Dubultnieki un citi stāsti

Mammu, te rakstam Žeņa, tavs dels

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rub­ļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neat­zinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.

Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoapa­rātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.

Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sar­kanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņir­bēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka neva­ram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gais­mas apdzisa, un es jau biju pilī.

Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.

Rūķi mitinās pagrabā. Viņi ir mazi, zaļi un valkā lielas, pūkainas cepures, uz kurām rakstīti viņu vārdi,

piemēram, RLS 1, RLS 2, RLS 3 tas nozīmējot rūķisko lietotāja sakāmi. Es lūdzu, lai viņi iedod man kaut ko ēdamu, taču rūķi mani diez ko labi nesaprata, tikai lēkāja apkārt un dziedāja dziesmas. Manuprāt, Suļiks ir prātīgāks par viņiem.

Ak jā, Suļiks ir šeit! Daktere Olga ari viņam uzmauca galvā ķiveri. Sākumā viņš baidījās no rūķiem, bet tagad viņš uz šiem ļoti skaļi rej. Mēs atradām viņam skrienamvietu ar zāli un ūdeni. Es izstāstīju dakterei Olgai par liepu aiz mūsu mājas, pie kuras Suļiks labprāt aprok kau­lus, un daktere ielika liepu viņa skrienamvietā. Viņam tas patīk.

Daktere Olga netiek uz šejieni, bet viņa reizēm runā­jas ar mums. Viņas seja izspiežas no pils sienas, it kā akmens būtu mīksts un kustīgs kā plastilīns. Daktere vēl nav izstāstījusi, kas man būs jādara, bet es apsolos strā­dāt ļoti cītīgi!!!!!

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Mēs esam izsalkuši. Man nav tik traki, bet Suļiks smilkst un velk vēderu pa zemi.

Daktere Olga teica, ka kaut kur pilī ir ēdamvieta un mūsu uzdevums ir to atrast, bet mums tas nekādi neiz­dodas, jo ejas starp vietām visu laiku mainās. Ja mēs apejam riņķi apkārt pilij, mums vajadzētu nonākt tur, kur sākām, bet mēs nonākam citur. Ja sākam gulēšanas vietā, nonākam skrienamvietā. Sākam skrienamvietā,

nonākam lielajā zālē. Gluži kā toreiz, kad es apmaldījos Izmailovas parkā un tu teici, ka es esot stulbs, jo ikviens taču var paskatīties uz norādēm. Tikai te nekādu norāžu nav.

Daktere Olga mums nepalīdz. Viņa apgalvo ja es vingrināšu prātu, lai atrastu ceļu no gulēšanas vietas uz ēdamvietu un no ēdamvietas uz gulēšanas vietu, tad spēšu atrast dārgumu vietu. Es viņai vaicāju, kas tā tāda par dārgumu vietu, bet daktere man nesaka. Es ceru, ka vismaz viņa mani neuzskata par stulbu. Bet varbūt es patiešām esmu stulbs. Varbūt Suļiks nedabū ēst tāpēc, ka neesmu gana apķērīgs.

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Suļiks atrada ēdamvietu! Mēs bijām lielajā zālē, un viņš aizbēga no manis gluži kā karnevālā ar spoguļiem bija daudzi Suļiki, un katrs skrēja uz savu pusi. Viņš ierē- <

jās, atskrēja atpakaļ un parāva mani aiz biksēm, tikai viens Suļiks. Kad es mēģināju viņam sekot, atkal parādī­jās daudzi Suļiki, un es nezināju, kurš ir īstais. Tad viņš man atnesa banānu un es biju ļoti priecīgs, jo atcerē­jos to reizi, kad dabūju banānu dzimšanas dienā. Bet, pirms es paguvu to apēst, uzradās rūķi un atņēma man banānu. Es skriešus metos viņiem pakaļ, bet rūķi skrien ļoti ātri.

Es to izstāstīju dakterei Olgai, bet viņa teica, ka man jābūt izmanīgākam. Galu galā man ir tikai astoņi gadi

un manām rieviņām vajadzētu būt svaigākām. Atrast ēdamo nevar būt tik grūti, ja jau pat Suļiks to spēj.

Daktere Olga nepazīst Suļiku. Viņš ir ļoti gudrs suns. Es nespēju viņu uzvarēt paslēpēs, pat ja spēlēju atvērtām acīm. Kad es skatos, kā viņš skrien projām, tad apkārt ir daudzi Suļiki, tāpēc skatīšanās nelīdz. Bet, kad es viņu kaut kur ieraugu un dodos ķert, es nespēju uzminēt, uz kuru pusi un cik ātri viņš skrien.

