Dubultnieki un citi stāsti

Domājošas sievietes muļķu pulks

Es pārrodos mājās pie savas muļķu ģimenes kā Visuma Karaliene, nenojauzdama, ka nākotne trau­cas uz manu pusi, riepām kaucot un metālam žļarkstot.

Es mēģinu saglabāt veselo saprātu, taču manas sma­dzenes ir noreibušas no saslēguma. Uz trepēm izmētā­tajās tukšajās plastmasas glāzītēs un lietotajās šļircēs es saskatu brīnumainas vektoru telpas. Sviedru, alus un kaķu čuru smārds, kas vēdī no Nīksenu dzīvokļa, veido olfaktoru tensoru savienojumu, kas pārpilns iespēju. Es apstājos mūsu kāpņu augšējā laukumiņā, lai pārlaistu skatienu Johanesburgai pilsētai, kas strāvojošajā lietū atgādina izplūdušu gaismu kaskādi. Katra lietus lāse uz manas ādas skarbi kliedz par ģeodēziskām līnijām asi, draudīgi par ģeodēziskām līnijām.

Es nedrīkstu padoties! Es sapurinos un sameklēju atslēgas. Ievietot. Pagriezt. Durvis veras. Es ieeju dzī­vokļa puskrēslā.

Mana ģimene mani gaida. Nē, protams, negaida vis. Gaidīt to no viņiem nevar prasīt. Kad es ieslēdzu gaismu, Avande izvelkas no vannasistabas. Trulas acis. Siekalas lūpu kaktiņos. Viņa paiet man garām, apsēžas uz izbalējušā dīvāna blakus Vukānī.

Vukānī, mans vīrs, pat nepaceļ skatienu. Viņa acis ir puspievērtas. Plakstiņi pa brīdim notrīs. Abi pārējie bērni, Liza un Tulānī, sēž pa kreisi no vīra ar atkārtiem žokļiem.

Manī pamostas kaut kas sāpīgs. Lai gan krunciņas uz Lizas vaiga man dzied par paralēlās pārneses daili ak, viss sakrīt, viss sakrīt, gluži kā varavīksnē! ar šo skaistumu man vairs nav gana. Bez žēlastības es atrau­jos no zvaigžņu simfonijas. Ciešot sāpes, es atraujos no saprāta arpedžo.

Es pieeju pie rūtera, kas slejas uz paaugstinājuma istabas stūrī gluži kā sens elku tēls. Es pieslēdzos un atdodu savai ģimenei viņu prātus.

Pasaule palēninās. Tās krāsas kļūst blāvākas. Es noslīgstu uz ceļiem. Pār maniem vaigiem rit asaras atvieglojuma, bet jā, arī skumju asaras. Skaistums ir zudis. Es vairs neesmu Karaliene.

- Māmiņ!

- Mammu!

- Nomsa, mīļā.

Mana ģimene mostas no savas nemaņas. Un viņi lēnītēm pamodina mani no manējās.

* * *

Vēlāk, krietni vēlāk, kad bērni ir izpildījuši mājas­darbus, vakariņas ir pagatavotas, trauki nomazgāti un vakara pasaciņas izstāstītas, es guļu, ar muguru pie­spiedusies Vukānī krūtīm. Viņš ar lūpām bužina manu ausi.

- Šodien labi pastrādāts, viņš uzrunā mani. Piec­simt randu.

- Šodien strādāju doktores Zaļas grupā, es saku.

- Viņas apmaksa ir dāsna.

Bet viņas darbs… viņas darbs maina mani. Reizēm vakaros pēc garajām sesijām viņas planetārijā es sap­ņoju, ka esmu melnais caurums, kas aprij manu ģimeni un Johanesburgu un visu pasauli. Citās naktīs es sap­ņoju, ka esmu supernova spoža, mežonīga, visu sade­dzinoša. Lai kāds būtu sapnis, beigu beigās es vienmēr palieku viena.

- Mums ir laimējies, ka tu doktorei Zaļai patīc, Vukānī piebilst.

- Mhm. Manī briest smagums, nu jau dienu dienā, nedēļu nedēļā. Man šķiet, Avande grib uz universitāti. Viņa pati to neatzīst viņa ir laba meitene taču es to jūtu.

- Domāju, tev taisnība, vīrs atzīst.

- Ja viņa dosies prom, mēs zaudēsim C5 kvalifikā­ciju.

Klusums. Reizēm Vukānī ir tāds gļēvulis.

Manī dzimst dusmas, un es pagriežos vīra apskāvienā ar seju pret viņu. Universitāte mani nelīgs darbā, ja man būs tikai četri saslēgtie. Apkārt netrūkst gribētāju ar lielāku smadzeņjaudu.

