Dūmi

54

Fredijs devās atpakaļ uz māju. Viņš, braucot garām, bija redzējis sagatavošanas darbus un nu apskatīja tos tuvāk. Klupšanas auklas, kas radītu šķindoņu. Asi priekšmeti uz zemes viņa kailajām kājām. Nebija neviena atvērta loga šajā jaukajā, saulainajā dienā, tātad, jādomā, ka viss bija aizslēgts, atskaitot tās aicinošās, atvērtās durvis blakus Pegai, kas sēdēja fasādes puses verandā. Vai ap viņas potītēm bija apvīta kaut kāda aukla vai virve? Ļoti jauki.

Fredijs apgāja visapkārt ap māju. la nebija pilnīgi koku ieskauta, bet ar gana daudz lielām, vecām kļavām, kas bija izvietotas šur un tur, lai radītu patīkamu vasaras ēnu. Toties pašlaik tās veidoja parocīgus stabus, pie kā novilkt klupšanas virves.

Labajā pusē lielās kļavas zari sniedzās tieši pāri jumtam. Tas zemākais resnais zars atradās tikai kādas septiņas pēdas no zemes, kas stiepās prom no mājas un klupšanas auklām. Ar otru mēģinājumu Fredijs satvēra šo zaru un pamanījās sevi uzvilkt uz augšu.

Lai kails cilvēks uzkāptu kokā, viņam jābūt vēl viltīgākam, nekā braucot ar riteni.

Fredijs to, protams, nezināja, bet ceļš, pa kuru viņš tagad pārvietojās, bija bijusi Džeofa Vīdabiksa iemīļotākā taka prom no mājas un atpakaļ uz māju tad, kad viņš desmit divpadsmit gadu vecumā dažreiz lavījās pa šo ceļu, tāpēc ka viņa vecāki negribēja, ka viņš tik vēlu paliek ārā; dažreiz lēkāja pa zariem tāpēc, ka tas viņu iepriecināja.

Resnais zars, pa kuru Fredijs lēni un ar grūtībām virzījās uz priekšu, kad bija pakāpies diezgan augstu, no viņa svara locījās un šūpojās; taču par laimi neviens neskatījās uz augšu. Tas viņam ļāva sasniegt verandas jumtu, ko viņa basās kājas skāra tik maigi, ka pat Pega lejā viņu nesadzirdēja, bet tikai turpināja vērot ielu, alkdama sagaidīt, kad kaut kas notiks.

Augšstāva logi bija atvērti (labi), taču aizklāti (slikti). Fredijs nebija līdzi paņēmis nevienu darbarfku. Aizsegi bija vecmodīgi, tādi kā koka rāmji, ar maziem, šķeltiem metāla stieņiem augšējos stūros. Tie karājās metāla mēlītēs, kas bija piestiprinātas pie loga rāmja. Ziemā, bez šaubām, boss uzkāpa augšā un noņēma aizsegus, lai ieliktu vecmodīgus ziemas logus, izmantojot tos pašus dzelzs izstrādājumus.

Vispirms, protams, bija jāatāķē aizslietņi. Jā, katrs aizslietnis bija ieāķēts no iekšpuses. Aizsega koka rāmis bija vienā līmenī ar loga koka rāmi; nebija nekur, kur pieķerties. Bet kailas rokas nespēja izsisties cauri šādiem labi būvētiem aizsegiem, ne jau bez roku savainošanas un jau tā satraukto cilvēku uztraukšanās tieši lejā.

Tas ir ļoti kaitinoši, domāja Fredijs. Pa vienu no atvērtajiem logiem viņš varēja dzirdēt Bāmiju un cituSjkopā sarunājamies apakšstāvā. Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.

Viņš aizgāja līdz verandas jumta labajam stūrim, un, no turienes pastiepies uz pirkstgaliem, viņš tikko varēja saskatīt stāvo galvenā jumta nogāzi. Šajā pusē nebija lūkas; nē, un tās nebūtu arī otrā pusē, vai arī tā būtu aizslēgta. Pretējā pusē bija skurstenis, pa kuru viņš nebija ar mieru rāpot lejā.