Rūķi visu to vēro, smejas un skandē: “Hei-zen-berg! Hei-zen-berg! Hei-zen-berg!” Taču es nedusmojos uz viņiem. Mans Suļiks ir gudrāks par mani.

Man vēl arvien gribas ēst.

Žeņa (tavs dēls)

P.S. Mammu, vai tu tiki uz slimnīcu? Vai tev ir labāk?

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Man ir bail. Rūķi spiež mani spēlēt spēli, un, ja es zaudēju, viņi man sit. Man ļoti sāp! Suļiks mēģina mani aizsargāt, bet tad rūķi sit arī Suļiku. Un daktere Olga nenāk, kad es viņu saucu.

Tā spēle ir ļoti grūta. Rūķiem ir liela zelta kaste ar divām telpām un papīra sienu pa vidu, un tajā sienā nav durvju. Viņi ielaiž mani vienā telpā un tad atstāj mani vienu. Uz sienas ir uzgleznots sarkani melns pūķis. Rūķi saka, ka man jātiek uz otru telpu, citādi pūķis mani apēdīs.

Taču pūķis kā nenāk, tā nenāk. Kad rūķi atgriežas, viņi jautā, kāpēc es vēl arvien esot tajā pašā telpā? Un tad viņi man sit un liek spēlēt atkal un atkal.

Reiz es pārplēsu papīra sienu un aizgāju uz otru telpu, bet rūķi bija traki dusmīgi un sita man daudz, daudz reižu, un piekodināja, lai tā nekad nedaru. Tuneli, viņi pamācīja, izmanto tuneli, bet grīda ir cieta, turklāt man nav lāpstas.

Mammu, ko man darīt? Es zinu, ka man jācenšas tevis dēļ, bet man ļoti sāp!

Žeņa (tavs dēls, kurš gaida vēstuli no tevis)

Mammu, parādījās pūķis. Kad viņš uzradās, es tā pār­bijos, ka izgāju cauri sienai un to nemaz nesaplēsu. Tad pūķis parādījās otrā pusē, un es nespēju aizbēgt. Viņš mani apdedzināja! Apdedzināja ļoti traki!

Mammu, piedod. Saprotu, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti sliktu, tikai nezinu, ko īsti. Lūdzu, vai tagad es drīkstu doties mājās? Es zinu, ka mums vajadzīgi rubļi, bet man ļoti bail. Lūdzu, mammu?

Mammu

Man liekas, ka te raksta Žeņa, tavs dēls. īsti drošs gan neesmu.

Neko nevar zināt droši. Tagad es to saprotu. Viss reizē ir un arī nav. Pūķis palīdzēja man to aptvert. Siena nav nekāda siena, ja es esmu visur.

Es tagad spēju atrast ēdamvietu, ja ikviens no manis iet meklēt. Katrs es neatrod visas ēdamvietas, bet viens no manis vienu ēdamvietu noteikti sameklē.

Nezinu, kāpēc iepriekš visi es bijām vienuviet. Do­māju, ka visas mazās manis daļiņas varēja būt visdažā­dākajās vietās, bet tās nespēja vienoties. Tās rāvās katra uz savu pusi kā tajā dzejolī par līdaku, vēzi un gulbi, tāpēc tās stāvēja uz vietas. Tagad ikviena manis daļiņa spēj vienoties un es esmu visur, kur gribu būt.

Ak jā, atgriezās daktere Olga. Es biju dusmīgs par pūķi, bet viņa teica, ka viss būs labi, jo es drīz varēšu doties mājās. Mammu, tu man vienmēr teici, lai nemuldu, kad klāt ir pieaugušas tantes un onkuļi. Es ļoti cenšos to atcerēties, kad parādās daktere, bet man viņa vairs diez ko nepatīk.

Viņa teica, ka manas rieviņas esot mainījušās. Tabulrasas brīnums, tā viņa teica. Jauns prāts iemācās domāt kvantumikāli, ja nonāk simulētā kvantumikālā vidē. Manuprāt, viņa ļoti gribēja runāties, jo tikai stāstīja un stāstīja par to, kā viņa esot pierādījusi, ka kaut kāda vīra, vārdā Penrozs, smadzenes esot patiesas, bet tas gan man likās muļķīgi, jo kā gan smadzenes varētu nebūt patiesas? Tad viņa kļuva tāda savāda un apraudā­jās. Es vaicāju, kas noticis, un viņa atbildēja, ka daudzas svarīgas tantes un onkuļi būs ļoti priecīgi un ierakstīs viņas vārdu visādās grāmatās. Tas laikam ir svarīgi, nu gluži kā dabūt Ginesa rekordu par to, ka tu esi izcepis vislielāko torti.

