Dubultnieki un citi stāsti

Ar sveicieniem no Virdžlnijas

- Denij, kāpēc jūs, ielinieki, ēdat mājsēžu smadze­nes? Virdžīnija man vaicāja.

Mēs pļāpājām kā veci draugi, piemetušies Varanas parka stūri, kur pilsēta robežojas ar Fermsienu un nāves laukiem, kas plešas aiz tās. Es iekārtojos ērtāk pret Sienas pamatni. Pāri sejai pēcpusdienas svelmē gāzās sviedri.

- Jocīgs jautājums, es atbildēju, it īpaši, ja to uzdod mājsēde.

Labāks jautājums kāpēc es vēl nebiju aprijis viņas smadzenes? Viņa bija atnākusi viena, uzrunājusi mani no tumšā tuneļa, kas veda zem milzīgās, no stikla un akmeņiem būvētās Fermsienas siltumnīcas un bei­dzās tuksnesīgajos klajumos aiz tās. Es būtu varējis viņu atsmadzeņot ar savu cirvi kā kuru katru citu māj sēdi. Taču šoreiz smadzeņu kāre mani nepārņēma savā varā. Es puslīdz spēju apvaldīt drebošās rokas un klabošo žokli.

Iespējams, tas tālab, ka viņu sauca Virdžīnija. Es atcerējos šo vārdu no bērnības laikiem. Savu pašnāvības zīmīti mamma savulaik atstāja uz izbalējušas pastkar­tes ar šo vārdu. Uzraksts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” stiepās pāri laivotājiem, kas, acis pārgriezuši, traucās lejup pa putās sakultām krācēm.

Virdžīnija pielieca galvu. Melnie, garie mati kā aiz­kars noslīdēja pāri viņas plecam. Citi mājsēži no mana skatiena sarautos, bet viņu, šķiet, tas nebiedēja.

- Es to nespēju izprast, viņa turpināja. Ēdiena taču jums netrūkst. No pārtikas, ko pārvedat no Fermsienas līdz Mājām, jums ļaujam paturēt pusi. Tas ir dāsni, ņemot vērā pārējo, kas jums tiek piešķirts kā atlīdzība, drēbes, ierīces, pat ieroči. Kāpēc jūs ēdat mūsu smadze­nes, ja mēs nokļūstam uz Ielas?

Es nervozi sagrozījos, par spīti DNS Piederības Teh­noloģiju cirvja mierinošajam smagumam manās rokās (tas man palicis mantojumā no mammas jebkurš cits, kurš mēģinātu tam pieskarties, dabūtu pa nagiem tā, ka melns gar acīm nogrieztos). Laikam tak mums nepa­tīk redzēt mājsēdi klīstam apkārt. Kad Ielas gravitācija mūs sagrābj dzimšanas brīdī vai tad, kad nodeg māja vai notiek kas tamlīdzīgs, atpakaļceļa vairs nav. Mums vairs nekad nebūs lemts iekļūt Mājās. Mums nebūs grā­matu un virtuves, un siltas gultas, kur izgulēties.

Es noklusēju, ka mums vajag smadzenes. Es neteicu tu pat nespēj iedomāties, cik tas ir tracinoši sēdēt tev līdzās un savaldīties. Tas, ka spēju turēt sevi rokās, ir īsts brīnums.

- Es nesaprotu, Virdžīnija sacīja. Ja jūs ienīstu mūs, jūs šautu uz mums caur logiem, bet to taču jūs nedarāt!

- Vai tad fermeris šautu savus lopus, pirms pienācis laiks tos nokaut? Redzēdams, ka Virdžīnija nodreb, es turpināju. Kāpēc tu jautā man? Jums, mājsēžiem, ir grāmatas un televizori, un rūpnīcas. Kāpēc jūs to neiz­pētāt?

Virdžīnija nospļāvās. Tas ir aizliegts. Priestermērs Bārlijs neļauj mums apšaubīt Kārtību. Viņš sludina, ka ieliniekus, mājsēžus un fermerus ir radījis Dievs un Dievs sadala ļaudis atbilstoši to īpašumiem. Pajautā, kāpēc un tevi izslēdz no sabiedrības. Piegādes beidzas, un tavs telefons apklust. Tu esi iesprostots savā mājā un ilgi neizdzīvosi.