Mēģinot apskatīt jumtu, viņš bija turējies pie novadcaurules, kas stiepās uz leju gar šo mājas stūri. Nu viņš novērtēja novadcauruli, pakratīja to, izmēģinādams, un tā bija diezgan stingra. Jauna vai ne tik veca. Boss bija arī būvniecības meistars, tāpēc varbūt dažreiz lika savai būvbrigādei pastrādāt pie paša mājas, kad darba bija mazāk.

Fredijs paskatījās pāri malai. Verandas margas izskatījās ļoti tālu, tieši lejā. Ja viņš kristu, protams, piezemētos tikai zālē — tur lejā bez kniepadatām; tās visas bija krietni nostāk bet viņš nenokristu klusi, un tad viņi zinātu, ka viņš ir te.

Taču, kāda izvēle viņam bija? Viņš bija virs mājas, un viņam bija jānonāk pašā mājā. Nebija klusāka veida, kā tikt cauri aizsegiem. Nebija arī jēgas kāpt pa koku atpakaļ uz leju. Vēl varēja mazliet pabūt par Tomu Soijeru.

Tas nozīmēja, ka vispirms bija jāizstiepj labā kāja uz leju, lai varētu atspiest pirkstgalus pret metāla ieliktni, kas turēja novadcauruli tieši zem verandas griestiem. Šis metāla ieliktnis bija necerēti ass un griezās viņa miesā, bet aizvien vēl nebija nekādas izvēles, tā viņš satvēra novadcauruli, pārcēla svaru uz ārkārtīgi sāpīgajiem kāju pirkstiem, nolaida roku jaunam saķērienam, salieca labo ceļgalu, mēģināja ar karājošos kreiso kāju aizsniegt verandas margas, nolaida kreiso roku jaunam satvērienam, salieca ceļgalu daudz vairāk, taustījās vēl vairāk, atsita pirkstgalu pret margām, ar pirkstu galiem aizskāra margas, salieca ceļgalu vairāk, kā viņš domāja, ka var, pārlika svaru uz kreiso kāju, atgrūdās no novadcaurules, arvien vēl turoties pie tās, nocēla savu ārkārtīgi sāpīgo, labo kāju no asā metāla ieliktņa, turpināja turēties pie novadcaurules, pagriezās pret margām un redzēja Pegu profilā, sēžot krēslā — rokas saliktas uz krēsla atzveltnēm, kājas bija piesietas pie krēsla kājām.

Fredijs nokāpa uz verandas grīdas, atspiedās pret mājas sienu un sajuta savas labās kājas pirkstgalus. Viņš bija pārsteigts, izrādījās, ka viņš nebija sagriezies vai neasiņoja. Viņš masēja kāju pirkstus, līdz tie jutās nedaudz labāk, un tad sakustējās.

Viņam bija žēl, ka pa ceļam nespēja Pegai pačukstēt kādus uzmundrinājuma vārdus, bet viņš negribēja riskēt, ja viņa pārsteigti kaut ko atbildētu, kas satrauktu večus iekšpusē. Tā viņš klusi aizslīdēja viņai garām, tad izgāja pa atvērtajām durvīm, un tur bija policists, notupies tuvu sienai, satvēris abās rokās segu kā milzis — cilvēkbērnu ēdājs pasakā.

Kopā ar policistu bija kāds jauneklis, kas bija kopā ar viņu toreiz Beiridžā, puisis, par kuru vēlāk Pega bija teikusi, ka viņš ir advokāts, kaut gan pašlaik viņš neizskatījās un nemaz neuzvedās kā advokāts. Viņš dūrēs bija savilcis jauku, vecu, antīku dūnu segu, kas nokarājās viņam priekšā, kas lika viņam izskatīties kā ļaunajam brālim no lugas «Arsēns un vecas mežģīnes», ko uzved ceturtās šķiras ceļojošais teātris. Un klāt bija arī, turēdami segas kaujas gatavībai, vai nu lai dzēstu ugunskuru, vai sagūstītu neredzamu cilvēku, divi nejaucēni uzvalkos, baltos kreklos un kaklasaitēs. Izskatījās kā bulterjeri, kam kāds pavēlējis valkāt augstākā labuma kaklasiksnas.

