Atkal palikt vieniem

Pols Deiverijs pamodās ar sava bosa asinīm uz rokām.

Patiesībā nebūtu īsti precīzi teikt “pamodās”. Drī­zāk bija jāsaka, ka beidzās saslēgums un viņš attapās savā ķermenī viens. Tomēr fakts palika fakts Pols bija bijis projām, tagad Pols bija atpakaļ un viņam pie kājām gulēja Bila Finera līķis.

Saslēguma beigas vienmēr pārsteidza un bieži skum­dināja. Bija sāpīgi atteikties no esamības, ko bagātināja kopīga pieredze un apvienotas atmiņas. Taču šoreiz bija citādi. Viņš bija ticis izčakarēts.

Kad Pols to saprata, viņam aizrāvās elpa. Kājas kļuva nejutīgas, viņš saļima uz ceļiem Bila nekustīgā stāva priekšā un ar grūtībām elpoja. Bils. Viņa boss un tuvā­kais draugs, noslepkavots paša kabinetā. Noslepkavots ar Pola rokām.

Sena ieraduma vadīts, viņš izkārtoja aizslietņus ap saviem emocionālajiem centriem, tad strauji samirkšķi­nāja acis un realitāte zaudēja iepriekšējo griezīgumu. Labi. Aizslietņi neizslēdza sāpes pavisam, bet nomieri­nāja tās pietiekami, lai ļautu darboties.

Domā, Pol, domā. Laika tev nav daudz.

Pols piecēlās, atraudams skatienu no Bila sastinguša­jām acīm. Viņam bija jātiek projām. Viņš bija sūdos, un tā kuce, kas viņu izčakarēja, iespējams, jau brīdinājusi policiju. Neviens neticēs, ka viņš nogalinājis Bilu, esot saslēgumā, bet Pols nedrīkstēja nokļūt cietumā viņam bija jāpagūst atriebt Bilu.

Pols ieklausījās. Nedzirdēja nedz skrienošus soļus, nedz satrauktas balsis. Gaismu manīja tikai Bila kabinetā, pārējā stāvā tā jau bija izslēgta. Pats kabinets likās esam pilnīgā kārtībā, nemanīja nekādas cīņas pēdas vienīgā nekārtība bija mirušais vīrietis uz linoleja. Nogalināts ar nazi, Pols ievēroja. Asiņu ne pārāk daudz mazliet uz grīdas, mazliet uz Pola rokām. Pola drēbes savukārt likās tīras. Bet protams. Viņš taču bija profesionālis.

Viņš nomazgāja rokas tualetes izlietnē rūpīgi berza un berza -, tad devās uz izeju. Bila birojs atradās Ame­rikas avēnijas debesskrāpja trīsdesmitajā stāvā. Aiz iera­duma Pols izsauca liftu, bet tad pārdomāja un devās uz kāpnēm. Šādā brīdī nebūtu labi iestrēgt liftā.

Laiku, ko Bils pavadīja lejupceļā, viņš lieti izmantoja, lai izveidotu jaunu atmiņas bloku. Tajā viņš noglabāja Bila līķi, lai tas vairs nekad nebūtu jāatceras.

- Sveiks, Pol, viņu ieejas hallē uzrunāja durvju sargs Džims. Viss šodien padarīts?

- Gandrīz. Vēl pāris nieki, ko boss lūdza izdarīt.

- Ak tā, Džims zinīgi piemiedza aci. Atkal Katrīna?

- Kāda Katrīna? Pols pārvaicāja un arī piemiedza aci, gan negribīgi. Katrīna bija Bila jaunā sieva, satrie­coša, par viņu desmit gadus jaunāka krievu rudmate. Bils savulaik lūdza izsekot viņas gaitas, tomēr Pols neatklāja neko, kas varētu liecināt par neuzticību, kuru laikam sagaidīja gados vecākais vīrs. Klau, tiekamies atkal rīt.

Protams, lai tev labs vakars!

Bija .iļ) astoņiem vakarā. Pa avēniju pūta auksts un •.lipis vējš, no kura nekur nebija glābiņa. Par spīti tam, iela bija pilna ar tumšiem stāviem, kas steidzās savās aitās, cieši savilkuši ap sevi mēteļus. Tālumā skanēja sirēna. Pols ātri gāja ziemeļu virzienā. Pa ceļam viņš pie­slēdza savam skatkanālam vietējo ziņu straumējumu informācija ieplūda tieši redzes nervā. Pagaidām par slep­kavību neko neziņoja. Uz 55. ielas stūra viņš noķēra taksi.

- Rūzvelta sala, viņš pateica šoferim. Tieši tur bija noticis viņa saslēgums ar meiteni. Tad viņš atlaidās sēdeklī un aizvēra acis, pa daļai atslābinādams emociju aizslietņus. Bija bīstami tos sasprindzināt pārāk ilgi.

