Dubultnieki un citi stāsti

Viņa jaunu dienu zombijs

Katru ritu Bobijs apciemo Čaku. Bobijs nokāpj pag­rabā un pagrabina Čaka būra restes ar savu spieķi. Čaks tikai rūc un spļaudās, griež nopuvušo zobu stumbeņus griš, graš, griš, graš. Čaks ir īsts vecis, jā gan. Ja vien jūs būtu redzējuši viņu jaunības gados… Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks.

Kad Bobijs vēl bija puika, viņam patika rāpaļāt pa pil­sētas mūriem un vērot, kā pieaugušie ārpusē cīnās pret Čaka līdzgaitniekiem. Žļurkt, gaisā uzšļācās asinis, švlks, aizlidoja kāda zombija galva. Tikai Čaks vien nebija apturams. Nesen nejaucenī pārtapušais amerikāņu fut­bolists izcēlās ar augstāko košanas statistiku visā apga­balā, tāpēc bērniem patika viņu ienīst.

- Mammu, es būšu skaldītājs, Bobijs apņēmās pie brokastu galda. Es gribu izšķaidīt Čaka smadze­nes. Mamma tikai papurināja galvu. No viņas staroja nogurums un veselais saprāts. Bobij, tas nav ienesīgs amats. Galīgi nav.

Tolaik skolā modē bija arbaleti, un zeltīti laiskajās vasaras pēcpusdienās Bobijs ar savējo caururba dažu labu zombija galvu, bet Čakam klāt šāviena attālumā viņš ne­tika. Pienāca laiks universitātei, tad meitenēm, un drīz vien pa kājām jau maisījās izsalkuši bērneļi. Bobijs strā­dāja apdrošināšanas firmā un centās aizmirst par Čaku.

Reizēm uz ielas viņš saskrējās ar kādu paziņu, no kura cirvja pilēja smadzenes. Tādās reizēs Bobijs, mājās pārradies, ļāvās melanholijai un prātoja par profesijas maiņu. Tomēr bija te jāatmaksā kredīts par māju, te jāgādā par skolas naudu bērniem, te jānorēķinās par sie­vas iznicināšanu (viņu sakoda stāvvietā pie Trader Joe’s lielveikala).

Tad pienāca Tīrīšana. Visā valstī skaldītāji dienu un nakti šķaidīja zombiju smadzenes. Bobijs nekad nebija juties tik nospiests. Viņš izmisis vēroja, kā sarkano plankumu uz televīzijas zombijziņu kartes kļuva arvien mazāk (kamēr Bobija viduklis izplūda) un mazāk (kamēr Bobijam nosirmoja mati), un mazāk. Pienāca diena, kad Bobijs bija brīvs no parādiem un viņa māja bija brīva gan no sievas, gan bērniem. Viņš būtu varējis ķerties pie cirvja, ja vien pilsēta jau nebūtu brīva no zombijiem.

Tad Bobijam nāca ausis brīnišķa ziņa viens eksem­plārs tomēr vēl eksistēja, ietupināts vietējā zooloģiskajā dārzā, ieslēgts būrī par atgādinājumu nākamajām paau­dzēm. Bobijs devās to aplūkot. Brīnumu brīnums, tas izrādījās Čaks! Smirdošs, pazaudējis gandrīz visu miesu uz stilbiem, ar kreiso aci, kas karājās ārā no dobuma, bet tomēr tas bija Čaks.

- Cik nožēlojams stāvoklis! Bobijs sūrojās Čaka kopējiem. Vai tad jūs nezināt, kas viņš ir? Paklau, vis­maz dodiet viņam aitu smadzenes brokastīs! Bet viņā neklausījās.

Pirmo reizi mūžā Bobijs izvēlējās grūtāko ceļu. Pirmo reizi mūžā viņš rīkojās, kā sirds lika. Viņš iztukšoja savas kredītkartes. Samaksāja naktssargam. Atbrauca

uz zooloģisko dārzu ar savu pikapu, iekrāva taja būri ar Čaku un aizbrauca uz kaimiņu štatu.

* * *

Reizēm Bobiju māc vainas sajūta, bet tad viņš sev atgādina, ka cilvēkam ir tiesības īstenot savu sapni. Viņa ceļgali varbūt vairs nelokās un muguras sāpes brīžam nav izturamas, taču Čaka būra restes viņš vēl spēj pagra­bināt tīri labi. Tad Čaks iež zobus un Bobijs smejas viņi abi izliekas, ka atkal atgriezušies vecie labie laiki.

Drīz vien Bobijs pieņems galīgo lēmumu. Iespējams, viņš izšķaidīs Čaka smadzenes. Iespējams, sadedzinās zombiju. Vai, iespējams… iespējams, kādā klusā naktī Bobijs aizvedīs Čaku uz pilsētu, atslēgs viņa būri un atstās viņu kā dāvanu cilvēcei.

Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks. Bet kāds tai noteikti noderētu.

Autora komentārs

Stāsta “Viņa jaunu dienu zombijs” sākotnējais nosaukums bija “Lai radītu prēriju, nepieciešams zombijs un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Zombie and One Bee) atsauce uz ievērojamās amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones sla­veno dzejoli “Lai radītu prēriju, nepieciešams āboliņš un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Clover and One Bee). Beigu bei­gās nosaukumu nomainīju, jo baidījos, ka lasītāji nepazīs šo atsauci.

Dikinsones dzejolis pāris rindiņās parāda, cik maz nepie­ciešams cilvēka nostalģijai. Es vispār dzīvē esmu novērojis, ka

nostalģija ir īpatnēja lieta cilvēks spēj to izjust gandrīz attie­cībā uz jebko. Piemēram, pāris gadu es nodzīvoju Stemfordas pilsētā Konektikutas štatā. Pilsēta nebija ne īpaši skaista, ne interesanta, un es jutos daudz laimīgāks, kad biju pārvācies uz Ņujorku. Tomēr pēc pārvākšanās, sev par lielu pārsteigumu, ar ievērojamu nostalģiju atcerējos dažādas Stemfordas ielas, parkus, veikalus. Pat dažas reizes devos ekskursijā atpakaļ uz Stemfordu, lai pastaigātu pa pilsētu un apēstu savu iecienīto picu Remo’s restorānā.

Tā es secināju ja spēju just nostalģiju par Stemfordas pilsētu, tikpat labi varētu justies nostalģisks, piemēram, attie­cībā uz zombijiem. Nostalģija galu galā ir smeldze pēc pagāt­nes un, ja tava pagātne būtu cieši saistīta ar zombijiem, tev varētu pietrūkt arī viņu. Ne jau vienmēr, bet dažreiz klusos, vientuļos brīžos.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “The Zombie of His Early Days” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada aprīlī.