Kad Fredijs ienāca, lai apskatītu šo diorāmu, advokāts jautāja: -Cik jau pagājis?

Policists paskatījās uz savu rokas pulksteni. — Piecpadsmit minūtes. Dosim viņam tās divdesmit minūtes, ko prasīja.

Paldies, Fredijs nodomāja.

Advokāts turpināja: — Un ja nu viņš neparādās?

— Tad plāns B.

— Bāmij, es negribu…

Izklausīdamies gandrīz tā, it kā nožēlotu, gan ne patiesi , policists iebilda: — Līta kungs, mums nav izvēles. Ja sakām, ka piesavināsim vienu viņas pirkstu, bet tad pirkstu nenogriežam, mēs pazaudējam visu uzticamību. Fredijam nebūtu iemesla vispār mums vairs uzticēties. Un es gribu, lai Fredijs tic, patiešām zina un tic, ka tad, kad saku, ka kaut kas notiks, tas tiešām notiks.

Ak tā. Fredijs pameta viņus kaļam plānus un stratēģijas un gāja izpētīt, un pirmais, ko atrada, bija boss, kas ar rokudzelžiem bija pieķēdēts pie sava paša krēsla savā birojā, trešais nejaucēns uzvalkā un kaklasaitē sēdēja blakus citā krēslā, viņu uzmanīdams. Boss izskatījās sarūgtināts, bet nejaucēns garlaikots.

Fredijs turpināja pētīt. Nevienu citu viņš neatrada apakšējā stāvā un necerēja, ka kāds būs augšstāvā, tāpēc tur pat neapskatījās. Ejot cauri virtuvei, viņš izdzirdēja balsis, visas strīdējās, un pēc laiciņa saprata, ka daži cilvēki bija pagrabā, bet pagraba durvis bija aizslēgtas.

Okei. Tie ir labie veči, acīmredzot bosa draugi. Acumirklī atstāsim viņus ārpus lugas.

Fredijs devās atpakaļ uz bosa biroju, bet nekas nebija noticis, neviens nebija pakustējies. Viņš aizgāja līdz sienai aiz nejaucēna, kur bija pakārtas visas cepures, un zem cepurēm viņš atrada dažādus bosa aprīkojumus. Tur bija ļoti jauks ugunsdzēsēju cirvis, bet tas likās pārmērīgs. Ā, te bija policista steks.

Fredijs paņēma steku, un boss palēcās kādu jūdzi. Vai ari būtu palēcies jūdzi, ja rokudzelži viņu neturētu pie krēsla.

Nejaucēns pret viņu savilka pieri. — Kas tad jums?

— Ods, atteica boss. Vai jūs nevarētu pamāt ar kādu žurnālu ap manu galvu vai ko tamlīdzīgu?

— Neuztraucieties, — nejaucēns sacīja. — Jums vairs ilgi neniezēs. Sēdiet tik un…

Boss saviebās.

Fredijs satvēra nejaucēnu, lai viņš nenokristu uz gridas, iekārtoja viņu krēslā, tad aizgāja aiz galda un iečukstēja bosa ausī: Atslēga. Čukstiet.

Bosam bija pavisam lielas acis. Uz āķiem, viņš čukstēja un ar degunu un zodu norādīja uz nelielu dēli ar āķiem pie pretējās sienas, uz kura lielākoties karājās atslēgas.

Fredijs šķērsoja istabu, pie atslēgām bija kārtīgi aprakstītas mazas, kartona birkas, piesietas ar baltu auklu. Viņš sāka birkas lasīt.

Viņš saka, ka laiks ir… hei!

Fredijs apmetās apkārt, lai ieraudzītu citu nejaucēnu, kas stāvēja durvīs un blenza uz savu draugu bezsamaņā. Elle un nolādēts.

Vecis apgriezās un skriešus pameta durvis, kliedzot: Viņš ir te! Viņš ir te!