Bils bija zudis uz neatgriešanos.

Viņi kopā bija pavadījuši desmit gadus kopš kara Baltijā. Savulaik viņi bija viens otra saslēguma partneri. Pols spēcīgs un ātrs, Bils agresīvs un apķērīgs. Bila smadzenes un Pola ķermenis padarīja viņus par nāvīgu komandu.

Tie izrādījās labie zelta laiki salīdzinājumā ar to, kas viņus gaidīja pēc tam. Pēc kara Bils atteicās turpināt saslēgumus. Viņš pieņēma Pola draudzību, pat nolīga Polu darbā, uzticēdams darbiņus, kuros bija vajadzīgas viņa cīņas spējas, taču ne reizi nepiekrita iepriekš pie­dzīvotajai prātu tuvībai.

Pols to nesaprata. Vēl arvien izjuta atraidījuma atstāto tukšumu. Viņš bija pavadījis gadu gadus, tiek­damies aizstāt ar Bilu piedzīvoto. Viņš bija izmēģinājis simtiem saslēguma partneru, tomēr viss velti. Tagad bija zudusi pat mazākā cerība.

Satiksme bija diezgan reta, un līdz Rūzvelta salai viņi nokļuva desmit minūtēs. Pols norēķinājās ar šoferi, samaksājot no sava ciparu konta, ko bija atvēris īpašiem gadījumiem. Viņš izkāpa pie “Slēguma Ligzdas”.

“Ligzda” bija mazpazīstams bārs salas pusē, kas atra­dās tuvāk Kvīnsas rajonam. Iekšpuse bija slikti apgais­mota un ne pārāk tīra, logā mirgoja vientuļa Pabst alus neona reklāma šajā turīgajā rajonā tāds iestādījums nepiesaistīja īpaši daudz klientu. Šis vakars nebija izņē­mums pie letes sēdēja viens vienīgs apmeklētājs, kla­nīdamies virs savas glāzes mūzikas automāta atskaņo­tas blūza balādes pavadījumā.

Pols pamāja bārmenim un devās taisnā ceļā uz durvīm ar uzrakstu “Tikai darbiniekiem”. Saslēgumi ar nepazīstamiem cilvēldem bija ienesīgs, bet nelegāls biz­ness, tāpēc saslēgumu studijas visā valstī centās palikt pēc iespējas nemanāmākas. Aiz apbružātajām durvīm atradās labi apgaismota uzgaidāmā zāle ar mīkstiem paklājiem un ādas klubkrēsliem. Studijas pārvaldnieks Bepe vecāks vīrs, kura staltais stāvs liecināja par regulāru vingrošanu un atturēšanos no kaitīgiem grēciņiem, stāvēja aiz šauras marmora letes un runājās ar divām jaunām sievietēm. Viņš pāri klienšu pleciem uzsmaidīja Polam. Es tūlīt.

Pols pamāja un iegrima vienā no krēsliem. Viņš sāka vērot sievietes izrādījās, abas bija dvīnes sparīgi saru­nājamies ar Bepi. Meiteņu balsīs varēja saklausīt gan uztraukumu, gan gaidas. Droši vien pirmā reize. Pols viņas mazliet apskauda, kaut arī aizrautībā nojaušamā neziņa viņam likās nožēlojama.

Drīz vien Вере pienāca un paspieda Polam roku. Ir patīkami jūs atkal tik drīz redzēt, viņš sacīja atturīgi klusā balsī. Varbūt vēlaties doties mazā ceļojumā kopā ar šīm dāmām? Ziniet, viņas ir paralēli savienotas.

Pols vēlreiz uzlūkoja sievietes. Tagad viņš skaidri saskatīja zīmes abu žesti likās neuzkrītoši saskanīgi; to varēja manīt tajā, kā viņas skatījās viena uz otru, kā ik pa brīdim pamāja vai pasmaidīja, nebilzdamas ne vārda. Paldies, šovakar nē, viņš atteica ar nevil­totu nožēlu. Vai mēs varētu aprunāties zem četrām acīm?

Bepes sejā nenodrebēja ne vaibsts, bet kaut kas viņa stājā izmainījās. Protams. Viņš pagriezās pret dvīnēm un jau skaļākā balsī sacīja: Dāmas, uzgaidiet brīdi šeit. Esmu drošs, ka kuru katru mirkli ieradīsies piemērots partneris. Tad viņš pievērsās Polam: Iesim tur.

