut ko tev, Imodženai un mammai. Man vajag tavu palīdzību..”

Šķiet, tas nonāca līdz zēna apziņai. Viņš garlaikots vaicāja: “Tā ir izlikšanās, vai ne?”

“Nē, nav izlikšanās. Tas ir pa īstam.”

“Kāpēc viņi tev dzenas pakaļ?”

“Tāpēc, ka man ir daži papīri, ko viņi grib dabūt. Man tos iedeva kāds klients, un tic viņu nogalināja. Viņu spīdzināja, un pirms nāves viņš tiem pateica manu vārdu”.

Jā, visai smags sakāmais bērnam, bet līdz. Niko apziņai ir grūti nokļūt. Viņš nebija jūtīgs. Iedomājos, ja mani kāds spīdzinātu, viņš vērotu ar ieinteresētu aizgrābtību.

“Kāpēc viņiem vajadzīgi papīri?”

“īsti nezinu. Manuprāt, viņi domā, ka papīri var aizvest pie apslēptas mantas.” Viņš kādu brīdi apsvēra manus vārdus, un es iztēlojos īpašus zobratus viņa galvā dūcam kā smalkam pulkstenim.

“Pa īstam?”

“Tā viņi domā,” es sacīju.

“Mums jāatrod bagātības,” viņš teica. “Tad viņi, iespējams, liks mūs mierā.”

Domāju, šī ir viena no retajām reizēm, kad Niko bija lietojis vietniekvārdu “mēs”, iekļaujot mani sev blakus. Es sacīju: “Tā ir ļoti laba doma. Tagad es gribu, lai tu izdari divas lietas. Pirmā, es gribu, lai tu uzmanīgi vēro ielu un, ja pamani kaut ko aizdomīgu, nekavējoties man piezvani. Viņi ir krievi un pārvietojas melnā džipā, tātad zvani, ja viņus ievēro, labi? Nākamais, es gribu, lai tu pameklē vīru vārdā Ričards Breisgērdls. Viņš nomira 1642. gadā Anglijā.” Es to pierakstīju uz papīra no viņa printera.

“Kas viņš ir?”

“Cilvēks, kas apraka bagātības. Noskaidro visu par viņu, viņa pēctečiem un vai kāds no viņiem joprojām ir dzīvs. Vai tu to vari izdarīt?”

“Jā, varu,” atteica Niko. Nezinu, kāpēc šādi viņu iesaistīju, lai gan Niko ir lietpratīgāks informācijas meklētājs nekā jebkurš no man pazīstamiem, un universitātes profesori ar viņu sarakstās, nezinot, ka viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Skaidrs, ka es būtu varējis nolīgt komercfirmu, lai tā sameklē vajadzīgo, vai arī mums ir cilvēki birojā, kas to labi pieprot. Iespējams, es jutos vientuļš, un te bija kaut kas, ko tēvs un dēls varēja darīt kopā, tāpat kā iet pārgājienā pa priežu mežu. Es biju noreaģējis ātri, ka brunču mednieki iemācās darīt. Protams, tā bija vieglākā dala. Tagad man bija jānoiet lejā un jāizstāsta par to visu viņa mātei.

BREISGĒRDLA VĒSTULE (9)


Sis cilvēks teic, ka viņu sauc Džeimss Pigels un ka viņš ir kalps manam kungam Danbērtonam, kas ir augsti ieredzēts pie viņa majestātes kara|a, un viņš vaicā, vai es piederu pie tīrās reliģijas, un šim cilvēkam ir bāla seja un auksts skatiens, ko es no jaunības dienām atceros kā puritāņa pazīmi, un tā es saku, ak jā, ser, es patiešām esmu izsalcis un uzklūpu gaļai, kastrēta gaiļa pastētei un alum. Kamēr ēdu, viņš mani izvaicā par visādiem reliģijas jautājumiem, piemēram, cilvēka netikumību, predestināciju, darbu nevērtīgumu, atklāsmi tikai caur Svētajiem Rakstiem, pestīšanu caur ticību u.c., un izskatās, ka viņš ar manām atbildēm ir ļoti apmierināts un tad saka, ka misters Hastingss esot par mani runājis labu, un es atbildu, ka misters I lastingss ir labs cilvēks un pieder patiesai ticībai, un, kad bijām mazliet parunājuši par misteru Hastingsu, viņš pavisam pēkšņi saka: es dzirdēju, ka tava māte bijusi katoļu ticībā un katoļu nodevēja atvase. Ko tu saki par to? Par to es esmu ļoti pārsteigts un sadusmots, bet es apspiežu savas dusmas un saku, ka varbūt viņa kādreiz bija, bet nožēloja savus maldus un bija uzticama reformētās baznīcas piekritēja visu viņas turpmāko mūžu. Viņš man prasa, vai viņa bija Ardēna no Vorikšīras, un es atbildu, ka bija, un viņš atsaka, tas tevi paglāba no karātavām, manu puis, jo lordam Danbērtonam vajag tādu kā tevi, piederīgu tīrai reliģijai, bet ar katoļu sakariem un it sevišķi ar tavas mātes sakariem. Tagad viņš vaicā, vai es kādreiz esmu dzirdējis par lugu?

Es saku, ka nē, jo vai tad tās nav ļoti ļaunas lietas? Jā, viņš bilst un vairāk, nekā tu vari iedomāties, jo ārišķīgie aktieri visu dienu stāv spožā gaismā un izdara nodevību. Kā mēdz sacīt? Trejādi. Pirmais, lugas samaitā prātus un dvēseles tiem, kas tās skatās, parādot netiklas darbības, kā slepkavības, zādzības, izvarošanas, savešanu, ārlaulības sakarus, tā, ka šie skatītāji pēc tam var tās atdarināt un tādējādi novest nekārtībā valsti un paši savas dvēseles ellē. Nākamais, šīs lugas gāž Dieva likumu, jo parāda zēnus, ģērbušos kā sievietes, kas pats par sevi ir grēks, bet daudz ļaunāk, tie palaiž vaļā Sodomas netīrās iekāres, kurās, par ko man nav šaubu, šie spēlētāji paši grimst, un tāpēc ir debesīm netīkami. Trešais un ļaunākais: tā ir tikai katoļu nodevības maska, un viņš atkārto vēlreiz: maska, tikai maska.

Un viņš turpina: tu labi zini, ka Romas vazaņķis mēdza tērpties dārgās kurpēs un zīda tērpos un vīrieši ģērbās kā sievietes, lai apžilbinātu tautu un liktu tai novērsties no patiesas Kristus pielūgsmes. Kas cits ir viņu buldurējošā mise, ja ne luga? Tagad, kad mēs esam apturējuši viņu mises, vai viņi neizdomās citus paņēmienus, kā novērst tautu no patiesās ticības? Kas tad, es saku, ja šie spēlētāji ir slepeni katoļi? Nē, viņš saka, tie ir viltīgāki, lielākas čūskas. Tagad, ko tu teiksi, ja es tev sacīšu, ka ir kāds cilvēks, kas pašreiz ir aiz robežas, šo spēlētāju vadonis, kas, pirmkārt, slepeni noķengā patieso reliģiju, otrkārt, katoļu priesterus tādās lugās paceļ apbrīnas augstumos, treškārt, kura tēvs bija katolis, kas daudzkārt sodīts par vairīšanos no protestantu baznīcas, un kura māte bija tādas ģimenes atvase, kas sen jau nievāta par nelokāmu nepakļaušanos, bez šaubām pati katoļticīgā, ceturtkārt, kas bija nodevīgi sazvērējies, aicinot noziedzīgo Esesksas grāfu pulcināt savus spēkus, kad viņš sadumpojās pret mūsu nelaiķa pavēlnieci karalieni, sacelšanās rītā parādot saviem sekotājiem lugu par Ričardu Otro kā iedvesmojošu nodevības un karaliskās personas slepkavības paraugu, un kuru vajadzēja saņemt ciet tajā laikā, bet kuru nesaņēma, jo dažs no ticības viņu aizsargāja, lai viņu acis neredz. Ko tu teiktu par tādu? Es saku (kas, kā es tagad zinu, bija vienīgā pareizā atbilde), Tauerā viņu, tāds nedrīkstētu pat stundu staigāt brīvībā.

'lād viņš pasmaidīja aukstu smaidu, sakot, skat, tu runāji patiesību, puis, tomēr karalistē valdošā nekārtībā mēs to nevaram darīt vai vismaz vēl nevaram. |o skaties, karalis ap sevi pulcina nevis Dieva cilvēkus, bet baudkārus un samaitātus favorītus, protams, manu lordu Ročesteru un citus līdzīgus, no kuriem daudzi ir tik tuvu katolicismam, cik tavs krekls ķermenim, un šie, kam sajūsmu sagādā ārišķība, parādās ka spēlētāji uz skatuves: pat karalim ir aktieru trupa, kuriem viņš pasūta lugas, kādas viņam labpatīk, un tas, par ko es tev stāstīju, ir galvenais starp šiem blēžiem.

Tagad, viņš tālāk saka, mums ir princis Henrijs, tik labs protestants, kāds jelkad maizi ēdis, nopietns, gudrāks par saviem gadiem, tomēr viņa tēvs karalis nevar izdomāt neko labāku, kā salaulāt viņu ar katoļu princesi, un mēs nevaram ciest, ka tas notiek šai zemē, jo tas nozīmē, ka tiks izpostīta Dieva baznīca Anglijā, tā pati, ko karalis jau ir iesācis postīt ar savu netiklo un bezdievīgo bīskapu valdi šanu. Tā mans lords D. un citi cienījami patiesās ticības augstmaņi, domājot par

šo bēdīgo pagātni, ir nākuši klajā ar plānu un jau ilgi ir meklējuši kādu, kas to varētu īstenot noteiktā veidā. Un mēs viņu esam atraduši.

Ko, es jautāju? Tevi, bilst viņš. To dzirdot, es ļoti nobīstos un prasu, kādā nolūkā? Tā viņš to pavēsta: tu zini, ka karaļa māte bija ārišķīga, ļauna katoļu nodevēja Marija Skotijas karaliene, kam mūsu nelaiķa karaliene taisnīgi piesprieda nāvessodu, un tas jau sen gremza karali, ka visiem labiem angļiem būtu jānicina viņa māte un varbūt viņi tad domātu: kāda māte, tāds bērns. Tāpēc viņš ar prieku būtu labvēlīgi uzlūkojis lugu, kurā karaliene Marija attēlota kā laba sieviete, kas nepatiesi apvainota, un varbūt viņš tad liktu savam blēdim, par kuru es tikko stāstīju, to uzrakstīt. Kas, puis, notiktu pēc tam?

Pēc tam, es nodomāju: Dik, esi gudrs, cik vien vari, jo tu pilnībā esi viņa varā, un saku, ka tas visiem labajiem protestantiem karaļvalstī būtu skandāls, un viņi to neciestu. Viņš atsaka, jā, un tieši tāpēc tas karalim nenāk ne prātā. Bet iedomājies, kāds izliekas, ka atrodas kāda dižena lorda, pat personīgā padomnieka dienestā, aiziet pie šī lugu rakstītāja, sakot, ka viņam ir pavēle tieši no viņa karaliskās majestātes: uzraksti šādu lugu, un tev tiks atlīdzināts, un tu iegūsi varu karaļa acīs. Un iedomājies, šāda luga uztop, un iedomājies, ka to nospēlē karaļa un viņa galma priekšā, kā tu domā, kas notiek? Jo tu zini, ka neviena luga nevar tikt izrādīta bez svinību mestra atļaujas; tomēr patiesībā tādai lugai atļauja nekad netiktu izsniegta, jebkurš tāds ierēdnis tad atbildētu ar savu galvu. Taču iedomājies tālāk, ka mēs esam dabūjuši zīmogu un iedodam mūsu blēdim viltus atļauju, un tad viņš, neko nezinādams, iet un iedod to lugu. Kā tu domā, kas notiek?

Es saku, ka, manuprāt, viņš būtu pagalam. Tu domā pareizi, puis, un pasmejas, gan bez liela prieka balsī, viņš būs pagalam un viņa nolādētā lugu spēlēšana līdz ar viņu, un ne tikai tas: skandāls, kā tu saki, izcelsies visā karaļvalstī, ka karalis ir izcēlis savu māti kā labu sievieti, ko nepatiesi gāzusi karaliene Elizabete, kas vēlāk parādīsies šajā lugā kā ļauna aprēķinātāja. Tā saceļas trauksme: karalis visu noliedz, kā jau viņam jānoliedz, šis blēdis, par ko es runāju, tiek apcietināts un uzvilkts kāķī, ak jā, par to es parūpēšos pats; un apcietināti tiek arī pārējie, viņš nosauc visus vārdus, kas piedalījušies sazvērestībā, protams, vispirms Ročesters un visi citi, kas meklēja katoļu līgavu mūsu princim. Viņi krīt nežēlastībā, noliedz to, kā vien prot, un tā mēs noliekam malā uz visiem laikiem šo domu par katoļu precībām. Ko tu domā par to?

Es saku, ser, es domāju, ka tas ir varens plāns, bet, es atkal prasu, kāpēc izvēlēties Diku Breisgērdlu? Viņš saka, tāpēc, ka tu esi Ardēns no mātes puses, tāpat kā viņš, uz ko mēs mērķējam; jūs esat brālēni, vai izskatās, ka varētu būt, un vajadzības gadījumā, ja atklātos patiesība, tu varētu izlikties par tādu pašu puskatoli, par kādu uzdevās viņš. Tātad, ja mans lords Ročesters gribētu sūtīt privātu ziņnesi pie šī cilvēka, kuru lai viņš izvēlētos, ja ne tādu kā tevi? Atceries, tas viss ir jādara ātri, jo mans lords vēlas pārsteigt karali dzimšanas dienā ar jaunu lugu. Bet tagad saki, vai tu esi mūsu cilvēks?

Uz to bija tikai viena atbilde, un es gribēju atkal redzēt svaigu gaisu, tāpēc sacīju jā, un viņš lika man zvērēt pie Bībeles un brīdināja, ka man draud kaps, ja es kādreiz to nodotu. Pēc tam es uzmanīgi jautāju, kā sauc šo cilvēku, un viņš saka Viljams Šekspurs; šī ir pirmā reize, kad es izdzirdēju šo vārdu.

Tā mani nākamajā vakarā atbrīvoja, un tumsā mēs ar kuģi izbraucām no Taucra un aizkuģojām augšup pa upi līdz lielai mājai šaurumā, kas piederēja manam lordam Danbērtonam, un mani stādīja priekšā manam lordam, ļoti drūmam, resnam vīram, ko lietas bija ļoti apgrūtinājušas, bet kas pietiekami laipni pret mani izturējās un sacīja, ka es izdarīšu lielu darbu Anglijas labā, ja mēs varētu auglīgi izmantot savu apķērību. Bet galu galā mēs to neizdarījām, jo Dievs savā lielajā gudrībā bija vēlējis, lai notiek citādi, un vēlākajos gados es bieži domāju, ja mēs būtu ieguvuši visu, ko pareģojām un uz ko cerējām, varbūt pašreizējās ķildas, kas ar uguni postīja mūsu bēdīgo zemi, nebūtu izvērtušās. Tomēr es biju tikai mazs laukumiņš uz šaha dēļa, un ir taču teikts, ka Viņa domas ir lielākas nekā mūsu domas. Āmen.

Es uz dažām nedēļām apmetos Danbērtona mājā, mani labi baroja, ģērba smalkākās drēbēs, nekā man bija agrāk, bet ļoti askētiskās. Tajās dienās misters Pigots man mācīja, kā lasīt un rakstīt šifrētas ziņas, un bija pārsteigts, cik labi man tas padodas, un es pastāstīju viņam, ka mans prāts ir bijis vingrināts matemātikas mākslās jau sen un šī šifrēšana ir kaut kas līdzīgs. Tā nu viņš bija apmierināts. Es iedziļinājos “Traktātā par šifriem”, kas bija nesen angliskota franču grāmata, un Sign Porta de Furtivas ļoti smalkajos darbos, un arī mistera Kardano režģos, un viņa māksla man iepatikās tik ļoti, ka es paliku strādāt vēl ilgi naktī, jo Danbērtona mājā netrūka sveču, un savu darbu parādīju misteram Pigotam; un pēc dažām nedēļām viņš vairs nebrīnījās, jo es biju radījis jaunu šifru, kādu viņš vēl nebija redzējis, un viņš sacīja, ka pat pāvests to nevarēs saprast.

Pēc tam viņš vingrināja manu atcerēšanās prasmi, pasakot lielu daudzumu vārdu un liekot man tos iegaumēt tajā pašā secībā. Turklāt viņš parādīja man vīriešu un sieviešu, un pilsētu un lauku ainavu līdzības, kas visas bija ļoti skaisti

veidotas ar krāsām, un lika man tās aprakstīt pēc tam, kad biju uzmetis tām skatienu uz pavisam īsu brīdi. Tas pats: viņš un vēl viens izlikās runājam par katolicismu un nodevību, es biju paslēpies aiz aizslietņa, un vēlāk man bija jāpastāsta viņam viss saturs. Šeit viņš atkal atzina, ka man tas labi padodas. Tā nu tagad es viņam vaicāju, vai tā ir visa izlūkošanas māksla, un viņš saka, nē, šī ir tika mazākā daļa. Šī atbilde mani ļoti samulsināja.

Tomēr vēlāk es viņu sapratu, jo nākamais nāca Henrijs Velss, kas šķita glū-nīgs ģeķis skaistās, modīgās drānās, kas derētu kādam ar augstāku stāvokli, bet misters Pigots runāja ar viņu civilizēti, iedeva viņam maku un sacīja man, te, Dik, būs tavs patiess draugs Henrijs Velss, ko tu esi pazinis, kopš jaunības Vorikšīrā, tagad par lielu prieku esat satikušies Londonā. Viņš ir Karaļa trupas aktieris un pazīst misteru V. Šekspuru tīri labi. Tad misters Pigots pameta uz mani tādu skatienu, ka es tūlīt pat sapratu, ko tas nozīmē: man arī vajadzēja būt aktierim, bet dzīvē, nevis uz skatuves, un tas bija tas, ko nozīmē būt izlūkotajam, nevis tikai šifri, klausīšanās un atcerēšanās, un es padomāju par maniem pirmajiem gadiem dzelzs lietuvē, kad es izturējos kā lempīgs māceklis, kas ir rupjš vārdos un skarbs darbos, tajā pašā laikā paturot savu patieso esību, un nodomāju, jā, to es varu, un lai katoļi un nodevēji baidās.

Visu, kas notika pēc tam, Tu atradīsi vēstulēs, ko es nosūtīju lordam I)., piemēram, manu tuvošanos šim Šekspuram, to, kas notika mūsu starpā, lugu, ko viņš uzrakstīja par ļauno Skotijas karalieni, un kas no tā iznāca, un kā visbeidzot mēs pieļāvām kļūdu, un tā es šeit neatkārtošos, jo baidos, ka man nav atlicis vairāk par dažām stundām, un rakstīšana man sagādā lielu piepūli. Tu labi zini, Nana, manu dzīvi pēc tam, un mani apbēdina, ka nevaru to izstāstīt viņam, kā biju stāstījis gados pirms tam. Saki, ka viņa sencis bija ložmetējnieks vācu karos par labu protestantu lietu, viņš bija pie baltā kalna, un viņu sakāva katoļi pie Britenfeldas, un tos uzveikt palīdzēja Lucens; bet, noguris no kara un stipri ievainots kājā, viņš pēc tam atgriezās, un, tā kā mans tēvs bija sen kopš miris un Tavs zivju tirgotājs (kura nāvi es biju lūdzis, un lūdzu, lai Dievs un Tu man par to piedod!) arī mira, 1632. gada 3. aprīlī es apprecējos Sv. Margarētas Patenas baznīcā, un pēc gada man piedzima dēls, lai slavēts Dievs, un lai viņam un Tev ilga dzīve.

Vēl dažas svarīgas lietas, jo mans laiks kļūst īss, es ar grūtībām varu saskatīt lapu, lai gan ir skaidra diena, un mani ir sagrābusi nāvīga agonija. Tu labi zini manu ādas kārbu, ko es glabāju savā privātajā skapī, tajā tu atradīsi vēstules, kas šifrētas veidā, ko esmu izgudrojis. Glabā tās drošībā un nevienam nerādi. Tās stāsta

gandrīz visu par manu lordu D., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Sakspūru. Jo tā mēs par viņu domājām, lai gan tagad es neesmu lik pārliecināts. Pēc dzīvesveida un tajā dzīves līklocī viņš bija nekas. Bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M., ko karaja vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka es esmu miris un viņš arī, bet luga joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā, un guļ tur, kur to zinu tikai es, un lai tā atdusas tur mūžīgi.

Kas attiecas uz vēstulēm: ja karalis, nedod Dievs, ņems virsroku tagadējā kaujā un viņa sūtņi nāks pie Tevis ar sliktiem nolūkiem, šīs lapas var palīdzēt nodrošināt Tavu nākotni, Tavējo un mūsu dēla. Tu zini, kā strādāt ar šifru, un es atgādinu, ka atslēga ir vītols, kur guļ mana māte, un, ja Tu spēj, es vēlos, lai mani kauli turpmāk guļ blakus viņai.

Lai Tev labi veicas, mana meitene, un ar Dieva žēlastību es ceru, ka redzēšu Tevi atkal nemirstīgajā ķermenī, ko mums apsolījis mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, kura vārdā es šo parakstu, Tavs vīrs

RIČARDS BREISGLRDLS

10

Kroseti sēdēja sava tēva mašīnā, melnā 1968. gada Plymouth Fury18, un, juzdamies pagalam muļķīgi, vēroja Tauerroudas 161. numuru. Ēka bija divstāvu karkasa celtne, kas prasīt prasījās pēc kādas krāsas kārtas un tupēja aizaugušā zālājā aiz zema ķēžu žoga. Brūnganu kadiķu rinda, kas norobežoja ēku, šķita augstākais H. Olruda dārzkopības sasniegums. Šis vārds bija rakstīts uz apdauzītas pastkastītes, kas bija pienaglota pie šķības kārts. Piemājas ceļā gozējās rūsas izraibināts, zaļš Chevy sedans ar paceltu motora pārsegu, un blakus uz brezenta mētājās instrumenti. Vaļējā, nojumei līdzīgā garāžā blakus mājai viņš saskatīja sarkanu traktoru un kaut kādu priekšmetu kaudzi, kas varēja būt lauksaimniecības rīki. Apkārtnei bija paguris izskats, it kā vieta un cilvēki, kas te dzīvoja, būtu nokautēti un gaidītu, kad atgriezīsies elpa. Bija sestdiena. Izbraucis no pilsētas rītausmā, Kroseti bija šķērsojis visu Pensilvā-niju, gandrīz trīssimt jūdzes pa 1-80 un 79. ceļu, nonākdams Bredokā nedaudz pēc trijiem. Bredoka bija izaugusi ap vienu pašu krustojumu ar divām degvielas uzpildes stacijām, makdonaldu, picēriju, VFW19 zāli, diviem bāriem, 7-Eleven20, pašapkalpošanās veļas mazgātavu un dažām vecākām, no ķieģeļiem būvētām tirgotavām, bet lielāko daļu veikalu kādreiz bija izspiedis Wall-Mart21 un tagad pārņēmuši grabažu tirgotāji vai remontdarbnīcas nemākuļi. Aiz šī centra atradās vairākas lielas mājas, kas droši vien tolaik, kad vēl

darbojās tēraudlietuves un dzelzsraktuves, bija būvētas tirdzniecības un rūpniecības aristokrātijai. Kroseti nespēja iztēloties, kas tajās dzīvoja tagad.

Google kartē nebija grūti sameklēt Tauerroudu un sērīgo māju uz šīs ielas, un, ieradies šeit, Kroseti bija klauvējis pie durvīm, bet bez panākumiem. Viņš bija atgrūdis neaizslēgtās durvis, uzsaucis: “Hallo! Vai kāds ir mājās?” — un sajutis mājas dobjo tukšumu. Taču tā bija apdzīvota: nekārtīga, bet ne netīra, rotaļlietas uz grīdas, mazas mašīnītes un plastmasas šautene, TV galdiņš ar tukšu paplāti platekrāna televizora priekšā. Mājas iemītniekiem bija arī satelīts — aiz ēkas debesīs raudzījās balts šķīvis. Izsēdētam, ar šenilu pārvilktam dīvānam TV priekšā bija pieskaņots brūns mākslīgās ādas La-Z-Boy atpūtas krēsls. Uz šauras kamīna dzegas atradās ierāmētas fotogrāfijas, bet Kroseti no durvīm tās nevarēja saskatīt un negribēja pats uz savu roku iet iekšā. Nerēja neviens suns, kas šķita dīvaini. Vai tad suņi nebija visās lauku mājās? Vēl viena norāde, viņš tikai nezināja, uz ko. Kroseti apgāja apkārt mājai. Pagalmiņā aiz tās atradās saulē izbalējis plastmasas rotaļu laukums, pielāgots ļoti maziem bērniem. Pagalma vidū stāvēja drēbju žāvējamais statīvs, kas atgādināja otrādi apgrieztu saulessargu. Statīvs bija tukšs, un, šūpodamās vieglajā vējiņā, no tā nokarājās vairākas pārrautas auklas. Uz sētas lieveņa atradās veca cilindriskā veļasmašīna. Viņš tajā ieskatījās — sausa un zirnekļu tīkliem klāta.

Pēc šīs nelielās izpētes Kroseti iesēdās mašīnā un pārdomāja redzēto, arī to, cik dumji bija brauki tik tālu tikai tāpēc, ka viņš uz ielas bija atradis past-kartīti. Viņam nebija ne jausmas, vai Karolīnai Rollijai vispār bija kāds sakars ar šo māju. Varēja būt, ka viņa atklātnīti pacēlusi uz ietves vai atradusi vecā grāmatā. Nē, viņš nodomāja, neprāto par to. Klausīsim intuīcijai. Šai vietai ir kaut kāds sakars ar fotogrāfiju, kurā redzamas abas sievietes un bērns. Galu galā šeit bija bērns, zēns. Kroseti izņēma fotogrāfiju un aplūkoja to vēlreiz. Viņš sprieda, ka tā varētu būt uzņemta pirms gadiem pieciem, novērtējot izmaiņas Karolinas sejā, un tā zēnam šobrīd vajadzētu būt astoņiem vai deviņiem gadiem. Kroseti nopētīja velosipēdu, kas, nevērīgi nomests, gulēja uz piemājas ceļa. Ritenis būtu piemērots šāda vecuma bērnam, un dažādās rotaļlietas, kas bija izmētātas mājā un dārzā, liecināja par to pašu. Nekur neredzēja meiteņu rotaļlietas, nebija arī otra velosipēda, un Kroseti brīnījās, kas noticis ar fotogrāfijā uzņemto mazo meitenīti... Nē, paga, smilšu kastē, kas bija piestiprināta pie rotaļu laukuma, gulēja viena pati, no laika

apstākļiem smagi cietusi kaila Bārbija. Tātad ari tas bija pārbaudīts, ja vien Bārbiju nebija nometis kāds ciemiņš. Vai varbūt tā bija zagta.

Kroseti aplūkoja pagalmu. Saulaina diena, sestdiena, neviens pats apģērba gabals uz veļas auklām, un tās pašas nekārtībā; tāpat viņš nebija manījis elektriskā žāvētāja izplūdes cauruli, arī veļasmašīna neizskatījās daudz lietota. Tas nozīmēja, ka mājā, iespējams, nedzīvoja sieviete. Šeit ar bērnu (vai bērniem) dzīvoja vīrieša cilvēks, un sestdienā viņš bija devies uz pilsētu veļas mazgātavā izmazgāt veļu, jo vīrietim mazgāt veļu mājās bija nepieņemami, un, ejot sestdienās uz pilsētu, viņš varēja sastapt sievietes un parādīt plašākai publikai, ka ir brīvs, un varbūt viņš aizgāja uz veterānu klubu un, kamēr griezās žāvētāja centrifūga, iedzēra pāris alus. Bērns(i) varēja paspēlēt video spēles 7-Eleven un dabūt kādu ledeni.

Kroseti pieķēra sevi šķetinām šo stāstu un brīnījās, no kurienes tas nācis, tajā pašā brīdī saprotot, ka tas ir tikpat patiess, it kā viņš būtu uzņēmis dokumentālo filmu par H. Olruda dzīvi. Tas, ka viņš bija leģendāra policijas izmeklētāja un cienījamas bibliotekāres bērns, tajā brīdī nenāca prātā kā izskaidrojums, jo viņš, pat bērns būdams, vienmēr bija sacerējis stāstus par cilvēkiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Kroseti gribēja uzņemt filmas un kāpēc pats uzskatīja, ka viņam tas padosies. Viņš pieņēma savas novērošanas un spriešanas spējas par pašsaprotamām, tāpat kā no dabas ar mūziķa talantu apveltītie daudz nedomā par to, no kurienes rodas slepenā mūzika, ko viņi dzird savā galvā.

Kroseti nebija ēdis kopš degvielas uzpildes stacijas pulksten desmitos, tagad bija gandrīz četri un viņš jutās izsalcis. Viņš nolēma aizbraukt atpakaļ līdz pilsētai un iekost, un jau grasījās iedarbināt mašīnu, kad ieraudzīja putekļu mākoni pilsētas pusē, kas drīz vien pārvērtās zaļā pikapā, kas palēnināja gaitu, pabrauca garām un iegriezās Tauerroudas 161. numura piemājas ceļā. Kroseti ar zināmu gandarījumu redzēja, ka kabīnē sēž vīrietis un apmēram deviņus gadus vecs zēns, kura galviņa tik tikko sniedzās pāri panelim. Pikaps pagriezienā iebrauca mazliet par ātru, un tā priekšējais ritenis sadūrās ar zēna velosipēdu, kas gulēja uz piemājas ceļa.

Šoferim nobremzējot, atskanēja nikna aurošana un spalgi bērna kliedzieni. Mašīnas vadītāja durvis spēji atsprāga vaļā, un no tās izlēca vīrietis. Viņš bija drukns, dažus gadus vecāks par Kroseti, ģērbies džinsos un tīrā, baltā T kreklā. Viņam bija prāvs vēderiņš un ruds ezītis virs saspringtas, plakanas,

sarkanas sejas, kas, šķiet, vienmēr izskatījās mazliet dusmīga. Vīrietis aizskrēja līdz mašīnas priekšgalam, vēlreiz nolamājās, ar kāju paspēra divriteni no ceļa un atrāva vaļā pasažieru durvis. No kabīnes atskanēja griezīgi brēcieni, un Kroseti saprata, ka tajā atrodas vēl viens, jaunāks pasažieris un arī ka vīrietis nav piesprādzējis nevienu no bērniem ar drošības jostām. Vīrietis paliecās dziļāk un izrāva zēnu aiz rokas laukā no mašīnas. Vēl aizvien turēdams zēna roku un nemitīgi atkārtodams, cik reizes viņam jāsaka, lai neatstāj draņķa riteni uz draņķa ceļa, un arī, vai viņš domājot, ka vēl kādreiz dabūs jaunu riteni vai vispār kaut ko jaunu, sūda gabals tāds, viņš iegāza zēnam vairākas reizes pa galvu — tie bija smagi sitieni, kas nobūkšķēja ar briesmīgu gaļīgu skaņu, ko Kroseti varēja sadzirdēt pat no vietas, kur sēdēja.

Kroseti savā ziņā bezpalīdzīgi prātoja, vai viņam nevajadzētu iet un iejaukties, kad vīrietis pārstāja sist zēnu un, vēlreiz pasniedzies mašīnā, izvilka no turienes apmēram četrus gadus vecu meiteni. Bērna sejiņa bija koši sarkana un savaikstījusies sāpju un baiļu grimasē. Daļēji sarkanums bija skaidrojams ar asinīm no meitenītes savainotajām lūpām. Viņa locījās kā ķirzaka vīrieša rokās, viņas mugura izliecās. Vīrietis lika bērnam apklust, sacīja, ka viņai tak nesāpot, bet, ja viņa neaizvērsies, tad tiešām izdarīšot kaut ko tādu, par ko viņa varēs kliegt. Kliegšana pārgāja izmisīgos svelpjošos kampienos pēc gaisa, un vīrietis ar meitenīti iesoļoja mājā.

Drīz pēc tam Kroseti dzirdēja, ka diezgan skaļi tiek ieslēgts televizors. Viņš izkāpa no mašīnas un piegāja pie zēna, kas sakņupis gulēja zālē, kur vīrietis viņu bija nogrūdis. Zēns īpatnēji raudāja, lielām mutēm kampjot gaisu un pēc tam ļaujot tam izplūst aizžņaugtos, gandrīz neskanīgos šņukstos. Kroseti, nepievēršot īpašu uzmanību bērnam, pietupās apskatīt velosipēdu. Pēc tam viņš aizgāja, kur uz piemājas ceļa stāvēja remontējamais sedans, izvēlējās dažas uzgriežņu atslēgas un smagas knaibles starp apkārt izsvaidītajiem instrumentiem un ķērās pie bojātā velosipēda. Viņš noņēma priekšējo riteni, iztaisnoja stūri, uzlika kāju uz priekšējās dakšas, lai iztaisnotu arī to, un ar knaiblēm palieca priekšējā riteņa spieķus, līdz tie kaut cik atguva sākotnējo izkārtojumu. Strādājot viņš sajuta sev pievērstu zēna skatienu un dzirdēja, ka bērna šņuksti pierimst un pārvēršas klusās elsās. Viņš pēc acumēra atlieca saliekto riteņa spieķi, ielika riteni atpakaļ dakšā un, apgāzis velosipēdu ar kājām gaisā, to iegrieza. Ritenis ļodzījās, bet brīvi gāja caur asi. Kroseti sacīja: "Saka, ka ritenis ir gluži kā sirds. Ja to saloka, vairs

nevar salabot. Tev vajadzēs jaunu riteni, draugs, tomēr braukt varēsi, ja uz ceļa būsi pret to saudzīgs. Kā tevi sauc?”

“Emerts,” pēc pauzes atteica zēns un noslaucīja seju ar plaukstas otru pusi, izsmērēdams to ar asarām un putekļiem. Bingo, nodomāja Kroseti, vārds uz atklātnītes, un ar interesi bērnu nopētīja. Mazais bija glīts, ja arī nedaudz par vāju, ar patālu izvietotām, saprātīgām zilām acīm un plānām lūpām, kuru ģenētisko izcelsmi Kroseti, šķiet, zināja. Viņa mati bija apcirpti tik īsi, ka bija grūti noteikt to krāsu.

Kroseti sacīja: “Mani sauc Als. Klausies, Emert, vai tu man mazliet nepalīdzētu?”

Zēns vilcinājās, tad pamāja. Kroseti izņēma no aizmugurējās kabatas palielinātu Karolinas Rollijas fotogrāfijas izdruku un atlocīja to zēnam priekšā.

“Vai tu zini, kas ir šīs sievietes?”

Zēns ar plati ieplestām acīm nopētīja fotogrāfiju. “Tā ir mana mamma un mana krustmāte Emīlija. Viņa kādreiz dzīvoja pie mums, bet viņa ir mirusi."

“Tā ir tava mamma?” vaicāja Kroseti, ar pirkstu norādot uz gados jaunāko Rolliju.

“Aha. Viņa aizbēga. Viņš viņu ieslēdza pagrabā, bet viņa izkļuva laukā. Viņa naktī tika ārā, un no rīta viņas tur vairs nebija. Kur viņa aizgāja, mister?”

“Kaut es to zinātu, Emert, tiešām,” izklaidīgi atteica Kroseti. Zēna parādīšanās un šis minējuma apstiprinājums bija licis viņa prātam drudžaini darboties, un vēders no sasprindzinājuma sarāvās čokurā. Sev par kaunu viņš domāja par vienīgo nakti, ko bija pavadījis ar Rolliju, un to, ko viņa bija darījusi un ko, viņaprāt, jutusi, un vai viņa to pašu bija darījusi savam vīram, tam brutālajam vīrietim, mazās, šaurās mājiņas guļamistabā. Viņu sagrāba spēcīga vēlēšanās tikt projām no šīs vietas un arī (lai gan tas būs grūtāk) atbrīvot vietu savā sirdī, ko bija ieņēmusi persona, kuru viņš pazina kā Karo-līnu Rolliju. Kroseti bija žēl bērnu, kas bija palikuši pie tāda tēva, bet tur viņš neko nevarēja darīt. Vēl viens traips Karolinas reputācijā.

Viņš sāka iet projām, un zēns nosauca pakaļ: “Vai tu viņu pazini? Manu mammu?”

“Nē,” atteica Kroseti. “Īstenībā ne.”

Viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca. Zēns ar plandošu fotogrāfiju rokā paskrēja dažus soļus nopakaļ, tad apstājās un izgaisa ceļa putekļos.

Kroseti atrada Makdonaldu, paņēma lielo maku, čipsus un kolu. Viņš

apēda So surogātēdienu un gribēja pasūtīt vēl, bet pārdomāja. Kroseti zināja, ka, būdams nomākts, viņš parasti ēda, un, ja nepiesargāsies, izskatīsies kā Orsons Velss, tikai bez slavenā režisora agrīnajiem panākumiem, kas līdzsvaroja miesas apmērus. Viņš mēģināja nomierināties, bet traucēja apstāklis, ka viņš kaut kur bija pazaudējis karti un atpakaļceļā pāris reižu nogriezās nepareizi.

Kad Kroseti beidzot bija nonācis uz pareizā starpštatu ceļa, viņš prātā apcerēja scenāriju filmai “Karolīna Rollija”; neslikts nosaukums, un varbūt viņš to varēs izmantot bez atļaujas, jo misis Olruda droši vien bija sagudrojusi arī savu vārdu. Labi: nežēlīga bērnība — to var izmantot; pagrabā ieslēgta meitene — šī līnija ar tēvoča seriālajām izvarošanām būs mazliet par traku. Padarīsim tēvoci Loidu par reliģisku fanātiķi, kas grib paglābt māsasmeitu no samaitātās pasaules. Viņš nomirst vai arī viņa izbēg, un te nu viņa ir, septiņpadsmit gadu veca sieviete, kas neko nezina, viņai nav pilnīgi nekādas saskares ar masu kultūru; tā būtu neliela goda izrādīšana Hercoga “Kasparam Hauzeram”. Kāds savāds gadījums saved viņu kopā ar vietējo slavenību, nu, teiksim, tas ir policists, kurš Karolīnu atrada, viņš sievietē iemīlas, viņu savaldzina Karolīnas šķīstība, viņas nevainība, un policists ar viņu apprecas, kam viņa piekrīt, jo ir pilnīgi viena un neko nezina par to, kā darbojas pasaule, un viņi kopā iekārto savu māju. Viņš ir despotisks tips, galu galā policists taču — Kroseti pazina tamlīdzīgas personas starp policistiem —, bet viņa pakļaujas, un tā ir stāsta pirmā daļa.

Tad mēs parādām viņas dzīvi, viņai ir bērni, un viņa sāk tos vest uz vietējo bibliotēku, kur sastop gudru bibliotekāru, un bibliotekārs pievērš viņu mākslai un kultūrai, un tas sievieti apgaismo; un tad notiek ceļojošā grāmatu izstāde, kurā bibliotekārs pierunā viņu piedalīties bez vīra ziņas; varbūt viņi dodas uz Čikāgu (protams, tas tiks uzņemts Toronto), un viņa saprot, ka vēlas gatavot grāmatas, viņa vēlas grāmatas sev visapkārt, bet ko viņa var darīt — viņai ir divi bērni, viņa ir gūstekne; tomēr Karolīna nolemj pa e-pastu pieteikties grāmatu iesiešanas kursos, un viņas vīrs to uzzina un viņu piekauj, un pēc tam kļūst tikai sliktāk un sliktāk; un viņš ieslēdz Karolīnu pagrabā tieši tāpat kā kādreiz tēvocis, viņa izbēg, un tā ir otrā daļa. Tad trešajā daļā viņa dodas uz Ņujorku un... nē, tā nevar, vīrietim sižetā jāparādās ātrāk, tev vajadzēs atainot iepriekšējo dzīvi retrospekcijā: necils kantora darbinieks, varbūt bijušais policists, un viņi sastopas un iemīlas, un viņa pazūd, un...

Kāpēc viņa pazūd? Kroseti nezināja un atklāja, ka nespēj sagudrot iemeslu, kas turklāt būtu ticams. Vai viņa tiek nolaupīta? Nē, pārāk melodramatiski. Vai viņai pavīd izdevība dabūt pietiekami daudz naudas, lai varētu aizvest bērnus no sliktā tēva? Tas būtu jēdzīgāk. Vai viņa aizbēg ar Balstrodu meklēt Šekspīra manuskriptu? Breisgērdla vēstulē bija norāde, Balstrods to atrada, un viņi dodas uz Angliju, kur vieta bija apzīmēta ar X. Simtiem miljonu, bija teikusi Fanija. Tā tam vajadzēja būt, un tagad varonim ir pašam jāatrod norāde un jāuzzina, uz kurieni viņi devušies, un jānotver viņi Anglijā, to arī varētu nofilmēt Kanādā, pareizi, un vel bija jābūt otrā plāna sižetam, vēl kādam, kas meklē manuskriptu, un cietsirdīgais tētis policists arī ir kaut kur tuvumā, un viņi visi satiekas vecā pilī, tumsā, raujot cits citam ārā no rokām portfeli ar manuskriptu; šeit notikumi ar daudziem neīstiem portfeļiem un, protams, neliela atsauce uz “Maltas vanagu”, un vienīgā pēdējās daļas problēma būs varonis un Rollija: vai viņš viņu izglābs vai viņa viņu izglābs, vai viņi izkļūs no pils ar nenovērtējamo manuskriptu, vai arī tas tiks pazaudēts! Vai varbūt cietsirdīgais tētis tiks nogalināts, un viņa atteiksies no vērtīgā manuskripta, lai būtu kopā ar varoni un bērniem...

Kroseti nezināja, ka pabeigs filmu, bet, jo vairāk viņš par to domāja, par krustcelēm starp izdomāto un īstenību, jo skaidrāk saprata, ka viņam jāiegūst kaut kādas priekšrocības pār Šekspīra speciālistu Balstrodu, un labākais veids, kā to izdarīt, bija atklāt šifru, jo ar visu savu kompetenci šīs bija vienīgās zināšanas, kuras Balstrodam nepiemita. Tātad, bez tā, ka viņam bija vairāk jāuzzina par Šekspīru, viņam bija jāatšifre un jāizlasa Breisgērdla spiega vēstules. Tādas bija Kroseti pārdomas garajā braucienā atpakaļ uz pilsētu, kam asumu piešķīra parastās fantāzijas: viņš sastopas ar dusmīgo vīru, viņi cīnās, Kroseti uzvar, viņš atkal atrod Karolīnu, viņš ir sarkastisks, lielisks, izsmalcināts, viņš ir sapratis Karolīnas intrigas un piedod, viņš ar manuskriptu nopelna kaudzi naudas un ienāk kinematogrāfa pasaulē ar filmu, kas nemaz nav pielāgojusies komerciālajām prasībām, tomēr itin visur aizkustina auditorijas sirdis, atbrīvojot no nepieciešamības pēc ilgiem mācekļa gadiem, lētu studentu filmu radīšanas, kalpošanas par izsūtāmo zēnu kādam Holivudas ākstam...

Kroseti Kvīnsā atgriezās ap astoņiem sestdienas vakarā, nekavējoties iekrita gultā, nogulēja divpadsmit stundu no vietas un pamodās, lielākas enerģijas pārpilns, nekā viņam bijusi pa ilgiem laikiem, vīlies, ka ir svētdiena un viņam

būs jāgaida, kamēr varēs kaut ko sākt darīt. Tāpēc Kroseti kopā ar māti aizgāja uz baznīcu, kas Mēriju Pegu ļoti iepriecināja, un pēc tam viņa pagatavoja kolosālas brokastis, ko viņš pateicīgi notiesāja, domājot par izkāmējušajiem bērniem tajā mājā un atklāti juzdamies pateicīgs par savu ģimeni, lai gan zināja, ka tā domāt nepavisam nav stilīgi. Ēzdams viņš pastāstīja mātei kaut ko no tā, ko bija uzzinājis.

“Tātad tie visi bija meli,” viņa sprieda.

“Tas nav obligāti,” sacīja Kroseti, ko vēl aizvien nelaida vaļā paša radītā fantāziju pasaule. “Viņa acīm redzami bija atbēgusi no sliktas dzīves. Daļa no teiktā varētu būt patiesība. Viņa mainīja vietu un dažas detaļas, bet tas tips, kā stāstīja puika, patiešām ieslēdza viņu pagrabā. Viņa varēja būt cietusi no vardarbības bērnībā un nonākusi situācijā, kur atkal valda varmācība.”

“Bet viņa ir precējusies, ko nepapūlējās pieminēt, un viņa ir aizbēgusi, pametot bērnus. Piedod, Alij, bet tas par viņu neko labu neliecina. Viņa būtu varējusi griezties policijā.”

Kroseti strauji piecēlās un aiznesa savu šķīvi un tasīti uz izlietni, un nomazgāja šķindinot, kā jau dusmīgs cilvēks. Viņš sacīja: “Jā, bet mēs tur nebijām. Ne jau visiem ir laimīgas ģimenes kā mums, un policija reizēm pieviļ. Mums nav ne jausmas, ko viņa ir pārdzīvojusi.”

“Labi, Albert,” sacīja Mērija Pega, “nav jādauza trauki, lai pierādītu savu patiesību. Tev ir taisnība, mēs nezinām, ko viņa ir pārdzīvojusi. Es tikai esmu mazliet noraizējusies par tavu aizraušanos ar precetu sievieti, ko tu gandrīz nemaz nepazīsti. Tā šķiet kā apsēstība.”

Kroseti aizgrieza krānu un pagriezās pret māti. “Tā ir apsēstība, mammu. Es gribu viņu atrast un, ja iespējams, palīdzēt. Bet, lai to izdarītu, man jāatšifrē tās vēstules.” Viņš mirkli klusēja. “Un es vēlētos tavu palīdzību.”

“Tā nav problēma, mīļais,” tagad smaidot sacīja māte. “Tas ir labāk nekā garus, garus vakarus minēt krustvārdu mīklas.”

Nakamaiā diena Mērija Pega internētā un pa telefonu, kā arī e-pastā sāka ievākt informāciju par kriptogrāfiju — no sava plašā paziņu loka visas pasaules bibliotēkās. Kroseti piezvanīja uz reto rokrakstu krātuvi Fanijai Dub-rovičai un bija iepriecināts, dzirdot, ka viņa ir atšifrējusi Breisgērdla Džeimsa laika manuskriptu un ievadījusi viņa pēdējās vēstules tekstu savā datorā.

Viņa bija ari nokopējusi šifrētās spiegu vēstules un nosūtījusi oriģinālu tintes un papīra paraugus uz laboratoriju analīzēm. Cik varēja noteikt laboratorija, tas patiesi bija septiņpadsmitā gadsimta dokuments.

“Starp citu, šis Breisgērdla stāsts ir ļoti interesants,” viņa sacīja. “Tas, ja vien nav pamatīgi meli, izraisīs revolūciju akadēmiskajās aprindās. Kaut tu nebūtu bijis tāds muļķis un pārdevis oriģinālu!”

“Es zinu, bet tagad tur neko vairs nevaru darīt,” atteica Kroseti, pūlēdamies, lai balss joprojām skanētu laipni. “Ja atrastu Karolīnu, varbūt izdotos to dabūt atpakaļ. Tikmēr, vai bibliotēku laukā nav paklīdušas kādas baumas? Nav atrasts kāds svarīgs rokraksts?”

“Ne miņas, lai gan es esmu apzvanījusi visus rokrakstu speciālistus. Ja Balstrods mēģina noteikt tā autentiskumu, viņš to dara ļoti klusi.”

“Vai tas nav savādi? Es domāju, ka viņš sasauks preses konferences.”

“Jā, bet viņš ir cilvēks, kas pamatīgi apdedzinājies. Viņš negribēs publiskot savu atradumu, kamēr nebūs pilnīgi par to pārliecināts. Tomēr pasaulē ir tikai daži cilvēki, kuru vārds par šo manuskriptu varētu būt noteicošs. Es esmu runājusi ar viņiem visiem. Dzirdot Balstroda vārdu, viņi smejas, un pēdējā laikā neviens no viņiem par Balstrodu nav neko dzirdējis.”

“Jā, varbūt viņš ir noslēdzies savā slepenajā pilī un vienkārši līksmo. Klausies, vai tu nevarētu pārsūtīt tos dokumentus man pa e-pastu? Es gribu pastrādāt pie šifra.”

“Jā, tūlīt pārsūtīšu. Un es tev aizsūtīšu arī sava drauga Klima telefona numuru. Domāju, ka tev būs vajadzīga palīdzība. Esmu mazliet papētījusi un neizskatās, ka šis šifrs ir vienkāršs.”

Saņēmis e-pastu, Kroseti izdrukāja Breisgērdla vēstules transkriptu, nevis nekavējoties izlasīja to uz ekrāna. Tad viņš pārlasīja vēstuli vairākas reizes, sevišķi pēdējo daļu par spiegošanas misiju, un mēģināja sevi pārāk nezākāt, ka atdevis oriģinālu. Viņš gandrīz izjuta simpātijas pret nelieti Balstrodu — atklājums bija tik milzīgs, ka Kroseti labi varēja novērtēt, kas notika profesora smadzenēs, to ieraugot. Viņš neļāva sev domāt par otru, lielāko trofeju, kā acīmredzot nekavējoties bija darījis Balstrods, nedz domāja arī par Karolīnu un to, kā viņa bija ar šo lietu saistīta. Pārsvarā Kroseti bija vienaldzīgs pret jaunu informāciju, bet viņš spēja ārkārtīgi koncentrēt uzmanību, ja viņu kaut kas ieinteresēja, piemēram, filmu vēsture, temats, kurā viņa zināšanas bija enciklopēdiskas. Tagad viņš šo koncentrēšanos vērsa uz Breisgērdla

šifru un augsto kriptogrāfijas grāmatu kaudzi, ko māte tovakar bija atnesusi mājās no dažādām bibliotēkām.

Nākamās sešas dienas Kroseti nedarīja neko citu, kā vien strādāja, pētīja kriptogrāfiju un ņēmās ap šifru. Svētdien viņš atkal aizgāja uz baznīcu un atklāja, ka neierasti dedzīgi lūdzas par atrisinājumu. Atgriezies mājās, viņš, atkal gatavs ķerties pie darba, devās uz savu istabu, kad māte viņu apturēja. “Atpūties, Alij, ir svētdiena.”

“Nē, es iedomājos vēl kaut ko, gribu to izmēģināt.”

“Dārgumiņ, tu esi paguris. Tavā galvā ir juceklis, un nebūs nekāda labuma, ja tu riņķosi kā vāvere ritenī. Apsēdies, es pagatavošu sviestmaizes, tu dabūsi alu un pastāstīsi man, ko jau esi izdarījis. Tici man, tas palīdzēs.”

Tā nu viņš piespieda sevi apsēsties un ēst grauzdētas siermaizes ar speķi un dzert Bud, un atklāja, ka mātei bijusi taisnība, viņš patiesi sāka mazliet justies kā cilvēks. Kad maltīte bija notiesāta, Mērija Pega apvaicājās: “Nu, cik tālu līdz šim esi ticis? Vai ir kādi rezultāti?”

“Negatīvā nozīmē. Vai tu daudz zini par šifriem?”

“Svētdienas laikraksta spēļu lapas līmenī.”

“Jā, labi, sākumam pietiks. Nu, pats parastākais slepenraksta veids septiņpadsmitajā gadsimtā bija tas, ko viņi sauca par nomenklatoru, kas ir sava veida iešifrēts kods. Tev ir īsa kodētu vārdu vārdnīca, kur “kaste” aizstāj vārdu “armija”, “saspraudes” — “kuģus” utt., un šie vārdi un vēstījuma saist-vārdi tiek šifrēti, izmantojot vienkāršu aizstāšanu ar varbūt nedaudziem sarežģījumiem pēc izvēles. Šeit mums nav nomenklatura. Patiesībā es domāju, ka tas ir šifrs, par kuru Breisgērdls raksta savā vēstulē, tas, ko viņš izgudrojis lordam Danbērtonam. Tā nav arī vienkārša aizstāšana. Es domāju, ka tas ir īsts polialfabētisks šifrs.”

“Ko tas nozīmē?”

“Tas ir mazliet sarežģītāk. Ļauj man tev parādīt dažas lietas.” Viņš aizgāja un atgriezās ar nekārtīgu papīru kaudzīti. “Labi, vienkāršākais šifrs aizstāj vienu burtu ar otru, parasti pārbīdot alfabētu par noteiktu skaitu vietu tā, ka A kļūst par D, un C kļūst par G un tā tālāk. To sauc par Cēzara šifru, jo to it kā esot izgudrojis Jūlijs Cēzars, bet skaidrs, ka to var atšifrēt dažās minūtēs, ja pārzina parasto burtu secību valodā, kurā tas rakstīts.” “PHUĶĻČ TĢĪČ.”

“Tu saprati. Nu, acīmredzot spiegi to zināja, tāpēc viņi izveidoja šifrēšanas

metodes, lai apslēptu burtu secību, izmantojot citu alfabētu katram burtu aizvietojumam šifrētajā tekstā.”

“Tu domā, burtiski citu alfabētu, piemēram, grieķu?”

“Nē, nē, es to domāju, kā šeit.” Viņš izvilka no žūkšņa kādu papīru un nogludināja to uz galda. “Septiņpadsmitajā gadsimtā arhitekts Alberti izgudroja aizstāšanas šifru, kas izmantoja saliktos alfabētus, izkārtotus uz misiņa diskiem, un mazliet vēlāk Francijā matemātiķis, vārdā Blēzs Viženērs, izgudroja tā dēvēto polialfabētisko aizstāšanas šifru, izmantojot divdesmit sešus Cēzara pārbīdītos alfabētus, un es nospriedu, ka tas vai kaut kas līdzīgs varēja būt zināms Breisgērdlam, ja viņš tajā laikā apguva šifrēšanas mākslu. Šeit ir tas, ko dēvē par tabula recta jeb par Viženēra tabulu. Tie ir divdesmit seši alfabēti, cils uz cita, sākot ar parasto A līdz Z alfabētu, un tad katrs nākamais sākas ar vienu burtu pa labi, no В līdz Z plus A, tad no C līdz Z plus A un В un tā tālāk, un parastie alfabēti gar kreiso malu un augšmalu kalpo par rādītājiem.”

“Un kā to lieto, lai slēptu secību?”

“Izmanto atslēgu. Tu izvēlies noteiktu vārdu un uzraksti to tabulas augšpusē, pielīdzinot katru atslēgas burtu katram stabiņam un atkārtojot to, kamēr nonāc līdz alfabēta beigām. Piemēram, izvēlēsimies par atslēgu “MērijPega”. Tajā ir deviņi burti, kas neatkārtojas, tātad laba izvēle.” Viņš vairākas reizes uzrakstīja vārdu ar zīmuli un sacīja: “Tagad mums ir nepieciešams teksts, ko šifrēt.”

“Bēdz, viss ir atklāts,” ierosināja Mērija Pega.

“ 1as vienmēr noder. 1 ātad mēs rakstām tekstu virs atslēgas, piemēram, tā...”

BĒDZVISSIRATKLĀTS

MĒRIJPEGAMĒRIJPEGA

“Un tad, lai šifrētu, mēs ņemam teksta pirmo burtu, kas ir B, un pirmo atslēgas burtu, un tad mēs skatāmies tabulā, uz leju no stabiņa В līdz M rindai, un mēs rakstām burtu, ko atrodam krustpunktā, kas nejauši ir N. Nākamā kombinācija ir Ē no vārda bēdz un Ē no vārda “MērijPega”, tāpēc mums iznāk 1, un nākamais ir D un R, kas dod U. Un tagad mēs redzam, kā tas funkcionē: Z burts saduras ar burtu 1 un rodas Ģ. Bet reizēm, ja šifrējamā tekstā divi burti, kā šajā gadījumā, kad atkārtojas S, tad šifrētajā tekstā to ekvivalenti ir dažādi, tāpēc secības analīze bieži neizdodas. Ļauj man šifrēt mūsu tekstu, lai tu redzi, cik tas ir ātri...”

Kroseti ar šīs metodes palīdzību tiešām veikli nošifrēja tekstu, iegūstot:

BĒDZVISSIR ATKLĀTS NĪUĢHĀZĀĪĢĒĻŠVPAĀ

“Un ievēro, kā dubultais SS vārdā “viss” ari ir nomaskēts,” viņš sacīja. “Tagad ir iegūts kaut kas, ko nevar atšifrēt ar vienkāršu secības analīzi, un trīssimt gadu neviens nevarēja atkodēt šādu šifru, nezinot atslēgas vārdu. Galvenokārt tādēļ arī spiegus spīdzināja.”

“Kā tev izdevās to atšifrēt?”

“Noskaidrojot atslēgas vārda garumu, un to izdara, analizējot atkārtojumus šifrētajā tekstā. To sauc par Kasiska-Kerkhofa metodi. Pietiekami garā vēstījumā vai vēstījumu kopā BĒ atkal sakārtojas pret MĒ un atkal dod NĪ, un vēl ir citi divu vai trīs burtu šabloni, un tad izrēķina attālumu starp atkārtojumiem un izspriež jebkurus kopīgos skaitliskos faktorus. Mūsu piemērā ar deviņu burtu atslēgu pie deviņiem, astoņpadsmit un divdesmit septiņiem atkārtojumus var iegūt ievērojami biežāk nekā, ja tas būtu nejauši. Protams, šodien izmanto statistikas aprēķinus un datoru. Tad, ja zināms, ka mūsu atslēgai ir deviņi burti, tas ir pavisam viegli, jo tas, ko iegūst, ir deviņi vienkārši aizstāšanas alfabēti, kas atvasināti no Viženēra tabulas, un tos var uzzināt ar vienkāršu secības analīzi, lai atkodētu šifra tekstu vai rekonstruētu atslēgas vārdu. Internetā var lejupielādēt speciālas atšifrēšanas programmas, kas to var izdarīt dažās sekundēs.”

“Tad kāpēc tu to neesi atšifrējis?”

Viņš pārvilka ar plaukstu matiem un novaidējās: “Ja es zinātu atslēgas vārdu, tad zinātu, kā to atšifrēt. Šis nav vienkāršs Viženērs.”

“Varbūt arī, ka ir, bet ar ļoti garu atslēgu. Pēc tā, ko tu teici, jo grūtāk būtu noteikt grupas, kas atkārtojas.”

“Taisnība. Problēma ar garām atslēgām ir tā, ka tās viegli aizmirst un grūti nodot citam, ja vēlies atslēgu mainīt. Piemēram, ja šie cilvēki gribētu atslēgu mainīt katru mēnesi, lai būtu droši, ka neviens spiegs to nav atklājis, viņi gribēs kaut ko tādu, ko aģentam varētu pačukstēt tumsā vai arī pilnīgi nevainīgu ziņu. Mūsdienās dara tā, ka aģents saņem tā dēvēto vienreizējo paliktni, kas ir iepriekš izdrukātu segmentu kopa no bezgalīgi garas, pilnīgi nejaušas atslēgas. Aģents šifrē vienu ziņu un tad lapu sadedzina. To nekādi nevar noteikt pat ar ļoti modernu datoru. Bet 1610. gadā tāda veida metode vēl pat nebija izgudrota.”

“Kas vēl?”

“Tas varētu būt režģis, un šajā gadījumā mēs esam piemuļķoti.” Redzot mātes neizpratnes pilno skatienu, Kroseti piebilda: “Kartāna režģis burtiski

ir stingrs papīra gabals ar caurumiem, kuros atklājas ziņa, kad režģi uzliek uz lappuses. Tas pat nav šifrs. Piemēram, pieņem, ka manis uzrakstītais šifrētais teksts ir nejaušs savirknējums, bet uzliekot režģi, var iegūt SALA vai LAPA, vai SPALS...”

“Bet, ja viņi lietotu režģi, šifrētais teksts izskatītos kā parasta vēstule: “Mīļo māmiņ, lieliski pavadu laiku Londonā, nopirku jaunu kamzoli, nomedīju dažus lāčus, vēlos, kaut tu būtu pie manis, mīlu, Diks.” Un režģis atklātu tekstu “bēdz, viss ir atklāts”. Tātad svarīgākais būtu, lai apslēptā ziņa izskatās nevainīga, vai ne?”

Kroseti uzsita pa pieri žestā, kas nozīmēja: kāds es esmu idiots. “Protams. Acīmredzot es jūku prātā. Jebkurā gadījumā esmu nonācis strupceļā — man nav ne jausmas, kurp meklēt tālāk.”

“Es palieku pie sava. Kā jau teicu, tev nepieciešams pārtraukums.”

“Tev taisnība.” Viņš ar abām plaukstām paberzēja seju un vaicāja: “Kas šodien par datumu?”

“14. oktobris. Kāpēc tu vaicā?”

“BAMā22 notiek karībiešu filmu festivāls, un es gribēju paspēt noskatīties “Par cilvēkiem un dieviem”. Varbūt, ja aizmirsīšos jautrā haitiešu vudū, varēšu ķerties klāt šifram no jauna.”

“Tas ir labs plāns, mīļais,” sacīja Mērija Pega.

Kaut kas viņas tonī un sejas izteiksmē lika Kroseti kļūt uzmanīgam. Viņš paskatījās uz māti caur piemiegtām acīm: “Kas par lietu?”

“Nekas, draudziņ, es domāju, ja tev nekas nebūtu iebilstams, varbūt es pati varētu to apskatīties.”

“Ņem, tikai neizmežģī smadzenes!” ar zināmu apmierinājumu noteica Kroseti. “Tā nav krustvārdu mīkla.”

Viņš bija projām vairāk nekā četras stundas, jo pēc filmas saskrējās ar dažiem draugiem, kuri, tāpat kā viņš, vairāk par visu pasaulē mīlēja kino, un, aizgājuši iedzert kafiju, viņi izķidāja filmu gan tehniski, gan mākslinieciski, un Kroseti izbaudīja parasto uzmundrinošo un saistošo sarunu, kas raksturīga šādām entuziastu grupām, izteica pāris labas piezīmes, kā arī dabūja parunāties ar mazu, mērķtiecīgu sievieti, kas uzņēma dokumentālās filmas, un viņi apmainījās ar telefona numuriem. Kroseti pirmo reizi, viņaprāt, pēc

ilgāka laika jutās kā īsts cilvēks. Kopš brīža, kad sākās un beidzās tā lieta ar Rolliju, atstājot īpatnējus emocionālos nosēdumus, bija pagājuši gandrīz divi mēneši. Tā nevarēja būt mīlestība, viņš tagad domāja. Bioloģiska reakcija noteikti, bet, kā bija norādījusi māte, lai tāda reakcija pārveidotos par attiecībām, bija nepieciešama abpusējība un kripatiņa lojalitātes, ko viņš nekādi nebija sagaidījis no Rollijas... tikai tukšumu un to muļķīgo vēstuli, ak, un P.S. — nodod sirsnīgus sveicienus Albertam. Tas vēl aizvien viņu nelaida vaļā, ne tik daudz kā sitiens Kroseti pašcieņai, bet drīzāk kā apvainojums viņa estētiskajām jūtām. '1ās nebija pareizi, viņš nekad nebūtu ierakstījis šādu sižeta pavērsienu scenārijā, un, tā kā Kroseti bija reālistiska tipa autors, viņš uzskatīja, ka reālajā pasaulē tāds notikums nevarēja pastāvēt. Tādas bija Kroseti pārdomas, braucot metro.

Nokļuvis mājās, viņš atrada Mēriju Pegu dzīvojamā istabā, dzerot degvīnu ar savādu vīrieti. Kroseti stāvēja durvīs un vērās savā mātē, kas atturīgi (tā bija drīzāk pārmērīga, aizdomīga atturība, nodomāja Kroseti) iepazīstināja ar vīrieti: tas esot Radeslavs Klims. Sis cilvēks piecēlās, izslejoties ievērojamā augstumā, varbūt sešas collas augstāk par Kroseti, un paspieda roku ar stīvu, vieglu galvas mājienu. Vīrietim bija inteliģenta, ērglim līdzīga seja, ārzemnieka seja, lai gan Kroseti nebūtu varējis pateikt, kāpēc tā nebija amerikāņa seja. Caur brillēm ar apaļiem stiepļu rāmjiem zem liela biezu, sirmu matu cekula, kas virs vīrieša platās pieres spurojās kā centuriona ķiveres pušķis, raudzījās nespodras zilas acis. Viņš bija apmēram tajā pašā vecumā kā Mērija Pega vai mazliet vecāks, un viņam mugurā bija slikti piegriezts rūsgans uzvalks bez kaklasaites; tas bija lēts un uz viņa garā, slaidā stāva izskatījās slikti. Par spīti tam vīrietim bija gandrīz militāra iznesība, it kā viņš uz laiku būtu novilcis savu izcili piegulošo uniformu.

Kroseti apsēdās atzveltnes krēslā, un māte piepildīja viņa glāzi ar ledus aukstu degvīnu, vielu, pēc kuras viņš sajuta nepazīstamu, bet neatliekamu vajadzību. Izdzēris malku, viņš izaicinoši paskatījās uz Mēriju Pegu, kas nomierinoši sacīja: “Misters Klims ir Fanijas draugs. F,s palūdzu viņu atnākt un paskatīties uz tavu šifru. Tā kā tu biji nonācis strupceļā.”

“Aha,” atteica dēls.

“Jā,” teica Klims. “Esmu paskatījies, mazliet papētījis. Kā jau tu nojauti, tas ir polialfabētisks aizstāšanas šifrs, un arī tā ir taisnība, ka šis šifrs nav tik vienkāršs kā Viženēra šifrs. Tas, protams, būtu elementāri.” Viņam bija viegls

akcents, kas Kroseti atgādināja Fanijas runu, viņa izturēšanās bija laipna un pietiekami inteliģenta, lai vismaz daļēji remdētu Kroseti augošo aizvainojumu, “’lād kas tas ir?” Kroseti asi noprasīja.

“Es domāju, ka tā ir mainīgā atslēga,” sacīja Klims. “No kaut kādas grāmatas. Tu saproti, kā tā darbojas? Atslēga ir ļoti gara salīdzinājumā ar šifrējamo tekstu, tāpēc Kasiska-Kerkhofa metode neder.”

“Kaut kas līdzīgs grāmatas kodam?”

“Nē, tas nav viens un tas pats. Grāmatas kods ir kods. Koda teksts ir, teiksim, 14,7,6, un tas nozīmē, ka tu ņem “Pasaules almanahu” vai kaut ko tādu un skaties 14. lappusē uz 7. rindas 6. vārdu. Vai arī var lietot burtus, ja vēlas, piemēram, ceturto burtu, desmito burtu. Mainīgā atslēga izmanto grāmatu, to pašu, bet izmanto grāmatas tekstu kā nepārtraukto atslēgu. Taču tā nav tik droša, kā cilvēki domā.”

“Kāpēc ne? Tas ir tāpat kā vienreizējais paliktnis.”

Klims papurināja galvu. “Ne tā. Vienreizējam paliktnim ir ļoti augsta entropija*, jo burtus izraugās nejauši. Tas ir, ņemot vienu atslēgas burtu, nav ne jausmas, kurš no citiem divdesmit sešiem sekos. Kamēr mainīgajā atslēgā, kas balstās uz jebkuru angļu tekstu, teiksim, ja redz T, kāds noteikti būs nākamais burts?”

“U.”

“Tieši tā. Zema entropija, kā es saku. Lai to atšifrētu, mēs liekam iespējamo šifrējamo tekstu blakus šifrētajam tekstam, kamēr ieraugām kaut ko sakarīgu.” “Ko jūs domājat ar “iespējamo šifrējamo tekstu”?”

“Ak, vārdus, kas vienmēr parādās tekstā. “Bet”, “un”, “šis” un tā tālāk un tā joprojām. Mēs salīdzinām ar šifrēto tekstu un, pieņemsim, atrodam, ka tad, kad skatāmies atpakaļ tabulā, “bet” dod “šana” vai “dama”. Mēs izmantojam norādes, lai atklātu vairāk pazīstamu vārdu atslēgā. Beigu beigās mēs atklājam patieso mainīgās atslēgas avotu, es domāju, grāmatu, no kuras tā ņemta, un šajā gadījumā mēs esam pilnībā atraduši šifru. Tas nav ļoti sarežģīti, bet mums būs nepieciešams dators vai arī liels pulks inteliģentu dāmu.” Šajā vietā viņš pasmaidīja, atsegdams mazus, vietām nodzeltējušus

* Entropija — situācijas nenoteiktības kvantitatīvais mērs. Attiecībā uz datu pārraides sistēmām amerikāņu zinātnieks K. Šenons entropiju definē kā gadījumlieluma nenoteiktības mēru. Entropijas jēdzienu izmanto dažādos informācijas optimālās kodēšanas problēmu pētījumos.

zobus, un viņa brilles iespīdējās. Kroseti radās iespaids, ka Klims savā laikā šādus pulkus ir pārraudzījis.

“Vai ar manējo būs pietiekami?” apvaicājās Kroseti. “Ar manu datoru, nevis maniem dāmu pulkiem.”

“Jā, ja tas būs saslēgts tīklā ar citiem, kas ir izdarāms. Pasaulē ir daudz cilvēku, kam izklaides nolūkā patīk atklāt šifrus, un viņi ļaus aizņemties datorciklus, ko paši neizmanto, piemēram, vēlu naktī, un vienmēr kaut kur ir vēlu naktī. Es to varu nokārtot, ja vēlies. Mēs arī varam priecāties, ka šis ir 1610. gada šifrs.”

“Kāpēc tā?”

“Tāpēc, ka tad bija daudz mazāk drukātu tekstu, ko varēja izmantot kā mainīgās atslēgas tekstu. Patiesībā, spriežot pēc tā, ko tava māte man stāstīja par šiem cilvēkiem, es uzdrošinātos sacīt, ka teksts gandrīz pavisam noteikti ir angļu Bībele. Nu, vai sākam?”

“Tagad?”

“Jā. Vai ir kādi iebildumi?”

“Nu, ir visai vēls,” sacīja Kroseti.

“Nav svarīgi. Es guļu ļoti maz.”

Mērija Pega pavēstīja: “Es piedāvāju Radislavam Patijas veco istabu.”

Kroseti iztukšoja savu degvīnu un apslāpēja parastos drebuļus. Viņš piecēlās un sacīja: “I^ibi, šķiet, ka tu visu esi noorganizējusi, mammu. Droši vien es vienkārši iešu gulēt.”

No rīta Kroseti pamodās nevis no modinātāja zvana, bet mundra klauvējiena pie durvīm un no tā, ka māte enerģiski sapurināja viņa plecu. Viņš samirkšķināja acis. “Kas notiek?”

“Tev jāizlasa šis.” Viņa pavicināja uz Kroseti pusi New York Times un atvēra lappuses, kas bija veltītas vietējai noziedzībai, korupcijai un slavenībām.

KOLUMBIIAS FAKULTĀTES VIESNĪCĀ ATRASTS NOSLEPKAVOTS ANGĻU PROFESORS

Virsraksts viņam lika pilnībā pamosties. Kroseti izberzēja miegu no acīm un izlasīja rakstu, pēc tam pārlasīja to vēlreiz. Raksts bija īss, policijas informācija kā parasti — skopa, bet reportieris bija izmantojis vārdu “spīdzināšana”, un ar to pietika, lai Kroseti vēderā sāktu kņudēt.

“Zvani Patijai,” viņš sacīja.

“Jau piezvanīju,” atteica Mērija Pega, “bet bija ieslēgts automātiskais atbildētājs. Viņa atzvanīs. Ko tu domā?”

“Tas neizskatās neko labi. Viņš pazūd tūlīt pēc tam, kad es viņam pārdodu manuskriptu, iespējams, pāris mēnešus atrodas Anglijā, varbūt ar Karolīnu, varbūt ne, un tad atgriežas šeit un kāds viņu nospīdzina līdz nāvei. Varbūt lugas rokraksts tiešām pastāv, un viņam izdevās noskaidrot, kur tas atrodas, tad kāds uzzināja, ka viņš zina, un spīdzināja, lai Balstrods to pateiktu viņam.” “Albert, tas ir kino. īstajā dzīvē ar angļu profesoriem tā nenotiek.”

“Tad kāpēc viņu spīdzināja un nogalināja? Ne jau bankomāta paroles dēļ.” “Varbūt kārtējā piesmietā puikas māte viņam atriebās. No tā, ko zinām par Balstroda raksturu, viņš varēja būt iejaukts jebkādā netīra darījumā.” “Mammu, tici man, kino vai nē, tieši tas notika. Man jāceļas.”

Tas bija signāls mātei iziet, un viņa aizgāja. Dušā Kroseti atklāja, ka viņa domas atgriežas pie Rollijas, viņa filmas sižeta un iespējas, ka viņa varētu būt patiesā ļaundare, Mērijas Astoras tēlotā Brigida O’Šonesija “Maltas vanagā”. Viņa mātei nebija taisnība. Ne tikai dzīve bija kā kino, kino bija tas, kāpēc dzīve bija tāda, kāda ta bija. Kino mācīja cilvēkiem, kā izturēties, ka būt vīrietim, kā būt sievietei, kas ir smieklīgs un kas ir briesmīgs. Cilvēkiem, kas to radīja, nebija par to ne jausmas, viņi tikai mēģināja nopelnīt naudu, tā tas bija.

Un te viņi bija “Vanagā”, viņa nākamajā mīļākajā filmā pēc “Ķīniešu kvartāla”, kas būtībā bija tās pašas filmas radīšana no jauna, tikai šoreiz tā bija pielāgota septiņdesmitajiem gadiem; un kāpēc viņam patika filmas par sliktajām meitenēm? Dabiski, “Bonija un Klaids” un “Nikita”, un dučiem citu. Kroseti prātoja, diez kādu lomu tēlo viņš, mirušo Mailsu Ārčeru vai mirušo jūras kapteini notikumos pirms filmas galvenā sižeta, vai Scmu Speidu. Tu nogalināji Mailsu un par to tu iesi pār bortu. Un es ceru, ka viņi tevi nepakārs aiz tava daiļā kakla. ]ā, eņģeli, es domāju pārmest tevi pār bortu. Viņš zināja gandrīz visu scenāriju no galvas un tagad ar šiem vārdiem un Bogarta šņācošo šļupstu uzrunāja dušas uzgali un prātoja, vai viņš spētu pārmest Karolīnu Rolliju pār bortu, ja viņa patiešām palīdzējusi nogalināt Balstrodu. Vai varbūt viņš būs viņas glābiņš? Tikai iedomājoties to, Kroseti sirds sāka strauji auļot. Viņš nogrieza mazliet zemāku ūdens temperatūru un ļāva tam tecēt uz sakarsušās sejas.

PIRMĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE


Mans kungs, tagad ir pagājušas divas nedēļas un dažas dienas, kopš es pametu Jūsu māju, un mani panākumi, kā Šeit pastāstīšu, ir bijuši mainīgi. Piektdien es kopā ar misteru Velsu pametu savas naktsmājas pie Vaina BiŠopsgeitā. Velss visu šo laiku ir turējies kopā ar mani, un tas ir bijis sāpīgs pārbaudījums, jo viņš ir ģeķīgs tips un biež.i vien ar saviem mājieniem un plātīšanos bārā apdraudēja mūsu pasākuma drošību. Man bieži vajadzēja nogādāt viņu mūsu kambarī ar sišanu un draudiem, bet, kad viņš ir skaidrā, tad ir zaķapastala un ar piespiešanu dara, kā viņam likts. Kamēr nav apdzēries, viņš man ir samācījis visādus katoļu trikus un sakāmos, kā viņi dara savās misēs un māņticīgajās izrādēs, tāpēc vajadzības gadījumā es varu būt kā viens no viņiem.

No iemītniekiem šeit lielākā daļa ir vēršu dzinēji un daži aktieri, no pēdējiem daļa ir pa pusei katoļi un pārējie vienkārši sasodīti ateisti, starp viņiem reti gadās kristīgs cilvēks. Tā mēs soļojam lejup pa Bišopsgeitu, un viņš ir bāls un nosvīdis no spirtotā un grib apstāties te un tur, lai iedzertu vēl, bet es viņam neļauju, sakot, neaizmirsti par mūsu darīšanām, mister Vels, un redzu, ka viņa sejā skaidri atspoguļojas bailes. Tā mēs ierodamies “Gulbī” uz Līdenholas ielas, kur, kā viņš saka, bieži apgrozās V. Š. Misters Velss saka, ka V. Š. paradums, kad viņš netiek mielots kādā lielā namā, esot īrēt istabas dažādās vietās. Agrāk viņš mitinājās netālu no Silverstrītas, bet vairs ne, un iepriekš viņš bieži apmeklēja Globu un Melno brāļu teātri, bet tagad, kad kļuvis bagāts, viņš izvairās no šiem zaņķiem, savedējs tāds. “Gulbī” ir lēta kompānija, draņķīgi aktieri, kāršu spēlmaņi un citi klaidoņi, un Velsam, kas prasa krodziniekam, tiek sacīts, ka misters V. S. ir augšstāvā savā īrētajā kambarī; viņa paradums, šķiet, no rītiem ir gulēt tur ar saviem papīriem. Tā Velss tik tiešām uzsūta augšā meiču, lai pasaka, ka viņu apciemot ieradies radinieks, kas esmu es. Drīz viņš ienāk istabā, vīrietis ar šķidru bārdu, vidēja auguma, kailu pakausi, mazliet patukls, ģērbies labā kamzolī bāli dzeltenpelēkā

krāsā, un viņš izskatās pēc tirgoņa. Misters Velss mūs iepazīstina, Vil Šekspur, šis ir jūsu brālēns no Vorikas Diks Breisgērdls.