— Vēlāk, — Fredijs noteica bosam. Nometis steku, viņš izskrēja no biroja, pirms vēl tur tiktu ielenkts, un izmuka brfdī, kad durvju eja piepildījās ar visu viņu baru.

Policistam ātri pieleca. — Bosko! — viņš uzsauca vienam no nejaucēniem. — Uzmani to fidiņu! Mēs pārējie paskatīsimies, vai viņš vēl ir tepat. Fredij?

Viņi, trīs vīri, izplestām rokām saķērušies, iegāja istabā. — Vai jūs esat te, Fredij?

Fredija tur nebija. Fredijs tuvojās čalim, kas bija atstāts uzmanīt fidiņu.

Senajās dienās, kad cilvēki zināja, ko dara, nejaucēni nevalkāja kaklasaites. Nejaucēni nēsāja džemperus ar augstām apkaklēm, kā var redzēt vecajās fotogrāfijās, un nejaucēni arī zināja, kāpēc valkā džemperus ar augstām apkaklēm. Tas bija tāpēc, ka džemperiem ar augstām apkaklēm nav nekā tāda, pie kā ienaidnieks spētu pieķerties.

Kaklasaite ir rokturis. Fredijs sagrāba šo klaunu aiz kaklasaites, pilnā ātrumā skriešus rāva viņu apkārt priekšnamam un ietrieca viņu ar pieri kāpņu balstā ar tādu spēku, ka ieplīsa koks.

Klauns nobučoja paklāju.

Tūlīt pat biroja durvīs parādījās policists, blenžot uz veci, kas gulēja uz grīdas, nikni nopētot gaiteni, sacīdams: Fredij, Fredij, kāpēc tik nedraudzīgi? Vai gribat, lai jums piemēro likumu? Vai labāk gribētu izskaidrot savu kriminālo dzīvi bosam, kas tur iekšā?

Rīrāk vēlu Fredijs saprata, ka policists ne tikai runā, bet arī kustas; viņš pēkšņi metās uz ārdurvīm, Fredijs drāzās viņam pakaļ.

Par vēlu. Kad Fredijs ieskrēja verandā, policists bija pārliecies pār Pegu, pie viņas kakla bija piespiests liels nazis, un Pega izskatījās ļoti norūpējusies. — Paklausieties, Fredij, — policists, skatīdamies uz durvīm, teica. — Ja kaut ko jutīšu, viens pieskāriens, viņa ir beigta.

— Un tad jūs arī, — atbildēja Fredijs.

Policists pagrieza acis uz vietu, ko Fredijs bija tikko atklājis. Varbūt, -viņš sacīja. — Kā otrais. Bet viņa aizies pirmā. Esat gatavs runāties?

Kāpēc kāds garāmgājējs neredzēja, ka uz verandas ir vīrietis, kas piespiedis nazi pie sievietes kakla? Kāpēc cilvēki nebija daudz vērīgāki?

Policists teica: — Pega, tagad atsieniet mezglus, tie ir pavisam vāji, tikai pavelciet cilpas. Dariet to lēnām, Pega, tad visi iesim atkal iekšā.

Fredijs jau bija iekšpusē, kur advokāts un pēdējais nejaucēns stāvēja gaiteņa vidū, mirkšķinādami acis bez sava gala. Fredijs apgāja viņiem apkārt un iegāja birojā. Šoreiz atrada īsto, nolādēto atslēgu un atslēdza bosa labo rokasdzelzi. Iespiežot atslēgu bosa rokā, viņš čukstēja: — Dariet kaut ko, okei?

Boss pamāja, un Fredijs pagriezās, bet durvīs stāvēja advokāts. — Viņš ir birojā, Bāmij!

— Pietiek, — sacīja Fredijs, šķērsojot istabu, tuvojoties cepuru rindai pie sienas. — Man, draudziņ, nu ir diezgan. Viņš paņēma ugunsdzēsēju cirvi un virzījās uz advokāta pusi.