- Tā nu tas ir, es teicu. Pie jums tāpat kā pie mums. Iela ir Iela, iespiesta starp Māju un Fermsienu, un nekādiem jautājumiem nav jēgas.

- Bet ja nu tas nav pareizi? Ja nu tu varētu būt mājsēdis? Izrunājot šo apgrēcību, viņas balss drebēja. Ja nu arī tev varētu būt grāmatas un virtuve, un silta gulta?

Viņas vārdi mani pamatīgi uzkurināja. Es centos savaldīties, lai tas nebūtu manāms, bet tik un tā gandrīz atņirdzu zobus.

Ne jau grāmatu, virtuves un gultas dēļ. Nē, es atce­rējos mammu. Pirms daudziem gadiem mirušo mammu, kura reiz sēdēja Mājā, asarām mirdzot uz vaigiem televi­zora blāvajā spīdumā pat nepakustēdamās, lai iznāktu ārā pie manis, lai kā es viņu saucu. Ja tas tā varēja arī nebūt… ja tas varēja būt citādi…

Pasaule par to samaksās.

- Ja mums tas viss būtu, es ļoti, ļoti uzmanīgi sacīju, mēs, iespējams, jūs neēstu.

- Tad jau viss ir vienkārši, Virdžīnija teica, it kā tas būtu acīmredzams. Izpēti, kāpēc tu esi ielinieks, nevis māj sēdis.

Virdžīnija dēvēja sevi par antropologi. Jā, es zinu šo vārdu. Man ir šāda tāda izglītība, jūs mani nepārpro­tiet. Mamma mani mācīja, cik labi prata, kaut gan biju sagādājis viņai vilšanos. Es parādījos viņai starp kājām, mamma pārgrieza nabassaiti, un Mājasbalss nodārdēja: “ARA!” Es izlidoju laukā no istabas un piezemējos div­padsmit pēdu attālumā pagalmā. Gandrīz trāpīju Žēlkundzei Annai. Kopš pašas dzimšanas mani savā varā turēja Ielas gravitācija.

Žēlkundzes mani baroja pirmos trīs dzīves gadus, kā jau katru ielinieku, bet pēc tam rūpes pārņēma mamma. Tā bija augstsirdīga rīcība. Tā darīja vien retais mājsēdis.

Es dzīvoju mammas dārzā, bet mamma dzīvoja savā mājā. Viņa deva man pārtiku kad citu ielinieku nebija tuvumā, atstāja uz lieveņa pankūku šķīvi, burciņu ar marinētiem gurķiem, piena krūzi. Un viņa mani mācīja. Mamma, sēžot šūpuļkrēslā, lasīja priekšā, es aiz loga klausījos. Viņa pat iemācīja man lasīt tas nebija viegli. Parādiet man vēl kādu ielinieku, kurš prot lasīt!

Mamma nekad neiznāca ārā, lai paskatītos uz mani. Baidījās, ka apēdīšu viņas smadzenes. Ja kas, es tā arī būtu izdarījis. Man nebūtu bijis izvēles. Bet tagad mamma ir mirusi un viņas māja nodegusi. Un Virdžī­nija pieļauj, ka viss varēja būt citādi? Labi, es ieklausī­šos, ieklausīšos gan.

Virdžīnija iemācīja man zinātnisko metodi. Hipo­tēze. Eksperiments. Secinājums. Mani šī ideja aizrāva, es ķēros vērsim pie ragiem, kā ar cirvi pa galvu.

1. hipotēze: Ielas gravitācija atspoguļo personas vēr­tību.

Pētījuma dalībnieku atlase: es savācu astoņus labā­kos čomus no Femija bandas, to skaitā Lilu, Džimmiju, sauktu par Bastardu, Franku Epsomu, sauktu par Kodēju, un Keiliju Fārdenu, sauktu par Tārpu. Tik dažādu ielinieku pārstāvību jums reti izdosies sastapt vīrieši un sievietes, ielinieki kopš dzimšanas un mājsēži, kas zau­dējuši savas mājas, vārguļi un rūdīti vilki, kas bija notie­sājuši ne vienu vien duci mājsēžu smadzeņu. Izņemot Keiliju, es nevienam neko nepaskaidroju, tā kā biju bandas cirvjnesis, klāstīt neko nevajadzēja. Bet Keilija bija man veca brūte.