Viņš ieveda Polu tukšā telpā blakus uzgaidāmajai zālei. Istaba bija apaļa, tās centrā atradās mazs, balts saslēguma rūteris, bet ap to kā spieķi pie rumbas bija novietotas trīs gultas. Pols šo rūteri pazina labi, pat pārāk labi. Neskaitāmas reizes tas bija pārvērtis nekad iepriekš nesatiktus svešiniekus par intīmi tuviem drau­giem. Neskaitāmas reizes viņa ķermenis bija gulējis šeit, bet prāts tikmēr ceļojis kādā citā ķermenī ārpus pil­sētas.

- Vai kaut kas noticis? vaicāja Вере, izraudams Polu no pārdomām.

Šādās reizēs vislabāk būt tiešam. Vakar mani nolau­pīja.

Bepes acis papletās, bet tā bija vienīgā reakcija.

- Nelāga sagadīšanās.

- Vairāk nekā nelāga, Pols piebilda, cenzdamies saglabāt pieklājīgu izteiksmi. Jums būs beigas, ja esat kaut kā iesaistīts.

- Mans bizness ir tīrs, Вере aizstāvējās. Es nodro­šinu saslēgumu, tas arī viss. Ko ar to dara mani klienti, tas jau ir viņu ziņā.

- Lai tā būtu, Pols sacīja. Man ir jāzina, kas viņa bija tā meitene, ar kuru man bija saslēgums. Viņa sevi sauca par Džilu.

-Jūs taču ziniet, ka mēs nesaglabājam klientu datus.

- Nepūtiet pīlītes, Pols pasmīnēja. Jūs vācat visu, kam tiekat klāt, lai tikai piesegtu savu pakaļu. Esmu manījis jūs bakstāmies ap maniem portiem ne vienu reizi vien.

Вере viegli pielieca galvu, it kā gribētu paraustīt plecus, bet tad izlemtu, ka tās būtu sliktas manieres. Nedomāju, ka varēšu jums palīdzēt.

- Klausieties, es šovakar nogalināju cilvēku, Pols sacīja, pazeminājis dusmu aizslietni, lai teiktais izklau­sītos iespaidīgāk. Kā jūs domājat, ko teiks policija, kad uzzinās, ka esat iejaukts?

Tagad Pola sarunbiedrs nobālēja un spēra soli atpa­kaļ uz durvju pusi. Tas… nav iespējams… Ja vien jūs to nevēlējāties…

Pols sagrāba Bepi un cieši piespieda pie sienas. Es nevēlējos, viņš sacīja. Mirušais bija mans draugs. Tā meiča mani piespieda, un tu man palīdzēsi noskaidrot, kā viņai tas izdevās.

Vecākais vīrietis vilcinājās krietnu bridi, tad pamāja ar galvu. Labi. Labi. Viņas identifikācijas porti bija līdz kājai vaļā. Es jums pārsūtu viņas datus.

Informācija pienāca pa infrasarkano kanālu. VeliSoft izmantotāja identifikācija. Paldies, pateicās Pols, atlaizdams vīrieti.

- Nerādieties vairs šeit.

- Nerādīšos gan, Pols apstiprināja un pagriezās, lai dotos projām.

* * *

VeliSoft bija iecienīts tīkla pakalpojumu sniedzējs, un lietotāju identifikācija bija aktīvs hakeru kaktu bizness. Pēc desmit minūšu un piecsimt dolāru tēriņa Pola rīcībā bija vārds Natālija Makgila un dzīvokļa adrese Elles Ķēķī. Viņš noķēra taksi un devās atpakaļ uz Manhetenu.

Viņa bija likusies tik uzticama. Džila, rudmataina tīne, jauna un nevainīga. Pols zināja, ka anonīmie saslē­gumi mēdz būt riskanti slepkavība pret paša gribu tika uzskatīta par neiespējamu, tomēr par sīkiem noziegu­miem saslēguma laikā bija dzirdēts -, bet tādā meitenē kā Džila viņš nebija saskatījis ne mazākos draudus. Un kurš gan būtu saskatījis?

Pols prātoja, ko darīt ar Džilu. Viņš atminējās, lai gan ļoti neskaidri, ka spēj būt arī nežēlīgs. Viņš zināja, ka kara laikā pastrādājis briesmu lietas. Tiesa, detaļas bija droši noglabātas aiz aizslietņiem.

Tolaik viņi ar Bilu bija viens vesels.

Pols izkāpa no takša vienu ielu pirms galamērķa un atlikušo gabalu nogāja kājām. Dzīvokļu nams atradās

gandrīz pie pašas 10. avēnijas, un viņš apstājās uz stūra zem ķīmiskās tīrītavas markīzes, lai pavērotu māju. Vai­rumā logu spīdēja gaisma, bet viņam nebija ne mazākās iespējas noteikt, kurā dzīvoklī mitinās Džila.

