Dubultnieki un citi stāsti

Dubultnieki

Sēžot vilcienā uz Rīgu, es beidzot padevos Sašas aici­nājumam un pievienojos viņam saslēguma cietumā.

Es būtu varējis to ari nedarīt. Biju pret to nodrošinā­jies, Maskavā Rīgas stacijas tualetē norijot veselu paciņu stimulantu. Bet Sašas izmisums mana galvaskausa dzi­ļumos pulsēja ar sāpīgu trauksmi un tādos gadījumos es nekad nespēju viņam atteikt. Nespēju jau kopš pašas pirmās reizes pirms diviem gadu desmitiem, kad viņš sakāvās ar Gedevanu Skripaču. Nāc, Džon! viņa balss iesaucās manā prātā, kamēr es sēdēju matemātikas stundā Bronksvilas vidusskolā. Nāc! Es metos uz tualeti, ieslēdzos kabīnē un uzsāku iegremdēšanos pievienojos viņam kautiņā uz ielas pie mūsu mājas Rīgā.

Toreiz es spēju viņam palīdzēt. Kopā mēs bijām stipri neviens bērnības pretinieks nespēja pretoties mūsu saslēgumam. Kopš tā laika daudz kas bija mainī­jies, un šobrīd es viņa labā nespēju darīt neko, tomēr man vēl arvien trūka gribasspēka pretoties, kad viņš mani sauca. Tā nu es atlaidos savā sēdeklī, aizvēru acis un sagatavoju implantus.

Vilciens klabēja un grabēja, traucoties cauri rudens iekrāsotajiem laukiem ziemeļos no Veļikije Lūkiem, bet šis troksnis manās ausīs pārvērtās klusā, ritmiskā šūpuļdziesmā. Mani muskuļi atslāba, tagadnes apziņa izplūda

un aizslīdēja, un es aizmigu. Saslēguma viļņi mani aiz­nesa līdz Sašam un ieslodzīja viņa prātā.

Apglabāja dzīvu.

Sašas/manas rokas refleksīvi noraustās un sāpīgi triecas pret mūsu zārka vāku. Saša/es izmisumā ieklie­dzamies. Slēgtajā telpā skaņa nodārd sāpīgi skaļi. Tad sajūtam, ka te, tumsā, līdzās guļ Ieva. Mēs turam viņas roku, siltu. Viņas smarža kā ziedošas liepas pieska­ras mūsu… manām… nāsīm kā pretstats priežu sveķu smārdam, kas dveš no sienām. Viņas tuvums nomierina mani.

- Slikts sapnis? Ieva man vaicā un viņas balss ir maiga kā pār zīdu slīdošs samts.

Es brīdi neko neatbildu. Mēs pazīstam viens otru tik labi, ka arī klusums runā. Es ieklausos viņas elpā un trokšņos, ko rada ārpusē gaidošie. Mazu kājiņu tipināšana. Nagu skrapstoņa pret koku.

Man šķiet, ka tikko esmu kaut ko aizmirsis kādu ļoti nozīmīgu, neatliekamu pienākumu. Taču tas ir zudis; nespēju to atcerēties.

- Murgs, es saku latviski viņai patīk, ka mēģinu runāt viņas valodā.

Viņa paspiež manu roku. Te neviens mums netiks klāt.

- Viņiem taču neizdosies, vai ne?

- Neizdosies gan.

Mēs apklustam. Atkal es dzirdu to tipināšanu, pīk­stēšanu un skrāpēšanos. Viņi ir kļuvuši skaļāki, es beidzot saku. Ir taču skaļāki, vai ne? Viņi tuvojas. Un viņu ir aizvien vairāk un vairāk.

- Viņi nekur netiks, Ieva mani mierina. Vismaz ne tikmēr, kamēr būšu tev līdzās.

- Tu taču nekur netaisies doties? Esmu iecerējis to kā joku, bet tas izskan kā jautājums.

Zārks nočīkst Ieva pagriežas uz sāniem un uzliek vienu roku man uz krūtīm. Viņas elpa silda manu vaigu. Muļķīt. Kā gan es varētu tevi pamest pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši kopā?

- Ko tad tādu esam piedzīvojuši kopā? Tu runā par helikopteru?

- Helikopteru, viņa atbild, un visu pārējo. Viņas lūpas pieskaras manam kaklam, valgas un vēsas. Es jūtu, ka viņa smaida, kaut gan jau ilgu laiku neesmu redzējis viņas seju. Tik ilgu laiku.

- Helikopteru mēs labi nostrādājām, es bilstu. Tumsā man pat nevajag aizvērt acis, lai to atcerētos. Ugunīgā saulespuķe debesīs. Plastmasas un metāla lie­tus. To viņi neaizmirsīs.

- Tādas lietas neaizmirst.

- Viņi mūs vajās par to.

- Aha.

Viņi mūs vajāja par to. Šī doma man nelūgta iešaujas prātā, un es asi nodrebu. Tā ir jauna doma, taču liekas sena, pazīstama un patiesa. Tāpēc mēs esam šeit.

- Ko tu teici, mīļais?

- Mēs šeit esam helikoptera dēļ.

Viņai aizraujas elpa. Klusāk, dārgais. Mūs sadzirdēs.

Man aizžņaudzas kakls, es ieklausos, taču troksnis ārpusē nešķiet skaļāks kā iepriekš. Viņi mūs notvēra, es nočukstu.

- Nerunā tā, Ieva saka skumīgi, klusi un pavir­zās projām no manis.

- Bet tā ir patiesība.

Un tad Ieva pazūd; izgaist viņas smarža, un izgaist viņas siltums, un es palieku viens tumsā. Viens ar pīks­tēšanu un skrapstēšanu taču tagad man ir vienalga. Es aizveru acis un gaidu, kad viņi tiks man klāt. Es gaidu, kad koks sāks plaisāt un pasaule iegāzīsies manā zārkā.

Es gaidu, kad mani aprīs.

Es atgriezos sevī, lamādamies tik skali, ka babuška ejas otrā pusē pamodās no pieslēguma. Kundzes acis skarbi samiedzās, un viņa savilka savu pabalējušo dzel­teno lakatu ciešāk ap ausīm it kā vēlēdamās pasargāt tās no maniem vārdiem.

- Izviņiķe, es atvainojos, samirkšķinādams acis, lai kārtīgi pamostos. Saša… ko viņi tev ir nodarījuši?

Babuška tikai papurināja galvu. Viņa kādu brīdi blenza uz mani, it kā lai pārliecinātos, ka neizdvesīšu ne skaņas, tad novērsās un atkal atslāba pieslēgta cil­vēka inertajā mierā. Gluži tāpat kā pārējie divdesmit pasažieri, kuri snauduļoja vagonā, ietinušies apdriskātos mēteļos un izdilušās segās, lai kaut nedaudz pasargātu sevi no vakara dzestruma.

Ārā bija iestājusies nakts. Pulkstenis liecināja, ka droši vien jau atradāmies Autonomajā Baltijā, taču līdz Rīgai vēl atlika kāds laiciņš. Es vēlējos iekrist miega melnajās skavās, bet aiz nomoda vārtiem gaidīja Saša. Notverts slazdā.

Man bija jāsavaldās, lai atkal nenolamātos. Kāpēc gan es toreiz piekritu palīdzēt ar helikopteru? Veselus

trīsdesmit gadus mūsu somnisko saslēgumu laikā mēs ar Sašu bijām bagātinājuši viens otra dzīvi viņš kā zināt­nieks, es kā karavīrs. Bēdīgi slavenās Krievijas-Amerikas Kultūras Apmaiņas Programmas tipiski dalībnieki, mēs dzīvojām otra ķermeni, kamēr paši nakti gulējām. Mēs domājām viens otra domas, mīlējām viens otra mīlestī­bas. Tad parādījās Ieva un tas nolādētais lidojošais lūz­nis, un nu Saša bija kļuvis gandrīz par dārzeni. Viņa prā­tam nepārtraukti uzbruka, un viņam palīdzēt līdz manai atbraukšanai varēja tikai Dima.

Dima… Es centos iztēloties viņa platos, slāviskos vaibstus, smaidu, kas atkalredzoties atplauks viņa sejā, vārdus “man tevis pietrūka, brāl” uz viņa lūpām. Bet tas bija grūti. Viņš par brāli uzskatīja tikai Sašu, ne mani. Man nebija vajadzīgas Džeksona-Vellesa teorijas, lai to izskaidrotu, šo mācību man bija sagādājis paša tēvs -, tomēr es vēl arvien spēju vārds vārdā nocitēt fragmentu no raksta “Par identitātes kontinuitāti”:

“Atšķirībā no ikdienas saslēguma, kura laikā ķirurgs var saslēgties ar pacientu, aktieris ar reālo varoni, kuru tēlo, vai pat divi mīlētāji viens ar otru, ilgtermiņa somniskie saslēgumi būtiski maina iesaistīto dalībnieku psihi. Pašidentifikācija izplūst un transcendē šauras parveljāniskas definīcijas par pretstatu starp vienu un daudziem, starp sevi un citu, starp manu un tavu. Vienlaikus saslē­guma partneriem ir jāsadzīvo ar saviem tuvākajiem, kuri, nebūdami pieredzējuši šādas pārvērtības, parasti ar grūtībām pieņem to sekas.”