- Tev ir jautājumi? Viņa iesmējās. Pazinu vienu džeku, kuram bija jautājumi. Par Kārlailu sauca, zin, Džoangārdenā? Kāpēc tas tā, kāpēc tas šitā ik pa brīdim staigāja norāvies ar asinīs sasistu purnu. Nabaga idiņš, pat mēģināja celt Mājas uz Ielas un arī Parkā, par spīti tam, ka tās uzsprāga, tiklīdz šis tika līdz spārēm baļķi pa gaisu, Mājasbalss auro: “ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA!” It kā viņš nezinātu, ka būvēšanās uz Ielas neies cauri.

- Vai viņš kaut ko noskaidroja?

- Pie velna, nē taču, viņa attrauca. Devās projām, lai uzceltu Māju ārpusē. Teica, ka pat ielinieks var būvē­ties nāves laukos. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi. Droši vien gļotvēji apēduši.

- Lai nu kā, es nodrebinoties teicu. Man vajag atbildes.

Keilija vairāk neiebilda, jo man bija cirvis.

Sagatavošanās: mēs novērojām lielo māju uz Dīkera ielas, to ar akmens lauvām pie durvīm un melnbaltajām flīzēm ātrijā. Femija bandā mēļoja, ka mājas īpašnieki ir priesteri no PM Bārlija komandas, kas gādā par pāroša­nās braucieniem, vadā mājsēžus no dažādām Mājām pa pilsētu, kamēr tie uz aizmugurējā sēdekļa taisa bēbīšus.

Patiešām, kādu vakaru, kad saule taisījās uz rietēšanu un gaisā smaržoja pēc degušas miesas, garāžas durvis čīkstot pavērās. Mājsēža kungs ar kundzi izbrauca ārā milzīgā, nešpetnā Armadillo 4000. Viss noklāts ar tērauda plāksnēm, dzelzs krusts un 30 mm ložmetējs iesprausts grozāmajā tornītī mašīnas augšā. Uz sāna izbalējis uzraksts “DNS Piederības Tehnoloģijas”. Nav šaubu, ka ģimenes relikvija, tāpat kā mans cirvis. Nekādas vizi­nāšanās, ja neesi no pareizās ģimenes. Tādi brīnumi liek aizdomāties par to, kāda reiz bija pasaule.

Kodējs Epsoms gribēja uzreiz uzbrukt mājsēžiem ar dinamītu, bet mēs nevarējām atļauties, lai kaut kas traucētu eksperimentam. Es viņam teicu, lai skrien pie mūsējiem un piekodina Femijam sagatavot uzbrukumu no slēpņa, kad mājsēži dosies atpakaļceļā. Pārējos es iesūtīju Mājā.

Eksperimentālā metode: lai katrs ieiet ātrijā. Dubļi uz zābakiem. Paskatīsimies, cik tālu katrs tiks. Tad izda­rīsim secinājumus par attiecīgās personas kvalitāti.

Rezultāti: pirmais gāja Bastards Džimmijs. Nodārdēja Mājasbalss, un viņš atmuguriski izlidoja ārā pa durvīm, apdauzīdams galvu uz bruģa. Tad Mājā iegāja Keilija

Fārdena. Nodārdēja Mājasbalss, viņa izlidoja pa durvīm, kritienā sagrupējās un aizvēlās pa ietvi. Cits pēc cita mani draugi iegāja Mājā un atkal izplanēja ārā, gluži kā viņus sviestu Dieva Roka. Visi kā traki lamāja mani, gānīdamies, kāds nekam-nederīgs-tāds-un-šitāds es esot.

Es gāju beidzamais. Uzmetu aci flīzēm. Paralēli dub­ļainu pēdu nospiedumi. Viena flīžu rinda, otra tad pēdu vairs nebija. Visi nospiedumi aprāvās puslīdz vienā vietā. Krietni pirms mājsēžu mēbelēm.

Es nopūtos.