Kādu brīdi viņš apsvēra iespēju vienkārši ieiet namā un sameklēt viņu, bet tas šķita pārāk riskants risinā­jums. Viņš skatkanālā atvēra zaļās lapas un pārskatīja tālruņa numurus, kas bija reģistrēti uz Makgila vārda.

Kopā tādu bija septiņi, bet tikai viens atradās šajā ielā.

Pols jau taisījās zvanīt, bet tad atvērās nama durvis un pa tām iznāca Džila ar iepirkumu maisiņu rokā. Viņa bija tērpusies biezā ziemas jakā, galvā meitenei bija adīta cepure, taču kļūdīties neļāva nedz rudās sprogas, kas spraucās brīvībā no cepures apakšas, nedz arī vasarraibumi, kas rotājās uz sejas.

Pols pusskriešus piesteidzās pie Džilas. Viņa redzēja vīrieti tuvojamies, taču nedz mēģināja bēgt, nedz arī izskatījās nobijusies. Tas esi tu! viņa iesaucās.

- Esi pārsteigta? viņš vaicāja, valdīdams dusmas.

Izskatījās, ka viņa nav dzirdējusi Pola jautājumu, katrā ziņā smaids no sejas nenozuda. Es šodien tevi redzēju vienstruktā, viņa sacīja.

- Redzēji vienstruktā, mani? Pols apjucis pārvai­cāja. Vienstrukti ļāva stāstīt bērniem pasakas ar saslē­guma palīdzību tā bija vecāku iecienīta nodarbe visā pasaulē.

- Redzēju gan, viņa teica un apstiprinoši pamāja.

- Katjas tante bieži rāda man vienstruktus, bet es nekad iepriekš nebiju dzīvē satikusi cilvēku no tiem. Kā tevi sauc?

- Kens, Pols sameloja. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Džila, kuru viņš satika “Ligzdā”, bija runājusi ar slāvisku akcentu, bet šai meitenei neko tādu nemanīja. Turklāt likās, ka viņas izturēšanās ir patiesi atklāta, arī to viņš neatminējās no iepriekšējās tikšanās reizes. Tu laikam esi Natālija.

Viņa starojoši pasmaidīja. Tu zini, kā mani sauc!

- Protams. Es esmu Katjas tantes draugs.

- Tiešām? Tas gan forši. Vai tu pazīsti arī Nadjas tanti?

- Nē, tikai Katju.

- Ak tā, meitene novilka. Viņa savilka pieri acīm­redzamā piepūlē, tad pa pusei pagriezās, it kā gribētu atgriezties namā.

- Varbūt ienāksi un iepazīsies ar Nadju? Tu varētu mums parādīt vienstruktu!

Pols nespēja noticēt, ka šī meitene būtu varējusi pie­spiest viņu nogalināt Bilu. Bija nojaušams, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas prātu viņa šķita vientiesīte, ne slepkava. Tomēr Pols bija pārliecināts, ka tieši šo meiteni saticis “Ligzdā”. Man šobrīd nav laika ciemoties, viņš sacīja. Bet es varētu tev parādīt ātru struktu tepat. Gribi?

Viņa aizrautīgi pamāja un norāva cepuri, lai atsegtu pieri. Uz priekšu!

Pols izvilka no kabatas pārnēsājamo saslēguma gre­dzenu, tad saminstinājās. Tas, ko viņš grasījās darīt proti, ieiet mazgadīgas personas prātā bez vecāku atļau­jas bija noziegums, par kuru draudēja piecpadsmit gadu ieslodzījums. Tomēr viņam bija jāuzzina, kas slēpās

šajā prātā, turklāt daži papildu gadi cietumā šobrīd likās mazākais no ļaunumiem. Pols palūkojās apkārt, vai kāds viņus nevēro, tad piegāja Natālijai tuvāk un piespieda gredzenu viņai pie ādas. Pēc pāris sekundēm tas apstip­rināja, ka meitenes prāts ir atvērts dominējošam saslē­gumam. Pols pārliecinājās, ka viņa paša aizslietņi atro­das savās vietās, un devās meitenes prātā.

Migla. Apjukums. Atmiņu šķembas juceklis, nesa­kārtotība. Sāpes.

Gari, pelēki gaiteņi. Antiseptiku smārds. Zaļi virsvalki.

Tad salūts, straujš, spožs, skaļš. Paga, nē, tas nebija salūts. Tur šāva. Sprādzieni. Asinis. Kāda karstā elpa.

Sāpes. Seja.

Pola seja? Natālijas prātā valdīja sajukums tajā ne­senas atmiņas jaucās ar tālas pagātnes ainām. Juzdama, ka notiek kas nelāgs, meitene iekliedzās un nodrebēja viņa tvērienā, tomēr viņš nevarēja Natāliju atlaist.

Polam bija jāturpina meklēt, līdz viņš atradīs vaja­dzīgo.