Mammu, man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu mājās.

Žeņa (iespējams, tavs dēls)

Mammu

Mēs esam Žeņa, tavs dēls.

Es visi atradām Daktere Olga teica, lai es rakstu skaid­rāk, citādi tu nespēsi saprast. Vai tāpēc tu man neraksti vēstules? Piedod! Es ļoti gribu, kaut tu man rakstītu.

Es atradu dārgumu vietu. Tā ir uz jumta, zem klajām debesīm. Dārgums ir žļerkstoša metāla uzparikte mājas lielumā. Es sapratu, kas tas ir, tikko to ieraudzīju, jo tai apkārt aplī stāvēja rūķi, turot cepures rokā, un dziedāja: “Dārgums, dārgums, dārgums!”

Es gan neesmu pārliecināts, ka šis ir īsts dārgums, ja rūķiem ir jāpasaka, ka tas tāds ir. Suļikam arī tas nepa­tīk. Es saucu viņu klāt, bet viņš tikai rēja un nenāca.

Lai nu kā, man dārgums likās interesants. Tur ir tik daudz kloķu, ko var paraustīt, tas ir gluži kā liels, dzeltens ezis ar ķeburainiem zobratiem, kuri visu laiku griežas un katrreiz, kad tu uz tiem paskaties, atrodas citā vietā. Daktere Olga teica, ka viņa nespēj saprast dār­gumu, jo tas esot kvantumikāls dzinējs, kam vajadzīgas kvantumikālas smadzenes, bet man tas būtu jāsaprot, jo man tādas smadzenes esot.

Viņai izrādījās taisnība. Kad vienlaikus esmu visur, es saplūstu ar dārgumu un rokturi kļūst par manām rokām, it kā es diriģētu orķestri. Un tad es visu saprotu. Bet, mammu, man ir tik baisi, kad tas notiek. Pils kļūst mīk­sta kā mīkla manās rokās, un es varu to veidot kā plas­tilīnu.

Sākumā man veidošana diez ko nevedās, es pat sa­plēsu ēdamvietu. Pa gaisu nošķīda dzirksteles. Dak­tere Olga teica, ka binārie koki esot pārplūduši, bet es

nezinu, kā tas varēja notikt, jo ēdamvietā nekādu koku nebija. Pēc tam es iemācījos izstiept pili tā, lai katrai plānajai vietai blakus būtu sava biezā vieta un lai nekas neplīstu. Es stiepu un stiepu, līdz varēju cauri sienām redzēt citas pilis.

Mammu, pastāv vēl daudzas tādas pašas pilis kā šī, tikai katra ir mazliet citāda. Dažas atšķiras vairāk, da­žas mazāk. Un, kad es pastiepju ar rokturiem nedaudz vairāk, es spēju radīt caurumus uz tām citām pilīm, pa­sniegties cauri un nokļūt visās pilīs vienlaikus!

Daktere Olga teica, ka man jāņem istabas un gaisma no citām pilīm un jānes atpakaļ uz mūsu pili, lai mums būtu vairāk enerģijas. Es tā arī izdarīju, bet man likās, ka katrā no pārējām pilīm ir cits Žeņa un cits Suļiks, un viņiem tas nepatika, jo atskanēja drausmīgs troksnis un pils traki raustījās. Daži rūķi iekliedzās un nokrita zemē. Tagad viņu cepures ir nosmērētas ar zaļām asinīm un viņi vairs nekustas.

Daktere Olga teica, lai es neuztraucoties, tā esot pro­grammu tūres kļūda un no tiem rūķiem tāpat neesot nekā­das jēgas. Rūķi man nepatīk, bet, manuprāt, daktere runā nesmuki. Dārgums rūķus savainoja, un tas viss viņas dēļ.

Mammu, man ir bail.

Žeņa (mēs esam tavs dēls)

Mammu

Šodien daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai paskatītos ārā no pils uz to lielo telpu, kur mēs ar Suļiku aizmigām. Es kustināju rokturus, lai izstieptu gaisu, un

ieraudzīju, kā mēs guļam uz gara galda Suļiks un es. Ap mums darbojās tantes un onkuļi, bet zāles vidū bija liela metāla kaste. Kad es kustināju dārguma rokturus, tā dūca un zibināja gaismiņas.