Secinājums: Ielas gravitācija nešķiro, mans kungs, ne­šķiro nemaz. Ielas gravitācija ir demokrātiska sūdabūšana. Fermeriem ir Fermsiena, mājsēdim ir viņa Māja, bet ieliniekam nu, ieliniekam nav itin nekā. Paliec uz ielas vai tinies uz nāves laukiem, bet zem jumta nesper ne soli.

Es biju pārliecināts par iznākumu, tomēr iegāju ātrijā. Ziniet, solidaritāte ar bandu. Viens solis, divi soļi, trīs soļi. Gaiss nosmaržoja pēc ozona, āda kņudēja, ausis aizkrita. “ARA!” noblarkšķēja Mājasbalss, un žvīks! es jau lidoju atpakaļ. Pievilku zodu, cirvi atšāvu no sevis, cik tālu spēju. Cietu klusu, kad mugurkauls triecās pret bruģi un pasaule uzplauka sāpēs.

Es to jau biju piedzīvojis gana daudz reižu. Es to piedzīvoju jau tad, kad mamma klusēdama sēdēja šūpuļkrēslā un noskatījās, kā es skrienu pie viņas atkal un atkal, un atkal.

2. hipotēze: mājsēži noslēpumu zina.

Pētījuma dalībnieku atlase: antropoloģe Virdžīnija ar saviem melnajiem matiem, māj sēžu gājieniem un viltī­gajām acīm.

Rezultāti:

- Tu zini noslēpumu, es teicu Virdžīnijai, turot viņu pāri Vanasa tilta reliņiem. Tālu lejā nemierīgais vējš bija sakūlis ezera virsmu purpursarkanos viļņos.

Viņa bija bāla, un ķermenis manās rokās likās sastin­dzis, bet, kad viņa atbildēja, bailes balsī es nesaklau­sīju. Vai es būtu uzdevusi tev jautājumu, ja zinātu atbildi?

- Tu gribēji mani pakaitināt.

- Es gribēju zināt! Viņas vārdos izskanēja tāds spēks, ka es parāvos atpakaļ, paceļot viņu stāvus.

- Kāpēc tev tas? es neatlaidos. Mūs, ieliniekus, pievelk Iela. Skriet, zagt, nogalināt tas ir viss, kas mums dots. Mēs zinām, ka turpat līdzās ir labāka pasaule, kurā drīkst dzīvot tikai mājsēži ne jau kādu īpašu tikumu dēļ, vienkārši tāpēc, ka jūs esat tur, kur esat, bet mēs esam šeit. Tas ir sāpīgi, bet tā nav tava sāpe.

Virdžīnija palūkojās lejup, kur tālumā virmoja ūdens. Katrs no mums pazīst kādu ielinieku, viņa sacīja. Katrs no mums mīl kādu ielinieku vai varbūt reiz ir mīlējis, varbūt reiz mīlēs.

- Reiz mīlēs? es pārvaicāju. Ko tad tas no­zīmē?

Virdžīnija papurināja galvu. Vairums no mums izliekas, ka tam nav nekādas nozīmes. Mēs sēžam savās

istabās, sarunājamies pa saviem telefoniem, skatāmies savos televizoros un izliekamies, ka mūsu pārtika pati ierodas no Fermsienas.

- Tieši tā, es izgrūdu. Kāda gan jēga man vispār mēģināt saprast, kāpēc mēs esam atšķirīgi? Kāda tam nozīme, ja uz visām Ielām kopā varbūt ir knapi desmit grāmatu, bet jums, mājsēžiem, pieder visas rūpnīcas un laboratorijas un pat tās brūk kopā? Kas mums spēs līdzēt, ja jums, mājsēžiem, vienalga?

- Man nav vienalga, Denij, Virdžīnija sacīja. Es jums palīdzēšu.

Es redzēju, ka viņa tam tic vai vismaz ļoti vēlas ticēt.

Secinājums: nepieciešama turpmāka izpēte.

* * *

3. hipotēze: atšķirība ir anatomijā.

Pētījuma dalībnieku atlase: šoreiz nebija viegli. Da­būt savos nagos mājsēdi tur vajadzēja pasvīst. Un, ja dabūsi, ko tad?