Kaut kur virs viņu galvām pavērās logs. Sievietes (

balss pasauca: Nataša? Nataša, čto ti tam ģelaješ?

Ātrāk, viņam bija jābeidz. Viņš metās cauri Natašas prātam uz labu laimi, meklēdams kaut mazāko aizķer­šanos, jebko, kas uzvestu viņu uz pēdām. Tomēr Pols redzēja tikai atmiņas par meitenes māti, par panisku skrējienu tumsā, pa nāvi… Te nebija nekā izmantojama, itin nekā. Viņas prāts atgādināja samezglotu noslēpumu.

Aiz šī stūra atmiņas par pavasara lietu. Aiz nākamā atmiņas par asinīm. Aiz vēl viena…

Katjas tante. Skaista rudmate.

Viņš bija atradis meklēto. Pols izgāja no Natālijas prāta, un viņa sabruka uz ietves. Piedod, vīrietis no­teica, juzdamies netīrs, un tad pa galvu pa kaklu metās projām pa ielu.

Aiz viņa atsprāga durvis. Sievietes balss kaut ko nokliedza pakaļ Polam. Natālija raudāja. Bet viņš tikai skrēja tālāk, apmetās ap stūri un lēkšoja tālāk pa 10. avē­niju. Polu dzina bezgalīgs naids. Viņš nebija pirmais, kurš meloja Natālijai. Katjas tante. Katrīna Finnersa. Šī sieviete bija ielauzusies Natālijas prātā un izmantojusi meiteni, lai pastrādātu slepkavību.

Tagad viss sakrita. Finnersa bija izmantojusi Natāliju, lai ar seriālā saslēguma palīdzību pakļautu Polu un kaut kā piespiedusi Polu nodurt Bilu. Jaunlaulātā sieva, gatava uz visu, lai tiktu pie mantojuma.

Laiks apciemot šo dāmu. Pols zināja, ka Bila un Katrīnas dzīvoklis atrodas tepat līdzās, viņš pats to viņiem bija sameklējis. Pols pat bija uzstādījis dzīvokļa apsardzes sistēmu. Viņš pagriezās ēkas virzienā un pie­spieda sevi pagausināt soli. Labāk būtu ierasties mie­rīgam.

Kā vairums Manhetenas dzīvojamo ēku, arī Bila māja bija īsts šauru gaiteņu un kāpņu mudžeklis. Trepēs viņš sastapa kādu vecāku vīru un, novērsis skatienu, pakāpās sāņus, lai dotu večukam ceļu. Bila un Katrīnas dzīvoklis aizņēma visu augšējo stāvu, tāpēc Pols varēja netraucēti atslēgt pieejas sistēmu. Daži mirkļi, un viņš iegāja pa durvīm.

Dzīvoklis bija plašs un labi izgaismots. Pulēta koka grīdas bija pieskaņotas kokgriezumiem rotātajiem sienu

paneļiem. Visas mēbeles bija tumšās, atturīgās krāsās. Bils vienmēr bija izcēlies ar labu gaumi.

Gaisā jautās vieglas un saldas smaržas. Kaut kur ska­nēja mūzika.

Pols atrada Katrīnu viesistabā. Viņa aizvērtām acīm sēdēja atpūtas krēslā. Pār vaigiem ritēja asaras. Uz veca plašu atskaņotāja griezās Lekuonas La Comparsa viegla, saldsēra mūzika, vienlaikus prieka un skumju pilna. Tā klusināja Pola soļus, kamēr viņš no aizmugures pielavījās sievietei.

Viņa izskatījās satriecoši. Krāšņi, ugunssarkani mati, gaiša āda. Sejā ievilktas skumjas. Kurš gan noticēs, ka te sēž slepkava?

Pols nevarēja atļauties šaubas.

Viņš pacēla visus emociju aizslietņus, ar vienu līganu kustību pasniedzās uz priekšu un piespieda pār­nēsājamo saslēguma gredzenu pie Katrīnas pieres. Viņš uzreiz ķērās pie pārņemšanas, iespiezdamies sievietes prātā iespējami ātrākajā, varmācīgākajā veidā. Pārplū­dinādams viņu ar emocijām, sasienot Katrīnu neredza­mām važām.

Apkārtējā pasaule abiem pārstāja pastāvēt. Mūzika apklusa, viesistabas gaismas nodzisa. Viņi bija saslēgti vienā prātā, bet vienlaikus abu prāti bija divatā, un vie­nīgais, ko tie apzinājās, bija cīņa savā starpā.