Tad viņš saka, ka droši vien mēs pa manas mātes līniju esam brālēni, jo Vorikšīrā tāds vārds nav dzirdēts, un es saku, jā, mana māte bija dzimusi Ardēna. To dzirdot, viņš smaida un papliķē man pa muguru, un ved inani pie galda, un uzsauc manam priekam, un krogus puika atnes mums alu, bet misters Velss pieprasa vīnu, lai gan viņam neviens nav vaicājis, un piesauc dažus blēžus, ko pazīst, un slampas un cienā viņus no sava trūcīgā vīna. Tagad V. $. uzrunā mani tieši, bet es nespēju izšķirt pat vārdu no trijiem, ko viņš saka, tik savāds ir viņa akcents, to redzot, viņš apklust un saka, ka es neesmu uzaudzis Vorikā, un es atbildu, nē, esmu dzimis Londonā un jaunību pavadījis Tičfildā, un viņš saka, ka esot bieži bijis Tičfīldā, apciemojot savu Sauthemptonas kungu, un to viņš saka skaidrā Hempšīras balsī, kas varētu piederēt manam tēvocim Metjū, tā mani ļoti pārsteidzot. Bet vēlāk es padomāju, ka viņš ir bijis aktieris, tā ir viņa māksla mērkaķo-lies pakaļ jebkura cilvēka balsij.

Pēc tam mēs runājām par mūsu ģimenēm, un es atklāju, ka viņa māte savā laikā cēlusies no sera Valtera Ardēna no Parkholas, tāpat kā manējā, bet viņš nācis no Tomasa, šī džentlmeņa vecākā dēla, nevis Ričarda kā es, un tas viņu ļoti apmierina, un es pastāstu, kā mans vecvectēvs tika pakārts par to, ka bija katolis, bet viņi teica, ka par nodevību, un viņš drūmi paskatās uz mani, sakot, jā, manam tēvocim vecās karalienes laikā izgāja tāpat. Tā nu mēs runājamies tālāk, viņš prasa, lai stāstu savu dzīvesstāstu, un es viņam pastāstu visai daudz patiesības par savu dzīvi zēna gados un kad biju māceklis dzelzslietuvē, un par lieliskajiem lielgabaliem un holandiešu kariem; es nekad neesmu sastapis cilvēku, kas tik uzmanīgi klausītos otrā, jo pārsvarā cilvēki mīl stāstīt par sevi un krāso sevi skaistākās krāsās nekā dzīvē, bet viņš ne. Tāpēc es runāju patiesību, jo misters Pigots teica, ja stāstīsi lielus melus, nodrošini tos ar tūkstoš patiesiem stāstiem, tā, lai tie paiet nemanīti viņu vidū. Ap šo laiku misters Velss ir izdzēris jau kādu pinti vislabākā vīna un ir pagalam piedzēries, un sāk sunīt V. Š., sakot, ka viņam nav bijis darba šīs daudzās nedēļas, jo mazāk talantīgi aktieri esot izmantoti viņa vietā, un V. S. saka, nē, vai misters Bērbedžs daudzas reizes nav tevi brīdinājis? Ja tu ierodies teātrī tik pilns ar vīnu kā mārks, tā ka klūpi un jauc tekstu, tu pazaudēsi savu vietu, un to tu esi izdarījis, un tu patiešām esi pazaudējis vietu, kā bija solīts, un es neko nevaru tavā labā darīt, bet te tev ir puseņģelis*, jo tu reiz biji * Maza zelta monēta, agrāk bija apgrozībā Anglijā.

labs Porcija23. Tomēr misters Velss nosmādē monētu, saka, tu iedomīgais mēsls, es parūpēšos, lai tevi pakar kā nabagu, un tagad tev ir izlikti slazdi, un tad es iesperu viņam pa potīti, un viņš iekliedzas un izrauj ieroci vai mēģina to darīt, un es iesitu viņam pa galvu ar akmeni, un viņš, asinīm noplūdis, nokrīt zemē. Tagad draugi, ko viņš tikko ir ieguvis, sāk ar mani kauties, un es pieceļos, lai izvilktu ieroci, bet V. Š. uzsauc vīnu un safrāna kūkas visiem un runā tik jauki un jokodamies ar šiem salašņām, ka tie nomierinās, un viņš liek krogusmeitai un kroguspuisim aiznest misteru Velsu un noguldīt uz sola un samaksā par visu, un tad viņš ved mani prom no tās vietas, sakot, iesim prom uz klusāku māju, jo es gribu runāt tālāk ar tevi.

Tā mēs ejam tālāk pa Bišopsgeitu, tad pa Kornvolu un Vestčīpu uz Pāvila baznīcas pusi, un atkal viņš izvaicā mani par manu dzīvi, un es daru, ko varu, atceroties daudz no tā, ko esmu aizmirsis, un, kad stāstu, kā pēdējā laikā biju kontrabandists, viņš apstājas un liek man pateikt vēlreiz šo vārdu, ko zvēr, ka nekad nav dzirdējis, un tajā brīdī raksta ar zīmuli mazā grāmatiņā, ko nēsā līdzi, un šķiet tik apmierināts, ka kad būtu ceļā atradis šiliņu. Ierodamies pie izkārtnes “Nāriņa” Piektdienas ielā netālu no Pāvila baznīcas, un tur ir daudzi, kas pazīst V. Š. un sirsnīgi viņu sveicina, un, ar vislielāko cieņu apsveicinājies ar visiem, viņš aizved mani stūrī pie uguns, kas, manuprāt, ir viņa iemīļotā vieta: jo kroguspuika atnes viņam mazo alu nemaz nevaicājot un arī viskiju man, un viņš uzstāj atkal, lai es stāstu par savu dzīvi, sevišķi jūrā; un izdzirdējis, ka biju uz “Jūras piedzīvojuma” un cietu avāriju pie Bermudu salām, viņš kļūst ļoti satraukts, un viņa sejā spīd prieks, un viņš ņem atkal savu mazo grāmatiņu un, kamēr es runāju, daudz tajā pieraksta. Viņš grib uzzināt par karībiešiem, to raksturu un tradīcijām, vai viņi ēd cilvēka miesu, un es apzvēru, ka sava dzīvē ne reizi neesmu sastapis karī-bieti, ka Bermudas neviena nav; bet es daudz runāju par to, kā mēs būvējām kuģus un izbēgām no tās salas cietuma, un droši aizkuģojām uz Virdžīniju, un par indiāņiem, par ko tur dzīvojošie angļi saka, ka viņi tik tiešām ēd cilvēka miesu un ir neganti mežoņi. Viņš saka, ka esot lasījis par to, bet ka labāk esot dzirdēt no tāda, kas tur bijis, un atkal izprašņā mani par kuģa avāriju: kā jūrnieki izturējušies un kā uzvedušies dižciltīgie pasažieri, vai viņi vaimanājuši un raudājuši bailēs no briesmām, un es pastāstu viņam, kā mūsu bocmanis lādēja gubernatoru Tomasu Geitsu, kad tas parādījās uz klāja vētras vidū, un ar virves galu nodzina viņu lejā pa lūku, uz ko admirālis kliedza, ka viņu vajadzētu nopērt, bet tas viņam gāja secen, jo kuģis drīz vien uzsēdās uz klints.

Tagad, kad izklāstu šo notikumu, V. $. uzsauc kādam, kas ienāca vai jau tur bija: nāc un paklausies šo stāstu, šis ir mans brālēns, kas ir pabijis ļaunajā pasaulē un cietis kuģa avārijā. Drīz vien mums apkārt sēž un stāv laba sabiedrība. Daži man netic, domādami, ka mans stāsts ir tikai meli, no tiem, ko stāsta jūrnieki, tomēr V. Š. viņus uzrunā, sakot, nē, vīrs runā taisnību, jo te nav pūķu un briesmoņu, ne arī ūdens š|ācēju, ne kādas citas fantastiskas būtnes, bet tikai tādas briesmas, ar kādām kuģi sastopas savos ceļojumos, turklāt, viņš saka, es esmu lasījis ziņojumu par pašu avāriju, par kuru viņš runā, un tas sakrīt visos sīkumos.

Tā es tieku attaisnots visu sanākušo priekšā. Pēc tam, kad savu stāstu esmu izstāstījis, viņi sasēžas un runājas, un tādas runas es vēl nekad neesmu dzirdējis, bet tās ir grūti atcerēties, jo tā ir vairāk tāda kacēšanās, kas neturas prātā. Vismaz ne manā prātā. Runas ir ļoti piedauzīgas, visas zobgalības un rupjības, bet apslēptas citā un nevainīgā runā, un viņi neizsaka nevienu sliktu vārdu, bet cits to vārdu sagroza pēc patikas, un tā atkal un atkal, tā ka es nekad nezinu, ko viņi ir domājuši. To viņi sauc par asprātību, un viens no viņiem, misters Džonsons, var parādīt asprātību latīņu un grieķu valodā, un to arī dara, bet maz ir tādu, kas saprot, ko viņš saka, bet tik un tā smejas un dēvē viņu par garlaicīgu pedantu. Viņš ir vēl viens nejauko lugu rakstītājs, ko šie salašņas uzskata par dižu un tikai par otro aiz V. izņemot viņa paša rēķinus. Es viņu uzskatu par lepnu, augstprātīgu cilvēku un nelabojamu katoli, un viņš daudz sūdzas par reformēto ticību un sludinātājiem. V. S. tagad lielās ar mani, ka es esmu bijis Flandrijā, kur cīnījos ar Donu Spānieti, un misters Džonsons saka, ka viņš arī tur bijis, un pamatīgi izprašņā mani, kādās kaujās un aplenkumos esmu piedalījies, kāda komandiera vadībā un kad. Tā nu es viņam atbildu, bet, kad viņš uzzina, ka esmu bijis pie lielgabaliem, tad saka, phē, tas nav karavīra darbs, bet tikai stiepšana un padošana, un stāsta, kā viņš cilājis savu pīķi pie Flušingas un Zutfenas, un kļūst skaidrs, ka tas ir stāsts, ko viņi iepriekš dzirdējuši, un visi viņu izsmej un asprātīgi apspēlē viņa pīķi, sakot, ka viņš ar to dūris vairāk Flandrijas meičām nekā spāniešiem, ar ko, manuprāt, viņi domāja Džonsona locekli. V. S. galvenokārt klausās, bet, kad viņš runā, visi pievērš viņam uzmanību. Tā misters Džonsons plātījās ar savu asprātību, lielākoties izmantojot daudzus latīņu teicienus un arī daudz dzerdams, un apēda gaļas pīrāgu, un vienā brīdī pacēla cisku un palaida lielu vēju, par ko V. Š. tajā brīdī saka, klausieties, tā runā humanitāro zinātņu bakalaurs, klausieties uzmanīgi un mācieties, un visi smejas, pat misters Džonsons. Bet es to joku nesaprotu.

Tā paiet stundas, kamēr ārā paliek gandrīz tumšs, un V. Š. man saka, Dik, man ir darīšanas Melno brāļu teātri, nāc man līdzi, jo es gribu parunāt ar tevi vēl personīgi. 'I ā es eju ar viņu, un viņš prasa, ko es tagad darīšot ar savu amatu, vai iešu atpakaļ jūrā. Es saku, nē, esmu beidzis ar to, kad esmu tik briesmīgi avarējis, vairs neceļošu, nedz arī mani vairs saista kari, bet gribu kādu vietu, kur būtu drošs par savu iztikšanu un gultu naktīs, un pelnīšu naudu, jo man padomā kādu dienu apprecēties. Viņš prasa, ko es vēl varot darīt, lai nopelnītu dienišķo maizi bez kara un kontrabandas, un lielgabalu liešanas? Es saku, ka esmu gudrs skaitļos un varētu atrast darbu kā zemju pārvaldnieks, un sameklēt sev kungu. Bet tad mēs nonākam līdz teātrim, pēc tam, kad luga ir nospēlēta, un skatītāji vēl aizvien nāk ārā, daudzi bagāti ģērbušies kažokādās un brokātā, bet arī daudzi vienkārša izskata, un mums jāspiežas cauri salašņu, nesēju, zirgu, kalpu, zirgu puišu un citu pūlim, kas gaida. Tā mēs izspraucamies cauri lielai istabai ar degošām svecēm, bet viens jau tās dzēš nost, un nonākam mazā istabā aiz skatuves, kur ir daži cilvēki, viens viss ģērbies melnā samtā, kas ir ļoti smalks, un uz viņa sejas vēl aizvien ir krāsa, un divi pārējie nepārprotami ir tirgotāji un viens ir tāds kā rakstvedis, un divi drukni vīri, bruņojušies ar āķiem, un no šiem vienam nebija ausu, bet otram bija tikai viena acs. Pirmais, vārdā Diks Bērbedžs, aktieris, Džons Hemings, akcionārs aktieru trupā, Henrijs Vatkinss, viens no šī nama akcionāriem, Nikolass Pasijs, kas glabāja “Karaļa vīru” trupas naudas maku un grāmatvedības papīrus. Speids un Vjats ir abi ieroču vīri, Speidam ir viena acs. Izņemot pēdējo pāri, visi stāv un ķildojas, saucot cits citu par blēžiem, krāpniekiem u.c.

V. Š„ ienākot viņu vidū, vaicā, kas satrauc džentlmeņus, kas par lietu? Un stāsts ir par naudu, ko izmaksā katru vakaru. Aktieru akcionāriem jādabū tāda daļa, namsaimnieku akcionāriem vēl tāda un dažādi honorāri no vakara ieņēmumiem, dažādi aprēķināti. Misteram Pasijam ir grāmata, kurā visas naudas ir ierakstītas, tomēr es ieskatījies redzu, ka tas ir slikti izdarīts, pa vecai modei, it kā viņš būtu kāds sīks zivju tirgonis un nevis liela uzņēmuma kā šis teātris rakstvedis, jo grēcīgums nes lielu peļņu. V. Š. saka, labo mister Pasij, savāc savu tāfeli un ej, un mēs paši redzēsim, kā aprēķini tiek izdarīti mūsu acu priekšā, vai mēs visi neesam godīgi cilvēki, kas var sadalīt skaitļus pēc labākās sirdsapziņas, un visiem par šo joku bija jāpasmaida, un misters Pasijs devās projām. Tagad es

vaicāju, kāda ir katra daļa un kā tā tiek aprēķināta, un es izpētu aprēķinu grāmatu, kas stāv atvērta vaļā, un rūpīgi aplūkoju ķeburus, ko savelk, kad izmanto skaitāmos kauliņus un tāfeli, lai paturētu prātā savus aprēķinus, un redzu, kur viņi» ir kļūdījies. Misters Pasijs neatgriežas, misters Bērbedžs sauc, lai Speids viņu atved, un, kamēr viņš ir projām, es paņemu savu zīmuli un sarēķinu vajadzīgās summas, un sadalu tās daļās. Tā atgriežas Speids ar misteru Pasiju viņa uzraudzībā, un viņš nes savu tāfeli, un skaitāmie kauliņi krīt laukā viņam no piedurknēm; viņš bijis iedzert un tagad ir pārāk apreibis, lai kaut ko saprastu no saviem papīriem, no kuriem tāpat neviens neko nesaprastu, pat skaidra būdams. Es tad ierunājos par lietu un parādu viņiem aprēķinus pēc savas metodes. Kas viņiem ir brīnums, un es redzu, ka V. $. man uzsmaida: jo viņš ciena gudrību jebkurā lietā. Tālāk es saku, džentlmeņi, ir velti strīdēties par to, kurš kādu summu saņem, jo ar šiem aprēķiniem nav nekādu iespēju pateikt, kādi ir jūsu ienākumi. Tālāk, lai gan es nesaku neko par šo džentlmeni, kuru es jebkurā gadījumā nepazīstu, tomēr tā, kā lietas izskatās pašreiz, jebkurš jūs var aplaupīt, ja vien vēlas, un jūs par to nezināsiet. Ir tā, it kā jūs būtu staigājuši ar klapēm uz acīm pa Šorediču pusnaktī ar pilniem makiem rokās un cerētu, ka tos kāds nepaķers. Vēl mazliet runu un tika nolemts, ka jānolīgst mani, lai es pārrēķinu grāmatvedības lietas itāļu stilā ar dubultierakstiem un esmu atbildīgs par ienākumu sadalīšanu atbilstoši daļām; šeit V. Š. sacīja, ka viņš galvojot par mani, jo es esot viņa brālēns.

Pēc tam V. $., kā jau iepriekš teicu, ļoti jautri aizved mani ar saviem draugiem vakariņās uz “Nāriņu” un vēlāk gulēt kambaros netālā mājā, ko viņš īrē blakus Melnajiem brāļiem, un, kamēr esmu kopā ar viņiem, es skaļi iesmējos, un viņš vaicā, kāpēc, un es saku, tu domāji pirdienu bakalaurs, jo viņš toreiz palaida vēju. Viņš pasmaidīja un sacīja, ar tavu apķērību mēs padarīsim tevi par asprāti, Dik, kādu dienu tu aptversi joku acumirklī, nevis dažas dienas vēlāk. Pēc tam es liekos gultā un domāju, ka esmu labi pastrādājis, jo atrodos pašā šo nelietīgo ļaundaru midzenī, un domāju, ka tas ļoti labi pavirzīs uz priekšu mūsu pasākumu. Ar visu cieņu un manu necilo uzdevumu Jums, Jūsu Augstība, un lai Dievs Jūs sargā un svētī mūsu ieceri, no Londonas, šo piektdienu, 1610. gada 10. janvārī, Ričards Breisgērdls.

11

Kāds, domāju Pols Gudmcns, reiz teicis, ka muļķība ir indivīda aizsardzības paņēmiens, un tai ir mazs sakars ar prātu, viens iemesls, kāpēc tā saucamie labākie un spožākie noveda mūs līdz Vjetnamai un kāpēc cilvēki, kas ir pieliekami gudri, lai uzkrātu lielas bagātības, turpina darīt lietas, kuru dēļ viņi dabū lielus termiņus cietumā. Mit der Dummheit kāmpfen Gotter selbst ver-gebens, kā, citējot Šilleru, esot teikusi mana vecāmāte no mātes puses: pret muļķību paši dievi velti cīnās. Jebkurā gadījumā bija muļķīgi stāstīt manam dēlam un pēc tam sievai par gangsteriem — nē, pagaidiet, muļķības kalngals bija nekavējoties neatdot Breisgērdla manuskriptu, pēc kā nevienam gangsterim vairs nebūtu nekādas intereses ne par mani, ne par manu ģimeni.

Kā jau teicu, Amēlija parasti izskatās pēc svētās, bet, tāpat kā mūsu Kungs, sastopoties ar liekulību vai netaisnību, viņa ir spējīga uz tādām dusmām, kuru pietiktu, lai novīstu vīģes koks. Pēc tam, kad sieva bija izdabūjusi no manis visu stāstu — mazus atbaidošus izvilkumus, sajauktus ar veltīgiem meliem, — tās nāca pār manu galvu pilnā apjomā, ka pat viņas nevainojami brīvā angļu valoda, apvainojot manas prāta spējas, bija izsmelta, un viņai vajadzēja pāriet uz vācu mēli: saudumm, schwachsinnig, verblodet, ver-korkst, vertrottelt, voll abgedreht un dumm wie die Nacht finster seiti ir tikai daži piemēri no viņas izvēlētās leksikas. Vācu valoda ir bagāta ar šādiem lamu vārdiem, un tie bieži pildīja gaisu manās bērnības mājās. “Tik dumjš, cik nakts ir tumša” patiesībā bija viens no Mutti iemīļotajiem teicieniem. Visbeidzot atskanēja: du kotzt mich an, kas ir visai vulgārs teiciens un tiešā tulkojumā nozīmē: “Tu liec man pirst.” Ar to es biju laukā uz ielas. Brāzienu biju saņēmis tikpat kā klusēdams, apzinādamies gandrīz slimīgo gandarījumu par to, ka beidzot esmu licis “pārsprāgt” savas laulātās draudzenes svētajai pacietībai. Es piezvanīju Rašidam, viņš ieradās dažu minūšu laikā, izkāpa, lai

atvērtu man durvis (par ko Omāram biju teicis nepūlēties), un ievēroju, ka viņš lūkojas augšup. Ari es paskatījos uz augšu, un tajā brīdi no Amēlijas mājas augšējā stāva nāca lejup Paphiopedilum hanoiensis, gandrīz trāpot manai mašīnai un sašķaidot uz ielas jauno podu. Biju izraisījis viņā gan dusmas, gan agresivitāti — labs vakara darbiņš un vēl viena iemaksa maniem apartamentiem ellē.

Tā, kā vēlāk izrādījās, bija vakara labākā daļa. Pēc tam, kad Rašids bija izlaidis mani no mašīnas un es iebāzu atslēgu parādes durvīs, tās pašas plaši atdarījās, pirms man radās iespēja pagriezt atslēgu. Kāds bija iebāzis slēdzenē gabalu līmlentes. Man sirds sakāpa mutē, un es metos augšā pa kāpnēm. Durvis uz manu bēniņu dzīvokli stāvēja plaši vaļā. Iekšpusē, šaurā gaitenī, kas ved uz guļamistabām, es atradu Omāru. Viņš tupēja četrrāpus un it kā pētīja koši sarkanu ovālu uz nospodrinātās ozolkoka grīdas, jo no ievainojuma viņa skūtajā pakausī abpus sejai tecēja asinis. Es viņu pacēlu un, apsēdinājis atzveltnes krēslā, virtuvē sameklēju tīru trauku dvieli, bļodu ar ūdeni un maisu ar ledu. Kad brūce bija apmazgāta un asiņošana apturēta, noprasīju viņam, kas notika. Atceros, ka, tā sēžot un klausoties Omāra neskaidrajā murmināšanā — pirmām kārtām jau arābiski —, jutu nedabīgu mieru, ko atceros vēl no dienām, kad armijā biju mediķis un kad ievainotie lielā skaita tika izkrauti no kara helikopteriem pēc apšaudes: pirmajā mirklī gribējās kliegt un skriet projām, bet to nomainīja nedabīgais miers, kas ļāva strādāt pie sakropļotajiem puišiem. Tagad es gribēju izmisumā pārmeklēt dzīvokli, lai noskaidrotu, kas noticis ar Mirandu, bet piespiedu sevi sēdēt, vaicāt un klausīties. Necik daudz jau nebija, ko stāstīt. Viņš bija dzirdējis sievietes kliedzienu un smagu būkšķi, un izskrējis no dzīvojamās istabas, kur kabeļtelevīzijā skatījies ziņas. Tas ir viss, ko Omārs atcerējās. Viņš nevienu nebija redzējis. Miranda, protams, bija pazudusi, tāpat kā Breisgērdla manuskripta oriģināls.

Sameklēju makā izmeklētāja Mūrēja vizītkarti, piezvanīju viņam un atstāju steidzamu ziņu, pēc tam piezvanīju uz 911. Pēc tam mums bija savdabīga haotiska saskarsme ar daudziem svešiniekiem, tāda, ko parasti nerāda televīzijas drāmās par noziegumiem un avārijām, bet kas reālajā dzīvē izstiepjas daudzās bezcerīgās stundās. Ātrās palīdzības ārsti aiznesa Omāru, lai gan viņš uzstāja, ka lejā pa kāpnēm kāps pats, un es izklaidēju policiju, vispirms pāris uniformās ģērbtus virsniekus un tad pāris izmeklētājus, Simonu

un Harisu. Viņi nopētīja mana dzīvokļa parādes durvis un paziņoja, ka slēdzenei redzamas ielaušanās pazīmes, kas visu lielu padara nopietnāku, liecinot, ka tā nav tikai ģimenes lieta, kā, manuprāt, viņi bija iedomājušies, kad ieradās — asiņojošs vīrietis, pazudusi sieviete, bagāti cilvēki, neveselīgi sakari... Tomēr viņi nespēja atturēties no aizkaitinājuma balsīs. Hs iztēlojos, ka izmeklētāji pūlas izdomāt kādu atjautīgu piezīmi, līdzīgu tām, kādas scenāriju autori mēdza ielikt Džerija Orbaha mutē vecajā "Likumā un kārtībā”. Viņi gribēja zināt, kas ir Omārs un no kurienes viņš nācis, un kādas bijušas viņa attiecības ar pazudušo sievieti, un tad vēl vajadzēja paskaidrot, kāpēc Omāram bija pistole un manas domas par draudiem Kellogas jaunkundzei, un kas bija noticis uz ielas ar it kā krievu bandītiem. Kellogas jaunkundze bija apmetusies šeit pie jums? Kāpēc viņa nedzīvoja viesnīcā? Vai viņa bija jūsu mīļākā, mister Miškin?

Nē, nebija, nē, es nezināju, kāpēc kāds būtu gribējis viņu aizvest, viņi gribēja vienīgi manuskriptu. Kāpēc viņi gribēja manuskriptu, mister Miškin? Vai tas bija ļoti vērtīgs? Ne manuskripts kā tāds, bet daži domāja, ka tajā ir norādes uz kaut ko ļoti vērtīgu. Ak, kā apslēpto dārgumu karte? Tad sākās neticīga galvas grozīšana un smīnēšana. Šajā brīdī es teicu apmēram tā: “Jūs varat smīnēt, cik uziet, bet, lai noskaidrotu šā priekšmeta atrašanās vietu, vīrietis ir nomocīts līdz nāvei un ir nolaupīta sieviete, bet jūs joprojām pret to izturaties ka pret joku.” Un tad sākās diskusija par profesoru Balstrodu.

Atklāti runājot, notikušais bija kaut kas tāds, ar ko pilsētas policijas izmeklētāji reti sastapās. Viņi gribēja, lai tā būtu ģimenes lieta ar bagātu īpatņu apmātības elementiem. Policija pārklāja virsmas ar melnu pirkstu nospiedumu pulveri, uzņēma daudzas fotogrāfijas, paņēma Omāra pistoli un asins paraugus, kas bija palikuši pēc manas aprūpes, un aizgāja, sakot, ka sazināšoties. Tiklīdz viņi bija projām, es arī izgāju uz garāžu pie Hudzonas, kur Rašids bija novietojis linkolnu, — un aizbraucu uz Sv. Vinsenta slimnīcu apraudzīt Omāru. Nemaz nebiju pārsteigts, ieraugot tur divus izmeklētājus, un nevarēju viņam piekļūt, kamēr viņi nebija beiguši izvilkt no viņa to pašu neko, ko viņš zināja. Smadzeņu satricinājuma dēļ slimnīca gribēja paturēt Omāru pa nakti novērošanā, un tā es viņu pametu, nomierinādams, ka sazināšos ar viņa ģimeni un ka viņam nav jāraizējas par izdevumiem.

Izdarīju šo nepatīkamo pienākumu no sava mobilā telefona, un tieši tobrīd, kad liku to nost, telefons iezvanījās atkal, un tā bija Miranda.

“Kur tu esi? Vai tev viss kārtībā?” dabiski (un muļķīgi) bija pirmais, kas man nāca pār lūpām, lai gan zināju, ka viņa nevar atbildēt uz pirmo jautājumu un ka atbilde uz otro ir drausmīgi nodeldēta.

“Man klājas labi.” Balsī, kas nebūt par to neliecināja.

“Kur tu esi?” Muļķīgi!

“Es nezinu. Man pār galvu uzvilka maisu. Klausies, Džeik, tu nedrīksti zvanīt policijai. Viņi sacīja, ka man tev jāpiezvana un tas jāpasaka.”

“Labi, nezvanīšu,” es meloju.

“Kā Omāram? Viņam iesita...”

“Omāram nekas nekait. Ko viņi grib? Viņiem ir sasodītā vēstule — kāpēc viņiem bija jāsagrābj tevi?”

“Viņi grib citas vēstules, tās, kas ir šifrētas.”

“Es nesaprotu — es tev iedevu visu, ko man nodeva tavs tēvocis. Es neko nezinu par kaut kādu šifru.”

“Tās esot bijušas kopā ar šo materiālu. Šeit ir kāda sieviete, Karolīna — domāju, ka viņa arī ir sagūstīta...”

“Krieviete?”

“Nē, amerikāniete. Viņa saka, ka komplektā bija šifrētas vēstules, bet kāds viņiem tās nepiegādāja, kā bija norunāts.”

“Kas nepiegādāja?”

“Tas nav svarīgi. Šie cilvēki apgalvo, ka dokumenti viņiem piederot, viņi saka, ka esot samaksājuši par tiem skaidrā naudā, daudz skaidras naudas, un ka viņš mēģinājis viņus piekrāpt. Džeik, viņi grasās...”

Patiesībā ir pārāk sāpīgi mēģināt rekonstruēt šo dialogu. Mes abi kliedzām klausulē (lai gan parasti, kad runāju pa mobilo telefonu, es cenšos nekad nepacelt balsi, kā dara tik daudzi mani līdzpilsoņi, tā ka reizēm šķiet, ielas ir pārņēmuši trakie, un es bieži brīnos, ko par to domā pa īstam trakie), un kāds viņu pārtrauca teikuma vidu. Sarunas smagākais punkts bija skaidrs — ja vien es neuzradīšos ar kaut kādām Breisgērdla pieminētām šifrētajām vēstulēm, viņi apiesies ar Mirandu tāpat, kā bija apgājušies ar viņas tēvoci, un vēl tas — ja nolaupītāji domās, ka ir iesaistīta policija, tad atbrīvosies no viņas acumirklī.

ŠĀVIENI TUMSA, trīs skaidri sadzirdami, dobji blīkšķi no ezera puses, un pavisam noteikti var dzirdēt motorlaivas troksni, kukainim līdzīgu dūkoņu,

kas skan, it kā nāktu no lielas tālienes. Mednieki? Vai tagad ir pīļu sezona? Nav ne jausmas. Gadījumā, ja nav, esmu pārlādējis un turu gatavībā savu pistoli, un atklāju, ka tas ir zināms mierinājums. Man pirms tam vajadzēja pateikt, ka Mikija vasaras māja atrodas Henrija ezera vistālākajā dienvidu galā. Pie dzīvojamās istabas sienas karājas ierāmēta ezera hidrogrāfiskā karte, un tajā var redzēt, ka te sākumā bija divi ezeri. Ap 1900. gadu plutokrātiskie atpūtnieki, kam piederēja zeme, aizdambēja izteku, ūdens līmenis pacēlās un radīja salu virkni, kas stiepās no ezera austrumu krasta, lieliskas vietas, kur spēlēt pirātus, kā man bija pastāstījis Mikijs, bet zemūdens akmeņu dēļ šeit nebija iespējams kuģot ne ar kāda lieluma laivu. Pie šīs mājas nonāk, vai nu braucot caur Ņūveimāru un tālāk ilgi un lēni kratoties pa trešās šķiras ceļu un vēl tālāk gabalu pa grants ceļu (tieši tā biju darījis es), vai arī pie Andervudas var nobraukt no autostrādes un pēc īsa brauciena pa labu ceļu nokļūt līdz Leikhenrijas pilsētiņai ezera galējā ziemeļu galā, tad iekāpt savā sarkankoka ātrumlaivā un pēc divpadsmit jūdžu izpriecas brauciena ierasties šeit daudz stilīgākā veidā, kas ir ceļš, kuru gandrīz vienmēr izvēlas Mikijs un viņa ģimene. Brauciens pa sauszemes ceļu īstenībā ļauj ietaupīt mazliet vairāk par stundu laika, taču nav tik ērts. Ja es būtu kāds stilīgs bandīts, tad iznomātu vai nopirktu motorlaivu, ierastos pa ceļu uz dienvidiem no pilsētas, novāktu upuri un pēc tam atpakaļceļā noslīcinātu līķi ezerā, pirms tam atbilstoši to noslogojot. Ezers gan šeit nav dziļāks par to, cik var izmērīt ar jebkuru loti, bet tomēr dziļākajās vietās sasniedz gandrīz sešdesmit pēdas, un tas ir pietiekami.

Ieskatoties savā dienasgrāmatā, es redzu, ka nākamās dienas rīta tikšanās ir izsvītrotas, un atceros, ka pēc gandrīz negulētas nakts toreiz piezvanīju un runāju ar Maldonado. Es lūdzu, lai viņa pārliek šīs tikšanās uz citu laiku, un pavaicāju viņai vienu svarīgu jautājumu, uz kuru atbilde bija jā. Maldonado absolūti visu nokopē divos eksemplāros, viņa ir kseroksa princese, un izrādījās, ka sekretāre patiesi ir nokopējusi arī Breisgērdla manuskriptu. Tad man piezvanīja Omārs, lūdzot, lai glābju viņu no slimnīcas, tāpēc aizbraucu viņam pakaļ. Mans šoferis ar prieku pārņēma automašīnas vadību, baltajā slimnīcas turbānā vairāk nekā parasti atgādinādams savus tuksneša senčus. Kā Omārs man lepni pavēstīja, viņam esot vēl viens ierocis. Es nevēlējos sīkāk iztaujāt.

Iegriezāmies birojā, paņēmām Breisgērdla materiāla kopiju un pa īstri-veras ceļu devāmies tālāk ziemeļu virzienā uz Hārlemu. Lai gan vēlreiz izprašņāju Omāru par iepriekšējās nakts notikumiem, viņam nebija, ko piebilst, izņemot atvainošanos, ka zaudējis samaņu un nav bijis uzdevuma augstumos. Viņš nevarēja iztēloties, kā kāds iekļuvis dzīvokli un viņu tā pārsteidzis, to nevarēju ari es — vēl viens noslēpums papildus tiem, kas šajā lietā jau bija sakrājušies.

Mūsu mērķis torlt bija bijušo īresnamu grupa 151. ielā pie Frederika Dug-lasa bulvāra, kura pieder manam brālim Polam — vai drīzāk — kas ir viņa ricībā, jo oficiāli viņam nepieder nekas. Pirms dažiem gadiem brālis tās kā izdegušas čaulas paņēma nodokļu nemaksātāju ūtrupē, kad šāda tipa ēkas dega gandrīz katru dienu, un renovēja, pārvēršot, pēc viņa vārdiem, par pilsētas klosteri. Pols ir jezuītu priesteris, iespējams, tā jums ir pārsteidzoša atklāsme, jo pēdējo reizi, kad viņu pieminēju, mans brālis bija bandīts un atradās apcietinājumā. Viņš vēl joprojām ir mazliet bandīts, tāpēc, kad pazuda Miranda, devos apciemot Polu. Viņš dziļi izprot vardarbīgu ļaunumu.

Droši vien liels manas dzīves šoks bija atklājums, ka Pols ir gudrs, varbūt daudzējādā ziņā gudrāks nekā es. Daudzas ģimenes saviem piederīgajiem piešķir lomas, un mūsu ģimenē Mirjama bija dumjā skaistule, es biju gudrais, un Pols bija nepakļāvīgais, ģimenes melnā avs. Skolā viņš nekad neizpildīja mājas uzdevumus, septiņpadsmit gadu vecumā pameta to pavisam un, kā jau teicu, divdesmit sešus mēnešus nosēdēja Oburnā par bruņotu laupīšanu. Varat iedomāties glīta, gaišmataina baltā zēna likteni Oburnā. Parastā izvēle ir ļaut, lai tevi izvaro ikviens vai lai tevi izvaro viens no lielajiem buļļiem. Pols izvēlējās pēdējo variantu, jo tas bija veselīgāks un drošāks, un ļāvās šī tipa uzmanības pierādījumiem, kamēr bija izveidojis asmeni, ar ko kādu nakti uzklupa bullim, kamēr tas gulēja, un iedūra diezgan daudzas reizes (lai gan, par laimi, nesadūra līdz nāvei). Atlikušo termiņu Pols pavadīja viennīcā, kopā ar pedofiliem un mafijas ziņotājiem. Tur viņš sāka lasīt, ko es zinu tāpēc, ka katru mēnesi pēc Pola lūguma mēdzu nodot viņam grāmatu sainīti. Divos gados pārsteigts novēroju brāļa attīstību no lubenēm līdz labai daiļliteratūrai, filozofijai, vēsturei un visbeidzot teoloģijai. Ap lo laiku, kad Polu nosacīti atbrīvoja, viņš lasīja Hansu Kingu un Rāneru.

Tā kā nebija citu izredžu un brālis alka pēc izglītības, viņš, tikko atbrīvots, tūlīt iestājās armijā. Tas notika pašā Vjetnamas kara apogejā, un viņi

nebija pārāk izvēlīgi. Droši vien pieslēdzās vectēva Štīfa gēni, jo Pols izrādījās parauga karavīrs: gaisa desantnieks, reindžers, īpašie spēki, Sudraba zvaigzne. Savus divus norīkojumus viņš lielākoties pavadīja Sānā, strīdīgā reģionā, kur kopā sanāca Laosa, Vjetnama un Kambodža, vadot montaņāru24 grupu tāpat kā Marlens Brando filmā “Apokalipse šodien”. Sis ir burtiski vienīgais Pola komentārs par kara laika pieredzi: tas bija gluži kā filmā.

Diezgan dīvaini, tomēr piedzīvotās šausmas nepārvērta viņu par briesmoni, bet par kaut ko līdzīgu svētajam. Viņš devās uz Sv. Jāņa baznīcu G. I. Billa ielā un pieteicās jezuītos. Kad Pols man to stāstīja, es domāju, viņš joko, tas ir — bija grūti iztēloties Polu par priesteri, ne tik grūti par jezuītu, bet tas parāda, ka nekad nevar būt pārliecināts par tuvajiem un mīļajiem. Biju, kā jau teicu, bezgala apmulsis.

Jebkurā gadījumā Ņujorkā viņš atgriezās ar ideju izpostītā apkaimē būvēt kaut ko līdzīgu apmetnei, un to viņš arī izdarīja, bet, būdams Pols un ņemot vērā Jēzus biedrības sociālā eksperimenta tradīciju, pasākumam bija noteikta ievirze, viņu varēja viegli atšķirt no Džeinas Adamsas25. Es jau teicu, ka viņš bija svētais, bet arī joprojām palika bandīts. Svēto sarakstā ir daudz tādu tipu, kaut vai, piemēram, Pola ordeņa dibinātājs. Pola teorija ir tāda, ka mūsu civilizācija ieslīd tumsas laikmetā un ka sabrukuma tuvošanās ir redzama pilsētu graustu rajonos. Viņš apgalvo, ka tumsas laikmeti būtībā nozīmē civilizācijas aizmiršanu un valdošo šķiru pieaugošo negribīgumu maksāt par pilsoņu dzīvi. Viņš apgalvo, ka tas noteicis Romas likteni. Tomēr Pols nedomā, ka graustu rajoniem ir nepieciešama attīstība, bet drīzāk, ka tad, kad pienāks krahs, trūcīgie izdzīvos labāk nekā viņu kungi. Viņš saka, nabagiem nepieciešams mazāk, viņi ir labdarīgāki, un viņiem nevajag tik daudz aizmirst. Tāpēc Jēzus viņiem deva priekšroku. Jā, izklausās visai traki, bet, kad es novēroju savu vidusšķiras un augstāko aprindu līdzpilsoņu apbrīnojamo bezpalīdzību, mūsu pilnīgo atkarību no elektrības, lētas gāzes un neredzamo miljonu fiziskās kalpošanas, mūsu nevēlēšanos godīgi maksāt mūsu daļu, mūsu absurdos nožogotos anklāvus, mūsu “labās mājas” un mūsu

*

nekompetenci jebkurā citā lietā, izņemot manipulēšanu ar simboliem, es bieži domāju, ka viņam ir taisnība.

Tā Pols misijas baznīcas un skolas aizsegā ir uzbūvējis kaut ko līdzīgu agrīno viduslaiku abatijai. Tas sastāv no trim ēkām vai drīzāk no divām ēkām un tukšas vietas starp tām, ko reiz bija ieņēmis īres nams, bet to pilnībā izdedzināja ugunsgrēks, un nams vēlāk tika nojaukts. Šo teritoriju no ielas nošķir mūris un vārti, un pa šiem vārtiem todien iegājām mēs ar Omāru. Vārti vienmēr ir vaļā. (Limuzīnu atstājām uz ielas. Šai vietai ir tāda autoritāte, ka biju pārliecināts, to neviens neizdemolēs.) Bijušās ēkas teritorijā tagad ir sava veida klosteris ar dārziņu, mazu terasīti ar strūklaku un sporta laukumu. Viena no ēkām ir К-12 skola26, daļēji apdzīvota, un otra sastāv no birojiem, guļamtelpām un darbnīcām. Šeit atrodas L’Arche komūna — grupa, kas aprūpē smagus invalīdus un dzīvo ar tiem kopā, un šeit atrodas arī nepilna darba laika medicīniskā klīnika un kustības “Katoļu strādnieks” zupas virtuve. Teritorijā valdīja parastais haoss: klibie, trakie un sakropļotie darīja savu, pāraudzinātu gangsteru grupiņas veica dažādus uzdevumus, un apkārt skraidīja skolēni akurātos formas tērpos. Omārs šeit vienmēr jutās kā mājās.

Šajā gadījumā ierados pie Pola tāpēc, ka viņa prāts ir elastīgi viltīgs, visai līdzīgs mūsu tēva prātam. Es salīdzinājumā ar viņu esmu zīdainis, un, lai gan man bieži kremt, ka šādi esmu no brāļa atkarīgs, reizēm es to daru. Viņš saka, ka tas nāk par labu manai dvēselei.

Polu mēs atradām skolas ēkas pagrabā, spriežot ar celtniekiem par boileri. Viņam mugurā bija zils darba apģērbs, un viņš bija visai notriepies, lai gan uz Pola pat dubļi izskatās labi. Viņš ir mazliet īsāks nekā es, bet daudz elegantākas miesas būves. Manās acīs viņš daudz neatšķiras no tā, ka izskatījās pirms divdesmit pieciem gadiem, kad atgriezās no armijas un es ierados lidostā viņam pakaļ, vienīgi mati pakausī ir garāki. Viņš vēl aizvien atgādina Rulgeru Haueru kulta filmā “Pa naža asmeni skrejošais”27 vai SS vervēšanas plakātu. Viņš plati uzsmaidīja, pustumšajā pagrabā nomirdzinot baltus zobus, un mūs abus apskāva. Tad, bildis vēl dažus vārdus celtniekiem,

atstāja tos turpināt darbu un uzveda mūs savā kabinetā, mazā jo mazā pārblīvētā telpā ar skatu uz terasi/klosteri un sporta laukumu, un, protams, viņš gribēja zināt par Omāra galvu. Domāju, ka Omārs viņam nezin kāpēc patīk vairāk nekā es. Nē, tie ir meli, bet lai tas paliek šeit uz papīra. Pols mani mīl, un tas mani tracina. Es nebūt neesmu pret viņu jauks. Es tur neko nevaru padarīt. Domāju, tā ir Izija attieksmes pārņemšana, kas manī, nicinājuma pilna, vārās.

Kad Pols bija izvilcis no Omāra visu stāstu un uzklausījis visai daudz garlaicīgas informācijas par Omāra ģimeni un viņa radu ciešanām Rietumu krastā, Omārs atvainojās un, aizbildinādamies ar pusdienlaika lūgšanām, aizgāja. Tikko viņš bija izgājis, izcili glīts, brūns zēns, kura lielisko izskatu vēl vairāk uzsvēra skolas formas tērps — tumši zila žakete, pelēkas bikses, balts krekls un kaklasaite ar melnām un baltām svītriņām —, atnesa Polam zīmīti. Kad viņš bija prom, es, pavērsdams acis pret debesīm, teicu: “Vai tu kaut ko no tā tagad dabū? Dibentiņi persiku krāsā mirdz sakristejas pustumsā...” “Paldies, manas atlikušās kāres apmierina vecas mūķenes,” viņš, joprojām smaidot, sacīja. “Un, runājot par seksuālām pārmērībām, šķiet, tu atkal esi nokļuvis ķezā sievietes dēļ. Kas ir šī Miranda?”

“Nekas īpašs, tikai kliente. Viņai vienkārši bija jāpaliek pie manis, jo šķita, ka viņu izseko.”

“Aha. Zini, man šodien zvanīja Amēlija. Viņa izklausījās ļoti apbēdināta.” “Labi, velns parāvis, Pol, atvaino, ka Amēlija ir apbēdināta. Es zinu! Varbūt tu varētu viņu apprecēt. Tad jūs kopā varēsiet būt pavisam ideāli, un es — grimt tālāk izvirtībā. Mēs ar Miriju...”

“Arī Mirija ir nobažījusies. Kas tā par lietu ar krievu gangsteriem?”

Vēl viens moments, kas mani tracina. Tas, ka ģimene par mani mēdz runāt man aiz muguras. Viens no iemesliem, kāpēc es mēģinu dzīvot nevainojami (par seksa daļu nerunājot), ir centieni samazināt baumošanas zonu, bet, protams, man tas nav izdevies. Es apslāpēju visu, ko tobrīd varbūt jutu, jo mana apciemojuma mērķis bija tikai un vienīgi lūgt Pola padomu šajā lietā. Nevienam no maniem paziņām Ņujorkā nav plašāka sakaru tīkla visos sabiedrības slāņos — no ielas klaidoņiem līdz mēram. Tāpēc es viņam izstāstīju visu — par Balstrodu, Breisgērdla manuskriptu, slepkavību, uzbrukumu uz ielas, sarunu ar Miriju (lai gan viņš to jau zināja no viņas pašas), par tikšanos ar Mirandu, viņas nolaupīšanu un telefona zvanu.

Pols klausījās, pārsvarā klusēdams, un, kad biju beidzis, mudinot pamāja: “Un?...”

“Un kas?”

“Vai tu pārgulēji ar Kellogas jaunkundzi? Nē, nepūlies melot, es to redzu tavā sejā.”

“Un tas tev ir pats svarīgākais? Vai es izdrāzu šo sievieti? Slepkavība, nolaupīšana, tas viss ir nesvarīgi salīdzinājumā ar to, kur es bāžu savu daiktu?” “Nē, bet šķiet, ka tas, kur tu bāz savu daiktu, nosaka tavas dzīves ceļu un izbojā dzīvi virknei cilvēku, ko es mīlu. No šejienes mana interese.”

“Ak, un es padomāju, ka jāšanās ir vienīgais, kas interesē Baznīcu. Vai arī tu nerunāji ex cathedra*?”

“Jā, tu joprojām domā, ka iekāre ir tava problēma. Iekāre, runājot par ex cathedra, nav tava problēma, un kādu divpadsmit gadu laikā tā atrisināsies pati par sevi. Galu galā tas ir nožēlojams mazs grēciņš. Nē, tava problēma ir un vienmēr ir bijis garīgais kūtrums. Atteikšanās veikt nepieciešamo garīgo darbu. Tu vienmēr uzņēmies atbildību par visu slikto, kas noticis ar mūsu ģimeni, iespējams, arī par Otro pasaules karu, tikai uz sevi...”

“Tu biji cietumā.”

“)ā, bet tas nav svarīgi. Dievs nebija cietumā, bet tu nelūdzi nekādu palīdzību šajā virzienā. Nē, tu attiecināji visu uz sevi un cieti neveiksmi, un nekad to sev nepiedevi, un tā tu domā, ka esi viņpus jebkādas piedošanas, un tas tev dod atļauju sāpināt visus, kas tevi mīl tevis paša dēļ, jo galu galā nabaga Džeiks Miškins ir tik tālu ārpus robežām, tik ļoti zaudējis jebkādas cerības uz debesīm, ka ikviens, kas viņu mīl, droši vien ir zaudējis prātu un tāpēc nav ņemams vērā. Un kāpēc tu tā smaidi, mēsls tāds? Tāpēc, ka tu mani piespiedi sacīt to pašu, ko es saku vienmēr, kad tu šeit ierodies, un tagad tu atkal to vari aizmirst, lai arī zini, ka tā ir patiesība. Sliņķis. Grēks pret cerību. Un tu zini, ka tas tevi kādu dienu nogalinās.”

“Tāpat kā Mutti? Vai tu tiešām tā domā?” No remontdarbnīcas lejā, kur labo velosipēdus, atskanēja spalga, griezīga skaņa. Pols pagaidīja, kamēr tā apklust, un sacīja: “Jā, es domāju. Kā tu jau zini. Kā sacīja cilvēks, Dievs, kas

4 F.x cathedra — pāvesta deklarēts nemaldīgs lēmums par ticības un morāles jautājumiem, kas izteikts, skaidri apliecinot savu kā Pētera pēcteča varu Kristus vārdā.

mūs radīja bez mūsu palīdzības, neatpestīs mūs bez mūsu piekrišanas. Vai nu tu sauc pēc žēlastības, piedod un tev top piedots, vai arī tu mirsti.”

“)ā, 'levs,” es atteicu, svētulīgi raudzīdamies griestos.

Pols nopūtās, noguris no vecās, nožēlojamās spēles, ko es viņu piespiedu spēlēt. F.s arī no tās biju noguris, bet nevarēju atturēt savus plēsīgos pirkstus no nevaldāmās, neglābjamās niezes. Viņš sacīja: “Jā, tu esi licis man atkal sprediķot un tāpēc atkal esi uzvarējis. Apsveicu. Tikām, ko mēs darīsim ar šo tavu problēmu?”

“Nezinu, tāpēc jau es pie tevis atnācu.”

“Tu domā, ka krievi, Švanovs, ir iesaistīti?”

“Kā muskuļi, jā. Bet es nevaru izdomāt, kas stāv aiz viņiem.”

“Kāpēc pūlēties? Manuskripts ir pagalam, un sievietes pazušana, šķiet, ir policijas darīšana.”

“Man pavēlēja neiesaistīt policiju. Viņa teica, ka tad viņu nogalinās.” “Un tu jūti, ka tava atbildība ir viņu glābt.”

“Ks teicu, ka viņu aizsargāšu, bet neaizsargāju, tāpēc, jā, jūtu.”

“Tu gribi turpināt romānu. Tu esi iemīlējies.”

“Kāda tam, pie velna, nozīme? Viņa ir cilvēks, kuram draud nāves briesmas.”

Tā vietā, lai iespertu man pa pakaļu, brālis sakļāva plaukstas pie zoda un pievērsa man neomulīgi caururbjošu skatienu. Pēc tam viņš sacīja: “Labi, protams, es palīdzēšu, kā vien varēšu. Man ir pāris sakaru Plazas policijā. Es vienam otram piezvanīšu, uzzināšu kaut ko vairāk par šo Svanovu, un arī likšu saprast, ka tas ir nopietni...”

“Nē, nedari to! Neiesaisti nekādus policistus. Tev ir arī cita veida sakari.” “Ir gan. Labi, paskatīšos, kas sakāms ielām.”

“Paldies. Galvenais, par ko raizējos, ir Amēlija un bērni. Ja viņi uz mani grib izdarīt spiedienu...”

“Es parūpēšos arī par to,” pēc īsas pārdomu pauzes viņš atbildēja. Tieši pēc tā es, protams, biju nācis. Polam šajā apkārtnē ir zināmi daudzi mazie bandītēni, un viņam ar tiem ir dīvainas attiecības. Viņš domā, ka šie mazgadīgie ir tieši tādi paši kā ģermāņu vai slāvu barbari, kādus sastapa un pievērsa ticībai tumšajos gadsimtos izsūtītie misionāri, — lepni, nevaldāmi, izsalkuši pēc tā, ko viņi paši nezina. Misijas agrīnajās dienās Polam burtiski nācās kauties ar puišiem ielās, lai pierādītu, ka ir stiprāks par tiem, kāds viņš arī bija. Tas, ka viņam līdzi nāca reputācija, ka bija zināms — viņš cietumā nodūris cilvēkus, nekaitēja. Ka viņš personīgi ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā viņi visi, kopā ņemti, un tā arī izskatījās, bija vēl viens pluss.

Pols arī apgalvoja, ka salīdzinājumā ar montaņāriem Ņujorkas bandīti nebija pārāk sīksti. Neviens no viņiem nekad nebija izlaidis ēdienreizi un, ja tika apcietināts, dzīvoja apstākļos, kas vidusmēra hmonam28 šķistu luksusa kūrorts. Pols saka, ka viņa turienes puiši tādas afroamerikāņu ielu bandas kā Crips, Bloods un Gangster Disciples būtu varējuši apēst brokastīs. Un to nožēlojamā bravūra viņā drīzāk modināja līdzjūtību nekā šausmas, kas bija plaši izplatītas augšējās šķirās. (Pols nebaidās ne no kā, kas ir mirstīgs, nedz arī baidījās, kad viņam bija desmit gadu.) Taču viņš izturējās pret tiem nopietni kā pret ciltīm un, tāpat kā seno laiku jezuīti, apzināja to vadoņus, ar laiku noslēdzot ar tiem savdabīgu vienošanos, kas nozīmēja, ka noteiktā teritorijā ap Pola ēkām netiek pārdotas nekādas narkotikas un nevazājas ielasmeitas, un ka cilvēki, kas bēg no vardarbības uz ielas, var atrast patvērumu te iekšā. Daudzi sūtīja savus bērnus vai viņu jaunākos brāļus un māsas mācīties šajā skolā. Tā ļoti lielā mērā bija tumsības laikmeta iestāde un ideāli atbilstoša tādam cilvēkam kā mans brālis.

Tagad varēju redzēt, ka Pols, izlēmis palīdzēt, nevarēja sagaidīt, kad dabūs mani no šejienes ārā. Mans brālis nebija cilvēks, ar kuru ir omulīgi, savā ziņā viņš līdzinājās Jēzum Mateja evaņģēlijā, vienmēr kaut kur skrēja, bija nepacietīgs ar apustuļiem, apzinājās laika vērtību, izjuta nepieciešamību sagatavot pēctečus tam brīdim, kad dibinātājs pametīs skatuvi. Viņš vienkārši aizgriezās un sāka sarunāties ar kādu zēnu, un tā es savācu Omāru un pateicīgi devos prom.

Mēs ar mašīnu devāmies uz dienvidrietumiem, kamēr skatienam parādījās Kolumbijas studentu pilsētiņa. Es visumā tīri labi pārzinu Mikija Hāsa grafiku un tāpēc zinu, ka ceturtdienās viņam jābūt darbā visu rītu. Es piezvanīju, viņš bija uz vietas un, jā, priecāšoties kopā ar mani ieturēt lenču, pārmaiņas pēc varot paēst fakultātes klubā. Ēdamzāle Kolumbijas universitātes sabiedriskās ēkas ceturtajā stāvā man vienmēr ir šķitusi viena no patīkamākajām vietām Ņujorkā, kur paēst lenču: plaša telpa ar skaistām proporcijām, vienu no labākajiem skatiem uz pilsētu pa tās augstajiem logiem un ideāli piemērotu ēdienkarti ar fiksētām cenām, bet Mikijs dod priekšroku tradicionālajiem Sorrentino. Domāju, tas tāpēc, ka viņam patīk mūsu lenčos mazliet iedzert un viņš labprātāk apreibinās, ja kolēģi neredz. Varbūt Mikijam patīk arī tas, ka pakaļ tiek atsūtīts mans limuzīns.

Nebijām vēl nonākuši klubā, kad iezvanījās mans mobilais, un tā bija mana māsa.

“Tev izrādījās taisnība,” viņa sacīja. “Osips tiešām vēlas ar tevi tikties.” “Ātri gan,” es atteicu. “Esmu tev pateicību parādā.”

“Osips nav “pateicību parādā”, Džeik, viņš tās kolekcionē. Patiesībā viņš piezvanīja man un lūdza to nokārtot. Tā nav laba zīme.”

“Esmu pārliecināts, ka būs labi,” teicu, nemaz nebūdams tik pārliecināts. “Kur un kad?”

“Vai tu zini Rasputina restorānu Lafajeta viesnīcā?”

“Tu droši vien joko. Tas ir kā tikties ar Džonu Goti29 “Krusttēva” picērijā30.” “Ko es varu teikt? Osipam ir humora izjūta. Lai kā, viņš saka, ka būšot tur rīt pēc desmitiem. Es teiktu “esi piesardzīgs”, ja tas nebūtu tik banāli. Bet tu būsi piesardzīgs, vai ne? Ja ne, domāju, ka tu gribēsi gulēt blakus Mutti Grīnvudā. Es nosūtīšu vulgārāko vainagu, kādu vien var iedomāties.”

Atceros, ka mēs ar Mikiju ēdām rostbifu un kopīgi izdzērām pudeli Melville Cabernet, kas, viņš jokoja, ir tik piemērots angļu valodas profesoram. Mikijs bija diezgan labā omā, un es apvaicājos, vai uzlabojies viņa finansiālais stāvoklis. Viņš atbildēja, ka tam vajagot uzlaboties: tam sekoja informācijas gūzma par fondiem un nekustamā īpašuma koncerniem, un preču apgrozību, kas man pa vienu ausi bija iekšā un pa otru ārā. Nojautis manu intereses trūkumu, viņš pieklājīgi mainīja tematu un pavaicāja, kas jauns manā dzīvē. Par atbildi es izvilku Breisgērdla vēstules kopiju, ko no rīta biju ieguvis no M., un padevu pāri galdam. “Tikai šis,” es sacīju.

“Tā pati? Vēstule, kas bija pie Balstroda? Augstais Dievs!” Dabiski, ka Mikijs Džeimsa laika ķeburus lasīja tikpat viegli, kā mēs lasām Times New Roman, un, tūlīt pat ķēries pie lasīšanas, mans draugs aizrāvās tik ļoti, ka pat ignorēja viesmīli, kas bija pienācis apvaicāties par desertu, — nebijis gadījums manā pieredzē. Pagāja apmēram divdesmit minūtes, kamēr viņš, laiku pa laikam klusām izsaukdamies “Augstā debess!” un līdzīgi, šķirstīja lappuses, bet es dzēru kafiju, vēroju pusdienotājus un centos nodibināt acu kontaktu ar pievilcīgu bruneti pie cita galdiņa. Mans iekšējais teātris rādīja to, ko parasti pēc tikšanās ar brāli: pilnīgu un galīgu viņa un viņa darbu nonievāšanu — ko viņš iedomājās, tēlojot lielo zilacaino dievu, kas nolaidies pār geto, lai, neviena neprasīts, nestu pestīšanu melnajiem! Tas bija absurdi, gandrīz neķītri, gandrīz nacistiski savā apbrīnojamajā augstprātībā. Šīs ēnu spēles skumjā bauda beidzās tikai tad, kad Mikijs man blakus iesaucās “Oho!”, pietiekami skaļi, lai novērstu manu uzmanību no brunetes un vairākām citām.

Viņš ar pirkstu bakstīja papīros. “Vai tu saproti, kas tas ir?”

“Apmēram. Miranda man izlasīja un izskaidroja tā vērtību, lai gan nešaubos, ka man par to trūkst akadēmiskas apjautas.”

“Miranda Kelloga? Viņa šo ir redzējusi?” Mikijs izskatījās nedaudz apbēdināts.

“Nu, jā. Viņa ir likumīgā oriģināla īpašniece.”

“Bet tev šobrīd ir aizbildniecība pār šo dokumentu?”

Tā es pārstāstīju pēdējo divdesmit četru stundu notikumus. Mikijs bija apstulbis. “Tas ir briesmīgi,” viņš sacīja. “Absolūti katastrofāli!”

“Jā, esmu ārkārtīgi par viņu nobažījies.”

“Nē, es domāju manuskriptu, oriģinālu," viņš sacīja ar jurista vērtu cietsirdību. “Bez oriģināla šim nav nekādas vērtības,” viņš piebilda, atkal bikstīdams kopiju kaudzi ar pirkstu. “Mans Dievs, mums tas ir jādabū atpakaļ! Vai tev ir kaut mazākā nojauta par to, kas likts uz spēles?”

“Cilvēki vienmēr man to vaicā, un es atbildu “ne gluži”. Bruņojums kādā literārā strīdā?” Mans tonis bija auksts, bet viņš nelikās dzirdam, jo šis bija jauns Mikijs, tas vairs nebija atslābinājies džentlmenis, akadēmisko aprindu pārstāvis, kas nicīgi uzjautrinājās par kolēģu cīņu, rāpjoties pa akadēmiskās

karjeras ietaukotajām trepītēm. Viņa skatienā bija parādījusies uguns. Jaunais Mikijs plaši klāstīja par mistera B. prātuļojumu kolosālo akadēmisko vērtību. Es klausījos viņā kā cilvēkā, kas sīki apraksta sarežģītu un nogurdinošu ķirurģisku operāciju.

Pēc laba laika es iestarpināju: “Tātad tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis katolis?” “Tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis jebkas. Es jau tev vienreiz to teicu. Mēs gandrīz neko nezinām par cilvēces vēsturē dižākā rakstnieka privāto dzīvi. Redzi... tikai viens piemērs no tūkstošiem, bet tas attiecas tieši uz šo lietu. Kāda sieviete nesen ir uzrakstījusi grāmatu, viņa ir pētniece amatiere, bet katrā ziņā pētījumu ir veikusi, un viņa šajā grāmatā apgalvo, ka gandrīz viss Šekspīra darbs, sevišķi viņa lugas, ir izsmalcināta, šifrēta katolicisma apoloģija un lūgums tā brīža monarham atvieglot beztiesīgumu, ko tolaik pieredzēja katoļi. Es gribu teikt, ka viņa min burtiski simtiem ķecerīgu interpretāciju, kas pierāda šo teoriju attiecībā uz visām lugām, un viņa arī ierosina, lai ietekmīgi mūsdienu katoļi izskaidro, kāpēc Šekspīrs netika saukts pie atbildības par tik viegli nolasāma šifra sacerēšanu publiskai skatuvei. Es gribu sacīt, ka tā ir pilnīga un oriģināla aina, kas izskaidro gandrīz visu Šekspīra darbu. Ko tu teiksi par to?”

Es paraustīju plecus un pavaicāju: “Un — vai viņai ir taisnība?”

“Es nezinu! Neviens nezina!” Tas bija gandrīz kliedziens, kas lika vēl dažiem apkārtējiem kolēģiem paskatīties uz šo pusi. Tagad es saprotu, kāpēc Mikijs varētu negribēt šeit pusdienot. “Tur jau tā sodība, Džeik! Viņai varētu būt taisnība. Vai arī kāds varētu uzrakstīt grāmatu, ar tikpat pamatīgu dažu lugu analīzi parādot, ka Šekspīrs bija gejs, labs protestantu pediņš. Vai mo-narhists. Vai kreisais. Vai sieviete. Vai Oksfordas grāfs. Tā ir galvenā, neatrisināmā problēma ar visiem Šekspīra pētītājiem, kas pievērsušies viņa darbu nozīmei vai biogrāfijai, un tagad uzrodas šis!” Tuk, tuk, tuk. “Ja tā ir īsta... es saku, ja vēstule ir īsta, tad tas būs lielākais notikums Šekspīra pētījumos kopš... es nezinu, kopš mūžības. Kopš šis lauks astoņpadsmitajā gadsimtā tika racionāli apzināts.”

“Un tas viss no vienas vēstules?”

“Ne no vēstules kā tādas. Tās ir tikai priekšnojautas, tikko jaušamas iezīmes par paradīzi. Bet, Džeik,” — viņš pieklusināja balsi un pieliecās tuvāk manai ausij, gandrīz kā parodijā par vīrieti, kas grib uzticēt noslēpumu,—“Džeik, ja šis vīrs izspiegoja Viljamu Šekspīru, ja viņš rakstīja par to ziņojumus, ja viņš Šekspīra dzīvi aprakstīja tāpat kā savu nožēlojamo dzīvi... ak Dievs, tas būtu kaut kas īsts. Nevis vienkārši prātojumi, kas balstās uz tēlu izmantošanu “Karaļa, jupis viņu rāvis, Līra” otrajā cēlienā, bet patiesa informācija. Ar ko viņš tikās, ko viņš sacīja, viņa ikdienas valoda, kam viņš ticēja, ko viņš ēda un dzēra, vai viņš bija dāsns ar dzeramnaudām, cik garš bija viņa krāniņš... Džeik, tu ne velna nesaproti.”

“Nu, man ir zināma nojausma, cik vērts būtu lugas manuskripts.” Viņš pavērsa acis pret debesīm un sāka demonstratīvi apvēdināt seju. “Ak, tas. Par to mēs pat nedomājam. Nē, es taisīšu biksēs pat, ja mēs varēsim dabūt tās šifrētās vēstules, ko viņš pieminējis. Nav brīnums, ka vecais Balstrods, nabaga ķēms, tā riskēja. Par mirušajiem sliktu nerunā, bet varētu domāt, ka pēc visa tā, ko esmu viņa labā darījis, viņš varēja ļaut man kaut mazliet ieskatīties, kad tas iekrita viņa rokās.”

“Droši vien, ka viņš juka prātā. Viņš neko neteica arī savai māsasmeitai.” “Jā. Nabaga sieviete. Tev nav ne jausmas, kur tās spiegu vēstules varētu atrasties?”

“Man nav, bet es gribētu zināt, un varbūt tu varētu man šeit palīdzēt — kāpēc krievu gangsteri tās interesē tik ļoti, lai izdarītu federālu noziegumu. Viņš, iespējams, nav Moderno valodu asociācijā.”

“Organizācijā, kas ir pilna ar gangsteriem un vēl ļaunāk,” smaidot sacīja Mikijs. “Bet es saprotu, ko tu domā.” Mikijs uz bridi apklusa, un sejā parādījās īpaša, sapņaina izteiksme, it kā viņš tikko būtu ieelpojis opiju, acis pievērtas, it kā domātu par teju aizsniedzamu paradīzi. Taču ar gandrīz dzirdamu klikšķi viņš atgriezās un sacīja.

“Ja vien...”

Es zināju, ko viņš domā. “Jā, ja vien Balstrods savā ceļojumā uz Angliju neatklāja kaut ko, kas apstiprināja... Darba esamību. Teiksim, Darbs tiešām eksistē, un šie tipi vai kāds, kas nolīdzis šos tipus, par to zina un grib to dabūt. Bet izrādās, ka šifrētās vēstules ir daļa no ceļa, kas pie tā noved. Vai mēs vispār zinām, ka tās bija pie Balstrodam pārdotā oriģināla?”

“Tu vaicā man?”

“Nu jā. Tu par visu šo lietu zini vairāk nekā jebkurš cits, izņemot Bal-strodu un, iespējams, Mirandu, no kuriem abi pašlaik nav pieejami. Acīmredzot kāds ir piedāvājis Balstrodam manuskriptu. Ja nu piedāvājumā bija ari citas vēstules, bet viņš atteicās tās pirkt?”

“Neiespējami! Viņš par tādu iespēju būtu pārdevis abas savas vecmāmiņas.” “Jā, bet, ja neņemam vērā vecmāmiņas, cik viņam būtu bijis jāpiedāvā, teiksim, tikai par Breisgērdla oriģinālu?”

“Nezinu... varbūt piecdesmit tūkstošus, ja pārdevējs gribēja tūlīt skaidru naudu. Izsolē būtu nonākuši Dievs vien zina līdz kādai summai. Varbūt divreiz, trīsreiz tik daudz...”

“Un vai Balstrodam bija tik daudz skaidras naudas?”

“Pie velna, nē. Advokāti viņu bija aptīrījuši par viltoto “Hamletu”. Kad viņš ieradās šeit, man bija jāizmaksā viņam avanss no algas. Pagaidi mazliet!...” “Jā, pareizi. Ja viņam nebija nopietnas naudas, kā viņš tika pie manuskripta? Divas iespējas, vai nu viņš īpašniekam, kurš nezināja, kas tas tāds ir, samaksāja daudz zemāku cenu, un šajā gadījumā, ja pārdevējam bija iestāstīts, ka Breisgērdls nemaz nav tik daudz vērts, un, ja viņam bija šifri, viņš tos Balstrodam nemaz nepiedāvāja. Vai arī Balstrods redz visus dokumentus, un pārdevējs zina īsto vērtību un grib par to lielu naudu. Tad kāpēc Balstrods neiet pie Foldžera? Vai pie sava labā drauga dr. Hāsa?”

Sājā vietā viņš rūgi iesmējās. “Jo zināja, ka es arī esmu bankrotējis?”

“Vili viņš zināja? Bet teiksim, tas bija tāpēc, ka manuskriptu izcelsme nav tīra. Pārdevējs pats ir blēdis, bet zina šo vēstuļu vērtību, zina, ka tās ir atslēga kaut kam grandiozam. Tā Balstrods aiziet pie mistera Lielā un piedāvā viņam darījumu — palīdzi man nopirkt visus dokumentus, un mēs atradīsim vērtīgāko lietu pasaulē un...”

“Tas ir smieklīgi! Es gribu teikt, protams, Endrū varēja apmānīt naivu pārdevēju, bet viņš nekādi nevarēja būt zinājis kaut kādu misteru Lielo. Viņš Ņujorkā tikpat kā nevienu nepazina.”

Es par to padomāju un piekritu, ka Mikijam droši vien taisnība. Miranda bija teikusi kaut ko līdzīgu. Es brīdi apdomājos un sacīju: “Tad te jābūt bijušam tertium quid jeb tā saucamajai trešajai personai.”

“Tu domā, kādam, kas zināja tā vērtību, kas bija Balstroda rīcībā, un arī zināja gangsterus? Un gribēja lielu samaksu. Vai tādi cilvēki ir?”

“Jā,” es sacīju. “Es esmu tāds cilvēks. Es pazīstu ievērojamu angļu literatūras pasniedzēju, tevi, un es pazīstu arī kādus ielas varoņus. Iespējams, tas nav tik neparasti, kā mēs gribētu domāt. Šķiet, parastiem brokeriem nav nekādu problēmu atrast bandītu, lai tiktu vaļā no savām sievām. Vai otrādi. Jebkurā gadījumā Balstrods varēja būt devies pie šāda cilvēka un pastāstījis, ka Darbs viņam ir rokas stiepiena attālumā. Šis cilvēks viņam vien zināmu iemeslu dēļ par to paziņo bandītiem. Balstrods dodas uz Angliju un pēc tam atgriežas. Viņš zina, ka viņam seko, tāpēc noglabā dokumentus pie manis. Drīz vien gangsteri viņu notver un spīdzina, līdz izdibina manu vārdu, tāpēc es esmu viņu redzeslokā un tāpēc Miranda ir sagūstīta, un tāpēc viņi grib dabūt savās rokās šifrus.”

“Kas nav ne tev, ne viņai, jo nebija Balstrodam. Vai viņi vispār zina, ka tie pastāv?”

“Misters Tertiums acīmredzot zina. Saki man, vai Balstrods kādreiz tev minēja tā cilvēka vārdu, kas viņam pārdeva manuskriptu?”

“Nekad. Jēzus! Kāpēc viņš nenāca pie manis? Būtu bijis vieglāk par vieglu noorganizēt pirkumu par jebkuru saprātīgu cenu.”

Šeit es pastāstīju viņam, ko Miranda bija man teikusi par Balstroda kaunu viltotā “Hamleta” sakarā un viņa paranojas apjomu. Mikijs pakratīja galvu. “Nabaga ķēms, viņš būtu dzīvs, ja būtu atnācis. Bet zini, nevajadzētu būt tik grūti noskaidrot pārdevēja vārdu. Endrū norunātās tikšanās atzīmēja dienasgrāmatā. Vai arī viņš varēja būt izrakstījis pārdevējam čeku. Nelaime tā, ka dienasgrāmatu un čeku grāmatiņu policija joprojām neatdod.”

“Jā. Bet to varbūt var apiet. Es tomēr esmu Balstroda īpašuma advokāts un advokāts viņa mantiniecei. Paskatīšos, vai policisti man ļaus izpētīt materiālu.”

Un tā tālāk, un tā tālāk. Esmu visai pārliecināts, ka tieši tad radās ideja pārbaudīt, kas dokumentus pārdevis. Pēc šķiršanās no Mikija ar mani, atbildot uz iepriekšējās nakts zvanu, sazinājās izmeklētājs. Viņš, protams, bija dzirdējis par ielaušanos, zādzību, nolaupīšanu un gribēja ar mani aprunāties. Es izgudroju stāstu. Nekādas nolaupīšanas nav bijis, es teicu. Kellogas jaunkundze man piezvanīja un sacīja, ka viņai nekas nav noticis, ka viņa ir izgājusi no dzīvokļa pirms uzbrukuma, ka dokumenti ir pie viņas. Tehniski tie bija viņas īpašumā, un mums patiešām nebija iemesla celt trauksmi tāpēc, ka pieaugusi sieviete ir nolēmusi doties pastaigā. Viņš sacīja, ka tā ir laba attieksme, jo skaidrs, ka neesot pilnīgi nekādas saistības starp jezgu ap maniem vecajiem papīriem un Endrū Balstroda nāvi, kuras lieta šodien tiek slēgta. Viņu esot nogalinājis deviņpadsmit gadu vecs homoseksuāls prostitūta Čiko Garša, kurš šobrīd atrodas policijas apcietinājumā un ir pilnībā atzinies.

Bijis tieši tā, kā viņi domājuši, neveiksmīga seksuāla spēle. Zēns tika pieķerts, kad mēģināja lietot Balstroda Visa karti. Tātad viņam bijusi taisnība, es noteicu, piešķirot balsij atvieglotu skanējumu. Uzbrukums uz ielas, ielaušanās un slepkavības mēģinājums, pazudusi sieviete: tās visas ir sagadīšanās. Atvainojos, ka esmu apšaubījis viņa teikto, un viņš pieklājīgi paskaidroja, ka pilsoņi, salasījušies un saskatījušies kriminālsižctus, parasti mēģina visu sarežģīt, kamēr īstie noziegumi esot tipiski banāli un vienkārši kā šis. Tā notiek visu laiku.

Es piekritu, ka, iespējams, tā notiek, un apvaicājos, vai viņam — tā kā izmeklēšana tagad ir pabeigta — nebūtu iebildumu, ja es kā advokāts šajā lietā ieskatītos dažos ar Balstroda īpašumu saistītos papīros. Izmeklētājam nebija pilnīgi nekādu iebildumu.

OTRĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE


Mans kungs, esiet drošs, ka Jūsu 16. janvāra šifrētā vēstule man bija kārtīgs bāriens, un turpmāk centīšos Jūs labāk apmierināt, rakstot īsāk: jo, tā kā esmu šajā izlūkošanas lietā tikai nesen, es nezinu, ko rakstīt un ko atmest, un kas nav Jūsu uzmanības vērts. Mūsu rīcības plāns ir šāds: princeses Elizabetes vārda dienā, kā Jūs paredzējāt, bija ieplānotas svinības un svētku mielasts Baltajā zālē, un mums liek spēlēt “Lielu brēku, mazu vilnu” un dažas mistera Džonsona masku spēles. Kopš tā laika, kad pēdējoreiz rakstīju, esmu kļuvis par vienu no trupas, ne tikai par grāmatvedības klerku, gluži kā visi pārējie— par patiesi neaizstājamu personu: es ceļu un nesu, krāsoju un būvēju, un bez šiem mehāniskajiem darbiem arī piedalos masu skatos kā kareivis, sulainis u.c. ar skatuves drēbēm, traukiem, skārda zobeniem u.c., domāju, riskējot ar savu dvēseli, bet Dievs sapratīs un piedos, jo es uz skatuves nerunāju. .Šajās nedēļās daudz esmu kopā ar V. Š, jo viņš pret mani ir labvēlīgs un izmitina mani savā mājā pie “Melnajiem brāļiem”. Iepriekš minētajā dienā man jābūt sargam un arī dona Pedro sulainim, bet pavisam īsi pirms uzstāšanās stundas misters Ašers negadījuma dēļ nokrīt no skatuves un nevar nostāvēt, un tā man ir jātēlo arī zēns, kas ir loma ar vārdiem, tikai divas rindas, un zvēru, ka es drīzāk stājos pretī Seviļas kājniekiem atklātā kaujā nekā runāju auditorijas un turklāt karaliskās auditorijas priekšā, taču es norunāju pietiekami labi.