Cik patiesi vārdi, it īpaši attiecībā uz Dimu…

Ap pusnakti mēs ieripojām Rīgā. Caur Sašas acīm es šo pilsētu biju skatījis vai miljonu reižu, bet deta­ļas, kas saslēgumā saplūda ar fonu, tagad izsauca mani gan bijību, gan nemieru. Pēterbaznīca, izgaismota pret naksnīgajām debesīm, tās staltās līnijas, apdvestas ar smalku skaistumu, ko nekad nebiju manījis. Pilsētas gaismas, kas kā neskaitāmas zeltainas saules spēlējās uz Daugavas virsmas. Bet arī depīgas policijas būdas uz katra otrā stūra. Tūkstošiem prezidenta Bagatska seju, salīmētas uz sienām un reklāmas vairogiem. Sašam/man Rīga bija mājas. Man vienam pašam pilsēta atgādināja savādu sapņu valstību skaistu un pazīstamu, taču vienlaikus naidīgu ēnu aizplīvurotu.

Tad, kad skatienam parādījās Centrālā stacija, vairums manu ceļabiedru bija pametuši pieslēgumu un raudzījās ārā pa logu ar miglainām acīm. Tikai uz babušku ejas otrā pusē pieslēgumā pavadītās stundas nelikās atstājušas nekādu iespaidu. Viņa darbojās ar pāris tīkliņiem, kas vai plīsa no taukainām papīra paciņām. Kad viņa piecēlās, lai dotos uz izeju, es vainīgi uzsmaidīju, bet vecā sieviņa tikai nokrekšķējās un kaut ko pie sevis nomurmināja.

Es ieraudzīju Dimu sēžam uz platajām marmora kāp­nēm stacijas priekšā un vērojam satiksmi, kas kustējās pa Federācijas bulvāri. Nopētīju viņu no stacijas ēkas izejas puskrēslas. Ieraudzītais mani neiepriecināja. Viņš bija tērpies saburzītos džinsos ar apspurušiem galiem, nevis vienā no saviem ierastajiem, labi izgludinātajiem uzvalkiem. Gaidīdams Dima pa brīdim ievilka dūmu no vecmodīgas nikotīna cigaretes es nezināju, ka viņam piemīt šāds ieradums.

Pirkstu drebēšana, ko varēja labi pamanīt, viņam paceļot cigareti, gan nebija nekas jauns, tāpat kā vaiga raustīšanās stindzinoša miesas savilkšanās ik pēc divām trim sekundēm. Arī Dimam bija paredzēts pieda­līties Kultūras Apmaiņas Programmā. “Dzīvo divas dzī­ves,” tolaik aicināja reklāma. “Savējo, kad esi nomodā. Sava drauga, kad esi aizmidzis.” Tomēr Dimam nepavei­cās. Viņa implanti sagāja uz īso instalācijas brīdī. Tas nozīmēja, ka viņš nekad nevarēs pieslēgties tīklam. Ka viņam nekad nebūs pieejama tiešā neirālā saskarne. Pagāja vairāki gadi kopš traumas, līdz Dima atkal iemā­cījās staigāt un runāt bez stostīšanās.

Es dziļi ieelpoju un piespiedu sevi doties uz priekšu.

- Dima.

Viņš satrūkās, it kā es viņam būtu iesitis, un gandrīz nometa cigareti, bet acis uz mani gan nepacēla. Sveiks, Džon, viņš sacīja angliski ar pamatīgu akcentu. Tu atbrauci.

“Man tevis pietrūka, brāl,” es gribēju teikt, bet ne­uzdrošinājos. Sauc mani par Žeņu, es krieviski sa­cīju. Būšu tavs brālēns. Būs mazāk uzkrītoši.

Dima atkal satrūkās un šoreiz paskatījās augšup uz mani ar asu, vērtējošu skatienu, kādu viņš ne reizes nebija veltījis Sašam/man. Vai tu runā krieviski?… Ak jā, protams…

Man nācās krietni piepūlēties, lai akcents nebūtu pārāk jūtams, valodu es zināju ne sliktāk par kuru katru vietējo, tomēr man trūka atbilstošo balss muskuļu treniņa, bet es nevēlējos to mēģināt izskaidrot. Dima,

es esmu Saša, atgādināju. Saša esmu es. Es esmu tas pats puika, ar kuru kopā tu uzaugi Ezera ielā.

Es baidījos, ka viņš to noliegs vai apstrīdēs, bet Dima tikai sēdēja un klusēja. Tad beidzot viņš nospļāvās uz pakāpieniem, uzrausās kājās un devās projām, saraus­tīti sperdams soļus, it kā katra no kājām kustētos citā ritmā. Es noliku mašīnu aiz stūra, viņš izmeta pāri plecam.

Es sekoju Dimam. Vai paps ir pilsētā?

- Es viņam neko neesmu teicis. Un neteikšu, līdz viss būs galā.

- Vai viņam ir sliktāk?

- Ir bijuši labāki laiki. Džo… Žeņa, lūdzu, nerunāsim par manu tēvu.

Gribēju bilst, ka viņš bija arī mans tēvs. Jo īpaši pēc tam, kad manējais mani nodeva. Katru vakaru es devos pie miera Bronksvilā, lai nonāktu Rīgā un dzīvotu saulai­nas dienas, papa vērīgā skatiena uzraudzīts.

- Labi, es tā vietā noteicu. Pie velna Džeksonu-Vellesu. Parunāsim par Sašu. Kas īsti notika?

- Tu taču tur biji, vai ne? Viņš sabruka ielas vidū.

Mēs nogriezāmies ap stūri, un es paspēru pāris soļu

sānis, lai izvairītos no apgāztas atkritumu urnas. Nē, tobrīd manis tur nebija. Vai esi uzzinājis, kurš vainīgs?

Dima atslēdza savas volgas signalizāciju; Federācijas laiku auto ugunis spoži uzzibsnīja. Es cerēju, ka tu zināsi, viņš sacīja, kad kāpām mašīnā. Es domāju, ka tu zini visus viņa noslēpumus.

Izteiksme, ar kādu viņš to pateica, mani darīja pie­sardzīgu tajā teju izskanēja pārmetums. Dima nekad

nebija izrādījis greizsirdību pret saikni, kas bija kopīga mums ar Sašu, un es viņu par to vienmēr biju cienījis.

- Saša un es… Beidzamajā laikā mēs saslēdzāmies retāk nekā iepriekš. Pēdējos mēnešos viņš krietni izmainījās. Nerunāja ar mani un ļoti vēlu palika nomodā, lai es ne­varētu miegā saslēgties ar viņu.

- Lieliski. Dima iebāza atslēgu aizdedzē šī volga bija invalīdiem paredzēts modelis ar rokas vadību un pagrieza to. Dzinējs pāris reižu noklepojās un tad ierū­cās. Mēs izbraucām satiksmes straumē. Tātad Saša no tevis izvairījās. Vai tu vari viņam to pārmest pēc visa tā, kas notika?

- Vai… vai Saša pēdējā laikā bieži viņu pieminēja?

- Manā klātbūtnē nē. Pēc bērēm vispār tik tikko pārmija ar mani kādu vārdu.

Es aizmiedzu acis, lai atvairītu baisās ainas, bet tas nelīdzēja. Izraktais, gaidošais kaps. Rēgainā izteiksme to nedaudzo, kas bija uzdrošinājušies atnākt uz bērēm, sejās. Tas, kā, atslābstot nāvē, bija iegrimuši Ievas vaigi. Viņai nevajadzēja mirt.

- Ko tad jūs sagaidījāt pēc tā, ko bijāt izdarījuši? Pie velna, viņi varētu nošaut mani par to vien, ka sarunājos ar tevi.

- Es zinu. Es būtu varējis pastāstīt viņam par visiem piesardzības pasākumiem par to, ka ceļoju caur Maskavu, izmantojot viltotu pasi, tomēr tā likās esam gļēvuļa atbilde.

- Saša nav nekāds revolucionārs, Dima sacīja, balsij pēkšņi teju aizlūstot. Nolādēts, viņš ir universitātes

profesors. Viņam nevajadzēja līst ne tuvu tam visam jūsu idiotismam.

Man nebija ko atbildēt uz šiem vārdiem, tāpēc vien­kārši skatījos ārā pa logu. Mēs nogriezāmies uz dienvi­diem un braucām tālāk pa Krasta ielu platu maģistrāli paralēli Daugavai. Vecpilsēta palika mums aiz muguras, gar ielu stiepās bezgaumīgi izgaismotu lielveikalu rinda. Tā šķietami ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem līdzīgu ielu mājās, Amerikā. Tas bija šo Eirāzijas brīvā tirgus dik­tatūru noslēpums no ārpuses atšķirību pamanīt bija grūti.

- Vai tu domā, ka pavēli deva Komisārs? es beidzot pavaicāju.

Dima paskatījās uz mani, savilcis uzacis augšup.

- Kā no kapa? Nē, to nedarīja ne Komisārs, ne kāds no viņa cilvēkiem. Te, Rīgā, nav nekā tāda kā jūsu Ņujorkas Kārtības vienība. Te nevar tā vienkārši pavēlēt likvidēt problēmu.

Komisārs bija miris? Interesanti. Pie mums nemaz tā nenotiek. Mums ir vajadzīgs tiesas rīkojums un ties­neša paraksts, pirms kaut ko tādu darām.

