Dubultnieki un citi stāsti

Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte

- Mans tēvs šeit mēģināja iecirst mātei ar izkapti, Andris pamāja ar galvu uz akmens lieveni, kurš vakara saules staros izskatījās skarbs un kails. Tajā dienā mēs aizbraucām.

- Es ar tevi lepojos. Lauma, viņa sieva, uzmanīgi pieslēja izkapti pie sienas. Tikko atgriezusies no dieniš­ķās kaujas ar dārzu, tērpusies zilā kombinezonā, sviedru klātu pieri, viņa Andra acīs šķita ļoti daiļa. Es zinu, nav viegli, bet domāju, ka tev šeit kļūs labāk.

- Nezinu gan. Istabas mājā oda oda pēc čurām, alus un cigaretēm, lai gan jau bija tikušas berztas un berztas. Dārzs atgādināja džungļus aka sabrukusi, dau­dzas ābeles aizlūzušas, nezāles garākas par ceļgaliem. Paps te bija nolaidis podā savu dzīvi, aizskalojis to lēta šņabja atvarā. Man ir tāda sajūta, it kā es slīkstu. It kā paps vilktu viņu līdzi savā valgajā kapā.

Lauma viņu apskāva. Tu slīki, pirms mēs šurp atbraucām.

Andris gandrīz spēja saklausīt papa čukstus no mājas puses. Vienu glāzīti. Vel tikai vienu glāzīti.

Andris zināja, ka viņam būtu jādodas projām, jāmūk, lai nekad vairs šeit neatgrieztos, taču Lauma viņam to nepiedotu. Viņa to uzskatītu par padošanos. Tāpēc viņš piespieda sievu cieši pie krūtīm un noskūpstīja kakla lie­kumu. Vairs ne lāses. Es zvēru.

Kad Lauma iegāja iekšā, Andris devās pastaigāties, lai tiktu prom no mājas. Dārzs izskatījās kā karika­tūra par agrākiem laikiem, taču atlika Andrim pievērt acis un likās, ka nekas nav mainījies. Augsnes mīkstā padevība zem pēdām. Vējš liepās, kas stāvēja sardzē gar ceļu. Kuru katru brīdi no mājas atskanēs mammas sau­ciens: Andri! Andri, vakariņās! Viņš ieskries virtuvē, un tur gaidīs pankūkas ar ievārījumu un pienu. Mamma un paps atkal sēdēs līdzās, stāstīs visādus notikumus, smiesies un bučosies…

Tomēr Andrim vairs nebija desmit. Mamma un paps bija miruši. Viņas nāve izrādījās ātra miega zāļu sauja pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa laikā izstiepta, uz Stoļičnajas un Russkij Standart pamatiem būvēta, bei­gusies pagājušajā mēnesī.

Andris cieši samiedza acis, mēģinādams aizgainīt domas. Labāk domāt par Laumu. Laumas dēļ bija vērts cīnīties jo bez Laumas viņam nebija ne mazākās ceribas…

Bet, samiedzot un atverot acis, viņš ieraudzīja tālumā aiz rabarberu pudura Rīgas metro stacijas ieejas zaļo jumtu.

Cits droši vien nepazītu šo apveidu, bet Andris bija Jāņa Pakalniņa dēls. “Slava Pakalniņam, Rīgas metro tēvam!” savulaik rakstīja “Cīņa”. Tad “Metro projekts kavējas finansējuma un vadības trūkuma dēļ”. Visbei­dzot “Pakalniņš pieķerts dzērumā, atlaists no darba”.

Papa sapnis par pazemes vilcienu Rīgā tā ari palika tikai sapnis, bet Andris bija pavadījis neskaitāmas stundas, pētot tēva zīmējumus un rasējumus.

Tagad, pagājis garām rabarberiem, viņš piegāja pie tērauda celtnes ar zaļo, apaļo kupolu. Viņš paraudzī­jās lejup, kur sarkani betona pakāpieni nozuda tumsā, un nodomāja kas tas par joku? Vai dzērāja apsēstība? Vai tiešām paps būtu pavadījis dzīves beidzamos gadus, ceļot nožēlojamu pieminekli tam, kas būtu varējis būt?

Uz metāla plāksnes virs kāpnēm stiepās burti “Val­miera”, balts uz melna. Andris aplaida skatienu apkārt dārzs, ābeles, tālumā mājas dakstiņu jumts. Viņam reiba galva no šī kontrasta. Rīgas metro pietura tēva lauku sētā, simt kilometru no pilsētas.

Tad no lejas uzpūta silta gaisa dvesma. Zemē nožvadzēja metāls, un dziļumā, kur iestiepās kāpnes, uzplauka gaismas mutulis. Tas lika Andra kājām sakustēties, it kā viņš būtu notverts straumē, no kuras nespēja glābties.

Andris devās lejup.

Uz platformas valda tumsa. Neko nevar redzēt. Pat ja šeit būtu gaisma, nebūtu, ko redzēt.

Gaisma tunelī. Tuvojas vilciens. Čīkstēdams tas palē­nina gaitu, tad apstājas. Metāla tārps ar starmeti pierē, bez numura, bez norādes par galapunktu. Visi vagoni tumši. Atveras vienas durvis.