Katrīna izmisīgi pretojās, taču Pola beidzot atbrīvo­tās dusmas viņā lauzās brutāli, neganti. Turklāt viņa pusē bija pārsteigums. Tagad, kad Pols zināja, ko meklēt, viņš pazina Katrīnas implantu pazīmes no saslēguma ar Natāliju. Atriebes alkas vīrietī dega ar spēju liesmu,

tāpēc viņš izmantoja visas šo zināšanu dotās iespējas. Viņš urbās Katrīnas apziņā soli pa solim, nogriezdams visus atkāpšanās ceļus, noslēgdams visas viņas apzinīgā prāta ārējās komunikācijas iespējas.

Pols nesaslēdzās ar sievieti pilnībā. Tāda intimi­tāte neietilpa viņa plānos. Vīrietis tikai apspieda viņu, iedzina stūrī, atklājot Katrīnas dziļāko būtību un pada­rot viņu viegli ievainojamu.

Tad Pols aptvēra, ka upuris vairs nepretojas.

- Nožēlojamais kropli, sieviete ierunājās, bet ne balsi prāta valodā. Tu viņu nogalināji. Katrīnas vārdos izskanēja patiesas sāpes un tas samulsināja Polu. Tu mani piespiedi to izdarīt.

- Es neticēju, ka tu to spēsi, viņa sacīja. Es iegal­voju sev, ka spēsi, bet iekšēji tam tomēr neticēju. Dziļi sevī es ticēju, ka tu viņu pārāk stipri mīli. Taču tu noga­lināji Bilu. Tu nodūri viņu ar baudu, un man atlika vien noskatīties.

Polā atkal uzliesmoja uz mirkli piemirstās dusmas.

- Ko tu tur pļurksti? viņš atbildēja. Tu gribēji viņu nogalināt, un tagad viņš ir miris. Ko tur vairs spriedelēt?

- Ak jā, gribēju gan, viņa piekrita. Mēs kopā ar māsu un brāļameitu braucām tūkstošiem kilometru, lai nogalinātu Bilu un lai nogalinātu tevi. Pat tad, kad sapratu, kā viņš ir mainījies, es iegalvoju sev, ka viņš ir pelnījis mirt. Līdz pat šim vakaram es atkārtoju to kā tēvreizi. Bet, kad tu paņēmi nazi, piegāji Bilam ar smaidu sejā un tad pacēli roku, es aptvēru, ka mīlu viņu. Es būtu atdevusi visu, lai tevi apturētu. Tāpēc Bilu nogalināji tu, nevis es.

Pārsteigums ietrieca savus stindzinošos nagus Pola apziņā. Viņas vārdos nebija nekādas loģikas, tomēr Pols juta, ka Katrīnā nav viltus. Viņš mēģināja atgūt zaudēto pārliecību. Un kā ar Natāliju? Vai tad tu nepiespiedi viņu nogalināt?

Katrīnas prāts noklusa, un domas raisījās lēnām, nedroši. Tā bija mana dāvana viņai. Dziedināšanās iespēja.

Pols, sajutis vājumu, uzstāja: Kā gan slepkavība spēj dziedēt?

- Dziedēt spēj atriebība, viņas atbilde skanēja kā pātagas cirtiens. Un tā dziedēs, kad viņa atcerēsies, kas īsti tu esi.

- Kas par…

- Tu un Bils. Armijas varoņi. Baltijas bieds. Tu ar Natāliju esi ticies jau iepriekš… vai neatceries?

- Nē, Pols atzinās, juzdams, ka viņa uzbrukums atkal ir apturēts. No kara gadiem viņš atcerējās ļoti maz. Viņš sev atļāva atcerēties ļoti maz.

- Protams, ka neatceries, Katrīna pavīpsnāja. Jo esi gļēvulis, kas paslēpis visu aiz aizslietņiem. Glīti un tīri. Bils tā nerīkojās. Viņam pietika drosmes sadzīvot ar paša grēkiem.

Pols izspieda no sevis neveiklus smieklus. Vai tu kaunini mani? Jā, es Baltijā nogalināju ne vienu vien vīru. Jā, es nogalināju arī nevainīgus cilvēkus. Tu gribi teikt, ka es nošāvu Natālijas tēvu vai varbūt brāli? Bet tas taču bija karš!

Tagad bija Katrīnas kārta iesmieties. Tie bija ilgi un rūgti smiekli, kas svilināja Polu ar pārliecības spēku,

taču viņš nedrīkstēja atkāpties. Viņam vajadzēja saprast visu līdz galam.

Tomēr bija tikai viens ceļš, kā to pārliecinoši uzzi­nāt. Proti, laižot brīvībā to gadu šausmas, lai tās atkal mocītu viņu. Neslēpjot no sevis itin neko.

- Vai tu to spēj? Katrīna vaicāja, iespiedusies Pola prātā krietni dziļāk, nekā viņš bija iedomājies. Vai tu to uzdrīkstēsies?

Pols vienā rāvienā sagāza visus aizslietņus.