Karalis aizmieg III cēliena laikā, par ko citi man saka, ka viņš tā darot vienmēr, bet karaliene un princese aplaudē no visa spēka un pēc tam sānu kambarī mūs baro ar kūkām un malvāzijas vīnu. Tagad ienāk ļoti smalki ģērbtais augst-dzimušais lords sers Roberts Venejs, un viņš ir no mana kunga Ročesteras grāfa puses. Viņam ir saruna ar V. Š un misteru Bērbedžu, un tad V. Š. ar apmulsušu skatu sejā aicina mani, un es eju kā prasīts, un šis Venejs aizved mani mazliet malā un prasa man, vai es zinu, kas notiek. Jā, ser, es saku: jo Jūs man par to esat stāstījis savā šifrējumā, mans kungs, un viņš man privāti (bet tikai šķietami privāti) iedod aizzīmogotu vēstuli, un viņš saka, puis, tagad es tavā sejā redzēšu bailes, kā ieraugot spoku. Un viņš aiziet, un es iebāžu vēstuli savā azotē, un tas neprasa no manis lielu māku notēlot, ka es drebu un rādu pārbiedētu seju.

lād viņi visi grib uzzināt, ko lords Venejs man teica, bet es nestāstu vis, sakot, ka tā ir privāta lieta, un viņi visi mani izsmej, sak, kāda privāta lieta lordam var būt ar tādiem kā tu, izņemot vēlmi pēc baudas, un viņi to uztaisa par lielu joku, bārstot savas asprātības un lēkājot apkārt un saucot mani par lordu Prostitūtu. Bet es redzu, ka V. 5i. neiesaistās zobgalībās, nu, varbūt mazliet, un uzlūko mani visai nopietni.

Nākamajā dienā “Melnajos brāļos” viņš ienāk istabā, kur es sēžu viens pats pie savām kantora grāmatām, un arī apsēžas; viņš saka, Dik, tu esi braša izskata puisis, bet es nedomāju, ka tik skaists, lai liktu trakot sera Roberta Veneja kaislībām, un turklāt tu esi radīts, lai mīlētos ar meitām. Tad paklau, vai es tev neesmu bijis labs brālēns? Saki man — kas notika starp tevi un šo džentlmeni vai arī, ja gods tev neatļauj stāstīt pilnībā, tad iezīmē šo jautājumu vieglītēm, lai es varētu zināt tā aprises un ka tas neskar mani un šo trupu. Kāpēc tu domā, ser, es saku, ka tas var skart tevi, un viņš tad norāda uz karalisko zīmi uz savas livrejas un saka, tev netrūkst apķērības. Mēs esam “Karaļa vīri”, un šis Venejs ir mana kunga Ročes-tera azotē, un, kā visiem ir zināms, mans kungs valda pār karali. Nu, ja manam kungam vajadzēs runāt ar mūsu trupu, viņš sūtīs pie manis vai mistera Bērbedža, vai mistera 1 leminga, vai kāda cita; tāpēc man jāvaicā, kāpēc viņš izsauca zēnu, zēns nesen atnāca pie mums ar stāstu, ka viņš ir mans brālēns, zēnu, kas tad, kad viņš apsēžas pie gaļas ēdiena, klusībā pārmet krusta zīmi. Tāpēc, manu brālēn, nemāni mani. Un viņš paskatās uz mani ļoti cieši un bargi, kā es iepriekš neesmu redzējis skatāmies ne uz vienu; un es domāju pie sevis, viņš redz visu, man ir beigas, bet es saņemu drosmi: un viņš uzķeras uz ēsmas.

Pēc kā es nokrītu uz ceļiem, saukdams, ak, mans brālēn, aiztaupi man savas dusmas, lai gan es esmu nodevējs, es esmu nolikts, lai izspiegotu tevi manam kungam Ročesteram. Viņš nobālē: kā tas nācies, viņš saka, es neesmu neko nodarījis šim augstdzimušajam lordam, un šķiet, ka viņš joprojām man uzsmaida. Es saku: ak, ser, tas viss ir saistīts ar tādām nopietnām lietām kā ticība un politika, un lielo kaprīzēm, un es esmu tikai nabaga puisis, jūrnieks no avārijā cietuša kuģa, un tā tas gadījies, ka esmu iejaucies šajās lietās; un es sāku raudāt, un es raudu īstas asaras. Viņš vaicā, vai tu patiesi esi mans brālēns, vai arī tas bija viltus izgudrojums.

Es saku, nč, tā visa bija patiesība, un zvēru pie mātes kapa, ka grāfs mani izvēlējās tieši šā iemesla dēļ, lai tu man vairāk varētu uzticēties.

Tad viņš pieceļ mani un apsēdina krēslā, nu, tagad esi īsts vīrs, manu zēn, un pastāsti man visu. Tā es saku viņam visu, par ko mēs vienojāmies, mans kungs, visu, kas bija rakstīts jūsu pēdējā šifrētajā vēstulē, proti: karalis vēlas katoļu līgavu princim Henrijam, lai panāktu mieru, ko puritāņi parlamentā no visas sirds nicina; mans kungs grāfs to atbalsta un ir par to atbildīgs, par ko puritāņi viņu ienīst; šie blēži kliedz, nelaiķe karaliene pret mums tā neizturējās (lai gan es domāju, ka izturējās, bet viņu atmiņas ar laiku ir pagaisušas), un murmina, šis karalis nav nekas cits kā sīka katoļu padauza; karalis ir noguris no salīdzināšanas un nicinājuma pret viņa māti karalieni un vēlas parādīt sevi par dižāku monarhu nekā Elizabete. Nu, un mans kungs grāfs ir izdomājis plānu. Ja nu tiktu sarakstīta luga par Skotijas karalieni Mariju, tāda, kas parādītu viņu labākā gaismā un parādītu veco Besu kā tirānisku vecu raganu, kas ir pakļauta liekulīgajiem puritāņiem, un tad, kad tas būs plaši dzirdams, cilvēku jūtas pret Skotijas karalieni mīkstināsies. Šādas lietas ir darītas arī agrāk: vai uzurpators Harijs Bolingbroks netika padarīts par cildenu, bet Krukbeks Diks parādīts kā ļauns, cietsirdīgs gļēvulis? Un vai šāda luga neradīs neērtības puritāņu vidū un neliks cilvēkiem pavērsties pret viņiem? Un kurš Anglijā vislabāk raksta tādas lugas?

Šajā vietā viņš saprot, ko es domāju, un iesaucas, vai viņš vēlas, lai es uzrakstu šo lugu? Es saku, jā, brālēn, viņa augstība lords tev to pavēl. Bet V. Š. iesaucas, ka viņš par tādu lugu neko agrāk nav dzirdējis. Jūs zināt, ka karalis ir atlaidis “Melnos brāļus” un izpostījis viņu trupu par necieņu pret Skotiju viņu “Eduardā Otrajā”, kas notiks, ja viņi izrādīs lugu, kas vērsīs necieņu pret dižo Elizabeti un visu protestantu baznīcu? Asinis! Es tev neticu, puis, tam jābūt kaut kam, ko pret mani vērpj mani ienaidnieki.

To dzirdot, man kļūst mazliet neomulīgi, mans kungs, jo redzu, ka viņš ir tuvu tam, lai atklātu manu viltību, bet es saku, nē, ser, tā ir grāfa personīgā pavēle, jo skatieties: tāpēc mans lords Venejs tuvojās man un nevis tev vai citam akcionāram. Mūs visus uzrauga spiegi, un nedrīkst izskatīties, ka tas nāk no grāfa. Lugai jābūt uzrakstītai slepeni, lai zinu tikai es un tu, un to jāparāda grāfam, un viņš pierunās karali, lai ļauj lugu izrādīt. Jo viņa majestāte ir bailīgs, viņš satriektu puritāņus, bet neuzdrošinās, vismaz ne tagad. Jo ieplānotā luga ir daļa no lielāka plāna, kam vajadzīgs vairāk laika, lai tas nobriestu: spāņu laulības, jauni bīskapi, jauni likumi pret puritāņu konventiem un atvieglojums katoļiem. To sakot, es viņu cieši nopētu, bet nevaru viņa sejā neko saskatīt. Viņš bilst, kāpēc karalim tagad jābūt labvēlīgam pret katoļiem, kas piektajā gadā viņu gandrīz noslepkavoja? Un es atbildu, kāpēc karalim jāatdod savs dēls viņiem, kas samaksāja Gajam Foksam atlīdzību? Tā ir maldinoša politika, un mums līdzīgie nevar to aptvert, bet mums jādara, kā liek lielie. Bet viens ir skaidrs: karalim vajag, lai viņa bīskapi valda pār baznīcu, un šeit viņš ir tuvāks katoļiem nekā puritāņiem. Un viņš saka, tomēr es tam nevaru ticēt, un šeit es izņemu no azotes vēstuli, uz kuras ir viltots mana lorda Ročestera zīmogs; tad tici šim, es saku un iedodu viņam vēstuli. Tā nu viņš to izlasa un pēc tam saka, mans kungs to vēlas ap Ziemassvētkiem. F.s vaicāju: vai tu līdz tam laikam vari izdarīt? Jā, viņš saka, man tikai jāpabeidz sīkumi, luga par Jauno pasauli un kuģa avāriju, un maģiskām salām, un tavu bocmani arī tajā, vēl divas nedēļas un būšu galā. Tad varu sākt šo un lai Dievs mūs visus sargā; to teicis, viņš pārmet sev krustu un es ari, tajā pašā laikā domājot, tagad, ser, tu mums esi rokā.

Tad pēkšņi viņa seja, kas bija savilkta rūpju rievās, noskaidrojas, un viņš pasmaida, sakot, tu apsolīji man parādīt, kā darboties ar aritmētiku jaunajā stilā, un viņš meklē pareizo vārdu, un es saku, tu domāji algoritmu, un viņš to pieraksta savā grāmatā un vaicā, kādā valodā ir tas vārds, un es atbildu, ka mans skolotājs sacīja, tas ir arābu vārds, un viņš to atkārto vairākas reizes. Tā mēs sākam mācīties aritmētiku, un es domāju, mans kungs, ka mums jādodas agri laukā un jāpieliek visa gudrība, ja gribam noķert šo te. Jo es nekad neesmu redzējis cilvēku, kas būtu tik neizdibināms un norobežojies pret citu cilvēku interesi. Misters Bērbedžs, protams, tēlo savu lomu uz skatuves, bet, kad nokāpj no tās, viņš ir pavisam vienkāršs cilvēks; bet šis Šekspurs tēlo vienmēr un visādos veidos, un es domāju, ka neviens nespēj ieraudzīt īsto cilvēku aiz tēlotāja. Ar visu cieņu un manu pieticīgo pienākumu pret Jums, Jūsu augstība, un lai Dievs satriec Jūsu ienaidniekus un visus patiesās reliģijas ienaidniekus, no Londonas piektdienā, 1610. gada 26. janvārī,

Ričards Breisgērdls

12

Policija Kroseti bija pratinājusi simtiem reižu, bet šī bija pirmā reize, kad pratinātājs bija kāds, kas nav tuvs radinieks. Viņš atklāja, ka melot svešiniekam ir krietni vieglāk, sevišķi tāpēc, ka pret viņu izturējās saudzīgi. Viņi bija sanākuši ģimenes mājas dzīvojamā istabā, izmeklētājs Murejs uzmeties uz dīvāna, izmeklētājs Fernandess ar sagatavotu dokumentu paliktni apsēdies atzveltnes krēslā tam iepretī, Kroseti otrā atzveltnes krēslā, kas bija pārvilkts ar izsēdētu zilu brokāta audumu, kafijas piederumi atradās uz kafijas galda, Mērija Pega, pirms neuzkrītoši izgāja, bija salējusi tasītēs kafiju. Kroseti aizmugurē karājās liela, no fotogrāfijas pārzīmēta eļļas glezna, kurā bija attēlots varonīgais policijas leitnants Kroseti, kas stāvēja jaunās ģimenes ielenkts, ģērbies zilā, ar medaļām noklātā uniformā.

Abu policistu skatieni, uzdodot jautājumus, laiku pa laikam pašāvās uz šīs ikonas pusi, un nebija jābaidās, ka viņi var palikt rupji. Jebkurā gadījumā, bez līdzdalības Sidnija Gleizera īpašuma (Breisgērdla manuskripti) nesankcionētā pārvēršanā par savējo viņš nebija darījis neko neatļautu, un policisti par to neinteresējās. Viņi gribēja uzzināt par Balstrodu tāpēc, ka tā prasīja rutīna, jo bija atraduši Kroseti vārdu Balstroda plānotājā un tagad veica parastās darbības. Viņus mazliet ieinteresēja Rollija, tas, ka Rollija bija izgaisusi, bet, kad Kroseti pastāstīja par vēstuli no Londonas, policijas interese zuda. Pamest valsti nebija noziegums. Kroseti labi zināja, ka ar viņiem nav vērts ielaisties prātojumos par slepkavību, policisti neatradās šeit, lai palīdzētu ar informāciju, bet lai to iegūtu. Viņi uzturējās Kroseti mājās kādas divdesmit minūtes, no kurām daļa bija veltīta atmiņām par leitnantu Kroseti, un aizgāja tik priecīgi, cik vien kriminālizmeklētāji var būt.

Pavisam cita lieta bija policists, kas ir “māsa”, un, kad pēc četrdesmit minūtēm Patija Dolana ieradās, Kroseti ļoti labprātīgi gadījās viņai ceļā. Paskaidrojis, ka ir tikai sīka persona upura dzīvē, viņš pavaicāja: “Ko jūs par to domājat?” To sakot, Kroseti prātā bija viņas kolēģi, un viņš pameta skatienu arī uz māti.

“Nu, profesors bija brits un gejs,” sacīja Patija. “Viņi domā, ka slepkavībā vainojama pārmērīga aizraušanās ar seksu.”

“Par to es šaubos,” atteica Kroseti.

“Kāpēc, vai tu ar viņu esi gulējis?” vaicāja lielā māsa. “Tu izpētīji visas viņa novirzes?”

“Nē, un tu? Pirmoreiz, kad es viņu ieraudzīju, nodomāju, hē, Patijai šis tips tiešām patiktu. Viņš ir resns, svīst un ar pliku pauri...”

Tas bija mājiens māsas vīra Džerija Dolana virzienā. Kroseti ģimene bija no tām, kur fiziskas nepilnības bija pastāvīgs zobgalību objekts māsu un brāļa starpā. Patija Dolana uzaugot pati bija pietiekami dabūjusi to izjust uz savas ādas. Viņa bija masīva sieviete ar stingri iezīmētiem vaibstiem, līdzīgiem kā eļļas gleznā attēlotajam tētim. Viņai bija arī tēta melnie mati, bet apvienojumā ar mammas zilajām acīm.

“Lai kas būtu runājis,” sacīja izmeklētāja, un viņas roka ierasti pašāvās, lai paraustītu nokareno miesu virs brāļa siksnas. Viņš pasita roku projām un sacīja: “Nē, nopietni. Es pieņemu, tu zini, ka viņš pirms dažiem gadiem bija iejaukts krāpšanā ar lielām naudas summām. Un viņš man nolaupīja vērtīgu manuskriptu. Tas norāda uz sliktu raksturu.”

“Kas varētu būt attiecināms arī uz viņa seksa dzīvi. To tu biji domājis?” “Es nezinu, vai es kaut ko biju domājis,” atteica Kroseti. “Bet paskaties, kā tas izskatās. Viņš piekrāpj mani un nozūd Anglijā. Karolīna Rollija pamet visu savu dzīvi un arī dodas uz Angliju, vai vismaz tā viņa saka vēstulē, kas, kā es skaidri zinu, satur deviņas desmitdaļas blēņu. Tad Balstrods atgriežas šeit un tiek spīdzināts līdz nāvei. Vai jūs atradāt pie viņa to manuskriptu?” “Nezinu. Tā nav mana lieta.”

“Nu, ja tas ir pazudis, tad, lūk, arī jūsu motīvs.”

“Ko tas bija vērts?”

“Grūti pateikt. Fanija saka, ka varbūt piecdesmit tūkstošus izsolē.” Šajā brīdī izmeklētāja Dolana sarauca uzacis, un viņas apakšlūpa izstiepās. “Tā ir liela nauda.”

“Tā ir sīknauda salīdzinājumā ar rokraksta īsto vērtību.”

“Kā tu to domā?”

Kroseti paskatījās uz māti: “Vai mums viņai būtu jāstāsta?”

“Ja vien tu negribi, lai no tevis to izsit ar sišanu,” atteica Mērija Fega. Kroseti pastāstīja māsai, ko zināja un ko varēja noprast no Breisgērdla vēstules, pēc kā Patija pagriezās pret māti: “Un tu tam visam tici?”

“Nezinu,” sacīja Mērija Pega. “Fanija mums stāsta, ka oriģinālās lapas, kas atrodas pie mums, ir īsts septiņpadsmitais gadsimts, tāpēc varbūt Breisgērdla vēstule arī ir īsta. Tiešām var gadīties, ka kaut kur ir aprakts nezināmas Viljama Šekspīra lugas rokraksts. Varbūt Balstrodam tas kļuva zināms, varbūt ne. Varbūt viņš par to pastāstīja kādam, kamēr bija Anglijā lugas meklējumos, un varbūt baumas nonāca līdz cilvēkiem, kas naudas dēļ nevairās slepkavot.”

“Tas nozīmē daudzus varbūt, mammu. Man nepatīk tas, ka Alijs ir iejaukts notikumu ķēdē, kas noved pie tiešām nejaukas slepkavošanas. Un ka viņam bija kaut kādas attiecības ar to sievieti, kas pazuda.”

“Un ko tas vēl varētu nozīmēt?”

“Tikai to, ka, skatoties uz notikušo no policijas viedokļa, — ja mēs uz mirkli pieņemam, ka šīs slepkavības iemesls nav tikai sekss, kā uzskata puiši, kas izmeklē lietu, — daudz ticamāk, ka tā bija blēdīšanās ar nolūku iedzīvoties, tāpat kā tas, kas Balstrodu pirmām kārtām noveda nepatikšanās. Kāds paslēpj viltus norādi vecā grāmatā tā, lai kāds to atklāj; šī Rollija, kas to nosūtīja Balstrodam... tu purini galvu.”

Kroseti bija purinājis galvu, un tagad viņš mazliet aizkaitināti sacīja: “Nē, atradums bija īsts. Es tur biju, Patij. Tā bija tīrākā nejaušība, ka tie sējumi apdega un lika nosūtīti sadalīšanai.”

“Tiesa, bet viņa varēja būt sagatavojusi tās lapas un tikai izlikties, ka atradusi tās grāmatās.”

“Un nezin kā paslēpusi lapas visos sējumos, cerot uz ugunsgrēku? Tas ir absurds. Es pats savām acīm redzēju, ka lapas tiek izņemtas no grāmatu vākiem.”

“Ir nu gan pierādījums! Jebkurš krāpnieks spēj izdarīt tāda veida apmaiņu. Atvaino, bet, kad es dzirdu par slepenu bagātību un noslēpumainu rokrakstu, man gribas turēt tālāk savu maku.”

“Tas ir smieklīgi,” Kroseti pacēla balsi. “Tas ir īsts rokraksts, ko rakstījis īsts cilvēks, un šifrs ir īsts šifrs. Pavaicā Fanijai, ja netici man. Vai Klimam.” “Klimam?”

“Jā, mūsu jaunajam ciemiņam. Viņš ir tavā vecajā istabā.”

Patija pievērsa skatienu mātei, kas sacīja: “Neskaties uz mani ar to policista skatienu, Patrīcija. Viņš ir visnotaļ cienījams poļu džentlmenis, kas mums palīdz atšifrēt šīs vēstules. Un man jāsaka, ka tu esi pārmērīgi aizdomīga un pat netaisna pret savu brāli.”

“Jauki,” apspiezdama nopūtu, sacīja Dolana. Nokļūt starp Mēriju Pegu un viņas mazulīti vienmēr nozīmēja zaudēt loģiku. “Bet, ja parādās tipāžs ar gludu valodu un saini, sakot, ka tas ir Šekspīra manuskripts, kam jūs noticat uz vārda, un grib desmit tūkstošus par to...”

“Ak, neesi smieklīga!” noteica māte un dēls gandrīz vienlaikus, kas bija pietiekami uzjautrinoši, lai izkliedētu saspīlējumu. Ģimenes izmeklētāja sacīja, ka viņa sekošot līdzi Balstroda lietai, ciktāl viņas pienākumi un departamenta protokols atļaušot, un nekavējoties informēs viņus, ja būs kādi nozīmīgi atklājumi.

Tiklīdz viņa aizgāja, Mērija Pega sacīja: “Iešu paskatīšos, vai Rādijs nevēlas kafiju. Domāju, ka viņš bijis nomodā visu nakti.”

“Rādijs?”

“Ak, nejaucies citu darīšanās!” noteica Mērija Pega un izgāja no virtuves, atstājot dēlu prātojam par tādām līdz šim nesaistītām kategorijām kā mamma un romantika. Kroseti devās uz darbu, kur viņam bija jāslēpj savas īpašās zināšanas par Balstrodu un savas pēdējā laika aktivitātes, kamēr Sid-nijs Gleizers turpināja klāstīt, cik šokējoši ir, kad patiešām nogalina kādu, ko esi pazinis, un ka tā ir vēl viena pilsētas un Rietumu civilizācijas sabrukuma pazīme. Tovakar, pārrodoties no darba, viņš iegāja mājā, kas bagātīgi smaržoja pēc topoša sautējuma. Savu māti un Radislavu Klimu viņš atrada virtuvē, dzerot šeriju un smejoties. Viņa gluži nesēdēja Klimam klēpī, bet, ņemot vērā atmosfēru telpā, Kroseti nebūtu par to brīnījies, jo nedz visi garaiņi nāca no katliņa uz plīts.

“Sveiks, mīlulīt,” jautri sacīja Mērija Pega, “iedzer kādu šeriju.” Līdz šim, pārnākot mājās, māte nebija viņu tā sagaidījusi. Viņš paskatījās uz māti un ievēroja, ka viņa šķiet desmit gadu jaunāka. Viņas vaigos sārtoja divi koši plankumi, taču skatiens bija mazliet satraukts, it kā viņa atkal būtu meitene, kas uz lieveņa šūpolēm kavē laiku ar zēnu un kam atkal jābaidās no tēta. Klims piecēlās un pastiepa roku, un viņi oficiāli sarokojās. Kroseti jutās, it kā būtu filmā, ne tādā, kuru viņš jebkad uzņemtu, pat ne tādā, ko viņš vēlētos redzēt, bet vienā no ģimenes farsiem, kur vientuļā māte iemīlas

nepiemērotā vīrietī, un bērni izdomā sazvērestību, lai visu izjauktu vai tikai lai atklātu...

Bet, pirms viņš savu neomulību paspēja pārvērst par attieksmi, Mērija Pega namamātes balsī sev neraksturīgi nočiepstēja: “Es tikko stāstīju Rādijam, ka tevi interesē poļu kino. Viņš daudz par to zina.”

“Tiešām,” pieklājīgi noteica Kroseti. Viņš piegāja pie krūkas ar sarkanvīnu, kas stāvēja (it kā vienmēr būtu tur stāvējusi) virtuves letes stūrī, un pielēja sev pilnu sulas glāzi.

“Nebūt ne,” sacīja Klims. “Es esmu tikai entuziasts. Protams, man nav nepieciešami mazie vārdiņi zem ekrāna, lai baudītu filmu.”

“Aha. Tieši kādas poļu filmas?”

“Ak, pēdējā laikā man patīk Zanusi Žycie ja ko šmiertelna choroba31. Ļoti skaisti, lai gan katolicismu... kā jūs sakāt? Sludinoša?”

“ Propagandējoša. ”

“Tieši tā. Tas man ir pārāk rupji, pārāk — kā jūs sakāt — acīm redzami. Protams, Kišlovkis to pašu izdarīja smalkāk. Viņš bieži sacīja, tas, ka mēs nesitam pa galvu ar Bībeli, ir tikpat slikti, kā sist pa galvu ar komunismu. Pietiek ar to, ka mums ir ētiskais kino, kaut arī šķiet, ka nav. Kā, piemēram, filmā Trois couleurs32 un Dekalog33.

“Pagaidiet, pagaidiet, jūs pazināt Kišlovski?”

“Jā gan. Tā ir ļoti maza valsts, un mēs nākam no vienas un tās pašas vielas Varšavā, un es esmu likai dažus gadus vecāks. Spārdījām bumbu uz ielas un tā tālāk. Vēlāk es spēju viņam pakalpot.”

“Jūs domājat ar filmām?”

“Netieši. Es biju nozīmēts viņu izspiegot, jo es viņu pazinu. Es redzu, ka tu esi šokēts. Jā, tā ir taisnība. Visus izspiegoja, un visi izspiegoja. Eehs Va-lensa pats kādu laiku bija aģents. Labākais, uz ko varēja cerēt, bija spiegs, kas būtu iejūtīgs un ziņotu varas iestādēm tikai to, ko vēlējās, lai tās zina, un tāds es biju Kšištofam.”

Pēc tam abi vīrieši kādas divdesmit minūtes sarunājās par poļu filmām, vienu no Kroscti pastāvīgajām mīlestībām, un viņš beidzot uzzināja, kā patiesībā izrunāt režisoru vārdus un filmu nosaukumus, ko bija pielūdzis gadiem ilgi. Saruna atgriezās pie dižā Kišlovska, un Klimam gadījās pateikt: “Zini, es biju vienā no viņa filmām.”

“Jūs jokojat!”

“Nemaz nejokoju. Robotnicy 1971. gadā. Es biju viens no jaunajiem policistiem fonā, no strādnieku kustības apspiedējiem. Gluži neprātīgs laiks, kas, manuprāt, ir ļoti līdzīgs tava Breisgērdla laikam. Man arī jāsaka, ka esmu pavirzījies uz priekšu ar šifru.”

“Jūs to jau uzminējāt?”

“Diemžēl nē. Bet esmu noteicis tā tipu. Uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi interesants klasiskajam šifram, pat unikāls. Parādīt? Vai vispirms sagaidīsim tavas mātes lieliskās vakariņas?”

Mērija Pega sacīja: “Nē, lūdzu, parādi. Man jāpagatavo salāti, un sautējumu mēs varam ēst jebkurā laikā.”

Kā parasti bikli pamājis ar galvu, Klims izgāja no istabas. Kroseti nekavējoties uztvēra mātes skatienu un pacēla acis pret debesīm.

“Kas ir?” viņa izaicinoši vaicāja.

“Nekas. 'Pikai viss notiek diezgan strauji. Mēs gadiem ilgi dzīvojam šeit vieni paši un piepeši atrodamies poļu filmā.”

Mērija Pega atmeta ar roku, it kā atvairīdama uzbrukumu. “Ak, nevajag! Viņš ir jauks cilvēks un tik tiešām daudz cietis — viņa sieva ir mirusi, viņš ir sēdējis cietumā; Fanija gadiem ilgi gribēja, lai es viņu satieku. Tev viņš patīk, vai ne?”

“Nu, jā. Protams, ne gluži tik ļoti, kā tev. Tātad... vai jūs abi?...” Viņš saberzēja plaukstas, it kā ierīvēdams tās ar krēmu. Māte paķēra koka karoti un sāpīgi iebelza viņam pa pieri: “Esi uzmanīgāks, tipiņ. Es vēl aizvien varu sadot tev pa ausīm.” Un abi sāka skaļi smieties.

Viņiem tā smejoties, ienāca Klims, turot rokās biezu žūksni drukājamā papīra, kas bija sīki noklāts ar teksta rindiņām, un piezīmju grāmatiņu ar līniju lapām, uz kurām bija redzamas akurātas eiropeiskas skices. KJims apsēdās blakus Kroseti un pieklājīgi pasmaidīja. “Mums ir jautri? Jauki. Šis te ari varētu uzjautrināt. Tātad. Pēc manām sarkanajām acīm redzams, ka lielāko daļu šīs nakts es kopā ar kolēģiem no visas pasaules esmu bijis nomodā, un daudzi ir izteikušies par šo fascinējošo kriptogrammu. Vispirms mēs izmēģinām Frīdmena superimpozīciju34. Tas ir elementāri, ja? Mums ir jāatšķir daudzie dažādie alfabēti, ko izmanto polialfabētiskajā šifrēšanā, tāpēc, lietojot biežuma analīzi, varam izmantot Kerckofa risinājumu, un to mēs darām ar vienas šifrētā teksta virknes uzlikšanu otrai, lai varētu sameklēt sakritības, un, ja esam to izdarījuši pareizi, sakrītošo burtu skaits tuvosies maksimālajai robežai jeb apmēram septiņiem procentiem. Tas ir skaidrs, ja?”

“Nē. Varbūt varētu to izlaist un uzreiz pāriet pie pēdējās rindiņas.”

Klims apmulsis paskatījās un sāka rakņāties pa papīriem. “Pie pēdējās rindiņas? Bet pēdējā rindiņa ir šifrēta tāpat kā visas pārējās...”

“Nē, tas ir izteiciens. Gribu teikt, lūdzu, apkopojiet savus atradumus bez visa šī tehniskā žargona.”

“Лк, jā. Pēdējā rindiņa. Pēdējā rindiņa ir tā, ka mēs pie šī šifra nevaram veikt nekādu superimpozīciju, jo šifrētajā tekstā, t.L, 42 466 zīmēs, kas ir mūsu rīcībā, atslēga nemaz neatkārtojas. Mēs arī esam noskaidrojuši, ka atslēgai ir augsta entropija, daudz augstāka nekā bija gaidīts mainīgajai atslēgai no grāmatas, tāpēc mēs nevaram veikt vienkāršu analīzi, izmantojot parastus angļu valodas vārdus. Tātad, vai nu tavs Breisgērdls neizmanto parasto tabula recta, kas, manuprāt, ir visai maz ticams, vai arī viņš trīssimt gadu agrāk nekā Moborns, kas to izdarīja ap 1918. gadu, ir atklājis vienreiz lietojamo sistēmu. Kam es arī nespēju noticēt. Šāds atklājums nekur nav minēts. Patiesībā pat Viženēra šifrs netika plaši lietots. Lielāko daļu Eiropas izlūkdienestu apmierināja vienkārša vārdu aizstāšana līdz laikam, kad ieviesa telegrāfu, un pat pēc tam. Nav nekādas nepieciešamības pēc tik lielas slepenības. Tas ir liels apgrūtinājums.”

“Jūs domājat — laimīga sagadīšanās?” sacīja Kroseti. “Tātad, ja tā nav vienreizējas lietošanas sistēma, kas tad tas ir?”

“Ak, man ir teorija. Es domāju, ka tavs Breisgērdls sāka ar vienkāršu mainīgo atslēgu no grāmatas, kā sākumā bija domāts. Bet es ari pieņemu, ka viņš bija ļoti gudrs cilvēks un ātri vien saredzēja, kā mainīgo atslēgu no grāmatas var kompromitēt ar aizstāšanu. Tātad, lai apslēptu parastos angļu digrāfus, tādus kā It, gg, in, th un tā tālāk, viņš varēja būt mainījis savu tabulu pret kaut kādu jaukto alfabētu, bet mēs nedomājam, ka viņš tā darīja. Nē, es domāju, ka viņš tikai apvienoja divas tolaik labi zināmās metodes. Es domāju, ka viņš apvienoja mainīgo atslēgu no grāmatas ar režģi. Tā var viegli radīt it kā nejaušu patvaļīga garuma atslēgu.”

“Kas nozīmē ko? Es domāju attiecība uz atšifrēšanu.”

“Diemžēl tas nozīmē, ka mēs esam apturēti. Kā tev zināms, vienreizējas lietošanas sistēmas nav atminamas. Tiesa, šī nav īsta vienreizējas lietošanas sistēma. Ja mums būtu bijis desmit tūkstoš vēstuļu, domāju, ka mēs varētu pavirzīties uz priekšu, pietiktu pat ar tūkstoti. Bet šīs dažas kriptogrammas ir visnotaļ drošas.”

“Pat ar datoriem, brutālu spēku?...”

“Jā, pat tā. Es tev varētu parādīt matemātiski...”

“Nē, man bija C līmenis algebrā.”

“Tiešām? Bet tu esi inteliģents cilvēks, un tas ir tik viegli! Un tu noteikti sapratīsi, ja teikšu, ka tas ir kā vienādojums ar diviem nezināmajiem, kur nezināmais ir atslēgas teksts un šifrētais teksts. Piemērs: kāds ir atrisinājums vienādojumam x + у = 10?”

“Ēē... x ir viens, у ir deviņi?”

“Jā, bet ari divi un astoņi vai trīs un septiņi, vai simts un mīnus deviņdesmit un tā tālāk, šādiem vienādojumiem ir bezgalīgs skaits iespējamu risinājumu, un tāpat ir ar vienreizējas lietošanas sistēmām. Lai atrisinātu kriptogrammu, nepieciešams viens risinājums katram atsevišķam burtam, lai kā to apslēptu dažādie alfabēti un atslēgas. Citādi, kā atšķirt “nekavējoties bēdz” no “ierodies Parīzē”? Abus var iegūt no viena un tā paša vienreizējas lietošanas sistēmas šifrētā teksta. Pat ja izdodas uztvert kādu daļu īstā teksta, situācija neuzlabojas, tāpēc ka nav iespējams šifrēt atpakaļ no īstā teksta uz šifrēto tekstu, lai noteiktu atslēgu, jo atslēga mainās pastāvīgi un nekad netiek lietota atkārtoti. Nē, tas nav atšifrējams, ja vien, protams, tavā rīcībā nav gan grāmata, gan režģis.”

“Es domāju, ka mums ir grāmata. Jūs teicāt, ka tā ir Bībele.”

“Es teicu, iespējams, ka Bībele. Esmu runājis par to ar Faniju, un viņa sacīja, ka visticamāk viņi izmantojuši Ženēvas Bībeles 1560. vai vēlāka gada izdevumu. Tā ir šā laika vispopulārākā Bībele, tā saucamā Gurnautu Bībele, ļoti izplatīta un ari viegli pārnēsājama, deviņas reiz septiņas collas liela. Režģis būs bijis no papes vai plāna metāla, varbūt izcaurumots kādā vienkāršā rakstā, lai slēptu slepeno lietojumu. Tavs Breisgērdls liek režģi uz iepriekš norunātām lappusēm un noraksta burtus, kas redzami caurumos. Tā ir viņa atslēga. Viņš izraksta pietiekami daudz burtu, lai izveidotu šifrētu tekstu, un otrā galā viņa kontaktpersona dara to pašu, tikai apgrieztā kārtībā. Nākamajam ziņojumam viņš izmanto citu lappusi. Kā jau teicu, ja mums būtu miljoniem šifrētā teksta zīmju, ja viņš liktu režģi uz lappusēm tajā pašā pozīcijā, tad mēs varētu šifru atminēt ar parastajām metodēm, bet ne tā, kā ir tagad. Atvaino.”

Viņš tiešām izskatījās nožēlas pilns, bēdīgākais cilvēks, kādu Kroseti jebkad redzējis, gandrīz komisks, kā sērīgs klauns. Bet tajā mirkli Mērija Pega paziņoja, ka vakariņas ir gatavas, un nolika viņiem priekšā milzīgu terīni ar jēra gaļas sautējumu, un Klima sejas izteiksme gandrīz acumirkli mainījās, atplaukstot galējā sajūsmā. Ari Kroseti jutās mazliet priecīgāks. Viņš vienmēr jutās droši, nonākot filmas sižetā, un tagad, kā jau bija mātei ieminējies, viņi atradās poļu filmā: cilvēki, kas bija nonākuši gandrīz līdz lūzuma punktam zem vēstures un neatrisināmu problēmu svara, atdzīvojās, sagaidot siltu maltīti.

Tās noslēgumam tuvojoties, Klims atgriezās pie tēmas, no kuras viņi bija izvairījušies patīkamās maltītes laikā. “Zini, mani mulsina vēl viena lieta,” viņš prātoja. “Kāpēc vispār bija jāšifrē?”

“Kā jūs to domājat?” gribēja zināt Kroseti.

“Redzi, šis cilvēks, tavs Breisgērdls, apgalvo, ka viņš izspiegoja Šekspīru Anglijas valdības uzdevumā. Labi, es arī biju valdības spiegs un rakstīju ziņojumus, tāpat kā tūkstošiem manu tautiešu. Varšavas arhīvos tādi ziņojumi glabājas tonnām, un neviens no tiem nav šifrēts. Tikai ārzemju spiegi izmanto šifru. Spānis, kas izspiego angļus, izmantos šifru. Vai arī, ja tavs Breisgērdls atrastos ārzemēs un sūtītu ziņojumus atpakaļ, tad viņš darītu to pašu. Bet valdības spiegi neizmanto šifrus. Kāpēc lai viņi to darītu? Pastu atver valdība, vai ne?”

“Viņiem bija paranoja?” Kroseti ieminējās. “Varbūt viņi domāja, ka cilvēki, kam viņi seko, arī var atvērt pastu.”

Klims papurināja galvu, un sirmais cekuls smieklīgi sašūpojās. “Nedomāju, ka tas ir iespējams. Spiegi rada slepenos ziņojumus, viņi tos neatšifrē. Šifrus un kodus lieto tikai valdības, kad domā, ka citas valdības tos varētu izlasīt. Šifrs, kas mums ir šeit, — to ir grūti lietot, ja? Katrs burts jāiešifrē ar roku un izmantojot atslēgu, ko ir visai darbietilpīgi radīt. Kāpēc vienkārši neuzrakstīt skaidrā valodā un nenodot karaliskajam ziņnesim?”

“Es zinu, kāpēc,” pēc brīža, ko visi aizvadīja pilnīgā klusumā, sacīja Mērija Pega. Vīrieši paskatījās uz viņu, vecākais ar sajūsmu, jaunākais mazliet neticīgi: “Kāpēc?”

“Tāpēc, ka viņi nestrādāja valdībai. Viņi perināja plānus pret karali un viņa politiku. Vai jus nelasījāt Breisgērdla atmiņās par katoļu līgavu princim un kā viņi gribēja panākt, lai karalis Džeimss vēl vairāk vēršas pret katoļiem, nekā viņš jau darīja? Es gribu teikt, ka tas bija pats galvenais visā šajā pasākumā. Viņi grasījās ar vienu sitienu iznīcināt teātri un diskreditēt prokato-lisko politiku. Viņi nedrīkstēja pieļaut, lai kāds no karaļa atbalstītājiem vai valdības uzzina, ko viņi dara, un tāpēc viņiem vajadzēja lietot šo vareno šifru.” Pēc nelielām pārrunām visi vienojās, ka šis skaidrojums ir visai ticams. Klims savā apbrīnā bija sevišķi dāsns. Mērija Pega bikli piedēvēja apķērību savai īru audzināšanai, kura viņai iemācīja līdz pēdējam pārbaudīt, vai pie angļiem nav viltības un nodevības. Arī uz Kroseti tas atstāja iespaidu, bet, tā kā viņu bija audzinājusi sieviete, tad viņš nebija pārsteigts. Viņam patika, ka mātes interpretācija guva VDK apmācīta slepenpolicista apbrīnu. Šajā stadijā lielā krūka ar Kalifornijas sarkanvīnu, kas vakaru bija iesākusi glīti pilna, bija kļuvusi gandrīz tukša. Iereibušās sarunas tagad pievērsās kino. Klims pastāstīja dažas Kešlovska anekdotes, ar ko Kroseti vēlāk varēja dižoties saviem draugiem; pēc tam Kroseti pavaicāja, ko Klims domā par Romānu Poļan-ski. Klims nošņaukājās, domīgi paraustīja degungalu un sacīja: “Viņš nevar man patiki. Es neesmu nihilisma draugs, lai cik skaisti tas būtu pasniegts.” “Paskarbi, vai jums tā nešķiet? Iepriekš jūs teicāt, ka Zanusi jums liekas pārāk reliģisks. Reliģija vai tās trūkums nav galvenais. Viņš ir izcils režisors. Viņš uz ekrāna prot pastāstīt stāstu ar dzīviem raksturiem, satriecošu tempu un noskaņu. Tas būtu it kā sacīt, ja kādam patīk “Rozmarijas bērns”, tad viņš ir velna pusē.”

“Tu neesi?”

Kroseti grasījās sākt apjūsmot filmas estētiku, bet šī atbilde uz, viņaprāt, pilnīgi retorisko apgalvojumu, viņu apturēja. Kroseti palūkojās uz Klimu, lai pārliecinātos, ka viņš runā nopietni. Vecākā vīrieša bāli zilajās acīs neapšaubāmi bija pati nopietnība. Klims turpināja: “Ja filmai vai jebkurai no mākslām nav kaut kāda morālā pamata, tad tikpat labi var aplūkot, kā

garām zib kadri vai nejaušas ainas. Nē, es nesaku, kam jābūt par šo morālo pamatu, vienīgi to, ka tādam jābūt. Pagānu hedonisms mākslas darbam ir pilnīgi pieņemams morālais pamats, piemēram, kā Holivudā. Ģimenes svētlaime. Romantika. Tai nav jābūt... kā to sauca? Kur nelietis vienmēr mirst un varonis dabū meiteni?...”

“Melodrāmai.”

“Tieši tā. Bet nevis nekas. Nevis velna smiekliem par mums, vai ne tikai tam.”

“Kāpēc ne? Ja tas ir veids, kā cilvēks redz pasauli.”

“Tāpēc, ka tad māksla cieš no elpas trūkuma. Velns neko mums nedod, viņš tikai ņem, ņem. Klausies, pagājušā gadsimta Eiropā mēs nolēmām, ka nepielūgsim vairs Dievu, tā vietā pielūgsim nāciju, rasi, vēsturi, strādājošās šķiras, ko vien vēlies, un tā rezultātā viss ir pilnībā sagrauts. Un tā viņi teica, es domāju, mākslinieki teica, neticēsim nekam, tikai mākslai. Neticēsim, tas ir pārāk sāpīgi, tas mūs nodod, bet mākslai mēs uzticamies un to saprotam, tāpēc ticēsim vismaz tai. Bet arī tas nodod. Un arī tā ir nepateicība par dzīvību.”

“Kā jūs to domājat?”

Klims pagriezās pret Mēriju Pegu, un viņa sejā parādījās smaids, atklājot attālu tā cilvēka tēlu, kāds viņš bija, kad pazina Kešlovski. “Nebiju domājis runāt par tādām lietām. Mums vajadzētu atrasties piedūmotā Varšavas kafejnīcā.”

“Es iešu uzcepšu kādu grauzdiņu,” sacīja Mērija Pega. “Bet tiešām, ko tu ar to domāji?”

“Tātad... šis Polanskis. Viņam ir bijusi briesmīga dzīve. Viņš vienkārši ir piedzimis nepareizā laikā. Viņš ir ebrejs, viņa vecāki aizvesti uz nāves nometni, viņš uzaug kā mežonēns. Ar smagu darbu un talantu viņš gūst panākumus, apprec skaistu sievu, un viņu nogalina kāds trakais. Kāpēc lai viņš ticētu kaut kam citam, kā vien tam, ka pasaulē valda velns? Bet es piedzimu mazliet agrāk tajā pašā laikā, nebiju ebrejs, bet dzīve nebija īpaši laimīga arī poļiem; nacisti domāja, ka mēs esam gandrīz tikpat slikti kā ebreji, un tā es saku, ka biju ja ne tāds pats kā Poļanskis, tad vismaz, jūs piekritīsiet, tajā pašā klasē. Tēvu noslepkavo nacisti, māte nogalināta 1944. gada sacelšanās laikā, es esmu uz ielas, zīdainis, par ko rūpējas māsa, viņai ir divpadsmit gadu, pirmais, ko atceros, ir degoši līķi, kaudze līķu liesmās un smaka. Kā mēs izdzīvojām, es nezinu, visa mūsu paaudze. Vēlāk, jāpiebilst, es, tāpat kā Polanskis, pazaudēju sievu nevis no trakā rokas, bet ari nomocītu līdz nāvei, mēnešiem ilgi. Tajā laikā man nebija īpaši labas attiecības ar varas iestādēm un bija grūti dabūt viņai morfiju. Labi, nerunāsim par šīm personīgajām nepatikšanām. Es gribēju teikt, pēc kara, kaut kā par spīti vāciešiem un krieviem, mēs paskatāmies apkārt un atklājam, ka mūsos vēl ir dzīvība. Mēs mācāmies, mēs mīlējāmies, mums ir bērni. Polija izdzīvo, mūsu valoda dzīvo, cilvēki raksta dzeju. Varšava ir uzbūvēta no jauna, katrs ķieģelis, tāds pats kā pirms kara. Milošs dabū Nobeli, Simborska dabū Nobeli, un viens no mums ir pāvests. Kas to varēja iedomāties? Un tā, kad mēs radām mākslu, šī māksla visbiežāk saka kaut ko vairāk nekā: ak, es nabadziņš, kā es esmu cietis, velns ir vainīgs, dzīve ir mēsli, mēs neko nevaram darīt. To es gribēju teikt.”

Kroseti apdomāja šo secinājumu, cik vien varēja, kas nebija īpaši daudz, jo viņš bija amerikānis un gribēja uzņemt filmas un tās pārdot, un domāja, ka viņam vismaz jābūt tūristam tumšā valstī. Ciešanas, nihilisms, sātana smiekli, viss šis Poļanska materiāls bija tikpat nepieciešamas garšvielas kā oregano un nevis kaut kas, no kā paredzēts gatavot visu maltīti. Poļos viņš apbrīnoja pieredzes līmeni, kameras kustības, veidu, kā tika apgaismota seja, veidu, kā kamera pievēršas sejai.

Pēc pauzes viņš sacīja: “Tātad, lai kā tur būtu, vai vēlaties skatīties filmas?”

“Tikai ne “Ķīniešu kvartālu”, lūdzu!” izsaucās Mērija Pega.

“Nē. Mēs skatīsimies morālo mākslu,” atteica viņas dēls. “Mums būs Džona Veina festivāls.”

Tā viņi ari darīja. Kroseti īpašumā bija gandrīz pieci simti DVD un vairāki simti videokasešu, un viņi sāka skatīšanos ar “Diližansu”’35 un turpināja līdz “Hercoga’”36 karjeras spožākajām virsotnēm. Pusceļā filmai “Viņai bija

dzeltena lente”37 Mērija Pega “nolūza”, un viņas galva noslīga uz Klima pleca. Kad filma bija galā, viņi iekārtoja Mēriju Pegu uz dīvāna, apsedza ar segu un atgriezās virtuvē. Kroseti nosprieda, ka šī, cik viņš varēja atcerēties, ir pirmā reize, kad māte bija palaidusi garām iecienīto pusnakts sarunu šovu, un tas viņam lika justies labi, it kā viņa būtu ieguvusi kādu balvu.

“Domāju, ka es arī iešu gulēt,” sacīja Klims. “Paldies tev par ļoti interesanto vakaru. Atzīstos, ka man vienmēr patikušas kovboju filmas. Tās mani ļoti nomierina, kā šūpļa dziesma bērnībā. Saki, ko tu domā darīt ar to šifru?”

Temata maiņa lika Kroseti satrūkties, bet tad viņš atcerējās, ko bija teicis tēvs — tas ir vecs policistu triks, lai izsistu aizdomās turamo no sliedēm.

“Man nav ne jausmas, ko es varētu darīt. Jūs teicāt, ka tas ir neatminams.”

“Jā, bet... tava māte man ir izstāstījusi visu stāstu, cik nu viņa to zina, un tādējādi esmu dzirdējis, ka viens cilvēks jau ir miris. Tagad tev jādomā: cilvēki, kas nogalināja šo profesoru, nezina, ka šifrs nav izlasāms. Pieņemsim, ka viņiem ir Breisgērdla vēstule vai tās kopija. Šajā vēstulē pieminētas citas vēstules, šifrētās. Tās nav viņu rīcībā, un viņi tās var gribēt iegūt, un esmu pārliecināts, ka no mirušā viņi ir uzzinājuši tavu vārdu. Šī jaunā sieviete, kas bija kopā ar tevi, kad tu tās atradi, viņa vismaz zina, ka šifrs eksistē. Viņa jau ir pazudusi, un sūta tev vēstuli, kas tev šķiet aizdomīga, un tev ir pilnas tiesības turēt to aizdomās: jebkurš var uzrakstīt vēstuli vai piespiest to uzrakstīt un nosūtīt uz jebkuru vietu. Viņa var atrasties blakus ielā. Vai arī tikpat labi būt jau mirusi.”

Kroseti šādu iespēju bija apsvēris bezgala daudzas reizes un vienmēr to atmetis. Karolīna varbūt bija aizbēgusi — no kā, viņš vēl nezināja, — bet Alberts atteicās atzīt, ka viņa varētu būt mirusi. Kaut kādā līmenī viņš zināja, ka ir bērnišķīgs: cilvēki mira, bet ne Karolīna Rollija. Viņa bija izdzīvotāja un labi prata slēpties, un scenārijs prasīja, lai viņa uzrastos no jauna un pabeigtu iesāktās darīšanas ar Albertu Kroseti. Kaut kas poļu kino stilā bija pieņemams, bet ne tas.

“Viņa nav mirusi,” viņš sacīja gan tādēļ, lai dzirdētu vārdu maģiju, gan lai pateiktu šos vārdus Klimam. “Bet ko jūs ar to gribējāt teikt?”

“Es gribēju teikt, ka mums šeit ir darīšana ar agresīviem cilvēkiem, un nav nekāda iemesla, lai tu nebūtu nākamais, kam viņi atnāks pakaļ. Tu vai tava māte.”

“Mana māte?”

“Nu, jā. Es pieņemu, ja tava māte būtu viņu rokās, tu atdotu visu, ko viņi grib.”

No Kroseti mutes izlauzās negribēti smiekli. “Ak Dievs, Klim! Domāju, tā bija kļūda ļaut jums skatīties Džonu Veinu. Viņi var dabūt to sasodīto manuskriptu kaut tūlīt pat. Es ielikšu sludinājumu: “Bandīti, kas nomušīja Balstrodu, savāciet šifrētās vēstules jebkurā laikā.””

“Jā, bet viņi to, protams, uztvers kā viltību. Ar ļauniem cilvēkiem problēma ir tā, ka viņi citos saskata tikai ļaunumu. Ļaunajiem tas ir pats lielākais lāsts, ka viņi vairs negaida neko labu. Tici man, jo es, iespējams, esmu redzējis vairāk ļaunu cilvēku nekā tu. Saki, tavs tēvs bija policists — vai jums mājās ir kādi ieroči?”

Sājā brīdī Kroseti pavērās mute un viņš juta, kā mostas histērija, bet apspieda šīs izjūtas. “Jā, mums ir viņa ieroči. Kādēļ jūs vaicājat?”

“Tāpēc, ka tad, kad tu būsi projām, man būs nepieciešams šeit palikt apbruņotam.”

“Ko jūs gribat sacīt ar “projām”? Kad es būšu darbā?”

“Nē, kad tu būsi Anglijā. Tev nekavējoties jābrauc uz Angliju.”

Kroseti raudzījās Klimā ar ieplestām acīm. Viņš izskatījās pilnīgi mierīgs, bet ar noteikta tipa trakajiem nekad neko nevarēja zināt. Varbūt tāds viņš kļuva, kad par daudz iedzēra. Kroseti pats bija diezgan dzēris un nolēma turpināt pašreizējo sarunu kā dzērāju pļāpas vai kā tādu runu, līdz kādām nonāca, kad ar draugiem sāka prātot, kā dabūt pietiekami daudz naudas, lai uzņemtu filmu. Viņš ar šķību smaidu sejā pajautāja: “Kāpēc man jābrauc uz Angliju, Klim?”

“Tam ir vairāki iemesli. Viens ir pazust no šejienes. Otrs, ja iespējams, noskaidrot, ko uzzināja Balstrods, kamēr viņš tur bija. Trešais ir atrast režģi.”

“Aha. Nu, to varētu izdarīt pavisam īsā laikā. Iespējams, ka tieši tādi režģi, kādus mēs gribam, atradīsies Cadillac rezerves daļu tirgotāju piedāvājumā R. Grilles R. Us. Vai “Režģu pasaulē”, kas tirgo auto dekoratīvos režģus. Bet vispirms, man šķiet, es iešu gulēt. Ar labu nakti, Klim.”

“Jā, bet vispirms pistoles. Varbūt viņi atnāk šonakt.”

“Mans Dievs, jūs nejokojat, vai ne?”

“Esmu pati nopietnība. Ar ieročiem nemēdz jokot.”

Kroseti bija tieši tajā dzēruma pakāpē, kurā spēja darīt tādas lietas, kādas skaidrā pat neiešautos prātā (ei, izbraucam ar pikapu uz ledus paslidināties!), un tā viņš iegāja mātes guļamistabā un nocēla kasti, kurā glabājās visi tēva amata rīki — zelta zīmotne, rokudzelži, piezīmju grāmatiņa un divas pistoles aizvelkamos ādas futrāļos. Viena bija liels 10. modeļa 38. kalibra Smith&Weson, klasika, kuru nēsāja visi Ņujorkas policisti, pirms ieviesa pusautomātus, un otrs 38. kalibra Chief Special ar divcollīgu stobru, ko viņa tēvs bija nēsājis, būdams izmeklētājs. Turpat kastē atradās pustukša kārba, kurā glabājās arī 38. kalibra iedobās Specials lodes apvalkā, un, izņēmis tās, viņš turpat uz mātes gaišā ozolkoka rakstāmgalda abus ieročus pielādēja. Pēc tam, ielicis kabatā Chief Special, kas vēl aizvien atradās savā piespraužamajā makstī, un turot rokā 10. modeli, Kroseti izgāja no istabas.

“Es pieņemu, ka jūs zināt, kā ar šo apieties,” viņš sacīja, pasniegdams revolveri ar kātu pa priekšu Klimam. “Jūs neiešausiet sev kājā. Vai netrāpīsiet manai mammai.”

“Jā,” atteica Klims, pasvārstīdams ieroci plaukstā kā desas luņķi. Kroseti priecājās, redzot, ka viņš ar to nemērķē un neliek pirkstu uz gaiļa. “Tā ir Džona Veina pistole. Visa pasaule zina, kā ar tādām jāšauj.”

“Tur jāzina mazliet vairāk.”

“Es jokoju. Patiesībā esmu visai pamatīgi mācīts, kā apieties ar ieročiem.” “Lieliski. Labi, tad tagad laiks likties garšļaukus.”

“Atvaino, lūdzu?”

“Vēl viens izteiciens. Es eju gulēt.”

Tā Kroseti arī darīja un pamodās 4.10 no rīta, domādams, ka ir visu nosapņojis, it īpaši to, ka iedevis pielādētu ieroci cilvēkam, kuru tikpat kā nepazina. Viņš izlēca no gultas un, piegājis pie savām biksēm, kas karājās uz skapja roktura, sataustīja tajās otras pistoles smagumu. Čukstus nolamājies, Kroseti to izņēma un devās uz mātes guļamistabas pusi, bet tad pārdomāja. Mērija Pega naktī nemainīgi pamodās, pēc tam kad bija aizmigusi pie televizora, un viņš nevarēja iztēloties, ko viņa nodomās, ja pamodīsies vēlreiz un ieraudzīs, ka viņas dēls guļamistabā vicinās ar revolveri. Kroseti ielika ieroci portfelī, ko ņēma līdzi uz darbu, un atgriezās gultā. Pēc tam viņš gulēja nemierīgi, nomoda brīžos apraudādams šo pēdējo pierādījumu savai nedziedējamajai muļķībai.

Nākamajā rītā Kroseti brokastot nokāpa vēlu, cerot saskarsmi ar abiem pārējiem mājas iemītniekiem aprobežot ar sociāli pieņemamo minimumu. Kad viņš ieradās virtuvē, māte jau bija saposusies un gatava, un Klims sēdēja pie galda, ģērbies savā nožēlojamajā uzvalkā. Pistole nekur nebija redzama. Mērija Pega cepa šķiņķi ar olām un moži tērzēja ar mājas viesi. Viņi gatavojās kaut kur izbraukt, varbūt uz Ailendu, paēst kaut kur lenču, izskatījās, ka būs saulaina un silta diena utt. Šī draudzīgā pļāpāšana tikai vairoja Kroseti depresiju un vainas apziņu. Iemesls īpašajām brokastīm, protams, bija Klims, jo darba dienās Kroseti ģimene iztika ar aukstu putru un kafiju. Kroseti bija kaut kas jāapēd vienkārši lojalitātes dēļ, un pēc piedienīga laiciņa viņš paķēra savu mēteli un aizgāja.

Viņš bija domājis pavaicāt, kad Klims ies projām, ja jau atšifrēšana nonākusi strupceļā, bet nolēma to nedarīt, jo nosprieda, ka tas norādīs uz sliktām manierēm. Šī bija mātes māja, viņa varēja saieties, ar ko gribēja. Starp citu, kāpēc viņš pats joprojām dzīvoja pie mātes? Tas bija smieklīgi un nepiemēroti, un ellē ratā ar naudas krāšanu filmu skolai. Karolīna Rollija bija atradusi izeju no neiespējamas situācijas, un viņai bija daudz mazāk iespēju nekā viņam (kā viņa bija norādījusi), un tagad Kroseti apņēmās ieviest pārmaiņas savā dzīvē. Viņš pazina cilvēkus Viljamsburgā un Longailendā, kas dzīvoja grupās, — viņa vecuma kino un mūzikas entuziastus. īre neko daudz nemaksās, un varbūt viņš uz kādu laiku varētu aizmirst par filmu skolu, varbūt viņš varētu uzņemt īsfilmu un izmantot to, lai dabūtu iespēju stažēties vai iegūtu stipendiju, vai varbūt viņam vajadzētu sākt sūtīt scenārijus konkursiem. Kroseti aizpildīja prātu ar domām, kas nebija saistītas ar pistolēm un vardarbības draudiem no nezināmiem svešiniekiem, un tas iedarbojās līdz brīdim, kad paceļot portfeli, lai izietu cauri metro turniketam, kaut kas noklaudzēja, atsitoties pret apmali, un viņš saprata, ka pistole vēl aizvien ir pie viņa.

J

TREŠĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE


Mans kungs, man nav neviena brīva brīža tāpat kā iepriekš, jo visa trupa darbojas Globa teātrī, un es lūdzu Dievu, lai lūs nesaskaistos, ka rakstu retāk, jo tas ir nogurdinoši, šifrēt kā pienākas, lai Jūs varētu izlasīt. Tomēr mūsu plāns, es domāju, rit labi. Pabeidzis lugu “Vētra” un vasarai pienākot, V. Š. dodas uz Stratfordu pie Eivonas, kas ir viņa paradums šos daudzos gadus, un viņš aicina mani braukt sev līdzi un apmesties viņa mājā. Tā mēs izbraucam no Londonas 5. jūnijā, bez V'. Š. un manis vēl brauc daži vilnas tirgotāji un Speids kā sargs. Mēs ierodamies 8. datumā, un mūs ar sajūsmu sagaida mistera V. Š. ģimene: sieva un divas meitas, vecākā Suzanna un jaunākā Džudīte; arī citi no pilsētas. V. Š. tagad ir ievērojami turīgs cilvēks šajā apvidū, viņa māja Jaunajā Vietā ir vislielākā. Bet alga par grēku ir nāve.

V. Š. atkal parādās kā viltīgs nelietis, jo viņš tēlo pavisam citu cilvēku Strat-fordā, nekā Londonā — runā kroplā valodā, kā pieņemts šeit uz laukiem, kā vienkāršs mazpilsētas pilsonis, saka “zers”, nevis “sers”, saka “esu”, nevis esmu, saka “aplam”, nevis “ļoti” utt.: nepiemin ne teātri, ne savu dzīvi pilsētā, tomēr nerunā nekādas neķītrības, lai gan bija pietiekami piedauzīgs Londonas krogos. Sieva, mazliet ķildīga būdama, strostē viņu, ka vīrs tur pērkamas sievietes un nesūta viņai pietiekami daudz naudas uzturam, un viņš sievai neatbild, bet ir atturīgs. Viņš tiešām tur vienu palaistuvi, dziedātāju no Itālijas vai ebrejieti, es domāju, ļoti melnu pēc izskata, esmu trīs vai četras reizes redzējis viņus gultā, bet viņš neplātās ar šo sievieti citiem; šādas lietas viņš patur pie sevis, viņš arī nenododas pārmērībām krogos. Šeit viņa runas rit tikai ap zemi un zemes pirkšanu, un īrēm, un aizņēmumiem, un hipotēku aizdevumiem utt. Tomēr ar meitu Suzannu, kuras sabiedrībā V. Š. pavada diezgan daudz laika, viņš šķiet jautrāks. Viņa ir attapīgāka nekā sievietes parasti, vai tā vismaz runā. Viņa ir precējusies ar Džonu Holu, ārstu, puritāni ar labu reputāciju. Viņi nerunā par reliģiju, tāpēc es viņus turu

aizdomās: kā lai netur, kas ir godīgs cilvēks un patiesajā ticībā? Viņi apmeklē ba7.nīcu un nav sodīti, lai gan šeit runā, ka tēvu bieži sodīja, un viņš bija nolādēts katolis līdz pat savai nāvei, māte arī. Privāti pārmeklēju māju, vai nav kāds mācītāju midzenis, bet nevienu neatradu.

V. S. ir ļoti atklāts ar mani, un ar mani vien runā par teātri un lugām, un par Marijas lugu, ko viņam pavēlēts (tā viņš domā) uzrakstīt; tomēr daudzas dienas, kamēr atrodas šeit, viņš neko nav rakstījis, tikai mazliet savā mazajā grāmatā. Mēs daudz esam projām, un es ar savu jaunizgudroto leņķu mērītāju palīdzēju viņam izpētīt kādu zemes gabalu netālu no Rovingtonas, ko viņa kaimiņš apstrīdēja, un tā viņu ļoti iepriecināju. Viņa sieva, lai gan paliek veca, ir ņipra un visu paspēj, viņas rēķini ir pilnīgā juceklī (es slepus iemetu aci), tomēr viņa zina katru īrēto zemju collu un kur guļ pēdējais piparu graudiņš. Jaunākā meita ir ne visai glīta, nav vēl precējusies, un neviens nav padomā; es viņai nepatīku un nezinu, kāpēc, jo izturos pret viņu ar vislielāko laipnību. Bet es klausos aiz durvīm, ko runā kalpi, un dzirdu, ka viņa ir greizsirdīga uz vecāko māsu, ko tēvs mīl vairāk, vismaz tā viņa domā, tāpat ari ģimenē bija dēls, viņas dvīņubrālis, kas pirms dažiem gadiem nomira, un V. Š. vēlējies, kaut tā būtu bijusi viņa, kas nomira, un nevis viņas brālis. Šķiet, ka esmu vienā vecumā ar šo mirušo zēnu vai mazliet jaunāks un viņa acīs mazliet līdzīgs, tāpēc V. Š. mani labi ieredz, un viņa meita mani par to ienīst. Tā viņi runā, un, vai tā ir patiesība, vai nav, redzēsim vēlāk, bet, ja tā ir patiesība, es domāju, ka tas nāks par labu mūsu pasākumam.

Esmu izbēdzis no briesmām, ko Jums pastāstīšu. Viņš kādu vakaru ienāk manā kambarī un es šifrēju ar savu režģi, un viņš vaicā, ko es tur daru, un es esmu dikti sabijies, tomēr runāju braši, sakot, ka lasu Svētos Rakstus. Viņš vaicā, kas tas par metāla gabalu, un es atbildu, ka tā ir kopija, ko pagatavoju no laternas, kas rotāja kapenes, kur guļ mana māte, piemiņa no viņas. Tad viņš pavaicā: vai tu, Dik, esi arī dzejnieks, redzu, ka aši noslēpi to, ko rakstīji, kad ienācu, kā dara daži dzejnieki un es arī. Nē, brālēn, es mazliet niekojos ar matemātiku. Viņš saka: o, Svētie Raksti un skaitļi, viss vienlaikus, tu esi brīnums, un nav nekāds pārsteigums, ka tavā galvā trūkst vietas asprātībām. Tā viņš mani pameta neskartu.

Tagad nāks noslēpums, ko esmu par viņu atklājis: svētdienās viņa paradums ir pēc dievkalpojuma ņemt zirgu un ar savu biedru Speidu pamest pilsētu, viņš saka, lai izjātu tuvējos Ardēnu mežos. Tādā dienā es paņemu zirgu un sekoju viņiem pa ceļu cauri mežam uz ziemeļrietumiem laukā no ielejas. Tas droši vien ir kādas piecas jūdzes vai vairāk. Un tā es nonāku līdz zemes pacēlumam un

nelielā attālumā ieraugu Vorikas pili, tās torņus. Es nonāku līdz viņu zirgiem un arī nokāpju zemē un eju pa taku cauri mežam. Pēc kāda laika es nokļūstu pie kāda veca klostera vai tamlīdzīgas katoļu celtnes drupām, kas slēgta kopš karaļa Henrija nāves, kur daudz ļaužu nometušies ceļos un skaita pātarus, un tur ir kāds cilvēks, bez šaubām katoļu mācītājs, ar savu kausu, kas murmina, un V. $. arī ir tur starp viņiem visiem. Es skatos un klausos, un tad ļaudis pamet šo vietu un V. S. kādu laiku runā ar mācītāju, un es pieeju tuvāk, lai dzirdētu viņu velnišķīgās sazvērestības, kad mani sagrābj no mugurpuses un liela plauksta aizspiež manu muti, un tad mani ar lielu svaru piespiež pie zemes, un es jūtu kaut ko asu pie sava vaiga, un balss saka: klusu, vai tu mirsi. Paiet kāds laiks, tad mani pieceļ, un es redzu, ka tur ir V. Š, un tas ir Speids, kas mani sagrābis, un viņa duncis vēl aizvien ir izvilkts.

V. Š. saka, Dik, kāpēc slapsties, kāpēc nenāc uz misi, tu esi labs katolis vai neesi? Es atbildu, ser, es baidījos, ka tas varētu būt slazds, ko izlikuši vajātāji, lai uzzinātu to vārdus, kas meklē svēto misi, kā to bieži dara šajos laikos. Nē, viņš saka, tie ir labi šīs zemes ļaudis, kas vēl turas pie vecās reliģijas. Un jūs starp viņiem, es saku. Daļēji, viņš saka, jo es esmu labs Karaļa vīrs, tomēr mani sadusmo varas piederumi, bet svētdienās es rādu savu seju, kur to prasa vara. Es saku: un neticat? Tas, viņš atteic, Dievam vienam un ne tādiem kā tu, nedz arī karaliskajai majestātei zināms, bet, lai gan Džons Kalvins un visi bīskapi saka, ka es nevaru lūgties par savu vecāku un mana mazā dēliņa dvēselēm, es tomēr to darīšu, pat ja tas mani nosodīs ar elli, es to darīšu. Un, to sakot, viņš izskatās negantāks par negantu, lād viņš pasmaida, sakot, nāc paskaties, es tev parādīšu vienu lietu, par ko brīnīties, labais Speid, liec nost to asmeni, te ir draugs.

Tā mēs trīs ejam pa vecajiem klostera akmeņiem, kas viss aizaudzis ar krūmiem un maziem kociņiem; tas bija Sv. Bosas klosteris, kā viņš saka, kamēr mēs ejam. Reiz tas bija svēto māsu miteklis. Viņš nopietni rāda: te bija kapela un te klosteris, un beigu beigās mēs nonākam pie akmeņu gredzena, un tā centrā ir melns aplis. Tā ir Sv. Bosas svētā aka, viņš saka, un klausies labi, un viņš iemet akā oli, un paiet ilgs laiks, līdz mēs sadzirdam ļoti vāju plunkšķi. Tik dziļa, es saku. Svētā Marija, ļoti dziļa, viņš saka, runā, ka neviens vēl nav to izmērījis. Agrākajos laikos meitas sapulcējās šeit Sv. Agneses dienā; izvilkušas spaini un skatījušās ūdenī, lai ieraudzītu gaidāmā vīra seju. Bet vairs ne, vairs ne, jo Dievs, kādu mums tagad māca, nemīl ne mierinājumu, ne rotaļīgumu, ne mūziku, ne krāšņas izrādes, ne arī citu ko jauku, nedz arī tas strādā labdarībai, bet vēlas, lai mēs drebam

neglītās, garlaicīgās istabās, esam visi tērpti sērās, kamēr kāds viltīga paskata blēdis skandē, ka mēs esam nosodīti, nosodīti, nosodīti ar elli. Tad viņš iesmejas, uzsit man uz pleca un saka, tagad pagaidi ar tādām scktiskām runām, jo mēs dodamies uz mājām un dzīrosim un dzersim un spēlēsim “deviņu vīru morisu’”* kā vienkāršā tauta.

Tā mēs arī darījām un pēc mielasta sapulcinājām visu ģimeni, un Speids ar savu nazi izgrieza dažas velēnas, lai sagatavotu laukumu, un viņi sāka spēlēt. Es saku, ka nezinu šo spēli, un V. Š. iesaucas, kā, neproti spēlēt morisu? Nē, tu spēlē dziļākas spēles, mans viltīgais brālēn, dziļas kā Bosas svētā aka, tā es prasu, ko viņš ar to gribējis pateikt, un viņš atbild, ka domājis tikai Londonas kāršu spēles, piemēram, pinero un glīks. Bet es domāju, ka viņam prātā bija vēl kas cits.

Šonakt pie viņa ilgi deg svece, un es dzirdu, ka viņš soļo pa savu istabu, un cieši ieklausos, un dzirdu spalvas skrapstēšanu, un papīra čaukstēšanu, un domāju, ka viņš tagad droši vien raksta mūsu lugu par Mariju. Mans kungs, Jūs vaicājat, vai es varu ieskatīties viņa papīros, lai redzētu, ko viņš raksta, un es mēģināšu, bet viņš ir pavisam nešķirams no saviem papīriem, un nevienam nav ļauts tos redzēt, kamēr viņš nav pabeidzis lugu. Es lūdzu, mans kungs, lai Jums klājas labi, un lai Jūsu mājiniekiem veicas, no Stratfordas pie Eivonas, 1611. gada 19. jūnijā, Jūsu augstības pazemīgākais kalps Ričards Breisgērdls.

4 Sena angļu stratēģiskā galda spēle, ko, iespējams, spēlējuši jau romiešu kareivji. Spēle sevišķi popularitāti ieguva viduslaiku Anglijā.

13

Pašlaik starplaikos starp gulēšanu, ēšanu un šī teksta rakstīšanu lasu mazliet Šekspīra. Mikijam šeit, protams, ir The Riverside sējumi, nemaz nerunājot par lielu daudzumu papildu materiāla, leksikonu, kritikas darbu un tā tālāk. Vai es papildināšu Everestu arī ar savu niecīgo putnu šūdinu birumu? Domāju, ka ne, lai gan jāsaka, ka Breisgērdls ir licis man mazliet citādi paskatīties uz šo cilvēku. Kā jau esmu teicis, man ir bijušas zināmas darīšanas ar radošajiem tipiem, un es tiešām esmu saredzējis viņos to pašu īpatnējo rakstura iezīmi, ko mūsu Diks bija ievērojis V. Š. Viņi it kā sarunājas ar tevi, dara darbus un viss notiek, bet tevi neatstāj sajūta, ka tu nerunā vis ar parastu cilvēku, bet gan ar viņa paša izdomātu tēlu. Es šeit domāju tikai rakstniekus, mūziķi ir pavisam kas cits, līdzīgi lieliem, bārdainiem bērniem.

Gadījās tā, stāsta mana mazā dienasgrāmata, ka visu nākamo rītu es pavadīju kopā ar mūziķi, kura vārdu jūs zinātu, ja astoņdesmitajos spēlētu roku, un šis mūziķis ir sarakstījis vismaz piecpadsmit dziesmas, kas ierindojušās divdesmit labāko dziesmu sarakstā, gan mūziku, gan vārdus šīm dziesmām, un (nepakonsultējies ar labu intelektuālā īpašuma advokātu) atdevis autortiesības uz šīm dziesmām savai ierakstu kompānijai, par ko krāpnieks, kam pieder kompānija, piešķīra viņam avansā kādus divdesmit piecus tūkstošus. Un, sasodīts, blēdis turpināja atmest viņam pa niecīgai naudas summai, un mūziķis, protams, kļuva slavens un devās turnejās, un nopelnīja vēl vairāk naudas, bet, paskatoties kādus divdesmit gadus uz priekšu, kad sākotnējā grupa jau sen kā bija izjukusi un fanu pūļi līdz ar to, dziesmas, kas tagad kļuvušas par klasiku, tika tonnām pārraidītas visās agrāko laiku populāro dziesmu stacijās visā valstī, un blēdīgais ierakstu kompānijas īpašnieks pārdod savu sarakstu ar dziesmām un to autortiesībām mediju megakorporā-cijai par summu, kas tuvojas miljardam dolāru, un kāda ir mana mūziķa daļa? Nulle, lūk, kāda, tikpat, cik viņš saņem no visiem šiem milzum daudzajiem veco dziesmu atskaņojumiem, jo praktiski neviens nesaprot, ka tad, kad dzird dziesmu pa radio vai TV, mākslinieks, kas dziesmu izpilda, nesaņem neko — tikai autortiesību turētājs savāc ASCAP* autoratlīdzību.

Tā es apsēdos runāt ar megakorporācijas ļaudīm, un viņi sacīja, ka, lai gan piekrīt, ka mans klients ir pamatīgi piekrāpts, viņi tikko kā esot izmetuši lielu naudas summu par to, kas pamatā bija industriāls patēriņa priekšmets, un faktam, ka tas cēlies no mana klienta sirds asinīm, ar to neesot nekāda sakara. Jāsaka, ka mūziķis to uzņēma visai labi. Viņš tikai smaidīja un izteica apbrīnu, ka viņš no savas galvas izgudrojis lietas, kas pārvērtušās par milzīgu īpašumu, uz kura tagad balstās plaša komerciālā impērija, un ka viņam jāapmierinās ar visu to prieku, ko viņš dāvājis tik daudziem cilvēkiem. Kā jau teicu — lieli, bārdaini bērni.

Pretstatā Šekspīram, kas vienmēr labi saredzēja peļņas iespējas. Protams, viņš pārdeva “Hamletu” par desmit mārciņām, varbūt maksimums četrdesmit tā laika naudā, bet viņš to pārdeva sev, jo bija akcionārs teātra trupā, kam luga piederēja, un, kad vecais Diks Breisgērdls kļuva par viņa grāmatvedi, viņš, iespējams, nopelnīja daudz vairāk.

Es atkal novirzos no tēmas, jo šī nākamā daļa ir tiešām sāpīga.

Pēc tikšanās ar bārdaino bijušo bērnu, kam nevarēju pateikt neko labu, devos ar Edu Gelleru un Šelliju Grosbartu pāri pilsētai uz apjomīgu pasākumu, kurā piedalījās bezgala daudz advokātu — mūsdienās kaut kas tāds notiek bieži, kad viena mediju kompānija piedāvājas pirkt citu, un atrados tur tāpēc, ka daudz zinu par ārzemju autortiesību likumu, un tas viss ir pārāk garlaicīgi, lai iedziļinātos. Taču galvenais, ka es nebiju formā, jo domāju par savu pazudušo Mirandu un arī par nabaga nejēgas muzikantu. Neviens pie garā, pulētā galda, pie kura sēdējām, nebija bārdains, nedz arī kāds savā dzīvē bija radījis kaut ko tādu, ko kāds normāls cilvēks vēlētos redzēt vai dzirdēt. Kāds ieminējās par zvanu toņu jautājumu un to, kā ES domā tikt galā ar to. Eds paskatījās uz mani, jo es visvairāk pie tā biju strādājis, un es kaut ko nomurmināju, kas izrādījās nepareizā atbilde, un Šellijam ar lielu daiļrunību bija mani jāpiesedz.

" The American Society of Composers, Authors ami Publishers— “Amerikas komponistu, rakstnieku un izdevēju sabiedrība”.

Jebkurā gadījumā, kad atskanēja liktenīgais zvans, es nebiju birojā, un Maldonado nebija atstājusi parasto sārto ziņojumu izdruku manā ienākošo ziņu atvilktnē, bet gan dzelteno līmlapiņu pie lampas uz mana rakstāmgalda, kas notiek tajos gadījumos, kad zvana kāds, ko mēs negribam reģistrēt. Lielākajā daļā gadījumu tas nozīmē mīļāko (lai gan mīļākās man reti kad zvana uz biroju), bet ne šodien. Es izgāju pie viņas priekštelpā, jautājoši vicinot mazo dzelteno zīmīti, un viņa sacīja, ka no Toronto zvanījusi Miranda Kel-loga. Es nekavējoties piezvanīju uz numuru, ko viņa man iedeva, un balss pastkastīte Izglītības ministrijā man sacīja, ka Miranda Kelloga neatrodoties pie sava rakstāmgalda, un vaicāja, vai es gribēšot atstāt kādu ziņu. Viņi izmantoja pazīstamo sistēmu, kur bija dzirdama pastkastes īpašnieka balss. Tas bija diezgan patīkams kanādiešu tembrs, bet es to nepazinu. Man sametās kamols vēderā, un es atteicos atstāt ziņu.