Andris sper soli uz priekšu. Taustās tumsā. Apsēžas uz cieta plastmasas sēdekļa. Tas smaržo pēc dezinfek­cijas līdzekļa. Vilciens sāk kustēties, no tumsas nozuz­dams tumsā.

Vagons kustas līgani. It kā slīdētu pa ūdens virsmu. Vilciens ierēcas, bet tas ir garš, pliekans rēciens, kas ieskauj Andri, neļaujot kustēties. Neļaujot domāt.

Palēninājums. Apstāšanās. Vēl viena stacija.

Gaisma kaut kur augšā. Spuldze ielas malā.

Andris izgāja virszemē uz Raiņa bulvāra. Rudens vējš dzenāja nodzeltējušās lapas pa zāles strēmeli starp ielu un kanālu. Blāvu laternu virtene izgaismoja nakti līdz pašai Centrālstacijai, pie kuras pulkstenis spīdināja dzel­tenus ciparus 20:25 augstu pāri pilsētai.

Andris brīdi blenza uz pulksteni, juzdams, kā prātā lēnām iespiežas doma, gluži kā nosalušā ķermenī iespie­žas siltums. Pirmkārt kas īsti notika? Otrkārt es esmu Rīgā, turklāt ir rudens. Treškārt tas pulkstenis! Elektro­nisko laikrādi, padomju laika lepnumu, jau pirms gadiem nomainīja ar analogu. Bet tagad elektroniskais brīnums bija atgriezies un spoži mirdzēja.

Andris paskatījās atpakaļ. Tukša ietve. Ne miņas no metro. Kā viņš tiks atpakaļ?

Andris apstulbis gāja uz priekšu pa bulvāri. Ne vien pulkstenis bija cits. Ielās nebija daudz mašīnu, taču tās visas bija sagrabējuši žiguļi un moskviči… Re, tur aiz­brauca volga! Gara, spīdīgi nopulēta, gaiši brūna, tā stā­vēja pie Latvijas Universitātes dzeltenās ķieģeļu pils.

Sendienu Rīga. Lielisks sižets halucinācijai. Pudele pār viņu valdīja stiprāk, nekā viņš bija domājis.

Andris pagāja garām pusmūža sievietei, kura strauji soļoja pretējā virzienā, savilkusi ap sevi plānu, bēšīgu mētelīti. Tad vīram pabalējušā vilnas uzvalkā ar ādas

portfeli rokā. Andris uztraucās, ka garāmgājēji pamanīs viņa džinsus, sāks uzdot jautājumus, bet viņi pat nepa­lēnināja soli.

Arī paps ne.

Andris pamanīja viņu nākam kādu kvartālu tālāk. Garais, neveiklais vīrs spēra aprautus, mērķtiecīgus soļus, kas lika augumam saraustīti lēkāt augšup lejup.

Aukstumā sastindzis, sirdij strauji sitoties, Andris noskatījās, kā paps paiet garām. Halucinācija, Andris sev iegalvoja, vienkārši halucinācija. Tomēr tā likās tik īsta. Atkal ieraudzīt papu tas sāpēja tik īsti. Un kur nu vēl tā izteiksme viņa sejā. Izteiksme, kas rādīja viņu sauc nākamā glāzīte, kaut gan mājās veltīgi gaida ģimene.

Andris šķērsoja Raiņa bulvāri un papam pa pēdām iegriezās šķērsielā, kas veda gar universitāti. Atmiņā ar svaigu dzelksni iedzēla kāds bērnības pāridarījums.

- Papu, kāpēc? Tu taču man solīji Pingvīna saldējumu. Kāpēc tev kaut kur ir jāiet?

Kvartāla vidū paps iemuka kādās durvīs. Uzraksta “Kafejnīca Dzintarkrasts” izsmalcinātie, melnie burti neiederējās virs parastajām koka durvīm.

Andris vilcinājās. Vienu glāzīti. Viņš te varētu ieraut vienu glāzīti. Andris grūda šo domu prom, atgādināja pats sev šī ir tava iespēja. Pasaki tam muļķim visu, ko domā par viņu. Tomēr doma neatkāpās. Par glāzīti.

Viņš iegāja kafejnīcā.

Vispirms Andri ķēra vārītu kāpostu smakas vilnis, tad balsu dunoņa. Iestādījums bija kvadrātveida telpa ar bērza paneļiem, ko izgaismoja blāvas fluorescences spul­dzes. Viens garš galds telpas vidū, vairāki mazi galdiņi

gar malām. Gar vienu no sienām stiepās lete, aiz kuras vīdēja virtuve tajā valdonīgi grozījās vidēja gadagā­juma dāmas biksēs, vilnainos džemperos un matu tīk­liņos.

Andris tik cītīgi pētīja, kur palicis paps, ka pārāk tuvu atskanējusī sievietes balss: Vai Pakalniņš? lika viņam salēkties.

- Pakalniņš gan. Viņš pablenza uz runātāju blon­dīni ap trīsdesmit, kura garlaikoti sēdēja aiz kases apa­rāta. Kā gan viņa zina Andra uzvārdu?

- Vai jūs nākat uz Pakalniņa pasākumu?