- Jā, jā. Es gribēju teikt, ka oficiālas personas šādas pavēles nedod. Tu atrodies Krievijā. Ja korporācijas redz, ka Tēvzemei draud kāda problēma, viņi ar to tiek galā. Nolādētā hegemoniskā simbioze. Bet tu jau zini, kā tas ir. Tu uzspridzināji to helikopteru.

- Uzspridzināju, es piekritu un vairs nebildu ne vārda. Helikopters bija manu roku darbs, tur Dimam nevarēju iebilst. Viss sākās ar Ievas domu, kas radās pēc visa, ar ko viņa bija saskārusies, strādājot “Latvijas

Ziņnesī”. Pieredzētais naktīs viņai rādījās murgos tās bija neģēlības, kuras pat viņas pagrīdes ziņu lapa neuz­drošinājās publicēt. Helikopters bija Ievas projekts, taču viņa nebūtu spējusi to paveikt vienatnē un arī Saša to nespētu. Man nebūtu vajadzējis piekrist viņiem palīdzēt, taču Ieva strīdējās ar Sašu karsti, uzstājīgi, kā viņa to prata. “Brīvība” bija kas vairāk nekā tikai vārds, kad tas nāca no Ievas mutes, liesmojoša skatiena pavadīts. “Brī­vība” un “taisnīgums”, un “demokrātija”. Pēc tam Saša centās pārliecināt mani. Mēs gandrīz nekad nestrīdējā­mies saslēgumā mēs teju vienmēr bijām kā viens -, tomēr tajā reizē viņš ar mani sastrīdējās.

Man vajadzēja uztvert to kā brīdinājumu. Viņš ļoti mīlēja Ievu, un mīlestība spēja viņa miermīlīgo dabu vērst nežēlīgu. Tomēr es pakļāvos Sašam. Tas būs labs darbs, es sev iegalvoju. Tajā helikopterā vajadzēja būt Sverovskim, Tēvzemes Principa un Šķiru Sabiedrības garīgajam tēvam. Viņam ir jāmirst, es sev iegalvoju.

Tāpēc es saslēdzos ar Sašu, mēs izgatavojām bumbu un Sverovskis galu galā arī mira. Bet mira arī Ieva, kāds tika klāt Sašam, un Tēvzeme nekur nepazuda.

Svētās Marijas Saslēgumu klīnika atradās pašos pilsē­tas dienvidos, paretā egļu mežā, caur kuru veda zemes­ceļš. Bez šaubām, vieta bija izvēlēta, lai nodrošinātu zināmu privātumu labākās sabiedrības pārstāvjiem, kad tie devās ārstēt savu orģiju sekas. Kad iebraucām mežā, es nolaidu logu, lai ieelpotu sveķu, sūnu un skuju svai­gumu.

- Vai atceries, kā es toreiz apmaldījos mežā pie Krimuldas? Jautājums nāca pār lūpām viegli tā, kā

to būtu varējis uzdot Saša/es, taču es neuzdrošinā­jos paskatīties uz Dimu, lai redzētu viņa reakciju. Es sēņoju, un sākās negaiss. Es tikai gāju lokos ar savu gaileņu grozu, nosalis, izmircis un pārbijies pārbijies, ka nekad vairs neredzēšu sauli, pārbijies, ka tūlīt no puskrēslas izlēks Baba Jaga un aprīs mani. Kad es izdzir­dēju, kā jūs ar papu saucat mani Aleks… Saša… Saņka… Saša… tas bija tāds atvieglojums.

Iestājās neveikls klusums. Es pabāzu galvu ārā pa logu, lai vēsais gaiss sabužinātu manus matus, un izli­kos, ka man ir vienalga. Tad ierunājās Dima: Gailenes mēs vakarā sacepām.

Es paskatījos uz viņu un iesmējos. Tu tā pieēdies sēnes, ka visu nakti nosēdēji uz poda.

Dima uz mani nepaskatījās, bet viņa lūpas notrīsēja smaidā. Tikko jaušamā smaidā turklāt tas pazuda tik­pat ātri, cik parādījies, tomēr man ap sirdi kļuva siltāk.

Mēs novietojām mašīnu plašā, atvērtā stāvvietā zem klīnikas un ar liftu uzbraucām augšā. Spilgtās slimnīcas gaismas apspīdēja uzņemšanas telpu, kas bija gana plaša krietnam ducim apmeklētāju, bet es manīju tikai uzkrā­sojušos reģistratūras māsu, kura sēdēja aiz letes, un jaunu, uzvalkā ģērbušos skinhedu, kurš pīpēja, iezvēlies vienā no mīkstajiem krēsliem, droši vien kādas sensua zvaigzneles nolīgts muskuļu klucis. Viņa cigaretes dūmi jaucās ar mākslīgo puķu aromātu, kuram, bez šaubām, bija paredzēts nomākt klīnikas antiseptiku smārdu, tas viss kopā veidoja šķebinošu smaržu kokteili.

- Mēs pie Aleksandra Volkova, Dima pavēstīja reģis­tratūras māsai, nosaukdams Sašas pilno vārdu. Likās, ka

jaunkundze viņu nedzird. Kad Dima teikto atkārtoja, viņa pacēla acis. Viņas skatiens, sērijveida saslēdzējiem raksturīgā truluma aizmiglots, lēnām pārslīdēja no Dimas uz mani un atpakaļ. Pēc krietnas vilcināšanās viņa pamāja uz durvīm telpas tālajā galā.

Es atskatījos uz māsu, pirms mēs cauri durvīm izgā­jām gaitenī, nodomādams, vai tikai viņa šeit neatpelna pašas ārstēšanās izdevumus. Citas, labākas iestādes nebija?

- Labāku es nevarēju atļauties, Dima teica. Es… zini, ar biznesu pēdējā laikā diez ko neiet. Pat šo ūķi es nevarētu atļauties, ja tu nebūtu atsūtījis naudu.

- Ko nu par to, es noteicu. Naudas pārskaitījumi bija riskanti gluži iespējams, visus ar Sašu saistītos novēroja -, taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar risku ierasties te pašam, vienalga, vai braucu caur Maskavu vai ne.

- Vai tu kādu nogalināji, lai tiktu pie naudas?

Tas bija skarbs jautājums, mests man kā zābaks krau­painam sunim. Zināju, ka nevajag atbildēt, bet mani pār­ņēma atmiņas par Džeku Keru. Beigās viņš lūdzās mani, asarām līstot pār vaigiem. Viņš bija sīks heroīna dīleris, kurš ķērās pie slepkavībām, lai tiktu vaļā no konkurences tuvākajā apkārtnē. Tikai tādus draņķus Ņujorkas Kārtība uzticēja saslēdzējam ar ārzemju partneri, kuram nebija ne mazāko cerību saņemt pieeju konfidenciālām lietām. Saslēdzējam, kurš bija kļuvis par algotu karavīru bez kāda racionāla pamatojuma vienkārši tāpēc, ka viņam vajadzēja kādam nodarīt sāpes, tāpēc, ka vajadzēja izlā­dēt dusmas.

Ar savām dusmām es biju ticis galā. Ar Sašas palī­dzību tās bija palikušas pagātnē.

- Man tas nesagādāja prieku.

Atbildes vietā Dima tikai kaut ko norūca. Viņš atgrūda durvis, un mēs iegājām mazā istabiņā, kuras sienas bija nokrāsotas pavasara debesu ziluma krāsā. Vienīgais logs vērās naktī. Zem tā atradās galds, nokrauts ar pamatī­gām kastēm un vadu žūkšņiem, kuri kopā veidoja manu­ālo pieslēguma platformu. Līdzās galdam, piestumta pie sienas, stāvēja pašaura gulta. Gultā ar IV sistēmu vēnā gulēja Saša, un viņa seja sterilajā gaismā likās slimīgi bāla.

Saša gulēja nekustēdamies, bet tomēr nešķita mie­rīgs. Viņa seja smalkiem kauliem, it kā asāk izcirsts Dimas sejas variants bija savilkta grimasē. Ja Dima lepojās ar platiem pleciem, tad Saša vienmēr bija bijis tievs, reizēm pat likās izkāmējis, bet tagad viņš izskatī­jās teju izsalcis šādu izteiksmi Saša/es nekad nebijām redzējuši spogulī. Trīcēdams pie visām miesām, piegāju pie Sašas un atglaudu pāris sprogaino cirtu no pieres. Es jutos tik savādi it kā pieskartos sev pašam ar kāda cita pirkstiem.

- Vai viņi izmēģināja elektrosupresantus? es vai­cāju.

- Un Furjē atpārotājus, un kontravirāļus. Problēma ir pārāk dziļi. To nevar dabūt ārā, nenoārdot viņa sma­dzenes.

- Vai ražotājs ir zināms?

- Standarta implantu programmatūras atjaunināša­nas sistēma. Laikam ASCENTII. Acīmredzot uzbrucēji to

ir uzlauzuši, izdzēsuši saturu un ielādējuši kaut ko pašu uzprogrammētu. Kaut kādu racēju.

- Skaidrs, es nodrebēdams sacīju. Tūkstošiem mazu nadziņu, kas skrāpējas pret koku. Skaidrs.

- Turklāt… Dima saminstinājās, cieši vērodams mani, it kā baidītos no manas reakcijas. Tas nav viss. Daži lasījumi, ko ārstiem izdevās piefiksēt, norāda uz izdedzināšanas funkcijas klātbūtni.