Domāju, ka metāla kaste līdzinās mūsu dārgumam, tikai tā ir Maskavā un tā nekustas. Kad es izmantoju dār­gumu un kaste sāka trokšņot, tantes un onkuļi izskatī­jās ļoti satraukti, bet viņi nebaidījās. Manuprāt, tas bija stulbi, jo man gan bija ļoti bail.

Daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai atvērtu citas Maskavas, tāpat kā es atvēru citas pilis. Bet, kad es izstiepu lielo zāli, līdz tā kļuva plāna, es pamanīju, ka no metāla kastes izskrien mazi, ātri un slikti punktiņi. Tie trāpīja dakterei Olgai un pārējām tantēm un onkuļiem, tāpēc es apstājos.

Tantes un onkuļi, un daktere Olga man neticēja, jo viņi nespēja ieraudzīt tik mazus un ātrus, un sliktus punk­tiņus. Daktere Olga teica, ka viņiem esot gāgaru skaitī­tāji un joņu kamēri un tie neko neuzrādot. Viņa lika man izmantot dārgumu, lai iegūtu enerģiju no citām Maskavām, jo tikai man ir kvantumikālas smadzenes un visa pasaule skatās uz mani un gaida, un pat Suļiks gribot, lai es to daru.

Es teicu nē. Neticu, ka Suļiks grib, lai es daru kaut ko sliktu. Es viņam pajautāju, un viņš man nolaizīja degunu tas nav nekas slikts. Suļiks vairāk par visu vēlas gulēt man blakus saulē zem liepas.

Kad es to izstāstīju dakterei Olgai, viņa teica ja es nepalīdzēšu viņai ar dārgumu, viņa nevarēs iedot man rubļus.

Domāju, ka tas varbūt ir svarīgi, bet daži no manis nav īsti droši. Dažās Maskavās daktere vienmēr man dod rubļus. Dažās Maskavās viņa nekad man nedod rubļus. Gan viens, gan otrs notiek vienmēr. Tu, mammu, vienmēr esi reizē slima un vesela. Dažas no tevis, kādā no Maskavām.

Ja tas tā ir vienmēr, kāpēc man jāpalīdz? Viss vien­mēr kaut kur ir. Bet mazie, ātrie un sliktie punktiņi ir slikti visur.

Žeņa mēs esam tavs dēls)

Mammu

Labi, es rīt palīdzēšu dakterei Olgai ar dārgumu. Labi, labi, es palīdzēšu.

Es visi mīlam Suļiku. Kad daktere Olga teica, ka noda­rīs pāri Suļikam, es nodomāju viņa nevarēs nodarīt pāri visiem Suļikiem un viss būs labi. Bet viņa aizveda Suļiku no pils, un, kad es izmantoju dārgumu, es ierau­dzīju viņu vienu pašu stāvam pie galda ar manu ķermeni tur, ārpusē, Maskavā. Viņam bija noskūta galva, tāpēc viņš izskatījās bēdīgs. Atnāca daktere Olga un viņu aiz­veda. Tagad es viņu vairs nevaru redzēt, tikai dzirdu, kā viņš skaļi rej, it kā viņam sāpētu. Man ir grūti atcerēties, ka citās Maskavās ir citi Suļiki.

Domāju, ka daktere Olga nav jauka. Varbūt viņa nekad nebija jauka. Varbūt tad, kad viņa solīja mums rubļus, viņa nemaz netaisījās mums tos dot.

Lūdzu, pasaki viņai, lai atdod man Suļiku. Es klau­sīšu, es apsolu. Es darīšu visu, ko viņa gribēs.

Žeņa

Mammu

Te Žeņa, dēls.

Vēstuli galda noliku es. Nebaidies. Nekliedz.

Jā, slēpies zem gultas. Zem gultas droši. Never logus. Neej ārā. Maskavā nav droši. Izsalkušie dūmi slikti.

Tevi pasargāšu.

Piedod rakstu īsi. Ir pirksti tikai, ja kārtīgi piedomāju.

Žeņa

Mammu

Te atkal Žeņa. Man tagad ir vairāk laika, tāpēc varu rakstīt labāk.