Tajā brīdī Andris ieraudzīja papu viņš aizrautīgi kratīja roku dūšīgam vīram garā galda galā. Kāds no galda sānos sēdošajiem krieviski ieaurojās: Tostu! Tostu par Pakalniņu! Paps piesarcis un gandarīts stāvēja goda vietā. Visi pacēla glāzes, un aurotāja strupa sie­viete jau gados, tērpusies baltā kleitā, ar sirmu matu ieskautu seju piecēlās, lai teiktu runu.

- Es ar jums runāju! atgādināja sieviete pie kases.

Andris atrāva skatienu no svinētājiem. Visi šie ļaudis

bija sanākuši te papa dēļ, skatījās uz papu, sauca tos­tus viņam par godu. Andris bija gribējis nolikt viņu pie vietas, bet nespēja sakopot drosmi, lai to izdarītu viesu priekšā. Vaigi pielija ar karstu sārtumu. Viņš zināja, kur meklēt drosmi šādai rīcībai.

- Es ienācu ieraut vienu glāzīti, viņš sacīja. Kad Andris ievēroja, ka dāmas lūpas nepatikā savelkas dzert vienatnē neklājās -, viņš piebilda: Un ieēst zupu.

Andris izvēlējās stūra galdiņu, ko greznoja apvītusi roze vāzītē ar apdauzītu malu. Tad viņš aizgāja līdz letei

un pasūtīja soļanku. Mirkli vilcinājies, izvēlējās arī glāzi ābolu sulas.

Atceries Laumu, viņš sev atgādināja. Nepievil viņu.

- …un bez viņa aizrautības, strādājot pie metro pro­jekta, skandēja sieviete, kura bija vēlējusies uzsaukt papam tostu, šodien saņemtās ziņas no Maskavas nebūtu iespējamas. Finansējums simt kilometriem sliežu! Es aplaudēju jums, biedri Pakalniņ! Visi uzgavilēja, tad pacēla glāzes un izmeta tās sausas. Arī paps dzēra, bet viņa kustībās nejautās dzērāja steiga, vienīgi smaids lie­cināja par vīru, kurš izbauda savu slavas brīdi.

Andris negavilēja. Galu galā viņš zināja, kā papam tas viss beigsies. Viņš beidzot varētu to tēvam arī pateikt. Ja vien pietiks drosmes.

Vajag drosmes. Andris cieši pieķērās šai domai un centās to noturēt prātā, neļaujot citām novērst uzma­nību. No vienas puses, viņš zināja, ko dara, un nedaudz baidījās no tā bet, no otras viņš darīja visu iespē­jamo, lai savā prātā skaidri nenoformulētu šīs bailes.

Aizgājis pie letes, lai paņemtu savu soļanku, viņš pa­sūtīja arī glāzīti šņabja. Tikai vienu, lai saņemtos. Tur­klāt te tas īsti neskaitīsies šī taču ir halucinācija, vai ne?

- Paldies, teica paps, stāvēdams galda galā. Es esmu tik lepns par jums… par jums visiem. Kopā mēs uzcelsim metro, kas neatpaliks no Maskavas!

Andris neuzdrošinājās pacelt skatienu uz tēvu. Iedams atpakaļ pie sava galdiņa, viņš blenza grīdā, neko nere­dzēdams, neko nedomādams. Atkal apsēdies, pacēla glāzīti pie lūpām un iztukšoja to, izgaršodams dzēriena auksto dzēlīgumu un nodrebēdams no šņabja spēka.

Tad aizsprosts pārtrūka un domu straume izrā­vās brīvībā, atspiezdama viņu krēslā. Viņš bija pievīlis Laumu. Viņš bija padevies. Kā gan viņš pēc šīs gļēvulības spēs būt stiprs?

Bija par vēlu, lai pārmetumiem būtu kaut jel kāda nozīme. Andris bija tos apspiedis pietiekami ilgi, lai tiktu pie kārotā, tāpat kā jau bija bieži rīkojies pagātnē. Atpa­kaļceļa vairs nebija. Un šovakar viņam bija uzdevums.

Paps bilda vēl kādus vārdus un dzina jokus ar pārē­jiem, taču Andris vairs nespēja uz to skatīties. Vakaru pārņēma auksta blāzma, skaņas un garšas kļuva asākas.

Kādu laiciņu pēc trešās glāzītes Andris aptvēra, ka viņam nav rubļu, lai norēķinātos, bet tas nelikās īpaši svarīgi.

Paps ar kolēģiem bija sakāpuši uz krēsliem un dziedāja.

Cik netaisnīgi, nodomāja Andris un iztukšoja vēl vienu glāzīti. Cik netaisnīgi.

Un kad paps piecēlās un teica, ka viņam tagad jāejot, ka viņu gaidot ģimene…

Andris pieslējās no galda. Glāze nolidoja uz grīdas un sašķīda. Viņš grīļodamies devās uz tēva pusi, kratīdams pirkstu un kliegdams: Tu!

Paps pagriezās pret viņu plati ieplestām acīm un nobālēja. Kas… viņš iesāka, bet Andris viņu pagrūda.

Tēvs pakrita, bet Andris bļāva viņam pāri.

- Tev, papu, būtu jābūt nožēlojamam! Tev, nevis man!

Paps blenza uz Andri vaļā muti, nesaprazdams, kas notiek. Andris paliecās uz priekšu.