Eksperimentālā metode: vai atceraties Mājsēža kungu un kundzi no lielās mājas ar flīzēm? Femijs todien no slēpņa nedabūja viņus rokā, tāpēc nākamajā reizē, kad viņi devās pēc provianta, es sagāzu uz viņu autiņa ķie­ģeļu sienu. Izlietoju Femija pēdējo dinamīta stienīti, bet kādam mērķim! Sveicieni no Virdžīnijas, draugi!

Ieguvumi? Pirmais: divi beigti mājsēži. Otrais: ieslēgti savā sadragātajā mašīnā kā sardīnes bundžā. Prātīgi, ne? Lai cik izbadējies būšu, nespēšu tikt viņiem klāt un aprit, pirms nebūšu pabeidzis pētniecisko darbu.

Bet kā viņus uzšķērst gana uzmanīgi? Lai cik cēli būtu mani nodomi, kad ieraugu smadzenes, kuņģis ņem virsroku. Tādi nu mēs, ielinieki, esam domājam ar kuņģa sulu.

Risinājums: pati pilnība. Liku pieķēdēt sevi pie dru­pām, kas palika pāri no sienas, ķēdes ap potītēm, ķēdes ap kaklu, vaļīgākas ķēdes ap rokām, lai es nespētu tās pacelt pie mutes. Tad pavēlēju Benijam Ipvičam uzšķērst mājsēdi manā vietā.

Mazs misēklis Benijs mēģināja apēst to mājsēdi. Es novicināju cirvi viņam gar degunu, un viņš atlēca atpa­kaļ. Drebēdams, ņirgdams zobus, nabaga velns blenza uz mani tā, it kā es būtu traks. Kas ar tevi, Denij? viņš jautāja.

Es viņam izstāstīju, saprotot, ka liegties jau par vēlu. Un viņš smējās par mani! Domā, ka tu, Denij, esi pirmais, kurš mēģina atrast atbildes? Vai tu domā, ka neviens cits tās nav vēlējies uzzināt? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!

- Un ko viņi uzzināja? es jautāju, bet viņš tikai (

atņirdza zobus un metās virsū mājsēdim. Tad es ievilku Benijam ar cirvi. Femijs nedusmosies Benijs savulaik bija mājsēdis, un tādi starp ieliniekiem nebija cieņā.

Tad es atvilku Beniju (kontrolparaugs) un mājsēdi (1. paraugs) tur, kur varēju viņus apstrādāt.

Rezultāti: kad ciešāk aplūkoju asinīm nošķiesto un sakropļoto Mājsēža kungu, mans ķermenis ķēdēs raus­tījās, zobi sitās cits pret citu un siekalas aizpildīja muti, it kā būtu atgriezušies grēku plūdi. Laimīgā kārtā ķēdes izturēja.

Es sāku ar Beniju, uzšķērdu šo ar nazi. Nekādu dižo pārsteigumu. Plaušas, aknas, zarnas, šur tur dīvainā krāsā, bet viss bija savā vietā. Tad es ķēros pie mājsēža.

Tas bija kas pavisam cits, man jums jāatzīstas. Mamma vienmēr mācīja, ka rīšana neļauj izbaudīt mal­tīti bet, ja tev kaut reizi ir gadījies pusdienās nobaudīt mājsēža smadzenes, tu zini, ka nav iespējams savaldīties tad, kad esi nogaršojis pirmo kumosu. Viss acu priekšā izplūst un smadzenes svilinot nozūd tavā rīklē.

Šoreiz nekas neizplūda. Laiks vilkās mokoši lēni es tikai griezu un šķērēju, un dūru. Es raudāju, es kliedzu, es biju gatavs noraut sev rokas, kājas un kaklu, bet es neatkāpos! Cīnījos par zinātnes principiem. Par pētnie­cību! Par ielinieku dzimumu!

Kāds atklājuma prieks es atvēru viņa galvaskausu un uzlūkoju smadzenes! Nav jutis tādu baudu staltais Kortess, nedz arī neviens debesu pētnieks.

Zeltīta membrāna viscaur pāri pelēkajai vielai. Līdzīga rīspapīram, tikai plānāka, pieplakusi visām rie­vām, visiem izciļņiem. Ielinieku smadzenēs es neko tādu nebiju manījis un ar savu cirvi es biju pāršķēlis galvas­kausu ne vienam vien.