Lūdzu, nāc ārā no pagultes. Neskaties tā. Vai tu ne­priecājies, ka atgriezos? Zinu, ka izskatos briesmīgi, bet man vismaz pietiek spēka, lai man būtu acis un pirksti. Es nevaru runāt, bet varu rakstīt tev vēstules.

Redzēju, ka tu saņēmi visas manas vecās vēstules. Droši vien biji ļoti aizņemta slimnīcā, ja nevarēji atbil­dēt. Tas nekas. Priecājos, ka daktere Olga tomēr iedeva tev rubļus. Tu izskaties veselīgāk.

Drīz, mammu, arī es būšu vesels. Man būs rokas, daudz, daudz roku, un es apskaušu tevi, un mēs būsim kopā. Vai tas, mammu, nebūs jauki? Tu vienmēr rūpējies par mani pat tad, kad es rīkojos stulbi un slikti. Tagad es rūpēšos par tevi un nekad, nekad nelaidīšu tevi vaļā. Vai tas, mammu, nebūs lieliski?

Bet Suļika gan mums vairs nebūs. Viņš nomira. Kad es iedarbināju dārgumu, metāla kaste dakteres Olgas istabā ierūcās un Suļiks riedams atskrēja no blakus

telpas. Tad gaiss izstiepās un pārsprāga, un izlidoja visi mazie, ātrie un sliktie punktiņi. Tie saplūda kopā, tad pārvērtās izsalkušajos dūmos un dūkdami lidinājās apkārt kā melnu bišu spiets.

Es apturēju dārgumu, taču bija jau par vēlu. Izsal­kušie dūmi zumēja un satinās apkārt Suļikam. Viņš rēja un rēja, un tad izsalkušie dūmi apēda viņa galvu, un es nevarēju palīdzēt.

Gribēju ticēt, ka varbūt nav tik slikti, jo citās Maskavās ir citi Suļiki, bet bija gan slikti. Man bija ļoti slikti, mammu.

Tad dūmi ierējās gluži kā Suļiks, skaļi un skumji. Tie rēja un rēja, un apēda visas tantes un onkuļus, un arī dakteri Olgu. Daktere Olga spiedza šausmīgi ilgi. Man ienāca prātā, ka viņa varbūt grib vēl vienu Ginesa rekordu, bet tad viņa apklusa un dūmi apēda arī viņas galvu.

Tad dūmi pārstāja riet un sāka klusi čukstēt kā dak­tere Olga: “Ņem, ņem, ņem no mums! Zodz no mums. Nē, puisīt, nē. Nē, nē, nē!” Pēdējo tie apēda manu galvu, jo es gulēju uz galda un nespēju aizbēgt. Kad es izdzir­dēju tos tuvojamies “Puisīt! Puisīt! Puisīt!” -, es skrēju uz pili, bet pils satumsa, tāpēc atgriezos. Es pārbijos un sāku traki grozīt dārgumu, tad metāla kaste ierēcās un es pārplēsu gaisu starp pili un Maskavu, un es devos cauri plīsumam, visi es no itvisurienes.

Es mēģināju izmantot savu ķermeni, bet tas nedar­bojās. Galu galā izsalkušie dūmi apēda manu galvu. Tas pat nesāpēja, jo es vienlaikus biju it visur.

Neuztraucies par mani, mammu. Būs jau labi.

Piedod par Maskavu! Es nespēju palīdzēt visām tan­tēm un onkuļiem, un zēniem, un meitenēm, un vecmam­mām ar vecpapiem. Piedod par asinīm un kliedzieniem. Gribu raudāt, tikai man nav asaru. Bet nedomāju, ka raudāšana ko līdzēs.

Es nevarēju nosargāt citus, bet es vismaz nosargāju tevi. Dūmi netiks dzīvoklī, neuztraucies. Domāju, ka tie ir pamatīgi nikni, jo mēs mēģinājām apzagt viņu Mas­kavu. Viņi kļūst gudrāki, ēdot galvas, tāpat kā es kļūstu gudrāks, lasot grāmatas. Bet tev esmu es, un arī es esmu gudrs, un es esmu it visur.

Tagad man ir jānoķer izsalkušie dūmi. Ceru, ka spēšu izmantot dakteres Olgas metāla dārgumkasti un izstiept gaisu, lai aizsūtītu tos visus atpakaļ. Tad es atgriezīšos pie tevis. Bet tikmēr turies.