- Tiesa, viņš saka, pētīdams mani ar savām liela­jām, tumšajām acīm. Nekustīgām, nemirkšķinošām. It kā viņš vēl arvien būtu saslēgumā.

- Es gribētu, lai viņa tiek uz universitāti, es saku.

- Kādam no ģimenes vajadzētu mācīties.

Viņš aizgriežas, apveļas uz muguras. Es apvaldu vēlmi satvert rokas, kas noslīd no manis. Taču es gaidu, jo uzticos viņam.

- Mēs pieteiksimies Rūpnīcā, Vukānī beidzot iemi­nas. Nevar būt, ka tur ir tik ļauni. Katru mēnesi viena brīva nedēļa. Ja mēs strādātu uz maiņām, tas katram no mums nozīmētu trīs nedēļas Rūpnīcā, piecas mājās. Un bērni būtu brīvi.

- Nē, es sacīju.

Es esmu bijusi Rūpnīcā. Redzējusi milzīgo angāru ar kapsulām, ar neskaitāmām kapsulu rindām. Tās aizstiep­jas bezgalībā, kur blāvā gaisma pārtop tumsā. Tur guļ trani, nedēļām un mēnešiem ilgi sapņojot citu sapņus, risinot citu problēmas un nekad neredzot pasauli aiz Rūpnīcas sienām.

Esmu redzējusi tos, kuri atgriežas. Viņu trīcošos locek­ļus, pelēko ādu. To, kā viņi runā, patskanim klūpot pār patskani uz viņu ļenganajām lūpām. Šāds ir masveida sa­slēgums pasaules brīnums. 21. gadsimta radošuma avots.

- Pagaidīsim līdz pavasarim, es bilstu. Mums vēl ir laiks.

Bet. Bet.

Bet…

Pēc mēneša es stāvu Republikas un Hansa Strijdoma ielas stūrī, noskatīdamās, kā Vukānī aizved ātrā palī­dzība, un nāsīs man laužas piedegušas gumijas smārds. Muļķīgs negadījums, bezjēdzīgs viņš nepaskatījās sāņus, šķērsojot ielu. Viņa sirds apstājās. Ārsti ķērās pie elektrošoka, bet tas sadedzina slēguma implantus, nela­bojami, nenomaināmi.

Es atļaujos vienu nedēļu paraudāt. Vienu nedēļu bez slēgumiem, kopā ar saviem bērniem. Vienu nedēļu, kurā nedomāju par to, ko man nāksies darīt.

Nākamajā pirmdienā agri no rīta es stāvu pie Rūp­nīcas durvīm. Izkārtne vēsta “Johanesburgas 3. seriālo slēgumu stacija”, tomēr Rūpnīca ir un paliek rūpnīca bezlogu ēka pilsētas kvartāla garumā, kuras viena puse ir iežogota un apkrauta ar transformatoru būdām un resniem kabeļiem.

Uz mirkli aizveru acis. Pilsētas dārdoņa bezvārda dārdoņa, kādu varētu dzirdēt jebkurā pilsētā, jebkurā pasaulē, bet kura savā lēnajā, smagajā ritmā sauc man “Johanesburga, Johanesburga”, pilda mani ar nostal­ģiju, it kā man būtu jāatmet cerība to vēlreiz izdzir­dēt. Kad atgriezīšos, vai es vēl aptveršu, kas tā par skaņu?

Tad mani uz brīdi pāršalc atvieglojuma sajūta tas ir labs attaisnojums. Man vajadzētu pagriezties, doties projām, iet mājās. Bet mājās gaida mana ģimene. Ko gan es viņiem teikšu?

Ja es pārradīšos mājās, zaudējusi prātu, viņi mani ņems pretī. Viņi mani mācīs. Vukānī, Tulānī, Avande, Liza.

Es pieklauvēju. Baltā tērpusies uzraudze pienāk un pieraksta manu vārdu. Pārbauda savu sarakstu. Lūdz, lai nāku iekšā, un apsēdina pie pelēka, sterila galda.

- Nodarbošanās?

- Saslēgumi.

- Inteliģences koeficients?

- 130.

- Izglītība?

- Gāju skolā.

- Labi. Ļoti labi. Jautājums, atbilde. Jautājums, atbilde. Viņa kaut ko pieraksta, tad izskatās apmieri­nāta. Tas neaizņem daudz laika. Nāciet man līdzi, viņa aicina un izved mani no telpas.