Visu pārņēma kliedzieni. Visu pārņēma tā laika nik­nums. Un šī varenā straume aizrāva Polu sev līdzi. Viņš slīka atmiņās.

Saslēgšanās ar Bilu.

Nebeidzamu kauju dienas un naktis. Virs degošās Viļņas austošā saule.

Maza meitenīte, kas apskāvusi mātes mirušo stāvu. Kliedzieni.

Mazas, aukstas dūrītes, kas triecas pret viņa seju.

Pols zaudēja savaldību. Viņš nespēja skaidri domāt, viņš nespēja rīkoties. Viņš mēģināja novietot aizslietņus atpakaļ vietā, centās no visas sirds, tomēr nespēja tagad viņa prātā valdīja atriebes alku pārņemtā Katrīna. Viņš grima pats savu atmiņu plūstošajās smiltīs.

Pols Deiverijs, modernais kareivis. Nogalini, uzstādi aizslietni, meklē nākamo mērķi. Nogalini, uzstādi aiz­slietni, meklē nākamo mērķi. Pola Deiverija pasaulē nebija nekādu problēmu.

Pirms pāris stundām, kad viņa prātā pirmoreiz parā­dījās Natālija, viņš atkal aptvēra patiesību. Viņš visu atce­rējās un tiešām ienīda Bilu nepamatoti, netaisnīgi

ienīda par noziegumiem, kas bija pastrādāti abu saslē­gumā. Un tad Pols nogalināja savu bosu. Nogalināja vie­nīgo cilvēku, kuru jebkad bija mīlējis.

Katrīna ļāva viņam pārpārēm izjust šīs sāpes. Viņa gaidīja, kamēr Pols garas minūtes mocījās agonijā.

- Vai tagad tu to saproti? viņa pēc ilgas pauzes vai­cāja.

- Es nekad to nebūtu izdarījis viens, Pols aizbildi­nājās, cenzdamies noticēt pats saviem vārdiem. Un arī Bils ne. Uz to bija spējīgs tikai mūsu saslēgums. Tikai tajā mita šīs alkas, šī nežēlība.

- Un ja nu tā arī ir? Kāda starpība? Tas tomēr biji arī tu, kurš nogalināja Natālijas tēvu manu brāli meitenes acu priekšā. Un viņas māti tu… tu… Tas, kas notika tajā naktī, pārvērta Natāliju. Vai tu maz saproti, kāda viņa ir šobrīd? Tev ir jāuzņemas atbildība par to, ko radīji.

- Iespējams, viņš beidzot izgrūda. Es to nesa­protu, tomēr nespēju vairs noliegt. Galu galā noliegt to būtu gļēvulība. Bet, ja tās nakts noziegumus pastrā­dāju es, tad Bila slepkavība ir tavu roku darbs.

Katrīna saspringa. Kas…

- Tu nesaslēdzies ar mani, lai palīdzētu Natālijai rast dziedināšanu. Tu to izdarīji, lai atriebtos, un šī atriebība noveda pie Bila nāves. Tu zini, ka tā ir.

Katrīna saminstinājās, un uz mirkli Polam likās, ka viņa iebildīs. Tad viņā kaut kas salūza. Jā, viņa sacīja. Es zinu.

Un līdz ar šo atzīšanos viņa pārrāva pēdējo barjeru starp abu prātiem.

Saslēgums sametās vētrā, cita pret citu triecās vaina un dusmas, un bēdas. Melnas, indīgas un bezgalīgas jūtas. Tomēr viņi abi uzņēma tās kā glābiņu, it kā cerē­dami nogrimt tajās. Viņiem likās, ka šīs jūtas attīrīs, liks zaudēt prātu un galu galā ļaus visu aizmirst.

Tomēr notika kas dīvains. Kaut kas tāds, kam viņi, iespējams, būtu pretojušies, ja vien būtu spējuši. Abi atklāja viens otrā tukšumu. Katrīnā slēpās izsalkusi, svaigi plēsta brūce ar asiņojošām malām, gluži kā melna bedre saplosītā zemē pēc tam, kad no tās ar visām sak­nēm izrauts varens ozols. Pola tukšums bija senāks, ap tā malām pūžņoja apdzijušas kreveles, šis tukšums bija pastāvējis desmit gadu, un garās saslēguma partneru virknes bija to padarījušas tikai dziļāku. Patiesībā abi ievainojumi bija līdzīgi gluži kā nospiedumi, ko atstā­jusi viena atslēga, jo galu galā tos bija atstājis cilvēks, kuru abi bija mīlējuši.