Viņu sagrāba stipras plaukstas. Roka ap kaklu, žņau­dzoša sajūta. Viņš cīnījās, cīnījās, cīnījās, līdz pasaule izplūda pelēkā dūmakā.

Dūres trieciens ribās. Vēl viens. Un vēl viens. Sāpes, neskaidras un trulas. Bruģa akmeņi miglā.

- Sukin sin, lādējās raupja vīrieša balss. Nado meņše pitj, tovarišč!

Grūdiens.

Rokas pa gaisu vicinādams, viņš krita lejup pa kāp­nēm tumsā.

Sāpes celi, balti dedzinošas.

Tumsa.

Troksnis, gaudojošs, skarbs. Gaisma.

Vēl viens vilciens.

Vēl viens brauciens.

Mājup.

Andris pamodās rasainā zālē līdzās rabarberu pudu­rim. Debesīs virs galvas tinās tumši mākoņi, šur un tur mirdzēja pa kādai vientuļai zvaigznei. Visapkārt vien dārzs, kas blenza uz viņu. Ne miņas no metro.

Vēl arvien gulēdams uz muguras, viņš pielika roku pie mutes un paostīja elpu. Alkoholu nemanīja, lai gan viņš oda pēc sviedriem. Galvā pulsēja paģiru sāpes. Vai viņš būtu atžirdzis tik ātri?

Tas viss bija šķitis tik īsts. Garšojis, smaržojis, izska­tījies īsts. Un viņa tēvs…

Mākoņi augstu debesīs atsedza mēnesi, un Andris satrūkās. Droši vien bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš atstāja Laumu pie mājas. Viņš nolamājās un mēģināja pierausties kājās.

Celī uzsprāga sāpes. Viņam aizrāvās elpa. Andris uz mirkli sastinga. Neizpratnē paskatījās lejup, uz kāju.

Dziļi ieelpoja un pamanīja sāpes ribās. Tad izbrīnīts kliboja uz mājas pusi.

Visā mājā dega gaismas. Kad viņš ienāca priekšnamā, Lauma pielēca no izļodzīta koka krēsla. Andri! Viņa paspēra soli uz vīra pusi, tad apstājās un novērsās. Viņai ir bail, Andris aptvēra.

Viņš piegāja pie sievas. Apņēma saspringto augumu ar rokām un, piekļaudams savu galvu viņējai, ieelpoja Laumas šampūna ķiršu smaržu.

- Es neesmu dzēris, viņš sacīja, kaut gan vārdos jautās meli. Es nedzēru.

Viņa pavērsa seju augšup, lai ieskatītos vīram acīs.

- Kas notika? Es nodomāju, ka tu esi aizbraucis uz pil­sētu. Sazvanīju Ozoliņu, lūdzu, lai viņš aizskrien līdz Andrejkrogam un pameklē tevi zem galdiem.

Andris visu izstāstīja. Sauca to par halucināciju, runāja par Rīgu un papu, un metro bet ne par dzer­šanu.

Kad balss, stāstot par papu, aizlūza, Lauma beidzot noticēja viņam. Tev ir vajadzīgs ārsts, viņa sacīja. Es zinu labu privāto klīniku. Varbūt mums tomēr ir jābrauc projām no šejienes.

- Tu, mīļā, esi labāka par jebkuru dakteri, Andris sacīja. Man esi vajadzīga tikai tu un šī māja.

Lauma cieši apskāva vīru un čukstēja viņam ausī mīļvārdiņus.

Andris jutās kā nodevējs, turēdams sievu apskautu, kamēr kakla dziļumā skaidri juta šņabja griezīgumu. Celis joprojām sāpēja. Un viņš domāja par mirkli, kad varēs doties atpakaļ uz metro.

Iespējams, viņš varēs visu izmainīt uz labo pusi.

Iespējams, viņš varēs iedzert vēl vienu glāzīti.

Viņš nezināja, kurai iespējai ticēt.

Nākamajā vakarā Andris atrada metro ieeju pie sabrukušās akas. Kāres nests, viņš pa galvu pa kaklu noskrēja lejup pa kāpnēm gluži kā sērfotājs, kas traucas lejup no mežonīga viļņa muguras.

Platforma ir apgaismota. Velvēti griesti, klāti ar zel­tītām flīzītēm. Milzīgas, mirgojošas lodveida lustras. Gleznojums sešu metru augstumā, kurā dominē sarka­nais un melnais: muskuļoti vīri un sievas virsvalkos, ar darbarīkiem rokās, ceļ torni, lai sasniegtu debesis. Pāri varonīgajai ainai milzīgi, trekni drukāti burti “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”.

Nekur nemana ne dvēseles. Matētos hroma virsval­kos klusē biļešu automāti. Vienīgā kustība vēja sarosīšanās, kad tuneļa dziļumā uzplaukst gaismas mutulis. Rēkdams pienāk vilciens, novaidas un grabēdams apstā­jas. Uz plāksnītes norādīts maršruts Valmiera-Rīga.

Vagoni ir spodri, tīri un tukši. Andris iekāpj vienā no tiem un apsēžas. Vilciens atiet no stacijas, šūpo­damies un raustīdamies, kā jau vilcienam pienākas, un ārā, tumsā, gar logu garām skrien raupja, pelēka klints. No rokturu stieņiem pie vagona griestiem šūpojas dermatīna cilpas uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

Tad vēl viena stacija. “Zaķusala Televīzijas tornis”, vēsta metāla plāksne. Vēl viens sienas gleznojums atkal

proletārieši, atkal savienošanās! Vēl vienas kāpnes, kas ved augšup gaismā.