Es sastingu turpat uz vietas, blenzdams uz Dimu. Izdedzināšana noārdīja visus saslēgumus. Padarīja cil­vēku nespējīgu savienoties. Pēkšņi man bija grūti pat domāt. Man… man ir jāsaslēdzas ar viņu, es sacīju. Vajadzīga tiešā neirālā saskarne. Tas būtu labākais vari­ants.

- Tiešā saskarne? Dimas balss dusmās iedrebē­jās. Tik riskantu…

Viņš aprāvās, jo aiz mums pavērās durvis un kāds ienāca telpā. Tas bija skinheds no uzgaidāmās telpas.

- Volkova kungs? viņš vaicāja plakanā balsī ar akcentu. Laikam latvietis.

- Jā, atsaucās Dima.

- Labi… skinheds noteica un iebāza roku kabatā. Tad runām laika vairs nebija. Es sāku kustēties, pirms viņa roka iznira no uzvalka, jo manās dzīslās triecās adrenalīns un apmācības gadi kliedza: “Briesmas!”

Es metos uz priekšu. Ieraudzīju, kā viņš mēģina pacelt pistoli. Nolidoju sešas pēdas pa gaisu.

Apdullinošs šāviens.

Ar plecu ietriecos viņam kājās. Sagrābu tās un ar visu spēku gāzos uz priekšu. Vienā mudžeklī mēs novēlāmies

uz grīdas. Es mēģināju saķert roku ar ieroci. Bāc, vēl viens šāviens. Beidzot sagrābu roku ar savu kreiso, bet nevarēju to noturēt. Pasniedzos ar labo, sagrābu viņa uzvalku un uzvēlos skinhedam virsū.

Viņš spēra man pa kājstarpi, netrāpīja, spēra vēlreiz. Šoreiz veiksmīgāk, kaut gan ne tiešā trāpījumā. Man acīs saskrēja asaras. Ietriecu pirkstus viņam sejā. Taustījos, taustījos, taustījos, cenzdamies uziet viņa acis. Atradu tās; skinheds iekliedzās. Roka ar ieroci saspringa. Es to pagriezu, pagrūdu apakšā celi, triecu to lejup. Lūza kauls. Viņš vēlreiz iekliedzās.

Tad es situ dūri viņam sejā. Vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz. Viņš saļima, tomēr es nespēju apstāties. Vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz.

Saša/es būtu apstājušies.

Šī doma ļāva man atgūt savaldu un sapratni. Tai sekoja nelabuma vilnis. Skinheda seju klāja asinis, viņa ķermenis gulēja, saļimis bezsamaņā jebkāda jēga var­mācībai bija zudusi. Vai tā tu esi ticis galā ar savām dus­mām? Vai par tādu nezvēru tu esi pārvērties bez Sašas, kurš varētu apturēt tavu roku?

Pārdomām nebija laika. Es atbrīvoju šaujamo no vīrieša sažņaugtajiem pirkstiem, tad nometos uz ceļa un metodiski pārbaudīju viņa kabatas. Vai ar tevi viss kārtībā? es pajautāju Dimam, pametis skatu aug­šup.

- Tu… viņš iesāka. Dimas seja bija pelnu pelēka un raustījās krietni stiprāk, nekā es jebkad iepriekš biju redzējis. Bojātie nervi drebēja gandrīz nepārtraukti. Ej. Vācies! Atstāj mūs vienus!

- Mums ir jāiet abiem, es teicu, pieceldamies kājās. Lai kas būtu šis klauns, droši vien ciemos pie mums traucas vēl bars tādu pašu. Iespējams, viņam pat ir saslēguma partneris, kurš šobrīd mostas ļoti nikns. Es devos pie gultas. Un mums ir jāņem līdzi Saša.

- Nē! Dima iesaucās, aizstādamies man priekšā. Tur stāvēdams, viņš izskatījās nobijies, ļoti nobijies, tomēr vienlaikus viņā jautās drosme, it kā nostāšanās pret mani būtu pārgalvīgākais un bīstamākais, ko viņš jebkad dzīvē ir darījis. Ej. Un savāc savus slepkavnie­ciskos draudziņus līdzi! Mūsu dzīvē ir bijis gana tevis izlietu asiņu.

- Ko? es neizpratnē blenzu uz viņu. Ak nē, šis džeks nemēģināja novākt mani. Viņš nevarēja zināt, kas es tāds esmu, vismaz ne konkrēti citādi viņš nebūtu nācis viens. Nē, es domāju, ka tie, kuri ielaida Sašā to racēju, saprata, ka te ir darīšana ar saslēgumu, tāpēc atsūtīja šo rīkļurāvēju, lai paskatītos, kas atnāks pie Sašas. Vienkāršas lamatas man vajadzēja to nojaust. Un es būtu to nojautis, ja vien domātu skaidri.

- Bet ko gan tas…

- Mums nav laika, es viņu pārtraucu. Mums jānogādā Saša kādā drošā vietā. Kusties. Es uzgaidāmajā telpā manīju gultu uz riteņiem.

Dima pārstāja strīdēties, bet viņa sejā neredzēja piekrišanu manam plānam, tikai bālu, sviedriem klātu šoku. Viņš aizgāja sameklēt gultu. Es tikmēr atslēdzu Sašu no intravenozās sistēmas un nostiprināju katetru pie kājas. Kad pacēlu Sašu no palagiem, mani pārstei­dza tas, cik viegls viņš bija, tikai nieku smagāks par

izstīdzējušu pusaudzi. Sašā nenoraustījās ne muskulis, kad mēs garām bezsamaņā gulošajam skinhedam izstū­mām viņu no istabas un nogādājām līdz liftam. Reģistra­tūras māsa bija pagaisusi droši vien viņai bija samak­sāts vai arī viņa bija novākta -, tāpēc, vedot Sašu uz stāvvietu, neviens mums nestājās ceļā.

Kad bijām apguldījuši Sašu uz volgas aizmugurējā sēdekļa, Dima man vaicāja: Kurp mēs viņu vedīsim?

- Nekur, es atbildēju. Jebkur. Es pieņemu, ka mašīnā ir saslēguma traucētājs. Šī ierīce, spilgta mūsu laikmeta iezīme, atradās visos mājokļos un vairumā transporta līdzekļu pretējā gadījumā tu varēji sēdēt pretī savam mīļotajam un nezināt, kas vēl vēro tevi ar viņa acīm.

- Vai domā, ka viņi izseko Sašu?

- Ja viņi ielika racēju, tad kāpēc lai viņi neieliktu arī izsekošanas ierīci?

Mēs iekāpām mašīnā, un Dima to iedarbināja. Es palūkojos apkārt, meklēdams traucētāja komunikāciju paneli senatnīgajā volgā tam bija jābūt īpaši ierīko­tam, jo tās ražošanas laikā rūpnīcas komplektācijā tādu vēl nebija, tomēr paneli nekur nemanīja.

- Zem tava sēdekļa, Dima noteica, vienlaikus mēģi­nādams kaut ko sataustīt zem savējā.

Mazliet pārsteigts, es noliecos uz priekšu un sāku čamdīt zem sēdekļa, pūlēdamies kaut ko saskatīt tumsā. Tur nekā nebija. Es saviebos un pacēlu acis. Es ne­varu…

Dima sēdēja, pavērsis pret mani pistoli. Sviedru lāses garās tērcītēs tecēja lejup pa seju, un viņa roka trīcēja.

Tomēr ieroča stobrs ne mirkli nenovērsās no manām krūtīm. Pietiek, viņš raupjā balsī teica.

Es biju apmulsis, apjucis, nosalis. Man gribējās rau­dāt, redzot bailes brāļa sejā. Man gribējās izraudāt visas savas asaras.

Ļoti uzmanīgi apsēdos savā sēdeklī taisni. Dima, es vaicāju. Kas par problēmu?

- Gedevans Skripačs, viņš sacīja. Lūk, tā ir prob­lēma. Vai tu atceries Gedevanu?

Es blenzu uz Dimu, mēģinādams kaut ko saprast. Es atceros viņu.

Dima saknieba lūpas. Vai atceries, ko tu izdarīji ar viņu?

Kā gan lai es to aizmirstu? Saša izsauca mani, un tajā rītā es metos uz Bronksvilas vidusskolas tualeti, lai saslēgtos ar viņu. Tad Saša/es bijām Rīgā. Mūsu dūres klāja asinis. Mūsu priekšā zemē gulēja tievs puika ar asi­nīm notrieptu seju, asinīm saķepinātiem matiem. Viņa deguns bija salauzts. Un mūsu dūre, kas bija sašķaidījusi šo degunu, nelāgi sāpēja. Es atceros.

- Kad tevis nebija klāt, Saša bija miermīlīgs, Dima teica. Viņam rūpēja tikai vēsture un pētījumi. Un vēl viņš gādāja par papu. Tu viņu saindēji.

Es gribēju Dimam izstāstīt visu, kas bija noticis tajā dienā, visu par Gedevanu Skripaču un viņa lielo muti, taču Dimas skatiens mani apturēja. Viņš izskatījās nobi­jies, jā, bet vienlaikus arī nepiekāpīgs, gandrīz lepns, un es nespēju viņu sāpināt ar patiesību. Es devu Sašam spēku, es sacīju tā vietā. Es aizstāvēju viņu brīžos, kad citi būtu viņu sabradājuši.