Pēc tam es piezvanīju policijai un noorganizēju Balstroda dokumentu savākšanu. Nosūtīju pēc tiem Omāru un gaidīju, tajā laikā trīs reizes piezvanot uz Toronto numuru, un trešajā, veiksmīgajā reizē telefons tika pacelts un atskanēja nepazīstama balss, nopietnāka un lēnāka nekā personai, ko es jau biju pasācis saukt par “savu” Mirandu. Es viņai pastāstīju, kas esmu, un pavaicāju, vai viņa ir nelaiķa Endrū B. māsasmeita. Sieviete atbildēja, ka ir un ka tikai pirms brīža uzzinājusi par viņa nāvi, jo nupat atgriezusies Toronto. Viņa atradusies Himalajos, un visu šo laiku neesot bijusi sazvanāma. Himalajos? Jā, viņa esot ieguvusi balvu. Vienu vakaru viņai kāds piezvanījis un sacījis, ka viņa laimējusi pārgājienu cauri Nepālai. Piedāvāta tika Nepāla, Taiti vai Kenija, viņa varējusi izvēlēties, bet, tā kā vienmēr bija gribējusi redzēt Indiju un Nepālu, izvēlējusies to. Sākumā viņa domājusi, ka tā ir krāpšanās, bet nē: nākamajā dienā pastā pienācis sainītis, Airborne Express, kurā bijušas visas biļetes un rezervācijas, bet viņai vajadzējis tajā pašā nedēļā izlidot, vai arī ceļojums tikšot anulēts. Tad es pavaicāju, kad tas bija, un sieviete pastāstīja, ka apmēram pirms sešām nedēļām, tas ir, oktobra sākumā, tieši pirms Balstroda atgriešanās Savienotajās Valstīs. Jebkurā gadījumā, mājās pārbraukusi, viņa esot izlasījusi par tēvoča nāvi un nodomājusi, ka vajadzētu piezvanīt, lai gan mirstīgās atliekas, kā viņa iedomājās, tikšot pārvestas atpakaļ uz Oksfordu un nodotas Oli veram. Viņa nedomāja, ka noziegums saistīts ar naudu, jo zināja, ka vecais muļķa tēvocis ir izputējis, bet vai es viņai piezvanīšot, kad lasīšot testamentu? Sieviete domāja, ka lielākā daļa tēvoča mantas

aizies Oliveram, bet viņa īpašumā bija kulons, kas kādreiz piederējis vecmāmiņai un bija apsolīts mazmeitai. Es atteicu, ka piezvanīšu, un noliku klausuli, kas ieslīdēja turētājā pavisam nosvīdusi.

Nekavējoties sazinājos ar mūsu īpašuma likumu daļu un atstāju steidzamu ziņu Džasmīnai Pinai. Pasvīdu vēl mazliet un mēģināju izrādīt interesi par intelektuālā īpašuma likumu, bet nespēju, lai gan man bija jāsacer atbilde rītdienas mediju īpašumu sapludināšanas lietā; nē, vārdi nesaistījās ar attiecīgajiem smadzeņu audiem, un tad ienāca Omārs ar lielām, brūnām kartona kārbām katrā padusē, un, parakņājies tajās, es tiešām atradu īsto Endrū balstroda pēdējās gribas un testamenta kopiju un nevis viltoto, ko man bija iedevusi mana Miranda. Sis, kā īstā Miranda bija norādījusi, visus pasaulīgos labumus atstāja Oliveram Mārčam, savam ilggadējam partnerim, izņemot dažus mazus novēlējumus atsevišķām personām, un es ar prieku uzzināju, ka īstā Miranda saņems savu kulonu. Kārbā bija arī maza galda fotogrāfija ādas rāmītī, kur profesors Balstrods bija redzams ar jaunāku sievieti, kurai bija drukna, vardei līdzīga, patīkama āriene, kas, iespējams, bija tipiska visiem Balstrodiem un kas, domājams, bija īstā Miranda Kelloga.

Pina ienāca, kamēr es tupēju uz grīdas starp izkaisītajiem papīriem. Neko neteikdams, pasniedzu viņai testamentu un pastāstīju pāršāvām aizdomām. Viņa apsēdās, izlasīja to, un bija interesanti vērot, kā Džasminas nevainojamā porcelāna seja pārveidojas par kaut ko līdzīgu dēmona maskai, kādas var redzēt ķīniešu festivālos. Nav labi, ja advokāts mantojumu un aizbildnības tiesai pasniedz viltotu testamentu. Džasmīnai bija sakāmi daži skarbi vārdi par manām privātajām lietām, kas, manuprāt, bija mazliet netaisni, bet es neaizstāvējos. Viņa gribēja zināt, kā es to biju pieļāvis, un lika saprast (lai gan bija pārāk pieklājīga, lai lietotu tādu valodu), ka mani ir aptinuši ap manu daiktu. Viņa sacīja, ka būšot jāizstāsta partneriem; es piekritu, ka tas būtu tikai pareizi. Viņa gribēja dzirdēt manu apstiprinājumu, ka neesmu ļāvis viltvārdes rokās nonākt nevienai īpašuma daļai pirms pārbaudes, un šeit man bija jāatzīstas, ka vērtīgs priekšmets tiešām ir pazudis līdz ar viltvārdi. Es paskaidroju, kas tas bija par priekšmetu, un viņa paziņoja man to, ko es jau zināju —ja patiesais mantinieks tiešām gribēs sagādāt nepatikšanas un griezīsies tiesā, tad es esmu izdarījis pārkāpumu, kura rezultātā varu zaudēt advokāta praksi. Jebkurā gadījumā es nevarēju vairs turpmāk būt iesaistīts jebkādos jautājumos, kas skar Balstroda īpašuma juridiskās lietas. Viņa pameta skatienu uz apkārt izkaisītajiem papīriem ar tādu izteiksmi sejā, kas nebija no patīkamajām, tas bija nicinājuma pilns skatiens, it kā es būtu rakņājies pa aizgājēja personīgajām mantām cerībā nolaupīt kādu aizmirstu krājkasīti. Vairs tālāk nediskutēdama, viņa piezvanīja mūsu biroja menedžerim, lai pēc iespējas ātrāk pārvietotu uz citu vietu dažus dokumentus. Kamēr viņa bija aizņemta ar to, man izdevās Balstroda plānotāju pamest zem biroja dīvāna.

Ieradās pāris dūšīgu nesēju, sakrāva visus Balstroda papīrus kastēs un aiznesa tos projām. Tiklīdz mans kabinets atkal bija tukšs, es paķēru dienasgrāmatu un izšķirstīju lappuses, kas attiecās uz pēdējām nedēļām pirms viņa nāves. Jūlijā atradu to, ko biju meklējis, divdesmit ceturtajā datumā pulksten vienpadsmitos: tur bija rakstīts “Mis? Karolīna R. Kroseti”. Šķiet, ka tas bija īstais: viltus Miranda bija pieminējusi Karolīnu, kas kaut kādā veidā bija iesaistīta, un te arī bija “Mis”. Karolīnai R. Kroseti vajadzēja būt pārdevējai vai starpniecei šajā lietā. Es izsteidzos laukā pie Maldonado rakstāmgalda, uztaisīju šīs lappuses fotokopiju, iedevu viņai dienasgrāmatu, sacīju, ka tā ir daļa no Balstroda materiāla, kas netīšām aizmirsusies, un liku, lai viņa nekavējoties to aiznes Pingas kundzei. Domāju, ka patiesībā tā bija pirmā reize, kad biju melojis M., un tā bija vel jo zīmīgāka norāde, kas apliecināja manu netikumību, nekā kļūda ar testamentu vai Pingas nicinājums tā rezultātā. Tas ir slikti, ļoti slikti, kad advokāts sāk melot savai sekretārei.

Par laimi, Kroseti nav pārāk izplatīts uzvārds. Izskatījis visu piecu rajonu un apkārtējo apgabalu “baltās lapas”, es atradu tikai divdesmit astoņus Kroseti, bet ne Karolīnu R. Kroseti. Atgriezos savā kabinetā un sāku spaidīt mobilā taustiņus. Protams, šajā stundā mājās bija tikai vecie un slimie, un es nevēlējos atstāt pārāk daudz ziņu. Iemeslu dēļ, ko tagad neatceros, sāku ar piepilsētas vārdiem un aplencu pilsētu no ārpuses. Kaut kur Kvīnsā galvu pa durvīm pabāza M. un pavēstīja, ka misters Gellers grib nekavējoties mani redzēt. Es pamāju un turpināju spaidīt numurus. Pēc automātisko atbildētāju plūdiem vai zvaniem, kur neviens neatbildēja, klausuli pacēla sieviete ar aizsmakušu Ņujorkas akcentu, ko iekrāsoja kultūras slānis. Es pavaicāju, vai viņa pazīst Karolīnu Kroseti, un viņa atbildēja, ka domājot pazīstam visus Kroseti Ņujorkas Standarta metropolitēna statistiskajā rajonā, un zina, ka tādas personas neesot. Tad iestājās pauze, atskanēja īsi smiekli, un viņa piebilda: “Ja vien mans dēls nav viņu apprecējis, man nesakot.”

“Kas?” es vaicāju.

Pauze, un jau oficiālāk: “Ar ko es runāju?”

Tajā brīdī es ieskatījos lappusē no Balstroda dienasgrāmatas un ieraudzīju, ka esmu mazliet kļūdījies. Balstrods rakstīja brīvā, gandrīz medicīniski ķeburainā rokrakstā, un viņa norunātā tikšanās 24. jūlija rītā bija pārgājusi pāri līnijai un nonākusi iepriekšējās dienas ierakstā. Patiesībā viņš bija uzrakstījis nevis “Karolīna R. Kroseti”, bet

Karolīna R.

A. Kroseti.

Es nolēmu atbildēt sievietei ar daļēju patiesību un sacīju: “Mani sauc Džeikobs Miškins no Gellera, Linča, Grosbarta un Miškina. Es esmu Endrū Balstroda mantojuma advokāts un mēģinu izsekot darījumam, ko profesors Balstrods sāka pagājušajā jūlijā. Esmu atradis piezīmi viņa plānotājā, kur atzīmēta tikšanās ar kādu A. Kroseti un kādu Karolīnu R. Vai jūs kaut ko par to zināt?”

“Zinu,” atteica sieviete. “Alberts Kroseti ir mans dēls. Pieņemu, ka runa ir par manuskriptu.”

Dzirdot šos vārdus, mani pāršalca atvieglojums. “Jā! Jā, par to,” es iesaucos, un tad vairāk nezināju, ko teikt, domājot par dažādajām iespējām, ko biju izklāstījis Mikijam Hāsam. Vai es runāju ar zagli, upuri vai ļaundari?

“Un?” sacīja sieviete.

“Un kas?”

“Un vai mantojuma lietās ietilpst nožēlojamās blēdības vēršana par labu, ar kuru jūsu nelaiķa klients izkrāpa manam dēlam vērtīgu septiņpadsmitā gadsimta manuskriptu par smieklīgu summu?”

Tātad Šeit runāja upuris. “Tas katrā ziņā ir viens no jautājumiem, kas ir apspriežams, Kroseti kundze,” es sacīju.

“Es gribētu cerēt.”

“Mums vajadzētu norunāt tikšanos.”

“Es pateikšu, lai mans advokāts ar jums sazinās. Uz redzēšanos, mister Miškin.”

Es būtu nekavējoties piezvanījis viņai vēlreiz, bet mana kabineta durvis tagad aizšķērsoja Eda Gellera druknais, kašķīgais stāvs. Redziet, uz papīra visi “Gellera, Linča, Grosbarta & Miškina” partneri ir vienlīdzīgi, bet, kā bieži gadās šādās firmās, vara pieder tam, kas to visvairāk kāro, un mūsu firmā par tīkotāju izrādījās Eds, un tā nu viņš parasti panāca savu. Turklāt viņš un Martijs Lines bija dibinātāji partneri, un rezultātā mazliet vienlīdzīgāki par pārējiem. Eds bija bezgala saskaities, domāju, galvenokārt tāpēc, ka nebiju uzreiz pie viņa ieradies un tāpēc viņam jārunā ar mani, stāvot kājās, nevis sēžot aiz sava rakstāmgalda, kas ir neuzkrītoši piepacelts virs parastā grīdas līmeņa un atrodas mīkstu, bezkājainu krēslu ielenkumā, kuros dziļi iegrimst ikviens, kas tajos apsēžas. Es zināju, ka tagad nebūtu vēlams izslie-ties pilnā augumā.

Es sacīju: “Droši vien tu esi runājis ar Džasminu.”

“Jā, esmu,” viņš atbildēja. “Un vai tu nebūtu tik laipns un nepastāstītu man, kas, pie velna, notiek?”

“Pārpratums, Ed, nekas vairāk. Esmu pārliecināts, ka drīz vien tas noskaidrosies.”

“Aha. Tātad tu neizmantoji vērtīgu mūsu klienta īpašuma daļu savām vajadzībām un nenodevi minēto īpašumu savai mīļākajai?”

“Nē. Es biju krāpšanas upuris. Sieviete stādījās priekšā kā Balstroda īpašuma mantiniece, uzrādot testamentu, kas izskatījās īsts...”

“Tas bija mūsu sagatavotais testaments?”

“Nē. Es pieņēmu, ka testaments tika atrasts viņa mantās pēc nāves. Es... mūs mirušais nolīga tikai speciālam uzdevumam, un tas ir uzglabāt dokumentu un sniegt konsultāciju par tā intelektuālā īpašuma statusu un jebkura cita dokumenta īpašuma statusu, kas varētu tikt atvasināts no šī.”

“Kā atvasināts?”

Es dziļi ievilku elpu. “Tas bija septiņpadsmitā gadsimta dokuments, ko it kā uzrakstījis cilvēks, kas pazina Viljamu Šekspīru. Bez akadēmiskās vērtības, kas ir pamatīga, dokuments liek domāt, ka pastāv parakstīts nezināmas Šekspīra lugas manuskripts, un dod mājienus par minētā dokumenta pašreizējo atrašanās vietu.”

Kā esmu jau, šķiet, minējis, Eds ir lielisks pārstāvis tiesas prāvās, un daļa no šāda pārstāvja mākslas ir nekad neizrādīt pārsteigumu. Bet tagad viņš iepleta acis. “Elle un Indija! Un tas ir autentisks?”

“Nav zināms, bet Balstrods domāja, ka ir, un viņš bija viens no pasaulē lielākajiem speciālistiem šajā jomā.”

“Un šis īpašums, šis septiņpadsmitā gadsimta rokraksts tagad ir tavas izmanīgās meičas rokās?”

“Es viņu nesauktu par savu izmanīgo meiču. Bet, jā, tas ir pie viņas.” Viņš pārlaida roku saviem neīstajiem matiem. “Es nesaprotu. Kā tu varēji būt tāds muļķis? Pagaidi, neatbildi! Tu ņemies ar to meiču, pareizi?”

“Vai gribi dzirdēt visu stāstu, Ed?”

“Tik tiešām gribu. Bet iesim uz manu kabinetu.”

Tagad tam visam bus daudz tiešāks izteiksmes veids. Eds ir tāda tipa advokāts, kas liek vienlīdzības zīmi starp spēku un brīvu neķītras valodas lietojumu. Daudzu līdzjūtīgu skatienu pavadīts, īsajā ceļā uz viņa kabinetu es vienu brīdi apsvēru, vai varu noslēpt kādus nozīmīgus faktus vienam no labākajiem nopratinātājiem Ņujorkas advokatūrā. Nē, sāpīgajai patiesībai bija jāatklājas, bet ne manai domu gaitai un plāniem. Kad bijām iekārtojušies katrs savā vietā, izstāstīju viņam galvenos faktus, un pēc tam, kad viņš pēc savas patikšanas bija mani izfiltrējis, Eds sacīja, ka mums būs jāiesaista policija un jāsazinās ar galveno mantinieku Oliveru Mārču un jāizstāsta viņam, kas noticis. Taču man nebija ļauts būt personai, kas ar to nodarbojas. Patiesībā tagad, kad par to runājām, viņš atzīmēja, ka ir ievērojis manu nopietno pēdējā laika koncentrēšanās spēju zudumu, un man atlika tikai piekrist. Apspriedām manu nožēlojamo šā rīta uzstāšanos, un Eds norādīja, ka plānotā īpašumu sapludināšana ir saistīta ar dažu svarīgu klientu interesēm un maz ticams, ka es savā pašreizējā stāvoklī viņiem nesīšot kādu īpašu labumu. Viņš ierosināja, lai padomāju par atvaļinājumu uz kādu laiku, un tad kļuva pret mani tēvišķīgs, kāds nekad nemēdza būt, mazliet kā Kings Kongs, kas nevis grauj Manhetenu, bet veic sociālo darbu. Pēc kāda laiciņa Eds nonāca līdz tam, cik viņam bijis žēl, kad mēs izšķīrāmies ar Amē-liju, un ka īstenībā es, viņaprāt, kopš tā laika vairs nekad neesmu bijis tāds kā agrāk. Tiklīdz viņš to bija izteicis, tiklīdz šie vārdi nāca pār viņa lūpām, es sajutu, it kā kaut kas līdzīgs balonam pārsprāgtu man galvā un... to grūti aprakstīt, tā nebija gluži pieredze, kad kāds iziet ārpus sava ķermeņa, bet gan dziļāka nošķirtība, it kā Eds turpinātu pļāpāt ar kādu, kas īstenībā nebiju es.

Atbaidošā veidā tas tik tiešām bija visai interesanti, un es neapzināti iedomājos par savu māti viņas pēdējās dienās un prātoju, vai tā viņa jutās: viena pati tajā piebāztajā dzīvoklī, bērni aizgājuši (jā, vēl biju es, bet vai es neliku skaidri saprast, ka mani ar viņu saista vienīgi drūmais pienākums?),

debils darbs — kāpēc turpināt uz to iet, kāda jēga? Eds tagad runāja par manu pienākumu nodošanu citiem kolēģiem — tikai, kamēr tu varēsi atkal nostāties uz savām kājām, — un daļa no šiem pienākumiem, protams, ietvēra mobilo telefonu zvana toņus. Un šī frāze tagad pilnībā nodarbināja manas smadzenes (mobilo telefonu zvana toņi'. MOBILO TELEFONU ZVANA TOŅI!!!), un absurda spēks kā pīrāgs trāpīja man sejā: te nu mēs bijām, pieauguši cilvēki, radības kronis, noraizējušies, lai nauda tiktu pareizā veidā samaksāta ikreiz, kad kāda idiota mobilajā telefonā atskan pi-pi-ri-pi-pī, nevis dzinn-dzinn-dzinn, un tas savādā veidā sasaistījās ar Šo nošķirtības sajūtu un domām par māti, un es sāku vienlaikus smieties un raudāt un nevarēju apstāties neciešami ilgu laiku.

Tika atsaukta Maldonado, un viņa bija tik gudra, ka iedomājās piezvanīt Omāram, kas ieradās un, lai nevienu nesamulsinātu un neizbiedētu sekretāres, aši izvadīja mani laukā pa biroja sānu izeju. Braucot atpakaļ uz manu dzīvokli, es pavaicāju Omāram, vai viņš kādreiz ir domājis par pašnāvību. Viņš sacīja, ka jā, pēc tam, kad pirmās sacelšanās laikā viņa jaunāko zēnu, kas tobrīd apmētāja ar akmeņiem kareivjus, sašāva galvā. Viņš sacīja, ka gribējis uzspridzināties pats un uzspridzināt tik daudzus no viņiem, cik vien iespējams, un toreiz palestīniešu nacionālās atbrīvošanās kustībā bija cilvēki, kas uz to mudināja. Bet viņš iedomājās, ka tas ir grēks, gan pašnāvība, gan parasto cilvēku nogalināšana. Mirt pēc tam, kad esi nogalinājis kādu pie varas esošo, ir pavisam kas cits, bet nevienam nekad netiek dota iespēja nogalināt pie varas esošos. Tāpēc Omārs nevis izdarīja pašnāvību, bet atbrauca uz Ameriku.

Tajā pēcpusdienā es no sava saimniecības skapīša dziļumiem sadabūju šo pistoli, kas man ir līdzi, un pirmo reizi nopietni uzdevu Kami lielo jautājumu, jo es jau diemžēl biju Amerikā. Es pat iebāzu stobru mutē, lai justu nāves garšu, un diezgan aktīvi pūlējos iztēloties, iedomāties kādu, kam vispār šajā momentā rastos kādas neērtības no manas nāves. Amēlija jutīs atvieglojumu un būs brīva apprecēties ar kādu, kas ir vairāk vērts nekā es. Bērni — sāksim ar to, ka viņi vispār nezināja, ka esmu dzīvs. Pols būs aizkaitināts, bet tiks tam pāri. Mirjama kādu mēnesi lietos vairāk medikamentu. Ingrida tiks pie cita mīļākā, kas nekādā svarīgā jomā neatšķirsies no manis. Omārs manā testamentā dabūs linkolnu un labu mantojumu, tāpēc arī viņam būs labāk.

Skaidrs, ka es tajā brīdi nenospiedu mēlīti, jo vēl aizvien atrodos šeit un rakstu. Patiesībā es no savas histērijas atguvos visai strauji, viena no priekšrocībām, ja esi sekls kā šķīvis. Nebija arī tā, ka es nedēļu negulēju, aizmirsu par ēšanu, pārstāju skūties. Nē, es tolaik domāju, gan jau Džeika persona38 vel ieņems savu vietu un es turpināšu ar to, kas lemts manā dzīvē, tikai bez zvana toņiem. Visbeidzot, domāju, ziņkārība bija tā, kas noturēja mani pie dzīvības. Es gribēju uzzināt, ar ko beidzās Breisgērdla spiegošana, un redzēt, vai tā luga joprojām eksistē, un es gribēju sastapt Osipu Švanovu. Jā, ziņkārība un viegla kāre pēc atriebības. Es gribēju noskaidrot, kas bija autors shērni-ņām, kas izmaitāja manu dzīvi, un gribēju tikt klāt sievietei, kas bija notēlojusi Mirandu Kellogu un mani apmuļķojusi.

Tikšanās ar Švanovu Soho bija sarunāta pulksten desmitos, bet pirms tam man bija jāierodas pilsētas centrā, jo biju apsolijis aizvest Imodženu uz mēģinājumu skolā. Dramatiskā pulciņa skolotāja Railendas kundze Koplejas Bērnu akadēmijā katru trešo gadu, pamīšus ar “Romeo un Džuljetu” un. “Vētru”, uzved “Sapni vasaras naktī”. Pagājušajā gadā Imo pēdējā lugā tēloja garu, bet šogad viņai iedota 'l itānijas loma, un viņa neizsakāmi ar to lepojas. Meitas uzstāšanos gara lomā es neredzēju, jo, šķiet, esmu jau pieminējis, ka neeju uz teātri, un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu tas, ko šodien izrāda. Es burtiski nespēju sēdēt aptumšotā auditorijā un skatīties uz skatuves dzīvus aktierus. Trīs minūšu laikā pēc priekškara pacelšanās manī viss aizveras, es nespēju paelpot, sāpīgas spīles sažņaudzas ap manu galvu, un gremošanas sistēma grib atbrīvoties no satura pa abiem galiem. Acīmredzot taisnība ir manai māsai, kura saka, ka man jāiet pārbaudīt galvu, tomēr es no šīs nepieciešamības izvairos.

Taču man nav pilnīgi nekādu iebildumu pret mēģinājumiem, kad ir iedegtas gaismas un apkārt staigā cilvēki, režisors skaļā balsī dod norādījumus, un aktieri aizmirst remarkas un tekstu. Tas savā ziņā ir jautri un nepavisam nelīdzinās piespiedu klusēšanai tumsā, kamēr dzīvi cilvēki spokainā grimā izliekas, ka nav tie, kas viņi ir, tieši tāpat kā es.

Kad ierados sievas mājā, meita gaidīja uz kāpnītēm mājas priekšā un tērzēja ar pāris jauniešiem. Tie nepārprotami bija ieradušies baltā Explorer ar apzeltītiem aksesuāriem, kas, aizsprostojot ielu, stāvēja ar vaļēju aizmugurējo lūku, lai apkaimē labāk būtu dzirdams mūzikas monotonais ritms, kura skaļums bija tāds, ka lika akmenim nodrebēt. Šķita, ka viņa labi pavada laiku, un man negribējās izjaukt kompāniju. Jaunie puiši mani pieklājīgi sveicināja, jo viņus bija sūtījis Pols, lai, kā bija solījis, paturētu acīs manu māju. Imodžena, kad bijām apsēdušies linkolna aizmugurē, šķita mazliet aizkaitināta, kad viņai to pateicu, jo bija domājusi, ka dara kaut ko aizliegtu, izklaidēdama pāris nepārprotamu bandītu. Pēc tam, kad tas bija noskaidrots, braucām uz skolu klusēdami — vismaz es klusēju —, jo Imodžena nekavējoties sāka runāt pa mobilo ar meitenēm, ar kurām nupat bija aizvadījusi kopā visu dienu un kuras redzēs pēc dažām minūtēm. Jebkas bija labs, tikai ne pieklājīga patērzēšana ar tēti.

Nu, jūs jau zināt, ka tiešām nekas nelīdzinās Šekspīram, pat ja aktieri ir bērni. Railendas kundzei patīk “Sapnis vasaras naktī”, jo tad var izmantot ļoti dažāda vecuma bērnus, gan no jaunākajām, gan vecākajām klasēm; mazajiem bērniem viņa parasti liek tēlot fejas, bet mazliet vecākiem galveno feju lomas, pirmās vidusskolas klases atveido karaļa ģimenes locekļus un mīlētājus, bet pavisam lielie — primitīvus vienkāršos tēlus. Kad zēni sāk zirgoties un māžoties, viņa tiem pastāsta, ka visās drāmās lielākās sieviešu lomas uz skatuves agrāk tēloja divpadsmit gadu veci zēni un neviens nedomāja, ka tas ir smieklīgi, un te nu esat jūs, lielie lamzaki, — tad tēlojiet vismaz vīriešus! Un zīmīgi, ka tad, kad zelta vārdi sāk plūst pār viņu lūpām, viņi spēj vismaz uz brīdi pamest pusaudžu narcisma čaulu un apdzīvot plašāku, bagātāku visumu. Vai tā vismaz man šķita. Es vēroju, kā mana meita II cēliena pirmajā ainā iznāk uz skatuves un sāk savu dižo, dusmīgo runu: “Šie — greizsirdības maldi.” Es nezinu, kur viņa to ņem, no kurienes viņa zina, kā jārunā:

Mēs likāmies kalnā, lejā, mežā un pļavā.

Pie strūklakas aukstas vai steidzīga strauta,

Vai pludmalē, kas jūru skau j ielokā savā,

Lai dejotu sapnī trīs dienas pēc kārtas,

Vēja stabules savaldzinātas.39

Un viņa savelk seju un kustas tā, ka skatītājiem šķiet — viņi redz dejojošas fejas. Railendas kundze arī ir apburta, un droši, ka Imodžena nākamajā gadā četrpadsmit gadu vecumā saņems Džuljetas lomu un lauzīs sirdis.

Kā jau teicu, man tīri labi patīk mēģinājumi, un jūtu, ka, apmeklējot iespējami daudz mēģinājumu, es kaut mazliet varu kompensēt neierašanos pirmizrādēs. Un zāle bija pilna ar piemīlīgu jaunu miesu un viņu burvīgajām māmiņām, kas arī bija jaukas, un es pārmiju dažus maigus skatienus ar mammām, un tas man lika domāt par Ingridu. Pēc tam, kad Imodžena bija beigusi uzstāšanos, es izgāju laukā un piezvanīju uzTeritaunu, lai noskaidrotu, vai pēc tikšanās ar krievu varu atnākt pie viņas, bet Ingrida bija vēsa un sacīja, ka ir aizņemta. Man vienmēr ir piemitusi zināma prasme pa telefonu pazīt melus, un šoreiz tie bija meli. Tas nemaz neizskatījās pēc Ingridas, kas pēc rakstura ir visai tieša. Vai viņai varētu būt cits mīļākais? Iespējams. Vai mani tas satrauca? Jā, mazliet. Mani tas vienmēr satrauc, bet ne pārāk, tāpēc vēsturiski manā privātajā dzīvē vērojamas tik straujas pārmaiņas.

Pēc mēģinājuma pavaicāju Imodženai, vai viņa nevēlas kaut kur aiziet. Agrāk, kad viņa bija tēta mīlulīte, meitu sajūsmināja, ja viņu aizveda uz kādu īpašu vietējo bāru un pacienāja ar augļu drazām izrotātu bezalkoholisko kokteili Shirley Temple, bet vairs ne. Imodžena domā, ka šķiršanās ir garlaicīga, praktiski visi viņas vienaudži ir jaunieši, ko mēs reizēm dēvējam par izjukušo māju bērniem, un viņai drīzāk patīk stiprās zīmogs. Vai arī ne. Man nav ieejas viņas daiļajā galviņā. Tāpēc braucām mājup gandrīz klusēdami, lai gan meita man pastāstīja, ka Dīvainītis visu pagājušo nedēļu vai aptuveni tā esot pavadījis, lapu pēc lapas drukādams ģenealoģiskos datus, līdz ar to neviens cits (tas ir, Imodžena) nav varējis izmantot printeri, un vai es viņu nevarot apstādināt, mamma jau Niko dodot visu, ko viņš grib. Es atteicu, ka parunāšu par to, un, kad nonācām līdz Amēlijas mājai, to arī izdarīju.

Gandrīz biju piemirsis par uzdevumu, ko pirms nedēļas uzticēju Niko, — tik daudz satraukumu, ka nav jābrīnās, — bet kā, sev par nožēlu, esmu uzzinājis, mans dēls parastai mirkļa apmātībai liek izskatīties kā fejām, kas dejo jūras krastā. Es viņu atradu datora istabā, uz gara galda, kas mums tur uzstādīts, kārtojot papīra lapas, kurām starp visiem stabiņiem un rindām ir vienāds attālums, precīzā kvadrātā. Kādu brīdi viņu vērojis, es vaicāju: “Niko? Imodžena saka, ka tu man kaut ko esi atradis. Par Breisgērdlu?”

“Jā, atradu,” teica Niko. Viena no priekšrocībām, nolīgstot tamlīdzīgam darbam meklēšanas firmu, ir tas, ka viņi atnāk, iedod tev labāko atbildi, ko ir atraduši, paņem savu čeku un aiziet. Bet, ja atbildi prasa Niko, dabū dzirdēt visu stāstu nogurdinošās detaļās, sākot no pirmajiem mēģinājumiem, ieskaitot meklēšanas loģiku un dažādās piemērotās stratēģijas, pieejamos avotus, kļūdainos pavedienus un aprakstu par katru atrasto faktu. Būdams normāls cilvēks, es šeit izdarīšu apkopojumu: mūsu Breisgērdlam bija dēls, ari Ričards vārdā, kas izdzīvoja un apprecējās, un viņam bija septiņi bērni, no kuriem līdz brieduma gadiem izdzīvoja pieci, un no tiem visi apprecējās, un visiem bija bērni. Vīrieši tiecās uz jūras pusi vai armiju un septiņpadsmitā gadsimta beigās un astoņpadsmitajā gadsimtā saņēma paaugstinājumus, uzdienot līdz virsnieka pakāpei. Kāds Breisgērdls komandēja divizionu Volfa armijā Ābrama līdzenumos pie Monreālas, un cits bija musketieru kapteinis pie Piesī. Bija ari vaļu mednieki un vergu tirgotāji, bet galu galā mūsu Ričarda pēdējā vīriešu kārtas atvase, neiekrājusi nekādu īpašumu, gāja bojā 1923. gadā no Pirmajā pasaules karā gūtajiem ievainojumiem.

Nu ko, laba ideja, kas neattaisnojās: iespējams, es biju domājis par ģimenes dārgumiem, bēniņos atrastu kārbu ar veciem papīriem, kas nejauši varētu izrādīties par nevienam līdz Šim nezināmu Šekspīra lugu. Es palūkojos uz dēlu un viņa veltīgo darbu, un sajutu skumjas un vēlēšanos viņu apskaut, bet zināju, ar ko tas beigsies.

Sacīju: “Nu labi, Niko. Bija vērts mēģināt. Vai esi redzējis tuvumā kādus krievu gangsterus?”

“Nē. Te slaistās apkārt pāris melno puišu. Viens brauc ar baltu Ford Explorer, Ņujorkas numura zīme HYT-620, un otrs brauc ar zaļu Pacer, Ņujorkas numura zīme IOL-871. Es neesmu beidzis ar pēcnācējiem. Es runāju tikai par vīriešiem.”

“Ir ari sievietes?”

“Jā. Caurmērā puse no atvasēm ir sievietes. Trīs no Ričarda Breisgērdla dēla Ričarda bērniem bija sievietes. Vecākā Lusinda Annc apprecējās ar Martinu Lūisu 1681. gadā...”

Un viņš sāka. Jāatzīstas, es nepievērsu daudz uzmanības. Būt kopā ar Niko bieži vien ir dīvaini nomierinoši, kā sēdēt blakus čalojošam strautam. Es domāju par gaidāmo tikšanos ar krievu un par manu šīs dienas sabrukumu, un arī par to, no kurienes gaidāma mana nākamā tikšanās seksa

jomā, un visam apakšā bija liela, pulsējoša Mirandas Kellogas brūce. Niko stāstījums beidzās. Zēns paņēma dažādas, akurātas papīru kaudzītes un uzmanīgi sakniedēja tās kopā. Viņš ieminējās, ka man tās jāņem pie sevis, jo, pēc mātes vārdiem, viņa mapēs esot pārāk daudz materiālu, un Breisgērdlu ģenealoģija viņu vairs neinteresējot. Dēls pievērsās ekrānam, uzmauca austiņas un bija prom. Es sameklēju lielu aploksni, sabāzu tajā papīrus un arī devos ārā. Es neredzēju Amēliju un arī nemeklēju, lai gan visu laiku apzinājos viņas klātbūtni mājās, gluži kā baumas par karu.

“Rasputins” ik maza pusātro ēstuvju ķēde, ko dibināja krievu imigrantu pāris, viens no neskaitāmajiem mēģinājumiem atklāt jaunu picu. Viņi pasniedz dažādus pīrādziņus, boršču, krievu bulciņas un stipru tēju lielās glāzēs. Interjers ir ieturēts vecās Padomju Savienības stilā: sociālistiskā reālisma plakāti, flīžu grīda, apkalpotājas zemnieku kreklos un garos lindrakos, kūpoši patvāri un drukni sarkanarmieši pie ieejas. Ēdienkartes rakstītas, atdarinot kirilicu, ar otrādi iespiestiem R utt. Piecas minūtes pirms desmitiem Omārs mani izlaida Lafajeta ielā pie vienīgā “Rasputina” Manhetenā un pats nozuda pie ietves malas stāvošajā linkolnā gadījumam, ja mūsu gangsteris sadomātu kaut ko nelāgu.

Iekšpusē bija visai patīkami, patiesībā tveicīgi, un smaržoja pēc kanēļa un kāpostiem. Apsēdies pie galdiņa zem trakā mūka" portreta greznā rāmī ar muguru pret sienu un skatu uz ieeju, es pasūtīju tēju un pāris pīrādziņu. Ēstuve bija pustukša, apmeklētāji bija galvenokārt vietējie, kas meklēja pārmaiņas no ķīniešu un itāļu virtuves vai no stilīgiem krogiem ar neatbilstoši augstām cenām. Desmit minūtes pāri desmitiem pa durvīm ienāca kāds vīrietis un nostājās mana galda priekšā. Es piecēlos, paspiedu pastiepto roku, un viņš apsēdās, smaidot raudzīdamies apkārt. Viņš bija apmēram manā vecumā un uz pusi mazāks par mani, ar biezu bārdu un iesirmiem matiem, lielu degunu un inteliģentām, dziļi iegrimušām tumšām acīm. Viņš bija ģērbies moderni, mugurā plikādas mētelis, melna zīda bitlovka.

Ak, kam kāda daļa, kā viņš izskatījās vai kas viņam bija mugurā? Es tikko

atgriezos no apgaitas pa teritoriju. Agrā rīta dūmakā viss ir kluss. Esmu

—

* Rasputinu bieži dēvēja par trako mūku, kamēr citi uzskatīja viņu par straņņiku vai pat starcu, uzskatot viņu par psihes un ticības dziednieku.

pārbaudījis laivu māju, sūkņa māju un garāžu divām automašīnām, kurā esmu novietojis savu nomāto Cadillac Escalade, kas ir gandrīz pietiekami liels, lai es ietilptu vadītāja vietā. Tagad saprotu, kāpēc šie nīlzirgi ir tik populāri pie miesās iespaidīgiem amerikāņiem. Blakus manai nomātajai automašīnai atrodas Mikija Harley-Davidsort Electra Glide, ko viņš nopirka drīz pēc tam, kad es tiku pie sava BMW motocikla, droši vien tāpēc, lai parādītu man, ka arī ir pārdrošs zellis, lai gan es savu motociklu nopirku tāpēc, ka nevarēju atļauties braukāt pa pilsētu ar automašīnu. Nelielas brokastis, un te nu es esmu, atpakaļ pie klaviatūras.

Droši vien biju jautājoši lūkojies apkārt, jo Švanovs notvēra manu skatienu un apvaicājās: “Kā, jūs gaidāt vēl kādu?” Un es sacīju, ka vienmēr biju iedomājies — krievu gangsteri pārvietojas kopā ar svītu. Par to viņam bija jāpasme-jas, rādot zobus, kas bija dārgi apvilkti ar vienu no industriālās demokrātijas labumiem, “ļā, seši cietpauri melnās ādās un pāris ukraiņu mauku. Vai jūs vēlētos? Varu piezvanīt.” Viņš runāja gandrīz bez akcenta, un tikai pa retam kļūdījās ar artikuliem un izlaida vietniekvārdus, kas tipiski cilvēkiem, kuru dzimtajai valodai raksturīgi galotņu locījumi. Viņš vēlējās vienkārši parunāties, it kā mēs būtu veci draugi, kas satikušies pēc īsas atšķirtības. Es viņam piespēlēju, un mēs runājām par manu māsu un viņas pasakaino karjeru, par “Rasputina” ķēdi, un viņš sacīja, ka ir viens no sākotnējiem investoriem, un es pajokoju par piedāvājumu, no kura viņi nevarēja atteikties.

Šeit Švanova smaids mazliet saspringa, un viņš sacīja: “Mister Miškin, es nezinu, kas, jūsuprāt, esmu, tāpēc ļaujiet jums pastāstīt, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Es esmu uzņēmējs. Agrākos laikos es kā visi strādāju padomju valdībai, bet nu jau piecpadsmit gadu esmu biznesā. Man ir intereses Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Izraēlā un arī šeit. Kāda veida bizness, jūs vēlaties zināt. Pirmām kārtām esmu investors. Kādam ir ideja, man ir nauda un ari sakari. Sakari krievu kopienā ir ļoti svarīgi, jo tas ir veids, kā mēs mācījāmies kārtot lietas vecajos laikos. Uzticība, jūs saprotat? Jo mums nav izveidojies tas, ko jūs dēvējat par biznesa normām, tiesu sistēmu un tā tālāk. Par šīm investīcijām es pretī iegūstu daļu biznesa gluži kā Ņujorkas birža.”

“Jūs esat augļotājs,” es sacīju.

“Un Citycorp ir augļotājs, ļ.P. Morgan Chase ir augļotājs — kā jūs domājat, viņi neprasa procentus? Viņi nepārņem ķīlu? Tā ir riska kreditēšana, ar ko es nodarbojos, piemēram, kā šajā vietā, — neviens cits nebūtu atradis viņiem naudu, tāpēc viņi atnāca pie Švanova, un viņi iedeva man daļu no šī biznesa, un mēs visi esam laimīgi.”

“Un, ja viņi nav laimīgi, jūs sūtāt cilvēkus, kas salauž viņiem kājas, un tā ir iezīme, kas jūs atšķir no Morgan Chase."

Atkal saspringtais smaids, un viņš noraidoši atmet ar roku. “I.ūdzu, man nav nekāda sakara ar nekāda veida piedziņas biznesu. Saku jums, tas viss ir nodots pavisam citām apakšuzņēmēju firmām.”

“Apakšuzņēmēju?”

“Tieši tā. Jūs nopērkat pāri Nike apavu, kā lai jūs zināt, kas to izgatavoja? Varbūt nolaupīta maza meitenīte Ķīnā ir pievažota pie mašīnas, viņu tur badā un sit. Tur rakstīts Nike — tas ir viss, ko jūs zināt, cienījama firma. Domāju, pat Nike nezina, kas tieši ražo. Ja jūs gribat būt tik šķīsts, jums jāiet baznīcā, nevis biznesā. Piekrītat?”

“Ne gluži. Un, runājot par nolaupītām meitenēm — tā kā jūs šo tēmu aizskārāt —, domāju, ka viena no jūsu apakšuzņēmēju firmām iepriekšējā naktī uzbruka manam darbiniekam un nolaupīja no mana dzīvokļa jaunu sievieti.”

Švanovs pamāja viesmīlei un pasūtīja tēju un bliņas. Kad sieviete bija aizgājusi, viņš pavaicāja: “Un kā jums šķiet, kāpēc man tas būtu jādara?” “Varbūt jūs to varētu pastāstīt man.”

Viņš nelikās to dzirdot un izskatījās drūms. “Nolaupīšana ir nopietna apsūdzība. Jūs, es pieņemu, esat sazinājies ar varas iestādēm?”

“Par uzbrukumu manam darbiniekam, jā. Bet ne par nolaupīšanu. Es dodu priekšroku paturēt tostarp mums, biznesmeņiem.”

Oficiante atnesa viņa pasūtījumu, daudz ātrāk, nekā bija atnesusi manējo. Viņš iedzēra tēju, iekoda kādu kumosu, nopūtās un sacīja: “Lūk, mister Miškin, mēs esam aizņemti cilvēki, tāpēc runāsim īsi, ja? Šeit būs viss stāsts, no manas puses. Tas akadēmiskais mācībspēks Bālstrods atnāk pie manis un saka, Švanov, man ir atslēga lielām kultūras vērtībām, un es griežos pie jums kā pie kultūras cilvēka, palīdziet man to atrast un atgriezt pasaulei. Lai to izdarītu, man nepieciešama maza naudiņa. Un es, protams, saku, profesor, protams, šeit būs kādi divdesmit tūkstoši ASV dolāru, prasiet, ja vajag vairāk. Jūs saprotiet, pat tādam biznesmenim kā man ir dvēsele, un viņš nevēlas visu dzīvi niekoties ar pirtīm, pīrādziņu ēstuvēm un bāriem

ar meitenēm, un turklāt es to redzu varbūt kā būtiskas naudas plūsmas avotu manai firmai. Tā es iedodu viņam naudu šī dārguma izpētei. Pēc tam viņš izbrauc no valsts, un es neko nedzirdu. Paiet dažas nedēļas, un es no uzticama avota saņemu satraucošu ziņu. Sis avots saka, profesors ir atgriezies un atradis dārgumu, bet nevēlas dalīties tajā ar Švanovu. Tad ko lai es daru?

Es viņam piezvanu, un viņš visu noliedz: nekādu dārgumu, tas ir ar galiem. Nu, manā biznesā cilvēki daudzreiz nevēlas dalīties, un man attiecīgi jārīkojas...”

“Jūs viņu spīdzinājāt.”

“Lūdzu. Es ar viņu neko nedarīju. Man nav nekāda sakara ne ar kādām spīdzināšanām, tāpat kā ar tām nav sakara prezidentam Bušam. Jebkurā gadījumā mani avoti saka, ka minētais profesors ir nodevis dokumentus — kas, kā es uzskatu, ir mans īpašums — depozītā jūsu firmai, mister Miškin, un es no saviem avotiem dzirdu, ka ir uzradusies mantiniece, kas var ar tiem rīkoties, un, dabiski, es ceru, ka viņa izdarīs pareizi un nodos šos papīrus man. Tātad viņa legāli vēršas pie jums, un es gaidu, ka drīz viņa sazināsies ar mani un mēs varēsim nokārtot lietas. Un tagad jūs man sakāt, ka viņa ir nolaupīta. Par to es pilnīgi neko nezinu, lai palīdz man Dievs.”

Savādi, bet es viņam noticēju, ko nekad nebūtu darījis, ja nezinātu, ka mana Miranda nav īsta. Es sacīju: “Labi, mister Švanov, tad viss izskatās pavisam citādāk. Ja jūs neturat gūstā Mirandu Kellogu, kāpēc tad mēs tiekamies?” “Kāpēc? Tāpēc, ka jūs esat Balstroda īpašuma pilnvarotais, un īpašumā ir kaut kas, kas pieder man, proti, septiņpadsmitā gadsimta manuskripts, ko uzrakstījis Ričards Breisgērdls. Esmu redzējis šo manuskriptu. Esmu samaksājis, lai ar zinātniskiem testiem apstiprinātu šā dokumenta autentiskumu. Man ir papīri, kas dod man uz to īpašuma tiesības. Viss ir pavisam legāli un godīgi. Vai tad jūs ne tāpēc ieradāties uz tikšanos?”

Es sacīju: “Redziet, kad liku savai māsai izkārtot tikšanos, es iztēlojos, ka jūs ar vardarbību un draudiem mēģināt iegūt Breisgērdla manuskriptu.” “Ko jūs domājat ar vardarbību un draudiem?”

“Sūtot cilvēkus uz manu dzīvokli, lai nozagtu manuskriptu. Sūtot cilvēkus uz manu sporta zāli, lai iebiedētu īpašnieku, kā rezultātā esmu izslēgts no biedru saraksta. Un, kā jau teicu, it kā nolaupot Mirandu Kellogu.”

Viņš purināja galvu. Viņš kratīja ar pirkstu gaisā. “Pirmkārt, nekad neesmu sūtījis tādus cilvēkus zagt. Kā jau paskaidroju, kāpēc man tas būtu

jādara? Kas attiecas uz sporta zāli, tas ir kaut kāds pārpratums. Es vēlos tikties ar jums tikai konfidenciāli, bez draudiem. Kā jau teicu, bieži vien apakšuzņēmējus ir grūti kontrolēt. Es parunāšu un likšu jūs atjaunot biedru sarakstā, un atvainojos.”

“Paldies.”

“Nav par ko. Tagad, kā lai es atgūstu savu īpašumu?”

“Nu jā, šeit mums ir radusies neliela problēma. Diemžēl man jums jāsaka, ka sieviete, ko es pazinu kā Mirandu Kellogu, nebūt nebija Miranda Kelloga un turklāt šī sieviete tagad ir pazudusi un manuskripts līdz ar viņu. Manuprāt, kāds mūs abus ir pārspējis viltībā.”

Uz brīdi Svariovs aizmirsa par īstā biznesmeņa masku, un kaut kas patiesi šaušalīgs pazibēja viņa skatienā. Tad tas pazuda. Viņš kā nožēlojot pasmaidīja un paraustīja plecus. “Nu, tā var būt taisnība. Cilvēks kaut ko iegūst, kaut ko zaudē, pareizi? Ja jums izdodas noteikt viņas vai tā atrašanās vietu, es gaidīšu, ka jūs ar mani sazināsieties, norunāts? Man ir juridiski dokumenti, lai pierādītu, ka šis senais rokraksts ir mans īpašums.”

Sacīju, ka noteikti sazināšos, un pieprasīju, lai viņš dara to pašu. “Dabiski,” viņš atteica, “un visus citus tā paša tipa dokumentus arī, protams.”

“Ko jūs domājat ar citiem dokumentiem?”

“Man ir zināma informācija, ka tad, kad tika atrasts Breisgērdla manuskripts, tur bija citi vēsturiski papīri, ko paturēja cilvēki, kas Balstrodam pārdeva manuskriptu. Domāju, tā nav standarta biznesa prakse. Sakiet, mister Miškin, vai jums ir šie papīri?”

“Nē, nav.”

“Ja jūs kādreiz tos uziesiet, atcerieties, ka arī tie ir mans īpašums.”

“Es noteikti atcerēšos jūsu prasību,” es sacīju un sapratu, ka tas bija patiesais iemesls, kāpēc viņš bija piekritis ar mani tikties, — iespēja, ka man ir sasodītie šifri. Es nekavējoties atmetu visu, ko viņš bija teicis.

“Paldies. Domāju, ka mūsu darījums līdz ar to ir noslēgts. Bija patīkami.” Mēs sarokojāmies, un, izvilcis no kabatas biezu naudas žūksni, viņš nometa uz galda divdesmit dolāru banknoti. “Meitenei,” viņš sacīja. “Pārējais neko nemaksā, es cienāju.” Tad Švanovs palūkojās uz mani, piešķiebis galvu un piemiedzis acis kā tad, kad kaut ko acu priekšā mēs salīdzinām ar prātā esošu tēlu, un turpmākais, ko viņš sacīja, gandrīz lika man nokrist no krēsla.

“Zināt, apbrīnojami, cik ļoti jūs līdzināties savam tēvam.”

“Jūs pazīstat manu tēvu?"

“Protams. Mēs esam šur tur kopīgi ieguldījuši un tā tālāk. Izraēlā. Viņš piecēlās un piebilda: “Nākamo reizi, kad viņu satiksiet, lūdzu, nododiet manus vissirsnīgākos sveicienus.

Viņš izgāja, atstādams mani ar vaļēju muti.

ceturtā Šifrētā vēstule

Mans kungs, mana lielākā padevība Jūsu augstībai un cildinājumi no sirds Jums un visiem Jūsu mājiniekiem. Nu jau pagājis ilgs laiks, kopš esmu saņēmis no Jums kādu vēstuli un misters Pigots arī, bet Jums, bez šaubām, ir bijušas svarīgākas lietas darāmas. Mans jaunums ir tāds, ka V. Š. ir pabeidzis lugu, tas ir, par Skotijas karalieni Mariju, un, kad viņš man to pateica, es lūdzu, lai viņš ļauj man lugu nekavējoties izlasīt. Vispirms viņš sacīja nē, lai es pagaidot, varbūt lugā būšot labojumi, kā viņš to bieži dara, bet, kad es arī turpmāk neatbaidos, viņš piekāpās. Tā es izlasīju visus viņa papīrus. Mans kungs, domāju, ka mēs esam kļūdījušies par mūsu vīru, ja vien es nespriežu nepareizi; viņš nav paveicis to, ko viņam likām. Bet jūs redzēsiet, jo šeit es pēc atmiņas esmu pierakstījis dažu dialogu būtību, pašu galveno, jo viņš neļāva man pārrakstīt pat ne rindiņu.

Vispirms nāk prologs, kas saka, ka luga abas lielās karalienes aplūko strīdīgi, jo ne tikai karalistu liktenis ir apdraudēts, bet arī dvēseles: ar baznīcas nesaskaņām mūsu Anglijas valsts ir tikusi galā! Tomēr tāpat, kā jūs žēlojat viņu, kas zaudējusi, žēlojiet arī viņu, kas uzvarējusi. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā viņš ir izdarījis. Mēs gribējām, lai viņš parāda Elizabeti patvaļīgu un tirānisku, un viņš ir parādījis, tomēr nopūzdamies par viņas neauglīgo klēpi un to, ka citas sievietes dēls valdīs viņas karalistē, tās pašas sievietes, kas viņai jānonāvē, un žēlo Elizabeti par viņas vientulību, kam politikas dēļ ir jānogalina vienīgā cilvēciskā būtne, kas piemērota, lai būtu viņas draugs.

Mēs cerējām, ka viņš parādīs Mariju kā labu kristīgu dāmu, lai uzjundītu mūsu dusmas par viņas likteni, un viņš to ir parādījis, tomēr arī kā miesaskāru, neapdomīgu sevis iznīcinātāju. Viņa iesaistās sazvērestībā, kas skaidri un gaiši viņu izposta, jo (kā viņš stāsta) Behingtons ir muļķis, viņa labi zina, ka viņas vēstulītes lasa Volsingems, tomēr vienalga neliekas mierā. Un kādēļ? Viņa ir izmisusi pēc glābiņa, un viņu vairs neinteresē, vai viņa būs Anglijas, Skotijas vai kāda

cita karaliene, bet vai viņa varēs elpot svaigu gaisu un jāt. Viņa no sava loga redz kādu kundzi, kādu preču iznēsātāju, un grib mainīties ar viņu vietām, iemainīt visus savus titulus pret svaiga vēja pūsmiņu utt. Viņa nožēlo savu agrāko ļaunumu, tomēr aiz saviem katoļu aizspriedumiem domā, ka viņai ir piedots. Lai gan cietumniece, viņa lielās ar sevi un nicina karalieni Elizabeti par viņas sarukušo klēpi un saka Grētai Besai, ka viņas nevainība ātrāks cietums būs nekā šīs manas restes. Viņa lielās arī, ka viņa ir pieredzējusi mīlestību, kamēr Anglijas karaliene nav, bet tikai tās izrādi. Tālāk viņš saka par karalieni Mariju, ka pierādījumi pret viņu daļēji ir nepatiesi, jo spriež, ka Marija nekad nav plānojusi Elizabetes nāvi, bet tikai vēlējusies no viņas izbēgt un būt brīva. Tā Volsingems šeit ir parādīts kā zvērestu pārkāpis blēdis.

Par reliģiju: viņam ir paredzēta loma Marijas kapelānam, kādam Duprē, kas strīdas par kristiešu pareizo ticību ar seru Amjasu, un es domāju, uzvar, bet tikai mazliet. Viņš iestarpina vulgārus klaunus, vienu puritāni un otru katoli, kas izzobodami viens otru, strīdas savā starpā. Iespējams, ar tiem vien pietiktu, lai pakārtu V. $., bet labāk būtu, ja viņš rīkotos drosmīgāk. Aina, kur karaliene Marija iet nāvē, ir ļoti aizkustinoša un domāta, lai tie, kas to dzird, aizmirstu, ka viņa ir ļauna, slepkavnieciska padauza. Varbūt tas Jūs iepriecinās, mans kungs, bet mana stāstīšana nav nekas, salīdzinot ar noklausīšanos pilnībā, jo tas būs ļoti mākslinieciski un asprātīgi, lai arī es esmu slikts spriedējs par lugām. Bet, kad spēšu Jums to nosūtīt, Jūs novērtēsiet, vai luga ir piemērota Jūsu mērķiem. Līdz tam palieku Jūsu uzticamais un paklausīgais kalps, kas visiem vēl pārticību un ilgu dzīvošanu Jusu žēlsirdīgajai augstībai, Londona, 1611. gada 28. oktobris, Ričards Breisgērdls.

14

Kroseti atklāja, ka, būdams apbruņots, viņš jūtas gluži kā tad, kad bikšu priekšā ir saplīsis rāvējslēdzējs, kas liek nokautrēties un, viņaprāt, mazliet līdzināties muļķim, un brīnījās, kā tētis varējis to izturēt visu savu darba dzīvi. Varbūt policistiem tas ir citādi. Vai noziedzniekiem. Ieradies darbā, Kroseti mocījās starp vēlēšanos atstāt sasodīto priekšmetu somā (To varēja nozagt! Kāds varēja to atrast!) un paturēt pie sevis. Vispirms viņš atstāja pistoli portfelī, bet atklāja, ka, atstājis to portfelī, viņš negrib to izlaist no acīm, un pēc neomulīgas stundas vai vairāk viņš pistoli no portfeļa atkal izņēma un piestiprināja pie jostas, kur to apslēpa kokvilnas jaka, ko Kroseti nēsāja savā darba vietā pagrabā.

Misters Gleizers bija devies garākā iepirkšanās tūrē, un tā Kroseti nebija īpaši daudz darba, izņemot to, ka augšstāvā viņam pārtraukumu laikā bija jāatslogo Pamela, persona, kas nemaz neatgādināja Karolīnu. Dārgajos retu grāmatu veikalos pat Medisona avēnijā nav daudz nejaušu klientu no ielas, un tā Pamela lielāko tiesu laika pavadīja, runādama pa telefonu ar draugiem, kas, spriežot pēc jautrajiem izsaucieniem, kas atplūda lejā pa pagraba kāpnēm, bija nepārspēti komedianti, vai pārlūkojot Craigslist40 labāka darba meklējumos izdevējdarbībā; to viņa nevaicāta bija izstāstījusi. Kroseti saprata, ka viņa attieksme ir mazliet neiecietīga — viņš tiešām neietu bojāja būtu mazliet draudzīgāks, — bet nespēja sevi piespiest izrādīt interesi par šo skolniecīti, kas grib ielauzties izdevniecību sfērā.

Todien vienā no sardzes maiņām viņa palūdza, lai Kroseti noceļ no augšējā plaukta kādu grāmatu. Viņš to nocēla un dzirdēja, ka Pamela satraukti

noelšas. Kad viņš pasniedza grāmatu, jaunā pārdevēja ieplestām acīm vaicāja: “Vai tas pie siksnas ir tavs ierocis? Es to ieraudzīju, kad tu sniedzies pēc grāmatas...”

“)ā, bīstama nodarbošanās — grāmatas. Nekad nevar būt par piesardzīgu. Ir cilvēki, kas par Brontē pirmizdevumu darīs visu — jebko.”

“Nē, nopietni!”

“Nopietni? Es esmu starptautisks noslēpumu cilvēks.” Neveikla rindiņa, un Kroseti pavisam īsu brīdi domāja pateikt viņai, ka vienkārši priecājas viņu redzēt, paskatīties, vai viņa pazīs tekstu no filmas “Viņa nodarīja viņam pāri”*, un tad viņš Pamelai varēs pavaicāt, vai viņa patiešām ir redzējusi filmu, no kuras nākusi šī rindiņa, ka tā bijusi Mejas Vestas vienīgā Akadēmijas nominācija un tā tālāk un tā joprojām, viņa parastās muļķības, bet kādēļ pūlēties? Kroseti paraustīja plecus, savilka seju smaidā, padeva viņai grāmatu un nostājās aiz letes.

Kad Pamela atgriezās no lenča, šķita, ka viņa vairs negrib tik ļoti draudzēties, patiesībā meitene izskatījās mazliet nobijusies no viņa, ar ko Kroseti bija tīri apmierināts. Atlikušo dienas daļu viņš pavadīja, zvanot pazīstamiem un vaicājot par vietām, kur varētu apmesties, un šajā pašā nolūkā pārlūkojot internētā mājaslapas. Pēc darba Kroseti devās uz ticamāko vietu, ko bija atradis, istabu bēniņos netālu no Bruklinas karakuģu būvētavas, kur mitinājās draugs no koledžas, ārštata skaņu operators un viņa draudzene dziedātāja. īrnieku saraksts bija pilns ar topošajiem mediju māksliniekiem, un draugs sacīja, ka karakuģu būvētavai lemts kļūt par nākamo Viljamsburgu. Ēka smirdēja pēc vecām ķimikālijām, bet bija pielijuši ar bāli dzeltenu gaismu, kas ieplūda pa milzīgajiem, netīrajiem sīkrūšu logiem un tāpēc viņam sāpīgi atgādināja Karolinas mitekli. Tā kā Kroseti bija pašmocītaja tips, tas vien varēja būt pietiekami, lai darījums notiktu, un viņš devās lejup pa skabargainajām kāpnēm par astoņiem simtiem dolāru nabagāks un ar atļauju ievākties pec Pateicības dienas. Pēc tam viņš ar daudziem dažādiem autobusiem nonāca līdz A līnijai un ar vilcienu aizbrauca līdz 104. ielai un Ozona parkam.

Nogriežoties no Brīvības avēnijas 106. ielā, kur dzīvoja, Kroseti pagāja garām melnam džipam ar tonētiem logiem. Šis nebija rajons, kas lepotos ar jauniem, spīdīgiem automobiļiem 40 000 dolāru vērtībā, un, tā kā Kroseti zināja visas šai ielai piederīgās automašīnas, ieraugot džipu, atmiņā nekavējoties uzausa Klima pagājušās nakts brīdinājums; viņš bija, ja ne gluži gatavs, tad arī ne pilnībā pārsteigts par to, kas notika tālāk. Steidzoties garām džipam, viņš dzirdēja atsprāgstam vaļā divas automašīnas durvis, kam sekoja soļu troksnis uz ietves. Pagriezies Kroseti ieraudzīja, ka viņam tuvojas divi vīrieši melnos ādas mēteļos. Abi bija lielāki nekā viņš, turklāt viens bija daudz lielāks. Viņu galvas sedza sporta kreklu kapuces, un lielas, tumšas brilles neļāva ieraudzīt acis, kas, viņaprāt, bija zīme, kas liecināja par sliktiem nolūkiem. Daudz nedomādams, Kroseti izvilka tēva 38. kalibra pistoli un izšāva lielākā vīrieša virzienā. Lode izgāja cauri šā indivīda ādas jakai un sadragāja džipa priekšējo stiklu. Draudīgie vīrieši apstājās. Kroseti pacēla pistoli un nomērķēja pret lielākā vīrieša galvu. Abi lēnām atkāpās un iekāpa atpakaļ savā automašīnā, kas, riepām kaucot, atrāvās no ietves malas.

Kroseti apsēdās uz apmales un nolieca galvu starp ceļiem, līdz pārgāja sajūta, ka viņš tūlīt paģībs vai izvemsies. Viņš pavērās uz pistoli kā uz priekšmetu no svešas civilizācijas un iemeta to savā portfeli.

“Albert! Kas notika?”

Spēji pagriezies, Kroseti ieraudzīja pie savas mājiņas parādes durvīm stāvam mazu, sirmu sievieti sārtā treniņtērpā un lielā, gaišzilā vilnas jakā.

“Nekas, Konti kundze. Kaut kādi tipi gribēja mani nolaupīt, es vienam no viņiem iešāvu, un tad viņi aizgāja. Viss ir beidzies.”

Pauze. “Vai gribi, lai es piezvanu 911?”

“Nē, paldies, Konti kundze. Es pats piezvanīšu.”

“Svētā Dievmāte! Un šis kādreiz bija jauks rajons,” noteica Konti kundze un atgriezās savā virtuvē.

Kroseti piecēlās un, kājām ļogoties,devās uzšāvu māju.

Ietves malā spīdēja vecs kadiljaka katafalks. Iedams pa piemājas ceļu uz sētas durvīm, viņš sāji to uzlūkoja. Kroseti gribēja nemanīts ieslīdēt mājā, varbūt ieliet sev glāzīti sarkanvīna un tad nozust augšstāvā, lai mierīgi atpūstos, bet nē, Mērija Pega ieradās divdesmit sekundes pēc tam, kad viņš bija uzmanīgi aizvēris durvis.

“Alij! Redz, kur tu esi. Es visu dienu mēģinu tevi sazvanīt. Vai tu uz īsziņām vairs neatbildi?”

“Piedod, mammu, es daudz runāju pa mobilo,” viņš ievilka elpu. “Patiesībā es meklēju, kur dzīvot. Man šķiet, ka es atradu dzīvokli Bruklinā, ar Beku, zini, no skolas!”

Mērija Pega samirkšķināja acis, pamāja un sacīja: “Nu, tā ir tava dzīve, dārgais. Bet es gribēju parunāt ar tevi par vienu lietu — zvanīja Balstroda advokāts.” “Balstrods ir miris,” viņš muļķīgi atbildēja.

“)ā, bet mirušajiem arī ir advokāti. Tās ir mantojuma lietas.” Viņa ieskatījās ciešāk dēla sejā. “Albert, vai tev kaut kas noticis?”

Kroseti uz brīdi domāja, vai nemēģināt noslēpt notikumus, kas tikko bija risinājušies kvartāla attālumā, bet saprata, ka Agnese Konti izplata informāciju ar ātrumu, kam līdzi nespēj tikt telekomunikāciju operatori, un drīz vien zvanīs, lai pastāstītu par notikušo visos sīkumos, gan īstos, gan iedomātos. Viņš sacīja: “Apsēdies, mammu!”

Viņi apsēdās virtuvē, Kroseti ielēja sev glāzi vīna un izstāstīja savu stāstāmo. Mērija Pega viņu uzklausīja un nodomāja, ka reaģē uz dēla stāstīto visai labi. Patiesībā, viņa domāja, ka tas nostāda viņu labākā pozīcijā nekā iepriekš, ņemot vērā to, kas viņai bija jāstāsta dēlam.

“Mammu! Kāpēc tu to dari?” Kroseti vaimanāja. “Ak Dievs, kā es ienīstu, kad tu rīkojies man aiz muguras.”

“Piemēram, nozogu tēva ieročus un pārvēršu savu māju par bruņotu nometni?”

“Tas nav viens un tas pats. Tā bija neatliekama vajadzība,” bez entuziasma noteica Kroseti. Viņam tiešām gribējās apgulties.

“Nu, es arī domāju, ka kaut kas ir jādara, un, tā kā tevi nevarēja sazvanīt un tu biji pārāk aizņemts, bēgot projām no mājām vai, kā lai to nosauc, lai atbildētu uz īsziņām...”

Viņa spēji apravās, dzirdot, ka mājas priekšā piebrauc automašīna.

“Ak, varu derēt, ka tā ir Donna,” noteica Mērija Pega un devās uz durvīm. Kroseti ielēja sev vēl vienu glāzi vīna. Kamēr viņš to tukšoja, pa durvīm ienāca Radislavs Klims, svaigi skuvies, melnā uniformas žaketē ar kaklasaiti, rokās turot spīdīgi melnu, smailu cepuri.

“Vai gribat vīnu, Klim?”

“Paldies, bet nē. Man drīz jābrauc.”

“Ir jau tumšs. Naktīs parasti bēres nerīko.”

“Nē, tas nav īstas bēres. Tās ir vampīriem.”

“Kā, lūdzu?”

“Jā, tas tagad gandrīz vai modē, bagāti jaunieši izliekas, ka ir vampīri un braukā apkārt katafalkos un rīko ballītes bijušajās baznīcas kapenēs. Лк, rau, tava māte. Un šai jābūt meitai. Sveicināti!”

Donna Kroseti jeb Pati Donna, kā viņu dēvēja ģimenē, bija kalsns, rudma-tains savas mātes klons un Ņujorkas Juridiskās palīdzības biedrības lepnums, apspiesto draugs, vai žēlsirdīgā dvēsele, kas liek nelabojamiem noziedzniekiem nožēlot nodarīto, atkarībā no tā, vai runāja ar viņas māti vai māsu Patiju. Viņa bija jaunākā meita, tikai gadu vecāka par Kroseti, un viņai vairāk nekā pilnā mērā piemita vidējā bērna kosmiskās pārestības izjūta, kas no pirmajām apzinātajām dienām centrējās uz mazliet jaunāko brāli, īru dvīni*, naida un aizvainojuma objektu, tomēr arī būtni, kas līdz pēdējai asins lāsei bija aizsargājama no visiem draudiem. Kroseti jutās tieši tāpat un bija par to tikpat nerunīgs: absolūts mīlestības strupceļš.

Klims stādījās priekšā, sarokojās ar visai pārsteigto Donnu Kroseti, oficiāli noskūpstīja Mēriju Pegu uz abiem vaigiem un aizgāja.

“Kas tas bija?”

“Tas ir jaunais piedzīvotājs,” sacīja Kroseti.

“Ko?” iesaucās Donna, ar kuru neviens nebija konsultējies.

“Nē,” teica Mērija Pega.

“Ir gan,” atteica Kroseti. “Viņš vada katafalku.”

“Naktī?”

“Jā, viņš saka, ka tas ir vampīriem. Kā tev klājas, Donna?”

“Viņš nav mans piedzīvotājs,” noteica Mērija Pega. “Kā tu kaut ko tādu varēji pateikt, Albert?”

“Ir gan,” ietiepās Kroseti, juzdams, ka gadi aizslīd projām gluži kā kādā nepatīkamā psihozē, kas vienlaikus arī nomierināja. Pēc mirkļa Donna sāks kliegt un, sažņaugusi dūrītē kādu virtuves rīku, dzenāt viņu ap virtuves galdu, un viņu māte bļaus un mēģinās abus apstādināt, dāļādama pļaukas, kam pagadās, un draudēdama ar apokalipsi, kad mājās pārnāks tēvs.

Donna Kroseti neganti paskatījās uz māti un brāli. “Nē, tiešām...”

“Tiešām,” teica Mērija Pega. “Viņš ir Fanijas draugs, kas mums palīdz atšifrēt septiņpadsmitā gadsimta vēstuli, ko atrada Alijs. Klims pie tās strādāja līdz vēlai naktij, tāpēc es viņam piedāvāju pārgulēt Patijas istabā.”

56 Par īru dvīņiem dēvē vienu vecāku bērnus, kas dzimuši ar 9—12 mēnešu starpību, parasti viena kalendārā gada robežās.

“Kas bija pirms trim dienām,” noteica Kroseti. Viņš apņēma sevi ar rokām un nošmakstināja lūpas kā skūpstoties.

“Ak, esi taču pieaudzis!” sacīja māsa. Kroseti parādīja viņai mēli, viņa nozibsnīja acis pret viņu un apsēdās pie virtuves galda. Izņēmusi no savas apjomīgās somas ādas mapi, viņa lietišķi atrāva to vaļā un norādīja: “)a tas cilvēks nāk astoņos, mums nav daudz laika. Sāksim no paša sākuma.” Kroseti palūkojās uz māti. “Nesaprotu, kāpēc mums tas jādara,” viņš pukojās.

“Tāpēc, ka tevi piekrāpa un mēs esam šeit, lai noskaidrotu, vai tu vari iesūdzēt mantiniekus tiesā, lai liktu viņiem maksāt tik, cik oriģināls patiesībā bija vērts, vai arī dabūt to atpakaļ.”

“Es negribu to atpakaļ,” Kroseti sapīka, jo viņa tukšais kuņģis lika vīnam pamazām sakāpt galvā. “Es gribu, lai tas vispār nebūtu noticis. To es gribu.”

“Nu, mans bērns,” novilka Mērija Pega, “tas ir mazliet par vēlu. Šis jautājums ir jāatšķetina advokātam, un mūsu ģimenē advokāts ir Donna. Un domāju, ka tu novērtēsi viņas pieteikšanos palīdzēt, sevišķi, kad tu tikko kādu sašāvi tieši pie mūsu mājas...”

“Ko?” izsaucās ģimenes advokāts. “Tu kādu sašāvi? Vai tu piezvanīji...”

“Nē, un negrasos zvanīt. Pāris tipi gribēja mani nolaupīt...”

“Ko? Kas?”

“Donna, nomierinies,” viņš attrauca, “tu izklausies kā Ebots un Kastello*, kad uzstājas. Gribi dzirdēt manu stāstu vai ne?”

Donna pāris reižu dziļi ieelpoja un, šķiet, atguva savu profesionālo tēlu. Pagāja gandrīz visa atvēlētā stunda, kamēr stāsts bija izstāstīts no sākuma līdz beigām, protams, kopā ar mazā brāļa tik tipiskajām un tracinošajām atkāpēm un laipošanu, sīkiem paskaidrojumiem par šifru un Klima lomu mājsaimniecībā, un Karolīnas Rollijas īpašo gadījumu. Ap to laiku, kad 1 >onna bija apmierināta, mazā virtuvīte bija nepatīkami piesilusi un sarkanvīna līmenis lielajā krūkā nokrities apmēram par divām collām vai vairāk.

Donna pārlapoja piezīmes un ieskatījās pulkstenī. “Labi, kamēr viņš ierodas, visu apkoposim. Pirmām kārtām, tu nevari pretendēt uz Balstroda

4 Viljams (Bads) Ebots (1895—1974) un Lū Kastello (dzimis Luiss Frēnsiss Kris-tiljo) (1908—1959) uzstājās kopā kā Ebots un Kastello, amerikāņu komediantu duets, kuru darbs radio, kino un televīzijā padarīja viņus par populārāko komēdiju komandu četrdesmitajos gados.

mantojumu sakarā ar kaut kādu krāpšanos, jo tev nebija tiesību rokrakstu pārdot. Tāpat ari tavai draudzenei Rollijai. jūs abi izplānojāt nozagt īpašumu, kas likumīgi piederēja tavam darba devējam. Tāpēc galvenais, kas man būs jādara, ir pārliecināt šo Miškinu, lai aizmirst sasodīto rokrakstu un iet mājās. Tev tiešām būtu vajadzējis aprunāties ar mani agrāk.”

“Neviens neko nenozaga, Donna,” bilda viņas brālis. “Es tev to paskaidroju. Sidnijs lika mums sadalīt grāmatas, un mēs grāmatas sadalījām. Viņš dabūja visu naudu par kartēm un ilustrācijām, un pārējais bija pilnībā apdrošināts. Tas bija gluži kā ar lūžņos nodotu mašīnu. Lūžņu savācējs samaksā par to desmit dolārus, un, ja viņš zem priekšējā sēdekļa atrod CD, viņam tas nav jāatdod atpakaļ.”

“Paldies, advokāt. Redzu, ka tu esi studējis citā juridiskajā skolā nekā es. “Kas atrod, tam pieder” notiek tikai rotaļu laukumā. Ja tavs lūžņu savācējs salauztajā mašīnā atrod briljanta gredzenu, tu domā, ka viņš drīkst to uzdāvināt draudzenei?”

“Kāpēc ne?” vaicāja Kroseti.

“Tāpēc, ka viņš nevarēja zināt, ka mašīnā atradīsies briljanta gredzens. Ja likumīgais īpašnieks nejauši ieraudzīs gredzenu draudzenei pirkstā, viņš var iesūdzēt meiteni tiesā, un viņš uzvarēs. Kad Gleizers deva jums šīs grāmatas, viņam nebija ne jausmas, ka tajās atrodas manuskripts, kas maksā nopietnu naudu. Kad jūs to atradāt, jūsu pienākums bija informēt viņu, ka viņa īpašuma vērtība ir pieaugusi, nevis izlietot to pēc saviem ieskatiem.” “Tātad, ja es atrodu ūtrupē gleznu un zinu, ka tas ir Rembrants, bet pārdevēja to nezina, man viņai tas jāpasaka? Es nevaru viņai vienkārši iedot desmit dolārus un pārdot gleznu par desmit miljoniem?”

“Pavisam cita situācija. Tu gūsi peļņu no savām īpašajām zināšanām, kas ir legālas, un glezna, pirms tu to pārdod, piederēs tev. Starp citu, tieši to Balstrods izdarīja ar tevi. Tas ir nekrietni, bet absolūti legāli. Taču tev nekad nav piederējušas grāmatas, no kurām tu dabūji manuskriptu. Tās piederēja un pieder Gleizeram. Faktiski es tev iesaku tūlīt pat ar viņu sazināties un pastāstīt, kas notiek.”

“Ak, vācies prom no šejienes!”

“Muļķa bērns, pievērs uzmanību! Tu nozagi priekšmetu, kura vērtība bija starp piecdesmit un simts tūkstošiem dolāru. Pēc dažām minūtēm uzradīsies tips, kas domā, ka tas ir daļa no īpašuma, kas nodota viņam pārvaldīšanā.

Kā tev šķiet, ko viņš domā darit kā tiesas ierēdnis, kad mums viņam būs jāpasaka, ka viņa vērtīgais priekšmets patiesībā pieder kādam citam un piederēja arī tad, kad tu to pārdevi viņa klientam?”

“Klausies, ko viņa saka, Albert,” bargā balsī sacīja Mērija Pega.

Kroseti piecēlās no galda un saskaities izgāja no virtuves. Kaut kādā apziņas līmenī viņš sevi bija pārliecinājis, ka visa manuskripta lieta bija kaut kas līdzīgs palaidnībai, kaut kas līdzīgs “stop” zīmes nogāšanai no staba, par ko viņš saņēma pienācīgu sodu — Endrū Balstrods viņu piekrāpa. Kroseti bija sev iestāstījis, ka morāli viņš ir tīrs. Bet tagad viņš sēdēja kopā ar divām no trim sievietēm, uz kurām pasaulē visvairāk gribēja atstāt iespaidu (Rol-lija atradās patvaļīgā prombūtnē), un viņas bija vienisprātis, ka viņš ir satriecošs stulbenis un noziedznieks, un šeit viss ģimenes svars spieda viņu lejup: vilšanās, lai cik maskēta ar laipnību, ka viņš nav varonis, ka reiz bija tēvs, ka viņš nav bijis sekmīgs kā viņa māsas un, it īpaši, ka viņš nebija beidzis Prin-stonas un Kolumbijas juridisko skolu kā Donna. Turklāt Kroseti bija apdullis no vīna un domāja, ka tikpat labi var doties augšā ar pistoli un nošauties, kas visiem aiztaupīs daudz nepatikšanu.

Taču Kroseti negāja un nenošāvās, jo patiesībā bija normāls jauns cilvēks no mīlošas ģimenes nevis nomocījies neirotisks mākslinieks, kā reizēm sevi iztēlojās (piemēram, tagad, uz īsu brīdi), bet izvilka savu mobilo un piezvanīja Sidnijam Gleizeram uz Losandželosu. Gleizera numurs, protams, bija ierakstīts viņa telefonā, un vecais antikvārs atbildēja pie trešā signāla. Sid-nijs bija vecmodīgs cilvēks, taču mobilie telefoni bija izņēmums.

“Albert, vai kaut kas noticis?”

“Nē, veikalā viss kārtībā, mister G. Bet ir viena steidzama lieta, un piedodiet, ka jūs traucēju, bet man tūlīt pat nepieciešama atbilde.”

“Jā?”

“Nu, ēē, tas, tā sacīt, ir garš stāsts. Vai jūs varat runāt?”

“Ak, jā. Es grasījos iet lejā vakariņās, bet kādu brīdi varu runāt. Kas par lietu?”