Zaķusala Daugavas straumes vidū. Vēja spējās un aukstās brāzmas pāri cilvēku pamestajam klajumam. Metro pietura izveda Andri pašā upes krastā tur, kur viļņos atspīdēja naksnīgās Rīgas zeltainie silueti.

Šoreiz, kad viņš atskatījās, metro nekur nebija pazu­dis. Tumšs un neskaidrs, it kā gatavs iesūkties naktī, tomēr vēl arvien saskatāms.

Andris nodrebinājās bija vēss un devās uz priekšu gar krastu. Priekšā vairāku simtu metru augstumā slē­jās masīvais, sarkani bēšīgais televīzijas torņa trijkājis. Ainaviskā promenāde, kas meta loku ap torni, šajā dien­nakts stundā bija tukša.

Tukša, izņemot Andra tēvu, kurš sēdēja uz koka soliņa ar skatu uz upi. Viņš bija ģērbies pabalējušā brūnā mētelī, kas, par spīti aukstumam, nebija aizpo­gāts. Flaneļa krekls izskatījās saburzīts un, kā vienmēr, nekārtīgi sabāzts biksēs.

Tad gluži kā sitiens sejā Andris papam rokā pama­nīja stikla pudeli. Viņam nebija jājautā, kas tajā skalo­jas. Ieraudzījis, ka metāla vāciņš vēl nav noņemts, viņš atviegloti nopūtās.

- Dzerat, biedri Pakalniņ?

Paps uzmeta Andrim cietu, lietišķu skatienu. Tai­sos. Vai jums kas iebilstams… biedri?

Andris raudzījās lejup uz papu, domādams, cik gan mazs viņš tagad izskatās nebūt ne līdzīgs tam

rēcošajam milzim, kurš mita bērnības atmiņās. Andris apsēdās uz soliņa. Jūs gaida ģimene.

- Kas jūs tāds? paps asi paskatījās. Es jūs kaut kur esmu redzējis.

- Esmu Annas draugs, Andris žigli izgrūda. Likās nelāgi iejaukt mammu šajā visā taču viņš nespētu izskaidrot patiesību. Kāpēc dzerat? Jūs taču esat ievē­rojams cilvēks, Jāni. Metro tēvs, vai ne?

- Tātad Annas draugs, ja? paps viņu ilgi un rūpīgi nopētīja. Strādājat universitātē?

Andris sarāvās. Vai paps būtu greizsirdīgs uz viņu? Savāda sajūta. Mēs esam bērnības draugi, viņš sacīja. Tikko atgriezos no Maskavas.

Paps vēl kādu brīdi viņu vēroja, tad paskatījās lejup uz pudeli, kuru vēl arvien turēja rokās. Šņabis, vesels litrs, vēl arvien neatvērts. Tēvs papurināja galvu.

- Tā ir ķīmija. Atkarība. Jūs jau zināt, kā tas ir. Katru reizi, kad kaut kas paveikts, tas ir jānosvin. Tostu, biedri Pakalniņ! Glāzīti, biedri Pakalniņ! Vienmēr vēl kāda glā­zīte, vēl kāds tosts, vēl viens gurķītis un tad vēl viena glāzīte. Cilvēks pie tā pierod.

- Nemuldi! no Andra lūpām izsprāga pavēle. Ķī­mija? Pār tevi valda ķīmija, kaut gan tevi mājās gaida sieva, kura tevi mīl, un mazs bērns? Puika, kurš raud ik reizes, kad tu pārrodies mājās piedzēries, un nesaprot, kāpēc viņš tētim vairs nepatīk?

Paps atvirzījās tālāk uz soliņa. Savilka lūpas, lai nospļautos uz ietves. Viņiem būs labāk bez manis, paps sacīja. Tik daudz Anna man pateica. Viņš satvēra pudeles augšgalu un pagrieza korķīti.

- Labāk bez tevis? Andrim kaklā sakāpa žults. Vai tad tu neredzi, ka viņa vienkārši cenšas pasargāt sevi? Viņa redz, par ko tu pamazām pārvērties. Bet kā ar tavu dēlu kā tu domā, ko viņš no tevis mācās? Ja nu viņš izaugs tāds pats kā tu?

Tēvs paraustīja plecus. Beidzot nopiņķerēja korķīti un pacēla pudeli pie lūpām. Ierāva garu malku.

Andris pastiepa roku, sagrāba pudeli, izrāva no papa tvēriena. Paps uzmeta viņam naidpilnu skatienu, bet Andris pielēca kājās un draudīgi pablenza lejup uz tēvu.

Andris zināja, ka vajadzētu pudeli aizmest. Iemest Daugavā tā bija vienīgā viņam palikusī drošā izvēle. Taču Andris trauku neatlaida. Nespēja atlaist.

- Klau, stulbeni, Andris turpināja. Skaties, par ko kļūs tavs dēls! Viņš pacēla pudeli un sāka dzert. Viņš dzēra un dzēra, un dzēra, cenzdamies neaizrīties, cenz­damies izdzert pēc iespējas vairāk.