Žeņa

Mammu

Esmu noķēris lielāko daļu izsalkušo dūmu un aizsū­tījis atpakaļ. Solīju, ka nekad vairs nezagsim no citām Maskavām, bet tie tikai auroja: “Izvēršam līkni! Uzspri­dzinām puiku! Izkropļota atskaites sistēma!” Izklau­sījās, it kā reizē runātu visi onkuļi un tantes, vecpapi un vecāsmātes, un arī mazi bērniņi, laimīgi un skumji, dusmīgi un mierīgi. Prātoju, ka visu to galvu apēšana nenāca dūmiem par labu. Varbūt tāpēc tie apjuka.

Mammu, esmu mājās. Šobrīd sēžu tev blakus te, uz dīvāna. Vai jūti manus pirkstus sev uz muguras? Redzi, tur pakustējās aizkari. Tas esmu es.

Pasmaidi, mammu. Lūdzu, kāpēc tu nesmaidi? Kad būšu noķēris pēdējo dūmu stīdziņu, mēs būsim kopā uz visiem laikiem. Mēs pat varēsim aizbraukt uz Parīzi, tu taču vienmēr to vēlējies. Nedomāju, ka dūmi aizkļuva līdz Parīzei.

Bet pirms tam vai tu varētu man palīdzēt? Paska­ties aiz durvīm. Es tur atstāju Suļiku. Viņa kažoks ir lipīgs, un viņam nav galvas. Vai tu varētu viņu izmaz­gāt? Vai tu varētu viņu apglabāt dārzā zem mūsu liepas?

Kad visi cilvēki nomira, man likās, es jutos nosku­mis, bet es nebiju drošs. Pastāv taču daudzas Maskavas, un šī ir tikai viena Maskava, tad kāpēc tas galu galā ir svarīgi?

Bet tad es atcerējos Suļiku. Beigu beigās bija tikai viens Suļiks, kas man šķita svarīgs. Tas nozīmē, ka vien­mēr būs tikai viens Suļiks. Es atcerēšos viņu. Viņu atce­rēsies visi es, to zinu droši.

Suļiks man to iemācīja. Pat esot kvantumikāls, šo un to es zinu droši.

Žeņa (tavs dēls, mēs visi, pavisam droši)

Autora komentārs

No visiem šajā krājumā iekļautajiem stāstiem “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls” man personīgi ir vistuvākais. Stāstu balstīju uz domu, kas man radās vēl universitātes laikā, kad mācījos fiziku. Slavenais fiziķis Rodžers Penrozs reiz izteica hipotēzi, ka cilvēka prāts domāšanas procesā balstās uz kvantu mehānikas principiem. Šī hipotēze gan nav īpaši plaši atzīta, bet es iedomājos veidu, kādā to, iespējams, varētu pie­rādīt.

Zināms, ka cilvēka smadzenes bērnībā ļoti viegli apgūst jauno un pieskaņojas dažādiem apstākļiem. Kā būtu, ja bērna smadzenes tiktu pieslēgtas simulētai kvantu mehānikas videi? Vai tās spētu pieskaņoties šai videi un “paredzēt" tās darbību tāpat, kā mēs spējam paredzēt ikdienas pasaules darbību (vārdu “paredzēt” kvantu mehānikas gadījumā, protams, nevar izmantot tiešā nozīmē)? Ja spētu, tas būtu spēcīgs arguments par labu Penroza teorijai.

Tā pasaulē nāca Žeņa un Suļiks. Protams, stāstam ir arī cilvēciskā puse, kura man šķiet pat svarīgāka par zināt­nisko, Žeņas sarežģītās attiecības ar māti, ar zinātnieci Olgu, ar sunīti. Žeņa būtībā ir pieaugušo mahināciju upuris, lai gan stāsta gaitā pieaugušajiem tas nepatīkami atmaksājas. No cita skatpunkta šo stāstu viegli varētu pārvērst šausmu stāstā.

Cilvēciskā ziņā iedvesmu smēlos arī no slavenā Daniela Kīza darba Flowers for Algernon, kuru noteikti iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Stāsts par Žeņu tika publicēts žurnālā Lightspeed. Audio versiju stāstam ierunāja pieredzējušais, ar Grammy un Audie balvām godalgotais aktieris Stefans Rudnikijs. Biju ļoti ganda­rīts, jo Rudnikijs atzina, ka “šis stāsts man laikam ir vismīļākais no visiem, ko jebkad esmu lasījis”.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Mama, We Are Zhenya, Your Son” pirmo reizi publicēts žurnālā Lightspeed Magazine 2011. gada aprīlī.