Vai tagad, atceroties visus tos mājsēžus, kuru sma­dzenes tiku neprātā aprijis, es atminējos zeltīti zīdaino piegaršu, ar kādu smadzenes nozuda manā rīklē?

Es noplēsu membrānu. Pacēlu pie acīm, cik tuvu vien spēju. Un izlasīju to, kas uz tās bija rakstīts.

Analīze: es smējos. Es raudāju. Man ausīs skanēja Benija balss. Domā, ka tu, Denij, esi pirmais? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!

Secinājumi:

- Es atradu atbildi, es teicu Virdžinijai, piespiežams viņu pie Fermsienas akmens pamatiem. Es uzzināju, kāpēc esmu ielinieks, ne mājsēdis.

- Vai tiešām? Viņa nepārliecināti palūkojās uz mani. Tad kāpēc?

Viņa atkal bija atnākusi tikties ar mani uz Varanas parku. Priedes slējās augstu pār mūsu galvām un paslēpa no mūsu skatieniem pilsētu tāpat kā paslēpa mūs no pilsētas skata. Barošanās vietai tas ir svarīgi. Tu taču nevēlies plēsties par smadzenēm ar citiem var gadīties tās novārtīt dubļos.

- Mēs esam citādi, es sacīju. Jūsu smadzenēs ir ieaudzis kas tāds, kā mums nav. Membrāna.

- Membrāna?

Es sakodu žokļus, gatavodamies atldāsmei. Vai zini, kas uz tās rakstīts?

Virdžlnija sarāvās likās, mani vārdi viņu uztrauc vairāk nekā manas dusmas. Uz tām kaut kas rakstīts?

- Ir gan, es atbildēju. Rakstīts melniem burtiem uz zelta.

- Un kas tad tur ir rakstīs, Denij?

- “DNS Tehnoloģiju pilsētu zonēšanas un īpašum­tiesību pakalpojumi” es noskaitīju māksloti spalgā balsi, kādā, dzīvodamies aiz mammas loga, biju dzirdējis runājam televīzijas reklāmu ierunātājus. “No pilsētas domes līdz pašai nomalei, no Ielas līdz katrai Mājai pil­nīgs pilsoniskās un īpašuma drošības risinājums. Guliet saldi mēs rūpējamies par jums un jūsu mīļajiem!”

- Ak tā, Virdžīnija sacīja. Tad vēlreiz: Ak tā.

- Tagad tu saproti.

Virdžīnija vārgi iesmējās. PM Bārlijs apgalvo, ka Dievs sadala ļaudis atbilstoši īpašumam, kas tiem pie­der. Laikam jāsecina, ka šī ir Dieva drošības sistēma.

- Reproduktīvās drošības sistēma, es sacīju. Jāsa­glabā sabiedriskā kārtība! Jārūpējas, lai īpašums paliktu ģimenes rīcībā! Mājas kā mantojums, ko māte nodod bēr­nam. Un, ja gadās kāda kļūme ja kaut kas saiet grīstē un sīko izmet uz Ielas -, ko tur var darīt, tāds nu reiz liktenis. Mēs varam alkt atgriezties Mājās, alkt tik ļoti, ka jārij jūsu smadzenes, lai tiktu atpakaļ, bet tas nedar­bojas, nē, kungs, nekādā gadījumā. Mums Mājas nepie­nākas. Mums nav nekādu īpašumu un uz Ielām nekāda būvēšanās nav pieļaujama, nē, kungs, nekādā gadījumā! Ārpus zonējuma! Ārpus zonējuma, jūs, kucēni!

- Ak tā, Virdžīnija vēlreiz noteica. Pa viņas vaigu noritēja asara. Mēs… mēs nespējam…

- Nekāda zinātne vairs nelīdzēs, es sacīju. Jums vairs nav zinātnes, kas spētu to saprast, kur nu vēl palī­dzēt mums.