“Labi, tas ir Čērčila sakarā. Tā paša, kas cieta ugunsgrēkā un ko jūs palūdzāt Karolīnai sadalīt.”

“Jā, jā. Kas ar to?”

“Es tikai domāju par, ēē, atlikumu. Es domāju, no izjauktajām grāmatām...”

Seko pauze. “Vai tev zvanīja no GNT?”

“Nē, patiesībā tas nav saistīts ar apdrošināšanu...”

“Tāpēc, ka, eh, tas, cik viņi izmaksāja, ne tuvu nelīdzinājās tam, cik mēs būtu varējuši dabūt izsolē un tā, eh... klausies, Albert, ja viņi zvana, ja viņi kādreiz zvana, lūdzu, saki, lai viņi runā ar mani, saprati? Neapspried to grāmatu sadalīšanu vai to, ko izdarīja Karolīna, vai ko citu ar viņiem. Es domāju gravīras un kartes vai muguriņas, tie patiesi ir sīkumi, bet tu jau zini, kādi ir šie apdrošinātāji...”

“Piedodiet... muguriņas interjeristiem?”

“Jā, Karolīna sacīja, ka viņai ir klients muguriņām, un vai viņa varot tās nopulēt, atbrīvot no smakas un pārdot, un es tās viņai atdevu. Mapēs jābūt rēķinam. Bet galvenais ir...”

“Atvainojiet, mister G. Kad tas bija?”

“Ak, todien, dienā pēc ugunsgrēka. Viņa uznāca augšā un pavaicāja, vai varot paspēlēties ar karkasiem, ādu un tā tālāk. Vai tu zināji, ka viņa ir amatiere grāmatu iesējēja?”

Kroseti pasauca Mērija Pega: “Albert, nāc šurpu un runā!” Kroseti aizsedza mikrofonu ar īkšķi un nobļāvās: “Tūlīt, mammu. Es runāju pa telefonu ar misteru Gleizeru.”

Atgriezies pie sarunas, viņš bilda: “Aha, jā, ser, es to nezināju. Un tātad jūs patiešām pārdevāt viņai grāmatas?”

“Jā, jā, tikai karkasus, gravīras un tā tālāk. Domāju, viņa samaksāja trīsdesmit dolāru par sējumu. Man tiešām nepatīk noņemties ar šo tirgošanās pusi, un Karolīna pa šiem dažiem gadiem to bija pārvērtusi par nelielu biznesu, uzspodrinot nevērtīgu grāmatu iesējumus un pārdodot tos interjera dizaineriem, kas, es tā iztēlojos, tos pārdeva tālāk tumsoņiem viņu “bāriņu” piesegšanai. Klau, kas bija tas, ko tu gribēji man vaicāt?”

Kroseti kaut ko izdomāja, pajautāja par to, kā viņam iereģistrēt ugunsgrēka zaudējumus veikala grāmatvedības atskaitēs, saņēma īsu atbildi un sarunu beidza. Viņš sajutās gan atvieglots, gan pārsteigts par to, ko tikko bija uzzinājis: atvieglots tāpēc, ka dzirdētais ieviesa skaidrību jautājumā par to, kas ir manuskripta legālais īpašnieks, pārsteigts tāpēc, ka Karolīna bija ļāvusi viņam domāt, ka darījums nav īsti likumīgs, kad ar likumīgo pusi viss bija kārtībā. Tad kāpēc viņa bija ļāvusi viņam paņemt manuskriptu pie sevis? Kāpēc viņa bija izlikusies, ka viņš pie manuskripta tiek gandrīz vai šantāžas ceļā? Kāpēc viņa bija izmantojusi šo it kā nozieguma un emocionālo sviru, lai viņš pārdotu rokrakstu Balstrodam? Tam nebija nekādas jēgas. Un kā lai viņš to izskaidro māsai?

Kroseti atgriezās virtuvē un atstāstīja tikko notikušās sarunas būtību, un, kā jau bija gaidījis, Donnai bija bezgala daudz iebildumu, ko viņš tikko bija pārcilājis ari pats savā prātā. Tomēr tagad, kad taisnība bija viņa pusē, Kroseti jutās agresīvāks un māsu pārtrauca. “Donna, Dieva dēļ, tam nav nekādas nozīmes. Praktiski Breisgērdla manuskripts visādā ziņā pieder man. Karolinas šeit nav, un Gleizers necels troksni, jo man radās iespaids, ka viņš māna apdrošināšanas kompāniju par sabojātajiem sējumiem. Iespējams, ka viņš ierakstīja visu summu un aizmirsa pieminēt to naudu, ko saņēma par realizētajām kartēm un gravīrām, kādus piecus tūkstošus. Tā kā ar to viss kārtībā.”

“Лк, es nezinu,” noteica Donna. “Apdrošināšanas kompānija var ierosināt lietu, ka manuskripts pieder viņiem. Viņi par to samaksāja.”

“Tad lai viņi tiesājas,” atcirta Kroseti. “Tostarp, vai mums ir kādas izredzes dabūt manuskriptu no mantojuma pārvaldītāja?”

“Tu vari tiesāties,” tikpat dedzīgi atbildēja Donna.

“Bērni,” pazīstamā tonī sacīja Mērija Pega, “nomierinieties. Ja neviens neko nav nozadzis, tad mums, paldies Dievam, ir pavisam cita situācija. Varbūt pagaidīsim un paskatīsimies, kas sakāms šim misteram Miškinam. Ja es par ko esmu noraizējusies, tad vairāk par nolaupīšanas mēģinājumu. Es domāju piezvanīt Patijai. Manuprāt, vajadzētu iesaistīt policiju.”

To teikusi, viņa devās pie virtuves telefona, bet nepaspēja uzgriezt numuru, kad atskanēja zvans pie durvīm. Piegājusi pie tām, Mērija Pega ielaida ļoti liela auguma vīrieti melnā ādas mētelī. Viņam bija īsi apgriezti mati un neizteiksmīga, smagnēja sejas izteiksme, un, uz mirkli krizdams panikā, Kroseti iedomājās, ka viņš varētu būt viens no tiem, kas tikko bija viņam uzbrukuši. Taču, kad vīrietis pienāca tuvāk, lai stādītos priekšā, Kroseti redzēja, ka, par spīti smagnējiem vaibstiem, šis cilvēks nebija bandīts, ka viņa tumšajās acīs vīdēja skumjas, kas Kroseti atgādināja tēvu, kurš arī bija vīrs ar noslēgtu seju un skumīgu skatienu.

Mērija Pega paziņoja, ka visiem būšot ērtāk dzīvojamā istabā (viņa domāja: tālāk no apkaunojošajām netīrajām glāzēm un sarkanvīna smakas), un tā viņi visi bariņā pārcēlās pie nodilušajām mēbelēm, porcelāna nieciņiem un portreta. Mērija Pega sacīja, ka pagatavošot kafiju un vai viņa varot paņemt mistera Miškina mēteli?

Kad visi bija apsēdināti, Donna nezaudēja laiku, parādot, ka ir te galvenā. Pateikusi lielajam vīrietim, kas viņa ir, un paziņojusi, ka uz laiku pārstāv ģimeni, viņa noskaitīja, viņasprāt, galvenos faktus: ka viņas brālis bija devies pie profesora Balstroda, ticēdams, ka saņems sev piederošā septiņpadsmitā gadsimta manuskripta novērtējumu, ka Balstrods bija ļaunprātīgi izmantojis savu profesionālo atbildību, patiesībā bija melojis par manuskripta saturu, kurš bija vērtīgs papildinājums Šekspīra mantojumam, un bija nopircis dokumentu no Alberta Kroseti par niecīgu daļu tā vērtības, darījums, ko jebkura tiesa atzīs par bezkaunīgu. Un ko Miškins domā šajā sakarā darīt?

Miškins atteica: “Kroseti jaunkundze, es neko daudz tur nevaru darīt. Redziet, es šeit atrodos savā ziņā blēdības dēļ. Mani personīgi iesaistīties šajā lietā pamudināja apstāklis, ka īsi pirms savas traģiskās nāves profesors Balstrods atnāca pie manis un nodeva manuskriptu, ko bija nopircis no mistera Kroseti, mūsu firmai glabāšanā. Viņš gribēja saņemt kādu konsultāciju par intelektuālo īpašumu, ko es viņam sniedzu. Manuskripts bija daļa no viņa pēcnāves mantojuma, un, kad uzradās sieviete, apgalvojot, ka ir Balstroda mantiniece, mēs viņu nosūtījām uz mūsu mantojuma lietu departamentu. Es personīgi ar to nenodarbojos.”

“Tad, kāpēc jūs esat šeit?” gribēja zināt Donna, un, kad bija aptvērusi viņa vārdu izvēli, noprasīja: “Un ko jūs domājat ar “apgalvojot, ka ir Balstroda mantiniece”?”

“Nu, par to: izskatās, ka mūs ir piekrāpuši. Šī sieviete, it kā nelaiķa māsasmeita Miranda Kelloga, pazuda ar visu manuskriptu. Viņas pašreizējā atrašanās vieta nav zināma.”

Donna apstulba. “Jūs droši vien jokojat!” viņa iesaucās.

“Kaut tā būtu, Kroseti jaunkundze. Un atzīstu, tā pilnībā bija mana kļūda. Šī persona ieguva manu uzticību ar pilnībā ticamu stāstu, un es iedevu viņai dokumentu.”

Miškins pievērsa savu skumjo skatienu Kroseti. “Jūs vaicājāt, kāpēc es ierados tikties ar jums. Pastāstiet, vai jūs, vai kādu, kas ar jums saistīts, kaut kādā veidā nav apdraudējuši?”

Kroseti uz mirkli pārmija skatienus ar māsu, tad atbildēja: “Jā, pirms neilga brīža pāris tipi gribēja mani nolaupīt.”

“Tie bija divi vīrieši, viens ļoti liels un otrs mazliet mazāks, kas brauka apkārt ar melnu džipu?”

“Jā, pilnīgi pareizi. Kā jūs zināt?”

“Viņi pagājušajā nedēļā uzbruka arī man un mēģināja nozagt rokrakstu. Tobrīd es viņus atvairīju, bet īsu mirkli pēc tam viņi vai kāds cits ielauzās manā mājā, apdullināja manu palīgu un pazuda ar manuskriptu un ar sievieti, kas izlikās par Mirandu Kellogu. Es biju iedomājies, ka viņa ir nolaupīta, bet tagad šķiet, ka viņa darbojās saziņā ar uzbrucējiem. Varu tikai pieņemt, ka pirmais uzbrukums bija paredzēts tikai tādēļ, lai izveidotu uzticēšanos starp mani un sievieti, lai izkliedētu manas aizdomas. Vai nu tas, vai arī mums ir darīšana ar diviem atsevišķiem pretiniekiem. Runājot par kuriem, Kroseti jaunkundze, es pieņemu, ka jūs pazīstat personu, kas Balstroda plānotājā ir atzīmēta kā Karolina R.”

“jā, jā, es pazīstu. Karolīna Rollija. Viņa ir tā, kas grāmatās atrada manuskriptu. Vai jūs zināt, kur viņa ir?”

“Nē, nezinu, bet Kellogas jaunkundze pēc pazušanas man piezvanīja un pastāstīja, ka tur ir kāda sieviete, vārdā Karolīna. Vai viņa ir upuris vai sadarbojas ar bandītiem, es nevarēju noteikt. Bet ir skaidrs, ka viņa saprata — jūs neesat šķīries no visa manuskripta un tur bija vēl vairākas lappuses, acīmredzot šifrētā formā, ko jūs paturējāt. Cilvēks, kas aiz tā stāv, zina, ka jums tās ir, un viņš grib tās dabūt.”

“Bet no lappusēm nav nekādas jēgas,” iebilda Kroseti. “Tās ir neatšifrējamas. Velns, lai kas viņš būtu, viņš tās var dabūt tūlīt pat. Jūs tās gribat? Jūs varat dabūt sasodītās lapas...”

“Man nepatīk doma par tava īpašuma atdošanu draudu rezultātā,” sacīja Donna.

“Nē? Tad varbūt tu tās paņemsi?”

“Ko paņemsi?” noprasīja Mērija Pega, ienākdama ar paplāti, kas bija pilna ar kafijas tasītēm un anīsa cepumiem.

“Alberts grib atdot savu šifrēto manuskriptu bandītiem,” sacīja Donna.

“Blēņas,” atteica Mērija Pega. “Mēs nepadodamies vardarbībai.” Viņa apsēdās uz dīvāna blakus dēlam. “Tagad šķiet, ka mēs visi esam iesaistīti dažādos veidos, tad kāpēc mums visiem nepadalīties ar saviem stāstiem no paša sākuma, kā to dara detektīvromānos, un tad vienoties par to, ko darīt tālāk?”

“Māt, tas ir neprāts!” iekliedzās Donna. “Mums tagad vajadzētu piezvanīt policijai un nodot visu šo jezgu viņiem.”

“Dārgumiņ, policijai ir citas lietas, par ko raizēties, bez slepenām vēstulēm un nolaupīšanas mēģinājumiem. Es pastāstīšu Fatijai par to, kas notiek, bet esmu pārliecināta, ka viņa piekritīs. Policijai nav iespējams nodrošināt divdesmit četru stundu apsardzi visiem cilvēkiem šajā ģimenē. Mums par to jātiek skaidrībā pašiem, ko mēs esam pilnīgi spējīgi izdarīt. Turklāt manas īru asinis nepieļauj, ka kaut kādi dīkdieņi mēģina ar varu iespaidot man tuvos cilvēkus. Kad tas notiek, es situ pretī.”

To dzirdot, abi Mērijas Pegas bērni pavērās uz māti un pirmo reizi pēc daudziem gadiem atcerējās dažus pazemojošus atgadījumus no savas bērnības. Visi Kroseti bērni bija apmeklējuši Svētās ģimenes skolu tajā pašā ielā un bija daļa no amerikāņu katoļu bērnu pēdējās paaudzes, ko vismaz daļēji izglītoja mūķenes. Atšķirībā no visu viņu draugu vecākiem Mērija Pega neļāva māsām nevienu aizskart un bieži parādījās balsinātajos gaiteņos, lai sūdzētos par kādu netaisnību, nevērību vai nekompetenci, ko bija ievērojusi viņu attieksmē pret saviem bērniem, un turpināja to darīt par spīti bērnu lūgumiem pārtraukt. Tomēr viņi joprojām ticēja, ka jebkurš, kas nebaidījās stāties pretī milzīgajai žēlsirdības māsai, kuras runu varēja salīdzināt vienīgi ar uguns vemšanu, spēja tikt galā arī ar parastiem gangsteriem.

“Varbūt jūs sāksiet, mister Miškin?” viņa vaicāja.

“Džeiks,” atteica misters Miškins.

“Kā “Ķīniešu kvartālā”,” noteica Mērija Pega.

“Es visādā ziņā ceru, ka ne,” sacīja Miškins, no krūšu kabatas izņemdams mazu dienasgrāmatiņu. “Paskatīsimies. Vienpadsmitais oktobris, Ralstrods ierodas manā kabinetā, meklējot konsultāciju par intelektuālo īpašumu...” Un viņš izstāstīja visu stāstu, izņemot netīrās vietas, nobeigumā atklājot sarunu ar Osipu Švanovu un viņa noliegumu par spēka izmantošanu.

“Un jūs viņam noticējāt?” apvaicājās Mērija Pega.

“Nebūt ne. Viņš īstenībā vaicāja man par šifrētajām vēstulēm. Cilvēki, kas jūs tikko mēģināja nolaupīt, darīja to tāpēc, ka gribēja dabūt kaut ko tādu, kas pieder jums. Tās var būt tikai šīs vēstules, kuras jūs, kā sakāt, nespējāt atšifrēt.”

Trīs Kroseti steidzīgi saskatījās, un pēc pauzes, kuras laikā Kroseti do mas drudžaini darbojās, viņš sacīja, ka nē, un paskaidroja kāpēc, pēc ka Mērija Pega noprasīja: “Albert, vai tu saproti, ko tas nozīmē?”

Kroseti sacīja: “Nē, nesaprotu,” Pagaidu meli, lai atvairītu atskārtu par kaut ko briesmīgu.

“Nu, man tas ir pilnīgi skaidrs,” sacīja viņa māte. “Dzīvi vēl ir tikai divi cilvēki, kas zināja, ka sadalītajās grāmatās bija paslēptas vairākas šifrētas vēstules, tu un šī Karolīna, un vienīgais cilvēks, kam tu par tām pastāstīji, ir pilnīgi uzticams...”

“Ak, pareizi! Kā tad ar Klimu?”

“...pilnīgi uzticams, kas nozīmē, ka šī Rollija ir bijusi aiz tā visa no pašas pirmās dienas.”

“Aha.”

“Nē, tiešām, Albert, novērtē faktus! Kas panāca, ka tu pārdod manuskriptu Balstrodam? Rollija. Kas nozuda, aizbraucot uz Angliju tūlīt pēc tam, kad tu to pārdevi Balstrodam? Rollija. Droši vien Balstrods Anglijā kaut ko atrada, un, iespējams, viņi bija kopā, kad to atrada. Tad viņš atgriežas un tiek nomocīts, lai atklātu, kas tas bija, un kā tas, kurš to izdarīja, varēja zināt, ko viņš atklāja? Rollija!”

“Māt, tas ir tik... tik absurdi. Tu pieņem, ka Karolīna ir vainīga pilnīgi bez jebkādiem pierādījumiem. Viņa tikpat viegli varēja būt vēl viens upuris. Viņa pat varēja tikt spīdzināta, un tādējādi tas, lai kurš tas būtu, varēja uzzināt par šifriem.”

“Mammu, viņam ir taisnība,” bilda Donna, atklājot savu iedzimto aizstāvja dabu. “Mēs vienkārši nezinām pietiekami daudz, lai spriestu par Karolinas Rollijas vainu, lai gan, ja Alijs nav netieši izpļāpājies, zināšanām par šifrētajām vēstulēm jābūt nākušām no viņas. Tikmēr, šī nepārprotami ir krimināla lieta un...”

Blaukš.

Troksnis atskanēja no ielas, un visi trīs Kroseti acumirklī zināja, kas tas ir, jo viņi nebija ģimene, kas mēdz sacīt: “Es domāju, ka tā ir uguņošana vai sprādziens automašīnas izpūtējā.” Nākamajās sekundēs uz ielas bija dzirdama apšaude. Visi piecēlās, un Mērija Pega aizsteidzās pie bezvadu telefona, kas atradās uz galdiņa pie sienas. Tagad bija dzirdama plīstošu stiklu šķindoņa, smagu soļu troksnis, un istabā iebrāzās trīs iespaidīga auguma vīrieši — visiem rokās bija lielas pusautomātiskās 9 mm pistoles. Viens no viņiem uzkliedza Mērijai Pegai, lai met nost telefonu. Viņa nelikās dzirdot un turpināja spiest numuru 911. Kad operators atsaucās, Mērija Pega divreiz nosauca adresi un sacīja: “Apšaude. Ielaušanās,” — pirms telefons tika izrauts viņai no rokas, un liels vīrietis sagrāba viņu ap kaklu un pielika ieroci pie deniņiem.

piektā Šifrētā vēstule

Mans kungs, šajos piecos mēnešos neesmu saņēmis no Jums ne rindiņas, un ko man darīt? V. Š. saka, ka lugu par Mariju nedos nevienam, bet nogādās mana Ročesteras lorda rokās personīgi vai nodos kādam no viņa nama. Vai man to viņam nozagt un atsūtīt? Misters Velss ir miris, viņu šonedēļ atrada nodurtu Minsingleinā. No Londonas, 1611. gada 2. decembrī. Paliekot Jūsu augstības uzticamākais un paklausīgākais kalps, Ričards Breisgērdls.

15

Pēc tam, kad Svanovs aizgāja, es pa mobilo piezvanīju Mirjamai. Viņa, protams, bija izgājusi, un viņas mobilais bija izslēgts (vairāk nekā divdesmit gados man ne reizes nav izdevies sazvanīties ar savu māsu ar pirmo mēģinājumu), tāpēc atstāju mazliet neprātīgu īsziņu. Kāpēc? Tāpēc, ka nevienam nevajadzētu pazīt mūsu tētiņu, izņemot mūs trīs. Smieklīgi, bet te nu tā bija, briesmīga baiļu sajūta.

NAkamajā RITĀ ap desmitiem man piezvanīja kāda Donna Kroseti, kas sacīja, ka pārstāvot savu brāli Albertu jautājumā par zināmajiem dokumentiem, ko krāpnieciskā veidā ieguvis nelaiķis Balstrods. Atbildēju, ka vēl jāskatās, vai notikusi kāda krāpšanās, bet ka priecāšos tikties ar viņu vai Albertu, lai to apspriestu. Tajā pašā laikā es nodomāju, cik dīvaini, ka advokāts pārstāv ģimenes locekli, un dīvaina ir arī viņas ieteiktā tikšanās vieta — kāda māja Kvīnsā, nevis juridiskais birojs. Kad bijām norunājuši tikšanos tās pašas dienas vakarā, es uzgriezu numuru, no kura viņa bija zvanījusi, un atklāju, ka tas ir juridisko konsultāciju birojs, 'lās ir vēl viens norādījums, cik neprātīgs es tolaik biju, jo skaidrā prātā es nekad nebūtu piekritis iet uz šādu tikšanos.

lāsaka, ka dienasgrāmata man vairs nemaz nepalīdz, jo tad jau biju pavisam atgājis no parastās biroja rutīnas. Manas norunātās tikšanās tika bezgalīgi atsauktas, kas nemaz neizrādījās tik labi. Cilvēkiem, kam ir stresa pilns darbs, bieži iesaka atpūsties, bet reizēm tieši stress ir tas, kas viņus tur kopā, tāpat kā seno divplāksni gaisā turēja gumijas siksnas un iesaiņojuma stieple, bez kura tas neturējās gaisā. Tā tagad piespiedu dīkdienībā visi mazie zobratiņi sāka ļodzīties vai saķerties. Es soļoju šurpu turpu. Es pārslēdzu kanālus. Es vēroju pa logu baložus un mašīnu straumi. Man sākās pamatīga sirds...

Tā es tobrīd jutos, bet patiesībā tas izrādījās tikai panikas sākums: īsi elpas vilcieni, svīšana, kņudēšana rokās, nelieli kustību traucējumi. Mobilais telefons sāka dūkt savu vienkāršo rūpnīcā iestatīto melodiju, un es ķēru pēc tā, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums. Zvanītājs izrādījās Omārs, vai es kaut kur šodien gribot braukt? Es patiešām gribēju. Pilsētā man ir parastais draugu un paziņu loks, bet tikai pie viena cilvēka es, manuprāt, varēju doties pēc tam, kad biju atlaists no darba par amata noziegumu, proti — mana sieva. Tā es savācos, apģērbos nevērīgi, bet rūpīgi, pārbaudīju, vai manā tēlā nav redzamas korporatīvas netikumības pazīmes, atradu daudzas, ieņēmu mērenu antidepresantu devu, lai pārāk par to nebažītos, un mēs devāmies ceļā. Vēl viens muļķības pierādījums! Es vienmēr aizmirstu, ka mana sieva mani pazīst.

Domājams, esmu pieminējis, ka Amēlija no maza kabineta mūsu pilsētas mājā vada informatīvu izdevumu par finansēm. Tas ir mazliet maldinoši, jo pastāv arī īstens, ar baņķieriem pilns kabinets Boudstrītā un citos pa planētu izmētātos birojos, kas atrodas laika zonās, kas ir svarīgas starptautiskajam kapitālam. Amēlija tos apmeklē, cik vien reti iespējams, jo tā ir manas sievas kaprīze, ka viņa ir vienkārša mājsaimniece un māte ar hobiju, par ko maksā, it kā viņa tamborētu katlu paliktņus, nevis vadītu daudzus miljonus vērtu uzņēmumu. Man stāsta, ka finanšu aprindās tas liek uztverts mazliet kā joks, bet izrādās (pavaicājiet Maikam Blumbergam), ka pēc kāda laika finanšu informācijas impērija vairāk vai mazāk vada sevi pati, un dibinātājā galvenais pienākums ir izvairīties no krāpniekiem.

Tādējādi man bija visi iemesli domāt, ka Amēlijai būs laiks jaukai, mierinošai patērzēšanai. Taču, kad Lurdesa mani ielaida un es pavaicāju, kur ir Amēlija, viņa (manuprāt, ar pārmērīgu gandarījumu) pavēstīja, ka Amēlija ir aizņemta, proti, viņai ir sanāksme. Es varot pagaidīt dzīvojamā istabā.

Tā nu es gaidīju un vēlējos vēl iedzert tabletes, jo likās, ka pagājušas daudzas stundas un man atkal žņaudz krūtis, bet rokas pulkstenis, kurā bieži ieskatījos, rādīja, ka apritējušas tikai četrdesmit minūtes, kad gaitenī sadzirdēju balsis un, pielēcis kājās, paspēju kļūt par liecinieku, kā Amēlija izvada trīs partnerus. Vīrieši uz mani palūkojās ziņkāri kā uz eksponātu (tā es iztēlojos): bijušais vīrs, bezdarbnieks, slapstās. Amēlija savukārt neizrādīja nekādu pārsteigumu, nedz arī iepazīstināja mani ar saviem kompanjoniem, bet laipni izlaida visus trīs pa durvīm.

Kad viņa atgriezās, es, saglabājot bezrūpīgu toni, apvaicājos: “Liela sanāksme?”

“Jā,” viņa atbildēja. “Kas noticis, Džeik?”

Sēžot uz viņas/mana ādas dīvāna, es pastāstīju savu bēdīgo stāstu iespējami nožēlojamā un sevi šaustošā veidā, kamēr viņa stīvi sēdēja uz krēsla iepretī. Izlaidu tikai briesmīgo iepriekšējā vakara krievu.

“Nabaga Džeiks,” viņa sacīja, kad biju beidzis. “Ko tu darīsi?”

“Nezinu. Paņemšu kādu laiku brīvu, padomāšu par dzīvi. Varbūt pameklēšu to pazudušo lugu.”

“Ak, pat nemēģini par to jokot!”

“Kāpēc ne?” es vaicāju. “Kāds no tā ļaunums?”

“Ļaunums ir tāds, ka viens cilvēks, kā tu saki, tās dēļ jau ir nogalināts un manus bērnus uzrauga Pola gangsteri. Es neciešu tādu dzīvi, Džeik. Esmu pateikusi Polam, liels tev paldies, bet, lūdzu, nē.”

“Kā, neviens nepieskata bērnus?”

“Nē, un nevienam nav nekāda iemesla ar viņiem ķēpāties, jo tev vairs nav tā, ko viņi vēlas.” Acīmredzot sieva manā sejā bija ievērojusi kaut ko tādu, ko es neapzinājos, jo mazliet uzstājīgāk piebilda: “Vismaz tā tu liki man domāt. Vai ir vēl kaut kas?”

“Nē,” es aši atteicu. “Protams, ka ne. Viņiem jau ir oriģinālā vēstule, un tas bija viss, kas man jebkad bijis. Tas ir beidzies.”

Viņa, kā kaut ko gaidot, turpināja uz mani skatīties. Beidzot es sacīju: “Kas ir?”

“Nekas. Man nav ko teikt. Tu biji tas, kas atnāca uz manu māju.”

“Es domāju, ka mēs varam parunāties,” es sacīju.

“Par ko? Vai mēs apspriedīsim tavu jauno sievieti?”

“Nav nekādas jaunas sievietes.”

“Tas mani izbrīnītu. Klausies, mums ir bijis briesmīgs strīds, vēl cits briesmīgs, apkaunojošs strīds par taviem meliem un tavām meitenēm, un tagad tu esi iznīcinājis sevi savā profesijā dēļ vienas no viņām, un tu nāc atpakaļ pie manis, lai... lai... kādēļ, es gribētu zināt? Lai sodītu? Vai man vajadzētu stāvēt durvīs kā sievai no komiksiem, piesitot ar kāju un sakrustotām rokām, turot mīklas veltni? Vai ņemt tevi atpakaļ? Kādēļ? Lai tu rīkotos kā bezpa-jumtes suns ikreiz, kad tev uznāk meklēšanās laiks, kad tev gribas, un es gaidītu ar iedegtu lampu logā?”

Neatceros, ko es atbildēju. Neatceros, ko gribēju no šīs nožēlojamās sievietes. Droši vien, lai tiktu izdzēsta pagātne, gribēju tīru reputāciju. Es laikam patiešām nolaidos līdz līmenim, ka apelēju pie viņas kristīgās žēlsirdības: vai viņa domā, ka man pat piedot nevar? Uz tad viņa norādīja uz to, ko es jau ļoti labi zināju, proti, ka nav piedošanas bez nožēlas un ka patiesībā es neko neesmu nožēlojis, tad aprāvās un iekliedzās, ka es to darot jau atkal, liekot viņai justies kā sasodītai, klīrīgai svētdienas skolas skolotājai, viņai neesot jālasa savam vīram lekcijas par morāli, viņam tas viss jau esot jāzina.

Un tā tālāk. Mūsu attiecību pašā sākumā Amēlija man pastāstīja, ka tad, kad viņai bijuši trīspadsmit gadi, viņas mīļotajam tētim atklājās otra ģimene otrpus Monblāna tunelim, mīļākā un divas meitas, t) la Mitterand, viss bija ļoti smalki un civilizēti, protams, ne runas par šķiršanos, tikai lēna mocību turpināšanās ar klusām maltītēm, atsevišķām guļamistabām un bērniem, kas nosūtīti uz internātskolām. Amēlija tādējādi piedzīvoja neuzticības šausmas, kādēļ viņa aizbēga no izsmalcināti dekadentiskās Eiropas uz puritānisko Ameriku; mēs esam resni, stulbi un nekulturāli, bet, iespējams, ka amerikāņu vīrieši nav tādi liekuļi attiecībā uz laulības zvērestu. Un apprecējās ar mani.

Tad viņa piecēlusies mainīja tematu un, soļodama šurpu turpu, pieliecās mazliet uz priekšu un sabāza rokas kašmira jakas kabatās, ko bieži nēsā, kad strādā. Viņa pastāstīja man, ka vīrieši, ko es redzēju izejam, bijuši no Dow Jones'\ Viņi jau kādu laiku bija kaulējušies par “Miškinas arbitrāžas vēstuli”, un Amēlija tikai tagad esot piekritusi to pārdot par summu, kam mazliet pietrūkst, lai nopirktu eskadriļu modernu kaujas lidmašīnu. Viņa piebilda, ka grasās pārdot arī pilsētas māju un pārcelties dzīvot uz Cīrihi. Viņas māte novecoja, jutās vientuļa un nomākta, un viņai nāks par labu rūpes par mazbērniem, un Amēlija bija dusmīga uz manu nāciju, viņa nevēlējās audzināt savus bērnus kristīgi fašistiskā impērijā; ne jau to viņa bija gaidījusi, kad lidoja pāri okeānam uz brīvo Ameriku, turklāt viņa gribēja pilnībā ziedoties labdarības mērķiem pasaules bezcerīgākajos reģionos. Un piemērotā brīdī es izmetu; “Kā tad es?”

Katrā ziņā ir sāpīgi, kad kāds, ko esi mīlējis, skatās uz tevi ar nožēlu, kā tobrīd Amēlija. Tagad, kad par to domāju, saprotu — tobrīd man tas bija 41 jāzina —, ka mīlestība manā sirdī vēl ir dzīva, vai ari nebūtu tik ļoti sāpējis, un es būtu varējis palikt pilsētas lieliskais “šķirti dzīvojošais” vīrietis, kā visi citi, ko svētdienās Manhetenā redz parkos un lepnos restorānos: samulsuši, uzspēlēti jautri, pārspīlēti nelaimīgi kā bērni. Viņa nolaida skatienu, it kā kaunētos par to, ko redz, un, izvilkusi salveti no žūkšņa, kas vienmēr rēgojās viņas jakas kabatā, noslaucīja acis, izšņauca degunu. Es savā ļaunumā nodomāju, ak, viņa raud, tā ir laba zīme! Atklāju, ka lūdzos, lai viņa neaiziet, ka es būšu citāds utt. Viņa sacīja, ka mīlējusi mani un mīlēs vienmēr un ļoti vēlas, kaut varētu uz. mani paļauties, bet nevar, un, ja es kādreiz izlemšot atgriezties savā laulībā uz absolūta goda noteikumiem, viņa paskatīšoties, un es sacīju, labi, labi, es esmu izlēmis. To dzirdot, viņa uzmeta man pētošu skatienu, kā tikai viņa to prot, un noteica, ak nē, Džeik, baidos, ka neesi.

Kas bija patiesība, jo tieši pirms mirkļa, kad nospriedu, ka viņa var mainīt savas domas, es joprojām prātoju, vai kaut kā nevaru atgūt Mirandu un noskaidrot mūsu mazo pārpratumu, un tad manā rīcībā būs gan vecā, gan jaunā Amēlija. Es vairs nespēju rakstīt šo briesmīgo atskaiti par to, kas notika manā divkosīgajā prātā. Tas nav svarīgi.

Ko es darīju pēc tam, kad viņa, gluži pareizi, bija parādījusi man durvis? Es devos uz sporta zāli, kur Arkādijs mani sagaidīja ar sirsnīgu rokas spiedienu, apskāvienu, bet izvairīgu skatienu. Dievs vien zina, kā Švanovs bija dabūjis mani tur atpakaļ, bet viens bija skaidrs — nepiespiestais sporta zāles biedriskums bija zudis uz visiem laikiem. Pabrīdināti acīmredzot bija arī pārējie krievu svarcēlāji, jo pret mani izturējās kā pret radioaktīvo princi — man vairs nebija jāgaida ne uz soliem, ne trenažiericm! Cilāju svarus, kamēr biju gatavs izvemties, pēc tam iegāju sāpīgi karstā dušā. Arkādijs ir pazīstams ar to, ka pie viņa karstais ūdens ir bīstami karsts (dušā ir pat brīdinājuma zīmes), un es prātoju, diez vai iespējams šādā veidā mērķtiecīgi nejauši dabūt galu. Kad biju sarkans kā gaļas šķēle, aizgriezu karstā ūdens krānu pavisam un cietu zem ledusaukstas straumes, kamēr sāka klabēt zobi.

Es ģērbos, kad sāka zvanīt mans mobilais, un tā bija mana māsa. Bez liekiem ievadvārdiem pavaicāju, vai viņa zināja, ka Osips Švanovs pazinis mūsu tēvu. Protams, viņa atbildēja. Viņi pazina viens otru no Izraēlas laikiem. Kas par to?

Patiešām, kas par to? Šis fakts uzdzina man īpatnēji infantilas bailes, kad tu zini, ka kaut kas jānoslēpj vecākiem, nezinot, kāpēc, aptverot tikai to — ja viņi uzzinās, tad rīkosies ļaunprātīgi vai vēl sliktāk, kaut kāda neapzināta impulsa vadīti, lai pretendētu uz gabalu tavas dvēseles, lai nevainīgi tevi apēstu.

“Džeik, vai kaut kas noticis?”

Godīgi, neatceros, ko tādu pateicu, kas lika viņai to vaicāt. Droši vien biju sācis kaut ko neraksturīgi sev vervelēt. Un tas lika man attapties, jo Miriju reti kad interesē, kas noticis viņas mīļajiem, ir taču tik daudz kas noticis ar viņu, par ko viņa grib runāt labprātāk.

"Nekas,” es meloju. "Klausies, Miri, vai tu, tā sacīt, neesi ar kādu apspriedusi visu šo manuskripta lietu, kurā esmu iesaistīts? Ar Švanovu? Vai tēti?”

“Kādu manuskripta lietu?”

“Tu taču zini, tovakar pie Amēlijas es tev par to stāstīju... Šekspīrs, nāve no spīdzināšanas?”

“Ak, tas. Nedomāju vis, bet zini, es nemēdzu sīki, tā teikt, pierakstīt, par ko runāju. Kāpēc tu jautā? Vai tas ir kāds liels noslēpums? Nē, neatstājiet to tur! Nolieciet pie klavierēm!”

“Kā, lūdzu?”

“Ak, viņi kaut ko piegādāja. Klausies, man jaiet, mīļais, citādi šie cilvēki pavisam izpostīs manu dzīvojamo istabu. Atā.”

To teikusi, viņa nolika klausuli, atstājot mani neziņā, ka varbūt miesīgā māsa savā plašajā draugu lokā, ieskaitot dažus, kas mitinājās pasaulē starp biznesu un noziegumu, ir izklāstījusi smieklīgo atgadījumu, kā viņas brālis ir atradis atslēgu uz pasakainu dārgumu krātuvi. Mirija nekad nav īpaši raizējusies par atšķirību starp šīm pasaulēm, kas nozīmēja, ka Švanovs, iespējams, stāstīja patiesību — pilsēta bija pilna ar krievu bandītiem, ko varēja noalgot, un tiem, kas man uzbruka, varēja nebūt nekāda sakara ar Svanova pastarpināto vardarbību. Bet varbūt bija. Varbūt tā bija plaša sazvērestība, kas vēroja, gaidīja izdevīgu brīdi, lai dotos uzbrukumā, un, kāpēc es biju tāds muļķis, ka ierados sporta zālē, kas pilna ar krievu bandītiem? Panika patiesībā ilgi nedzīvo prāta, es domāju, tā ir tikpat pārejoša kā smarža, lai gan tā var atgriezties, ja atgriežas sākotnējais panikas iemesls, — kā Prustam. Es tagad esmu mazliet ķerts un tāpēc diezgan labi varu atsaukt atmiņā savu iracionālo izmisumu, puskailam sēžot pēc mūžzaļiem augiem smaržojošajā ģērbtuvē. Man rokā bija mobilais telefons, un, gandrīz nedomājot, es uzspiedu Mikija Hāsa numuru. Es atstāju īsziņu, pieprasot, lai viņš nekavējoties ar mani sazinās, un droši vien izklausījos kā šķīries no prāta, jo viņš atzvanīja apmēram pēc divdesmit minūtēm, kamēr es ietves malā gaidīju Omāru.

“Lenču?” es vaicāju, kad Mikijs piezvanīja.

“Šis ir zvans, lai uzaicinātu mani uz lenču? Tu izklausījies tā, it kā tev būtu pilnas bikses.”

“Šis ir izmisīgs zvans, lai uzaicinātu uz lenču. Man seko krievu gangsteri. Man tiešām vajag ar kādu izrunāties.”

“Labi. Man bija paredzēta tikšanās ar savu izdevēju, bet varu to atcelt. Tu atsūtīsi Omāru?”

“Es atnākšu. Mēs atradīsim kādu jaunu vietu.” Protams, viņi novēros ēstuves, kur es parasti uzturos...

Mēs aizgājām uz “Sičuanas dārziem” Deviņdesmit sestajā ielā, par ko Mikijs nedaudz uzjautrinājās. Restorāns ir noplucis un atrodas tirdzniecības kvartāla otrajā stāvā, un es apsēdos ar muguru pret spoguļsienu, lai varētu saredzēt ieeju. Lai vēl vairāk paaugstinātu modrību, pasūtīju martini.

“Nu, Kreisais,” viņš sacīja, kad bijām pasūtījuši, “tu domā, ka Lielais Maksis ir parakstījis par tevi līgumu?”

“Tas nemaz nav smieklīgi, vecais,” es atteicu. “Tai nevajadzēja būt manai dzīvei.”

“Nē, tavai dzīvei vajadzēja sastāvēt no ilgām, garlaicīgām dienām birojā, darot darbu, kas tev ne sevišķi patīk un kura mērķis ir pārvērst radīšanu par preci vēl vairāk, nekā tā jau ir. Un no dzenāšanās pakaļ brunčiem no darba brīvajās stundās, meklējot romantiskas, bet stabilas attiecības, kas paliktu stabilas, lai gan tu tās atradi jau pirms daudziem gadiem. Un, ja tu vēlreiz sevi pārliecināsi, ka esi atradis ideālu sievieti, tu atsāksi medīt brunčus, cik vien ātri iespējams, tūlīt pēc kāzām. Monotons cikls, kas beigsies tikai tad, kad tu būsi atradis kaut ko spēcīgu, uzticamu un vienlaikus savtīgu, kas turēsies pie tevis, lai apkoptu pēdējās slimības laikā un savāktu visu, kas paliks pēc tevis pāri.”

“Paldies par atbalstu, Mikij,” es sacīju, cik vien ledaini spēdams. “Un ej tu... labi tālu.”

“Kamēr tagad,” viņš nesatricināmā mierā turpināja, “tu dzīvo cilvēka dzīvi, kur katrs brīdis ir jēgpilns, bīstams un satraucošs. Varētu teikt — Šekspīra dzīvi, Ričarda Breisgērdla vērtu dzīvi. Vai vēlies, lai Hamlets atgriežas koledžā un piebiedrojas brālībai? Piedzeras, dzīro un saņem В ar mīnusu sholastikā?”

“Vai viņš lugas beigās netiek nogalināts?”

“Tiek, bet vai tad mēs visi beigās nemirstam? Izvēle ir tikai tajā, kā dzīvojam iepriekšējos piecos cēlienos. Runājot par satraukumu, no kura skudriņas skrien pa muguru, — vai esi nonācis tuvāk Breisgērdla oriģināla atrašanai?”

“Nē, un nemaz netaisos,” es atcirtu, jo biju atklāts ar Mikiju un negaidīju no viņa nekādu līdzjūtību. Man bija vienalga, vai viņš domā, ka man varētu draudēt briesmas. Lai gan savai sievai biju samelojies par tādu iespēju. “Es negribu neko kopīgu ar Brcisgērdlu, izņemot pārliecību, ka krievu gangsteri vai vienalga, kurš, kas grib dabūt sasodītos šifrus, liks mani miera. Un tu? Vai esi izpratis noslēpumaino manuskriptu kaut par mata tiesu vairāk, kopš tevi pēdējo reizi redzēju?”

“Nē, un nemaz netaisos,” viņš atsaucās kā atbalss. “Iedot kaut ko tādu zinātniekam ir tas pats, kas iedot glancētu rostbifa fotogrāfiju cilvēkam, kas mirst badā. Tā liks siekalām saskriet viņa mutē, bet nepabaros. Teksts bez oriģināla, kā jau teicu, līdzinās nullei. Neraizējies par šķietamo vēstuli no jaunekļa, kas izspiegoja Šekspīru, es brīvā pēcpusdienā varētu uzbliezt pārliecinošu Šekspīra dienasgrāmatas faksimilu, kurā atbildētu uz jautājumiem, kas gadiem ilgi nav likuši mieru šekspirologiem. Kas par krievu gangsteriem?”

Tagad vienā elpas vilcienā dienasgaismu ieraudzīja viss — Miranda, Amē-lija, krievi, juridiskā firma un pārējais. Mikijs ar irbuļiem smalstīja pikanto gaļu ar griķiem un klausījās klusēdams. Tas man gadiem ilgi bijis nepieciešams, tāpat kā Mikijam, — lai es klusēdams uzklausu viņa likstas. Kad man aptrūkās vārdu, palūdzu draugam, lai izsaka savas domas. Vienīgi ieteicu, lai nesaka, ka esmu apvests ap stūri, — to es jau zināju tāpat.

Viņš sacīja: “Vai tu domā tikties ar šo Kroseti, kam ir šifrētās vēstules?”

“Jā, bet Kroseti domā, ka es pie viņiem nākšu, lai kaulētos par oriģinālu, kuru Balstrods no viņa atpircis par smiekla naudu. Es viņu pilnīgi nekādi nevaru ietekmēt, izņemot ar naudu.”

“Man tā vienmēr ir likusies pietiekami piedienīga svira. Tikām, ko tu domā darīt ar savu dzīvi? Kā tev Šķiet, vai tiešām tevi varētu atstādināt no advokatūras?”

“Varbūt, ja mantinieks sūdzēsies. Protams, man vajadzēs dokumentu aizstāt...”

“Tev vajadzētu ar viņu tikties.”

“Ar mantinieku? To es nevaru!”

“Kāpēc ne? Papļāpājiet, pastāsti viņam, kas noticis, sit pie krūtīm un lūdz apžēloties. Zini, nelaime ar jums, juristiem, ir tāda, ka savās pūlēs būt absolūti legāli jūs aizmirstat par parastu cilvēcisku saskarsmi. Ko viņš tev var nodarīt? Nosaukt par ēzeli? To tu jau zini. Un varbūt tu uzzināsi kaut ko par... tu jau zini, par ko. Varbūt Endrū ir kaut ko uzticējis savam ilggadējam partnerim. Jebkurā gadījumā jūs jauki patērzēsiet. Iespējams, tu biji viens no pēdējiem cilvēkiem, kas redzēja viņa mīļāko dzīvu, — iespējams, viņš būs pateicīgs par tikšanos. Un tu vari nodot viņam personīgās mantas. Tas būs jauks žests pēc taviem sīkajiem pārkāpumiem.”

Jā, tas noteikti bija Mikijs, kas mani pamudināja doties uz Angliju un tikties ar Oliveru Mārču. Kad pametu Mikiju universitātes teritorijā, joprojām šaubījos, vai braukšu, bet vēlākie notikumi man lika pārdomāt. Pēc lenča jutos mazliet labāk. Nezin kāpēc vismaz visos ķīniešu restorānos Ņujorkā bārā alkohola netrūkst, pat ieskrietuvēs, kas izskatās, it kā nebūtu pārdevušas martini vismaz mēnesi. Es izdzēru trīs, kaut ko tādu nekad agrāk lenčā nebiju darījis.

Pārējā pēcpusdiena ir mazliet izplūdusi. Iespējams, mēs ar Omāru apspriedām laulības, es izvaicāju viņu par musulmaņu paradumiem šajā jomā. Vai būt uzticīgam ir vieglāk, ja ir divas vai trīs sievas? Precīzi nevaru atcerēties viņa atbildi. Mēs atgriezāmies manā bēniņu dzīvoklī, kur es iedzēru vēl vienu glāzīti, viskiju, un pēc tam devos nosnausties. Mani pamodināja jautra tinkšķēšana, kas nāca no mobilā tālruņa, uz kura tobrīd gulēju. Nospiedu zaļo taustiņu, un manā ausī atskanēja: “Tu, idiot!” — pēc kā zināju, ka zvanītājs ir mans brālis.

Skaidrs — kamēr ēdu un gulēju, viņš bija runājis ar Amēliju un Miriju un uzklausījis visu stāstu no šīm divām pusēm, un tagad izteica savas domas par manu pēdējā laika uzvedību. “Vai tas ir viss?” es noprasīju, kad brāļa dusmu lēkme bija rimusies. “Tāpēc ka man pēc divdesmit minūtēm jābūt bērnu bordelī.”

Viņš izlikās, ka to nedzird, kā tam arī bija jābūt, un sacīja...

Vai tam ir kāda nozīme, ko viņš galu galā sacīja? Mana galva no izdzertā un murgainajiem dzēruma sapņiem bija kā ar vati piebāzta, un tāpēc es nudien nevaru to atcerēties. Domāju, ka mēs runājām par Amēliju, viņas lūgumu atsaukt brāļa bandītus un plāniem pamest šo valsti. Iespējams, ka biju rupjš pret viņu, kas nebūt nav retums, jo nekad tā pa īstam neesmu piedevis to, ka viņš izrādījās labāks cilvēks par mani, un man arī bija apnicis klausīties ģimenes lekcijas par maniem daudzajiem trūkumiem. Iespējams, ka apvaicājos viņam par mūsu tēvu, par to, vai viņš kaut kādā veidā nav saistīts ar Švanovu un viņa darbiem. Viņš sacīja, ka nezinot, bet tas ir pilnīgi iespējams, ja notiek kaut kādas blēdības. Kāda veida blēdības?

Viņš sacīja, šī Šekspīra lieta, muļķīt. Tai ir visas lielas afēras pazīmes: slepens dokuments, kura autentiskums tā arī nav noteikts, un tagad tas ir pazudis, bezgala vērtīgs dārgums, piekrāptais Balstrods, viltus mantiniece. Tas oda pēc šmaukšanās lielos apmēros, un, tā kā piekrāpts tika bariņš ārkārtīgi bīstamu gangsteru, tad būtu prātīgi tālāk šajā lietā neiesaistīties un dot ziņu, ka vairs neesi spēlētājs. Kaut kā tā. Vai es lūdzu, lai viņš pierunā Amēliju nepamest valsti? Varbūt. Kā jau teicu, viss bija neskaidrs.

Pretstatā tanī baisi skaidrs bija tas, kas notika turpmāk tajā vakarā. Mans vēders uzdarbojās, kā dara vienmēr, kad es pa dienu pārmērīgi daudz izdzeru, tāpēc novārīju sev dažas olas, pagatavoju grauzdiņus un tēju un ap sešiem liku Omāram aizvest sevi uz Dieva pamesto Kvīnsu, uz Ozona parku. Kad ieradāmies ielā, kur atradās nomācošas, mazas mājiņas ar niecīgiem pagalmiņiem priekšpusē, ko aizsargāja ķēžu žogs un rotāja madonnas un spoguļbumbas uz pjedestāliem, bija jau satumsis. Es ar varu sevi piespiedu atcerēties savas Bruklinas saknes un nelaimīgo bērnību. Biju jau sagatavojies, ka iemītnieki man nepatiks.

Uz manu zvanu durvis atvēra kalsna sieviete ar īrietes seju un rūsganām sprogām, melnā kokvilnas džemperī un nodilušos zilos džinsos. lauka va-sarraibumaina seja, bet ar tādām caururbjošām zilām acīm, kurām būs grūti melot. Es nosaucu savu vārdu, mēs sarokojāmies. Tā bija ģimenes māte Mērija Kroseti. Dzīvojamā istabā: mēbeles vecas, apbružātas, iespēju robežās labi koptas, vidusšķiras māja, kādā biju uzaudzis arī es, aprūpēta, bet ne uzturēta tā, kā māju kopa mana māte, nekāda mēbeļu vaska vai balinātāja smaržas. Taču spēcīgs vīna smārds. Alberts Kroseti bija labi barots vidēja auguma vīrietis ar atklātu, godīgu seju un lielām tumšām acīm, kas, šķiet, gribēja būt piesardzīgas, ja vien zinātu, kā. Māsa juriste turpretī bija viena no mums— spoža, atturīga, kaut kas mazliet no slepkavas. Taču glīta un slaida, vēl viena rudmate ar košākiem matiem, kas bija saņemti skolnieciskā zirgastē, ar ne tik vasarraibumu seju kā mammai: tāda tipa sieviete, uz kurām mans šarms neiedarbojas. Ģimenes tēvs acīmredzot bijis policists, un viņš lūkojās mūsos no pabaisa portreta, viena no tiem briesmīgajiem smērējumiem, kas gleznoti pēc fotogrāfijas un kur visi izskatās piebāzti un nopūsti ar vinilu.

Pēc īsa ievada es pastāstīju savu stāstu, savu grēksūdzi. Uzzināju, ka viņiem ir šifrētās vēstules, bet viņi nav pavirzījušies uz priekšu to atšifrēšanā. Pēc tam mēs runājām par Karolīnu Rolliju, sievieti, ar kuru kopā Kroseti bija devies pārdot manuskriptu Balstrodam. Rollija šķita interesanta sieviete un, iespējams, galvenais tēls visā afērā, un es grasījos pavaicāt, vai kāds ir nopietni mēģinājis viņu atrast, kad ienāca gangsteri.

Domāju, esmu jau teicis, ka neesmu agresīvs cilvēks, un mana militārā pieredze galvenokārt aprobežojās ar rūpēm par ievainotajiem. Tāpēc mana rīcība turpmākajos notikumos neliek domāt, ka es jebkādi atšķiros no gluži parasta gļēvuļa. No ielas atskanēja šāviens, ko es nepazinu kā tādu, tad vēl un vēl. Es domāju, ka uguņošana, bet visi Kroseti pielēca kājās, un jaunais Kroseti paraudzījās pa logu. Kroseti kundze paķēra bezvadu telefonu un uzgrieza 911. Es muļķīgi pavaicāju: “Kas notiek?” Neviens man neatbildēja, tad kaut kur saplīsa stikli un dzīvojamā istabā skriešus ieskrēja trīs vīrieši. Lai aptvertu, kas notika pēc tam, jums jāsaprot, ka mēs visi atradāmies apmēram desmit pēdu platā telpā.

Es viņus pazinu kā cilvēkus uz ielas pie manas dzīvojamās mājas, ļoti lielo vīrieti, skūtgalvi un vēl trešo. Viņiem visiem bija pistoles. Atskanēja uzbrē-cieni, lai gan neviena no sievietēm nekliedza. Domāju, ka bandīti mēģināja panākt, lai mēs noguļamies zemē, vai kaut ko tamlīdzīgu, bet neviens no Kroseti nepakustējās. Atceros, ka skūtgalvis pienāca pie manis un pacēla pistoli, it kā gribēdams iesist man pa galvu, droši vien atriebjoties par manu iepriekšējo slikto izturēšanos. Un atceros kaut ko līdzīgu atvieglojumam, jo tas nozīmēja, ka viņi ir amatieri.

Es ar roku satvēru pistoli, kas man tuvojās, sagrābu bandīta delnu un pagriezu to projām no viņa. Vīrieša sejā parādījās pārsteiguma izteiksme, jo filmas, ko viņš bija redzējis un kurās pistoļu vicināšana ir parasta iezīme, nebija sagatavojušas viņu šim vienkāršajam manevram. Kā bija norādījis mans brālis, ja vēlies kādam kaut ko nodarīt un tev ir ierocis, pareizākais ir viņu nošaut. Tāpēc ierocī ir lodes, viņš sacīja, un turklāt pusautomātiskās pistoles ir visai smalki šaujamie un nav paredzētas spēcīgai sadursmei ar cilvēka galvaskausu.

Tikmēr pats lielākais bandīts bija pieskrējis pie Kroseti kundzes un izsitis telefonu viņai no rokas. Viņš satvēra sievietes kaklu un pielika pistoli viņai pie deniņiem. Bandīts kaut ko kliedza, bet viņa akcents bija tik neskaidrs un viņš pats tik satraukts, ka vismaz es neko nevarēju saprast. Trešais vīrietis pie dzīvojamās istabas durvīm tēmēja uz visām pusēm un arī kliedza. Ieraudzījis, ka man ir viņa drauga pistole, bandīts uz mani izšāva, bet viņa raidītās lodes ceļu aizšķērsoja tā paša drauga ķermenis. Hs tagad pavērsu ieroci šaušanas gatavībā, paspēru soli atpakaļ un pagriezos pret vīrieti, kas turēja Kroseti kundzi.

Viņš sacēla visai lielu troksni, gribēdams, lai es nometu ieroci, vai arī viņš sievieti nošaušot, un, lai drauds būtu uzskatāmāks, stipri piespieda pistoles stobru viņai pie galvas. Šis bija vēl viens filmu skatītājs, kas atkārtoja to, ko bija redzējis uz ekrāna, tādējādi neliekoties ne zinis par jebkura šaujamieroča acīm redzamo priekšrocību — t.i., tas, kuram bija ierocis, varēja atkāpties no sava upura un izdarīt kaitējumu, kamēr neapbruņotais upuris neko nevarēja padarīt. Taču Kroseti kundze prata atšķirt īstenību no fantāzijas un atgrūda vīrieša ieroci sev no galvas. Tas pa tukšo izšāva griestos, kamēr es trāpīju viņam pierē no attāluma, kas nevarēja pārsniegt četras pēdas.

Tad mani no aizmugures sagrāba skūtgalvis, bet tajā brīdī atskanēja vēl viens šāviens, un vīrietis iekliedzies sakņupa pret mani, jo trešais netīšām bija sašāvis savu biedru, kas varonīgi bija mēģinājis sagrābt mani no aizmugures un tādējādi nonācis uguns līnijā. Ievainotais iekliedzās svešā valodā (iespējams, krievu) un piezemējās uz kafijas galdiņa, to sagāzdams, un, kad viņš atsedza mērķi, es trešajam vīrietim divreiz iešāvu krūtīs. Viņš nokrita uz grīdas un izplūda asinīs.

Es teiktu, ka bija pagājušas apmēram četrdesmit piecas sekundes, kopš mēs izdzirdējām pirmos šāvienus. Man atmiņā saglabājies paša tēls, kas stāv ar pistoli rokā, kamēr bandīts, kam to atņēmu, lēnām piecēlās no salauztā kafijas galdiņa. Viņš bija salīcis, it kā šajā īsajā laikā būtu novecojis par četrdesmit gadiem. Viņš paskatījās man acīs un, kājas vilkdams, atkāpās. Man ausīs zvanīja no šāvieniem, bet šķita, ka uz ielas joprojām turpinās apšaude, un es brīnījos, visai abstrakti, par to, kas notiek. Es nepakustējos, lai apturētu vīrieti, un, redzēdams manu vienaldzību, viņš pagriezās un lēnām izvilkās no istabas. Neviens nemēģināja viņu aizkavēt.

Tas viss ļoti skaidri ir palicis iegravēts manā atmiņā, un kopš tā laika rādījies daudzos murgos: es pamostos, sviedriem noplūdis, iedomādamies, ka esmu nogalinājis divus cilvēkus, un tad es saprotu, ka tas nav sapnis, ka es tiešām viņus esmu nogalējis. Vienreizēji nepatīkams pārdzīvojums. Patiesībā ir diezgan grūti kādu nogalināt ar pistoli, ja vien lode netrāpa un nesa-ārda sirdi vai smadzenes, vai nerada iekšēju asiņošanu, jo pistoles lodes nav ārkārtīgi spēcīgas. Standarta 9 mm aptvere rada ap 350 pēdmārciņām enerģijas pie stobra cauruma, kas nav joka lieta, ja trāpa, bet nav arī absolūti bezcerīgi, tāpēc arī rodas situācijas, kad policisti šauj pa četrdesmit reizēm. Policistus māca šaut tikām, kamēr mērķis ir zemē, un reizēm jāpatērē ļoti daudz svina, lai tas notiktu. Šauteņu lodes ir daudz spēcīgākas, un tāpēc karavīri lieto šautenes. 30.06 aptveres triecienspēks ir gandrīz trīs tūkstoši pēd-mārciņu, un, jā, es izvairos izmantot dzīvē visu to, ko esmu apguvis no brāļa viņa spožās militārās karjeras laikā, jo atmiņas ir gan briesmīgas, gan neskaidras kā slikts sapnis, kurā iedomājies, ka varēja būt vēl ļaunāk nekā atceries, pieņēmums, kas apstiprinās vēlāk, kad laiku pa laikam žēlsirdīgi aizmirsta nianse piepeši iznirst no tumsas, lai tevi apstulbinātu no jauna.

Tā nu es stāvu šāvienu smakas vidū, un Kroseti bērni ir sapulcējušies ap savu māti, pieceļ viņu kājās un nogulda uz dīvāna, un viņu viscaur klāj asinis un audu paliekas no vīrieša smadzenēm, kuras es tikko sašāvu. Es skatos lejup trešā vīrieša mirušajā sejā: es viņam iešāvu tikai divreiz, bet acīmredzot mans šāviens bija veiksmīgs, jo viņš ir nepārprotami miris, acis pusaizvēr-tas, seja balta un šļaugana, asins peļķe ir milzīga, maza batuta lielumā. Glīts puisis, vēl nav trīsdesmit. Labi, mani neinteresē pētīt nedz viņu, nedz arī vīrieti, kura izšķaidītās smadzenes klāj Kroseti kundzes mazo kafijas galdiņu, tāpēc pieeju pie loga un redzu, ka apšaude joprojām turpinās, un tajā piedalās vīrietis no melnā džipa, cilvēks, kas šauj pāri kadiljaka katafalka motora pārsegam un kuru nekad neesmu redzējis, un Omārs, kas šauj, paslēpies aiz linkolna. Nezin kāpēc mani tas viss neinteresē, tas šķiet tik tālu prom, un tikai tagad es ievēroju, ka mani ceļgali trīc tik nevaldāmi, ka es burtiski vairs nevaru nostāvēt. Tāpēc atkrītu klubkrēslā. Sadzirdu sirēnas, lai gan sākumā tās ir grūti atšķirt no zvanīšanas ausīs. Sākas posms, ko nevaru īsti labi atcerēties, iespējams, Kroseti kundze apvaicājās, kā es jūtos.

Tad istaba nezin kādā veidā ir pilna ar klaigājošiem policistiem, tiem, kas nēsā mašīnpistoles, ķiveres un melnas uniformas, diezgan līdzīgas tām, kāda bija manam vectēvam. (Un kā tas gadījies, ka Amerikas policija sākusi ģērbties kā SS, un kā tas gadījies, ka neviens pret to neiebilst? Un pret ķiverēm nacistu stilā, kādas tagad nēsā mūsu karaspēks? Kur ir semiotiķi, kad mums viņi ir vajadzīgi? Laikam visi kašķējas ap Šekspīru.) Daudzas no šīm mašīnpistolēm bija pavērstas pret mani, un es atskārtu, ka joprojām klēpi turu pistoli, kā dāma operā tur rokassomiņu.

Man bija likuši gulties un ieslēguši rokudzelžos, bet nearestēja, jo cilvēks, kas vadīja iebrukumu, izrādījās nelaiķa leitnanta Kroseti kolēģis un tāpēc sliecās uzklausīt, kas sakāms Kroseti kundzei jeb Mērijai Pegai, kā viņa bija lūgusi, lai viņu turpmāk saucu. Šķiet, ka tagad visi esam tuvi draugi. Kroseti jaunākā — Donna — ir iecēlusi sevi par aizstāvības advokāti gan man, gan Omāram un katafalka vadītājam Klimam, kas ir arī polu kriptogrāfs, kas, kā vēlāk uzzināju, strādā pie mūsu šifrētajām vēstulēm. Ieradās arī ātrās palīdzības feldšeri, paziņoja, ka mani upuri ir miruši, un aiznesa viņus projām, atstājot aiz sevis patiesi ievērojamu daudzumu asiņu, kas jau sāka sarecēt. Policija pierakstīja liecības notikuma vietā. Katrs no dalībniekiem pa vienam gāja virtuvē un runāja ar izmeklētāju pāri, kuru vārdus esmu aizmirsis, tāpat kā esmu aizmirsis, cik smags bija stāsts, ko viņiem pastāstīju. Viņi šķita apmierināti ar to, kā biju rīkojies pašaizsardzības nolūkos, man radās iespaids, ka Mērijai Pegai ir diezgan liela autoritāte ŅPD. Vienīgās personas, ko arestēja, bija džipa vadītājs un ievainotais bandīts, kas bija savākts klīstam apkārt dažus kvartālus tālāk.

Beigu beigās policija aizgāja. Viņiem bija divi sliktie zēni, ko vainot apšaudē, un viņi neredzēja iespēju arestēt vēl kādu, neiesaistot varonīga policista atraitni un dēlu. Mērija Pega paskatījās uz izpostīto dzīvojamo istabu un sāka vaimanāt, un es visai apkaunojošā veidā viņai pievienojos. Klims apskāva sievieti un kaut ko klusi stāstīja viņai pie auss, un Omārs to pašu darīja man. Retrospektīvi stāsts par apšaudi uz ielas ir skaidrs. Omārs gaidīja linkolnā, kad piebrauca džips un no tā izlēca trīs bruņoti vīri un ieskrēja mājā. Omārs paķēra savu pistoli un metās viņiem pakaļ, bet vadītājs sāka šaut uz viņu. Tad Omārs paslēpās aiz mūsu mašīnas un sāka šaut pretī. Pēc tam ieradās katafalks, un apšaudei pievienojās Klims. Zīmīgi, ka neviens no trim nebija ievainots, kas vēlreiz parāda, cik nenozīmīgs ierocis ir pistole jebkādā nopietnā slaktiņā, izņemot nejaušību vai ja tiek šauts no ļoti tuva attāluma uz neapbruņotu pretinieku.

Vēlāk tika pasūtītas picas, un mēs visi, apsēdušies ap virtuves galdu, tās ēdām, dzērām sarkanvīnu un apsveicām sevi ar izdzīvošanu. Donna Kroseti aizgāja, ieteikusi saviem klientiem nerunāt ar policiju, un šķita, ka Mērija Pega un Alberts Kroseti nedaudz atslābinās un mazliet brīvāk sarunājas un iedzer. Mēs dzērām kafiju ar dāsnu Jameson viskija piešprici. Vakara notikumi mazliet atkāpās, un es izplūdu asarās vēl tikai vienu reizi, lai gan, pirms sākās spazmas, spēju ieslīdēt vannas istabā. Posttraumatiskais stress ir termins, ko šobrīd lieto, lai aprakstītu to, ko jūti, kad esi nogalinājis citu cilvēku, un patiesībā nav svarīgi, vai tas bijis attaisnoti vai ne. Jāpiebilst, ka slepkavība ir nacionālais sporta veids daudzām pasaules tautām, un šķiet, ka tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku to spēj darīt bez bažām vai nožēlas. Iespējams, ka es no tā neatgūšos vairs nekad.

Īstenībā tā nav taisnība. Tu domā, ka nekad neatgūsies, bet atgūsties, tas ir, es atguvos. Varbūt manī ir vairāk no vectēva, nekā biju domājis. Pols ir nepārprotami atguvies no daudz plašāka vēriena slepkavas karjeras, lai gan apgalvo, ka ik dienu lūdzot Dievu par to cilvēku dvēselēm, ko aizsūtījis nāvē Āzijā. Es īsti nezinu, ko nozīmē “aizlūgt par dvēselēm”.

Jebkurā gadījumā es iznācu no tualetes, un neviens no klātesošajiem nepievērsa uzmanību manām sarkanajām acīm. Klims ar jauno Kroseti bija iegrimis strīdā, kas man šķita intriģējošs, un polis apgalvoja, ka vienīgais, kā apturēt, šķiet, nu jau aizvien pieaugošo vardarbību, ir izsekot Balstroda gai-tām, atrast to, ko atradis viņš, ja viņš vispār kaut ko bija atradis, un iegūt to savā īpašumā. Tiklīdz tas būs rokā un, protams, publiskots, nevienam vairs nebūs nepieciešamības turpināt vardarbību. Tomēr, ja izrādīsies, ka nekas nav atrasts, mums vajadzēs par to pārliecināt sliktos zēnus, kas būs mazliet grūtāks, bet ne neiespējams uzdevums. Svarīgi bija paātrināt tempu, lai mēs nerīkotos aizsargājoties, bet kontrolētu spēli. Kā Šahā.

Kroseti sacīja, nē, galvenais ir nejaukties tajā dziļāk, turēties pie mājām. Ja kāds papīrus vēlējās, viņš tos varēja dabūt. Kroseti vairs negribēja būt nekādi iesaistīts visā šajā jezgā. Man puikas bija žēl. Es jutu viņam līdzi — man arī gribējās, lai nekas no tā nebūtu noticis. Taču es arī domāju, ka Kli-mam taisnība. Kamēr vien kāds bez morāles, bet ar sakariem bruņotu vīriešu pasaulē domāja, ka mums ir pavediens, pa kuru var nonākt līdz Darbam, kas varētu būt simt miljonu vērts, tikmēr neviens no mums nevarēja būt drošs. Klims bija pārliecināts, ka viņš īsu laiku pietiekami labi varētu uzraudzīt Mēriju Fegu, un policija, vismaz kādu brīdi, pieskatītu pārējos Kro-seti ģimenes locekļus, kā arī ņemtu priekšā dažādus krievu gangsterus. Bet polis arī norādīja, ka tas ir tikai pagaidu risinājums. Stāsts par dārgumu izplatīsies pagrīdes pasaulē un nepaies necik ilgs laiks, kad tam piekļūt gribēs kāds cits ļaundaris.

Beidzot Kroseti sacīja: “Labi, teiksim, ka es piekrītu. Kas man būtu jādara? Bezgalīgi jāklīst apkārt pa Angliju? Par kādu naudu?”

“Tev taču ir iekrājumi, vai tad ne?” iestarpināja Mērija Pega.

“Ak jā! Lai tiktu pie tās naudas, es strādāju kā suns. Tā ir atlikta skolai, un lai sasper mani pērkons, ja es to pakāsīšu kaut kādai trakai idejai.”

“Es varētu izņemt savus iekrājumus,” ierosināja Mērija Pega.

“Ko! Un dzīvot no pensijas? Tās ir muļķības! Tu tikko savelc kopā galus ar to, kas ir tagad.”

“Nauda nav problēma,” es ierunājos, un visi palūkojās uz mani, it kā es būtu paziņojis, ka Zeme ir plakana. “Nē, nopietni,” es sacīju. “Man ir diezgan. Un es ar prieku uzņemtu Albertu Anglijā kā savu viesi.”

SESTĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE (1. FRAGMENTS)

Kāpēc lai Jūs pret mani būtu labvēlīgs? Ka es esmu gājis pret savu karali, bet zvēru, mans kungs, jebkurā gadījumā man Jums jāsaka, ka es to nezināju un mani nodeva un padarīja par nodevēju, kā jau teicu, mana lorda Danbērtona viltības.

Tagad es pastāstīšu, kā tas gadījās, ka mani pašu nodeva, un tā atdošos Jūsu Augstības žēlastībai. Tas notika nu jau pagājušajā ziemā, es domāju, dažas dienas pēc Sveču dienas, kad ievēroju misteru Pigotu ejam pa Fenčērčas ielu. Es gribēju ar viņu apsveicināties, bet viņš slepus deva man zīmi, ka nevajadzētu, un gāja tālāk. Tomēr es tā nebiju pieradis, jo daudzas nedēļas nebiju saņēmis ne vārda no mana lorda I). vai arī mistera Pigota, un man ļoti kremta, ka viņi mani tā neņēma vērā, jo es viņu intrigu dēļ biju ļoti nopūlējies. Es viņam sekoju, un viņš pie Sv. Klemcnta ceļa nogriezās uz upes pusi un iegāja kādā ēkā, ko sauca “Jērs”, lētā, netīrā krodziņā, un es sameklēju puisi, kas tur uzkopa un, iedevis viņam testonu42, liku iet iekšā un nopirkt sev alu, tad iet ar to un apsēsties iespējami tuvu misteram Pigotam, kuru aprakstīju, cik labi vien varēju, pēc tam nākt laukā un pastāstīt, ko viņš dzirdējis un ar ko viņš ticies, ja ticies, un, ja viņš to labi paveiks, tad dabūs vēl 6 pensus.

Tā nu es gaidu ēnā zem dzegas, un pēc kāda laika puisis iznāk un pastāsta man, ka vīrs ticies ar Hariju Krebu un Džonsu Simpsonu, un viņi runājuši klusi, bet viņš dzirdējis, ka makā tiek nodota nauda. Mēs gaidām ēnā, un drīz laukā iznāk misters Pigots, un pēc maza laiciņa iznāk divi vīri ar sliktu reputāciju, viens, kuram ir nogriezts deguns, un viņš tā vietā nēsā ādu, otrs ir ļoti lācīgs, melns sejā, bet ārišķīgi ģērbies ar garu, dzeltenu spalvu pie cepures. Zēns tagad slepus

rāda, sakot, ka tie bija viri, ar ko viņš tikās. Un kas tie tādi par vīriem, es viņam vaicāju, un viņš atbild, Krebs (tas ar lieko degunu) esot trāpīgi nosaukts, jo mīlot krabjus tik ļoti, ka barojot tos ar cilvēkiem, un šo Simpsonu tajā pusē saucot par Jāni Kristītāju, jo viņš kristot Temzas ūdenī un vēl labāk nekā bīskaps, jo tie, ko viņš kristot, vairs šajā pasaulē negrēkojot, ar ko zēns gribēja sacīt, ka viņš tos noslīcinot. Es saku: vai tail tu neko nedzirdēji no viņu plāniem? Viņš saka: jā, es dzirdēju, ka aktierim jāmirst, un Simpsons sacīja, desmit eņģeļi* to izdarīs ar vienu eņģeli, bet jādod vēl desmit, ja grib, lai tas puisis Ričards ir upē viņam blakus, un tavs vīrs piekrita, bet ar skābu ģīmi, un iedeva vēl, un lai tu, mans kungs, esi tikpat dāsns, cik viņš. Tā es viņam samaksāju un pametu to ielu ļoti nobijies un nezinot, kur griezties pēc palīdzības.

Tā apjukušu sirdi es pārceļos pāri upei uz Globu un ķeros tur pie saviem uzdevumiem, bet lielā melanholijā, un citi no tās kompānijas to redz, un, tā kā nav otras tādas sabiedrības, kas tā mīlētu tenkas, kā aktieru sabiedrība, es todien saņemu daudzus dzēlienus, viens saka, viņš ir iemīlējies, cits saka, nē, viņš ir uzzinājis, ka viņam ir sifiliss, vēl cits saka, nē, viņš ir nospēlējis kārtīs visu un ieķīlās savas drēbes pie žīdiem; līdz es metu ar ķeblīti Semjuelam Džilburnam, un drīz pēc tam mēs ar T. Popu gandrīz saejam uz nažiem, kad misters Bērbedžs un daži citi liek mums ķildu pārtraukt, draudot pagrūst zem ūdens, bet mēs nerimsta-mies un mūsu pašu dēļ tiekam iesviesti upē.

Todien vēlāk mums ir Hamleta traģēdija, un man jāspēlē karaļa sulainis, un es iznāku kopā ar visiem pirmā cēliena II ainā, bet, kad paskatos uz sanākušajiem, man sirds gandrīz apstājas krūtīs, jo tur pašā priekšā stāv tie abi ļaundari no “Jēra”, un zvēru, ka es nevaru pakustēties vairāk kā uz izkārtnes uzkrāsotais vīrs un palaižu garām savu tekstu, līdz Harijs Kordels strupi iebiksta man ribās, lai kustos uz priekšu.

16

Kroseti šaubas par šā brauciena lietderību mazliet kliedēja sajūsma par ceļojumu privātā lidmašīnā. Viņš, protams, nekad tā vēl nebija lidojis, nedz arī zināja kādu no saviem paziņām, kas to būtu darījis. Viņš domāja, ka varētu pie tā pierast. Miškins acīmredzot nemaz citādi nekad nebija ceļojis. Viņam bija karte no savas firmas, kas deva iespēju noteiktu skaitu stundu lidot privātā lidmašīnā, un, ja brauciena piedalījās pietiekami daudz cilvēku — kā tagad —, tas izmaksāja tikai mazliet dārgāk nekā biļete pirmajā klasē, ja vien pāris tūkstošus uzskatīja par mazliet. Miškins to bija paskaidrojis Kroseti pa ceļam uz Teterboro. Šķita, advokāts gribēja, lai Kroseti notic, ka viņš ir pavisam parasts cilvēks, nevis neticami bagāta persona. Jā, pēc ienākumiem viņš bija miljonārs, bet tikai nosacīti. Galvenais iemesls izrādījās tas, ka viņš vienkārši fiziski neiederas komerciālajās pasažieru lidmašīnās. Citādi viņš ar prieku darītu kā visi un lidotu kopā ar saviem līdzpilsoņiem. Kroseti nezināja, kāpēc Miškins mēģina viņam to iestāstīt, bet bija pamanījis šo pašu iezīmi pāris cilvēkiem, sastaptiem filmu pasaulē, cilvēkiem, kas pārdeva scenārijus par summām ar sešiem, septiņiem cipariem un līda vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka joprojām ir tādi paši parasti pilsoņi kā visi citi: es nopirku Carrera tikai sāpošās muguras dēļ, tai ir ortopēdiski vispareizākais sēdeklis...

Lidaparāts bija Gulfstream 100, kas paredzēts astoņiem pasažieriem, un Kroseti par nelielu izbrīnu braucēji bija seši: bez viņa un Miškina lidmašīnā bija Miškina kundze un divi Miškinu gremoņi (vārds, kas Kroseti ienāca prātā, kad viņi ieradās terminālā, un palika tur kā izkošļāta gumija pielīp teātrī zem sēdekļa), un vēl tips, kas pēc izskata tik ļoti līdzinājās Rutgeram Maueram, ka kļuva mazliet neomulīgi, un kas izrādījās advokāta brālis Pols. Acīmredzot sieva ar bērniem pēc apstāšanās Londonā grasījās doties tālāk uz Cīrihi, bet brālis domāja kopā ar mums piedalīties Balstroda misijā.