- Aizstāvēji viņu? Dima pārvaicāja. Es redzēju, par ko tu viņu esi padarījis. Tas vājprāts ar helikopteru bija iespējams tikai tevis dēļ. Visa tā slepkavošana. Un pēc tam, pēc tam… viņš mēģināja padarīt sev galu. Viņš mēģināja ielaist lodi sev galvā. Un būtu to izdarījis, ja es viņu neapturētu.

- Nē! es iesaucos. Neticu. Es tiešām nespēju tam noticēt. Saša to nebūtu darījis. Tad es aptvēru, ko tikko bija pateicis Dima. “Ja es viņu neapturētu.” Mani pārņēma tukšuma sajūta. Vai to cūcību Sašas galvā iebāzi tu? Vai tu mēģini mani atslēgt?

- Tev nav vietas mūsu dzīvē.

- Tas mūdzis klīnikā… bija tevis nolīgts, vai tā? Tu viņam samaksāji, lai viņš mani novāc. Tavu brāli!

- Man ir tikai viens brālis, atteica Dima stīvā balsī, un tad viņa īkšķis pavirzījās pistoles drošinātāja virzienā.

Viņš bija lēns, tik lēns, ka citā reizē es būtu aprau­dājies. Tāda apņemšanās viņa acīs un ķermenis, kurš nespēja to īstenot. Es pasitu sāņus roku ar pistoli un triecu labo dūri pret Dimas žokli. Viņš ievaidējās un atsprāga atpakaļ. Pagriezdamies sāņus, es satvēru roku ar pistoli, pacēlu to virs galvas un nolaidu sev priekšā. Pašāvu elkoni tai pāri un triecos lejup, izmežģīdams Dimas plecu. Viņš iekliedzās, un pistole izšļuka viņam no pirkstiem.

Citā reizē es būtu apraudājies.

Dima sāpēs elsoja un nebeidza lādēties skarbākajiem krievu lamuvārdiem, kādus vien es biju dzirdējis nākam pār viņa lūpām. Tomēr es jutos pārāk iztukšots, lai liktos par to zinis. Es vairs nespēju skatīties uz viņu, nespēju

atrasties viņa tuvumā. Es pasniedzos garām Dimam, lai atvērtu vadītāja puses durvis, tad ar spēju triecienu izgrūdu viņu no mašīnas. Tad pārmetos šofera vietā, iedarbināju volgu un sāku braukt. Aizcirtu durvis un no stāvvietas ieslīdēju naktī.

Tu atkal bēdz. Tev tas lieliski izdodas. Viņi tevi nodod, un tad tu bēdz. Vispirms tavs tēvs, tagad tavs brālis.

Es iespiedu gāzes pedāli grīdā, un volga cauri mežiņam izbrāzās uz Krasta ielas. Es paspēju samest mašīnu, lai izvairītos no pretimbraucošā KAMAZ. Kravinieka taurējienu pārkliedza šofera lamas, bet es īsti nedzirdēju nedz vienu, nedz otru. Es braucu arvien ātrāk un ātrāk, līkumodams cauri retajai satiksmei, neuztraukdamies, ka varu kaut kur ietriekties. Es gandrīz vēlējos kaut kur ieskriet. Gaidīju, kad adrenalīns beidzot iedarbosies un sadedzinās saltumu, kas bija iemitinājies manī.

Tas neko nesadedzinās. Tu nes šo aukstumu sevī kopš pagājušās reizes, vai ne? Šis aukstums padarīja tevi par slepkavu. Šis aukstums esi tu pats.

Ceļš acu priekšā izplūda, un es aptvēru, ka raudu. Mani vaigi bija vēsi un slapji asaras bija sen aizmirsta, savāda un mulsinoša sajūta. Es nevēlējos vēlreiz ko tādu piedzīvot. Dima nelīdzinājās manam tēvam. Dima bija vienkārši apjucis.

Bet nē, viņi taču ir vienādi. Pilnīgi vienādi. “Es negribu to nolāpīto ruskiju zem sava jumta." Vai tad tas nebija tas, ko tētiņš tev paziņoja? “Vai nu lai tinas viņš, vai tinies tu.”

- Kas tevi pārvērta, Dima? es vaicāju, vēlēdamies, kaut viņš spētu to dzirdēt un dzirdēdams saprastu, ka man sāp. Kas tevi pārvērta?

- Nekas viņu nepārvērta, nočerkstēja Saša.

Atskanot balsij, es satrūkos un gandrīz atlaidu stūri. Cenzdamies noturēt volgu uz ceļa, es pa pusei pagrie­zos sēdekli, bet pēkšņi tēraudcietas rokas sagrāba manu kaklu. Divi īkšķi ieurbās galvaskausa pamatnē, saspiez­dami manus implantus, lai rastos kontakts. Es pārvēr­tos, Saša iečukstēja man ausi. Viņa elpa bija silta un valga un mazliet sasmakusi.

Mana pasaule sagrīļojās. Es sāku zaudēt dzirdi, tad tausti, tad redzi. Iegremdēšanās, mans prāts paguva aptvert, un es sagatavoju sevi. Vispirms no pasaules pagaisa krāsas, tad tā kļuva melnāka un melnāka, un melnāka… Likdams lietā pēdējās apziņas skrandas, es strauji nobremzēju un nogriezos pa labi, uz braucamās daļas nomales. Grimdams tumsā, izmisīgi parāvu rokas bremzi, bet vairs nejutu rokturi vai drīzāk nejutu savas rokas. Es biju slazdā.

Ieslodzīts tumsā. Zārka dēļi man zem muguras sāpīgi spieda. Sev visapkārt es dzirdēju tos radījumus. Tos, kuri gaida ārpusē. Viņi nekad nenogurst. Viņi tikai turpina skrāpēt. Un sačukstēties. Es zinu Dimas racēji grib mani izdedzināt no prāta. Šī doma uzdzen man šausmas.

Nebaidies, Saša/es nodomājam. Nē, tie neesam Saša/ es. Saša turas pa gabalu no manis. Ir laiks.

Nē, es viņam saku. Es mūs dabūšu ārā no šejienes. Tikai atlaid mani.

Tu vienmēr mani aizstāvēji. Tagad tu to vairs nespēj. Manī ir inde, un es tai neļaušu saindēt tevi.

Tu esi mans brālis. Vairāk nekā brālis.

Tas tiesa, Saša piekrīt. Daudz vairāk. Viņa mūsu dūres sāpīgi triecas pret zārka cieto sienu. Priede čīkst. Viņš sit vēlreiz un vēlreiz. Ārpusē apklust skrapstēšana un skrāpēšanās, bet ne čuksti. Gluži otrādi, atskan gai­došu čukstu pērkons. Šausmas pārplūdina mani, un es mēģinu pārņemt kontroli pār mūsu locekļiem, bet esmu slazdā, esmu bezspēcīgs.

Beidz, es viņam lūdzu. Nelaid tos iekšā. Viņi mūs saplo­sīs.

Es tevi nesaindēšu, Džon.

Viņš sit vēlreiz, sit no visa spēka, un priede sašķīst. Tie, kas gaida, ieplūst zārkā. To mazās kājiņas, to mazie nadziņi tekalē pār mani, pār manām rokām, pār manām krūtīm, pār manu seju kutinādami, dedzinādami. Es atveru muti, lai iekliegtos, un tad tie veļas pār manām lūpām, lejup pa manu kaklu. Viņi ir manī ložņājoši, skrāpējoši, plosoši. Aprīdami mani kumosu pa kumosam.

Kāpēc? es pajautātu, ja vien spētu ieelpot. Kāpēc, Saša?

Tu redzēsi. Es gribu, lai tu to saprastu. Varbūt tu man spēsi piedot.

Klusums.

Saša stāvēja, gaidīdams ēnā, un es caur viņa acīm visu vēroju kā bezspēcīgs pagātnes atmiņu liecinieks. Istaba, kurā atradās Saša, grima tumsā vienīgo blāvo gaismas četrstūri uz cietās grīdas meta šaurs logs. Gaismas strēlē es spēju izšķirt lakota galda malu un krēsla stūraino apveidu, bet citādi telpa bija tukša. Kareivja istaba, es nodomāju. Aiz loga pletās pilnmēness izgaismots dārzs ar zemiem dzīvžogiem un augstiem mūžzaļiem kokiem.

Es zināju, ka tā ir Komisāra māja. Saša bija ielavījies cauri dārzam un ar vienu no manām īpašajām komuni­kāciju paketēm uzlauzis drošības pulti darbarīku šķūnītī, tad ielīdis mājā caur otrā stāva logu. Tagad viņš gaidīja, rokā sažņaudzis nazi.

Sašam likās, ka tur, ēnā, viņam blakus stāv Ieva. Kaut kur tepat, ārpus redzamības loka, gaisā jautās liepziedu smarža.

- Paskaties nu, dārgā, viņš nočukstēja, un viņa ieel­poja Sašas ausī: Jā…

Mosties, Saša, es gribēju iesaukties. Viņas te nav. Bet tas būtu bezjēdzīgi.

Logā iesitās automašīnas tālie uguņi, veroties nočīk­stēja vārti, un tad zem riepām iečabējās grants. Saša saspringa, acīm uzmeklējot zilā mersedesa aptumšotos logus tas tobrīd tuvojās mājai. Taču mašīnas iekšpusē nekas nebija redzams. Iebraukusi dziļāk pagalmā, kur no loga to vairs nevarēja redzēt, mašīna apstājās. Durvis ar švīkstienu atvērās. Vispirms uz grantētā celiņa atbalstī­jās viena kāja, tad otra, un auto durvis aizcirtās.

Sasprindzis Saša ieklausījās, vai no mašīnas neizkāpj vēl kāds. Nē, nevienu nedzirdēja.

Soļi uz grants, tad klusums. Atslēgas skrapsti pie slēdzenes. Komisārs tam taču bija jābūt viņam ar pirmo reizi netrāpīja atslēgas caurumā. Netrāpīja arī ar otro. Nolamājās ar raupju angloslāvisku trīsstāvīgo. Visbeidzot atslēga ieslīdēja caurumā, un durvis atvērās. Priekšnamā iedegās gaisma, un vīrietis ienāca mājā.

Tas tiešām bija Komisārs retējoši mati, bārda, uz­blīdis viduklis. Izskatījās, ka uz kājām viņš neturas īsti

stabili, rokā vīrietis turēja garkaklainu Putinskaya pudeli. Viņš nolika to uz grīdas un tad, atspiedies pret sienu, ar spērieniem līdzīgām kustībām mēģināja noda­būt kurpes no kājām. Apsardze! viņš iesaucās zemā un aizsmakušā balsī.

Sašas sirds strauji sitās krūtīs. Dari to, ko šādā brīdī darītu Džons, viņš pats sev teica. Dari un viss būs kār­tībā.

Es dotos projām, gribēju teikt. Es bēgtu, lai šī neprātība beigtos. Tev nav manu iemaņu. Varbūt tev ir manas zināša­nas, bet nav mana ķermeņa.

- Apsardze! Komisārs, vēl arvien saliecies, iesaucās atkal, tagad jau skaļāk. Čort vozmi, apsardze! Bļeģ… Viņš papurināja galvu un, vēl arvien lamādamies, pieslē­jās visā augumā. Tad viņš pēkšņi sastinga, laikam tikai tagad aptvēris, ka jēlību straumei nav nekāda efekta. Komisārs piemiedza acis, paskatījās uz vienām durvīm, uz otrām, tad atslāba. Vīrieša skatiens izplūda viņš bija pieslēdzies.

- Neviens nenāks palīgā, Saša sacīja, iznākdams no tumsas. Ne šonakt.

Komisāra acis acumirklī atguva fokusu, un vīrs pie­dzīvoja strauju pārvērtību. Viņa mugura iztaisnojās un sejas vaibsti atguva stingrību līdz nekas vairs nelieci­nāja par dzērumu. Viņa skatiens vispirms apstājās pie naža Sašas rokā, tad pārlēca uz uzbrucēja otru roku tā bija tukša, tad pievērsās Sašas sejai. Ko tu gribi?

- Es esmu Aleksandrs Volkovs, Saša teica. Esmu tas, kurš uzspridzināja helikopteru. Ievai Kalnietei, kuru tu nogalināji, ar to nebija nekāda sakara. Ieva Kalniete,

kuru tavējie spīdzināja, izvaroja un nosita, bija sapņo­tāja, ne slepkava. Slepkava esmu es. Ilgi gatavotie vārdi dedzināja, atstājot Sašas lūpas. Tagad, kad viņš beidzot tos bija izteicis, viņa krūtīs nosēdās smagums.

Kad Saša pieminēja helikopteru, Komisāra acīs kaut kas pazibēja, taču būdīgā vīra sejas izteiksme nezau­dēja koncentrāciju. Es nenogalināju to sievieti, viņš liedzās. Sievieti nogalināja Kovaļevskis no “Lukņeftegaz”.

- Viņš to izdarīja, lai tev nebūtu jāsmērē rokas. Vai tu to noliedz?

Komisārs ieskatījās tieši Sašam acīs. Nē, es to neno­liedzu. Viņa bija jāiznīcina, tāpat kā ir jāiznīcina ar tra­kumsērgu saslimis suns. Tāpat kā ir jāiznīcina tevi, tu, glumais, sīkais sukin sin. Viņš izrunāja katru vārdu, arī lamas, smagā, raupji monotonā balsī, neatraujot ska­tienu no Sašas.

Saša paspēra soli uz priekšu, tad apstājās. Vēl viens solis, tad atkal apstāšanās. Kājas trīcēja. Viņš sakoda zobus. Džons nevilcinātos.

Tu neesi es, Saša. Vai tad tu nesaproti šo vīru? Vai tu neredzi, kas viņš tāds ir?

- Kas tad ar tevi noticis? Komisārs izsmējīgi vai­cāja. Man likās, ka tu esi slepkava. Vai varbūt tu esi tikai tāds puskoka revolucionāriņš, tāpat kā tā tava lat­viešu mauka?

Saša metās uz priekšu, triekdams nazi Komisāra krū­tīs un tad viss notika vienlaikus, it kā laiks būtu bei­dzies un pastāvētu tikai viens vienīgs mirklis. Komisāra roka šāvās uz priekšu un atsita dūrienu. Būdīgā vīrieša

dūre triecās pret Sašas žokli; Saša apdullināts aizstreipu­ļoja pāris soļu atpakaļ. Vēl viens sitiens, vēl viens. Saša palēca sāņus vienreiz, otrreiz. Pamanīja vāju vietu pre­tinieka aizsardzībā, dūra atkal, tomēr pārāk lēni, netrā­pīja, zaudēja līdzsvaru. Komisārs sagrāba Sašas roku un parāva ar visa sava ķermeņa svaru. Saša aizlidoja pa gaisu, un Komisārs metās viņam pakaļ uz grīdas.

Trieciens izsita gaisu no Sašas krūškurvja. Zem viņa svara sašķīda kaut kas no stikla. Asas sāpes plecā. Viņam bija uzgūlis viss pasaules smagums Saša locījās un cīnījās, tomēr nespēja atbrīvoties, nespēja paelpot. Komisārs gulēja viņam šķērsām pāri, un Sašas roka bija piespiesta pie pretinieka vēdera. Komisārs to satvēra, pagrieza, un Saša iekliedzās. Nazis izkrita no pirkstiem un nograbēja uz grīdas.

Komisārs paspēra nazi tālāk un atlaida Sašas roku. Depīgais vīrs pārvirzīja smaguma centru un uzrausās uz ceļiem, jāteniski uzsēzdamies Sašam virsū. Tad viņš trieca lejup vienu no milzīgajām dūrēm. Saša turēja rokas virs galvas, tomēr sitiens iztriecās tām cauri. Viņa galva atsitās pret grīdu. Vēl viens metodisks sitiens, tad vēl viens. Dedzinošas sāpes. Acīs sāka tumst.

Saša turēja vienu roku paceltu, cenzdamies novirzīt sitienus, un ar otru mēģināja sataustīt kaut jel ko uz grīdas. Tomēr zem plaukstas bija tikai dēļi, slideni un slapji. Slapjums. Viņš saoda alkoholu. Sitieni turpināja birt pār viņa galvu, un pasaule sāka izplūst. Laika vairs nebija. Viņš meklēdams salieca roku aiz pleca. Te tā bija, šķemba. Viņš sakoncentrēja visu atlikušo uzmanību un paskatījās uz Komisāru. Pat īsti vairs nesargādamies,

vēroja pretinieka sitienus, jo zināja, ka tā būtu rīko­jies es.

Iespēja.

Saša izmisīgi izlocījās augšup un dūra ar šķembu. Nelīdzena griezuma brūce pāri kakla krokām. Asinis. Viņš vēlreiz trieca šķembu augšup, pagrieza to brūcē. Komisārs pa pusei iekliedzās, pa pusei iegārdzās un mēģināja satvert Sašas roku, bet tā parāvās atpakaļ un atkal triecās augšup. Tā iekodās dziļi, dziļi miesā. Komi­sārs sagrāba savu kaklu un ieplēta acis. Asinis plūda caur druknā vīra pirkstiem un lija uz Sašas krūtīm.

Saša pagrūda Komisāru. Pagrūda no visa spēka, cik nu tā bija atlicis, līdz beidzot resnis atmuguriski nogā­zās uz grīdas. Saša metās viņam virsū un turpināja durt atkal un atkal, un atkal.

Nē. Apstājies.

Saša piecēlās stāvus. Viņš bija apdullis, katra ķer­meņa šūniņa likās liesmojam, acīs dzēla sviedri un asi­nis. Viņš paskatījās lejup uz Komisāru lejup uz naida pilnajām acīm, uz sāpēs savilkto seju, uz asinīm noplū­dušo ķermeni un nejuta neko. Tā mirst slepkavas, viņš sacīja. Tomēr šie vārdi viņam neko nenozīmēja. Mir­stošais cilvēks uz grīdas viņam neko nenozīmēja.

Saša aizgriezās. Ieva? Ieva, es to darīju tevis dēļ. Taču ēnās nekas nesakustējās, un Ieva neatbildēja. Saša pat vairs nejuta viņas smaržu gaisā. Ieva bija pametusi viņu. Viņš bija viens.

Saša noslīga uz ceļiem un aizvēra acis, ieklausī­damies Komisāra gārgšanā. Saša notupēja šādā pozā krietnu laiku, līdz visi trokšņi apklusa, un vēl kādu

laiciņu pēc tam. Viņš nejuta nekādu vēlēšanos bēgt. Ne mazāko vēlēšanos glābt savu dzīvību.

Dima, viņš pēkšņi atcerējās. Es nedrīkstu aizvest viņus pie Dimas. Nedrīkst palikt nekādu lietisku pierādījumu. Tam visam ir jāsadeg. Bet pēc tam…

Viņš no dzīves vairs neko negribēja.

Mani pamodināja lietus grabināšana pa volgas jumtu. Nelija kā ar spaiņiem, tomēr gana stipri, lai garām brau­cošo mašīnu ugunis aiz vējstikla izplūstu pūkainos, apa­ļos sarkanas un dzeltenas krāsas oreolos pret pirmslēkta debesīm. Gandrīz refleksīvi es ieslēdzu logu tīrītājus, tad sēdēju, skatīdamies uz mašīnu plūsmu, kamēr tie savā gu­mijas valodā skaitīja sekundes švīks, švāks, švīks, švāks.

Pēc krietna brīža es ieskatījos aizmugurējā sēdeklī. Saša gulēja aizvērtām acīm, mierīgu seju, it kā nebūtu izkustējies ne par mata tiesu. Es zināju, ka tā arī ir. Vien­kārši viņa prāts bija iespiedies manējā. Mūsu saslēgums vienmēr bija ļoti spēcīgs. Bet cik gan ilgi tā vēl būs? Es jau spēju sajust Dimas racēja aukstos pirkstus taustā­mies ap manu pakausi. Tie bikstīja, raustīja, kaut ko kni­bināja. Pēc stundas vai varbūt divām mūsu saikne būs zudusi uz visiem laikiem.

No šīs domas vien man sametās nelaba dūša. Es negribēju pazaudēt Sašu. Tikai ne to. Tomēr vai man bija tiesības paturēt viņu sev? Kad Sašam bija vajadzīga palīdzība, es viņu pievīlu. Viņš… viņš bija pārvērties, pārvērties tā, kā viņš nekad nebūtu spējis, ja vien nepa­zītu manus dēmonus.

Dima uzskatīja, ka Sašam klātos labāk bez manis. Vai viņam varēja būt taisnība? Es pēkšņi sapratu, ka pret

Dimu justās dusmas ir pagaisušas. To vietā bija nākusi šķebinoša īstenības apjausma. Jā, tagad es viņu sapratu. Es zināju, kā pats būtu juties, ja uzskatītu, ka ar Sašu notikušais ir kāda cita vaina.

Taču Dima domāja, ka es esmu saindējis Sašu, do­māja, ka, atslēdzot mani, viņš izglābs brāli un tā ne­bija taisnība. Vismaz ne visa taisnība. Es varētu palīdzēt Sašam, tāpat kā viņš bija palīdzējis man tik daudz reižu visu šo gadu garumā. Es biju vienīgais, kurš spēja sa­prast, ar ko Saša cīnās.

Es iedarbināju mašīnu un izbraucu atpakaļ uz ceļa. Pār­braukuši pāri Vanšu tiltam, mēs nonācām Āgenskalnā vecajā piepilsētā, kur līdzās dīvainiem koka namiņiem slējās noplukušas betona daudzstāvenes kā mēma liecība par vēstures neapturamo gaitu. Sašam/man vienmēr bija paticis šis pilsētas nostūris. Mēs bijām šeit pavadījuši ne vienu vien vasaras dienu, vienkārši klīstot, skraidot un spēlējoties šajās ielās. Tagad es te jutos kā svešinieks, kā nevēlama persona, it kā pat šeit valdītu Džeksons-Velless. Tiesa, ar prātu es sapratu, ka tās ir muļķības. Vaina jau slēpās manī, ne pilsētā.

Dimas Kapseļu ielas dzīvokļa logā dega gaisma. Es noliku mašīnu aiz stūra zem izdegušas laternas un devos viņu apciemot, pieņemdams, ka pašlaik Sašam mašīnā būs visdrošāk.

Dimas dzīvokļa durvis bija vaļā. Es viņu ieraudzīju sēžam pie galda ar alus tetrapaku rokā. Kad ienācu, viņš pielēca kājās un vēroja mani ar aizmiglotām acīm. Vaiga raustīšanās atgādināja lēnu, neregulāru pulsu.

- Vai tavs skinheds ir kaut kur tuvumā? es pavaicāju.

Dima mēģināja papurināt galvu, bet sanāca neveikls, puspabeigts žests. No viņa nebija jēgas.

- Tu baidījies, ka es tik vienkārši nepadotos, ja tu izdedzinātu Sašas implantus. Tāpēc vēlējies mani noga­lināt, vai ne?

Dima pacēla alus tetrapaku pie lūpām un, pacē­lis skatienu pret sienu man aiz muguras, iedzēra garu malku. Man vajadzēja nolīgt labāku veci.

Mani pārņēma milzīgs nogurums. Tev būs vēl kāda iespēja nogalināt mani, ja reiz tik ļoti gribi manu nāvi, es sacīju. Bet tu maldies, ja domā, ka tādējādi palīdzēsi Sašam.

- Nekas no visa šī vājprāta nebūtu noticis, ja nebūtu tevis.

Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad sapratu, ka nespēju. Tev ir taisnība, es piekritu. Es tiešām iemācīju viņam nogalināt. Varbūt būtu bijis labāk, ja mēs nekad nebūtu saslēgušies. Es nezinu. Taču tagad ir par vēlu to mainīt.

- Vēl nav par vēlu visai atlikušajai Sašas dzīvei. <

- Tu nesaproti, es sacīju, pasperdams soli uz Dimas pusi, it kā tuvums piešķirtu papildu spēku maniem vār­diem. Es esmu varmācīgs cilvēks, bet ne jau es radīju varmācību Sašā. Komisāru nogalināja viņš, ne es. To viņš paveica viens, no sākuma līdz beigām. Tas bija viņa naids un viņa vainas sajūta par Ievas bojāeju. Saša vien­mēr kļuva tāds, kad tika sāpināts kāds, ko viņš mīlēja.

- Viņš bija miermīlīgs, nepiekāpās Dima. Vienmēr.

- Tas ir tas, ko viņā saskatīji tu, es skaidroju.

- Tas ir tas, ko tu gribēji redzēt. Bet… es saminstinājos,

baidīdamies turpināt, baidīdamies nodarīt Dimam pāri, taču man vajadzēja viņu pārliecināt. Man tas bija jāizdara. Tu laikam nezini par Gedevanu Skripaču, vai ne? Par to dienu, kad Saša viņu piekāva? Jā, Saša, nevis es manis tur nebija. Es pieslēdzos Sašam tikai pašās beigās, jo sajutu viņa aicinājumu un gribēju viņu nomierināt.

- Ja tu domā, ka tavi meli…

- Nē, paklausies, ko teikšu, es viņu pārtraucu. Tagad, kad biju sācis runāt, vārdi vēlās ārā no manis kā ogles, kas bija dedzinājušas mani no iekšpuses. Tajā dienā es pieslēdzos Sašam, lai viņu nomierinātu, taču viņam nekāda mierināšana nebija vajadzīga. Viņš bija pārskaities, tāda niknuma pārņemts, ka, visticamāk, būtu salauzis Gedevanam rokas, ja es nebūtu Sašu aptu­rējis. Vai zini, kāpēc viņš bija nikns? Tāpēc, ka tas puika nosauca tevi par kropli. Pateica, ka tu runājot kā plān­prātiņš un ka tu nekad nespēšot staigāt. Tu uzskati Sašu par miermīlīgu būtni, un gandrīz vienmēr viņš tāds arī ir, taču viņš zaudē apvaldu, ja tiek sāpināts kāds, ko viņš mīl. Ja tu to neredzi, tu esi akls. Es pieklusu, cenzdamies norīt dusmas, cenzdamies nomierināt sevi, taču manī bija sakrājies pārāk daudz aizvainojuma un sāpju. Varbūt tev vienkārši ērtāk ticēt, ka viņam būtu bijis labāk bez manis. Labāk, ja viņš būtu sakropļots tāpat kā tu.

Tikko es izspļāvu šos vārdus, manī sāka degt vēlme tos atsaukt, taču jau bija par vēlu, veselu mūžību par vēlu. Dimas seja un kakls piesarka, un viņš sažņaudza dūres tik krampjaini, ka alus tetrapaka viņa rokā pār­vērtās slapjā, saņurcītā putrā. Tev nav tiesību, viņš sāka, tad apstājās. Viņa žoklis nebeidza saspringt, viņa vaigs nebeidza raustīties. Nav tiesību… viņš jau klu­sāk atkārtoja.

Es jutu, kā manus vaigus svilina kauns, taču es saņē­mos un izturēju Dimas skatienu, nenolaižot acis. Neļāvu balsij nodrebēt. Saša piekāva Gedevanu, jo mīlēja tevi. Viņš nogalināja Komisāru, šī paša impulsa dzīts, jo mīlēja Ievu. Taču viņš nav slepkava. Viņš neprot dzīvot kā slepkava. Es saprotu, ko viņš pašreiz pārdzīvo. Es spēšu viņam palīdzēt. Lai ko tu domātu par mani, tev tas ir jāatzīst. Es spēšu viņam palīdzēt.

Dima piegāja pie loga un palūkojās naktī. Dusmas bija pagaisušas no viņa sejas, un to vietā atkal bija atgriezusies raustīgā maska, kas atklāja ļoti maz. Brīdi viņš klusēja. Vai tā tas bija? viņš beidzot vaicāja.

- Ar Gedevanu?

- Jā. Tieši tā.

- Es… es vienmēr domāju domāju, kā gan Saša uz mani skatās. Ko viņš domā par mani. Vai viņam ir kauns par mani.

- Ne mirkli, es sacīju. Man nevajadzēja vilcinā­ties. Ne reizi.

Dima pagriezās pret mani, un man likās, ka viņa acīs kaut ko pamanu. Alkas. Vēlmi. Vajadzību. Kā lai es tev uzticos? viņš jautāja. Kā lai es ticu visam tam, ko tu stāsti?

- Manuprāt, tu saproti, ka es runāju taisnību, es teicu. Manuprāt, tu pazīsti mani pietiekami labi, pat ja to baidies atzīt. Bet, ja tev ir vajadzīgs kas vairāk… Es dziļi ieelpoju. Mēs uznesīsim Sašu augšā, uz šejieni.

Nē, ļauj man pabeigt. Mēs uznesīsim viņu šeit augšā, un es aizmigšu viņam līdzās. Es tevi lūdzu tikai vienu liec lietā to saskarni, kuru tu izmanto, un atslēdz savu racēju. Tad es saslēgšos ar Sašu, un mēs pamodīsimies. Bet tu vari tā vietā nogalināt mani, kamēr es guļu, ja tu to tiešām vēlies… Es jau teicu, ka tev būs vēl viena iespēja to izdarīt.

- Tu esi gatavs uz to viņa dēļ? Dimas balsī jautās spriedze, it kā mani vārdi rosinātu viņā jaunu cerību.

Nē, vēlējās atbildēt daļa no manis. To nē. Tas ir pārāk daudz prasīts. Taču tas nebija vairāk par to, ko man būtu devis Saša. Bija devis. Un man tiešām likās, ka es varu uzticēties Dimam. Nē, man vajadzēja uzticēties viņam. Es jau iepriekš tev teicu, es atgādināju. Es esmu Saša, un Saša esmu es. Es nevaru viņu pazaudēt.

Dima ilgi vēroja mani kā cilvēks, kurš pēta retu un, iespējams, indīgu augu. Visbeidzot viņš sacīja: Labi.

- Labi, es atsaucos, cīnīdamies pret pēkšņi uznā­kušu, apstulbinošu reiboni. Tik vienkāršs, tomēr tik smags vārds.

Mēs tā stāvējām vēl kādu brīdi, vērodami viens otru, un es Dimā varēju saskatīt šaubas es redzēju, ka viņš vēl nezina, kā rīkosies. Tad viņš pagrieza man muguru un devās uz durvīm. Es viņam sekoju. Kamēr mēs gājām uz mašīnu, viņš klusēja. Kamēr mēs nesām Sašu atpa­kaļ uz dzīvokli, viņš nebilda ne vārda, pat tad, kad otrā stāva kāpņu laukumiņā viņa kāju sarāva krampji un mums vajadzēja apstāties, lai to atpūtinātu. Tikai tad, kad bijām apguldījuši Sašu Dimas gultā, viņš atkal ieru­nājās.

- Tu varēji mēģināt piespiest mani, Dima sacīja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, atspiedās pret sienu. Tu droši vien varēji… nodarīt man sāpes. Tu taču varēji, vai ne?

Es brīdi apsvēru jautājumu, bet vajadzēja vien paska­tīties uz Dimas seju, mana brāļa seju, lai atbilde būtu skaidra. Nē, es teicu. Es to nevarēju.

Dima pamāja. Es īsti nesapratu, kādu nozīmi viņš piešķīra šim žestam, bet nepajautāju. Neuzdrošinājos.

Tā vietā es apgūlos līdzās Sašam un, aizvēris acis, saņēmu viņa roku. Tā bija auksta, tomēr sniedza man mierinājumu tāpat kā viņa elpas klusā šņākuļošana. Gulēdams nekustīgi, es saodu gaisā tikko jaušamu pelē­juma smārdu. Es iedomājos, ka nevēlos, lai pelējums būtu beidzamais, ko saožu šajā dzīvē, bet tad aizgaiņāju šo domu. Es šeit nemiršu. Es nespēju tam noticēt. Pie velna Džeksonu-Vellesu, es pazinu savu brāli.

Aiz loga varēja dzirdēt elpojam Rīgu. Suņa rejas. Durvju iečīkstēšanos. Riepu iekaukšanos tālumā. Pilsētu, kuru es biju mīlējis visu savu dzīvi; pilsētu, kuru pirms šīs nakts es nekad nebiju redzējis. Priecājos, ka biju šurp atbraucis, un vienlaikus es ilgojos to vēlreiz skatīt ar Sašas acīm. Tā būtu kā atgriešanās mājās, es nodomāju. Kā īsta atgriešanās mājās.

Pēc krietna brīža es sāku grimt nemaņā. Elpošanas ritms palēninājās, un mani pārņēma visaptverošs sil­tums, it kā es būtu pārnācis mājās pēc garām aukstumā pavadītām stundām. Visas šaubas un bailes pagaisa, un visbeidzot es gulēju tumšā miera ezerā.

Pēdējā doma pirms iegremdēšanās bija vārdi, ko Saša/es teiksim, kad pamodīsimies.

- Man tevis pietrūka, brāl.

Autora komentārs

“Dubultnieki” ir stāsts, kurš būtībā iekustināja manu kar­jeru. Tieši ar šo stāstu es uzvarēju Writers of the Future kon­kursā, kurš man atvēra daudz durvju un deva iespēju iekļūt ASV rakstnieku apritē. Tā kā zināju par šī konkursa lielo ietekmi žanra literatūrā, uzvaru sev nospraudu kā galamērķi un pēc tās tiecos diezgan mērķtiecīgi. Lasīju iepriekšējo gadu publi­cētos stāstus, klausījos žūrijas locekļu publiski izteiktos pado­mus un reizi trīs mēnešos nosūtīju konkursam pa stāstam. Trīs stāsti tika apbalvoti ar atzinības rakstu (to skaitā “Atkal palikt vieniem”), bet ceturtais ieguva pirmo vietu savā ceturksnī.

Ar šo stāstu vēlējos atklāt, kādu iespaidu intīmā tuvība, ko dotu saslēguma tehnoloģija, atstātu gadu laikā. Kas notiktu ar cilvēkiem, kuri saslēgti dzīvotu no pašas bērnības? Kā viņi ietekmētu viens otru un sadzīvotu, ja gan viņu gēni, gan ģime­nes apstākļi būtu ļoti atšķirīgi? Šķita dabiski izvēlēties man tuvās pilsētas Ņujorku un Rīgu kā vietas, kur varoņi uzauga, un septiņu stundu laika nobīde nozīmēja to, ka viņi gulētu dažādos laikos un tādējādi miegā varētu piedzīvot viens otra dzīvi.

Stāsta kiberpanka stilu, sālītu ar vardarbību, spēcīgi iespai­doja Ričarda K. Morgana romāns Altered Carbon. Izlasīju viņa hipervardarbīgo, bet tomēr samērā dziļo darbu par cilvēkiem, kuri dzīvo svešās ādās, un viņa tilosofiskais cinisms man šķita ļoti tuvs. Vēl iedvesmu smēlos no Kimas Zimringas stāsta Rip­ping Carovella, kurā noziedznieki “izrauj” māksliniekiem viņu spējas, pārdod tās klientiem un atstāj viņus kroplus. Arī šis

drūmais, spēcīgais stāsts pirms pāris gadiem bija uzvarējis šajā konkursā.

Latviešu lasītājiem nepatīkama varētu šķist doma, ka Lat­vijas teritoriju atkal pārvalda vīri no Maskavas. Šī nebūt nav mana pārliecība par to, kas Latviju gaida nākotnē, bet šāda iespēja labi piederējās stāsta vispārējam cinismam (un saska­nēja ar motīvu, kurš pirmo reizi parādījās stāstā “Atkal palikt vieniem”). Diemžēl nevaru gan arī teikt, ka šādu rezultātu uzskatu par neiespējamu vai neticamu. Ņemot vērā Latvijas pagātni un mūsu reģiona ģeopolitiku kuru nosaka tik nemai­nīga lieta kā ģeogrāfija ļoti ticams, ka nākotnē par pieeju Rīgas līcim cīnīsies ne viens vien.

Bet parādās arī kas, par ko esmu cerīgāks ka ar laiku Latvijas dažādās etniskās grupas iemācīsies sadzīvot labāk. Stāstā Saša un Ieva kopā cīnās pret diktatūru; naids starp krie­viem un latviešiem vairs nav tik nozīmīgs faktors viņu dzīvē.

Vienmēr būšu pateicīgs Writers of the Future konkursam par visu, ko tas man devis. Starp citu, gribētu pieminēt arī to, ka rakstnieku konkursam paralēli eksistē arī mākslinieku kon­kurss Illustrators of the Future. Ļoti iesaku tajā piedalīties gan jaunajiem māksliniekiem ar interesi par fantastiku un fantāziju, gan rakstniekiem ar lieliskām angļu valodas zināšanām. Kon­kursa uzvarētāji saņem ievērojamu naudas balvu, uzvarētājiem tiek arī apmaksāts ceļojums uz Holivudu, kur notiek nedēļu ilgi bezmaksas kursi un krāšņa apbalvošanas ceremonija. Vairāk par konkursu lasiet vietnē http://www.writersofthefuture.com .

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Seeing Double” pirmo reizi publicēts grāmatā Writers of the Future Vol. 26 2010. gada augustā.