Sandra spēlē čuguna vīram

- Mani sauc Radoks, viņš vērsās pie Sandras, kad visi pārējie bija aizgājuši. No viņa vārstiem ar vieglu šņākoņu pacēlās tvaiki.

Sandra nebija ievērojusi viņu starp skatītājiem. Protams, ne. Viņi ieradās katru vakaru un apsēdās pie galdiņiem, grabēdami un čikstēdami. Zilpelēkās sejas apspīdēja zeltainā gaisma no Ārpuses. Te tērauda kāja, pārmesta pār vairāklocltavu ceļgalu, tur ducis garu pirk­stu, sakrustoti lūgšanas pozā. Apsēdušies viņi sastinga kā Viktorijas laika džentlmeņi, kas pozē monohromai nemirstībai. Tas viss viņā radīja vēlmi pielēkt kājās un kliegt taču šādu rīcību Sandra jau bija izmēģinājusi, un nekas nemainījās.

Radoks pat nepakustējās, kad Sandra sāka spēlēt. Neviens no viņiem nepakustējās. Kamēr viņas pirksti meklēja noti pēc nots uz apskrambātajiem taustiņiem, kurus viņa tik labi bija iepazinusi tūkstoš vakaru gaitā kopš Beigām un vēl trīstūkstoš pirms tām kamēr mitruma savērptās stigas izklepoja melodiju, kas aiz­nesa Sandru uz tāltālām atmiņu zemēm, viņi pat ne­elpoja.

Čīkstiens uz kāda metāla pleca aizvērās ventilis. Iedūkšanās tur iedarbojās kāda gāzu izvades ventilā­cija.

Viņas spēlētā dziesma bija galā, šķietami par ātru, pilnībā iztērēta un pabeigta. Sandras pirksti palika, iegrimuši taustiņos, kamēr pēdējās skaņas atbalsojās un pagaisa klusumā. Viņa sēdēja nekustīga, kamēr klausītāji cēlās kājās, klaboņas un skrapstoņas pavadīti, un šļūca uz izejas pusi. Gaisa slūžas viņus pa vienam izgrūda Ārpusē šņāciens, plaukšķis. Šņāciens, plaukšķis.

Kad Sandra piecēlās no klavierēm, viņai aiz muguras kāds ierunājās aukstā un līdzenā balsī. Atvainojiet. Es esmu Radoks.

Viņa apmetās pret runātāju, sirdij krūtīs dauzoties. Šis tips bija garš; pamatīgos tērauda locekļus kopā satu­rēja kādu collu resnas skrūves.

Pārsteiguma raisītās dusmas lika viņas balsij ska­nēt skarbāk. Es šovakar esmu beigusi. Spēlēju vienu dziesmu, kā esam vienojušies.

- Es gribēju jums ko lūgt. Vai jūs man nospēlētu šo? viņa pirksti nozuda iedobumā uz krūtīm un izņēma no turienes papīra lapu.

Sandra to paņēma. Notis! Sol mažors. Glīti izdrukā­tas. Kur atradāt?

- Kalatas drupās.

- Jūs melojat. Lapa bija pārāk svaiga, pilnīgi tīra. Tā neoda pēc sēra tātad tā nebija ienesta no Ārpu­ses. Tad viņa prātā nospēlēja pirmās notis un saprata visu. Šo esat sacerējis jūs!

Strauja kustība, un Radoks kā tornis slējās virs Sand­ras asu stūru un rievainu plākšņu kopojums. Sandrai acīs iedzēla tvaiki, taču sieviete nesarāvās. Viņš taču

nenodarīs viņai neko ļaunu Sandra šo radījumu acīs bija pārāk vērtīga. Jo viņa bija palikusi vienīgā.

- Spēlējiet. Tagad.

- Spēlējiet to pats! Sandra atmeta lapu atpakaļ.

Radoks atsprāga atpakaļ, atsprāga strauji, locītavām

čīkstot. Viņš noskatījās, ka papīra lapa nolīgo līdz grī­dai. Es mēģināju. Bet tas nav tas.

Sandra uzgrieza viņam muguru. Aizgāja līdz logam un paskatījās ārā, zeltainajā gaismā, kas skalojās pār Ārpusi kā balinātājs, kurš atstājis tumšas vien pāris ēnas šeit, pāris ēnas tur. Augsta torņa skelets. Kūkumu rinda tālumā pilsētas tirgus angāri. Mājas.

- Es nospēlēšu, Sandra sacīja, ja jūs izvedīsiet mani Ārpusē.

Atskanēja klusinātu čīkstienu virkne, un Radoks nostājās viņai līdzās pie loga. Mēs domājām, ka viss būs vieglāk.

Sandra nodrebinājās. Nekad iepriekš sievietei nebija izdevies aprunāties ar kādu no viņiem par Beigām viss, ko viņi bija gatavi apspriest, bija viņas pārtika, viņas zāles un prasība spēlēt ik vakaru. Kā, vai tad viss nav vieglāk? viņa plaši paplēta rokas. Kārtīgāk? Vienkāršāk?

- Jā, Radoks piekrita, un klusāk.