Manā priekšā plešas angārs. Milzīgs, nepielūdzams. Elpas skaņa, ar kādu paceļas un nolaižas desmit tūkstoši elpojošu krūškurvju. Antiseptiku asā smaka. Es nodrebi­nos, iedama starp bezpalīdzīgi gulošajiem ķermeņiem, bet ne jau tāpēc, ka man saltu.

Tas ir viss, kas mēs tagad esam. Āfrika, pasaules smadzeņu centrs. Mēs domājam, lai citiem nenāktos to darīt. Daži stāsti nemainās nekad.

Es apguļos ierādītajā kapsulā, pieslēdzu rūteri un sagatavojos saslēgumam. Atkal aiztraukties pa ģeodē­zisko līniju. Baidos, bet man ir drosme. Kad es pamodīšos, ģimene mani gaidīs. Nebūšu nekāda Karaliene. Un viņi nebūs muļķi.

Autora komentārs

“Domājošas sievietes muļķu pulks" ir īsākais stāsts, ko sarakstīju par saslēguma tēmu, bet tas nebūt nebija vieglākais. Visos pārējos šī cikla stāstos apskatīju tuvas, pat intīmas divu trīs cilvēku attiecības, izmantojot saslēguma tehnoloģiju kā prizmu, caur kuru uz tām lūkoties. Šajā stāstā vēlējos paplaši­nāt redzesloku uz plašākiem, sociāliem jautājumiem, tajā pašā laikā saglabājot tuvplānu uz vienas ģimenes pārdzīvojumiem.

Doma par saslēguma tehnoloģiju man radās jau sen organizācijas ‘Jaunā Akadēmija” rīkotajā vasaras nometnē,

kur kāds latviešu filosofs runāja ar mums par cilvēka prātu un ar to saistītiem jautājumiem. Neatceros, kādēļ, bet man ienāca prātā doma, ka cilvēka domu process būtībā ir nepārtraukta saruna ar sevi. Piemēram, risinot matemātikas uzdevumu, rodas viena doma, nākamā uz to atbild, nākamā atbild uz atbildi, tad iesaistās vēl trešā balss, kura runā par to, ka derētu uzēst, tad to pārbļauj atkal cita doma un tā tālāk. Dabisks seci­nājums no tā visa bija šāds: sarunas starp cilvēkiem būtībā ir cilvēku mēģinājums vistiešākajā veidā paplašināt savu prātu iekļaut šajā iekšējā dialogā jaunas, citādas balsis.

No šīs domas atlika viens solis līdz saslēguma tehnolo­ģijai ja būtu tehnoloģisks risinājums, kurš cilvēkiem ļautu sarunāties tā, ka viņi savu iekšējo “balsi” neatšķir no otra, viņu prāti būtībā būtu saslēgti vienā. Vēl, protams, atliek tehnolo­ģiski jautājumi kā nodrošināt, lai abi redz, dzird, jūt vienu un to pašu, bet tā jau ir inženierzinātnes problēma.

Stāstā “Domājošas sievietes muļķu pulks” jautāju, kas notiktu, ja šādu “prāta paplašināšanas” tehnoloģiju izmantotu industriālā mērogā. Nonācu pie nedaudz depresīvā secinā­juma, ka, visticamāk, jau ierastie sociodinamiskie spēki lietas sakārtotu kā vienmēr ieguvējos un zaudētājos, pēc formu­las, kura gadsimtu laikā mainījusies tikai nedaudz. Un indivīda traģēdija atkal pazustu milzu sistēmas mehāniskajā progresa kustībā.

Dienvidāfrika šķita šim scenārijam piemērota norises vieta gan tādēļ, ka tā atrodas Āfrikā, kura jau sen bijusi lielā­koties trešās pasaules valstība, gan tādēļ, ka no visām Āfrikas valstīm tieši Dienvidāfrikā vēl nesenā vēsturē darbojušies šie sociodinamiskie spēki. Aparteīds, lielā atstate starp nabadzī­gajiem un bagātajiem, kuri dzīvo gluži kā pirmās pasaules val­stīs, nožēlojams politiskais teātris tas viss tur bijis.

No zinātniskā skatpunkta vēl interesants fakts bija tas, ka galvenā varone savu saslēgto prātu pielieto pētījumiem

Einšteina vispārīgās relativitātes jomā, lai gan izglītības trū­kuma dēļ pati no tā neko nesaprot. Tas man ļāva paspēlēties ar valodu un izmantot zinātniskos motīvus, kas man bija pazīs­tami no universitātes laikiem.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Thinking Woman’s Crop of Fools” pirmo reizi publicēts žurnālā Sybil's Garage No. 7 2010. gada jūlijā.