Kroseti tas šķita mazliet īpatnēji, bet viņam ari radās iespaids, ka Džeiks Miškins nemaz nav tik nosvērts, kā sākumā likās. Piemēram, kamēr viņi gaidīja Teterboro uzgaidāmajā telpā, kas bija atvēlēta privāto lidmašīnu pasažieriem, ieradās kāds vīrietis, nepārprotami viens no tiem cilvēkiem, no kuriem pilnībā atkarīgas biznesa impērijas, jo šķita, ka viņš ne mirkli nedrīkst būt nesazvanāms. Ka uzņēmēja padotie ir slinki un nepaklausīgi ļaudis, apliecināja viņa vadības stils, kas bija skaļš — gandrīz līdzinājās kliegšanai — un izpušķots ar jēlībām. Viņa sarunu biedriem atkārtoti tika pavēlēts aizvērt žaunas un klausīties un ieteikts sūtīt citus stulbos jampampiņus sev iepūst. Šī persona neapšaubāmi kaitināja misteru Miškinu, tāpat kā pārējos uzgaidāmajā telpā. Beidzot rupeklis pabeidza sarunu ar pavēli: “Pasaki tam idiotam, lai nekavējoties man piezvana! Tūlīt pat!” Viņš gandrīz minūti uzlūkoja aparātu, kaut ko nikni murminādams, un, kad tas atkal iezvanījās, atskaņojot tēmu no Vāgnera “Valkīras”, un vīrietis no jauna atsāka tirādi ar nākamo idiotu, Miškins piecēlās un piegāja pie vīrieša, paceldamies pār viņu kā Jungfrau pār Štehelbergu43. Viņš kaut ko pateica savā klusajā balsī un saņēma atbildi: “Atšujies!” To dzirdot, Miškins izrāva telefonu vīrietim no rokas un, pārlauzis uz pusēm, iesvieda atkritumu tvertnē. Atskanēja pārējo gaidītāju skanīgi aplausi. Miškins atgriezās pie savas grupas, un pēc apstulbuma brīža misters Rupeklis izšāvās no uzgaidāmās telpas, iespējams, pēc jauna telefona vai policista, bet kura no abiem mēs tā arī neuzzinājām, jo šajā brīdī pa durvīm ienāca kopta, jauna sieviete dzeltenbrūnā uniformā un paziņoja Miški-nam, ka tagad viņi var kāpt iekšā lidmašīnā.

Kroseti iekāpa pēdējais un apsēdās atlikušajā vietā, sēdeklī, kas bija no ādas, tik gludas kā jaunai meitenei, un tik ērts, lai pats par sevi būtu uzskatāms par nāves grēku. Sieviete uniformā apvaicājās, vai viņš nevēlas kaut ko iedzert, un, protams, viņš palūdza šampanieti un, protams, to dabūja — malku Krug, ideāli atdzesētu, un kristāla glāzi, no kuras dzert, un groziņu mazītiņu kre-keru, un keramikas trauciņu ar mīksto sieru. Vīrietis otrpus ejai dzēra alu, bet ari viņam bija mazs groziņš. Tas bija brālis. Kamēr lidmašīna ripoja pa skrejceļiem, Kroseti ar acu kaktiņu viņu nopētīja. Vīrietim mugurā bija tumšs svīteris, zili džinsi un kājās lētas krosenes. Nabaga radinieks? Viņš lasīja rīta New York Times, īstenībā pavirši pārskatīja, it kā ziņas viņu garlaikotu vai viņš jau zinātu, ko tās grasās pavēstīt. Kroseti to saprata, ari viņš pats tā lasīja avīzes, izņemot recenzijas par filmām. Viņš prātoja, vai vīrietis gadījumā nav aktieris, jo īstenībā viņa izskats bija satriecošs, un ļoti nobrīnījās par ģenētiku, kas bija no viena celma izveidojusi šo cilvēku un Miškinu.

Piepeši vīrietis spēji aizvēra laikrakstu, to salocīja un iebāza sēdekļa tīkliņā. Viņš pagriezās pret Kroseti un sacīja: “Esmu zaudējis spēju ziņās atšķirt patiesību no izdomas, izņemot sporta rezultātus. Nezinu, kāpēc vispār cenšos lasīt. Tikai saskaišos bez saprātīga veida, kur dusmas izgāzt.”

“Jūs varētu saplēst laikrakstu strēmelēs un pēc tam driskās samīdīt ar kājām.” Vīrietis pasmaidīja. “Varētu, bet tas vairāk izskatītos pēc kaut kā tāda, kā rīkotos mans brālis.”

“Viņam ir temperaments. Notikums ar mobilo telefonu?”

“Jā, un divu cilvēku nogalināšana. Bet dīvainākais, ka viņam nav temperamenta. Viņš ir maigākais, ilgstošākais cietējs pasaulē. Es ģimenē esmu tas, kam ir temperaments.”

“Nekad nebūtu domājis.”

“Jā, bet viņš nav pats savā ādā,” sacīja Miškina brālis. “Vardarbība reizēm pie tā noved. Cilvēki izveido persona, masku, un sāk ticēt, ka tie tiešām ir viņi, līdz pat kaulu smadzenēm, un tad notiek kas tāds, ko viņi ne mūžam nav gaidījuši, un viss vienkārši izšķīst, atstājot tavas maigās, mīkstās iekšas atsegtas visiem vējiem.”

“Piemēram, posttraumatiskais stress?”

Vīrietis noraidoši atmeta ar roku. “Ja tic psihoblēņām. Kultūrai ir ērti iemest veselu kompleksu nesaistītu simptomu kastē ar šo uzrakstu uz etiķetes, ko pilnīgi dažādu notikumu rezultātā izcieš pilnīgi dažādi cilvēki. Tas ir apmēram tikpat noderīgi un intelektuāli vērtīgi kā pastmarku kolekcionēšana. Mans brālis dzīvoja bezgala kontrolētu dzīvi, kas bija ārkārtīgi veiksmīga, bet tajā pašā laikā atkarība to atgrieza no dzīvības avota. Viņš eksistēja melos, kā mēdz sacīt, un tādas dzīves patiesībā ir visai trauslas. Tajās nav īsta dzīvesprieka.”

“No kā viņam ir atkarība?”

“Ei, tu esi ziņkārīgs eksemplārs!” Tas nebija teikts nelaipni, un Kroseti plati pasmaidīja.

“Vainigs. Tas ir slikts paradums. Es to attaisnoju, sakot, ka darba nolūkos gribu izpētīt cilvēka eksistences dziļumus.”

“Ak, pareizi, tu esi scenārists. Džeiks kaut ko tamlīdzīgu pieminēja. Ko tu domā par Tarantīno?”

“Viņš nav cilvēka eksistences dziļumu pētnieks,” noteica Kroseti, atdarinādams otra vīrieša noraidošo žestu. “Ko dari Eiropā?”

“Ģimenes problēmas.”

“Saistītas ar visu šo? Es domāju rokraksta medības, slepeno manuskriptu?...”

“Netieši.”

“Ahā. Tu arī esi advokāts?”

“Neesmu.”

“Zini, ja tu vēlies saglabāt noslēpumainību, tas jādara, nevis izsakot lakoniskus komentārus, bet pieņemot izdomātu un garlaicīgu persona. Džeimss Bonds vienmēr sacīja, ka viņš ir pensionēts civildienesta ierēdnis. Tikai padoms no kino pasaules.”

“Labi. Es esmu jezuītu priesteris.”

“Uz mani tas iedarbojas. Izskatās, ka mēs paceļamies, bet mums pat nepastāstīja par drošības pasākumiem. Vai tas ir tāpēc, ka viņiem vienalga, vai tāpēc, ka neviens nespēj aptvert, ka arī valdošajām šķirām var gadīties kāda nelaime?”

“Es domāju, pēdējais,” sacīja Pols. “Grūti palikt bagātam, lai neizveidotos līdzjūtīgās iztēles trūkums.”

Kroseti nekad nebija piedzīvojis ātrāku pacelšanos. Motori uz īsu brīdi saspringa, kabīne sašķiebās kā La-Z-Boy kompānija, un, šķiet, dažu sekunžu laikā viņi jau bija virs mākoņiem.

Kad lidmašīna atkal bija izlīdzinājusi gaitu, Kroseti ierunājās: “Pieņemu, ka tu zini visu stāstu, kā tas norisinājies līdz šim. Es domāju, par Breisgērdla vēstulēm, šifru un tā tālāk.”

“Nu, esmu lasījis vēstuli, un Džeiks man mazliet pastāstīja, ko jūs esat uzzinājuši par šifra raksturu.”

“Ko tu domā?”

“Par mūsu izredzēm to atšifrēt un atrast it kā pazudušo rokrakstu? Niecīgas. Es domāju, mums būtu nepieciešams, kā tu saki, režģis, bet kādas ir izredzes, ka gabals perforēta papīra būs saglabājies gandrīz četrsimt gadu? Un vēl — kā mēs to pazīsim? Un ja nav šifra, nav lugas — tas šķiet diezgan skaidrs.”

“Tad kāpēc tu esi šeit?”

“Esmu šeit tāpēc, ka sakarā ar vēstules parādīšanos brālis pirmo reizi visā mūsu mūžā ir lūdzis manu palīdzību. Precīzāk, otro. Gribu viņu iedrošināt. Džeikam vajag īstu palīdzību. Un esmu viņa parādnieks. Viņš bija ļoti labs pret mani, kad sēdēju cietumā un kādu laiku pēc tam, lai gan ārkārtīgi mani nicināja. Tas bija īsts žēlsirdības darbs, un es gribu viņam atmaksāt ar to pašu, ja spēšu.”

“Kāpēc tu biji cietumā?” pavaicāja Kroseti. Taču otrs vīrietis pasmaidīja, īsi, klusi iesmējās, papurināja galvu, izņēma no ceļojumu somas biezu grāmatu mīkstos vākos un uzlika lasāmās brilles. Kroseti ziņkāri palūrēja uz virsrakstu: Hanss Kings “Vai Dievs eksistē?”. Kroseti nosprieda, ka tā ir savāda lasāmviela, ko izvēlēties lasīšanai lidmašīnā, bet ko gan viņš zināja par šo cilvēku? Viņš izcēla no portfeļa savu portatīvo datoru, nolika uz saliekamā galda un ieslēdza. Kroseti par pārsteigumu, iedegās mazā ikona, kas vēstīja par internēta pieejamību. Nu, protams — tā tipa cilvēki, kas licio privātās lidmašīnās, nevar ciest, ja ir atrauti no globālā tīmekļa, kamēr atrodas gaisā. Iespējams, šeit darbojās arī mobilie telefoni. Kroseti uzlika austiņas un ieslidināja celiņā disku ar filmu “Elektriskās ēnas”44. Лк, un, protams, sēdeklī bija arī nepieciešamais kontakts — Dievs nedod, ja bagātajiem jābūt atkarīgiem no portatīvā datora akumulatora! Viņš skatījās filmu, kā parasti juzdams kritisku neapmierinātību, kad debitants bija kāds no viņa paaudzes. Un turklāt sieviete. Un vēl ķīniešu sieviete. Sjao Dzjana bija ļoti laba, un viņš centās pienācīgi viņu novērtēt un nedomāt sliktas domas par to, kas viņai bijis jādara, lai tiktu pie izdevības. Tas bija Cinema Paradise uz Kultūras revolūcijas fona, un šķita, ka galvenā patiesība, ko apliecināja filma, bija — nekāds daudzums sliktas mākslas un valsts kontroles nevar liegt filmām būt krāšņām. Trīsdesmit gadu pārbīde laikā bija parādīta veiksmīgi, un filmai piemita visām ķīniešu filmām tipiskā graciozitāte, bet sižets un aktieru radītās emocijas šķita kā no ziepju operas, — kā rakstot anotāciju, domāja Kroseti, — laba debija talantīgai režisorei, kas, protams, nav salīdzināma ar Albertu Kroseti, kam nekad nebūs izdevības uzrakstīt scenāriju un būt par režisoru mākslas filmai...

Kad filma beidzās, viņš iegāja Final Cut scenāriju rakstīšanas programmā un sāka jaunu scenāriju. Tam bija nepieciešams nosaukums. Kroseti uzdrukāja “Karolīna Rollija” un iedomājās par visām filmām, kas nosauktas sieviešu vārdos: “Stella Dallasa”, “Mildreda Pīrsa”, “Erina Brokoviča”, “Annija Halla”. Jā, bet... Viņš izdzēsa uzrakstīto un uzdrukāja “Grāmatu iesējēja”, oriģināls А. P. Kroseti scenārijs. A. Patrika Kroseti. Alberta P. Kroseti.

Parasti Kroseti bija lēns rakstītājs, liels dzēsējs, soļotājs, novilcinātājs, bet tagad, kā tajā muļķīgajā teicienā, teksts rakstījās pats no sevis. Viņš bija ticis galā gandrīz ar visu pirmo daļu, sākot ar ugunsgrēku grāmatu veikalā, aprakstot pirmo nakti grāmatu iesējējas bēniņos un manuskripta atklāšanu, ieskaitot pirmo atkāpi pagātnē, īsu ainu no Karolinas bērnības un tās šausmām. Kroseti pārlasīja uzrakstīto un secināja, ka tas ir labs, aizdomīgi labs, labāks nekā jebkas, ko viņš bija darījis pirms tam, dziļš, tumšs un eiropeisks, bet ar ātrāku tempu nekā pārsvarā ir nopietnām Eiropas filmām. Kroseti ieskatījās pulkstenī: bija aizritējušas gandrīz divas stundas. Ārpusē aiz loga kļuva tumšs, lidmašīna lidoja virs kunkuļainiem arktisku mākoņu laukiem. Viņš pakasījās, nožāvājās, saglabāja savu darbu un piecēlās, lai ietu uz tualeti. Kad Kroseti atgriezās, viņš savā vietā atrada Miškinu, iegrimušu, Šķiet, steidzamā sarunā ar savu brāli.

“Vai tu nevarētu mūs uz brīdi atstāt divatā?” palūdza Miškins.

“Tā ir tava lidmašīna, saimniek,” atteica Kroseti. Viņš paņēma savu portatīvo datoru un pagājās uz. priekšu, lai ieņemtu Miškina atbrīvoto vietu, kur otrpus šaurajai ejai sēdēja M. kundze vai ekskundz.e, viņš vēl nebija izpratis viņu attiecības. Kroseti bija jāiet garām abiem bērniem, un viņš nevarēja neievērot, ka tie bija apgādāti ar jaunākajiem Apple PowerBook. Kroseti nekad nebija pazinis patiesi bagātus bērnus un prātoja, kāda varētu būt viņu dzīve, vai viņi bija bezgala izlutināti un vai viņi, tāpat kā tētis, izlikās, ka nav tik bagāti, kā patiesībā bija, vai varbūt ir tik pieraduši pie tādas dzīves, ka viņiem nospļauties par pārējiem. Meitene skatījās mūzikas video, kur reperi izdzīvoja sapni par seksu un vardarbību. Puika šāva Warcraft briesmoņus. Kroseti apsēdās Miškina atbrīvotajā vietā, kur pāri ejai sēdēja sieva vai bijusī sieva, kas, šķiet, gulēja, piekļāvusi seju logam tā, ka redzamas bija tikai gaišmatainās galvas aprises un kakls, kas balsnīja uz pelēka svītera fona. Viņš iedarbināja savu datoru un atgriezās izdomu pasaulē.

Garām gāja stjuarte, kas atnesa vēl vienu glāzi ledaina šampanieša un nometa uz galda ēdienkarti. Lidmašīnā varēja dabūt vēršgaļas fileju cordon bleu*,

' Augstākās kvalitātes pavārmākslas izstrādājums. (Franču vai)

aukstu skotu lasi vai hotdogu ar cili piedevām. Kroseti izvēlējās fileju un bija atsācis rakstīt, kad līdz viņa apziņai nonāca īpatnēja skaņa, kā maza sunīša riešana, nē, klepošana — kaut kas līdzīgs apslāpētai, spalgai čīkstēšanai. Sākumā viņš domāja, ka skaņu rada viens no bērnu datoriem, bet, palūkojies uz Miškina kundzi, novēroja, ka tā saskan ar viņas plecu un galvas spazmatisko raustīšanos. Viņa raudāja.

Kroseti sacīja: “Atvainojiet, vai kaut kas noticis?”

Viņa atmeta ar roku, kas varēja nozīmēt “lieciet mani mierā” vai “nebāziet degunu svešās darīšanās”, un tad izšņauca degunu ar apbrīnojami spēcīgu pūtienu salvešu žūksnī. Viņa pagriezās pret Kroseti, un pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija “ārzemniece”. Kroseti vienmēr bija domājis, ka amerikāņu sejās ir kaut kas nenoteikts salīdzinājumā ar tām, ko viņš redzēja citzemju filmās, un šis bija piemērs minētajai atšķirībai. Miškina sievai bija savdabīga, interesanti konstruēta ziemeļeiropiešu seja, kas, šķiet, bija paredzēta, lai spīdētu melnbaltajā kinematogrāfā. Viņas degungals un acis bija apsārtušas, kas mazliet bojāja iespaidu, bet viņš nespēja novērsties un skatījās kā apburts. Tā bija vēl viena zīme, ka Kroseti ir šķīries no reālās dzīves un tagad dzīvo filmas scenārijā. Ievērojusi viņa ciešo skatienu, Miškina sieva pacēla roku pie sejas un matiem mūžīgajā žestā, kas raksturīgs sievietēm, kad viņas apzinās, ka kaut kas nav kārtībā ar tualeti.

“Ak mans Dievs, es droši vien izskatos briesmīgi!” viņa noteica.

“Nē, jūs izskatāties labi. Vai varu kaut kā palīdzēt? Tas ir, es nekādā ziņā negribu kļūt uzbāzīgs...”

“Nē, viss ir labi. Tikai parasta dzīves nejēdzība, kurā reizēm ir jāizraudas.”

Viņai bija arī viegls akcents. Pēc pāris sekundēm no kabīnes iznāks Bergmans vai Fasbinders un pielabos apgaismojumu. Kas scenārijā bija jāsaka tālāk? Kroseti drudžaini domāja kaut ko, kas atbilstu šai dzīves apnikuma un eksistenciālisma ainai.

“Vai jāiedzer šampanietis,” viņš sacīja, paceldams savu glāzi. “Mēs varētu noslīcināt mūsu skumjas.”

Viņa atalgoja šo mazo asprātību ar smaidu, kas bija viens no dižākajiem Smaidiem, ko Kroseti līdz šim bija redzējis gan ekrānā, gan ārpus tā. “Jā,” viņa bilda, “iedzersim šampanieti. Tā var tikt izgaisinātas bagāto problēmas.”

Stjuarte ar prieku atnesa atdzesētu pudeli, un viņi mazliet iedzēra.

“Tu esi rakstnieks,” viņa sacīja, kad pirmā glāze bija iztukšota, “kurš atrada šo briesmīgo manuskriptu, kas izārdīja mūsu visu dzīves. Un tomēr tu par spīti visam turpini rakstīt. Savā nelaimē es dzirdu, kā tu klik-klik-klikšķini. Piedod, esmu piemirsusi tavu vārdu...”

Kroseti pateica un pretī saņēma norādījumu saukt Miškina sievu par Amēliju. “Ko tu raksti?”

“Scenāriju.”

“Jā? Un par ko ir šis scenārijs?”

Šampanietis piešķīra drosmi. “Es pastāstīšu, ja tu pastāstīsi man, kāpēc tu raudāji.”

Amēlija ilgi uz viņu nolūkojās, tik ilgi, ka Kroseti jau sāka domāt, ka viņa ir apvainojusies, bet tad sacīja: “Vai tu domā, ka tā būs godīga maiņa? Patiesība pret daiļliteratūru?”

“Daiļliteratūra ir patiesība. Ja tā ir kaut cik laba.”

Viņa atkal brīdi klusēja, tad aši pamāja. “Jā, es saprotu, kā tas var būt. Labi. Kāpēc es raudu? Tāpēc, ka es mīlu savu vīru, un viņš mīl mani, bet viņš ir apsēsts ar to, ka viņam jāguļ ar citām sievietēm. Un ir daudzas sievietes, kas samierinātos, kurām pašām būtu sakari un kas laulību saglabātu kā sociālu darījumu. Dažās vietās to sauc par civilizētu attieksmi. Pusē Itālijas un Latīņamerikā droši vien tā dara. Bet es nevaru. Es esmu maksimāliste. Es ticu, ka laulība ir sakraments. Es vēlos būt vienīgā un lai viņš ir vienīgais, un citādi es nevaru dzīvot. Saki, vai tu esi reliģiozs?”

“Nu, mani audzināja kā katoli...”

“Es vaicāju kaut ko citu.”

“Tu domā tiešām reliģiozs? Man būs jāsaka nē. Mana māte ir reliģioza, un es redzu atšķirību.”

“Bet tu tici... kam? Filmām?”

“Droši vien. Es ticu mākslai. Domāju, ja ir tāda lieta kā Svētais gars, tad tas izpaužas caur dižiem mākslas darbiem, un, jā, daži no tiem ir filmas. Es ticu arī mīlestībai. Iespējams, esmu tuvāks tev, nekā tavam vīram.”

“Jādomā gan. Viņš nespēj ticēt nekam. Nē, tas nav pareizi. Viņš tic, ka es esmu svētā un ka viņa tēvs ir pats velna iemiesojums. Bet es neesmu svētā, un viņa tēvs nav velns, bet viņš tam tic, jo tad viņam nav jādomā, ka viņš mani sāpina, — viņa ir svētā, tātad, protams, viņa stāv pāri tādām lietām kā greizsirdība, vai ne? Un viņam nav jāpiedod tēvam par to, ko tas viņam nodarījis, kaut viņš nekad nav stāstījis, ko. Viņš ir labs, laipns cilvēks, Džeiks, bet viņš vēlas, lai pasaule būtu citāda, nekā tā ir. Lūk, tāpēc es raudu. Nu, par ko ir tava filma?”

Kroseti pastāstīja, un ne tikai par pašu scenāriju, bet par tā pamatu reālajā dzīvē, par Karolīnu un viņu nožēlojami īso sastapšanos un par savu dzīvi, un kurp viņš vēlētos to virzīt. Amēlija klausījās uzmanīgi un gandrīz klusējot, nevis tā, kā viņa māte, kas nepārtraukti izteica neveiklas piezīmes un nekaunējās tās stāstīt citiem. Kad viņš bija beidzis, Amēlija vaļsirdīgā apbrīnā iesaucās: “Un tu to visu esi izdomājis pats ar savu galvu! Mani tas pārsteidz, jo manī nav pilnīgi nekā radoša, izņemot bērnu dzemdēšanu un tādas mazas lietas kā mājas iekārtošana un ēst gatavošana. Un naudas žūkšņa pelnīšana. Vai tas ir radoši? Nedomāju vis.”

“Tas katrā ziņā ir noderīgi,” bilda Kroseti, kam nepiemita neviens no šiem talantiem.

“Droši vien. Bet beigu beigās tā ir zemā māksla, kā santehniķa darbs. Un to vienmēr pavada kņudošā sajūta, ka iegūtais ir nepelnīts. Kā arī ir. Tāpēc bagātajiem ir tik grūti nokļūt debesīs.”

Sājā brīdī no aizkaru otras puses iznira stjuarte un sāka vakariņu pasniegšanu. Amēlija lika bērniem noņemt austiņas un paēst, kā viņa teica, civilizētas vakariņas. Sēdekļi tika pagriezti, un Kroseti atradās aci pret aci ar mazo zēnu otrpus platajam koka imitācijas galdam, kas bija pārklāts ar galdautu un uz kura bija īsts porcelāns un sudraba galda piederumi, un maza vāzīte, kurā bija ielikts rozes pumpuriņš. Acīmredzot Miškins bija nolēmis vakariņot kopā ar brāli, nevis savu ģimeni. Pēc dažām minūtēm Kroseti varēja novērtēt, kāpēc. Ne viens, ne otrs no bērniem maltītes laikā, kas zēnam — cik zīmīgi! — bija bļoda Cheerios pārslu, ne uz mirkli neaizvēra muti. Meitene galvenokārt dīca — kas jānopērk, kur jāaiziet, ko viņai varētu ļaut Šveicē darīt, kam viņa atsakās pakļauties. Amēlija ar viņu bija stingra, bet izskatījās pagurusi, kas, pēc Kroseti domām, vēstīja par iespējamām asarainām un skaļām ķildām augstajos Alpos. Zēns atbildēja uz pieklājīgo jautājumu par datorspēli, ko viņš spēlēja, papildus sniedzot nebeidzamu informācijas straumi par savām gaitām Warcraft pasaulē, par katru sava varoņa īpašību, katru dārgumu, ko viņš izkarojis, katru uzvarēto briesmoni. Vārdu plūsma nebija pārtraucama ne ar vienu no parastajiem sociolingvis-tiskajiem trikiem, un garlaicība kļuva tik intensīva, ka gandrīz atņēma garšu lieliskajai filejai un Chambertin. Kroseti gribējās bērnu nodurt ar savu steika nazi.

Māte droši vien bija uztvērusi enerģijas, kas virmoja gaisā, jo sacija: “Niko, atceries, mēs vienojāmies, ka pēc tam, kad tu esi runājis, tev jāļauj izteikties ari otram cilvēkam.” Zēns apstājās teikuma vidū kā izslēgts radio un sacīja: “Tagad tev kaut kas ir jāsaka.”

“Vai mēs varam runāt par kaut ko citu bez WarcraftV' apvaicājās Kroseti. “jā. Cik centu satilpst kubikpēdā?”

“Nav ne jausmas.”

“Četrdesmit deviņi tūkstoši un piecdesmit divi. Cik centu ir kubikmetrā?” “Nē, tagad ir mana kārta. Kāda ir tava mīļākā filma?”

To izdomāt prasīja zināmu laiku, sevišķi tāpēc, ka Niko juta nepieciešamību atsaukt atmiņā savu izvēlēto filmu sižeta līnijas, bet beigu beigās viņi vienojās par “Juras laikmeta parku”. Zēnam, protams, tā bija ierakstīta cietajā diskā (viņš paziņoja, ka ir redzējis filmu četrdesmit sešas reizes), un Kroseti aicināja viņu to uzlikt ar norunu, ka Niko pastāstīs, kā panākti visi specefekti, un izņēma speciālu austiņu izejas dalītāju, kas ļāva diviem cilvēkiem reizē lietot austiņas no viena datora. Pēc tam tas bija dots pret dotu, un Kroseti juta, ka nav sevi apkaunojis, sniedzot savu ieguldījumu apnicīgu faktu izklāstā.

Pilots paziņoja par nosēšanos Biginhilas lidostā, un, pagriezuši sēdekļus atpakaļ, viņi piesprādzējās. Stjuarte izsniedza karstus dvieļus. Amēlija uzsmaidīja Kroseti un sacīja: “Paldies, ka pacieti Niko. Tas no tavas puses bija ļoti laipni.”

“Tā nav problēma.”

“Lielākajai daļai ir. Niko ir nemīlams, bet pat nemīlamiem cilvēkiem ir nepieciešama mīlestība. Tas ir briesmīgs liktenis viņus mīlēt, bet, iespējams, tu esi viens no mums, kam tāds liktenis ir iedalīts.”

Kroseti nevarēja izdomāt, ko uz to atbildēt, bet atklāja, ka prāto par Rol-liju. Viņa noteikti bija nemīlama, bet vai viņš Rolliju mīlēja? Un vai tas ir svarīgi, vai viņš mīlēja, jo bija maz ticams, ka viņi vēl kādreiz sastapsies.

Lidmašīna līgani nolaidās un īsu brīdi pa mazā lidlauka skrejceļu skrēja uz terminālu. Pret lidmašīnas logiem sitās lietus ar vēju. Kroseti un Miškina brālis savāca savu rokas bagāžu un virsdrēbes. Kroseti dabūja rokasspiedienu un negaidītu skūpstu uz vaiga no Amēlijas Miškinas, kas sacīja: “Paldies, ka runāji ar mani un Niko. Un tagad tu dosies projām kaut kādā neprātīgā piedzīvojumā, kur Džeiks tevi aizvedīs, un mēs tevi vairs neredzēsim. Es ceru, ka tu uzņemsi savu filmu, Kroseti.”

Tad ejā, sliedamies viņam pāri, nostājās Miškins, un Kroseti, sajuzdamies kā piektais ritenis, aši izkāpa no lidmašīnas. 7'ermināls bija mazs, tīrs, ērts, un neliels uniformās tērptu sieviešu personāls izvadīja viņu cauri muitai un imigrācijas zonai, sniedzot tādu servisu, kas tagad paredzēts tikai bagātajiem un kādu Kroseti nekad agrāk nebija piedzīvojis. Ārpusē gaidīja Mercedes limuzīns, kā arī cilvēks, kas turēja lielu lietussargu. Kroseti iekāpa automašīnā un pēc dažām sekundēm viņam piebiedrojās Pols un Džeiks Miškini. Mašīna sāka braukt.

“Uz kurieni mēs dodamies?” pavaicāja Kroseti.

“Uz pilsētu,” atteica Džeiks. “Man ir kārtojamas dažas juridiskas darīšanas, tiešām sīkums, bet pietiekami svarīgs, lai uz tā rēķina norakstītu šo braucienu un mana firma būtu laimīga vai vismaz ne tik nelaimīga ar mani kā pašlaik. Tam nevajadzētu aizņemt vairāk par dienu, varbūt pat mazāk. Esmu pārliecināts, tu Londonā atradīsi daudz darāmā. Pols tev var parādīt ievērības cienīgāko. Pols ir īsts pasaules apceļotājs.”

“Izklausās interesanti,” noteica Kroseti. “Un pēc tam?”

“Mēs dosimies uz Oksfordu un tiksimies ar Oliveru Mārču. Atdosim Balstroda personīgās mantas un paskatīsimies, vai nevaram kaut ko uzzināt par to, ko viņš šeit darīja pagājušajā vasarā. Tālāk mums vienkārši būs jānodarbojas ar improvizāciju.”

Viņi apmetās mazā, elegantā viesnīcā Naitsbridžā. Miškins šeit bija uzturējies arī agrāk, un personāls izrādīja, ka priecājas viņu redzēt un ka šī attieksme attiecas arī uz Kroseti. Pols nepalika viesnīcā.

“Manam brālim nepatīk greznības lamatas,” vēlāk viesnīcas nelielajā bārā paskaidroja Miškins. Viņš bija izdzēris vairākas viskija glāzes, kamēr Kroseti tika galā ar vienu. “Domāju, ka viņš ir aizgājis pie saviem jezuītiem. Un arī parūpēties par mūsu drošību.”

“Viņš ir no apsardzes?”

“Nē, viņš ir jezuītu priesteris.”

“Tiešām? Tā gan viņš teica, bet es domāju, ka viņš grib mani atšūt. Ko gan garīdznieks zina par drošību?”

“Nu, Polam, kā tu noteikti uzzināsi, ir vesela virkne talantu un interešu.

,.Ā

Es bieži domāju, ka viņš ir viens no pāvesta slepkavnieku elites korpusa, par kuriem mēs šodien tik bieži lasām. Ko tu domā par manu brīnišķīgo ģimeni?”

“Viņi šķita ļoti jauki,” piesardzīgi sacīja Kroseti.

“Viņi ir jauki. Jauki kā rausīši. Pārāk jauki priekš manis. Mana sieva ir šveiciete, vai tu to zināji? Šveicieši ir ļoti jauki. Tā ir viņu nacionālā īpatnība līdz ar šokolādi un naudu. Vai tu zināji, ka Šveice pirms Otrā pasaules kara bija ļoti nabadzīga valsts? Tad tā piepeši kļuva loti bagāta. Tas tāpēc, ka viņi piegādāja nacistiem visa veida tehniskos labumus no rūpnīcām, ko nevarēja sabombardēt, jo viņi bija, ak, cik neitrāli. Tad vēl ir jautājums par simt piecdesmit miljoniem reihsmarku, ko nacisti nozaga iznīcinātajiem ebrejiem. Tas ir gandrīz trīs ceturtdaļas miljarda, ja pārrēķina tagadējos dolāros. Es vēlētos uzzināt, kas notika ar tiem! Nemaz nerunājot par mākslu. Manam sievastēvam ir izcila impresionisma un postimpresionisma gleznu kolekcija — Renuārs, Degā, Kandinskis, Braks, sauc, kuru gribi.”

“Tiešām?”

“Tiešām. Viņš pirms kara un kara laikā bija bankas ierēdnis. Kā viņam izdevās sakrāt tādu kolekciju? Esot jaukam? Mani bērni ir pa pusei šveicieši, un tas nozīmē, ka viņi, kā tu varbūt ievēroji, tikai pa pusei ir jauki. Iespējams, tu esi labs novērotājs, Kroseti, kā jau radošs tips, rakstnieks, vienmēr vēro un visu pieraksti. Iespējams, ka ap šo laiku tu jau esi izpratis mūs visus — Amēliju, mani un bērnus. Tu tagad strādā pie scenārija? Tātad būs grandioza filma “Miškinu ģimene”. Otra puse ir pa pusei ebreji un pa pusei nacisti, kas pavisam noteikti nav jauki. Iedzer vēl, Kroseti! “Kosmopolītu”. Savas paaudzes dzērienu.”

“Es domāju, ka palikšu pie alus. Patiesībā es jūtos mazliet ne savā ādā pēc laika joslu šķērsošanas, tāpēc...”

“Blēņas! Iedzer “Kosmopolītu” uz mana rēķina. Labākās zāles pret laika joslām, visi to zina. Bārmeni, ielej šim cilvēkam kosmo! Un iedzer vienu pats. Un iedod vēl vienu man, dubulto.”

Bārmenis, melnīgsnējs puisis, mazliet vecāks par Kroseti, pirms sāka jaukt kokteiļus, ieskatījās viņam acīs, it kā vaicādams, vai šis zilonis nesāks trakot viņa nelielajā bārā un vai es būšu spējīgs dabūt viņu no šejienes laukā, ja viņš sāks? Kroseti gļēvi nolaida skatienu.

“Tu domā, ka es esmu piedzēries, vai ne?” it kā nolasīdams enerģijas vibrācijas, vaicāja Miškins. “Tu domā, ka es kļūšu nevaldāms. Nu, šeit tu kļūdies. Es nekad nezaudēju savaldīšanos. Izņemot īpašus gadījumus. Bet šī nebūs viena no tām reizēm. Ebreji nepiedzeras, kā saka mana sievasmāte. Tā ir vienīgā priekšrocība, ko viņa apbrīnoja manas sievas visumā apkaunojošajā laulībā. Mana piederība pie vienas svētās katoļu un apustuliskās baznīcas viņus neapmānīja. Tas un vēl, ka viņi, ebreji, ir labi apgādnieki. Nauda, atturība... ak jā, turklāt viņi tevi nesit. Viņa patiešām tā sacīja, gulšņādama uz sava zīda dīvāniņa zem mirušam ebrejam nozagta Renuāra. Dienvideiropas katoļi ir ārkārtīgi antisemīti, vai tu to zināji, Kroseti? Lielākā daļa galveno nacistu bija katoļi — Hitlers, Hinders, Heidrihs, Gebelss. Un tu, Kroseti? Tu esi katolis. Esi antisemīts? Vai tevi kādreiz aizkaitina tas, ka ebreju mafija kontrolē masu medijus?”

“Es esmu pa pusei īrs,” atteica Kroseti.

“Nu, labi, tad tu neskaities, īri ir īpaši brīvi no jebkādiem rasisma traipiem. Es pats esmu pa pusei antisemīts no mates puses. Vai nav smieklīgi, ka visi lielie nacisti savā ziņā izskatījās pēc ebrejiem? Gebelss? Hinders? 1 leid-rilni pastāvīgi dauzīja skolas pagalmā, jo bērni domāja, ka viņš ir žīds. Ārieša iezīmes, bet liela, trekna, mīksta ebreju pakaļa. Mans vectēvs turpretī bija īsts ārietis, un tāda, protams, ir mana māte, viņa meita. Un mana sieva. Vai tev šķiet, ka mana sieva ir pievilcīga, Kroseti? Iekārojama?”

“Jā, viņa ir ļoti jauka,” sacīja Kroseti un novērtēja attālumu līdz izejai. Bārs bija tik mazs, un Miškins tik milzīgs, ka būtu ārkārtīgi riskanti, ja viņam būtu jāmēģina sasniegt durvis skrējienā. Viņš jutās kā iesprostots vannas istabā ar orangutānu.

“Ak, viņa ir vairāk nekā jauka, Kroseti. Manā Amēlijā slēpjas dziļas, verdošas akas. Es ievēroju, kā jūs pāri ejai liecāties viens pie otra. Beigās tu dabūji arī bučiņu. Vai jūs norunājāt kaut kur tikties? Gribu teikt, ka tas ne mazākā mērā mani nepārsteigtu — viss prasa pēc kompensācijas. Kopš mēs apprecējāmies, es laikam būšu izdrāzis kādas četrdesmit vai piecdesmit sievietes, ko tad es varu teikt, pareizi? Tev tas būtu jādara, vecais! Aizmirsti šīs šekspīriskās drazas un lido uz Cīrihi. Viņus var atrast Kreicbūlštrāsē 114. Tu vari izmīlēt viņu viņas mazajā, dzeltenajā meitas gultiņā. Es pat tev došu dažus padomus, kā viņai patīk vislabāk, piemēram...”

“Es eju gulēt,” noteica Kroseti un noslīdēja no bāra krēsla.

“Ne tik ātri!” iesaucās Miškins. Kroseti juta, ka viņa roka tiek sagrābta, šķita, ka tā tiek iespiesta automašīnas durvīs. Kroseti nepaspēja apdomāties, ko dara, kad paķēra no bāra savu neskarto kosmo glāzi un iešļāca to Miškinam sejā. Miškins saviebās, noslaucīja seju ar brīvo roku, bet vaļā nelaida. Šajā brīdī bārmenis, apgājis apkārt bāra letei un pienācis pie Miškina, norādīja, ka viņam jāiet projām. Miškins sapurināja Kroseti pietiekami spēcīgi, lai tam noklabētu zobi, un sacīja: “Viss kārtībā. Es tikai paskaidroju šim džentlmenim, kā pist manu sievu, un viņš iegāza man ģīmī alkoholu. Vai tev tas šķiet pareizi?”

Tagad bārmenis izdarīja kļūdu. Viņš sagrāba Miškina roku, varbūt gribēdams ar to pateikt, nāc līdzi, bet tā vietā lielais vīrs palaida vaļā Kroseti un, pārmetis bārmeni pāri letei, iesvieda viņu spoži apgaismotajos plauktos ar alkohola pudelēm. Kroseti vienā rāvienā bija projām, pat negaidot liftu, viņš uzskrēja augšā trīs kāpņu posmus un iemetās savā istabā.

Nākamaiā RITA Kroseti izgāja no viesnīcas ļoti agri un devās uz Britu Filmu institūtu dienvidu krastā, kur noskatījās Žana Renuāra “Budu, izglābtais no ūdens” un “Spēles likumus”. Viņš būtu palicis noskatīties “Lielo ilūziju”, bet, kamēr vestibilā meklēja ūdeni, ko padzerties, kāds paraustīja viņu aiz piedurknes, un Kroseti pagriezies ieraudzīja Polu Miškinu ādas mētelī un garīdznieka drānās. Pēc Kroseti domām, viņš atgādināja aktieri, kas tēlo mācītāju.

“Kā tu zināji, ka esmu šeit?”

“Kur vēl tu varētu būt? Ne jau pie Tiso kundzes. Klau, plāni ir nedaudz mainījušies.”

“Piemēram?”

“Mēs nekavējoties dodamies uz Oksfordu. Mašīna gaida ārpusē.”

“Kā tad mūsu mantas, kas palika viesnīcā?”

“Tās ir savāktas, sasaiņotas un iekrautas. Vienkārši nāc, Kroseti. Jautājumus varēsi uzdot vēlāk.”

Mercedes gaidīja uz ielas, un Džeiks, ietinies saburzītā Burberry un šallē, sēdēja izgāzies aizmugurējā sēdeklī ar dziļi pār acīm pārvilktu tvīda cepuri. Pols apsēdās pasažiera sēdeklī blakus vadītājam (kas pārsteidzošā kārtā atradās nepareizā pusē!), un Kroseti iesēdās aizmugurē, cik vien tālu spēdams no Miškina, kas neteica ne vārda. Mazais miesas laukumiņš, kas bija redzams virs apkakles, izskatījās pelēks un atgādināja reptiļa ādu.

Šķērsojot jūdzēm garās bezcerīgās piepilsētas, viņi atstāja aiz muguras metropoli, kas, izbraucot no Ričmondas, aizvien vairāk sāka atgādināt laukus,

un drīz vien nonāca uz maģistrāles. Kroseti ievēroja, ka Pols skatās sānskata spogulī un pēta garāmbraucošās automašīnas ar lielāku interesi, nekā parasti to dara vidusmēra automašīnas pasažieris.

“Tad kāpēc bija jāmaina plāni?” Kroseti pajautāja, kad pēc vairākām jūdzēm kļuva skaidrs, ka brīvprātīgi neviens to paskaidrot negrasās.

“Divi iemesli. Pirmais — mums seko pāris komandas ar ļaudīm. Viņi ir prasmīgi profesionāļi, nevis kā tie idioti, ar kuriem tu niekojies Ņujorkā. Otrs iemesls — pēc Džeika vakardienas uzstāšanās bārā viņu palūdza aiziet no viesnīcas, un mēs nolēmām, ka tā vietā, lai meklētu Londonā jaunu apmešanās vietu, dosimies uz Oksfordu jau tagad, paliksim tur pa nakti un rīt no rīta tiksimies ar mūsu draugu.”

“Es gribu vairāk dzirdēt par profesionāļiem,” ieminējās Kroseti. “Ja viņi ir tik profesionāli, kā jūs uzzinājāt, ka viņi ir te?”

“Tāpēc, ka mēs esam nolīguši vēl prasmīgāku profesionāļu firmu. Pareizi, mister Braun?”

Tas bija adresēts šoferim, kurš atbildēja: “Jā, ser. Viņi sekoja misteram Kroseti no brīža, kad viņš šorīt izgāja no viesnīcas, un, protams, viņi sekoja jums no jezuītu hosteļa līdz Svētajam Olavam. Viņi brauc ar zilu BMW trīs mašīnas aiz mums un sarkanbrūnu Ford Mondeo pa priekšu baltajai kravas mašīnai pa ārējo joslu mums tieši priekšā.”

“Brauns ir ļoti cienījamas un ārkārtīgi dārgas apsardzes firmas darbinieks,” sacīja Pols. “Labi, ka mēs esam taisīti no naudas.”

“Vai gaidama pakaļdzīšanās ar automašīnām?”

“Varbūt. Un vismaz viens pamatīgs purkšķis. Vai gribi zināt, ko es dabūju dzirdēt Sv. Olava baznīcā?”

“Norādes uz Svētā Grāla atrašanās vietu?”

“Gandrīz. Atceries, Breisgērdls rakstīja, ka atslēga šifram ir tur, “kur guļ mana māte”. Un, ka viņa māte tika apglabāta Sv. Katrīnas Kolemančērčā. Diemžēl Sv. Katrīna, kas pārdzīvoja Lielo ugunsgrēku'45, padevās vecās Londonas iedzīvotāju skaita sarukumam un skumjajam ticības zudumam un

1926. gadā tika nojaukta. Draudze 1921. gadā tika apvienota ar Sv. Olavu Hārtstrītā, un tā es devos uz turieni.”

“Tāpēc tev mugurā bija garīdznieka tērps.”

“Pareizi. Tēvs Pols veic nelielus ģenealoģiskus pētījumus. Acīmredzot, kad Sv. Katrīna pārvērtās pīšļos, kapi tika pārcelti uz llfordas kapsētu, bet zem baznīcas bija arī kapenes. Tu zini, ka viduslaikos cilvēkus apglabāja kapsētās, kamēr tie satrūdēja un palika tikai kauli, tad kaulus izraka un ievietoja kremācijas urnās, jo maza pilsētas kapsēta, saprotams, varēja uzņemt draudzes mirušos tikai nedaudzās paaudzēs. Un šim kapenēm bija durvis, kurās bija savdabīgs lodziņš, ko klāja maza, taisnstūrveida misiņa plāksne — perforēta, lai ielaistu nedaudz gaismas. Perforācijas caurumi bija izveidoti sēru vītola formā. Kad Sv. K. nojauca, šī plāksnīte nonāca Sv. Olavā līdz ar citām baznīcas vērtslietām un piemiņas lietām un tika izvietota stikla vitrīnā, kas atradās sakristejā.”

“Vai tu to redzēji?” vaicāja Kroseti.

“Nē. Pēc mācītāja palīga vārdiem, kāds pagājušajā vasarā ielauzās baznīcā un to nospēra. Nepaņēma neko citu, tikai plāksni. Domāju, ka to mēs tad arī varam uzskatīt par režģi. Vēl viena interesanta lieta. īsi pirms plāksnes pazušanas baznīcu apmeklēja kāda jauna sieviete. Viņa kopēja baznīcas misiņa lietas un vaicāja, vai nav pieejamas kādas mēbeles vai misiņa izstrādājumi no Sv. Katrīnas Kolemančērčas. Mācītāja palīgs parādīja viņai dažādas lietas, un viņa daudz ko nofotografēja un nokopēja kapeņu loga plāksnīti. Pēc dažām dienām plāksnīte bija pazudusi.”

Džeiks Miškins sakustējās, nokremšļojās. “Miranda,” viņš sacīja gandrīz tajā pašā laikā, kad Kroseti noteica: “Karolīna!”

sestā Šifrētā vēstule (2. fragments)

Tomēr divi mani tur un, lai kā es cīnos, nevaru tikt brīvībā: un te ir tukšā kaste un visapkārt izkaisītas nodevīgās monētas. Tad misters V. S. paceļ sveci man pie sejas, sakot, Dik, kas tas? Tu zodz. no saviem draugiem? No manis? Viņa sejā ir tāda izteiksme, ka es izplūstu nevīrišķīgās asarās. Tad viņš laipni nosēdina mani uz krēsla un, izsūtījis manu gūstītāju laukā, arī apsēžas un saka, Dik tu neesi zaglis, ja tevi spiež vajadzība, vai tu nevari atnākt pats pie sava brālēna, vai Vils tev nepalīdzēs? Pie šiem vārdiem man nobirst vēl vairāk asaru, kamēr es domāju, ka mana sirds plīsīs, un es saku, nē, tu esi pārāk labs, bet es esmu nekrietns nodevējs un nevis tavs draugs, jo šos daudzos mēnešus esmu strādājis, lai tevi iznīcinātu, un tagad esmu tik ļoti sapinies sazvērestībās, ka nevaru skaidri saredzēt savu ceļu, ak vai, utt. Viņš saka, tagad, Dik, tev man jāizstāsta viss, es būšu tavs priesteris, un neviens neuzzinās, kas tika runāts mūsu starpā.

Tā, mans grāfa kungs, es izstāstu viņam visu, ko esmu stāstījis Jums pirms tam šajā vēstulē, par lordu Danbērtonu, misteru Pigotu, lugu par Mariju un sazvērestībām. Un tālāk to, ko biju šorīt uzzinājis “Jērā”, Sv. Klemensā, un abiem slepkavām, kas mums ir tuvu uz pēdām. Šajā brīdī viņš izskatās visdrūmākais, kādu laiku glauda savu bārdu, un saka: Dik, tu muļķa puika, mums ir stipri jā-doma, lai izbēgtu no šiem tīkliem. Ak, brālēn, es saku, vai tu man piedod, un viņš atbild, jā, tu esi bērns šajās lietās un biji spiests piedalīties šo neliešu intrigās, lai paglābtu sevi no karātavām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, jo es neesmu bērns.

Tad viņš daudzas reizes soļo šurpu turpu pa istabu un beidzot saka, zini, lords Vērējs ir sagūstīts Tauerā tāpat kā tu. Viņš it kā esot nesis vēstuli no mana Ročesteras lorda, kas sāka šīs jautrās spēles. Un es atbildu, nē, es nezināju, un ko šis jaunums nozīmē mums? Nu, viņš saka, Vērējs ir mana lorda Ročestera cilvēks, un, ja viņš ir paņemts ciet, tas nozīmē, ka viņš kaut kādā veidā ir atklājis sazvērestības pret spāņu līgavu, nav svarīgi, kā, un drīz tiks nopratināts, un tā viss tiks atklāts, un arī šī lieta ar mūsu lugu nāks gaismā. Tāpēc viņiem ir jāslēpj pavediens, ko viņi ir i/likuši: tevi un mani ir jānovāc, un luga jāsadedzina, tad mans kungs Danbērtons, ja vaicāts, var teikt, nē, mans kungs, tā ir tikai ķerta cilvēka fantāzija, kur es neesmu pielicis roku, un neviens nebūs palicis, kas varētu teikt, ka viņš melo.

Es pavaicāju, kā mēs varam izbēgt no šim nepatikšanām, kas man būtu jādara, un viņš atbild, vai es neprotu cilāt zobenu, un es saku, tikai starp citu, jo esmu lielgabalnieks un nekad neesmu mācījies paukošanos. Tad viņš bilst, tas nav svarīgi, mums būs Speids un misters Vjats, un mūsu pusē būs misters Džon-sons, viņš ir nogalinājis cilvēku, vai tā viņš bieži saka, un es arī. Ko tu? Es prasu. Ak, viņš saka, vai es due|os neesmu cīnījies vairāk nekā puse donu Flandrijā? Jā, bet tikai ar neīstiem zobeniem, es saku. Vai tu tā domā? Atsaka viņš. Šis zobens pie manas siksnas nav smukumam, zēn, un vai es tūkstošiem nakšu neesmu gājis caur Šordiču ar naudas maisu no kases un cīnījies pret maku griezējiem neliešiem ar savu tēraudu? Pavaicā Speidam, vai es protu cilāt zobenu, jo viņš mani mācīja, un varu derēt, ka viņš mani nenosauks par savu sliktāko skolnieku: ho, Šekspīrs šonakt ņems rokā savu zobenu. Drebiet, jūs, slepkavas!

Tā mēs Džordža krogā pie Sautverkas sapulcinām savus spēkus, Speidu un Vjatu, misteru V. Š. un misteru Džonsonu, un mani. Un tajā naktī mēs izejam ar misteru V. Š. vieni paši, un pārējie seko no attāluma, un mums uzbrūk tie nelieši, trīs vai četri, es domāju. Es izvelku zobenu, bet kāds man iesit pa galvu, un es neko neredzu, bet tikai tumšus stāvus un mazas uguntiņas. Kad atkal varu piecelties, es ieraugu, ka misters V. Š. cīnās ar savu zobenu, un dzirdu, kā viens sāpēs iekliedzas, ak, es esmu nogalēts, tu, viltniek, un tad mūsējie nāk mums palīgā un cīnās, bet es neko nevaru darīt, kā vien tupēt uz ceļiem un vemt. Tomēr mēs uzvaram, un abi slepkavas ir beigti, un misters Speids iedod V. Š. ķerru un iekrauj tajā līķus. Viņi baros zivis, viņš saka, un misters V. Š. bilst, mums, Dik, nekādas gaļas, bet kauli vismaz divas nedēļas, lai mūsu paaudze mūs nesauktu par kanibāliem, un nekādu krabju līdz Miķeļiem.

17

Nākamajā dienā pēc miroņu vakara es sarīkoju braucienu uz Angliju, kurā piedalās mana ģimene un ari Kroseti. Amēlijai patīk pavadīt brīvdienas Cīrihē, un, kaut ari viņa pati būtu varējusi nolīgt čarterreisu, sieva pieņēma manu piedāvājumu aizvest pa ceļam arī viņu. Man tikai bija mazliet jāparaud un jāiežēlina viņa par traumu, kādu tikko biju pārdzīvojis, turklāt tie bija ievērojami ietaupījumi, un, kā lielākā daļa bagātu cilvēku, Amēlija lepojas, ka iztiek ar mazumiņu.

Policija — Šeit nekādu problēmu, bet ari nekādas informācijas. Sagūstītie gangsteri tikai smējās par viņiem, kad šiem tipiem vaicāja, kam viņi strādā. Firma — priecīga, ka es dodos projām jauki atpūsties, un sajūsmināta, ka izmantoju lidmašīnas karti, lai Londonā paveiktu kādu nenozīmīgu darbu jurisprudencē. Es viņiem nestāstīju, ka dodos apciemot Balstroda mantinieku.

Aizgāju ciemos pie Pola, jauka saruna par nogalināšanu, gribējās raudāt, bet 2 mg Xanax man palīdzēja noturēties. Viņš pieteicās braukt līdzi, lai, ka pats teica, piesegtu mani. Nekad agrāk nebiju dzirdējis šo frāzi lietojam burtiski un sāku smieties, pēc tam pārdomāju. Apvaicājos par viņa svēto misiju. Nekādu problēmu, Dievs visu pieskatīs, un turklāt viņš gribēja Ziemassvētkus pavadīt ar Amēliju un bērniem, viņš bija pelnījis atvaļinājumu no Tā Kunga laukiem. Tā nu es piekritu. Laiku pa laikam, kā tobrīd, man rodas priekšstats, ka mans brālis tiešām mani mīl, ka es neesmu tikai nicināms traucēklis. Tas vienmēr, nezinu, kāpēc, izraisa kaut ko līdzīgu paniskām bailēm. Omārs arī gribēja braukt līdzi, bet, tā kā viņš ir visos teroristu sarakstos, man viņa dēļ rodas neērtības, šķērsojot robežas. Viņš sacīja, ka lūgsies par mani.

Nākamajā dienā pašā rīta agrumā mēs iebraucām pēc Kroseti viņa būdā un katram gadījumam pārliecinājāmies, ka viņam ir šifrēto vēstuļu kopijas.

Viņš sacīja, ka oriģināli glabājas pie uzticama drauga Ņujorkas publiskajā bibliotēkā aiz bronzas durvīm; labs gājiens. Satikos ar pārējiem Teterboro, biju uzvilkts līdz pēdējam, nepatīkams starpgadījums ar idiotu, kas lamājās mobilajā telefonā, visi uzgaidāmajā telpā to novērtēja atzinīgi, bet Amēlija raudzījās izbiedēti. Kas ir? Es noņurdēju. Mēs pārmijām dažus vārdus. Lidmašīnā: parastā lieliskā apkalpošana, un, vajadzēja tieši gadīties, — stjuarte ir Kārena Slaidkāje Makalistere, un mēs abi izturamies vēsi šajos apstākļos, lai gan iepriekšējos lidojumos esam vairākas reizes pabijuši astotajās debesīs46. Amēlija, dabiski, to ir izošņājusi. Kā? Vai es atstāju nospiedumus uz sievietēm? Vai seja mani nodod, pašam to nezinot? Lai kā, mums bija asaru lēkme, klusējošā, pati ļaunākā, viņa mani ignorēja, nevarēju to izturēt, aizgāju projām, izmetu Kroseti no vietas un runājos ar Polu.

Atceros, ka žēlojos par sievu, apnicīga pentere, ko šeit neatstāstīšu, un viņš mani uzklausīja, bet tad nezin kā mūsu saruna pārgāja pie tētiņa un Mutti, un tā, kurš bija vismazāk un kurš visvairāk mīlētais dēls,—parastā tēma tajos nedaudzajos gadījumos, kad runājām par mūsu abu kopīgo pagātni,— un jautri atcerējāmies starpgadījumu, kurā Pols, apmēram septiņu gadu vecumā, bija saplēsis dārgu Meisenes figūriņu un Mutti metās viņam pakaļ ar matu suku, mūsu parasto disciplinēšanas rīku. Tā, starp citu, bija nevis viens no jūsu lētajiem plastmasas modeļiem, bet gan kārtīgs Deutsche kļavas gabals, aprīkots ar Švarcvaldcs mežakuiļa sariem, ierocis, kas piemērots Jeruzalemes glābšanai no saracēņiem. Tajā reizē Pols mēģināja patverties, skriedams apkārt ovālam ēdamistabas galdam un histēriski brēkdams, Mutti dzinās viņam pakaļ, draudēdama vāciski, un mēs, mazākie bērni, kā apburti noskatījāmies. Pēc tam, kad bijām pasildījušies atmiņās par šo epizodi, man gadījās izteikt, ka atšķirībā no viņa un Mirjamas, es nekad nebiju izjutis Mutti matu suku, es taču biju labais dēls. Pols dīvaini uz mani paskatījās un sacīja: “Jā, viņa mēdza tevi sist ar roku. Guļamistabā.”

“Par ko tu runā? Viņa nekad man nepieskārās.”

“Tu tiešām to neatceries? Gandrīz katru reizi, kad tētis Mutti iekaustīja, viņa uzsāka ar tevi kašķi, tad aizveda uz guļamistabu, kur nogāza pār celi un sadeva pa pliko dibenu, un tu vaimanāji kā pazudusī dvēsele. Tad viņa paņēma tevi gultā, šūpoja un murmināja mīļvārdiņus, kamēr tu apklusi.

Mēs ar Miriju slepus noskatījāmies pa atslēgas caurumu. Viņa mēdza tevi saukt par mein klāties Judchen.”

“Kādas blēņas! Tu to visu izdomāji.”

Viņš paraustīja plecus. “Ja, netici man, pavaicā Mirijai. Mēs vēl toreiz domājām, ka tas ir savādi pat salīdzinājumā ar parasto trakomāju, kāda pie mums valdīja.”

“Tu domā, ka es esmu sublimējis šo vardarbību? Лк Dievs, cik neiedomājami banāli! Un tas izskaidro visas manas pašreizējās problēmas mīlestības un ģimenes frontē?”

“Nē, izskaidrojums ir, ka Dievs tev devis brīvu gribu, un tu esi izlēmis to lietot, lai grēkotu, nevis atmestu savu briesmīgo lepnumu un pakļautos Dieva gribai. Tu pats prasīji.”

Vai kaut kas tādā stilā, kas man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Vēl viena interesanta lieta no tās sarunas — mazliet vēlāk es domīgi vaicāju Polam, kāpēc mūsu vecāki pirmām kārtām vispār sagāja kopā, un viņš atkal uz mani dīvaini paskatījās un sacīja: “Tu tiešām nezini?”

“Es vienmēr biju domājis, ka tā ir kara laika kaislība. Taču viņi nekad nerunāja par jūtām.”

“Nejoko. Tev nekad nav šķitis savādi, ka nacistu princese izvēlējās apprecēties ar ebreju? Un turklāt ar ļoti ebrejisku ebreju.”

“Eksogāmijas noslēpumi?”

“Nē, viņa vienkārši bija laba nacistc.”

Droši vien izskatījos apmulsis, jo Pols paskaidroja: “Redzi, viņi šo kungu rases lietu ņēma nopietni, llerrensvolk ir tiesības iekarot jebkuru citu, jo viņi ir spēcīgi, vai ne? Un kas ir galvenais konkurents par pasaules kundzību?” “Krievi?”

“Nē, krievi ir lopi. Ebreji ir vienīgā konkurējošā rase. Viņi kontrolē Krieviju, un viņi kontrolē Rietumu lielvalstis, it īpaši Savienotās Valstis. Karš tika izkarots pret ebrejiem. Un ebreji uzvarēja.”

“Kā? Ebreji tika iznīcināti.”

“Viņi uzvarēja. Viņi, protams, zaudēja sešus miljonus, bet viņi nokļuva atpakaļ Jeruzalemē, taču vācieši zaudēja septiņus miljonus. Un armijas, kas iedzina Vāciju zemē, kontrolēja ebreju rases slepenās mahinācijas. Tu nekad to neesi no viņas dzirdējis?”

“Nekad.”

“Tad, ak, es laimīgais. No tā izriet — tā kā ebreji uzvarēja, ebreju rase izrādījās pārāka, piedodiet par nometnēm, un tālāk seko, ka āriešu jaunavai pienākas savienot savu klēpi ar tiem, kas nāk no pārākas rases. Tam visam ir dziļa jēga, ja vien tu esi traks.”

Jāsaka, tas man 11c reizes nebija ienācis prātā, un ne Pols, ne mana māsa nekad par to netika runājuši. Protams, vecāki cīkstējās kā ienaidnieki, bet es to apviju ar romantiku, ko biju ieguvis no kino. Cilvēki iemīlējās, viņiem piedzima bērni, vīrietis bija neuzticīgs, un sieva plēsa šķīvjus. Šajā brīdī vīrietis pārvērtās un saprata, ka mājas ir tās, kam pieder viņa sirds, vai arī aizgāja, un māmiņa atrada jaunu un labāku vīru (Robertu JangiT), un aizraidīja slikto veco vīru projām, kad viņš, uz ceļiem lūgdamies, nāca atpakaļ vai (vēl labāk) nomira.

Pēc kāda laika, kas šķita ļoti ilgs, un arī lidmašīna nenokrita no debesīm, es vārgi ievaicājos: “Ko tu īsti saki, Pol? Ka mēs esam fāze numur divi plānā izaudzēt kungu rasi? Es domāju, ka krustošanās ar zemākām rasēm bija tas, no kā viņi centās izvairīties.”

“Jā, bet jaukteņi un ideja par selekciju nacistus fascinēja. Viņi pat izglāba āriska izskata ebreju bērnus no krāsnīm un atdeva viņus audzināt labām nacistu ģimenēm, ko viņiem nekādā gadījumā nebūtu vajadzējis darīt, ja viņi tiešām ticēja savai rases tīrības līnijai. Un visa tā galvaskausu mērīšana un Meņģeles eksperimenti ar dvīņiem...”

Es atcerējos, ko Pols tikko bija teicis, un viņu pārtraucu: “Ko tu domāji tikko sacīdams “Ak, es laimīgais”?”

“Hm, tikai to, ka Mutti mums ar Miriju nolasīja lekciju par gēniem, kas tev acīmredzot gājusi secen. Gribu vaicāt, vai tiešām tev liekas, ka es to visu pats izdomāju?”

“Viņa tev teica, ka apprecēja tēti, lai attīstītu Trešā reiha rasu teorijas?”

“Ne gluži tādos vārdos, bet mums bieži tika norādīts, ka nacisti zaudēja tāpēc, ka bija pārāk tīri un cildeni, un tā viņa upurēja sevi, lai nedaudz papildinātu maisījumu ar viltīgi gudro ebreju gēniem. Es domāju, vai tev nešķiet, ka konkrētajam fizisko īpašību kopumam mūsu ģimenē bija kaut kāds sakars ar veidu, kā viņa pret mums trijiem izturējās? Ak, pareizi, tu taču daļu no tā esi aizmirsis. Jebkurā gadījumā mēs sagādājām vilšanos 47

Obertnensch daļā, lai gan mums bija nevainojams āriešu izskats: es biju bandīts un Mirija palaistuve, bet tu, tā sakot, biji zelta jauktenis, kura dēļ tas viss bija kaut kā vērts. Tāpēc viņa izdarīja pašnāvību. Mēs divi bijām nesasniedzami, un viņa negribēja tevi atraut no studijām ar rūpēm par vecu sievu. Ritterkreuz mit Eichenlaub, Schwertern und Brillianten47 varonīgajai Mutti. Tu izskaties pārsteigts, Džeik. Tu nekad to neesi iedomājies?”

“Nē, un gribu tev pateikties, ka pievērsi tam manu uzmanību. Mums vajadzētu biežāk tā brālīgi izrunāties — es tagad jūtu tādu satriecošu uzmundrinājumu. Sasodīts, un cik žēl, ka Mutti nepakavējās ilgāk, kamēr triumfs atgriežas ar uzviju, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Viņa būtu tā lepojusies!” Pols gandrīz kā vienmēr nelikās dzirdam manu sarkasmu un atbildēja saudzīgi: “ļā, es vienmēr esmu to nožēlojis. Starp citu, vai esam beiguši šo tēmu? Tāpēc ka man ir dažas domas par tavu pašreizējo situāciju.”

Pēc tam mēs runājām par stratēģiju, un viņš attīstīja tālāk savu ideju par to, ka visa šī lieta ir krāpšana un kā tas ietekmē mūsu rīcību, kamēr atrodamies Anglijā, un, manuprāt, viņam bija taisnība. Protams, ta bija krāpšana. Vai tad viss nebija tikai un vienīgi krāpšana?

Lidmašīna nolaidās. Mēs braucām uz Londonu limuzīnā, kuru bija piegādājis “Osborna drošības dienests”, apsardzes firma, ko bija iesaistījis Pols. Vadītājs, kāds Brauns, bija minētās firmas aģents un, kā stāstīja Pols, bijušais SAS48 49 “klavierstīgu mākslinieks”. Viņš uz mani neatstāja iespaidu, jo pēc izskata drīzāk bija sīks un bailīgs. Viesnīcā es mazliet par daudz iedzēru — kas, domājams, šādos apstākļos ir saprotams — un likos gultā. No rīta, daudz par agru, mani pamodināja trakas galvassāpes, riebīga, sausa mēle un brālis, kas, ģērbies mācītāja drēbēs, pavēstīja, ka nekavējoties dodamies ceļā. Acīmredzot viņa apsardzes komanda bija pamanījusi kādus sliktos zēnus, un mums vajadzēja viņus pabiedēt. Es Polam atļāvu sevi dabūt pie dzīvības, un drīz vien mēs bijām savākuši arī Kroseti, kas pa nakti bija pārvērties naidīgā, mazā nekauņā. Pa ceļam uz Oksfordu viņš bija labi ja pieklājīgs.

Laikam biju iesnaudies, bet pamodos no Pola balss, kas stāstīja par to, ko bija atradis senā vecpilsētas baznīcā. Viņš domāja, ka tas ir režģis, ko

Breisgērdls bija izmantojis, šifrējot vēstules. Tas, pieņemu, bija svarīgs atradums, bet, godīgi sakot, tobrīd nespēju par to izrādīt īpašu interesi. Esmu cilvēks ar saviem ieradumiem, kā, domājams, esmu jau minējis, un šaudīties apkārt automašīnās pa svešām malām man nešķiet pievilcīgi. Taču ievēroju, ka jaunā Kroseti acis spīd, un es būtu varējis atkal turpināt snaudu, ja vien Pols nebūtu pieminējis, ka režģi nočiepusi jauna sieviete. Kas vēl to varēja izdarīt? Es tūlīt pat noliedzu Kroseti domas, ka tā varētu būt Karolīna Rollija. Uz nozieguma viscaur bija Mirandas pirkstu nospiedumi: nevainīga tuvošanās, iespējams, vientuļā mācītāja palīga uzticības iegūšana, ātrs, vardarbīgs atrisinājums... Miranda! Es pat nepūlējos ar Kroseti strīdēties. Atceros, tobrīd iedomājos to, ka mums ir šifri, tāpēc viņai ar savu režģi būtu jānāk pie mums, un vēl atceros gaidas, izjūtu, kāda pārņem bērnu ceļā uz karnevālu.

Oksfordas nomalei mēs tuvojāmies jau gandrīz pusdienlaikā, un es sāku just izsalkumu. Ieminējos par to Polam, un viņš pavēstīja, ka ar Oliveru Māršu mums jātiekas lauku krogā. Drīz vien pēc tam, kad šī informācija bija nodota, Brauns sāka braukt kā mēnessērdzīgs, nogriezdamies pāri četrām M40 joslām, lai pēdējā brīdī šautos uz A40 un tad ātri to pamestu un nogrieztos uz vietējā ceļa tūlīt uz rietumiem no Oksfordas.

Kroseti pavaicāja, vai viņš mēģina atbrīvoties no vajātājiem, un Brauns atbildēja: “Nē, tikai no viena.” Pēc tam mēs traucāmies pa mazākiem ceļiem, šķiežot pa gaisu ūdens šļakatas un dubļus, un bez žēlastības tikām mētāti uz visām pusēm. Ar acu kaktiņu paskatījos uz saviem ceļabiedriem, kam brauciens, manuprāt, patika un vēl prieku sagādāja arī mans augošais nelabums. Tad pēc sevišķi strauja pagrieziena, šķiet, izbraucot uz kādas saimniecības zemes ceļa, Brauns apturēja mašīnu, izlēca no tās, atrāva vaļā bagāžnieku un izvilka no tā garu, melnu neilona somu. Es arī izkāpu no mašīnas, aizstreipuļoju līdz zemam žogam un labu laiku vemstījos. Kad atguvos, izdzirdēju tuvojošās automašīnas troksni un, paskatoties tajā virzienā, ieraudzīju, ka mūsu Brauns, atbalstījis pret kaila ceļmalas vītola stakli milzīgu eksotiska izskata šaujamieroci, mērķē uz ceļa pusi. Viņam strauji tuvojās zils BMW, un, kad tas bija apmēram simts jardu attālumā, viņš uz to izšāva. Dzinējs izdvesa pēdējos elpas vilcienus, un mašīna, kuras motora pārsegs bija sācis kūpēt, ripodama apstājās. Brauns ielika ieroci atpakaļ somā un ieraudzīja mani, kas stāvēja un brīnījās, ar kabatlakatiņu susinādams muti.

“Vai jums, ser, viss kārtībā?” viņš vaicāja.

“Man nekas nekait. Vai tu tikko kādu nošāvi?”

“Nē, scr, tikai sašāvu automašīnu. Šī ir Barrett šautene; lai apstādinātu mašīnu, nav nekā labāka. Tēvs Pols gribēja, lai tikšanās notiktu privāti.”

Es skatījos uz Braunu ieplestām acīm, un viņš paņēma mani zem rokas. “Mums tagad vajadzētu kāpt atpakaļ mašīnā, ser.”

Mēs iekāpām un izbraucām vēl pa dažiem maziem celiņiem, kamēr nonācām līdz akurātam mazam angļu ciematiņam, kura nosaukumu esmu piemirsis: Dorkingsmīdlcja? Inčingtvīdla? Kaut kas tamlīdzīgs. Iebraucām kāda krodziņa pagalmā, kas izskatījās gluži kā no cepumu iesaiņojuma: meldru jumts, melnas Tjūdoru laika sijas, smagnējs, violetas nokrāsas stikls ar svina profiliem, viena no vietām, kādas varēja būt iecienījis Diks Breisgērdls, kad sakāroja iedzert kādu pinti malvāzijas. Mēs visi sabrukām iekšā, izņemot Braunu, kas palika gaidīt pie mašīnas un runāja pa sprakšķošu rāciju.

Iekšpusē bija patumšs un omulīgi, kamīnā kūrās uguns. Aiz bāra stāvēja liela auguma vīrietis ar nemodernu, rudu vaigu bārdu. Ieraudzījis mūs, viņš pamāja un ar žestu norādīja uz kādu durvju pusi. Aiz durvīm atradās maza istabiņa ar gāzes pavardu un nobružātu apaļu galdu, pie kura sēdēja sīks, izskatīgs, vēl sešdesmit gadus nesasniedzis vīrietis tvīda žaketē, kreklā ar šaha galdiņa rakstu un melnu vilnas šalli ap kaklu. Kad ienācām, viņš piecēlās. Pols visus iepazīstināja, un mēs apsēdāmies. Tas bija Olivers Mārčs, Balstroda partneris. Vēl viens pierādījums, ka Pols uzņēmies ekspedīcijas vadību. Man nebija iebildumu. Jutos kā viena no tām lielajām, melnajām, inertajām un masīvajām rūpniecisko ķimikāliju cisternām, ko var redzēt uz baržām ostā un ko pārvietoja, stumdot ar maziem grūdieniem.

Pēc īsas neitrālas sākuma sarunas Mārčs sacīja: “Jā, slepenas tikšanās. Tas viss šķiet tik savādi: kad jūs pēdējo reizi redzējāt savu tēvu un tā tālāk...” Tagad es sāku nervozēt un neganti paskatījos uz Polu, kas paskaidroja, ka tas ir tikai izteiciens un ka Mārčs atsaucas uz slavenu gleznu, kurā attēlots rojālistu zēns, kuru iztaujā puritāņu kareivji. Profesors turpināja: “Jā, tik tiešām — es nebūtu piekritis tikties ar jums tik neērtā vietā, ja ne jūsu minējums, tēv Miškin, ka policija neprecīzi skaidro Endrū nāvi...”

Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju, ko Pols paveicis Balstroda lietā un uzmanīgi klausījos viņa skaidrojumu. “Nē, policijai nav vis taisnība. Izmantojot jūsu drauga kredītkarti, viņi atrada apdullinātu pērkamo zēnu Čiko Garšu un izspieda no viņa atzīšanos. Zēnam nebija nekāda sakara ar Endrū nāvi.”

“Vai ir kādi pierādījumi?”

“Nu, pirmkārt, es apciemoju zēnu cietumā. Slepkavības laikā viņš gulēja tukšā, pamestā mājā un pamodās ar Endrū maku savā somā. Viņš nekad nebija sastapis Endrū Balstrodu, bet viss bija rūpīgi sagatavots, lai viņu apsūdzētu kā slepkavu. Policija atrada Garsas pēdas Endrū kabinetā, tātad viss tiešām bija labi izdomāts. Cits un pārliecinošāks iemesls ir tas, ka neviens bez mana brāļa un viņa sekretāres nezināja, ka Endrū ir nodevis Breisgērdla papīrus glabāšanā advokātu firmai, tomēr dažu dienu laikā pēc slepkavības manam brālim sekoja krievu gangsteri. Kā viņi varēja zināt? Droši vien šo informāciju viņi bija izdabūjuši no jūsu drauga.”

Vārds “izdabūjuši” palika karājamies gaisā, un Mārčs uz brīdi aizvēra acis. Švanovs bija pieminējis “avotus”, kad stāstīja man, kā sācis par mani interesēties, un es nebiju mēģinājis noskaidrot precīzāk. Protams, gangsteriem bija “avoti”. Cilvēki viņiem visu izstāsta, vai arī viņi liek cilvēkus izsekot. Vai varbūt Švanovs meloja, varbūt viņš bija spīdzinātājs...

(Atkal, atskatoties pagātnē, kad atmet emocijas, viss liekas apbrīnojami skaidrs, bet brīdī, kad kaut kas notiek, to klāj miglas kārta. Un mēs tik labi protam noliegt to, kas atrodas acu priekšā, kā, piemēram, ainiņas no manām attiecībām ar Mutti, ko Pols bija atgādinājis lidmašīnā un kuras es kopš tā brīža esmu pārdomājis ik dienas. Tāpēc mani nevar vainot, ka neaptvēru to, kas vēlāk kļuva tik pašsaprotams.)

Šajā brīdī ienāca oficiante, ne tāda, kādai tai vajadzētu būt šādā krogā — smaidīgai, sārtai gaišmatei zemnieku blūzē un audekla priekšautā —, bet kalsna, tumša, sapīkusi meitene olīvkrāsas bikšu kostīmā, iespējams, maltiete vai korsikāniete, kas pieņēma mūsu dzērienu un ēdienu pasūtījumus un aizgāja, neizteikusi nevienu pašu falstafisku50 zobgalību. Tad Mārčs sacīja: “Es nekādi nesaprotu, kā Endrū varēja sapīties ar krievu gangsteriem. Gribu teikt, ka tas tikai mulsina prātu.”

“Viņam bija nepieciešama nauda, lai finansētu rokraksta autentiskuma apstiprinājumu,” es paskaidroju, “un, ja tas tiešām izrādītos īsts, tad, lai atrastu Breisgērdla pieminēto lugu.”

“Atvainojiet... Breisgērdla?” nesaprata Mārčs, un mēs trīs izbrīnīti paskatījāmies uz viņu. Kroseti izmeta: “Vai Endrū jums neko nav stāstījis, kāpēc viņš pagājušajā vasarā ieradās Anglijā?”

“Tikai to, ka viņš kaut ko pēta. Bet viņš jau vienmēr kaut ko pētīja. Kas ir Breisgērdls?”

F.s viņam īsumā izstāstīju, un, kamēr to darīju, ienāca oficiante ar mūsu ēdieniem un dzērieniem. Biju pasūtījis pinti rūgtā un pabeidzu to tieši laikā, lai palūgtu meitenei vēl vienu. Mārčs uzmanīgi klausījās, uzdodams dažus jautājumus. Kad biju beidzis, viņš skumīgi papurināja galvu. “Mēs ar Endrū vairāk vai mazāk esam bijuši kopā gandrīz trīsdesmit gadus,” viņš sacīja, “un saprāta robežās mēs vienmēr esam bijuši atklāti par to, kas notiek mūsu dzīvē, — atklati kā līdzvērtīgi partneri, es domāju, nevis pārmērīgi čubinoties vai kaut kā tamlīdzīgi, — bet jāsaka, ka par šo te man nebija ne mazākās nojausmas. Endrū, protams, spēja būt noslēgts, sevišķi pēc tās sasodītās katastrofas, ko viņš pārdzīvoja, bet tomēr... un tas nekādi neatbild uz sākotnējo jautājumu. Kāpēc, ja viņam bija vajadzīgas finanses, viņš nerunāja ar mani?” “Vai jūs esat īpaši bagāts?” es pavaicāju.

“Лк, nē, bet tomēr man ir šis tas, kaut kādi īpašumi, kaut kādas mantotas lietas. Domāju, uz sitienu es, nekļūstot par pilnīgu ubagu, kādu simtu varētu savākt. Vai jūs sakāt, ka viņam būtu vajadzējis vēl daudz vairāk?”

“Ja jūs runājat par simts tūkstošiem mārciņu, tad nē. Mums nav nekādu norādījumu, ka viņš būtu dabūjis no krieviem vairāk par divdesmit tūkstošiem.”

“Augstais Dievs! Tad to ir vēl grūtāk saprast. Kāpēc viņš nenāca pie manis?” Es ieminējos: “Varbūt viņš kaunējās skandāla dēļ.” Un bildu, ka Mikijs Hāss bija vaicājis to pašu. Tiklīdz vārds bija nācis man pār lūpām, pārsteigts ievēroju, ka Mārča smalkajā sejā parādās skāba izteiksme.

“Nu, protams, ka viņš nebūtu tuvojies Hāsam,” izsaucās Mārčs. “Hāss viņu ienīda.”