- DNS. Viņa lēnām izrunāja burtus, kā senas lūg­šanas noslēguma frāzi. Mēs tik tikko to atceramies…

- Būs jau labi, es mierināju, piespiezdamies Virdžīnijai ciešāk un nosiekalojot viņas plecu. Savā ziņā tas bija atvieglojums. Mēs neko nevarējām darīt, nedz mamma, nedz es. Tā nu tas notiek. Es nekad nekļūšu par mājsēdi. Man nekad nebūs grāmatu un virtuves, un siltas gultas, kur apgulties. Es esmu citāds. Un tas nozīmē, ka…

- Tas nozīmē, ka tu mani apēdīsi.

Es iedomājos, ka viņa iespiegsies un mēģinās bēgt. Bet viņa nekustēdamās gaidīja.

- Tā gan.

- Jo tā jūs, ielinieki, darāt, viņa turpināja.

- Tā gan.

Es pastiepu pret viņu rokas.

* * *

Iepriekš neiekļauta informācija:

Es pastiepu pret viņu rokas.

- Tev kaut kas ir jāzina, viņa sacīja.

Es apstājos.

- Pēc septiņiem mēnešiem man būs bērns, viņa teica. Es gulēšu uz muguras pret atvērtām durvīm ar skatu uz Ielu un izgrūdīšu to pasaulē.

Es atsprāgu no viņas.

- Es ceru, ka mazais paliks ar mani, viņa turpi­nāja. Es ceru, ka viņš būs mājsēdis.

Tomēr viņas acis atzinās, ka viņa tam netic. Viņa ne­būtu nākusi ar mani satikties, ja tam ticētu. Viņa nebūtu pakļāvusi sevi tādam riskam.

Tāpēc es vēl nebiju Virdžīniju apēdis. Es to nespētu, ne es. Sīkais lidos. Ielas gravitācijas saukts. Mana zem­apziņa to uzminēja; es spēju to saost.

Es atcerējos mammu, kā viņa sēdēja savā šūpuļkrēslā. Pankūkas un piens uz lieveņa. Mamma televizora atspī­dumā viņa tikai šūpojas un šūpojas, un nebilst ne vārda, kamēr es ēdu un skatos, un raudu.

Es novērsos. Gan jau būs citi mājsēži.

- Sūti savu bērnu pie manis, kad pienāk laiks, es teicu. Sūti savu bērnu pie manis ar sveicieniem no Virdžīnijas.

* * *

Autora komentārs

Stāsts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” radās diennakts laikā, Holivudā, Rūzvelta viesnīcā, kur biju ieradies uz kon­kursa Writers of the Future noslēguma ceremoniju un apbal­vošanu. Nedēļu pirms noslēguma kursus uzvarētājiem vadīja ievērojamie amerikāņu fantasti Tims Pauers un K. D. Ventvorsa. Viens no uzdevumiem 24 stundu laikā sarakstīt pilnīgi jaunu stāstu.

īsā laikā sarakstīt stāstu es gan jau mācēju, bet uzdevumu interesantāku padarīja divi nosacījumi. Viens stāstā bija nepieciešams iekļaut atsauci uz objektu, kuru mums katram izsniedza K. D. Ventvorsa. Manā gadījumā tā bija pastkartīte no Rietumvirdžīnijas štata, uz kuras bija uzzīmēti laivotāji un uzrakstīts “Ar sveicieniem no Rietumvirdžīnijas”. Pastkarti stāstā ievietoju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo Virdžīnija, protams, ir arī cilvēka vārds.

Otra prasība mums lika pastaigāt pa Holivudu un paru­nāties ar dažādiem svešiniekiem, neatklājot viņiem, ka mēs esam rakstnieki, lai smeltos materiālu stāstam. Pēc apmēram stundu ilgas pastaigas un vairākiem mēģinājumiem satiku pavecu afroamerikāni, ar kuru ielaidāmies garā sarunā. Izrā­dās, viņš kādreiz Holivudā tirgojis narkotikas, sēdējis cietumā, bet arī skrējis pakaļ skaistām un bagātām sievietēm. Vārdi no viņa teiktā, kuri man iesēdās atmiņā, bija: “Lai kā tu pūlētos

tikt prom no kriminālās ielas dzīves, iela tevi vienmēr ievelk atpakaļ.” Aizdomājos par to, kā būtu, ja iela cilvēkus pievilktu ļoti reālā, fiziskā nozīmē ja tādā veidā tiktu dalīta sabiedrība. No šīs domas arī radās viss stāsts.