Tas sāka kliegt, mētādams rokas pa gaisu, un izdrāzās no istabas. Fredijs, izstiepis cirvi sev priekšā, sekoja gaitenī, kur atradās policists un Pega, viņš stāvēja aiz viņas, vienu roku aplicis ap viņas vidukli, ar otru roku arvien vēl turēja nazi pie rīkles, tikmēr viņi abi atmuguriski virzījās uz dzīvojamo istabu.

— Līt! — kliedza policists, aizmirstot piebilst «kungs», kad advokāts paskrēja tieši viņam garām, ārā pa ārdurvīm un no verandas, lejā pa celiņu un nozuda, acīmredzot, viņa kurpēm bija diezgan biezas zoles, lai piespraudes un kniepadatas viņu netraucētu. Vai arī tās viņam pinās pa kājām, bet viņš bija pārāk pārņemts ar bēgšanu, lai traucētu kaut kas, kas viņu jau traucē — arī tas bija iespējams.

— Līt! — kliedza policists. — Atgriezieties!

Bet Līts jau bija tālumā, un Pega satriekta blenza uz cirvi, kas karājās gaisā, un tad iekliedzās: — Fredij! Uzmanies!

Smaga masa viņam uzbruka no mugurpuses. Cirvis aizlidoja pa gaisu, un Frediju vispirms ar seju kāds iegrūda paklājā, ļoti tuvu ne-jaucēnam bezsamaņā.

Nolādētā kārtā viņš bija aizmirsis par trešo, un puisis bija pielavījies, vadoties pēc cirvja. Viņš, protams, Frediju nevarēja redzēt, bet tagad katrā ziņā sajuta viņu un turēja piespiestu pie grīdas.

Policists ar Pegu vēl arvien atmuguriski atkāpās dzīvojamajā istabā un sauca: — Ievediet viņu! Turieties pie viņa un ievediet viņu te! Dzīvu!

Fredijs locījās un grozījās, un atbrīvoja savu kreiso roku, pagrieza to uz augšu un atpakaļ, viņa elkonis aiz kaut kā — nezin kā aizķērās. Viņš atkārtoja atkal un iesita pa to pašu nezināmo, un tad vēlreiz. Ceturtā sitiena laikā svars virs viņa pacēlās, viņš pamanījās apgriezties un tagad atradās ar seju pret masīvo briesmoni, kas svārstījās virs viņa, mēģinādams turēties pie viņa ar abām rokām.

Fredijs iegāza vecim pa seju. Viņš atbildēja, atvēzējoties tur, kur vajadzētu būt Fredija galvai, un bija pilnīgi precīzs. Fredija galva sagriezās. Viņš akli iztaisnojās un viņa roka sataustīja veča kaklasaiti, to sažņaudza dūrē, apgrieza dūri otrādi, piespiezdams to zem veča zoda, tad satvēra dūri ar otru roku, lai radītu lielāku svaru, ko spieda veča ādamābolā, kamēr kaklasaite viņu tur piespieda, un tagad viņš šo kuņas bērnu žņaudza.

Tas, kas noliecās uz leju, ar pirkstiem grābstījās gar Fredija seju, sataustīja viņa kaklu, un nu šis kuņas bērns mēģināja nožņaugt Frediju. Ne viens, ne otrs nelaidās vaļā, un Fredijam nebija pārliecības, ka uzvarēs cīņā, bet tad šis kuņas bērns piepeši sauca: — Aā, — un ar seju uzkrita Fredijam virsū, un pāri ļenganajam plecam Fredijs redzēja bosu ar steku.

— Ahā, — sacīja Fredijs. — Tātad tomēr esat kaut kam derfgs. Novāciet šo veci no manis, ja?

Boss vilka, bet Fredijs izlīda no apakšas un paskatījās uz dzīvojamo istabu, kur tāpat kā pirmīt durvju ejā stāvēja policists un Pega.

— Piezvanīšu pavalsts puišiem, — sacīja Boss, kāpdamies atpakaļ sava biroja virzienā.

— Pagaidiet, — sacīja Fredijs, piestreipuļojot kājas. — Vēl ne.