- Tad izlaidiet mani ārā. Viņa izkliedza vārdus: “Izlaidiet mani ārā!” un sāka daudzīt Radoka krūtis ar dūrēm.

Asas sāpes. Viņš metās Sandrai virsū un trieca viņu pret logu. Sandra tikai paguva nodomāt še tev bija,

vienīgā un tad sievietes galva atsitās pret stiklu. Viņas acīs viss sagriezās.

- Nē, Radoks sacīja.

Nē.

Sandra nosarka ne no dusmām, bet no kauna. Uz īsu mirkli kad no Radoka čuguna mutes atskanēja vien­kāršais “Nē” viņa bija izjutusi atvieglojumu. Jo viņai nebūs jāredz, ko viņi ir izdarījuši ar Sandras pasauli. Nebūs jāpieskaras tam, kas no tās palicis pāri. Nebūs jāieelpo iznīcības smārds. Viņa varēs palikt šajā cietumā vēl kādu laiciņu.

Tobrīd Sandra Radoku ienīda. Ja viņa mestos viņam virsū vēlreiz un tiktu nogalināta, viņa to nenožēlotu. Bet tad sievietei prātā iešāvās kāda doma. Kaut kas labāks par bezjēdzīgu nāvi.

- Es nospēlēšu.

Radoks atkāpās. Vai tiešām?

Sandra uzsmaidīja viņam. Tiešām.

Viņa pacēla notis un iekārtojās pie klavierēm. Kamēr acis slīdēja pār Radoka rakstītajām notīm, viņa centās aizmirst par sāpēm pirkstos, kas smeldza no sitieniem pa tērauda krūtīm, viņa centās aizmirst par sāpēm augš­delmā Radoka tvēriena vietā. Un tad Sandra sāka spē­lēt. Noti pēc nots, tieši tā, kā viņš bija tās uzrakstījis. Caur viņas pirkstiem gāzās visas viņas dusmas un viss viņas žēlums, viss zaudējuma rūgtums. Vienreiz nospē­lējusi skaņdarbu, viņa sāka to vēlreiz, citādi. Tad vēlreiz, godīgi cenšoties to izdarīt, cik vien labi spēja.

Radoks stāvēja aiz viņas nekustīgs un kluss. Kad viņa beidza spēlēt, viņš ierunājās un balsī varēja saklausīt

gan izbrīnu, gan klusas sāpes. Tā nav mūzika. Tā taču nav mūzika, vai ne?

- Nē, Sandra atbildēja. Nav gan.

- Bet kāpēc tā?

Sandra piecēlās. Atstājusi klavieres aiz muguras, viņa piegāja pie loga, aiz kura pamazām tumsa Ārpuse. Viņa vēroja tumšos, klusos, nekustīgos siluetus, kas vīdēja aiz stikla, un prātoja, vai viņa ir pēdējā cilvēku dzimuma pārstāve.

Viņa nepavirzījās nostāk, kad Radoks pienāca blakus un ar pirkstiem pieklauvēja pie stikla. Viņš neatkārtoja savu jautājumu. Es pamēģināšu vēlreiz, tas bija viss, ko viņš klusi un pārliecināti sacīja.

Abi stāvēja līdzās un vēroja, kā Ārpuse ieslīgst nakts tumsā. Kaut kur Sandras galvā sāka skanēt dziesma. Tā bija rītdienas dziesma, dziesma, kas gaidīja viņu. Gai­dīja, lai aizvestu Sandru uz tāltālajām atmiņas zemēm. Viņas pirkstos kņudēja melodijas ritms.

Tajā mirklī, klausīdamās vienmērīgajā tvaika šņā­koņā no Radoka locītavām, Sandra apjauta, ka viņai pie­tiek ar Ārpusi, ko viņa nes sevī iekšā.

Autora komentārs

Stāsts “Sandra spēlē čuguna vīram" radās no domas par kontrastu pasauli, kura būtu bezgala plaša, jo cilvēku tajā vairs nebūtu, bet bezgala šaura, jo vienīgā izdzīvojusī sieviete būtu iesprostota aiz loga kādā senā Parīzes kafejnīcā.

Stāsta motīvs ir robeža starp ārējo un iekšējo gan ģeo­grāfiskā, gan cilvēciskā ziņā. Sandra gan ir ieslodzīta vienā

kafejnīcā, bet viņai ir pieejama cilvēka iekšējā pasaule ar mākslu, mūziku, atmiņām. Radokam vienam no robotiem, kuri pārņēmuši pasauli ir brīvība doties, kurp vien viņš vēlas, bet tomēr savā ziņā viņš ir iesprostots pamatīgāk nekā Sandra.

Protams, mans iekšējais skeptiķis apgalvo, ka ar laiku var­būt arī Radoks iemācīsies muzicēt. Un šo iespēju arī atstāju stāsta nobeigumā. Kas tad notiks ar Sandru, ir jautājums bez atbildes.

Stāstā parādās zināmi steampunk motīvi ar tvaika dzinē­jiem aprīkotie roboti -, bet to uzbūvei un dvēselei iedvesmu visvairāk smēlos no Kena Šoulza fantāzijas žanra romāna Lamentation.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Sandra Plays for the Castiron Man” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada jūlijā.

Загрузка...