Tēvs nobālējis pielēca kājās. Viņa seju pārņēma vis­pirms dusmas, tad bailes. Kas tu esi? Es… es tevi atce­ros no pagājušā gada, kafejnīcas… Kas tu esi?

Bet Andris tikai dzēra un neatbildēja. Tēvs pagriezās un devās projām. Pameta skatienu pāri plecam. Pielika soli. Metās kā panikā skriet projām pa promenādi.

Andris lēja šņabi kaklā kā ūdeni. Tas dedzināja, ak, kā tas dedzināja, bet viņš nelikās mierā, apzinoties, ka nespēs apstāties. Apzinoties, ka jautājums nav, “vai”, jautājums ir, “kad” viņš izdzers to visu.

Lūk, kas viņš bija. Lūk, par ko viņš bija kļuvis. Kādi tur vēl prātojumi, kāda cerība mainīties! Ja reiz viņa tēvs

nebija spējis mainīties viņa tēvs, stiprs, daudz sasnie­dzis vīrs kāda gan iespēja bija Andrim?

Tikai slīkt, slīkt un atkal slīkt.

Nakts svaidījās ap viņu kristāldzidriem viļņiem.

Vilciens.

Andris līgodamies stāv. Klints siena zib aiz logiem. Viņš nezina, kā te nokļuvis. Viņš nezina, kurp dodas. Bet viņš dodas.

- Tu esi dzēris. Laumu viņš atrada aizmigušu pie virtuves galda, uz sarkanās vaskadrānas noliktu galvu. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas acis meta zibeņus. Andris paspēra soli uz sievas pusi, bet viņa atkāpās, pie­spiezdamās pie palodzes.

- Es redzēju vēl vienu halucināciju. Melu sājā garša bija tikko jaušama zem kodīgajām atmiņām par alko­holu. Nedzēru. Es varu tev uzpūst, ja netici.

- Mani neinteresē, pēc kā smaržo tava elpa, Lauma atteica. Es tāpat zinu, ka tu melo. Vienmēr izskaties vainīgs. Nespēj skatīties man acīs. Kas ar tevi notiek?

- Nekas, viņš atbildēja. Nekas. Kā lai viņš to izskaidro? Kā lai viņa to saprot? Šeit, šajā mājā, kas oda pēc čurām un alus, un cigaretēm, mājā, kurā viņš iederējās, līdz kaulam iederējās, bet kurā viņa neiederēsies nekad?

Lauma sakrustoja rokas uz krūtīm. Šī māja, viņa sacīja. Tā iesūc tevi. Atgriezīsimies Rīgā. Aizbrauksim uz klīniku…

- Dirsā tavu klīniku, Andris nokliedzās, un no lūpām izsprāgušais lāsts atstāja dedzinošu garšu mutē.

Lauma paskatījās uz viņu. Pagriezās. Aizgāja.

Andris netaisījās skraidīt sievai pakaļ pa māju, kamēr viņa vāca savas mantas. Viņš zināja, ka tas nelīdzēs. Un viņam bija vienalga.

Kad viņa aizbrauca, fordam mirkšķinot gabarītu ugu­nis, projām pa zemesceļu, Andris mājā sameklēja savu labāko mēteli lai viņam līdzi būtu kas vērtīgs un atgriezās dārzā. Meklēdams vienīgo cilvēku, kurš spētu viņu saprast.

Viņš atrada metro pieturu visaugstākās liepas ēnā, pašā alejas galā.

Dzīvība uz platformas. Vīrietis vilnas mētelī un izglu­dinātās biksēs skatās tuneļa dziļumā. Jauns pāris stāv tuvāk sienai roku rokā, meitene mazliet piesarkusi. Ga­rām aizčāpo vecmāmiņa ar spieķīti.

Zem lielās lustras čīgā vijolnieks. Čardašs, mežonīgi

ass.

Kad pienāk vilciens, tajā sakāpj visi, pat vijol­nieks. Vagons ir pilns. Andris stāv vagona tālākajā galā, vēro pasažierus. Daži sarunājas. Daži lasa rīta avīzi.

Vijolnieks spēlē. Vecāks vīrs uzkliedz, lai viņš apklust, bet pārējie rūgumpodu nokušina.

Dzīvo. Viņi dzīvo.

Andris jūtas nepiederīgs.

Vilciens pienāk Doma laukuma stacijā. Braucēji izbirst no vagoniem.

Andris iet starp viņiem. Rēgs starp īstiem cilvēkiem ar miesu un asinīm.

Vasaras vakars Doma laukumā. Ļaudis pāros un nelie­lās grupās pastaigājās plašajā, bruģētajā klajumā starp Doma baznīcas sarkano ķieģeļu brīnumu un radioēkas masīvi pelēko bluķi. Tālumā skanēja ieraksts tur Vik­tors Lapčenoks dūdoja saldu mīlas dziesmu.

Iedams ar padusē pasistu mēteli, Andris pētīja garāmgājēju sejas ar gaidās izkaltušu muti. Vai nebūtu jauki iedzert kopā ar savu veco? Vai nebūtu jauki sēdēt draudzīgā klusumā un piedzerties līdz nemaņai tā, kā viņi to nekad nav darījuši?