“Ko! Kā jūs varat tā runāt?” es iebildu. “Viņi bija draugi. Mikijs bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem akadēmijā, kas Endrū aizstāvēja, kad izcēlās skandāls ar viltoto rokrakstu. Mikijs deva viņam darba vietu Kolumbijā, kad neviens cits uz viņu pat neskatījās.”

“Es saprotu, ka Hāss jums ir īpašs draugs,” noteica Mārčs.

“Jā, ir gan. Viņš ir mans senākais draugs un viens no krietnākajiem un dāsnākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Kāpēc Endrū iedomājās, ka Mikijs viņu ienīst?” “Tam nav nekāda sakara ar iedomāšanos,” atcirta Mārčs. “Redziet, pirms divdesmit gadiem Hāss uzrakstīja grāmatu par Šekspīra sievietēm, tas ir,

sieviešu tēliem lugās, kurā galvenā doma bija, ka ideja par Šekspīru kā oriģinālu ģēniju vienkārši pastiprina buržuāziskās kultūras visu saindējošo individuālismu. Cik atceros, viņš sacīja, ka “Makbcts” īstenībā ir stāsts par trim raganām, un vēl veselu strēķi līdzīgu blēņu. Endrū bija lūgts uzrakstīt recenziju par to Tinies literārajam pielikumam, un viņš Hāsam pamatīgi sadeva, kā viņa darbs ari bija pelnījis, ne tikai izvētījot Māsa loģiku un zināšanas, bet ari liekot saprast, ka Hāss, spriežot pēc iepriekšējiem sacerējumiem, ir pietiekami erudīts, bet šo eklektisko darbu esot sarakstījis tikai, lai izpatiktu marksistiem un feministiem un kam vēl ne, kas tolaik, cik man zināms, noteica toni, pieņemot darbā Amerikas universitātēs. Personīgi es par to neko nezinu, es ar mokām dabūju A līmeņus šajā sasodītajā jomā, esmu tikai vienkāršs biologs. Tas ir apbrīnojami, ka mēs ar Endrū tik labi sapratāmies, iespējams, konkurences trūkums, divas puses, kas veido veselumu. Viņš mēdza man vakaros šo to lasīt priekšā. Nu, tas bija liels skandāls, sašutuma pilnas vēstules ceļoja uz Times literāro pielikumu un atpakaļ, spriedelējumi mazajos žurnālos, un es atceros, ka tolaik domāju, cik laimīgs esmu, ka nodarbojos ar konkrētu informāciju. Kā tas vienmēr notiek, viesulis pamazām norima, un, kad Endrū zaudēja reputāciju tā sasodītā cilvēciņa dēļ, Hāss piedāvāja drosmīgu aizstāvību un vēlāk darbu. Cik atceros, ne es, ne Endrū nepieminēja agrāko plūkšanos. Mēs pieņēmām, ka tā ir aizmirsta, ka tā vienkārši bija daļa no parastās akadēmiskās diskusijas. Bet izrādījās, ka ne. Tiklīdz Endrū ieradās Ņujorkā, Hāss gandrīz nekavējoties sāka viņu mocīt. Sākumā tie bija tikai viegli dzēlieni, sīkumi, ko varēja sajaukt ar sava veida pašapzinīgo amerikāņu humoru, bet tad kļuva ļaunāk, sākās zemiskas tirānijas izpausmes...”

“Kādas?”

“Ak, viņam bija apsolīts Šekspīra seminārs un daži bakalauru kursi, bet tā vietā viņam iedeva pasniegt kompozīciju pirmajiem kursiem, gluži kā smadzeņu ķirurgam būtu prasīts uzkopt palātas, uzmazgāt asinis un izliet pīles. Kad Endrū pasūdzējās par briesmīgo apiešanos, Hāss sacīja, ka viņš var būt laimīgs, ka vispār kaut ko dabū, ka nav bezdarbnieks vai nepārdod uz ielas pulksteņus. Endrū man piezvanīja un pastāstīja par šo šaušalīgo attieksmi, un, protams, es pieprasīju, lai viņš pasaka Hāsam visu, ko domā, un brauc taisnā ceļā mājās. Bet to viņš nedarīja. Manuprāt, viņš juta, ka tā ir sava veida akadēmiskā grēka izpirkšana. Un... ziniet, es saprotu, ka tas izklausīsies savādi, it kā Endrū būtu nolaidies kādā paranojas ellē, bet viņš man stāstīja, ka, viņaprāt, Hāss viņu spīdzina arī slepenākos veidos. Viņa algas čeki mēdza pazust. Sīki priekšmeti pagaisa no viņa portfeļa, viņa istabas. Kāds nomainīja slēdzeni viņa kabineta durvīm. Kādu dienu viņš ieradās darbā un atrada visas savas mantas gaitenī. Viņa kabinets bija izvākts bez iepriekšēja brīdinājuma. Grupas, kurās viņam bija paredzēts ierasties, tika mistiskā veidā pārliktas uz citām telpām universitātes otrā galā, un viņam vasaras karstumā bija jāskrien, lai paspētu uz nodarbību. Tās briesmīgās Ņujorkas vasaras, un viņš tik ļoti cieta no karstuma! Redziet, būdams no šejienes, viņš nebija pie tā radis. Un viņa gaisa kondicionieris vienmēr sabojājās...”

“Vai arī par to viņš vainoja Mikiju?” es nelaipni pavaicāju.

“Jā, saprotu, kur jūs tēmējat, un atzīstos, es arī tā domāju. Vili viņš juka prātā? Bet tas pierādījumu smagums, redziet, es domāju, šo daudzo pretīgo detaļu apkopojums — vai viņš to visu varēja būt izdomājis? Pēc manām domām, diez vai: nabaga Endrū ne mazākajā mērā nebija fantazētājs. Mēs vēl jokojām, ka viņam vispār nav iztēles, un tad vēl tas, ko redzēju, kad viņš pagājušā gada augustā atgriezās.”

Šajā vietā Mārčs uz brīdi apklusa un iedzēra nedaudz alus. Man šķita, ka viņa acis izskatās miklas, un karsti vēlējos, lai viņš nesabrūk nabaga Endrū dēļ. Es pieliku pie lūpām pats savu kausu, trešo.

“Grūti to aprakstīt. Maniakāls un pārbijies vienlaikus. Ar Endrū kopā bija jauna sieviete, un viņš uzstāja, ka viņai jāpaliek mūsu mājā, lai gan tuvumā atrodas dažas ideāli piemērotas viesnīcas.”

“Karolīna Rollija,” noteica Kroseti.

“Jā, domāju, ka tā viņu sauca. Viņa palīdzēja Endrū kaut kādā pētījumā...” “Vai viņš neteica, kas tas par pētījumu?” apvaicājās Pols.

“Ne gluži, nē. Bet viņš lika saprast, ka tas ir svarīgākais atradums visā šekspiroloģijas vēsturē, turklāt briesmīgi slepens. It kā es būtu kaut kāds pļāpa. Jebkurā gadījumā, viņi vairāk nebija mājās, nekā bija. Šķita, ka viņa rīcībā ir daudz naudas, mašīnas nomai, lai vairākas dienas uzturētos ārpus mājām, un viņš atgriezās pacilātā noskaņojumā. Vienu lietu viņš pieminēja, un tā bija manuskripta izcelsmes laika noteikšana, bet nebija redzams, ka viņš to darītu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc bija vajadzīga Rollijas jaunkundze. Gik es varēju spriest, viņi autentiskumu noteica ar tehniskiem līdzekļiem, un tad viņi bija prom uz Vorikšīru.”

“Kurā vietā Vorikširā, vai jūs zināt?” es apvaicājos.

“Jā, man gadījās uziet kaut kādus papīrus, ko bija atstājusi Rollijas jaunkundze, pēc kuriem varēja noprast, ka viņi apmeklējuši Dardenholu. Endrū atgriezās viens pats, un viņš šķita lielā mērā zaudējis drosmi un pārbijies vēl vairāk. Es apvaicājos par Rollijas jaunkundzi, bet viņš mani “atšuva”. Viņa esot “projām”, kaut ko pētot. Es viņam ne mirkli nenoticēju — domāju, varbūt par kaut ko sastrīdējušies. Jebkurā gadījumā, kā jau teicu, viņš bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš uzstāja, ka visi aizkari ir jāaizvelk, un naktīs zagšus slapstījās apkārt pa māju, turot gatavībā krāsns kruķi un spīdinot lukturi tumšos stūros. Es lūdzos, lai pastāsta, kas par problēmu, bet viņš atteica, ka man to labāk nezināt.”

Kroseti uzstājīgi gribēja izdibināt no Mārča, kas notika ar Rolliju. Vai viņš domājot, ka Rollija atgriezusies Štatos kopā ar Balstrodu? Mārčs to nezināja, un var teikt, ka mūsu saruna ar to beidzās. Apliecinājuši viņam, ka mēs liksim atgādāt visas Balstroda personīgās mantas un ka Pinas kundze parūpēsies par nelaiķa testamentu (protams, izvairoties no jautājuma par pazudušo manuskriptu), mēs devāmies projām.

Kad bijām sakāpuši atpakaļ mašīnā, mums radās mazas nesaskaņas, ko darīt tālāk. Pols domāja, ka jārīkojas saskaņā ar sākotnējo plānu un jāturpina iet pa Balstroda pēdām, kas nozīmēja doties uz Vorikšīru un apmeklēt Dardenholu. Kroseti iebilda, ka Balstrods tur, šķiet, neko nebija atradis un kāpēc mēs domājot, ka mums veiksies labāk nekā ekspertam? Viņš gribēja palikt tepat, izpētīt Mārča un Balstroda māju un ieskatīties Mārča pieminētajos “papīros”. Es ievēroju, ka viņu, šķiet, vairāk interesēja atrast Rollijas jaunkundzi, nekā uziet Darbu. Viņš atbildēja, ka Rollija ir visa pasākuma avots, atslēga un motors. Atrodi Rolliju, un tev būs visa pašlaik pieejamā informācija par Darbu, iespējams, ieskaitot arī nosperto režģi. Kādu laiku mēs šo bumbiņu mētājām šurpu turpu, manam aizkaitinājumam nepārtraukti pieaugot (jo, dabiski, es zināju, ka tā bija Miranda, kas nozagusi režģi!), kamēr Brauns atgādināja, ka citi aģenti apbraukās šos ceļus, vaicājot vietējiem, vai nav redzējuši Mercedes SEL, kādu uz Oksfordšīras lauku ceļiem droši vien nevar vis tik bieži sastapt, jo citādi tas drīz vien atkal mīs mums uz papēžiem.

Pols ierosināja, lai Kroseti atgriežas krogā un apvaicājas, vai Mārčs būtu ar mieru parādīt tos papīrus. Viņš varētu apmesties vienā no ideāli piemērotajām viesnīcām, kas atradās tuvumā. Mārčs neiebilda pret šo plānu, un mēs atstājām Kroseti ar viņu. Es jutos atvieglots, jo šis cilvēks mani kaitināja aizvien vairāk. Kad Brauns veda mūs projām no krodziņa, ieminējos par to Polam, un viņš pavaicāja, kāpēc, jo viņam Kroseti likās diezgan patīkams. Viņš mašīnā, kamēr ceļojām ziemeļu virzienā, nebija bildis gandrīz ne vārda.

“Man viņš nepatīk,” es sacīju. “Tipisks provinces āksts. Scenārists, Dieva dēļ! Absolūti neuzticams. Nevaru iztēloties, ko es domāju, kad uzaicināju viņu braukt līdzi.”

“Tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, kādi cilvēki tevi kaitina,” sacīja Pols.

“Kā tad tas būtu jāsaprot?”

“Ak, es domāju, tu zini,” viņš attrauca tajā kaitinoši pašpārliecinātajā tonī, kādā viņš reizēm runā, gluži kā balss no mākoņiem.

“Es nezinu. Ja es zinātu, būtu pateicis, vai arī tev ir dāvāta spēja nolasīt domas?”

“Hm. Vai vari iedomāties vēl kādu ākstu no provinces, šoreiz aktieri, nevis scenāristu? Bet šim nebija tik laimīgas ģimenes kā Kroseti, nebija mīlošas māmiņas, nebija varonīga tēta...”

“Ko, tu domā, ka es viņu apskaužu? Kā es viņam līdzinos?”

“...kurš nolēma neriskēt un doties uz juridisko skolu, nevis mēģināt to, ko viņam tiešām patīk darīt, un viņš redz kādu, kam ir sirsnīga un mīloša ģimene, kam ir iekšas sekot savam sapnim...”

“Tās ir pilnīgas muļķības...”

“Nav. Turklāt tu praktiski apsūdzēji viņu mēģinājumā pavest tavu sievu, patiesībā tu biji tas, kurš kūdīja viņu to darīt. Tieši pirms tam, kad sašķaidīji bāru viesnīcā un novedi bārmeni slimnīcā.”

“Es neko tamlīdzīgu neizdarīju,” es izšāvu.

“Es zinu — tu domā, ka neizdarīji, bet patiesībā izdarīji. Vai tev agrāk art mēdza pārtrūkt filma?”

“Nu, paldies! Esmu pārliecināts, ka tev baznīcas pagrabā ir Anonīmo alkoholiķu grupa, kurā es precīzi iederos.”

“Nē, es nedomāju, ka tu esi dzērājs, vai vismaz vēl ne, lai gan trīs pintes stipra angļu alus dienas vidū ir daudz.”

“Es esmu liels zēns,” es nedaudz neveikli sacīju, jo sāku visu atcerēties, uzplaiksnīja briesmīgu atmiņu fragmenti. Es parasti neesmu dzērājs.

Pie velna ar to.

Dardenholā zem pelēkām, piemirkušām debesim nokļuvām ap četriem. Šo garuma grādu pārsteidzoši īsā rudens diena bija gandrīz jau beigusies, un mūsu starmeši izgaismoja tumšas lapu kaudzes uz garās piebrauktuves, kas atzarojās no galvenā ceļa. Muiža tikai nesen, 1999. gadā, pēc pēdējā barona Reita nāves bija nonākusi Nacionālā fonda51 aizbildnībā un nebija vēl atjaunota publiskai apskatei. Mēs bijām pazvanījuši iepriekš, lai norunātu tikšanos ar muižā dzīvojošo uzraudzi Randolfas jaunkundzi.

Ēka bija parastā gruvešu kaudze, kādas mums visiem pazīstamas no šausmu filmām un “Šedevru teātra” anglofiliskajām fantāzijām, lai gan diennakts stunda un laika apstākļi lika tai izskatīties vairāk pēc savdabīgām šaus-meņu dekorācijām. Tai bija karaļa Džeimsa I ēras galvenā daļa, pāris Džordža laika spārnu un daži Viktorijas perioda nieciņi, kas bojāja fasādi. Mums izdevās sastapt strādnieku uz mazītiņa traktora mājas priekšā, un viņš apveda mūs ēkai apkārt, kur kādreiz bijusi kalpotāju ieeja. Uz mūsu klauvējienu atbildēja cienījama, ap četrdesmit gadu veca tā saucamā angļu rozes tipa52 sieviete ar lasāmajām brillēm, tvīda svārkos un divās adītās jakās, kas bija prātīgi darits, jo telpā, kur viņa mūs ieveda, bija tik auksts, ka gandrīz varēja redzēt elpu. Niecīgs elektriskais kamīns braši kurējās, bet pietiekami nesildīja. Šis reiz bija vecā pārvaldnieka kabinets, paskaidroja sieviete, tagad vienīgā apdzīvojamā telpa visā mājā un viņas štābs.

Viņa pavaicāja, ko var mūsu labā darīt, un es pajokoju: “Mēs esam šeit, lai redzētu grāfu Drakulu.” Sieviete pasmaidīja un sacīja ar atbilstošu “Šedevru teātra” akcentu: “Jā, visi saka to vai arī vēl piemin zemniekus, kas nākot pie Frankenšteina. Pārāk daudz gotisko romānu un filmu, bet, ziniet, es domāju, ka tajās visās blēņās kaut kas tomēr ir. Manuprāt, pat toreiz, deviņpadsmitajā gadsimtā, kad šķita, ka dzīve, kas radīja šīs ēkas, turpināsies mūžīgi, rakstnieki zināja, ka kaut kas ar tām nav kārtībā, ka to pamatā ir nežēlīgas ciešanas, un tas izlauzās gotiskajā stāstā.”

“Uz kādām ciešanām ir būvēta šī celtne?”

“Лк, padomājiet pats. Sākumā lords Danbērtons ar Henrija VIII laipnu atļauju to atņēma benediktīniešu mūķenēm, kas šeit uzturēja labdarības slimnīcu. Nekas no tā, protams, neattiecas uz baronu, un pēc tam Danbēr-toni kļuva bagāti ar cukuru un vergiem. Far šo naudu radās Džordža laika ēkas, un pēc tam viņiem bija ogles, gāze un pilsētas īpašumi Notingemā un Koventrijā. Neviens no viņiem nevienu dienu savā mūžā nav strādājis godīgu darbu, un viņi dzīvoja kā imperatori. Bet...”

“Kas?” pavaicāja Fols.

“To ir grūti izskaidrot. Nāciet man līdzi. Es jums kaut ko parādīšu.”

Mēs sekojām sievietei laukā no kabineta un pa tumšu gaiteni, ko apgaismoja sienas lampas ar piecpadsmit vatu jaudīgām spuldzēm. Dzestrums tajā istabā bija tīrākā omulība salīdzinājumā ar miklo aukstumu gaiteņos, kas bija stindzinoši kā kapi, kā es toreiz nodomāju, viegli ieslīgdams gotiskā noskaņojumā. Mēs iegājām pa durvīm, un viņa nospieda gaismas slēdzi. Man aizrāvās elpa.

“Šī bija Džeimsa I laika ēdamistaba un vēlāk brokastu istaba. To uzskata par skaistāko audumu atdarinoša kokgriezuma paraugu riekstkoka panelē-jumam visā Anglijas vidienē, nemaz nerunājot par kokgriezumiem rotāto bufeti un inkrustēto parketa grīdas segumu. Faskatieties uz detaļām! To angļu amatnieki radīja bandītiem, kas nespēj atšķirt rītdienu no vakardienas; bet kāpēc viņi tajā riekstkokā ielika savu dvēseli? Mīlestības dēļ, lūk, kādēļ, un es cienu viņus par to, tāpēc arī nodarbojos ar šīs bagātības saglabāšanu. Nāciet, te ir vēl.”

Nākamā istaba bija deju zāle. “Paskatieties uz griestiem. Džakomo Kva-rengi, apmēram 1775. gads, “Britānija valda pār viļņiem”. Tur viņa ir savos amfībijas ratos, ko velk delfīni, un visi melnie gar malām apliecina cieņu. Fati istaba ir Ādama projektēta. Paskatieties uz proporcijām! Uz logiem! Parketu! Neviens vairs neuzbūvēs tādu māju, nekad, pat ja mums šajā valstī ir cilvēki, kas varētu nopirkt jebkuru no lorda Danbērtona mājām par sīknaudu kabatā, un tas nozīmē, ka kaut kas brīnišķīgs pasaulē ir zudis, un es gribētu zināt, kāpēc.”

“Es arī,” atteica Fols. “Es pazīstu šo sajūtu. Mani tā bieži pārņem Romā. Visādu veidu korupcija un ļaunums, īstās reliģijas drupas, un tomēr... kādas krāšņas lietas viņi radīja!”

Pēc tam viņi dzīvi tērzēja par Romu un estētiku, kamēr es vēros augšup uz Britāniju un mēģināju identificēt griestu gleznojumā attēlotos cilvēkus. Tad mēs atgriezāmies uz nosacīti silto kabinetu un pie tās dienas darīšanām.

Runāja Pols, viņš jau bija nodibinājis attiecības, un turklāt viņam bija garīdznieka apkaklīte — kas gan neuzticēsies priesterim? Kad viņš bija beidzis, sieviete sacīja: “Tātad jūs esat mērojuši visu šo ceļu tiesas kļūmes dēļ? Jūs sekojat šī Balstroda pēdām cerībā atrast pavedienu, kas novestu pie īstā slepkavas?”

“Jūs sapratāt pareizi,” noteica Pols. “Vai jūs vispār atceraties viņa apmeklējumu?”

“Jā, protams, ka atceros. Man nav daudz apmeklētāju, ar kuriem es varu apspriest kaut ko vairāk par futbolu un benzīna cenām, tāpēc baidos, ka uzklupu viņiem un pamatīgi apniku ar savu pļāpāšanu. Tāpat kā jums, kāds kauns. Jā, profesors Balstrods, Breisnosas koledžas absolvents, pagaidu darbs kādā ASV universitātē, un viņam līdzi bija jauna sieviete, Kerola Raleja? Vai pareizi?”

“Visai tuvu. Vai jūs gadījumā neatceraties, ko viņi meklēja?”

Sieviete kādu brīdi apdomāja jautājumu, vērdamās elektriskā kamīna caurulēs. “Viņi sacīja, ka pētot Danbērtonu ģimenes vēsturi, bet šķiet, ka viņiem bija vēl kāds mērķis. Viņi saskatījās, ja jūs saprotat, ko es domāju, un bija visai skopi ar detaļām. Ir pierasts, ka zinātnieki, kā esmu atklājusi, daudz runā par savu tēmu, bet profesors Balstrods un viņa asistente noteikti ne. Taču galu galā tā nebija mana darīšana, viņam bija atbilstošie diplomi, un tā es iedevu viņiem arhīvu un kolekciju zāles atslēgu, bet pati turpināju savu darbu. Viņi tur pavadīja visu dienu, kas tiešām ir zīmīgi, jo istaba ir īsti džungļi, tas saturs nav pat kārtigi izšķirots, un abi atgriezās gadsimtu putekļu klāti. Es pavaicāju, vai viņi ir atraduši, ko meklēja, viņi atbildēja, jā, abi pateicās man, un profesors ziedoja fondam simts mārciņas, lai palīdzētu ar restaurācijas darbiem, starp citu, ļoti dāsni, un pēc tam viņi aizgāja.”

“Vai viņi kaut ko paņēma?”

“Jūs domājat — aizgāja ar kādu dokumentu? Nedomāju, bet viņi varēja kaut ko nokopēt. Es neskatījos un katrā ziņā viņus pirms aiziešanas nepārmeklēju..”

Šajā brīdī iezvanījās telefons, un Randolfas jaunkundze pacēla smaga, antīka aparāta klausuli, brīdi paklausījās, tad sacīja, ka viņai jāatbild uz šo zvanu, tas bija celtnieks, un mēs, pateikušies sievietei, devāmies projām.

Kad bijām atgriezušies mašīnas siltumā, vaicāju Polam, ko viņš par to domā.

“Man šķiet,” brālis atbildēja, “abi tiešām kaut ko atrada, un Rollija ar to aizbēga. Izskatās, ka viņa ir ista dāvaniņa.”

“Tā izskatās. Nu, brāl, ko tālāk? Šķiet, ka esam izsmēluši savas iespējas.”

“Jā, vismaz pa šo līniju,” viņš ieskatījās rokas pulkstenī. “Šķiet, šodiena ir galā. Iesaku atgriezties Oksfordā, pavadīt nakti ideāli piemērotā viesnīcā, no rīta iegriezties pēc Kroseti un doties uz Eilsberiju.”

“Kāpēc? Kas ir Eilsberijā?”

“Springhilhausa, viens no Viņas Augstības cietumiem. Es gribu aprunāties ar Leonardu Pasko, starptautiski slaveno vecu dokumentu viltotāju. Mister Braun, kā jums šķiet, vai mēs varam nokārtot, lai mums šeit sekotu?”

“Jā, ser. Esmu pārliecināts, ka kāda ļauna persona var kādam izpļāpāties par mūsu ceļamērķi.”

“Jā, pasaulē ir daudz ļaunuma,” sacīja Pols, un viņa sejā bija parādījies tāds viltīgs apmierinājums, ka man gribējās viņu iedunkāt.

“Ak, un vēl, mister Braun?” bilda Pols.

“Ser?”

“Vai jūs pa ceļam nevarētu pamēģināt atrast fermu? Tādu, kurā audzē zosis.”

“Zosis,” noteica šoferis. “Jā, ser.”

“Kas notiek, Pol?” es viņam vaicāju.

“Ak, mēs tikai dodamies tikties ar Ričardu Breisgērdlu,” viņš atteica un sīkāk neko nepaskaidroja, viltīgais blēdis.

sestā Šifrētā vēstule (3. fragments)

Mēs pic Džordža un sarunājamies līdz vēlai naktij: misters V. S. it kā sev saka, es esmu nogalinājis cilvēku, man jāizsūdz. grēki un kur es šajos laikos atradīšu mācītāju. Tad viņš saka, Dik, tagad mēs esam nosūtījuši tavus divus bandītus uz cili, bet ellei vēl daudz.āki ir krājumā, velnam nelieši glabājas mucās kā siļķes, tāpēc, kad tavs Pigots dzirdēs par šo kautiņu, viņš atsūtīs citus un vēl citus, kamēr mūs beigu beigās uzveiks, nē, mums tas jāiznīcina saknē, un sakne ir mans kungs Danbērtons. Tagad mums ir jāiet pie lielākiem nekā mēs, jo lielus kungus nekad nenogremdē lielāki. Nu, man ir laba pazīšanās ar Montegiem, un Montegiem ir laba pazīšanās ar I lovardiem, un abi ir vecās reliģijas draugi, un Frensisai Ho-vardai pieder mana kunga Ročestera sirds, kā tas zināms visam galmam, un viņa nogādās vēstuli un zvērēs, ka tā ir patiesa, un patiesa tā ir, un tā mana kunga Danbērtona plāni tiks izjaukti un tu glābts. Kas tā par vēstuli, ser, es prasu. Nē, viņš saka, man vajadzēja teikt divas vēstules, pirmā ir tā, ko tev iedeva viltus Vērējs, kas izlikās, ka mana kunga Ročestera lieta ir viņa roku darbs, un otra ir tā, ko tev būs šovakar jāuzraksta, kurā tu izstāstīsi visu savu stāstu. Un tā es rakstu, mans kungs, to, ko Jūs tagad lasāt. Un, kad vēstule ir gatava, viņš to izlasa un izsaka piezīmes, kur man tās varbūt jāielabo, bet es saku, nē, jo tā ir mana vēstule, nepadari mani par vienu no savām radībām, jo šis viss ir godīgi un nav luga. Viņš smejas un prasa apžēloties, sakot, puis, tev uz. to ir visas tiesības, jo kā kāds miesnieks es nevaru durstīt katru lopu, kam eju garām, vai tas ir mans vai ne.

Tad es viņam prasu, ser, vai tu esi drošs, ka tas mūs paglābs, vai mums jādara vēl kaut kas, un viņš saka, ka domā, tas glābs tevi, bet, kas attiecas uz mani, es nezinu. Bet kāpēc, ja tu esi draugos ar lielajiem, kā tu teici, un viņš atbild man tā: lietas visu laiku mainās, un vilnis nav man par labu. Karaliskais Francijas Henrijs nesen ir nogalināts, un to izdarījis mūks. Tas pievērš karaliskā Džeimsa prātu atkal katoļu sazvērestībām. Viņš par Kenterberijas arhibīskapu ieceļ fanātisku

puritāni, un viņa cilvēki vēl vairāk izdara spiedienu uz mums, aktieriem. Man pašam ir publiski uzbrukuši presē, un neviens nav uzdrošinājies celties manai aizstāvībai. Manu draugu Montegu klana un citu vara reliģijā zūd, viņu mājas, kas agrāk bija drošas, tagad pārmeklē kā parastas mītnes. Es saku: un tomēr tu uzrakstīji lugu. Jā, viņš saka, es uzrakstīju, gluži kā ilgi pinekļos turēts cietumnieks draiskojas un sasit papēžus, kad važas krīt. Ak, puis, vai tu iztēlojies, ka šādu lugu, pēc tavām domām, kādreiz varētu izrādīt? Nē, bet tā plūda no manis, tikko tu devi mazāko pamudinājumu, un neapstāsies, es zinu, tā ir liela muļķība, bet te tā ir, nedzīva dzimusi, un kas ar to tiks darīts? Tā ir jāsadedzina, es saku. Jā, tā ir jāsadedzina, saka viņš, mans raksts ir ķecerīgs.

18

Paukš.

Kroseti miegā sakustējās un mēģināja turpināt sapņot jauko sapni, kurā viņš sēdēja uzņemšanas laukumā ar Džodiju Fosteri un Klārku Geiblu un vienkārši omulīgi sarunājās par kino, un viņš piemiedza Džodijai ar aci, jo abiem bija kopīgs noslēpums par to, ka Geibls patiesībā nav miris, un viņi gaida, lai Klārks paskaidrotu, kā viņam izdevies apmuļķot visu pasauli, bet tad aiz muguras atskanēja grabēšana, un Kroseti sacīja, ka iešot noskaidrot, kas tas tāds...

Panki paukš paukš paukš tratatatatā

Viņš pamodās nepazīstamajā Linton Lodge viesnīcas istabiņā Oksfordas nomalē, ļoti jaukā istabā, kur profesors Mārčs laipni bija viņu iekārtojis. Numurā bija trīs erkera logi, pa kuriem pavērās skats uz dārzu. Šobrīd aiz logiem valdīja melna nakts. Necaurredzamā tumsa apslēpa arī nejēdzīgā trokšņa avotu, kas bija nošķīris viņu no sapņu zemes. Pa stiklu trāpīja vēl viena sauja oļu. Kroseti ieskatījās pulkstenī: divi trīsdesmit naktī.

Piecēlies viņš uzvilka džinsus, piegāja pie loga, atvēra to un dabūja sejā sauju grants. Viņš nolamājās un, izliecies pa logu, sazīmēja lejā zālājā tumšu stāvu, kas bija noliecies, lai pagrābtu no takas vēl vienu sauju oļu.

“Pie velna, kas tas?” noprasīja Kroseti skaļā čukstā, ko parasti lieto, kad negrib uzmodināt visu guļošo māju.

Cilvēks lejā atlieca muguru un tādā pašā čukstā paziņoja: “Karolīna.”

“Karolīna Rollija?”

“Nē, Kroseti, kāda cita Karolīna. Nāc lejā un laid mani iekšā!”

Viņš ilgi skatījās uz balto, pazīstamo seju pagalmā, tad aizvēra logu, uzvilka kreklu un krosenes, izgāja no istabas, atskrēja atpakaļ un dabūja atslēgu, pirms durvis bija atkal aizcirtušās, aizšāvās pa īso gaiteni, lidot nolidoja pa kāpnēm un cauri vestibilam pieskrēja pie dārza durvīm. Viņš tās atvēra, un tur viņa bija, garā, melnā T kreklā ar piedurknēm un džinsos, galīgi izmirkusi, un viņas tumšie mati bija lēkšķēs pielipuši abpus sejai.

Viņa garām Kroseti iespraucās vestibilā.

“Jēzus, esmu pārsalusi,” viņa sacīja, un šķita, ka tā ir taisnība: nespodrajā, sarkanajā gaismā sievietes lūpas izskatījās tumši zilas. Karolīna palūkojās uz bāru: “Vai tu man vari dabūt kaut ko dzeramu?”

“Tas ir slēgts un nestrādā. Bet man ir pudele istabā.”

Bija arī, piektdaļa Balvenie, ko viņš lidostas veikalā bija nopircis mātei. Kad viņi bija nonākuši istabā, Kroseti atgrieza vannā karsto ūdeni, pasniedza viņai savus vecos rūtainos rītasvārkus un lika novilkt slapjās drēbes. Kamēr Karolīna vannas istabā pārģērbās, viņš ielēja pāris dāsnus malkus viesnīcas ūdens glāzēs un, kad viņa, ietērpusies rītasvārkos un ar dvieli ap galvu, no tās iznāca, vienu pasniedza viņai.

Karolīna izdzēra viskiju vienā paņēmienā, sāka klepot un nopūtās, kamēr Kroseti skatījās viņai sejā. Viņa pavērās pretī. “Kas ir?” jaunā sieviete noprasīja.

“Kas? Karolīna, tagad ir otrais decembris, nē, nu jau trešais, un tu biji pazudusi kopš, nezinu, augusta. Balstrods ir miris, vai tu to nezināji? Kāds viņu nogalināja. Un viņa advokāts manas mammas dzīvojamā istabā nošāva divus gangsterus, un gangsteri mēģināja mani nolaupīt, un... ak Dievs, es nevaru pateikt... Karolīna, kur, pie velna, tu biji un, kas, pie velna, tev bija padomā?”

“Nekliedz uz mani!” viņa sacīja aizžņaugtā balsī. “Lūdzu, vai drīkstu vienkārši apsēsties un kādu mirkli paklusēt?”

Kroseti norādīja uz atpūtas krēslu pie loga. Karolīna tajā apsēdās, un viņš piemetās gultā iepretī. Viņa tagad izskatījās smieklīgi maza un jauna, lai gan zem acīm bija izplūdusi krāsa un acu zilums atgādināja apsūbējušu metālu.

Viņa klusēdama iztukšoja savu viskija glāzi un pasniedza to, lai piepildītu no jauna.

“Nē,” sacīja Kroseti. “Vispirms izstāsti.”

“No kuras vietas? No manas dzimšanas?”

“Nē, tu vari sākt no laulības ar H. Olrudu no Tauerroudas 161 Bredokā, Pensilvānijā.”

Karolīna asi ievilka elpu, un Kroseti ieraudzīja, ka viņas vaigos uzplauka pazīstamie sārtie plankumi. Rollija sarkšanu prata noslēpt sliktāk, nekā, viņaprāt, vajadzētu tik veiklai melei.

“Tu par to zini?” viņa vaicāja.

“)ā. Īstenībā es pat uz turieni aizbraucu, uz to māju. Jauki parunājos ar Kmertu.”

To dzirdot, Rollijas acis iepletās, un viņa aizspieda muti. “Ak Dievs, tu viņu redzēji? Kā viņam klājas?”

“Viņš ir puslīdz vesels, varbūt mazliet izkāmējis. Šķiet, ka viņš ir prātīgs bērns. Meiteni es arī redzēju, arī vesela, cik nu varēju manīt. Viņu tēvs šķiet visai agresīvs tips.”

“Tā varētu teikt. Hārlans mēdz palaist rokas.”

“Es redzēju. Kā tev gadījās ar tādu sapīties? Viņš šķiet daudz vecāks par tevi.”

“Viņš bija mans māsasvīrs. Mamma nomira, kad man bija trīspadsmit gadu, un māsa Emīlija pieņēma mani pie sevis. Viņa bija četrus gadus vecāka nekā es, un viņš sešus gadus vecāks nekā Emīlija.”

“Un tavs tēvs?”

Viņa nicinoši pasmējās. “Lai kas viņš būtu. Mamma strādāja par mazpilsētas oficianti un bufetnieci. Viņa papildināja ienākumus, guļot ar vīriešiem. Samaksā šā mēneša īri, un tu dabūsi, cik varēsi turēt. Viņa bija tā, ko sauc par “tālbraucēju šoferu draudzeni”. Viens no tiem mammu nošāva reizē ar vīrieti, ar ko viņa tobrīd bija kopā. Laikam domāja, ka tas ir īsts romāns. Kādu dienu pārnācu no vidusskolas, un tur bija policija, es piezvanīju Emīlijai, un viņa mani savāca. Tas bija Mekaniksburgā, un es sāku dzīvot kopā ar viņiem. Vai vēlies to dzirdēt?”

“Jā. Tātad nebija nekāda tēvoča Loida.”

“Nē, to es sameloju. Taču bija Hārlans. Viņš sāka pievērst uzmanību, kad man palika četrpadsmit, un Emīlija neko nedarīja, lai to izbeigtu, tik ļoti viņš ar sitieniem bija māsu iebiedējis. Es sāku gaidīt Emertu, kad man bija sešpadsmit, Molliju pēc četriem gadiem, un varu sacīt vien to, ka domāju, tā tam jābūt. Hārlanam bija darbs bateriju rūpnīcā, uz galda bija ēdiens, un ta mēs dzīvojām. Man bija Emīlija, un viņai biju es, un mums abām bija mazie. Tu būsi pārsteigts, cik daudzi ta dzīvo Bredokai līdzīgās vietās. Tad Hārlans pazaudēja darbu un sāka strādāt Wal-Mart noliktavā, un Emīlija nomira, un...”

“Kā Emīlija nomira?”

“Nāvējoša elektrotrauma no veļas mašīnas. Tā meta dzirksteles, un Hārlans vienmēr solīja mašīnu salabot, bet tā arī nesalaboja, un mums vajadzēja būt ļoti uzmanīgām, ar to darbojoties. Es domāju, ka viņa mērķtiecīgi nejauši izdarīja pašnāvību. Tolaik viņš māsu sita jau visai regulāri.”

“Aha. Un kāda tam visam saistība ar grāmatu iesiešanu?”

Piepeši viņas seja sastinga. “Tu gribi dzirdēt visu manu dzīvesstāstu? Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija viena nakts? Tas tev dod tiesības uz veselu piecu draņķīgu CD kolekciju ar Karolinas Rollijas dzīvi?”

“Nē, Karolina,” sacīja Kroseti. “Man nav dotas nekādas tiesības. Bet tu atnāci pie manis nakts vidū. Kāpēc? Lai ieietu siltā vannā? Iedzertu glāzi viskija? Papļāpātu par vecajiem laikiem grāmatu antikvariātā?”

“Nē, bet... klau, man vajadzīga tava palīdzība. Es aizbēgu no viņiem. Es nezināju, kur citur lai iet. Un mums nav laika iedziļināties visos sīkumos. Kad viņi pamodīsies un redzēs, ka es esmu projām, viņi nāks uz šejieni.” “Karolīna, kas ir “viņi”?”

“Švanova cilvēki. Viņi ir četri, viesnīcā apmēram divas jūdzes no šejienes. Viņi zina, kur tu esi. Tā es uzzināju, ka jānāk uz šejieni.”

“Un ko tagad? Mēs atkal esam vienā pusē? Kāpēc lai es ticētu tam, ko tu saki?”

“Ak Dievs, es jau tev agrāk stāstīju, ka nezinu, kā izturēties pret... īstiem cilvēkiem, tādiem kā tu. Es meloju, man uznāk izmisums un panika, un es bēgu, un... ak Dievs, tu vari iedot vēl vienu glāzi? Lūdzu!”

Viņš iedeva. Viņa dzēra. “Labi, mums nav laika garajam variantam. Grāmatu iesiešana — kādu dienu es aizvedu bērnus pie ārsta, obligātajām potēm, un, kamēr gaidīju kabinetā... es ieraudzīju šo grāmatu. Tā bija daļa no interjera. Vai tu zini, ka dažiem ir fiktīvi grāmatu plaukti ar grāmatām vecos, cietos vākos? Nu, šim ārstam tāds bija, un Emerts un Mollija rotaļājās. Viņi ņēma grāmatas no plaukta un krāva tās kā klucīšus, kamēr reģistratore teica, lai izbeidz, un es saliku grāmatas plauktā atpakaļ, vienai nosaukums bija “Grāmatu iesiešanas māksla”, un es to nočiepu. Grāmata bija daļēji iesieta teļādā, ar zelta rotājumiem. Nezinu, kāpēc to paņēmu. Varbūt tāpēc, ka tā bija... tā aptaustot šķita tik grezna, āda un papīrs, grāmata tik ļoti nebija Bredoka, tā bija gluži kā no citas pasaules un nejauši iekrita ka dārgakmens man rokā. Un, pārnākusi mājās, es to paslēpu un lasīju naktīs, katru nakti, mēnešiem ilgi, un doma, ka cilvēki prata ar savām rokām izgatavot grāmatas, un tās bija skaistas lietas... nezinu, kāpēc, bet tā vairs nelika man miera. Tad nomira Emīlija, un viņš sāka sist mani, un es zināju, ja no turienes neizkļūšu, tad būšu beigta kā Emīlija, vai nu viņš mani nositīs, vai arī es viņu nogalināšu. Tā es aizgāju. Pirmajā reizē viņš mani noķēra un ieslēdza pagrabā, un tik ļoti piekāva, ka es nevarēju pastaigāt. Nākamajā reizē sagaidīju viņa algas dienu un paņēmu piecus simtus skaidrā naudā, kamēr viņš gulēja, un aizgāju. Ar autostopiem nonācu Ņujorkā un apmetos patversmē. Dabūju apkopējas darbu naktīs. Pateicoties šim darbam, sameklēju savus bēniņus. Tie bija nelegāli un toksiski, kā jau tev teicu, bet pavisam lēti, jo īpašnieks gribēja, lai kāds tur dzīvo un lai atkritumu vācēju bandas neizplēstu vara daļas. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju Švanova vārdu.” “Kāpēc?”

“Tāpēc, ka ēka piederēja viņam, tās daļa. Able Real Estate Management. Labi, tātad man bija vieta, kur palikt, un es biju apkopēja vairāk nekā divus gadus, strādāju naktīs, visus brīvos brīžus pavadīju bibliotēkā, lasot par grāmatu iesiešanu un grāmatu biznesu, un uzzinot visu, kas jāzina, lai varētu viltot CV. Tad pametu apkopējas vietu un dabūju viesmīles darbu pilsētas centra restorānā, jo man vajadzēja paskatīties uz parastiem cilvēkiem, redzēt, kā viņi ģērbjas, kā runā, žestus. Es sevi pārvērtu par vidusšķiras cilvēku. Tas aizņēma lielāko daļu nākamā gada. Un tad es dabūju darbu pie Gleizera. Mans skumjais stāsts. Nu, vai gribi dzirdēt par manuskriptu?”

“Gribu.”

“Es pazinu Balstrodu no agrākiem laikiem — man šķiet, esmu tev to jau stāstījusi Ņujorkā. Mūs iepazīstināja Sidnijs, un es noklausījos kursu par manuskriptiem, ko Balstrods lasīja Kolumbijas vispārējās studijās. Tiklīdz ieraudzīju lapas, ko izņēmu no Čērčila, es zināju, ka tas ir liels atradums.” Viņa malkoja viskiju un lūkojās pa logu melnajā naktī. “Un gribi zināt, kāpēc es neteicu, ka man pieder grāmatu karkasi, kāpēc es izlikos, ka tas nav nekas dižs, un kāpēc meloju, ka vairos no policijas, lai tu pārdotu vēstules Balstro-dam par sīknaudu?”

“Esmu pati uzmanība.”

“Labi, es esmu grāmatu veikala pārdevēja, kas atradusi manuskriptu, it kā grāmatas muguriņā, ko par penijiem esmu nopirkusi no sava darba devēja. Man nav nekādu ietaupījumu, bet būs vajadzīga ievērojama naudas summa, lai noteiktu, ka manuskripts ir autentisks, pārdotu izsolē un tā tālāk, un tiklīdz es savu atradumu publiskošu, Sidnijs nāks, vicinādams dūres, un... ” “Kā tā, vicinādams dūres?”

“Ak, es redzu, ka tu nepazīsti Sidniju. Viņš teiks, ka es atvēru vākus un atradu šo manuskriptu, un pēc tam viņu piemānīju, pierunājot pārdot grāmatas kā muguriņas. Tas pār šo nosaukumu uzreiz metīs ēnu, un neviens izsoļu nams tam nepieskarsies. Sidnijs tajā pasaulē ir liela zivs, un es neesmu nekas. Tāpēc man bija vajadzīga izkārtne, un es iedomājos Balstrodu. Es viņam piezvanīju, kamēr tu torīt gaidīji uz ielas, pastāstīju, ko esam atklājuši, un noorganizēju to, kas notika viņa kabinetā. Viņš sacīja, ja manuskripts ir īsts, viņš iedos man piecus tūkstošus vairāk par to, ko iedeva tev. Tātad pēc tam tas bija Balstroda manuskripts. Pat ja viņš vienreiz tika apmānīts, viņš tik un tā bija nopietns šekspirologs un paleogrāfs, kam pieejamas tonnas manuskriptu avotu. Tur pat nevajadzēja saistību ar mani vai Gleizeru.”

“Pareizi, bet, Karolina, es tomēr nesaprotu, kāpēc tu man to nepastāstīji uzreiz.”

“Ak, Dieva dēļ — es tevi nepazinu. Tu nākamajā dienā par to varēji ieminēties Gleizeram — ei, Karolīna atrada nenovērtējamu Džeimsa I laika rokrakstu tajās grāmatās, kojās pārdevāt viņai izmešanai, ha-ha. Tā man vajadzēja izlikties, ka es tevi iesaistu krāpšanā, tajā pašā laikā atstājot neziņā, kas tas īsti ir par manuskriptu.”

“Skaidrs. Un kas notika pēc tam, tonakt — tā arī bija daļa no krāpšanas?” Gandrīz pirmo reizi tovakar viņa ieskatījās Kroseti sejā. Kroseti tēvs reiz bija teicis, ka patoloģiski meļi vienmēr skatās sarunu biedram tieši acīs un notur skatienu ilgāk, nekā tas ir dabiski, un viņš bija laimīgs, redzot, ka Karolīna tā nedara. Viņas skatiens bija pētošs un, kā viņam šķita, mazliet nokaunējies.

“Nē,” viņa sacīja, “tā nebija daļa no plāna. Es zināju, ka esi uz mani saskaities, un es tev biju pastāstījusi tās cūcības par tēvoci Loidu. Domāju, ka tu tūlīt aiziesi, bet, kad tu neaizgāji un izturējies pret mani tik jauki... redzi, visā dzīvē man nekad nav bijis otras tādas dienas, kad mani kāds kaut kur ved, tā skaistā mūzika, un pērk man visu ko, tikai tāpēc, ka es neesmu vienaldzīga kā cilvēks, un nevis tāpēc, ka grib gar mani grābstīties...”

“Es gribēju gar tevi grābstīties.”

“Es domāju, kāds, ko es gribu, lai grābstās, kāds manā vecumā, kāds mīļš. Es nekad neesmu bijusi bērns, nekad neesmu bijusi pusaudze. Es nekad nekavējos uz piebraucamā ceļa ar zēniem. Es gribu teikt, tas bija kā narkotikas.” “Tātad es tev patīku?”

“Ak, es tevi dievinu,” viņa sacīja tik lietišķā tonī, ka tas bija pārliecinošāk nekā jebkādi zvēresti un nopūtas. Īstenībā viņa sirds mazlietiņ salēcās. “Bet nu un tad? Tu esi tik daudz man par labu, ka tas ir smieklīgi, un tas, nemaz neskaitot manus bērnus, tu tiešām gribi visu to ķēpu, un tad es nospriedu, labi, tikai viena nakts... nezinu, kā tu teici, viena nakts jaunības, lietas, ko parasti cilvēki dara, kad viņi ir mūsu vecumā, un pēc tam pasaka par Pelnrušķīti bija beigusies, tikai bez kristāla kurpītes un prinča. Nākamajā dienā es satikos ar Balstrodu, lai izdomātu, ko darīt tālāk, un viņš sacīja, ka viņam ir vajadzīgās naudas avots, un mēs devāmies pie Švanova. Vai kādreiz esi redzējis Osipu Švanovu?”

“Nē. Tikai cilvēkus, kas strādā viņa labā.”

“Ak, viņš ir īsts retums. Seja gluda kā nopulēta, izņemot ap acīm. Viņš man atgādināja grāfu Reju Bridžeru.”

“Atvaino?...”

“Noziedznieku, ar kuru mana mamma savulaik satikās, un par kuru es pašlaik negribu runāt. Lai nu kā, es jau no paša sākuma pamanīju viņā slikto zēnu, bet nabaga Balstrodam nebija ne jausmas, un es, protams, negrasījos viņam to teikt. Viņš izstāstīja Svanovam par Šekspīra lugu. Viņš sacīja, ka Breisgērdla dokuments pats par sevi ir piecdesmit līdz simt tūkstošu vērts, bet, ja mēs atradīsim Šekspīra manuskriptu, nemaz nevar iepriekš pateikt, cik augsta būs cena. Simt miljonu? Simt piecdesmit? Un Svanovs ne ar ko neriskētu, jo pat, ja mēs atgrieztos ar tukšām rokām, viņam vēl aizvien būtu Brcis-gērdls, ko pārdot. Tātad Svanovs iedeva viņam divdesmit tūkstošus un lika nekavējoties doties uz Angliju, lai izpētītu Breisgērdlu un lordu Danbērtonu un nonāktu uz pēdām lugai. Tā viņš arī darīja. Un es devos viņam līdzi...” “Pat neatvadoties. Vai tev nešķiet, ka tas bija mazliet skarbi?”

“Tas visā šajā lietā bija pats labākais, zināt, ka tu nekad nebūsi saistīts ar to nelieti.”

“Tu mani aizsargāji?”

“Tā es domāju,” viņa atzina un tad izaicinoši piebilda, “un nedomā, ka tev tas nebija vajadzīgs. Tu viņu nepazīsti.”

“Par to runājot — ka gadījās, ka britu universitātes mācībspēks pazina tādu bandītu kā Svanovs?”

“Nav ne jausmas. Viņus saveda kopā kāds paziņa. Es domāju, ka tas bija kāds aizdevuma darījums — Balstrods bija palicis pilnīgi bez naudas, un varbūt viņš mēģināja iegūt līdzekļus šai lietai uz ielas, un tas izraisīja ķēdes reakciju. Ak Dievs, es esmu tik nogurusi! Pie kā es paliku?”

“Pie lidošanas prom, nezinot, kad būsi atpakaļ. Un bez atvadīšanās.”

“Pareizi. Tātad — mēs nokļuvām Anglijā un taisnā ceļā devāmies uz Oksfordu, kur apmetāmies pie Ollija Mārča. Balstrods teica, ka man jāpaliek pie viņiem, tas Mārčam ne visai patika, bet viņš uzstāja, ka tas ir drošības nolūkā. Man bija jāatdod manuskripts, lai apstiprinātu tā vecumu un neviens neuzzinātu, ka iesaistīts Balstrods, un pēc tam, kad saņēmām pozitīvu atbildi, lūk, tad viņš kļuva pavisam tramīgs. Man nebija atļauts zvanīt pa tālruni, un vienīgais iemesls, kāpēc varēju uzrakstīt to vēstuli Sidnijam, bija tāpēc, ka es pārliecināju viņu, ka aizdomīgāk būtu nerakstīt, un izdomāt kaut kādu stāstu, un nosūtīt viņam čeku. Viņš nemitīgi turēja mani aizdomās, ka es, piemēram, strādāju Švanova labā un stāstu viņam, kādi ir mūsu plāni, par mūsu pētījumu, un vispār.”

“Bet tu nestrādāji.”

“Bet es strādāju. Protams, ka es strādāju Švanova labā. Es joprojām strādāju Švanova labā, cik tas Švanovam zināms. Pirms aizbraukšanas no Ņujorkas viņš man iedeva mobilo tālruni un lika piezvanīt. Ko es varēju sacīt tādam cilvēkam? Nē?”

Kroseti neko neatbildēja uz viņas izaicinošo skatienu. Karolīna norāva no galvas dvieli un sāka tik nikni susināt matus, ka viņš saviebās. Pēc mirkļa Kroseti viņai vaicāja: “Ko teica Balstrods, kad tu viņam pastāstīji par šifrētajām vēstulēm?”

Tagad viņa atkal nosarka. “Es viņam nestāstīju. Svanovs pastāstīja.”

“Bet Švanovam pastāstīji tu?”

“Es apstiprināju viņa aizdomas,” Karolīna aši attrauca. “Viņš visu zina, Kroseti. Viņa cilvēki ir visur. Acīmredzot viņš zināja par tevi no Balstroda un droši vien ir arī painteresējies plašāk. Tu domā, ka viņš nevar uzzināt, kas notiek Ņujorkas publiskajā bibliotēkā? Dieva dēļ, viņš var uzzināt, kas notiek CIP!”

“Te nu bija manis neiesaistīšana,” viņš sacīja.

“Piedod. Es esmu gļēvule, un man no viņa bail. Es nevaru viņam melot. Lai nu kā, uzzinājis par šifrētajām vēstulēm, Balstrods aiz dusmām sāka trakot. Man būtībā vajadzēja viņu nomierināt ar varu. Viņš saprata, ka šifrētās vēstules ir atslēga, lai atrastu lugas manuskriptu, un, ja Svanovs tās dabūtu no tevis, mēs viņam vairs nebūtu vajadzīgi, kas, iespējams, nenāktu par labu mūsu veselībai. Es sacīju, ka mums jāmēģina noskaidrot, vai šifrēto vēstuļu īstie eksemplāri, ko Breisgērdls nosūtīja Danbērtonam, joprojām atrodas pie saņēmējiem.”

“Tāpēc jūs devāties uz Dardenholu?”

“Pareizi. Bet to tur nebija, vismaz mēs neatradām, 'lāču mēs atradām “Gurnauta Bībeli”. Vai zini, kas tā ir?”

“Jā,” atteica Kroseti, “maza, deviņas reiz septiņas collas liela Tjūdoru laika 1560. gada Bībele. Mēs domājam, ka tā ir Breisgērdla šifra pamatā. Bet kā tu to zini? Tev taču nav šifrētā teksta.”

“Nē, bet mēs Danbērtona bibliotēkā atradām “Gurnauta Bībeli” ar caurumiem, un caurumi bija nejaušiem burtiem. Balstrods nosprieda, ka izvēlētie burti ir šifra atslēga un par šifra daļu varēja kalpot režģis. Viņš velnišķīgi daudz zināja par senajiem šifriem.”

“Tāpēc tu no baznīcas nozagi režģi.”

“Tu zini arī to?” Viņas balsī bija dzirdams neliels satraukums.

“Es zinu visu. Kāpēc tu vienkārši nenozagi Bībeli?”

“Balstrods to nozaga. Un tad viņš lika man nočiept režģi. Ak Dievs, ap to laiku viņu bija pārņēmusi tāda paranoja, ka viņš domāja — apkārt, meklējot to pašu, ko viņš, klīst šekspirologu bandas, un, ja viņiem laimētos atrast kaut šifrēto tekstu, viņš gribēja tiem sajaukt pēdas. Viņš pieņēma, ka tu būsi atdevis kādam šifrētās lapas, piemēram, tavam draugam bibliotēkā, un sāksies vispārējas medības. Tāpēc viņš atgriezās Ņujorkā. Viņš gribēja piekļūt tev un dabūt no tevis šifrēto tekstu. Viņam bija režģis, un...”

“Švanovs viņu sagrāba un nospīdzināja. Kāpēc?”

“Viņš domāja, ka Balstrods viņu nodod. Kāds, es nezinu, kas, viņam piezvanīja un pastāstīja, ka Balstrods sadarbojas ar vēl vienu grupu, kas medī manuskriptu. Švanovsārkārtīgi saskaitās un...”

“Vēl viena grupa? Tu domā mūs? Miškinu?”

Viņa kādu laiku to apsvēra, košļājot apakšlūpu. “Nē, es nedomāju, ka runa bija par tevi. Kāds cits, kādi citi gangsteri. Kāds tips, vārdā Harels, arī krievs. Viņi visi ir krievu ebreji, visi kaut kādā veidā saistīti, konkurenti vai bijušie partneri. Viņi galvenokārt runā krieviski, tāpēc es daudz ko nesaprotu...” “Un kas ir Miranda Kelloga, ko Miškins nepārtraukti piemin? Ko tu zini par viņu?”

“Es viņu tikai vienreiz satiku,” sacīja Karolina. “Nav ne jausmas, kas viņa īstenībā ir, kaut kāda aktrise vai modele. Švanovs viņu nolīga, lai dabūtu Breisgērdla oriģinālu no Miškina. īsto mantinieci viņi nosūtīja bezalgas atvaļinājumā un kā aktrisi piespēlēja Kellogu.”

“Kas ar viņu notika?”

“Domāju, ka, dabūjusi prasīto, viņa gribēja izspiest no Švanova vairāk naudas, un viņš no Kellogas atbrīvojās.”

“Nogalināja?”

“Ak jā. Viņas vairs nav. Pagalam.” Karolina nodrebinājās. “Pagalam kā Balstrods. Švanovam nepatīk cilvēki, kas viņu šmauc.”

“Vai Balstrods piekrāpa Švanovu?”

“Ak jā. Taču, cik man zināms, ne ar citiem gangsteriem. Vienkārši viņam nekad pat prātā nebija nācis atdot Švanovam lugu, ja mēs to atrastu. Vai tu smejies? Mārčs man teica, ka viņš plānojis to atdot tautai, kas, protams, notiktu ar vienu noteikumu — ja vienīgi viņam tā būtu pieejama, tāpat kā tiesības izdot pirmizdevumu. Viņi ar lugu ieslēgtos Tauerā, un Švanovs varētu iet un iespraust. Es gribu teikt, ka šis cilvēks bija šekspirologs līdz kaulu smadzenēm. Viņš, nabaga ērms, mēdza par to runāt ar sasodītu kvēli acīs!”

“Nu, cik man zināms, nekāda caurumaina Bībele līdz šim nav uzradusies, tātad mums jāpieņem, ka tā ir pie Švanova. Kas notika ar režģi?”

“Tas arī noteikti ir pie Švanova, jo Balstrods, kad brauca projām no Anglijas, paņēma režģi līdzi. Un, kad profesoru paspīdzināja, viņš droši vien pastāstīja Švanovam, ka Miškinam ir oriģinālā vēstule, un viņš jau zināja, ka tu droši vien paturēji šifrēto vēstuļu oriģinālus. Vai neviens nemēģināja tev tos atņemt?”

“Mēģināja,” atbildēja Kroseti un īsumā pārstāstīja Kvīnsā notikušo. Un piebilda: “Tātad situācija pamatā ir šāda: mums ir tikai šifrētais teksts, viņam ir tikai režģis: klasiskais meksikāņu strupceļš. Vai arī es atkal kaut ko būtu palaidis garām, Karolīna?”

Pēdējais jautājums tika uzdots, redzot īpatnējo sejas izteiksmi, kas uz mirkli parādījās viņas sejā. Karolīna vaicāja: “Vai šifrētais teksts tev ir šeit? Es domāju, šajā istabā?”

“Nu, oriģināli atrodas Ņujorkas publiskās bibliotēkas seifā. Bet digitālais variants ir šeit, manā portatīvajā datorā. Šifrētā veidā, protams. Man šeit ir ari “Gurnauta Bībele”. Miškins nopirka divas. Un man ir 1560. gada digitā-lais variants, ko es ievadīju, vēl būdams Ņujorkā, pirms mēs...”

“Man ir režģis,” viņa sacīja.

“Tiešām? Kur?”

Par atbildi Karolina piecēlās un, pavilkusi nost svārkus, uzcēla kāju uz atzveltnes krēsla roku balsta, atsedzot ciskas iekšpusi. “Šeit,” viņa sacīja, norādot uz sīku zilu punktiņu zvaigznāju uz gludās, baltās ādas. Kroseti nometās ceļos un ieskatījās ciešāk, viņa seja bija tikai dažu collu attālumā no Karolinas stilba. No rožu ziepju un Karolinas smaržas viņam sāka trīcēt ceļgali. Sākumā punktiņi izskatījās nejauši, bet pēc tam viņš ieraudzīja rakstu: stilizētu sēru vītolu, sēru simbolu. Viņš nokremšļojās, bet balss vēl aizvien skanēja aizžņaugti: “Karolīna, vai tas ir cietumnieku tetovējums?”

“Jā. Es to uzklāju savā istabā pie Ollija pēc tam, kad biju nočiepusi režģi. Es izmantoju kniepadatu un lodīšu pildspalvas tinti. Tur ir astoņdesmit deviņi caurumi.”

“Ak Dievs! Vai zīmējums ir precīzs?”

“Jā. Es pārzīmēju to uz kopējamā papīra un salīdzināju ar Bībeli no Dar-denholas. Caurumi sakrīt.”

“Bet kāpēc?”

“Tāpēc, ka nospriedu, ka kādu dienu varu saskrieties ar tevi, un tev joprojām var būt šifrētais teksts. Un papīri pazūd vai tos, kā labi zinām, nozog, nemaz nerunājot par to, ka tie kretīni mani pārmeklēja kādas piecdesmit reizes. liet, protams, tai raganai, kas mani izčamdīja, nebija pateikts, kas viņai jāmeklē, tikai tas, ka nekam nav jābūt nevienā manā caurumā. Un tetovējumi ir daudziem. Vai tev šeit ir kopējamais papīrs?”

“Nē, bet man ir marķieris ar šauru galu. Mēs varam izmantot stiklu no tā tur fotogrāfiju rāmīša. 1ās ir apmēram pareizajā izmērā.”

Karolīna apgūlās gultā uz muguras ar izstieptu labo kāju un pareizā leņķī saliektu ķermeni, kamēr Kroseti nometās ceļos viņai starp kājām. Visas spuldzes istabā bija iedegtas. Kroseti turēja stiklu Karolīnai pie ādas un ar marķieri uzmanīgi iezīmēja sarkanus punktiņus virs katra zilā, kas bija iekrāsots uz viņas ādas. Zīmējot viņam vajadzēja atbalstīt kreiso roku pret Karolīnas silto miesu un seju turēt visai tuvu. Tas bija erotiskākais piedzīvojums Kroseti mūžā, ja ne vienīgais, un viņš, to darot, gandrīz ķiķināja. Viņi nerunāja. Rollija gulēja nekustīga kā līķis.

Kad darbs bija pabeigts, Rollija sakārtoja rītasvārkus un sacīja: “Balstrods pēc caurumu raksta Dardenholas Bībelē izsecināja, ka teksts sākās ar pirmās Mozus grāmatas otro lappusi un turpinājās tālāk secībā. Ārējos režģa caurumus uzliek apakšējai kreisajai malai un apakšējai labajai malai, uz pirmajiem un pēdējiem apakšējās rindas burtiem katrā lappusē — tas ir indeksu rādītājs —, un lasa burtus zem katra cauruma parastajā lasīšanas kārtībā, no kreisās uz labo pusi un no augšas uz apakšu.”

Kroseti jau atradās pie rakstāmgalda un bija atvēris veco Bībeli. Viņa klēpj-dators bija ieslēgts, un Word programma palaista. Viņš uzlika stikla plāksnīti uz 1. Mozus grāmatas un pielīdzināja indeksa punktiņus atbilstošajiem burtiem. Marķiera tinte bija puscaurspīdīga, un viņš viegli varēja salasīt zem tās esošos burtus.

“Es saukšu burtus, un tu tos ierakstīsi,” viņš sacīja. “D...a...v...o...v...”

Tas bija neticami apnicīgs darbs. Kroseti, protams, bija saskaitījis zīmes šifrētajās vēstulēs, un tur bija vairāk nekā trīsdesmit četri tūkstoši, neskaitot atstarpes, un katrai vēstulei bija burtu atslēga no Bībeles, kas neatkārtojās. Viņš ātri sarēķināja galvā. Diktējot, teiksim, ar ātrumu viena zīme sekundē, trīsdesmit piecu tūkstošu zīmju nosaukšana prasīs gandrīz desmit stundas, neskaitot pārtraukumus un pārbaudes. Tas bija krietni par ilgu, ja cilvēki, no kuriem Rollija bija aizbēgusi, būs sākuši viņu meklēt, un Kroseti bija pārliecināts, ka viņi jau meklē. Tātad viņi tagad varēja iet projām un kaut kur paslēpties — un tiklīdz Kroseti to iedomājās, viņam prātā ienāca tieši īstā vieta, kur to varētu darīt, — taču viņš vai mira nost aiz vēlēšanās izlasīt slepenos tekstus nekavējoties. Viņš pārtrauca diktēt.

“Kas ir?” noprasīja Rollija.

“Tas ir muļķīgi. Jābūt kādam vieglākam veidam. Mēs neesam Džeimsa laika spiegi. Velns! Es skatos datorā, un man neienāca prātā...”

“Ko tu tur vāvuļo, Kroseti?”

“Redzi. Paskaties uz režģi. Atslēgas pirmais burts ir pirmās rindas trešais burts, tad piecpadsmitais burts, tad divdesmit otrais. Nākamā rinda: otrais burts, tad septītais, tad četrpadsmitais. Režģis atstāj vienu un to pašu rakstu katrā lappusē, ko viņi ir lietojuši. Viņi taču neizmantoja lappuses ar virsrakstiem, vai ne?”

“Nē, vienīgās atzīmētās lappuses bija lappuses ar blīvu tekstu. Un, protams, katra otrā lapa, lai nesajauktu caurumus, kas izspiedušies caur papīru.”

Protams. Viņi ir izmantojuši vien labās puses blīvās lapas bez virsrak-‘>iielu. Tātad mums tikai jāatver 1560. gada izdevuma digitālais variants, i.iizlaiž nodaļu titullapas un kreisās puses lappuses, un tad jāliek datoram sameklēt un nosaukt tieši tās zīmes, ko norāda režģis. Mēs varam noteikt atslēgu automātiski. Man šeit ir ari Viženēra šifrētājs. Ja tas izdosies, uz rīta pusi jau varēsim lasīt Breisgērdla noslēpumus.”

“Vai varu nosnausties, kamēr tu to dari?”

“Jūties kā mājās,” viņš atteica un pagriezās pret rakstāmgaldu.

Kā visi projekti, kuros bija iesaistīti datori, tas prasīja daudz vairāk laika, nekā gaidīts. Erkera logos jau bija parādījusies pirmā rīta ausma, kad Kro-seti uzsita pa ievadīšanas taustiņu, nosūtot garu burtu virkni, kas, kā viņš cerēja, veidoja atslēgu Viženēra šifrētāja virtuālajās iekšās, kurās jau bija ielādēta visa zīmju virkne no Breisgērdla šifrētā teksta. Programmas ekrāns rādīja uzrakstu “ŠIFRĒ...”, un garā, tukšā joslā zem šī vārda cits pēc cita gluži kā preču vagoniņi uz sliedēm parādījās mazu četrstūrlšu virkne. Kroseti visu nakti bija dzēris viesnīcas uzlejamo kafiju, un tagad viņam no tās bija sausa mute un kratīja drebuļi.

“Kroseti... Jēzus, cik tagad pulkstenis?”

Tas tika nomurmināts no segas apakšas.

“Gandrīz septiņi. Šķiet, ka esmu pabeidzis. Gribi redzēt?”

“Es saožu kafiju.”

“Tur mazliet palicis, bet tā ir briesmīga. Nāc un paskaties. Šis varētu būt atšifrējums.”

Viņa izritinājās no segām un, smaržodama pēc gultas, nostājās viņam blakus. Parādījās pēdējais mazais četrstūrītis, un tā vietā iznira ekrāns ar vienu pašu faila virsrakstu:

Breisgērdla šifrētais teksts.txt.

Kroseti novietoja uz tā kursoru un sacīja: “Gods pienākas tev. Nospied ievadīšanas taustiņu.”

Viņa nospieda. Ekrāns pārvērtās par blīvu ar viena intervāla atstarpi rakstīta teksta bloku, kura pirmā rindiņa bija:

mafskirgsispahgjubesdutashadpļapucdandsdlrnajvozšekoamgtļjūzjmpju. “Лк, nē!” viņa iesaucās. “Neizdevās.”

“Izdevās. Neaizmirsti, ka viņi strādāja ar divām dažādām Bībelēm,

Breisgērdla un Danbērtona, un caurmērā iespiešanas kvalitāte bija diezgan slikta, sevišķi, ja grāmata bija domāta masu patēriņam kā “Gurnautu Bībele”, tātad divu pilnīgi vienādu eksemplāru nebija. Un ar šo problēmu droši vien tolaik bija jāsastopas ari viņiem. Režģis uz Breisgērdla eksemplāra atstāja mazliet atšķirīgu atslēgas burtu kopumu nekā Danbērtonam, bet pietiekami tuvu. Tā, ļauj man to iekopēt jaunā dokumentā — tā — un ievietot atstarpes un komatus un izlabot acīm redzamās kļūdas — tā — un... šeit ir pirmā rindiņa.”

Mans Kungs, ir pagājušas divas nedēļas un dažas dienas, kopš es atstāju Jūsu māju.

"Aк Dievs! Kroseti, tu esi apbrīnojams.”

Karolinas sejā, tajā pašā, kas bija ielauzusies viņa sapņu pasaulē šos daudzos mēnešus, bija sajūsmināts smaids, un Kroseti juta, ka līdzīgs smaids atplaukst viņa paša sejā. “Ne gluži,” viņš sacīja. “Tas bija skaidrs jebkuram tiešam transcendentam ģēnijam. Vai tu mani tagad noskūpstīsi?”

Viņa noskūpstīja. Drīz vien pēc tam viņš atradās kails zem segas un viņa tāpat. Kroseti no viņas atrāvās un ieskatījās sejā.

Viņš sacīja: “Cik saprotu, mēs tagad nelasīsim šifrētās vēstules.”

Karolina viņu atkal noskūpstīja. “Tās ir saglabājušās četrus simtus gadu. No vēl vienas stundas nekāds ļaunums tām nenotiks. Un tu droši vien esi pārāk noguris.”

“Noguris no skatīšanās uz tekstu ekrānā, jā, ne pārāk noguris šim”

Sekoja vēl mazliet šī, un tad viņš spēji atrāvās un ieskatījās viņai acīs.

“Tagad taču tu paliksi, vai ne?” viņš vaicāja. “Es domāju, tu šeit būsi rīt un nākamajā dienā...”

“Es domāju, ka varu piekrist palikt šīs konkrētās dienas.”

“Bet ne citas dienas? Vai arī tās būs ilgstošas ikdienas pārrunas?”

“Kroseti, lūdzu, nevajag...”

“Ak, Karolīna, tu mani nogalināsi,” viņš nopūtās. “Ja tu tā turpināsi, es būšu beigts.”

Un viņš būtu turpinājis tāda pašā stilā, bet Karolīna apstādināja viņa muti ar mēli un piespieda Ričarda Breisgērdla tik ilgi pazudušo šifra režģi viņam pie cirkšņiem.

“ Tas kija ātri,” viņš sacīja.

“Bija. Tas bija ātri un nikni.”

“Man patīk, kā tu pēkšņi atver acis, kad tev ir orgasms.”

“Nemainīga zīme,” viņa piekrita, “lai es atcerētos, kurš.”

“Prātīgi. Tagad, lai gan es vēlētos šo paildzināt vairāk vai mazāk bezgalīgi...” “Tu gribi lasīt šifrētās vēstules. Ak, es arī, bet es negribēju teikt.”

“Lai netiktu pārprasts. Es saprotu. Tagad, tā kā esam vienojušies, apmeklēsim pēc kārtas vannas istabu, un tad ķeramies klāt.”

Viņa uzspieda Kroseti lūpām īsu skūpstu un izslīdēja no gultas, un viņš nodomāja: nekas nevar būt jaukāk, kā vērot sievieti, ar kuru tikko esi mīlējies,— kā viņa iet pāri istabai, kā viņas mugura un dibens izskatās agrā rīta gaismā, un viņš sāka prātot, kā lai panāk, lai šis kadrs filmā izskatītos tā, kā tas patiešām izskatās reālajā dzīvē, kad Karolīna iespiedzās un nokrita pie zemes. “Kas ir?”

“Viņi ir šeit!”

Karolīnai sejā bija parādījusies tā īpašā izteiksme, ko viņš atcerējās no Ņujorkas, — kā lapsai, kas notverta starmešu gaismā, dzīvnieciskas bailes viņas skatienā. Vienā acumirklī tas atkal salauza viņa sirdi. “Kas?” Lai gan nebija grūti uzminēt.

“Viens no viņiem, Semja, stāv dārzā. Pārējie droši vien ir mājas priekšpusē. Ak Dievs, ko mēs tagad darīsim!”

“Ģērbies! Un turies tālāk no loga!” Viņa ieslīdēja vannas istabā kā ķirzaka, bet Kroseti piecēlās un kails piegāja pie loga, staipīdamies un kasīdams vēderu kā cilvēks, kas tikko gulējis taisnprātīgā miegā un kuram nav no kā baidīties. Dārzā patiesi atradās cilvēks, vīrietis ar platiem pleciem melnā ādas mētelī līdz ceļiem un adītā cepurē. Viņš pacēla skatienu, ieraudzīja Kroseti, īsu brīdi paskatījās un tad pievērsa uzmanību kam citam. Tātad, pat ja gangsteri zināja viņa atrašanās vietu un to, ka Karolīna varētu būt atnākusi pie viņa, tie joprojām nezināja, kā izskatās viņš. Tas bija dīvaini, jo viņi diezgan viegli bija atraduši viņu uz ielas Kvīnsā. Ja vien tā nebija pavisam citu cilvēku grupa. Karolīna bija pieminējusi divas konkurējošas organizācijas...

Bet Kroseti tagad nevarēja par to domāt. Viņš uzvilka drēbes, izrāva no sienas telefona vadu, iesprauda adapteri Apvienotās Karalistes sistēmām, pievienoja to savam datoram, kompresēja un nokodēja Breisgērdla materiālu un iezvanījās savā Earthlink pastkastītē. Kroseti gadiem ilgi nebija izmantojis iezvansavienojumu ar tīklu, bet tas, protams, joprojām darbojās. Šķita, ka paiet bezgalīgi daudz laika, kamēr materiāls nosūtījās — varbūt piecas minūtes —, un pēc tam, kad tas bija izdarīts, viņš izmantoja diska tīrīšanas programmu, lai izdzēstu šifru, atslēgu, Bībeli un šifrētā teksta variantu no cietā diska. Pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja, ka Karolīna stāv vannas istabas durvīs.

“Ko tu dari?" viņa skaļā čukstā vaicāja.

“Aizsargāju mūsu noslēpumus. Jocīgi, esmu redzējis tik daudz filmu par šādu situāciju, ka liekas — darbojos pēc scenārija. Puisim un meitenei jābēg no sliktajiem zēniem...”

“Ak, aizveries, Kroseti, šis nav nekāds kinol Ja mūs noķers, viņi mūs spīdzinās, kamēr mēs, pie joda, atklāsim visus noslēpumus. Viņi izmanto lod-lampas..."

“Scenārijā tā nav rakstīts, Karolīna. Izmet to no galvas.”

Kroseti atkal apsēdās pie datora, pastrādāja vēl dažas minūtes, tad datoru izslēdza un noglabāja somā. “Tagad mums jānoglabā tevi,” viņš sacīja un izmeta savas mantu somas saturu uz. grīdas. “Ceru, tu esi pietiekami lokana, lai paslēptos somā.”

Viņa bija, bet ar grūtībām. Kroseti zināja, ka tad, kad šo triku izpilda kino pasaulē, varonis patiesībā nenes somā meiteni, bet putuplasta lelli. Viņš tagad atklāja, ka reālajā dzīvē stiept ceļojumu somā 125 mārciņas smagu sievieti lejā pa kāpnēm ir daudz grūtāk, nekā viņš bija iedomājies. Kad Kroseti nonāca līdz vestibilam, viņš bija pamatīgi nosvīdis un smagi elpoja.

Izrakstoties no viesnīcas, Kroseti redzēja, ka vestibilā viņi ir divi. Viņš vairījās abus gangsterus pētīt, bet, raugoties ar acu kaktiņu, ievēroja ādas apģērbu, lielumu un rāmo mērķtiecību. Pie reģistrācijas galdiņa viņš pasniedza dežurantam iepriekš sagatavoto zīmīti:

Lūdzu, neizrunājiet skali manu vārdu. Es mēģinu izvairīties no cilvēkiem, kas pēc manis taujāja. Paldies.

Zīmītē bija salocīta divdesmit mārciņu banknote. Dežurants, jauns aziātu puisis, paskatījās uz viņu, pamāja un veica izrakstīšanās procedūru klusējot, beidzot to ar “Uz redzēšanos, ser, nāciet atkal”.

Kroseti tagad atvēra somu, izņēma vējjaku, šalli un cepuri, ko bija iespiedis pa virsu Rollijai, un uzvilka tos bandītu acu priekšā, kas paskatījās uz viņu bez kādas intereses, jo viņu skatieni bija pievērsti galvenajām kāpnēm un rezerves izejai vestibila otrā pusē. Viņš pacēla somu un abiem garām izgāja uz ielas. Tur gaidīja E klases mersedess, ko viņš bija pasūtījis internētā, un arī

Daimler V8 tā aizmugurē, pret kuru bija atspiedies un smēķēja vēl viens bandīts. Limuzīna vadītājs ar baltu turbānu galvā, sikhs, palīdzēja viņam iekraut mantu somu bagāžniekā, un, iesēdies mašīnā, Kroseti lika, lai viņu nogādā līdz tuvākajam lielveikalam. Vīrietis ieteica Templarskvēru, Kroseti tas apmierināja. Viņaprāt, lielveikals izskatījās kā Amerikas mazpilsētas tirdzniecības centrs, tikai ne tik dzīvīgs. Viņam nezin kāpēc kļuva skumji.

Atgriezies mašīnā ar iepirkumiem, Kroseti lika šoferim atvērt bagāžnieku. No tā vaidēdama izrāpās Rollija, un Kroseti palīdzēja viņai iekāpt aizmugurējā sēdeklī. Viņa oda pēc mitruma, audekla un nemazgātām drēbēm. Kad mašīna atsāka braukt, viņš pasniedza Rollijai iepirkumu somu. Viņa apskatīja tajā esošos apģērbus.

“Tu vienmēr pērc man drēbes, Kroseti. Vai man par to būtu jāsāk raizēties? Apakšveļa arī. Droši vien tas bija satraucoši.”