Policists īgni iesmējās: — Jūs tāpat negribat tiesas procesu, Fredij, -

viņš teica, — ne vairāk kā es.

— Bos, — teica Fredijs, — kā būtu, ja jūs zēniem uzliktu rokudzelžus, pirms tie atjēdzas. Neaizmirstiet arī to, kas birojā.

— Laba doma.

Tuvojoties policistam un Pegai, kamēr boss iegāja savā birojā pēc rokudzelžiem, Fredijs klusi un ātri sacīja: — Ar jums ir cauri, policist, tas neiet cauri. Laidiet vaļā Pegu, un es jūs no šejienes dabūšu ārā. Pretējā gadījumā nav citas izejas, kamēr ieradīsies pavalsts policija, un ko tad? Tad ar mums visiem būs cauri. Negribu, lai es nonāktu tiesību sargātāju kontrolē, un jūs negribat, lai tiesību sargātāji arī jūs sāktu kontrolēt.

Boss iznāca gaitenī un notupās uz viena ceļgala, lai gulošajiem vājuļiem uzliktu rokudzelžus. Policists cieši raudzījās uz bosu, tikmēr viņš mēģināja izsvērt savas alternatīvas, un, protams, viena no alternatīvām vienkārši bija uzbrukt Pegai ar nazi, kas bija visu nelaimju cēlonis, atvedot viņu te — pie policijas priekšnieka; tad varbūt sajukuma brīdī pats varētu aizbēgt.

Fredijs negribēja, lai policists šo iespēju nopietni apsver, tāpēc viņš nedaudz ievirzīja domas citā gultnē, sacīdams: — Jums nav laika nedēļām ilgi izlemt, ko darīt. Atlaidiet Pegu, viņa izies ārā un iedarbinās busiņu, un tad mēs sekosim.

Boss bija beidzis ņemties ar rokudzelžiem. Pieceldamies kājās, viņš sacīja: — Izlaidīšu savus draugus no pagraba, tad piezvanīšu pavalsts puišiem.

— Vēl ne, boss, okei?

Boss apjucis skatījās uz Fredija balss pusi, prasīdams: — Kāpēc ne?

— Es izskaidrošu, — apsolīja Fredijs. — Vienkārši kādu brīdi sekojiet man, vai darīsiet tā? Policistam viņš teica: Zinu, ka man vienmēr sekosiet, tāpēc tad, kad tiksim no šejienes ārā, pārrunāsim šīs lietas un kaut ko sarunāsim. Ļaujiet viņai iet, iesim prom no šejienes.

Policists dusmīgi skatījās gaisā.—Es vēlētos redzēt jūsu seju,—viņš iebilda.

Es arī, draudziņ.

Policists izšķīrās. Nolaidis nazi un atkāpies soli atpakaļ, pagrūda Pegu uz priekšu un teica: — Ejiet un iedarbiniet busiņu.

Nolieciet nazi, — sacīja Fredijs, kamēr Pega izskrēja no mājas. — Jums tas vairs nav vajadzīgs.

Boss jautāja: — Kas te notiek?

Pēc brītiņa, Bos, — atteica Fredijs, tikmēr arvien vēl aizdomīgais policists aizvēra nazi un to nolika nost. Fredijs viņam jautāja: — Jūs taču zināt, ka es esmu zaglis, vai ne?

Tas man pie jums patīk, sacīja policists. Un līdz šim tā ir vienīgā lieta, kas man pie jums patīk.

Nūja, bet tad jau jums būtu jāzina vēl kaut kas par mani, teica Fredijs.

Un tas būtu?

Es esmu arī melis, bilda Fredijs un iegāza viņam pa seju.

1

Angļu vai. homet «sirsenis».

2

Slavena radio kriminālprogramma ASV.

Amerikāņu režisora un scenārista Prestona Stērdžesa (1898—1959) filma.

3

Kalns ASV rietumos, kur klintīs iegravēti četri ASV prezidentu portreti.

4

Džonijs Ābolsēkla (īstajā vārdā Džons Čepmens, 1774—1845) — amerikāņu celmlauzis un augļu dārzu ierikotājs.