Taču viņš redzēja tikai svešiniekus, svešiniekus un atkal svešiniekus. Jauna sieviete ar rudmatainu bērnu sarāvās no viņa skatiena un atlēca sāņus. Viņš uzskrēja virsū muskuļotam vīrietim, kurš viņu krieviski nosunīja. Andris ielūkojās šķērsielās, nopētīja soliņus, pārbaudīja vārtrūmes.

Viņš pabāza degunu laukuma vienīgajā ēdnīcā, ieska­tījās telpā, kur sēdēja, dzēra un runāja bars vecu vīru. Papa tur nebija, bet Andrim vismaz izdevās apmainīt savu mēteli pret puslitra Stoļičnajas pudeli.

Viņš jau grasījās pamest laukumu, bet tad viņam pa­laimējās vienā no vismazāk ticamajām vietām kafej­nīcā “Pingvīns”, Andra bērnības templī. Iedams tai ga­rām, viņš pazina papa balsi un smaidīdams pagriezās. Lai sastingtu kā stabs.

Paps sēdēja pie koka galdiņa kafejnīcas ārpusē. Viņa zodu klāja sirmot sākuši rugāji un acis bija krietni sasārtušas, tomēr viņš smējās. Otrā pusē galdiņam sēdēja mamma, un viņas brūni nosauļotajā sejā rotājās smaids. Starp viņiem, ar saldējumu noķēzījis vaigus, milzīgu

“Eskimo” laizīja puisēns. Gadus desmit vecs, ar vasarraibumiem. Ēzdams gardumu, viņš pa brīdim uzmeta papam starojošu skatienu.

Andris vērās pats uz sevi pirms daudziem gadiem. Ēst saldējumu ar papu kafejnīcā “Pingvīns”. Cik gan reižu viņš bija lūdzies, lai viņu šurp atved?

Citreiz, vienmēr skanēja atbilde. Citreiz, vēlāk, ne šo­dien.

Tagad, kad Andris redzēja papu šeit savu papu tādu, kāds viņš varēja būt bijis, jauki pavadot laiku ar savu dēlu tādu, kāds Andris varēja būt bijis… Andris saprata, ka viņam ir tikai viens jautājums.

Kāpēc šis zēns, nevis es? Kāpēc, papu?

Andris pagriezās. Devās projām, šņabja pudelei smagi gulstot rokā. Viņš dzers viens pats.

Viņa plecam pieskārās roka. Viss kārtībā? And­ris paskatījās atpakaļ. Tur stāvēja paps un raudzījās uz viņu. Pa brīdim skatiens noslīdēja līdz pudelei.

Andris apspieda vēlmi paslēpt to aiz muguras. Viss kārtībā.

- Es tevi atceros, paps sacīja. Tu esi Annas draugs, vai ne? Nāc, piesēdi kopā ar mums. Viņš pamāja gal­diņa virzienā.

Andris izspieda smaidu un pamāja mammai. Viņa nedroši pamāja pretī. Bija tik sāpīgi skatīties uz viņu… Uz mammu, kas bija pievīlusi savu dēlu, pametusi viņu pirms tik daudziem gadiem. Tā vietā viņš pievērsās papam. Es šodien nevaru.

- Vai tiešām? paps vēlreiz paskatījās uz pudeli Andra rokā. Esi pārliecināts?

Andris pazina jautājumu papa acīs. Pazina negribīgo, slikti maskēto vēlmi. Zināja, ka viņš spētu salauzt papu, tāpat kā paps bija salauzis viņu.

Ar šo apziņu bija gana. Vajadzēja būt gana.

- Atvaino, Andris sacīja. Nevaru.

Paps uzsmaidīja un smaidā jautās atvieglojums.

- Atvainoties gan nevajag, viņš sacīja. Starp citu, man ir jāpasaka tev paldies. Todien tu mani pamatīgi pārbiedēji.

- Pārbiedēju?

Paps pamāja. Es biju izmisis. Man vajadzēja mai­nīties, ļoti vajadzēja. Es lūdzos, kaut šī pārmaiņa nāktu, bet tā nenāca. Tad parādījies tu. Es tevi saskatīju… Es tevī saskatīju to, par ko pats kļūšu, ja neapstāšos.

Šie vārdi Andrī kaut ko pārrāva. Tu lūdzies? Viņš iesmējās, bet tie nebija laimīgi smiekli. Mēs esam apmetuši pilnu loku, tu un es!

- Nesapratu?

- Nekas, nekas, Andris noteica un pagriezās, lai dotos tālāk. Es priecājos, ka viss ir nokārtojies.

Paps vēlreiz satvēra viņa plecu. Tiešām, draugs, vai ar tevi viss būs kārtībā? Zini, tev nevajadzētu dzert vienam.

Andris pavērās uz papu. Cieši ieskatījās tēvā un sajuta siltumu, kas strāvoja no viņa, tad izspieda smaidu.

- Ar mani viss būs kārtībā, Andris teica. Tiešām.

Viņš devās atpakaļ uz metro, rokā turēdams pudeli.

Rīgas metro. Valmieras maršruts. Andris sēž viens pats un dodas mājup. Vilciens ap viņu ir tukšs, tikai

čīkstoņa, tikai graboņa. Aiz loga garām skrien klinšu siena.