“Esmu tikai tīrīgs. Tas ir mans netikums. Kā tev tās patīk?”

“Man tās riebjas. Es izskatīšos kā aktrise amatiere vai amatiere padauza. Un kāpēc Dollijas Pārtones53 parūka? Es domāju, ka galvenais ir nepievērst uzmanību.”

“Tieši tā tu nepievērsīsi uzmanību, ja esi cilvēks, kas vienmēr ģērbjas melnā un kam ir brūni mati. Tev vajadzētu tās uzvilkt.”

Viņa pukojās, bet izdarīja, kā likts, uzģērba violetu svīteri, apspīlētus dzeltenus džinsus, lielu, baltu vējjaku ar mākslīgās kažokādas apkakli un zābakus ar aitādas apdari.

“Viss der,” viņa sacīja. “Esmu pārsteigta. Kas tev ir tur?”

“Kosmētika. Pagriezies uz šo pusi un nekusties.”

Kamēr automašīna ātrā gaitā traucās pa maģistrāli, viņš uzklāja pamat-grimu, sārtumu, spēcīgi iekrāsoja acis tumši violetā tonī un uzklāja tumši sarkanu lūpu spīdumu. Viņš mazā kompaktā pūdera spogulītī, ko bija iegādājies, parādīja Karolinai, ko ir paveicis.

“Hei, jūrniek, uzprasies?” viņa noprasīja spogulim. “Kroseti, kā, pie velna, tu to visu iemācījies?”

“Man ir trīs vecākas māsas, un esmu strādājis pie daudzām ļoti, ļoti zema budžeta filmām,” atteica Kroseti. “Un nesaki paldies man. Miškins pirms aizbraukšanas iedeva man savu American Express kredītkarti.”

“Un kurp mēs dodamies par Miškina American Express kredītkarti?” Kroseti uzmeta skatienu šoferim.

“Uz Kasablanku. Mēs dodamies uz Kasablanku — uz ūdeņiem. Man ir ielūgums. Tur mums vajadzētu būt drošībā, kamēr šeit viss norimsies. Mēs varam izpētīt Breisgērdla šifrētās vēstules un paskatīties, kurp tās mūs novedīs, ja vispār kaut kur novedīs.”

“Ko tad, ja viņiem ir cilvēki lidostā?”

“Tas ir diezgan neticami. Mēs nebēgam no valdības vai Goldfingera54. Šis ir bariņš vietējo gangsteru. Šobrīd viņi droši vien ielaužas mūsu istabā, ierauga kaudzi drēbju un grāmatu un saprot, ka ir piemānīti. Viņi zina, ka mēs dodamies uz lidostu, jo redzēja, ka es iesēžos lidostas limuzīnā. Viņi dzīsies mums pakaļ, bet visam vajadzētu būt kārtībā.”

Viņa izelpoja un aizvēra acis, atlaizdamās mīkstajā ādas sēdeklī. Kroseti saņēma viņas plaukstu, kas bija silta un mikla kā bērnam, un arī aizvēra acis, un tā viņi brauca uz dienvidiem.

SESTĀ ŠIFRĒTA VĒSTULE (4. FRAGMENTS)

...izņem no savas preses tīrkopiju un saka, lu to sadedzināsi, un es aizeju to darīt, tuvinu lugu liesmām, bet beigu beigās nespēju to sadedzināt, nezinu kāpēc, man las ir gandrīz kā nogalināt bērnu, jo es to mīlu un redzu, ka viņš to ļoti mīl. Bet man nav dūšas to pateikt vārdos, tā vietā es padomājis saku, varbūt mums vajadzētu noglabāt lugu drošā vietā kā liecību viņu ļaunajai sazvērestībai. Tagad viņš ilgi skatās uz. uguni klusējot, dzerot: tad viņš saka, tā ir doma, manu I)ik, laba doma. Mēs to nesadedzināsim, ne arī izmantosim, lai aizšķērsotu ceļu caurvējam, vai iekurtu uguni, bet tā noslīks, jo kas zina, kas var pacelties no ūdens ar laiku, kad cilvēki var sākt skatīt šīs lietas ar jaunu aci. Tad viņš iesmejas un saka, es deru, ka šī nabaga neizrādītā luga būs viss, ko no Vila dzirdēs veselu mūžību, sākot no šīs dienas, un tas ir tīrais izsmiekls. Nē, es saku, jo pūlis sanāk uz šīm lugām, un tas nav apstrīdams, ka tu komēdijās esi vislabākais. To dzirdot, viņš savelk seju, it kā būtu pārkodis sapuvušu zivi, un saka: blēņas, ko tu tur tarkšķi, 1 )ik. Kas ir luga?! Tagad ir otrdiena, un pēc nedēļas viņi kliedz, vai tev nav kaut kas vēl, šo mēs jau esam redzējuši. Šī ir nožēlojama nodarbošanās, kas turklāt savādi ievietojas starp savedējiem un spekulantiem, kaut kas, kas paliek bez sekām, gaisa un ēnu darbs. Nē, lai cilvēks būtu dzīvs pēc tam, kad viņa kauli ir zemē, viņam ar savām smadzenēm jārada nopietnākas lietas, episkā dzeja vai vēsturiski darbi, vai no saviem cirkšņiem jārada dēli. Man nav vēsturisku darbu, un no epikas man ir tikai divi, un arī tie tādi niecīgi. Ja man būtu zeme un bagātība vai skolas, es varētu būt otrs Sidnijs, labāks Spensers, bet kopš jaunības man jāpelna, jāpelna, un spalva var radīt skaidru naudu tikai no tā koka O55. Un mans dēls ir miris.

Tovakar vairāk par mūsu mērķi nerunājām. Vēlāk devāmies uz Vorikšīru, un ceļš bija grūts, jo bija ziema un viss dubļains, bet ieradāmies Stretfordā 18. februārī, un viņš aizveda mūs uz zināmu vietu un paslēpa drošībā tās lugas grāmatu. Kur tā atrodas, esmu pierakstījis šifrā, ko nezina neviens, tikai es un V. Š. Tas nav šis šifrs, mans kungs, bet jauns, ko esmu izgudrojis kopā ar misteru V. Š., jo viņš teica, paslēp, ko esmu uzrakstījis savā rokrakstā, un nekavējoties uzrakstīja man atslēgu, un šo norādījumu esmu visādos veidos ievērojis, un jebkurš, kuram ir tas un atslēga un kas prot izmantot manu attāluma likumu, var atrast vietu, kur luga glabājas.

Mans kungs, ja Jums vajadzīga luga par Skotijas Mariju, tikai pasakiet, jo mans mērķis ir pakļauties Jūsu vēlmēm visās lietās. Esmu Jūsu augstības pazemīgākais un paklausīgākais kalps.

Ričards Breisgērdls

Londona, 1611. gada 22. februāris

19

Cietumā mūs gaidīja, pat personīgi sagaidīja priekšnieces vietniece misis Koldvela, tečerisku izmēru dāma, poliete un ar akcentu. Es prātoju, diez cik ilgu laiku pirms mūsu apmeklējuma Pols to bija nokārtojis. Vai viņš paredzēja vajadzību tikties ar ieslodzīto Pasko, tiklīdz uzzināja par manu saistību ar Balstrodu un dažādiem slepeniem rokrakstiem? Maz ticams, bet tas mani nemaz nepārsteigtu. Kā jau minēju, Pols ir ļoti gudrs un turklāt vēl viltīgs. Viņa priekšgājēji Jēzus biedrībā mēdza valdīt pār veselām tautām, tāpēc pārspēt viltībā bariņu krievu, pat ebreju gangsteru, nevarēja būt liels izaicinājums. Vai tas ir loģisks apgalvojums? Iespējams, ka ne, un, iespējams, ka šeit ir mazliet pretēja antisemītisma: ebreji ir gudri, tāpēc viltīgi, piesargies viņu tuvumā, “žīds” daudzviet manā tēvzemē vēl aizvien ir apzīmētājs, es arī neesmu imūns pret ikdienišķā antisemītisma omulīgajiem apskāvieniem. Patiesībā drīzāk otrādi, kā Pols bieži vien man ir norādījis.

Cietums bija D klases iestāde, — tā Viņas Augstība dēvē savas minimālas apsardzes ieslodzījuma vietas jeb, kā mēs varētu sacīt, savus draņķīgākos lauku klubus. Patiesībā Springhilhausa savā laikā ir bijusi privātmāja, un visi, kas tur mitinājās, pēc misis Koldvelas-Tečeres vārdiem, izgāja rehabilitāciju, kas līdzvērtīga fiziskai iespaidošanai. Un, protams, mēs varot tikties ar paraugieslodzīto misteru Pasko. Cik vien ilgi gribam.

Pasko bija maza auguma, nepievilcīgs vīrelis, ģērbies zilā zīda kreklā, dzeltenbrūnā jēru vilnas svīterī, tvīda biksēs un nospodrinātās iešļūcenēs. Viņa mazās pērtiķa actiņas šaudījās aiz biezajām brillēm ar caurspīdīgajiem rāmjiem, un plānos matus (krāsotus nožēlojamā dzeltenā tonī) viņš nēsāja, atsukātus līdz apkaklei. Viņš runāja, kā briti saka, ar elegantu akcentu un cieta no lepnības grēka. Pola reliģiskais pienākums būtu bijis uz to norādīt un piedāvāt nožēlas iespēju. Diemžēl, jāsaka, viņš to nedarīja, bet izmantoja

par labu mums. Vai vēl lielākam labumam, atkarībā no situācijas. Kā jau teicu, viltīgs viņš ir, tas mans brālis.

Mēs tikāmies Pasko kamerā, ērtā istabā, kam patiesībā būtu bijis jāatrodas vienā no tām omulīgi noplukušajām viesnīcām, kas angļiem, šķiet, tik ļoti patīk. Mēbeles bija kā jau iestādes guļamistabā paredzētas, bet Pasko tās bija atsvaidzinājis ar ierāmētām gleznu un manuskriptu reprodukcijām, art deco gultas pārklāju, krāsainiem dekoratīvajiem spilveniem un nodilušu Austrumu paklāju, iespējams, īstu. Viņš zvilnēja šo spilvenu kaudzē, kamēr mēs sēdējām uz cietiem krēsliem ar taisnām atzveltnēm. Viņš uzkrītoši rosīgi pagatavoja mums tēju.

Sākumā apspriedām veco Balstrodu. Pasko bija dzirdējis par viņa nāvi un gribēja uzzināt ko vairāk, mēs arī pastāstījām, lai gan nenoliedzām policijas versiju, ka viņš kritis par upuri brutālam seksam. Tad viņi apsprieda šo to, ko es tolaik nesapratu, par to “vai maksājums ir pārskaitīts”, Pols sacīja, ka ir, un padeva viņam papīra strēmeli, ko Pasko izpētīja, salocīja un noglabāja. Pēc tam viņš atzvēlās savos spilvenos kā pašā, sakrustoja garās smalkās rokas un sapņaini palūkojās augšup skaņu slāpējošajās flīzītēs.

Un sāka stāstīt, tieši kā viņš blēdību īstenojis: tas ir, viņš mums pastāstīja, ka Breisgērdla manuskripts ir viltojums (šeit viņš detalizēti izklāstīja par papīra avotu, tintes recepti, kā viltot vai apiet datēšanas tehnoloģijas utt.) un kāda persona, kuras vārdu blēdis neminēja, esot sazinājusies ar viņu, iedevusi tekstu un piegādājusi atbilstošos materiālus. Cietumā? Nieka lieta, tēvs. Es šajā atpūtas namā varētu ražot desmit mārciņu banknotes, un neviens nepateiktu. Pasko bija paveicis darbu, slepus dabūjis lappuses laukā no cietuma, un saņēmis samaksu. Viņš bija devis arī padomu noslēpumainajam klientam, kā krāpšanu īstenot. Svarīgi bija to pavilkt garumā, likt izvēlētajam starpniekam mazliet piestrādāt un panākt, lai viņš domātu, ka pats to atradis. Tātad pirmā norāde ar roku veiklības palīdzību naivā aculiecinieka priekšā bija jāpārvērš pierādījumā, kas nāk no vecas grāmatas vai grāmatām, un pēc tam jāpiesauc speciālists Balstrods.

Kāpēc Balstrods? Pasko par to ļauni pasmējās: kas reiz apdedzinājies, esot divkārt piesardzīgs — tās ir pilnīgas blēņas, mans dēls. Vislabākais mērķis ir cilvēks, kas grib atgūt zaudēto, — nabaga muļķi nekad nemācās. Pola jautājumu uzvedināts, viņš aprakstīja, kā radījis it kā šifrētās vēstules (nekas nav intriģējošāks kā šifrs, džentlmeņi, kā es teicu, jūs gribēsiet, lai starpniekiem būtu kaut kas darāms), ieskaitot neaizstājamā režģa “atrašanu”, un tad, gandrīz vai laizīdams lūpas, viņš izklāstīja, kā noorganizēt sen zuduša dārguma meklēšanu. Viņš minēja daudzas sīkas detaļas, kuras šeit neatkārtošu, bet tas bija ļoti pārliecinoši un apbrīnojami sarežģīti. Viltotāja starpnieks izvēlētā starpnieka nometnē — un arī tas bija būtiski, un tam labāk vajadzēja būt kādam putniņam — maza smukulīte nekad nenāk par ļaunu, ja izvēlētais starpnieks sāk uzdot jautājumus. Sī meitene iemanīsies nodot Šekspīra manuskriptu izvēlētā starpnieka rokās. Kas pēc tam to pārdos īstajam starpniekam, kretīnam ar naudu. Jo, lieki sacīt, kaut ko tādu var uzdrīkstēties darīt tikai ar tumsoņām. īstenībā nav iespējams noviltot Šekspīra lugu — to pamanīs pat profesora asistents —, tāpēc jāatrod kāds, kam ir vairāk naudas nekā prāta, saprotiet, un tad bija jānotiek slepenai maiņai, manuskripts pret skaidru naudu, un atā. Pašās beigās meitene nočieps skaidro naudu sākotnējam vientiesim — banāla operācija —, un gatavs.

Un tiešām mums tas bija, manā mazajā datorā. Pols bija uzstājis, pat iedams tik tālu, ka gādāja, lai baterijas būtu tikko nopirktas. Pēc tam, kad Pasko pieklusa, Pols sacīja: “Labi, paskatīsimies, ko tu vari izdarīt,” un izņēma no sava portfeļa dažas, šķiet, veca papīra folio lapas, mazu pudelīti sēpijas krāsas tintes un trīs zoss spalvas. Pasko seja, to visu ieraugot, sāka starot kā māmiņai, ieraugot savu mazuli, un, veikli piecēlies, viņš paņēma materiālus un piesēdās pie sava mazā rakstāmgaldiņa. Viņš rūpīgi izpētīja papīru, turot to pret galda lampas gaismu, un atzinīgi nokremšļojās. Tad viņš atvēra tintes pudelīti, paostīja to, pagaršoja, paberzēja pilienu starp īkšķi un rādītājpirkstu.

“Brīnišķīgs materiāls,” viņš beidzot sacīja, “papīrs ir īsts septiņpadsmitais gadsimts, un tinte ir no tauku sodrējiem un vērša žults. Pieņemu, ka tinte ir iegūta no seniem dokumentiem.”

“Protams,” atteica Pols.

“Spoži! Kur jūs to dabūjāt?”

“No Vatikāna bibliotēkas,” atbildēja Pols. “Norakstītie izdevumi.”

Pasko plati pasmaidīja. “Nu, tā to mēdz saukt,” viņš sacīja un, vairāk neteicis ne vārda, apsēdās un sāka ar Pola doto X-Acto nazi asināt zoss spalvas. Kamēr viņš to darīja, Pols izņēma lappusi, ko es atpazinu kā mūsu Breis-gērdla manuskripta lapas fotokopiju. Pasko sagatavoja savu spalvu un, pārbaudījis to uz kaut kāda nevajadzīga papīra, ķērās pie darba. Mēs apsēdāmies.

Pols izņēma lūgsnu grāmatu un klusi murmināja. Tā bija kā pēcpusdiena benediktīniešu klostera skriptorijā, tikai bez zvaniem.

“Gatavs!” noteica Pasko, pasniegdams papīra lapu. “Ko jūs par to domājat?”

Mēs paskatījāmies. Viņš bija trīs reizes pārrakstījis pirmās desmit rindiņas no Breisgērdla manuskripta, pirmo reizi diezgan rupji, otro daudz labāk, un trešajā reizē teksts — vismaz manai acij — nebija atšķirams no Breisgērdla rokraksta.

Šķita, ka tas apmierina arī Polu, jo viņš sāka likt visas lietas, ko bijām atveduši, arī viltojuma vingrinājumu lapu, atpakaļ savā portfelī. Pasko ar vilšanos sejā noskatījās, kā pazūd papīrs un tinte.

Ks pagaidīju, kamēr esam atgriezušies mersedesā, un tikai tad sāku runāt. “Vai tev nebūtu iebildumu man pastāstīt, ko tas viss nozīmēja?”

“Tas ir viltojums. Es jau tev iepriekš teicu, ka viss ir smalki izstrādāta blēdība.”

“Tā šķiet. Kas tur sākumā bija par runu sakarā ar maksāšanu?”

“Pasko ir draugs, un viņš grib, lai tam būtu iztikšana. Tāpēc viņš viltoja manuskriptu un tāpēc viņš runāja ar mums. Es nokārtoju, ka draugs saņems glītu čeku.”

“Tu atbalsti pretdabisku uzvedību?”

“Nebūt ne. Cietumā misters Pasko ir drošībā un nespēj darīt neko pretdabisku, ja nu vienīgi vientulībā. Viņš izrāda uzslavas cienīgas raizes, lai viņa dārgumiņš nebūtu spiests iet uz ielas kā pērkamais zēns, un vēlas viņu uzturēt. Es uzskatu, ka viņam izpalīdzēt ir vienkārši labdarība.”

“Tu tiešām esi nevainojams liekulis, vai ne?”

Pols sāka smieties. “Tālu, tālu no nevainojama, Džeik. Interesanti, ka šis jauneklis, ko Pasko uztur, ļaujot viņam dzīvot greznībā, ir tas pats, kura liecība pēc afēras ar “Hamletu” noveda viņu cietumā.”

“Un kā tu to visu izdibināji?”

“Лк, man ir sakari. Jēzus biedrība ir vispasaules organizācija. Man bija kāds, kas aizgāja ar Pasko parunāties, un tad arī viss stāsts atklājās, nevainojama konlīdencialitāte, protams, un, pirms mēs aizbraucām, es Pasko piezvanīju.”

“Un tā, ko mēs tagad darām?”

“To pašu, ko būtu darījuši, ja manuskripts būtu īsts,” atteica Pols. “Izlī-kumojam pa visām cilpām, sameklējam viltoto lugu un nogādājam to sliktajiem zēniem. Tad tev un tavējiem nekas vairs nedraudēs.”

“Un kā ar sliktajiem zēniem? Kā ar Balstrodu un to, kas sūtīja cilvēkus, ko es nošāvu? Viņi paliek nesodīti?”

“Tas ir tavā ziņā, Džeik. Tu esi tiesas izpildītājs, es ne. Mana vienīgā interese ir raudzīties, lai visa šī ķeza beidzas.”

Automašīna tagad brauca Oksfordas virzienā, un misters Brauns pavēstīja, ka mums sekojuši līdz cietumam un seko joprojām. Pols ar to bija apmierināts, jo tādējādi sliktajiem zēniem kļūs zināms, ka mēs tiešām esam bijuši tikties ar Pasko, un tas papildinās mūsu stāstu par viltoto manuskriptu ar svarīgu niansi. Par ko es domāju pēc visiem šiem atklājumiem? Es plānoju, kā tos izmantot, lai nodrošinātu vēl vienu tikšanos ar Mirandu Kellogu vai — kas nu viņa bija. Esmu raksturojis savu Niko kā bērnu, kas cieš no nepārvaramas apsēstības, un tāds viņš arī ir, mazais nabaga puika, bet, ziniet, ābols nekrīt tālu no ābeles.

Izvilku savu mobilo un uzgriezu numuru — nevis tāpēc, ka īpaši gribēju runāt ar Kroseti, bet, lai, kā saka psihologi, veiktu izspiešanas darbību. Dzīvnieki trauksmes situācijās, piemēram, laiza ģenitālijas, bet augstāk attīstītie dzīvnieki sniedzas pēc cigaretes vai, pēdējā laikā, pēc mobilajiem telefoniem. Sev par aizkaitinājumu, saņēmu ierakstītu ziņu, ka mobilā telefona abonents, kam esmu piezvanījis, šobrīd nav sazvanāms. Vai tas cilvēks tiešām ir tik stulbs, ka izslēdzis savu telefonu? Atvienojos un piezvanīju atkal, šoreiz lai pasūtītu apartamentus Dorčesterā: pret tādiem cilvēkiem kā es, kas tērē daudz naudas, pasūtot viesnīcas, ir pavisam citāda attieksme. Brauciena laikā mums izdevās pārrakstīt sarunu ar Pasko manā portatīvajā datorā un no turienes CD, ko paņēma Pols. Es atturējos kaut ko vaicāt.

Dažas stundas pēc tam viņi izlaida mani pie viesnīcas. Gaisotne automašīnā bija visai dzestra, un to neatviegloja nekādas dramatiskas konfrontācijas. Mēs apspriedām drošību. Misters Brauns apstiprināja, ka viņa cilvēki uzraudzīs mani ari pilsētā.

“Tas droši vien maksā kaudzi naudas,” es spriedu.

“Maksā arī,” atbildēja Pols, “bet ne tev.”

“Kā? Taču ne advokātu firmai?”

“Nē. Amēlijai.”

“Kā ideja tad tā bija?”

“Viņas. Viņa uzstāja. Viņa gribēja, lai mēs esam drošībā.”

“Un, bez šaubām, lai uzzinātu visu, ko es daru,” es sacīju sev neraksturīgi dzēlīgi. Pols izlikās, ka nav dzirdējis, kā viņš bieži vien izliekas nedzirdam manas piezīmes. Mēs sarokojāmies vai mēģinājām sarokoties, bet viņš mani apskāva, kas man ir visai vienaldzīgi. “Viss būs labi,” viņš smaidot sacīja tik labsirdīgi, ka biju spiests ļaut arī savai sejai savilkties smaidā. Es viņu par to ienīstu. Misteram Braunam vismaz pietika ar īsu rokasspiedienu, un tad jau viņi nozuda mulsinošajā britu satiksmes straumē.

Mana istaba bija zila, rūpīgi iztapsēta, kā to dara Dorčesterā, polsterējums uz polsterējuma, nevienas brīvas vietas, kur uzelpot. Es atkal piezvanīju Kro-seti, tikpat neveiksmīgi, un vēlreiz, pēc tam piezvanīju biznesa jautājumos, norunājot tikšanās uz vairākām nākamajām dienām. Mūsu firma pārstāvēja lielu starptautisku izdevēju, un tikšanās bija paredzētas par Eiropas Savienības nostādni pret digitalizētu tekstu un autoratlīdzību šajā sakarā. Tas bija tieši tas garlaicīgais juridiskais darbs, kādā esmu specializējies, un es nevarēju vien sagaidīt, kad būšu tik bezgala garlaicīgs, cik vien spēšu, ar grupu kolēģu, salīdzinājumā ar kuriem esmu Merkucio.

Nākamajā dienā es ik pa brīdim zvanīju Kroseti, bet bez panākumiem. Pirmajā vakarā pēc garlaicīgām vakariņām ar vairākiem starptautiskiem autortiesību advokātiem es uz īsu brīdi apsvēru, vai nenolīgt vienu no elegantajām prostitūtām, ar kurām šī Londonas daļa ir pamatoti slavena, varbūt garkājainu blondīni vai Šarlotes Remplingas tipu ar viltīgu smaidu un melīgām, zilām acīm. Taču es atteicos no kārdinājuma, varbūt man būtu sagādājusi baudu atklātā nevērība pret Amēlijas neredzamajiem novērotājiem (un, protams, viņu darba devēju), taču es zināju, ka tas nebūs īpaši patīkami un pēc tam būšu pašnāvniecisku domu nomākts. Tā es parādīju, ka ne vienmēr man lemts izvēlēties pašdestruktīvāko iespēju, un tas man lika justies smieklīgi apmierinātam ar sevi. Es gulēju kā Dieva ausī, un nākamajā rītā ap brokastīm man piezvanīja Kroseti.

Kad viņš sacīja, ka atrodas pie Amēlijas Cīrihē, es sajutu tik spēcīgu dusmu un greizsirdības lēkmi, ka gandrīz apgāzu apelsīnu sulas glāzi un tajā pašā mirklī atcerējos savu sarunu ar Kroseti manas agrākās viesnīcas bārā. Nekrietnajā seksuālajā fantasmagorijā, par kādu bija kļuvusi mana mājas dzīve, es nekad nebiju izteicis šādu tekstu, ko, ka man zināms, daudzi neuzticīgi vīri izmet bez domāšanas, un tas nozīmēja savu grēku projicēšanu uz aizskarto sievu, gan apvainojot viņu neuzticībā, gan neuzkrītoši iedrošinot sākt sevi attaisnojošus sakarus. “Tā dara visi” ir attaisnojums tavai morālei, un tad mēs visi varam būt izmeklēti netikli. Vai es tiešām biju iedrošinājis Kro-seti? Vai viņš tiešām bija mani paklausījis? Vai Amēlija?...

Šeit es sajutu, ka morālais Visums notrīc, man uz sejas izspiedās sviedri, un bija jāatpogā apkaklīte, lai ievilktu plaušās pietiekami gaisa. Vienā nejaukā brīdī es sapratu, ka manas pārmērības bija iespējamas tikai tāpēc, ka mana otra pusīte bija emocionālā godīguma un šķīstības zelta standarts. Ja viņa izrādīsies samaitāta, tad no pasaules zudīs visa tikumība, visa bauda pārvērtīsies par atkritumiem. Grūti tagad izteikt šādas uztveres īsteno varu. (Un, protams, kā daudzas tādas drīz vien tā izgaisa, tas ir spēks, ko Baznīca dēvē par iekāri, spēks, kas dzimis no ieraduma — un cilvēka krišanas, ja gribam būt teoloģiski, — kas velk mūs atpakaļ grēkā. Pēc stundas es jau reizē sapņoju par Mirandu un vērsu skatus uz svaigu, jauniņu sekretāri mūsu pirmajā sanāksmē.)

Pēc dažām garām sekundēm es nosēcu aparātā: “Vai tu čakarē manu sievu, tu, jūrascūciņas atrauga?” pietiekami skaļi, lai galvas pie galdiem elegantajā Dorčesteras brokastu istabā pagrieztos uz manu pusi.

Uz ko viņš šokētā balsī atbildēja: “Ko? Protams, ka ne. Es esmu ar Karo-līnu Rolliju.”

“Rolliju? Kad tad viņa uzradās?”

“Oksfordā. Viņa slapstās no Švanova cilvēkiem.”

“Un tu nolēmi paslēpt viņu pie manas sievas un bērniem, tu, idiot?”

“Nomierinies, Džeik. Es domāju, ka tas bija labs gājiens. Kāpēc lai viņi meklētu Karolīnu Cīrihē? Vai mani, tā paša iemesla dēļ. Tikmēr šis tas ir noticis...”

“Es to necietīšu! Vācies projām no turienes un ej kaut kur citur!” Neiedomājami muļķīgi, es zinu, bet doma par Kroseti vienā mājā ar Amēliju man nelika mieru.

“Jauki, mēs apmetīsimies viesnīcā. Klausies, vai tu negribi dzirdēt, kas man stāstāms... tas ir svarīgi.”

Sapīcis es teicu, lai klāj vaļā. Tas tik bija stāsts. Vārdu sakot, Rollija bija slepus nokopējusi režģi un slepus atgādājusi to no sliktajiem zēniem, un viņiem radās izdevība atšifrēt spiega vēstules. Es mēģinu atcerēties, ko jutu, to dzirdot, un droši vien jāatzīst, ka neko īpašu, jo zināju, ka tā visa ir krāpšanās. Es viņam teicu, lai atsūta pa e-pastu atšifrējumu, un pavaicāju: “Nu, vai tur teikts, kur atrodas luga?”

“Tur teikts, ka viņš ir apracis savu eksemplāru un gaida atbildi no Ročes-tera, Viņš bija nodevis Danbērtonu un gribēja izmantot lugu kā pierādījumu sazvērestībai. Droši vien viņš sagaidīja atbildi un ieraka lugu, un kas zina, kas ar to notika pēc tam.”

“Pagaidi mazliet — viena no šifrētajām vēstulēm bija paredzēta kādam citam?”

“Jā, Ročesteras grāfam, cilvēkam, pret kuru Danbērtons bija iecerējis sazvērestību. Danbērtons acīmredzot tika pieķerts, un viņš nolēma slēpt pēdas, atsakoties gan no Breisgērdla, gan barda. To uzzinājis, Breisgērdls krita panikā un mēģināja nozagt teātra kasi, lai dabūtu naudu bēgšanai, tika noķerts, atzinās visā Šekspīram, un viņi nolēma sacelt troksni. Vēstulei trūkst dažu lappušu, bet vienalga viss ir diezgan skaidrs. Šekspīram bija pazīstami daži augsti stāvoši cilvēki, kas varēja galvot šajā lietā, un viņi tajā pašā šifrā uzrakstīja šiem cilvēkiem vēstuli.”

“Un viņi nebaidījās, ka vēstule varētu nonākt Danbērtona rokās, un viņš to varētu izlasīt?”

“Nē, tur jau ir viss šifra skaistums: vajadzīgs tikai režģis, ko ir viegli nokopēt, un atsauce uz lappusi “Gurnautu Bībelē”, un tev ir viss. Vienīgi, ja nav lappuses, ar kuru sākt, tev nelaimējas. Droši vien viņš atdeva režģi, šifrēto vēstuli un lappušu atsauces vienam no Ročestera cilvēkiem, un...”

Sīkumi mani neinteresēja, un es tā arī pateicu, piebilstot: “Tātad mēs joprojām nezinām, kur atrodas luga?”

“Nē. Breisgērdls rakstīja, ka viņam ir doti norādījumi, kur tā būs drošībā, lai ko tas nozīmētu. Acīmredzot vajadzīgs arī viņa izgudrotais tāluma mērītājs.” “Nu, labi. Es pārbaudīšu Portobello ceļu. Tad tas ir viss? Strupceļš.”

“Tā izskatās, saimniek, ja vien kāds nav saglabājis breisgērdlianas turpinājumu. No otras puses, tas vēl aizvien ir visu laiku lielākais atradums šekspiroloģijā. Pie Foldžera56 tas būtu krietnu žūksni vērts.”

“)ā. Un ko tu domā darīt tagad?”

“Droši vien atgriezīšos Ņujorkā. Karolīnai pieder šifrs, tātad viņa gribēs to pārdot. Amēlija teica, ka tu pazīstot ievērojamu šekspirologu...”

“Pazīstu. Mikiju Hāsu. Kāpēc viņš tevi interesē?”

“Nu, varbūt tu vari palūgt, lai viņš palīdz pārdošanā: apmaiņā pret apskates pirmtiesībām, un tamlīdzīgi.”

“Ar lielāko prieku. Un, ja tu gribi atgriezties kopā ar mani, mēs izlidosim ceturtdienas vakarā, parīt, no Biginhilas. Un, Kroseti? Aizmirsti, ko es teicu par Amēliju un aiziešanu no mājas. Es pēdējā laikā neesmu īsti savā prātā.” Kāpēc es viņam tajā brīdī nepastāstīju, ka tā ir krāpšana? Nevaru atcerēties, bet droši vien baidījos, ka, saīsinot laiku, kas vajadzīgs, lai tā izdotos, es nekad vairs neieraudzīšu Mirandu. Varbūt es biju vairāk nekā mazliet jucis.

Es devos uz savām sanāksmēm, paflirtēju, ka jau teicu, un man bija burvīgas vakariņas ar kādu jaunkundzi, taču es viņu iesēdināju taksometrā, tikai paspiedis roku, nepieskāries. Nākamajā dienā pie brokastīm satikos ar Polu Dor-česterā un iedevu viņam Kroseti atsūtītās e-pasta izdrukas. Viņš apsēdās un tās lasīja, kamēr es malkoju kafiju. Kad Pols bija beidzis, apvaicājos, ko viņš domā. “Spoži,” sacīja brālis, “gandrīz vēlos, kaut tās būtu īstas.”

Pēc tam mēs runājām par Mikiju un mirušo Balstrodu, un akadēmisko dzīvi, un par Skotijas karalieni Mariju, un kā nevienam īstenībā nebija izdevies pieķert, ko viņa patiesībā bija izdarījusi. Vai viņa tiešām bija sazvērējusies nogalināt savu vīru lordu Darnliju? Kas viņu bija piespiedis apprecēties ar tādu maniaku kā Botvels? Vai viņa bija rakstījusi apsūdzošās vēstules, kas plānoja Elizabetes nogalināšanu? Kāpēc viņa nekad visā savā mūžā nepārtrauca domāt?

Es sacīju, ka nezinu — man tas viss bija “Šedevru teātris”. Tomēr tā nebūs bijusi pirmā reize, kad nāciju liktenis ir atkarīgs no tā, ka kāds grib sagrābt kumosu, kas tam patiesībā nepienākas.

“lā, bet — kā viņu būtu attēlojis Šekspīrs? Es gribu teikt, viņam nebija pilnīgi nekādu materiālu, strādājot pie Kleopatras un lēdijas Makbetas, un sievietēm vēsturiskajās lugās, bet šeit viņam ir kaudzēm materiāla, un viss bija noticis viņa vecvecāku laikā. Droši vien Šekspīra bērnībā cilvēki apkārt par to runāja, sevišķi valsts katoliskajā daļā, Vorikšīrā.”

“Nu, mēs nekad to neuzzināsim, vai ne? Runājot par sazvērniekiem, vai esi dzirdējis kaut ko no krieviem?”

“Ne skaņas. Nespēju noticēt, ka tevi tas neinteresē. Tev taču bija jābūt ģimenes romantiķim.”

“Man? Es esmu prozaiskais. Intelektuālā īpašuma likumi. Tu esi kara varonis un priesteris.”

“Profesija, kam vismazāk sakara ar romantiku.”

“Lūdzu, nevajag! Nav nekā romantiskāka par mācītāju. Neiegūstamais ir romantikas būtība. Tā ir puse no tā, kas piesaista zaļknābjus, — celibāta valdzinājums. Turklāt jūs, zēni, drīkstat ģērbties kā sievietes, neizskatoties smieklīgi.”

“Vai ne pārāk smieklīgi,” sacīja Pols, plati pasmaidīdams. “Lai gan, cik atceros, tu biji tas, kas mēdza ģērbties Mutti drēbēs.”

“Ak, tagad nu gan tu mēģini pataisīt mani traku. Es nekad neesmu ģērbies...”

“Ģērbies gan, jūs ar Mirjamu vienmēr rakņājāties viņas kumodē. Pavaicā viņai, ja tu netici man. Starp citu, viņa sūta sveicienus.”

“Kur viņa ir?”

“Ceļā. Viņa vakar vakarā zvanīja. Gribēja zināt, kas mums padomā, bet negribēja izskatīties ziņkārīga — tu jau zini, kā Mirjama mēģina izdabūt informāciju, kaut viņai to labprāt pastāstītu, ja vien viņa atklāti pavaicātu.” “Jā, un dabūt kaut ko laukā no viņas var tikai ar knīpstangām. Vai “ceļā” nozīmē, ka viņa ir Eiropā?”

“Tā es sapratu,” izvairīgi sacīja Pols. “Man radās iespaids, ka viņa dodas apciemot tētiņu.”

“Un tu? Domā piebiedroties?”

“Varētu, ja jau esmu šeit,” viņš pasmaidīja savu kaitinošo smaidu.

“Visu esi piedevis, ko?”

“Tas prasīja ne mazums pūļu.”

“Un viņš gauži atvainojas par izdarīto?”

“Ne mazākajā mērā. Viņš ne reizes ne man, ne Mirijai nav ieminējies par to laiku vai par māti. Viņš domā, ka es esmu kretīns un klauns, un izturas pret Miriju kā pret kalponi. Cik redzu, tēvs kopš Bruklinas nav mainījies ne par mata tiesu, vienīgi kļuvis vecāks, bagātāks, samaitātāks un veiksmīgi mīlē jaunākas sievietes. Ak, un politiski viņš ir absolūts fašists, ne labāks par Kahu57. Nāvi arābiem, Šārons ir nodevējs, nekā jauna.”

“Burvīgi. Pol, kāda velna pēc tu tērē ar viņu laiku?”

Viņa kārta paraustīt plecus. “Dēla pienākums. Varbūt, lai Mirijai nav jānes visa tā nasta vienai pašai. Vai ari es ceru, ka kādreiz viņš sevi nostādīs tādā stāvoklī, kurā es varēšu dot viņam to, kas viņam vajadzīgs.”

“Kas tas varētu būt?”

“īsti neesmu pārliecināts. Nožēla un izlīgums? Es lūdzu Dievu, kaut es zinātu, kad tas notiks. Tikmēr viņš ir mans tēvs un, lai gan nejauks kretīns, tomēr daļa no manis, un man nāk par labu, ja viņu laiku pa laikam satieku. Tev kādreiz to vajadzētu izmēģināt.”

Es teicu, ka pasēju, un Pols neuzspieda. Viņš nekad nespiež. Nevaru atcerēties pārējo sarunu un mazo diktofonu biju atstājis savā istabā, toties dzīvi atceros nākamo reizi, kad ieraudzīju savu brāli, un tas bija, kad viņš ap desmitiem iebrāzās manā istabā ar ziņu, ka pazuduši mani bērni.

Protams, Amēlija pa mobilo vispirms bija zvanījusi man, bet, kā jau droši vien esat nopratuši, mobilie telefoni man briesmīgi nepatīk, un es savējo sanāksmju laikā vienmēr izslēdzu, bet tovakar biju aizmirsis ieslēgt atpakaļ. Atceros arī, ka nebiju papūlējies viņai pateikt, ka esmu apmeties Dorčes-terā, nevis savā parastajā Naitsbridžas viesnīcā. Tāpēc viņa mani nevarēja notvert un piezvanīja Polam.

Protams, es nekavējoties viņai piezvanīju. Savādi mirušā balsī viņa man visu izstāstīja. Amēlija bija aizvedusi bērnus slidot netālu no savas mājas. Slidošana ir vienīgā Niko sporta nodarbība, tāpēc viņa māte vienmēr ir gatava vest puiku uz slidotavu. Viņš sev raksturīgi slido ciešos, saspringtos apļos, skatīdamies lejup uz ledu. Imodžena ir laba slidotāja, un viņai patīk jebkāda izrādīšanās. Viņi devās laukā ar Kroseti un viņa draudzeni un pēc tam gāja iedzert karstu šokolādi /ж-'/.ас. Bērni iztukšoja savas tases un izskrēja laukā gaidīt, kā bērni mēdz darīt, it sevišķi, ja māte domā, ka viņi ir rupji amerikāņu barbari, kas nav cienīgi tikt apkalpoti pat prastā Cīrihes ēstuvē. Pieaugušie izdzēra savu kafiju un apēda kūkas, un, kad iznāca no kafejnīcas, mazie bija projām. Kāda garāmgājēja Amēlijai pastāstīja, ka pie ietves bija piebraucis sedans, gaišmataina sieviete izbāzusi galvu pa logu, uzsākusi ar viņiem sarunu, un abi labprātīgi ielēkuši mašīnā. Viņa bija nodomājusi, ka bērni sievieti mašīnā pazīst, citādi būtu cēlusi trauksmi. Protams, mana pirmā doma bija, ka tā ir Miranda, un jāatzīstas, ka uz īsu brīdi mani pārņēma kaut kas līdzīgs priekam — pat ja viņa bija noziedzniece, kas nolaupījusi manus bērnus, viņa savā ziņā bija atgriezusies manā dzīvē, un varbūt, ka es viņu vēl satikšu!

“Es tūlīt pat ieradīšos,” sacīju sievai, “es varu būt klāt ap septiņiem.”

Bet viņa paziņoja, ka mani negrib. Viņa sacīja, ka man jau vajadzējis būt tur, ka tas noticis tāpēc, ka manis nav bijis klāt, tāpēc, ka es biju izjaucis ģimeni un ielaidis netiklību vietā, kas varēja būt mūsu mājas drošais patvērums, un vai es tagad izliekoties, ka sniedzot viņai mierinājumu? Es negribu tavu mierinājumu. Tev nav mierinājuma, ko dot. Un tagad, kad tavus bērnus ir ievākuši gangsteri, tu varēsi pat vēl brīvāk darīt visu, ko gribi, un vai tu gribi zināt, ko es jūtu? Es jūtu, ka esmu bijusi tik liela muļķe, ka gribējusi audzināt bērnus ar tādu cilvēku kā tu, es domāju, jā, es to visu varu labot ar mīlestību, es varu izklāt mīlestības segu ap mums visiem tā, lai šajā baisajā pasaulē tas būtu stūrītis, kas ir tikai mums vieniem, bet nē, tu to negribēji, tu saplēsi lupatu lēveros manu nabaga mazo sedziņu, un ko tu tagad darīsi, Džeik, kāds iemesls būs tavām sērām par bērniem? Vai tev viņu īstenībā ļoti pietrūks? Es pat to nezinu, un — kā tu vari ierasties, sēdēt man blakus un mani mierināt?

Un vēl lielu tiesu tādā pašā garā, man taisnojoties un aizstāvoties, un, Dieva dēļ, Amēlij, ko tu dari? Vai policijai ir paziņots? Un visa veida operatīvās lietas, kam es gribēju, lai viņa pievērš uzmanību, nemaz nerunājot par domu (ko es nebiju gatavs viņai izklāstīt), ka vienīgais iemesls, kāpēc kāds ir nolaupījis manus bērnus, ir, lai viņus iemainītu pret Darbu. Es nebiju to dabūjis, un, ja Kroseti bija taisnība, man nebija lielu cerību to dabūt, un tā mēs turpinājām atkal un atkal runāt viens otram garām kā cilvēki postmodernā lugā, un beigu beigās viņa teica, ka negribot vairs manī klausīties, un paprasīja pie telefona Polu. Iedevu telefonu viņam. Apdullis un paralizēts, apsēdos gultā un truli vēros rakstāmgaldā, kas nejauši bija gadījies man tieši acu augstumā. Rakstāmgaldu klāja akurātas papīra kaudzītes un mapes dažādās krāsās, kurās sakopoju sava pēdējā laika juridiskā darba rezultātus, mans klēpjdators aicinoši mirgoja, un dēmoni radīja galvā domu, ka, ak, labi, man vēl aizvien ir mans darbs, nekādas ģimenes, par to žēl, tomēr... un tad nāca atskārta par to, kas īsti bija mans darbs, un šajā brīdī man uznāca matagalp, kā, manuprāt, to sauc Filipīnās.

Es iegaudojos kā Kings Kongs un sāku ārdīties pa istabu. Es apgāzu rakstāmgaldu, iemetu krēslu spogulī, klēpjdators klabēdams iekrita vannas istabā. Es izmetu pa logu visai smagu angļu ampīra atzveltnes krēslu un

Jieģināju izsviest tam pakaļ visus papīrus un savu portfeli, kad Pols mani savaldīja. Es, protams, esmu daudz spēcīgāks nekā viņš, bet viņam izdevās mani saķert ciešā tvērienā, ko izmanto, lai padarītu sargkareivjus rīcības nespējīgus, un pēc dažām sekundēm sāpīgas, veltas cīņas mans niknums pārgāja šņukstēšanā. Domāju, ka es kādu laiku kliedzu un auroju, un tad ieradās policija izsistā loga dēļ, bet Pols spēja ar to tikt galā, jo garīdzniekiem gandrīz vienmēr notic.

Pēc dažām stundām, kad no iedzertajām tabletēm biju kļuvis truli apātisks, atskanēja gaidītais zvans. Pols pacēla viesnīcas telefona klausuli un iedeva to man. Balss bija ar akcentu, varbūt krievu, bet ne Svanova. Sis cilvēks nekādā veidā nebija draudīgs, paskaidroja, ka viņš nav barbars, ka mani bērni ir drošībā un jūtas ērti, nav piesieti pie krēsliem ar līmlenti pamestās fabrikās vai kā citādi, un ka ne jūs, ne jūsu sieva neuzvedīsies tik muļķīgi, lai iesaistītu policiju. Es apstiprināju, ka mēs to nedarīsim. Viņš sacīja, ka šo jautājumu var atrisināt civilizētā veidā, jo es noteikti zinu, ko viņi vēlas, un, tiklīdz būšu to ieguvis, man jāievieto sludinājums tādā un tādā mājaslapā, un viņi ar mani sazināsies, un, kad es sacīju, ka man nav ne jausmas, kur nolādētais priekšmets atrodas, viņš atteica, ka mēs esam pacietīgi, ticam tev, un nolika klausuli. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad biju nolicis klausuli, atskanēja troksnis manā mobilajā, bija pienākusi īsziņa, un, iegājis savā pastkastē, es tur ieraudzīju abu bērnu smaidošās fotogrāfijas un īsziņu no Imodženas: “Cau, tēt, mēs esam sveiki un veseli, un mūs nespīdzina kā filmās. Neuztraucies, labi?” Dzīvības pierādījums, viņi to sauc, ļoti profesionāli. Un viņa tiešām izklausījās, it kā viss būtu kārtībā.

“Viss kārtībā” bija mazliet pārspīlēti teikts. Pols ir projām. Viņš gribēja palikt un aprunāties, bet es viņu izmetu laukā, galvenokārt tāpēc, ka brālis nolaupīšanu uztvēra smagāk nekā es, un man nebija noskaņojuma viņa iejūtībai. Esmu viens pats izdemolētos apartamentos. Administrācija bija likusi aizvilkt logu ar izturīgu plastikātu, bet es viņiem sacīju, ka pārējo sakopšu pats, lai savāktu svarīgus konfidenciālus papīrus. Nauda tika dāsni izdāļāta personālam. Es patiešām vācu kopā papīrus un kā pagadās bāžu tos portfelī, kad mans skatiens atduras pret biezu paku izdruku, ko es acumirklī neatpazīstu. Tuvāk aplūkojot, redzu, ka tā ir Breisgērdlu ģenealoģija, ko man sagatavoja Niko. Gribu jau izdrukas iesviest atkritumu tvertnē, kad ievēroju, ka tas ir sieviešu atzars, tas, uz kuru neesmu pat paskatījies. Apsēžos uz gultas

malas, izšķirstu kaudzi un uzzinu, ka Ričardam Breisgērdlam joprojām ir dzīva viena sieviešu kārtas radiniece pa tiešo līniju, Mērija Evansa, dzimusi 1921. gadā Ņūtonā, Merilenda, kur dzīvo joprojām.

Pulkstenis rāda 9.30 pēc šejienes laika. Austrumu krastā ir pēcpusdiena. Es sameklēju numuru un piezvanu. Atbild sievietes balss. Nē, viņa atvainojas, bet Evansas jaunkundze ir mirusi. Nesen mirusi. Es runāju ar Šeilu Ma-korkli, un viņa ir viena no Evansas jaunkundzes baznīcas, katoļu baznīcas, kuras pīlārs bija nelaiķe Mērija. Makorkles kundze palīdzot iztīrīt viņas dzīvokli un, ak vai! Šeit ir tik daudz vecu krāmu! Es saku, ka zvanu no Londonas, no Anglijas, kas atstāj uz viņu vajadzīgo iespaidu, un vaicāju, vai viņa ir izmetusi kaut ko no Evansas jaunkundzes mantām. Nē, vēl neesot. Kāpēc es vaicājot? Pastāstu, ka esmu Breisgērdlu ģimenes advokāts un vēlētos pārlūkot māju, lai redzētu, vai nav saglabājušās kādas svarīgas piemiņas lietas, vai tas ir iespējams? Ir iespējams, viņa atsaka. Es pierakstu sievietes mājas numuru un sarunāju tikšanos uz nākamo dienu.

Droši vien esmu traks, ticēdams tik attālai varbūtībai, bet vai tad dižais Larošfuko neteica, ka mēdz būt tik drausmīgas situācijas, ka jābūt pustrakam, lai no tām izkļūtu dzīvs? Piezvanīju Kroseti un pieteicu, lai gatavojas, kad zvanīšu, pārvākties uz Londonu, jo man ir pavediens, kam grasos sekot uz Štatiem, un, ja tas atmaksāsies, man būs vajadzīgs kāds cilvēks Anglijā. Līnijas otrā galā iestājas īslaicīga pauze. Vai tad viņam nevajagot palikt pie Amēlijas? Es sacīju, ka šī ir varbūt mūsu vienīgā iespēja piekļūt Darbam un, iespējams, daudz būtiskāk ir dabūt atpakaļ bērnus nekā sniegt mierinājumu manai sievai. Mēs vienojāmies par tuvāko rīcības plānu, tad es noliku klausuli un piezvanīju mūsu pilotam.

Nākamajā rītā es jau sešos biju gaisā un lidoju pāri Atlantijas okeānam. Vējš pūta no mugurpuses, un Baltimoras-Vašingtona lidostā mēs nokļuvām nedaudz vairāk kā septiņās stundās. Pēc trim stundām es piebraucu savu nomāto linkolnu pieticīgas karkasa ēkas priekšā, kas Ņūtonā, Merilendā, balta un laika apbružāta, nīka zem kailiem ozoliem un kizila krūmiem. Makorkles kundze izrādījās drukna, apmēram piecdesmit gadu veca sieviete ar neizskatīgu, atklātu seju, ģērbusies lauku darba drēbēs, ar priekšautu un cimdiem. Mājas iekšpusē valdīja nomācoša atmosfēra, kā pēc ilgas dzīves, ko pārtraukusi nāve. Uz grīdas bija izkrāmētas kārbas, un Makorkles kundze varonīgi mēģināja nodalīt pārdodamās mantas no grabažām. Evansas jaunkundze, viņa man pastāstīja, esot bijusi zilzeķe (viņa lietoja šo tagad nepazīstamo, seno vārdu), skumīgs gadījums, viņai reiz bijis līgavainis, kas nepārnāca no kara, tēvs, kas nodzīvoja pārāk ilgi, viņa to aprūpēja, tā ari neapprecējās nabadzīte, un, jā, viņa bija Breisgērdla no mātes puses, protams, katoliete, no senas ģimenes. Viņi ieradušies Amerikā 1679. gadā, vienā no lorda Baltimora katoļu pārceļotāju kuģiem, jā, viņa varot noticēt vecajai daļai, paskatieties uz visām šīm mantām, izskatās, ka viņi pilnīgi neko nav metuši laukā kopš 1680. gada! Nekautrējieties, aplūkojiet. Tur pie kamīna ir lietas, ko, manuprāt, varētu pārdot. Viņas testamentā viss ir novēlēts Sv. Tomasa baznīcai, tāpēc arī es šeit atrodos.

Es vispirms paskatījos uz kārbu ar grāmatām. Veca Dueijas Bībele58, drū-poša āda, tās iekšpusē ģimenes koks līdz pat Mārgaretai Breisgērdlai, sākotnējai emigrantei. Mārgareta acīmredzot apprecējās Amerikā, un viņas dēli un meitas apprecējās, un vārds pazuda baznīcas grāmatās, bet ne atmiņā, jo ģimenes kokā bija daudzi, kam dots senais vārds: Ričards Breisgērdls Kle-ments, Anna Breisgērdla Ķerra...

Atlicis veco Bībeli malā, es rakos kārbā dziļāk.

Protams, tas bija kvarta formāts, tā sarkanā iesējuma āda bija kļuvusi gandrīz melna no vecuma, un baltās lapas un vāki sačokurojušies un piebrieduši no mitruma, bet netrūka nevienas lappuses, iesējums bija neskarts, un uz priekšlapas ar izbalējušu sēpijas tinti pazīstamā rokrakstā bija rakstīts “Ričards Breisgērdls”. 1598. gada izdevums, es ievēroju, šķirstīdams sākuma daļu. Pirmā Mozus grāmata bija izcaurumota ar sīkiem caurumiņiem. Uz melnās priekšlapas četrpadsmit nevienādās rindās ar to pašu roku bija uzrakstīta virkne burtu.

Es ar troksni aizvēru grāmatu. Makorkles kundze pacēla skatienu no šķirošanas un apvaicājās, vai esmu kaut ko atradis, kas man patīk.

“)ā, esmu. Vai zināt, kas ir šī?”

“Izskatās pēc Bībeles.”

“Tā ir Bībele. 1598. gada Ženēvas Bībele. Tā piederēja Ričardam Breis-gērdlam, jūsu draudzenes priekštecim.”

“Tiešām? Vai tā ir vērtīga?”

“Jā. Domāju, ka ūtrupē par to varētu dabūt divarpus tūkstošus, bojājuma dēļ. Tas nav ideāls eksemplārs, un, protams, tieši šo tulkojumu Anglijā kādus astoņdesmit gadus izmantoja burtiski katrs lasītpratējs, tāpēc tādas ir daudzas.”

“Ak Kungs! Divarpus tūkstoši! Tas ir kā “Senlietu ceļa šovs”59.” “Gandrīz. Esmu gatavs izrakstīt jums čeku par divarpus tūkstošiem, kas ir krietni vairāk, nekā jūs dabūtu no uzpircēja.”

“Tas ir ļoti dāsni no jūsu puses, mister Miškin. Vai es varētu jūs ieinteresēt ar kādu jauku Fiesta porcelānu?” Mēs tagad bijām pats smaida iemiesojums.

“Ne gluži, bet ir vēl cita lieta, ko meklēju, pieminēta dažos senos ģimenes papīros, kaut kas līdzīgs mērinstrumentam, izgatavots no misiņa...” “Mērinstruments? Nē, nezinu vis. Jūs domājat vienu no tiem priekšmetiem ar trijkāji un mazu teleskopu?”

“Ne obligāti. Tas varētu būt pārnēsājams, iespējams, kādu jardu garš un dažas collas plats šķērsgriezumā, kā liels lineāls...”

“Jūs taču nedomājat to?” viņa norādīja. Dika Breisgērdla izgudrojums karājās virs kamīna dzegas un, sieviešu kārtas pēcnācēju paaudžu paaudzēs kopts un pulēts, liegi spīdēja, gatavs lietošanai.

Vai manīgu blēžu safabricējums, es teiktu. Jau atkal mani pārsteidza intrigas izsmalcinātība. Vai Evansas jaunkundze kaut kādā veidā bijusi iesaistīta? Varbūt viņi patiešām bija atraduši īstu Ričarda Breisgērdla pēcnācēju, vai arī viņi bija atraduši šo veco kundzi, sacerējuši visu plānu ap seno instrumentu un Bībeli, un izgudrojuši stāstam piemērotu senci? Pat tāds meistars melošanā kā es nevarēja neapbrīnot katras detaļas pulksteņa precizitāti.

Baltimoras-Vašingtona lidosta es iegāju atpūtas telpā, ko rezervē pārtikušiem ceļotājiem, un piezvanīju Kroscti uz Cīrihi. Es viņam pastāstīju, ko tikko biju nopircis, un tad izmantoju datoru telpas, lai noskenētu un pēc tam pa e-pastu nosūtītu viņam šifru no Breisgērdla Bībeles priekšlapas. Kro-seti sacīja, ka izlaidīšot to cauri šifrēšanas programmai un man atzvanīšot. Iedzēru kafiju, šo to uzkodu un noslaistījos kādu stundu, kamēr viņš man piezvanīja, un arī sakāmais nebija laba ziņa. Šifrs neatbilda Bībelei un režģa atslēgai, kas bija izmantota vēstulēm.

“Kāpēc viņš tā būtu darījis? Viņam bija neuzlaužams šifrs. Kāpēc vajadzēja to mainīt?”

“Nezinu. Varbūt paranoja? Breisgērdlam bija darīšana ar divām naidīgām pusēm, Danbērtonu un Ročesteru, un abi gribēja kaut ko tādu, kas viņam bija, un abiem bija Bībeles šifrs. Varbūt viņš gribēja kaut ko paturēt pie sevis, vai varbūt viņš tobrīd jau vairs pārāk skaidri nedomāja.”

Ak jā, tur es jutu līdzi. “Tātad vēl viens režģis?”

“Ne obligāti. Domāju, tas ir parasts grāmatas šifrs. Gribu teikt, tās slīdošā atslēga balstās uz tekstu.”

“Kādu tekstu? Bībeli?”

“Nedomāju vis. Vai atceries visu, kas rakstīts pēdējā šifrētajā vēstulē, kur viņš runā ar Šekspīru par to, kur paslēpt lugu, paskaidro, kā darbojas atslēga, un saka apmēram tā, ka Šekspīrs licis izmantot viņa paša vārdus, lai lugu paslēptu?”

Es atcerējos, bet neskaidri. Teicu: “Tad mums vajadzēs izskatīt visus Šekspīra darbus, lai to atrastu? Tas prasīs mūžību.”

“Ne gluži. Atceries, ka Šekspīra lugu pilnu izdevumu publicēja tikai 1623. gadā. Breisgērdls nebūs gribējis izmantot lugu, kas varbūt iznākusi dažādos izdevumos, no kuriem daži ir sagrozīti. Gribu teikt, ka Breisgērdls darbojās teātrī — viņš to zināja.”

“Un ko tad?”

“Hm, četrpadsmit rindiņas šifrēta teksta. Varbūt tas ir sonets. Sonetus publicēja 1609. gadā.”

“Tad izmēģini tos.”

“Jā, priekšniek. Starp citu, ja arī tas neizdosies, tev būs jādodas pie manas mammas tikties ar Klimu.”

“Kāpēc?”

“Tāpēc, ka viņš ir vienīgais nopietnais kriptogrāfs, ko es pazīstu. Ja tā ir slīdošā atslēga, bet nav no mums zināmā teksta, vajadzēs nopietnāku analīzi. Tas nav neiespējami, ņemot vērā viņam pieejamās datoru iespējas, bet nav arī vienkārši. Varbūt taustiņu intervāls no divi līdz kādiem četrdesmit. Bet es to nevaru, bet viņš var. Un tur būs arī mana mamma.”

“Viņa arī ir kriptogrāfe?”

“Nē, tikai īsteni apķērīga sieviete, kas svētdienas Times krustvārdu mīklu atrisina apmēram divdesmit minūtēs. Es piezvanīšu un pateikšu viņai, ka tu ieradīsies.”

Pēc tam es jau lidoju uz LaGuardia lidostu, pa ceļam brīdinot Omāru. Viņš mani sagaidīja un bija satriekts, kad pastāstīju par bērniem. Viņa acīs sariesās īstas asaras, kurām līdzīgas nebija lējis personīgais tētiņš. Pat mani kalpi ir sazvērējušies mani nokaunināt, man ienāca prātā, kad braucām laukā no mūžam sastrēgumu pilnās Vanvikas. Brauciens no lidostas bija īss, iespējams, vienīgā priekšrocība, dzīvojot Kvīnsā. Pie mazā namiņa uzreiz redzēju, ka viss nav tā, kā tam vajadzētu būt. Mājas priekšpusē ar vienu riteni uz ietves bija atstāts netīrs smagais pikaps, un mājas durvis stāvēja vaļā, lai gan diena bija dzestra. Es liku Omāram pabraukt mazliet uz priekšu un palikt mūsu mašīnā, turot gatavībā mobilo telefonu, kamēr es paskatīšos, kas notiek mājā. Omārs iebilda, ka mums vajadzētu iet abiem un viņam apbruņotam, bet es piedāvājumu noraidīju. Es neteicu, bet man iešāvās prātā, ka šajā nožēlojamā afērā jau vairākas reizes biju riskējis ar viņa dzīvību un nespēju riskēt atkal. Ja jau jāriskē, spriedu, lai labāk riskē mazāks cilvēks, un man arī nebija iebildumu pret ļaunāko iznākumu. Turklāt es gandrīz ar nepacietību gaidīju iespēju nodarīt kādam sāpes.

Zagos pa aleju gar mājas sānu sienu, zemu pieliecies, un ieskatījos katrā logā pēc kārtas. Dzīvojamā istabā nekā. Vannas istabas logs bija no necaurredzama stikla. Priekšā atradās niecīgais dārziņš, divi vīģes koki, ietīti mais-audeklā, mazs ielāpiņš brūna zālāja, snaudoša puķu dobe ar Svētās Jaunavas statuju centrā. No šī pagalma es varēju redzēt virtuvi: un šeit bija, ko redzēt. Kroseti kundze un Klims sēdēja savos krēslos pie galda, un viņu mutes bija aizlīmētas ar līmlenti. Tur, uzgriezis muguru logam, atradās liela auguma vīrietis ar spurainiem matiem. Šķita, ka viņš ar tiem gari un plaši izrunājas, un viņam rokā bija liels niķelēts revolveris.

Daudz nedomādams, es atrāvu statuju no zemes — tā svēra varbūt piecdesmit mārciņu —, pacēlu to virs galvas un paskrēju uz mājas pusi. Droši vien vīrietis kaut ko bija dzirdējis, vai varbūt Kroseti kundzes acis, kas iepletās šokā, lika viņam pagriezties ar seju pret logu, un tā lidojošā Marija (un stikla lauskas) ar visu spēku trāpīja viņam tieši ģīmī.

Pēc tam sākās pazīstamais rituāls ar policiju un lēnu informācijas izvilkšanu. Kroseti kundze, ņemot vērā apstākļus, bija žēlsirdīga, lai gan šaubījās, vai mana nosliece lietot vardarbību viņas mājā ir bijusi nepieciešama, kas man likās mazliet netaisni. Es ar prieku uzzināju, ka vīrietis nav miris, bet noteikti nedabūs paaugstinājumu amatā. Viņu sauca Hārlans P. Olruds, un viņš bija apsargs kaut kur Pensilvānijā. Šim cilvēkam bija radies iespaids, ka Alberts Kroseti ir aizbēdzis ar viņa sievu Karolīnu, kuru viņš gribēja atgūt. Visticamāk, ka Kvīnsas miteklī viņš bija nonācis ar navigācijas kartes palīdzību, ko jaunais Kroseti bezrūpīgi bija pametis uz ceļa netālu no viņa mājām, kad meklēja mistisko Karolīnu Rolliju. Karti policija uzgāja Olruda pikapā, kurā atradās arī divi pārbijušies bērni. Parastos apstākļos tie būtu nodoti ierēdņiem, kas Ņujorkā rūpējas par vecāku atstātiem bērniem, bet, tā kā iesaistīta bija Mērija Pega, notikumi ieguva citu virzienu. Viņa gribēja uzņemties rūpes par mazajiem, kamēr mēs noskaidrosim, kas noticis ar mistisko K.R., un, es domāju, arī tukšās ligzdas sindroma dēļ, kas bija izaudzis Montanas lielumā. Ticu, ka mazliet kompensēju vardarbības lietošanu viņas mājā ar to, ka sazvanīju dārgo tēvu Polu Londonā. Nav nekā tāda, ko Pols nezinātu par bērnu aprūpes birokrātiju Ņujorkā. Viņš dažiem piezvanīja, galvoja par Mēriju Pegu, sacēla troksni — neparasti apstākļi, policijas izmeklēšana, bērnu labākās intereses utt.—, un lieta bija darīta, vismaz pagaidām. No bēniņiem tika nonestas galda spēles, no pamatelementiem radīta pica, visiem bija jautri, vienīgi Klims mani ar piecdesmit punktiem uzvarēja Scrabble, kas, manuprāt, bija mazliet par daudz, lai neteiktu vairāk.

Nolikusi bērnus gulēt, Mērija Pega ienāca istabā un, izskatīdamās sasodīti laimīga (šeit es iedomājos Amēliju tādā pašā situācijā, savas zaudētās mājas...), apsēdās dīvānā blakus Klimam. Ar visām policijas un bērnu lietām šī patiesībā bija pirmā reize, kad varējām mierīgi aprunāties. Es viņiem pastāstīju pēdējos jaunumus un to, ko šajā laikā biju darījis. Parādīju ari Bībeli un Breisgērdla mērinstrumentu, ko biju nopircis Merilendā. Ne vārda par to, ka viss ir blēdīšanās, protams. Es arī izdalīju atšifrēto vēstuļu izdrukas, un, kamēr viņi tās lasīja, pamodināju Cīrihē Kroseti un apvaicājos, vai nav kaut kādi jaunumi. Viņš pastāstīja, ka Pols vakar teicis — kāds pa e-pastu nosūtījis Amēlijai bērnu fotogrāfiju, kur viņi redzami ar tās dienas laikrakstu New York Times rokās. Abi smaidīja un izskatījās pilnīgi apmierināti, nekādu draudīgu tipu melnās maskās. Es sacīju, ka tas šķiet savādi, un viņš piekrita. “Izskatās, ka viņi ir klases ekskursijā. Tas nemaz neizklausās pēc Švanova, kādu mēs pazīstam.”

Atzinu, ka, lai gan īpatnējas, tās jebkurā gadījumā ir labas ziņas. Pēc tam viņam pastāstīju par Hārlanu P. Olrudu un abiem bērniem. Kroseti teica, ka nodos ziņu Rollijai, bet es piedāvāju nokārtot, lai bērni paši viņai piezvana, un sacīju, ka pastāstīšu, ja mums kaut kas izdosies ar šifriem. Kroseti gribēja runāt ar savu māti, un tā es nodevu klausuli viņai.

Klims niekojās ar tālummēru. “Asprātīga ierīce, visai novatoriska savam laikam. Tai vajadzēs nelielu spogulīti — šeit —, un tad, domājams, tā darbosies, kā paredzēts. Vai varu paskatīties šifru no Bībeles?”

Es viņam to iedevu, un, brīdi pētījis, Klims sacīja, ka ievadīs šifrēto tekstu Kroseti galda datorā un paskatīsies, ko ar to var izdarīt. “Visi Šekspīra darbi, protams, ir pieejami digitālā formātā, tāpēc, ja atslēga ir no pazīstama viņa darba, mums vajadzētu paveikties.”

“Ja vien viņš neizmanto tekstu no pazaudētās lugas,” iejaucās Mērija Pega. “Tas izskatītos pēc Breisgērdla.”

“Tādā gadījumā,” sacīja Klims, “mums būs jāizmanto sarežģītākas metodes.” Viņš paņēma Bībeli, pasmaidīja un nogāja malā.

Mērija Pega novēlēja dēlam labu nakti un sacīja: “Cik briesmīga ziņa par bērniem. Sieva droši vien cieš. Vai tev nevajadzēja būt pie viņas?”

“Vajadzēja, bet viņa mani negrib. Amēlija visā notikušajā vaino mani, un viņai ir taisnība. Un man ir tāda sajūta, ka nolaupīšana nav gluži tas, kas izskatās.” “Kā tu to domā?”

“Pagaidām vēl nevaru pateikt. Bet es lieku dažas lietas kopā, un man nešķiet, ka viņiem draud tūlītējas briesmas. Nākotnē, kas zina, bet ne tagad, ja vien mēs varam atklāt, kur atrodas šis Darbs.”

“Ak, ir taču pavisam skaidrs, kur tas atrodas.”

Es biju pārsteigts. “Jā,” bilda Mērija Pega, “viņi iesvieda to Breisgērdla pieminētajā akā, tu jau zini, tajā, ko viņš apskatīja, kad sekoja Šekspīram un viņa draugiem mežā un redzēja neatļauto dievkalpojumu. Tās klostera drupas...” Viņa pāršķirstīja izdrukas un atrada vajadzīgo lappusi: “Svētā Bosa aka. Kur vēl tas varētu būt? Breisgērdls stāsta, ka viņi devušies uz Strctfordu, un līdz akai ar zirgu jājāj tikai puse dienas.”

“Varbūt,” es atteicu, “bet — kur ir tā aka? Breisgērdls apgalvo, ka tā bija slepena pat Šekspīra laikā. Tā var atrasties zem rūpnīcas vai jaunbūvēm.” “ l iesa. Un tādā gadījumā mums tas jāpaziņo publiski un jānodod visa ķeza varas iestādēm. Ko, es reizēm domāju, mums vajadzēja izdarīt jau pirmajā

dienā. Bet,” — šajā vietā īriskajos vaibstos parādījās neraksturīgi plēsonīga izteiksme — “es katrā ziņā gribu atrast to lugu. Tāpēc mēs varam vienīgi cerēt, ka gadsimtiem aizmirstā aka joprojām burbuļo.”

Pēc tam viņa pagatavoja vēl kafiju, un mēs to dzērām kopā ar Jameson viskiju. Cik atceros, runājām par ģimeni un bērniem, un viņu priekiem un vilšanos. Es gandrīz nožēloju, ka man nepatīk viņas dēls, un piedēvēju to savam trakumam, kā arī apņēmos būt nākotnē pret Kroseti laipnāks. Kad kāds laiks bija pagājis tādā nesakarīgā manierē, parādījās sadrūmis Klims.

“Skumji, bet man jāatzīst, ka šis šifrs nerada saprotamu tekstu no neviena vēsturei pazīstama Viljama Šekspīra sacerējuma. Tas nav nekas briesmīgs, jo ticu, kā jau agrāk esmu minējis, ka varam sastatīt šifrēto tekstu ar varbū-tīgiem nejaušiem tekstiem, un paskatīties, vai dabūjam kaut ko sakarīgu, un to jau es esmu sācis darīt, bet man sakārojās mazliet jūsu īru kafijas.”

To viņš dabūja, un es apvaicājos, vai viņš jau ir atradis kaut ko saprotamu. “Jā, protams, mēs sākam ar parastākajiem vārdiem — “bet”, “teiksim” — un, abos virzienos izmantojot standarta tabula recta, skatāmies, ko mums dod šifrētais teksts. Protams, Breisgērdls varēja būt izmantojis nestandarta tabulu, bet agrāk viņš nav to darījis, tāpēc pieņemsim, ka viņš ir steidzies un vēlējies lietot vienkāršu šifru. Tā mēs izmantojam datoru, lai sameklētu, vai jebkuri trīs šifrētā teksta burti dod trigrammu b-e-t kā mūsu atslēgas daļu, un šeit jūs redzat, ka dod: gan TKM, gan Vl.K mums dod “bet”, un, kad atkal lietojam šo atslēgu šifrētajam tekstam, mēs dabūjam ADI un DEG, kas abi, par laimi, ir plaši izplatītas trigrammas. Tāpat izdarot ar “kas”, mēs dabūjam vienu trāpījumu un atšifrētajā tekstā EAD, kas arī ir laba trigramma. Izmēģinot “ja”, mēs dabūjam divus trāpījumus un ENDF atklātajā tekstā, un ari nelielu balvu, jo pirmais ja izrādās atbilstošs pēc tā “bet”, ko esam jau atklājuši, un tā mēs zinām, ka “bet”, “ja” ir daļa no atslēgas teksta. Un mēs turpinām no šejienes. Katrs mazs atklājums dod mums mazliet vairāk no atšifrētā teksta un vairāk no atslēgas teksta, un divi atšifrējumi pastiprina viens otru, kāpēc slīdošā atslēga, kas balstīta uz tekstu, ir tik vāja. Šī iemesla dēļ VDK izmantoja tikai almanahus un tirgus finanšu ziņojumus ar daudzām ciparu tabulām, to entropija ir lielāka. Tagad nākamajam vārdam, ko izmēģināsim, jābūt “no” vai “uz”, es domāju...”

“Nē,” sacīja Mērija Pega, “pamēģini “Jēzus”.”

“Tas ir reliģisks padoms, dārgā?”

“Nē, vārds. Tu sacīji, ka meklēji atslēgu kopotajos rakstos un neko neatradi?”

“Jā. Bez dažiem pilnīgi nejaušiem sakarīgiem gadījumiem.”

“Bet viņš uzrakstīja vienu lietu, kas nav iekļauta viņa publicētajos darbos. Savu epitāfiju.”

Viņa pieskrēja pie plaukta un izvilka Šēnbauma “Šekspīra dzīves”, un te tā bija, pirmajā lappusē:

Klau, Jēzus vārdā, labais ceļiniek,

Tos pīšļus, kas dus kapā, neaiztiec.

Lai svētīts tas, kas mani paklausīs,

Un lāsts lai tam, kurš kaulus izsvaidīs.

“Vēl kas,” viņa sacīja, “tam jābūt vecajā rakstībā. Manuprāt, epitāfija vecajā rakstībā ir Vuda grāmatā.”

Tā bija. Klims ievadīja veco rakstību Viženēra šifrētājā, un mums izdevās nolasīt saprotamu tekstu:

nogaistaueradodotiesuzdienvidie

mnomēriastoņdesmitseptiņusgrāduskat

rāpusēviņšguļečetrasassesunpēdudzi

ļumāzemkopingeintasaustrumumūra

“Tas šķiet, pietiekami saprotami. Jānostājas vietā, kuru sauc Gaistauera, un jānovieto Breisgērdla instruments tā, lai nulles punkts, kas ir centrā, tajā ierīkotajā kompasā norādītu uz dienvidiem. Pēc tam instrumenta kājas tiek novietotas astoņdesmit septiņos grādos, un pēc tam, es pieņemu, jāliek cilvēkam ar karogu doties tajā virzienā un jāskatās okulārā, kamēr divi karoga attēli savienojas, un, lūk, attālums un virziens. Tad, kad atrasta šī aka, jāno-laižas ar virvi, piestiprinot ar karstiem taukiem pie galvas sveci, un tur... kas ir asses ?

“Ass,” atteica Mērija Pega. “Sešas pēdas.”

“Jā,” noteica Klims, “tātad, teiksim, septiņu, komats, sešu metru dziļumā šīs akas austrumu mūrī mēs atradīsim lugu. Vai tukšu caurumu. Ja mēs zinātu, kur atrodas šī “Gaistauera”.”

“Tai vajadzētu būt Vorikas pilij,” viņa pārliecināti bilda. “Breisgērdls rakstīja, ka pili var redzēt no Svētā Bosa drupām.”

Brīdis internētā apstiprināja, ka Vorikas pilij tiešām ir Gaistaueras tornis, turklāt dienvidu pusē. Es sacīju: “Tā būs interesanta pieredze. Mēģināt saskatīt ievērojamas tūristu apskates vietas virsotni, kamēr cilvēks ar karogu iet cauri piepilsētai.”

Bet Klima pirksti jau veikli klabināja taustiņus, un pēc dažām minūtēm uz ekrāna parādījās skats uz pils torņa nocietinājumiem no augšas. Šķita, ka tas uzņemts no apmēram divdesmit pēdu augstuma.

“Ļoti iespaidīgi,” es ierunājos. “Vai tā ir komerciāla fotogrāfija no satelīta?”

“Nē, ASV militārais foto. Es tam piekļuvu caur anonīmu saiti, bet mēs tomēr nedrīkstam te palikt ļoti ilgi.”

“Kā jums tas izdodas?” es vaicāju.

“Viņš ir spiegs,” ar zināmu lepnumu atteica Mērija Pega.

“Es esmu atvaļināts poļu spiegs, pilnīgi nekaitīgs. Bet man ir palikušas zināšanas par šādām lietām. Amerikai ir sliktākā pretizlūkošana, spiegu aprindās tas ir labi zināms, — patiesībā joks. Tagad mums jāizmanto daži rīki, lai uzmestu elegantu bumbiņu mistera Šekspīra lugai.” Vēl mazliet klikšķināšanas, un pāri attēlam parādījās sarkans režģis, bet ekrāna vienā malā uzradās palete ar rīkiem zīmēšanai. Viņš sacīja Mērijai Pegai: “Dārgā, vai tu varētu nomērīt to ierīci?”

“Precīzi trīs pēdas,” viņa atbildēja, brīdi darbojusies ar mērlenti.

“Tātad... paskatīsimies, deviņdesmit viens, komats, četrdesmit četri centimetri, ko mēs nocentrējam pret šī torņa ziemeļu—dienvidu diametru... tā... un pēc tam velkam līniju no viena vai otra gala astoņdesmit septiņu grādu leņķī no šī pamata un iegūstam divas līnijas, kas krustojas... tā. Kā saka, X iezīmē mērķi. Mums nav jākāpj tornī un jātraucē tūristi. Paldies tev, Savienoto Valstu Gaisa spēku taktiskā satelītprogramma.” Viņš nospieda taustiņu, un iedūcās printeris. Uz dienvidiem no pils, nogriežoties rietumu virzienā, šķiet, bija uzarts lauks ar koku skupsnām gar malām. Sarkanās līnijas no torņa krustojās vienā no tumšajiem mežiņiem.

“Kā jums šķiet, cik precīzi tas ir?” es vaicāju Klimam.

Viņš paraustīja plecus. “Katrā gadījumā tikpat precīzi kā 1611. gadā. Izskatās, ka tur nav ne autostāvvietas, ne limonādes kioska, tāpēc, iespējams, jūsu aka joprojām ir nezināma.”

Es atkal piezvanīju Kroseti un pastāstīju, ko vēlējos, lai viņš izdara. Tas prasīja krietnu laiku. Cik daudz gudrības un pūļu izšķiests blēdībai, cik daudzi jauki cilvēki būs vīlušies! Precīzs manas dzīves simbols.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник