Dubultnieki un citi stāsti

Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs

Kas par šausmām, lidot uz cūkas Dorsenijas de­besis!

Sažņaudzis Bellas ausis dūrēs, Palo ar grūtībām elpo stiprajā sānu vējā.

Bella iekviecas, un viņš mazliet atslābina kājas, kas žņaudz suķa sānus, bet viegli nav. Zeme arvien attālinās, arvien vairāk līdzinās zaļi dzeltenam šaha dēlītim, kas plešas ap Dorsenijas pilsētiņu. Jau pagājuši pieci gadi kopš kara ar mežakuiļiem, un pacelšanās vēl arvien uzdzen viņam drebuļus.

- Kuiļus nekur nemana, ziņo Dora, Palo apakšniece. Viņa sēž mugurā Ločijai smagsvara cūkumātei, kam pie vēdera piesieti trīs ķirbunīcijas lādiņi. Dora lido, nemaz neturoties ar rokām, sasveroties viduklī, lai mainītu lido­juma virzienu. Palo apskauž viņas jauneklīgo pārgalvību. Un viņam ir aizdomas, ka Dora to zina.

Piemiedzis acis, viņš pēta debesis. Kaut nu kuiļi neuz­bruktu izlaiduma dienā! Virs Dorsenijas jau plīvo karogi, un pilsoņi pulcējas Pacelšanās laukā aiz pilsētiņas vār­tiem. Kadeti tur gaida jau vairākas stundas. Palo atceras pats savu izlaidumu, kad viņš drebēdams stāvēja lauka malā jau kopš saullēkta. Roka nolikta Bellai uz muguras, skats vērsts uz pacelšanās skrejceļa tālo galu. Viņi gaida, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.

Sāpes! Sudrabaina adata ietriecas Palo plecā. Viņš lādēdamies sasveras. Bella izlīdzina lidojumu, strauji pa­griezdamās.

- Uzbrucēji saules pusē! Dora iesaucas.

Palo pagriežas uz aizmuguri un samiedz acis šaurās spraudziņās. Trīs ducīgi, dzelkšņoti apveidi. Iznīcinātājkuiļi. Vidējais bezdievīgi liels, tērauda adatām klāts, vai tas varētu būt… ?

Pagājuši jau daudzi gadi, bet Palo nekad nespēs to aizmirst. Dorsenijas lāsts. Tupeņu ofensīvas bieds. Soromino Šausmīgais.

Zum-zum-zum! Pēdu garas adatas pāršķeļ gaisu. Mežakuiļu ādas noviļņo, triecot Palo virzienā nāvī­gās bultas. Palo sasveras pa kreisi, pa labi, atkal pa kreisi, parauj Bellu aiz ausīm. Augstāk, augstāk, aug­stāk!

Pat ja Bellai nav mežakuiļu aso lādiņu, viņa ir viegla, ar stiprām plaušām. Viņas sāni izplešas, ieraujot celtspēku, un viņa uzšaujas debesīs.

- Aiz tevis! zemāk sauc Dora. Palo pagriežas seglos teju atmuguriski. Adata aizķer viņa vaigu karsta, asa. Aiz viņiem traucas Soromino lielākais, negantākais mežakuilis šejienes debesīs. Viņa dzelkšņu jūra atkal noviļņo, un Palo virzienā aizlido tērauda krusa.

Esmu pagalam, iedomājas Palo kāda neprātība, laisties uz cūkas Dorsenijas debesīs! taču Bella zina, ko darīt. Viņa nokviecas un pēkšņi uzšaujas stāvus augšup. Palo saspringst, baidīdamies, ka ātruma zudums pada­rīs Bellu grūti vadāmu, bet cūkas sāni ir piepūtušies kā balons un pacelšanās turpinās.

Aiz viņiem ierukšķas Soromino. Bella iekviecas tērauda dzelksnis ir caururbis viņas kāju. Lidcūkas sāni nodreb; Palo baidās par viņu.

Tad viņi atrodas pilnīgi vertikāli. Sekundes daļiņu viņi nekustīgi karājas debesīs. Šajā brīdī Palo jūtas neti­cami viegls un brīvs.

Bella sagāžas sāniski un pagriežas atpakaļ. Viņi pikē lejup, uz Soromino.

Uzzib mazas, asinīm pieplūdušas acis, pilnas mūž­sena naida.

- Kukurbitu kaujai! Palo nokliedzas un pārrauj saiti pie Bellas kreisā sāna. Ķirbunīcija aizlido ienaid­nieka virzienā. Bella paraujas augšup, par sprīža tiesu izvairīdamās no Soromino dzelkšņiem.

Viņiem aiz muguras gaļīgs plakšķis. Soromino iekau­cas. Dzeltenzaļā ķirbju līme aizšļācas pāri viņa mugurai. Soromino ar sēcošiem elpas vilcieniem pūlas ieraut sevī pietiekami celtspēka, lai nezaudētu augstumu, taču līme tur kopā viņa sarus. Viņš krīt.

- Kriti, maitasgabals! Palo kliedz. Viņš kasa Bellas ausis, lai nomierinātu sevi. Krīti!

No Soromino nāsīm izlaužas garaiņu mutulis. Viņš ierēcas. Šajā rēcienā izskan niknums, naids un solījums: jums sāpēs. Viņš skaļi griež zobus krrik, krrak. Viņa sāni cilājas augšup, lejup, augšup. Izrautu adatu žūk­snis atdalās no ādas, un Soromino iekviecas. Tomēr viņš turpina cīnīties ieelpa, izelpa, ieelpa.

Pieci miera gadi, un tagad šis. Dora! Palo uzsauc.

- Atgriežamies bāzē!

Dora neatbild. Kad Palo sagāž Bellu sāņus, projām no Soromino, viņš ierauga, ka Dora ir aizņemta. Viens no mazākajiem mežakuiļiem vairs nav redzams visti­camāk, Doras trāpīts. Otrs turas viņai astē. Ķirbunīcijas saites ir tukšas un plivinās vējā aiz Doras, kura veic kār­tējo izvairīšanās manevru.

Palo atskatās uz Soromino. Nezvērs atrodas kādus simt metrus zemāk, bet atkal ceļas augšup. Palo pārņem vēlēšanās bēgt, pamest kaujas lauku, glābt savu dzī­vību, tomēr viņš nav gļēvulis. Tā vietā viņš ievada Bellu pikējumā, vadīdams viņu tieši uz kuili, kas dzenas pakaļ Dorai. Paraudams pēdējā ķirbunīcijas lādiņa saiti, viņš iekliedzas: Par Dorseniju!

Kuilis izpilda muciņmanevru, mēģinādams izvairī­ties. Par vēlu lādiņš trāpa pa sāniem, nošķaidīdams viņu no purna līdz astei. Viņš kviekdams gāžas lejup, griezdamies nevaldāmā spirālē. Palo pielido blakus Dorai.

- Atkāpjamies! Mums ir vajadzīgi palīgspēki, vairāk cūku debesīs!

- Ser! Ja arī Doras balsī izskan šaubas, tās aiznes vēja brāzma.

Soromino ierēcas. Viņš ir izlīdzinājis savu lidojumu. Viņš traucas uz Palo un Doras pusi kā melns, blīvs māko­nis. Viņa acis sarkani gail.

Tomēr kuilis ir pārāk lēns. Dora un Palo sasveras sāņus, mērķējot uz kaujas lidlauku rietumos no Dorsenijas. Abi uzņem maksimālo ātrumu. Bellas sāni cilājas, lai saglabātu lidojuma augstumu, un gaiss sitas sejā ar dzeldīgu spēku. Toties viņi ir ātri.

Un tiešām, Soromino pamazām, bet pārliecinoši atpa­liek. Viņa sari slejas un nolaižas elpas ritmā plaušu plēšas turpina celties un plakt. No kuiļa šņukura veļas melni dūmi. Bet ar to nav gana.

Palo paveras uz priekšu, uz dzidro apvārsni. Skrej­ceļš vairs nav tālu. Vēl bridis, un viņiem būs palīgspēki.

- Mēs tiksim galā, viņš nomurmina Bellai, un viņa piekrītoši nokviecas. Šodien Soromino būs jāiztiek bez bekona. Šodien viņam nekas netiks!

Tad Doras sauciens: Komandieri! Skatieties!

Palo palūkojas turp, kur rāda Doras roka. Soromino vairs nedzenas viņiem pakaļ. Kuilis lido uz citu pusi. Pir­majā mirklī Palo nesaprot, kas noticis, viņš pat noprie­cājas. Tad kā pamatīgs blieziens nāk apjēga, kas Soro­mino padomā.

Kuilis pikē uz Pacelšanās lauku. Daudzie dzelkšņu simti, milzīgā naida masa traucas lejup uz pilsētniekiem un sārtvaidžiem kadetiem, kuri gatavojas pacelties debesīs.

Asinis aizplūst no Palo sejas. Elpot pēkšņi kļūst nepa­nesami grūti. Rokas trīc.

Viņš ir ievainots. Ari Bella un Ločija ir cietušas. Viņiem vairs nav ķirbunīcijas. Viņiem vajadzētu bēgt. Tik daudz taču viņi ir nopelnījuši.

Bet tad Palo atceras pats savu izlaidumu. Viņš atce­ras, kā tas bija stāvēt laukā līdzās Bellai, ar ķiveri, kas cieši piekļāvās galvai. Kā viņi stāvēja, skatoties uz pacel­šanās skrejceļa tālo galu. Kā gaidīja, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.

Šodien viņi visi skatās augšup uz Palo. Cer uz viņu, uzticas viņam. Tāpat kā viņam uzticas Dora.

Mēs bijām tik tuvu, viņš nodomā. Tik tuvu. Tad viņš uzsauc Dorai: Lido pēc papildspēkiem! Pasteidzies! Viņš sagāž Bellu uz sāniem.

- Komandieri! Dora kliedz, un palēnina lidojuma ātrumu, bet Palo pārtrauc viņu pusvārdā. Lido! Tā ir pavēle!

Dora sastingst un salutē, tad pagriežas un traucas projām. Palo, juzdamies lepns, mirkli pavada viņu ar skatienu. Tad viņš satver Bellas ausis un viņi pabeidz pagriezienu, lai dotos pretī Soromino tumšajam silu­etam.

- Lido, mīļā, piekļāvies Bellai, Palo iečukst viņai ausī. Lido. Viņa ierukšķas un sapurina galvu.

Soromino pamana viņus un ierēcas, tad maina lido­juma virzienu, dodamies pretī Bellai. Dūmi veļas no viņa šņukura kā tumšs posta vēstnesis. Viņa sari saslejas stā­vus, gatavais pīķu mežs.

Palo ievelk dziļu elpu un iekliedzas: Par Dorseniju! Par Dorseniju! Viņa bailes ir zudušas, un Palo jūtas brīvs, tik brīvs it kā viņš nekad iepriekš nebūtu lidojis, it kā šī būtu pirmā reize. Zeme ir tālu lejā. Debesis ir bezgalīgas un skaidras. Viņš zina tikai vienu:

Ir skaisti, ir tik satriecoši skaisti lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs.

Autora komentārs

Stāsts par Dorsenijas cūkām arī rakstīts Liberty Hall ikne­dēļas stāstu konkursam. Konkursa motīvs bija angļu valodā

populārais teiciens “when pigs fly” (“kad cūkas lidos” citiem vārdiem sakot, nekad). Nolēmu šo motīvu interpretēt vistiešā­kajā iespējamā veidā un sarakstīt stāstu par lidojošām cūkām, turklāt nevis joku stāstu, bet tādu, kurā varoņi sevi uztver pil­nībā nopietni. Šo mērķi sasniegt man laikam arī izdevās vai­rāki cilvēki, kuri dienējuši armijā, man teica, ka, sasniedzot stāsta beigas, esot apraudājušies.

Lai gan esmu daudz rakstījis zinātniskās fantastikas žanrā, tieši fantāzijas žanrs man vienmēr ļāvis visbrīvāk izmantot iztēli. Fantāzija atļauj rakstniekam izmantot plašu krāsu paleti, radīt varoņus, pilsētas un pilis, kādas vien iegribas, nav jāseko fizikas likumiem, tikai jānodrošina, lai stāsta ietvaros eksistētu kaut kāda loģika, kas ļautu lasītājiem saprast notiekošo. Mil­zīgs prieks radīt ko tādu kā ķirbunīcija un mežakuiļi ar dzelk­šņu bultām.

Japāņu animācijas cienītāji stāstā atpazīs arī zināmu ietekmi no Hajao Mijazaki slavenā darba Porco Rosso. Mijazaki, manuprāt, ir lielākais meistars tieši šajā paņēmienā: kā paņemt šķietami pilnīgi muļķīgu motīvu un to attēlot pilnīgi nopietni un skaisti, novedot skatītāju pat līdz asarām.