Andris aizver acis un ļauj vagona klaboņai ieaijāt sevi. Viņš gandrīz spēj iedomāties sevi atkal sēžam uz papa ceļgala, kas te paceļas, te nolaižas. Klipu, klapu, paps skaita. Klipu, klapu, metro brauc. Paps, kāds viņš varētu būt bijis. Paps, kāds viņš ir tagad.

Andrim tas nepalīdz. Viņš gribēja, lai paps mainī­tos, un viņam izdevās to panākt. Bet tā ir pārmaiņa, kuru spēja panākt tikai dēls dzērājs. Dēls dzērājs, kurš atgriezās no nākotnes kā atbilde uz papa lūg­šanām.

Tiešām jocīgi. Viņi bija iekļuvuši lamatās. Viņi abi vienlaikus nekad nebūs brīvi. Vai nu viens, vai otrs iesprostots.

Bet Andris atceras papa smaidu un apzinās, ka tas ir to vērts.

Viņam pašam paliek vien pudele. Andris pārliecinās, ka tā vēl arvien zvalstās viņam līdzās. Zvalstās. Labi. Labi. Andris pagriež pudeles metāla korķīti.

Blāc! Apdullinošs troksnis. Vagons pamatīgi sašūpo­jas, palecas. Andris izlido no sava sēdekļa, tupus aizrāpo pa grīdu.

Viņš pieķeras pie stangas, bet vagons turpina lēkāt augšup un lejup, šurpu un turpu, un viņš knapi spēj noturēties. Visā šajā haosā viņš aptver patiesību. Ja paps ir mainījies, ja paps vairs nedzer, kas notiks ar Andri pašu? Kas notiks ar dzīvi, kuru viņš uzcēlis uz savas ģimenes drupām?

Žilbinoši balta gaisma.

Vilciens apstājas, taču tagad ir dzirdams cits, sāpīgi skaļš troksnis. No augšas lejup gāžas ūdens. Dauzīdams vagona jumtu. Triekdamies garām logiem. Dzidrs, dzidrs ūdens.

Nē. Andris pieceļas stāvus. Viņš skatās, kā logi ielie­cas uz iekšu. Nē, viņš zina. Tas nav ūdens.

Viņš paskatās uz durvīm, iedomājas par bēgšanu, saprot, ka glābiņa nav. Saprot to, ko zinājis jau gadiem ilgi. Tādiem kā viņam nav glābiņa.

Stikls sašķīst. Simtiem tonnu šķidruma iegāžas va­gonā, triec viņu atpakaļ, skalojas pāri Andrim, smeļas viņam mutē. Liek viņam aizrīties.

Ap Andri trako šņabja grēku plūdi.

Andris saprot, ka atliek tikai viens. Viņš paver lūpas un ļauj straumei ieplūst mutē.

Andris aizvērtām acīm laiza savu “Eskimo”. Viņu silda vakara saule. Mamma un paps par kaut ko pļāpā. Viņš dzird vecāku balsis, bet nespēj saklausīt vārdus. Vārdiem nav nozīmes. Andris smaida.

Autora komentārs

Stāstu par Andri Pakalniņu man savā ziņā rakstīt bija vis­grūtāk. Tas ir viens no retajiem maniem stāstiem, kuru es būtu varējis rakstīt arī latviski. Darbība notiek Latvijā, lai gan para­lēlā realitātē, un arī varoņi ir latvieši. Rakstot man bija jādomā gan par to, kā to visu attēlot ārzemju lasītājam, gan par to, kā to uztvers latvieši. Pieskaņojot stāstu publikai, kas ar Latviju nav pa­zīstama, šis tas ir jāpaskaidro vairāk, jāpasniedz citādā gaismā, nekā rakstot cilvēkiem, kuriem viss aprakstītais pazīstams.

Protams, latviešiem arī ir skaidrs, ka Rīgā metro nav bijis un, visticamāk, nebūs. Lai kā būtu ar padomju laika sapņaina­jiem projektiem, Rīgā vienkārši nav pietiekami augsts cilvēku blīvums, lai metro būtu patiesi izdevīgs transporta risinājums. Bet, tam par spīti, man tomēr patīk pasapņot kā būtu, ja būtu…

Dzīvojot Ņujorkā, brauciens metro bija ikdienas sastāv­daļa. Bieži bija burzma, karsti, neērti, bet tomēr nespēju (un negribu) iedomāties Ņujorku bez metro. Braucot metro, klau­soties vagonu klaboņā, bieži gluži vai iegrimu transā, iedomu pasaulē, un pilsēta paskrēja garām kā vienā mirklī. Šo izjūtu arī gribēju pārnest uz Rīgu un attēlot stāstā.

Bet nostalģija pēc pagātnes Latvijas, kura parādās stāstā, tekstā ienāca gluži dabiski… Lai gan padomju laikus piedzī­voju tikai pašā bērnībā, sajūta, ka pazīstu tikai pagātnes Lat­viju, man rodas bieži. Katru reizi, kad pēc ilgāka laika atgriežos Rīgā, viss it kā šķiet pazīstams, bet tomēr zināmā mērā svešs, mainījies neuzkrītošos veidos, kurus pamanu un saprotu tikai ar laiku. Mana Rīga jau ir pagātnē.