Visas dusmas, ko viņi izjuta viens pret otru, ieplūda šajās brūcēs. Viss niknums un apvainojumi iegāzās šajos tumšajos, nekad nepiepildāmajos bezdibeņos. Viņi dus­mojās un ienīda, un dusmojās un ienīda, līdz pāri nepa­lika nekas. Tad mierā, kas iestājās abos, viņi vairs nespēja ienīst viens otru, jo redzēja savu zaudējumu atspoguļojamies otrā. Palika vien vainas apziņa, bet arī tā abiem bija kopīga. Tas viņus satuvināja un padarīja par vienu veselu.

Protams, viņi nekad nespēs mīlēt viens otru. Viņi ne­kad nevarēs kļūt par draugiem. Bet tur, abu mirušā mī­ļākā dzīvoklī, Pols un Katrīna atklāja patvērumu viens otrā. Patvērumu no grēkiem, kuri nepiederēja viņiem vien.

Drīz viņi šķirsies un piedzīvos to, ko abiem sagata­vojis liktenis. Vajadzēs pieņemt lēmumus. Bija notikusi slepkavība. Iespējams, viņi bēgs. Iespējams, ne. Tajā brīdī tas nebija svarīgi. Tajā brīdī svarīga bija viena vie­nīga sajūta. Viena vienīga atziņa, kam bija jēga.

Viņiem nekad vairs nevajadzēs palikt vieniem.

Autora komentārs

“Atkal palikt vieniem” bija mans pirmais publicētais stāsts. To sarakstīju vasarā pēc universitātes beigšanas, dzīvojot mazā istabiņā Portlandē vienā mājā ar neveiksmīgu aktieri, kurš strādāja par bārmeni un cīnījās ar pusmūža krīzi, vīrieti, kuru sieva bija nupat izmetusi no mājām un kurš ar viņu nepārtraukti plēsās, un kārtējo trīsdesmitgadīgo amerikāņu bezdarbnieku, kurš visu dienu sēdēja mājās un spēlēja dator­spēles.

Var domāt, ka stāsts attēlo manu paranoisko prāta stā­vokli bet, par spīti visam, šī vasara bija pārmaiņu punkts manos ilggadīgajos rakstniecības pūliņos. Lasīju Alistera Renoldsa “kosmosa operas” žanra grāmatas, skatījos Hičkoka filmas citu pēc citas un vasaras gaitā sarakstīju trešdaļu romāna par citplanētiešu uzbrukumu Zemei, kuru tā arī nekad nepabeidzu. Bet vasaras beigās radās “Atkal palikt vieniem” stāsts, kurā beidzot veidojās sintēze no tā visa, ko gadu gaitā biju centies apgūt.

Lielu iespaidu atstāja tieši Hičkoka filmas. Hičkoks bija slavens ar to, ka viņš savas filmas izplānoja no kadra līdz kad­ram, pirms vispār ķērās pie kameras un nolīga aktierus. Līdz tam brīdim es mēdzu rakstīt pēc populārās “organiskās” jeb, kā to sauc amerikāņi, “seat of your pants" metodes. Raksti, raksti un ceri, ka beigās tas viss kaut kā saies kopā un stāsts

noslēgsies veiksmīgi. Hičkoka iespaidā es mēģināju savus stāstus vairāk izplānot, pirms rakstīju kaut vārdu, un atklāju, ka šī pieeja man personiski padodas daudz labāk.

Tāpat kā skaņdarbam, labam stāstam vai romānam pamatā ir struktūra, kuru lasītājs (un klausītājs) varbūt neierauga, bet kura rakstniekam (komponistam) jāapzinās. Strādājot pēc “organiskās" metodes, skelets aug darba laikā, savukārt, strā­dājot pēc “plāna” metodes, vispirms rodas skelets un tad tas tiek apaudzēts ar miesu bet beigu beigās izturīgs skelets nepieciešams vienmēr.

Struktūras ziņā “Atkal palikt vieniem” ir ļoti vienkāršs stāsts, taču tajā jau parādās vairākas tēmas, kuras plaši sastopamas manos vēlākajos darbos. Viena no šādām tēmām ir “saslē­guma” tehnoloģija, kuru stāstos izmantoju gan kā fantastisku sižeta elementu, gan kā metaforu cilvēku attiecību jautājumu risināšanai. Par to vairāk rakstīšu vēl citos komentāros.

Vēl stāsts ir interesants ar to, ka darbība notiek Ņujorkā, lai gan es to sarakstīju, vēl pirms biju Ņujorkā dzīvojis. Šķiet, ka pilsētas izjūtu zināmā mērā izdevās “noķert”, lai gan tagad, pašam stāstu pārlasot, visas pieminētās notikumu vietas ir ar daudz plašāku rezonansi un asociācijām nekā rakstīšanas brīdī.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “To Be Alone Again” pirmo reizi publicēts žurnālā Dunesteef Audio Fiction 2010. gada jan­vārī.

Загрузка...