Dūmi

44

īstā reize, kad Pegai pazust ar busiņu, nenotveramai, un kas zināja, kad viņa atgriezīsies! Izklājis kartes uz ēdamistabas galda, Fredijs ar neredzamo pirkstu vilka pa krāsainajām ceļu līnijām, bet tā tik un tā nekam nevarēja izsekot, tāpēc aizgāja līdz virtuvei un atnesa karoti, un ar tās spalu atrada ceļu.

14. apgabalceļš bija tepat vien, nemaz tik tālu. Karantīnas iela — ā, te ir, šaura, melna, lokana līnija aizstiepjas tur. No šejienes piecpadsmit minūtes, ne vairāk, uz ziemeļiem un nedaudz uz austrumiem.

Piecpadsmit minūtes ar busiņu.

Cik nepatīkami. Viņš tur varētu būt pirms vieniem, varētu piebraukt divas stundas ātrāk, nekā viņi gaidīs, varētu pakavēties, paklausīties, apskatīt, noskaidrot, ko viņi domā darīt, vai viņi zvanīs policijai, un izpētīt apkaimi. Bet nē.

Fredijs aizgāja līdz virtuvei, uzvilka Playtex cimdus, lai varētu sev ātri pagatavot sviestmaizi. Viņš bija atklājis, ka virtuvē vieglāk strādāt, ja varēja redzēt savas rokas. Uzsmērējis sviestmaizi un ielējis glāzē tomātu sulu, Fredijs mēģināja apsvērt, ko darīt. Tad novilka cimdus, paņēma sviestmaizi, aizgāja līdz divvietīgajai garāžai, kas bija līdzās mājai, jo tuņ kā viņš atcerējās, atradās 1979. gada Cadillac kabriolets, bet tas vēl aizvien stāvēja uz koka bluķiem. Mašīna, un, nolādēts, nelietojama.

Ko? Ko? Ko?

Rādās, ka sviestmaize ielidoja pa atvērtajām garāžas durvīm, lēnām pārvēršot sevi putrā, sūkdamās divas pēdas uz leju. Beidzot sviestmaizes pārvēršanās putrā bija pabeigta, un Fredijs pagriezās, lai aizvērtu garāžas durvis un atgrieztos mājā, bet tad ieraudzīja divriteni.

Pīters, kas no abiem bija vismierīgākais, tika izraudzīts par stāstītāju. — Jās taču visi zināt, — viņš iesāka, — par Bufiju un Mufiju.

Bet tad izrādījās, ka nē, visi nezināja Bufiju un Mufiju. Septiņi no vienpadsmit cilvēkiem, kas atradās istabā, ieskaitot Robertu un Mārtiņu, zināja par caurspīdīgajiem kaķiem un bija redzējuši, kā tie rikšo pa Pītera un Deivida privātajām telpām pētniecības centra augšstāvā, taču pārējie četri to nezināja, un tāpēc Pīteram bija jāsāk no paša sākuma, jāizskaidro, kas ir melanoma, proti, zinātne, un pat to, kādas ir tabakas firmu sabiedriskās attiecības, visu, līdz beidzot nonāca pie Bufija un Mufija, bet līdz Fredijam vēl bija visai tālu.

Tas nu gan būtu dīvaini — kails cilvēks brauc ar divriteni!

— Viņš bija zaglis, — teica Pīters; tiktāl viņi beidzot bija tikuši. — Likās, ka viņš ir kā atbilde uz mūsu lūgšanām.

— Ja vien mēs būtu zinājuši, — piebilda Deivids.

—Jā, bet mēs nezinājām. Viņš piekrita, mums ar šo zelli bija vienošanās.

— Blēdis, — pārtrauca Roberts.

— Pareizi uztverts, — atzina Pīters. Tagad, kad to visu varēja novelt no saviem pleciem, milzīgais saspīlējums viņu bija atstājis. — Un nu, — viņš teica, — es baidos sekos visgrūtākā daļa, un man jāsaka, ka par to zināmā mērā jūtos atbildīgs. Patiesībā mēs abi. Mēs abi uzņemamies vainu.

— Paldies, Pīter, čukstēja Deivids.

Pīters atkal sēdēja uz dīvāna, notupies uz tā pašas malas, kamēr Deivids pēkšņi atkrita viņam līdzās. Pīters paņēma Deivida roku, to paspieda un tad grupai sacīja: — Mums bija divas formulas.

Tas bija divritenis ar trīsdesmit ātrumiem, virtuāls tēzaurs spēka. un ātruma iemiesojums, ko varēja piemērot ikvienā cilvēkam zināmā vidē; jādomā, ka bija pat pārnesums, kas ļautu šķērsot griestus. Kad Fredijs bija izprātojis, kā uz tā apsēsties bez sāpēm vai savainojumiem, tas tik tiešām gandrīz lidoja pa apmali.

Šie bija lauku ceļi, un te nebija visai bieža satiksme, bet dažas mašīnas tos izmantoja. Caurmērā ik pēc divām minūtēm vai vairāk kāda mašīna vai visbiežāk kravas furgoni aizbrauca vienā vai otrā virzienā, un pirmajās reizēs Fredijs ļoti saspringa, gaidīdams nezin ko, kas varētu notikt. Galu galā, ļaudīm, kas brauca mašīnās, bija jāredz, ka divritenis gluži viens brauc gar ceļa malu, turklāt diezgan lielā ātrumā. Divritenis pārvietojās pa labo pusi, lai ļautos līdzi satiksmes plūsmai, bet tas bija arī vienīgais, kas diezgan tālu bija pat no normas. (Sviestmaizes putra, kas izzuda, bija mazākais šajā ainā.)

Un tāpēc jau viņš bija gaidījis, ka mašīnas piepeši piebremzēs. Viņš bija paredzējis, ka pusi no darbības viņam nāksies laiku pa laikam drāzties uz mežu vai mesties kukurūzas laukā, kas bija pieres augstumā, vai citādi izbēgt no vajātājiem, lai varētu atkal miermīlīgi tuvoties savam mērķim. Bet viņa ceļojuma pirmajās desmit minūtēs pusducis mašīnu un kravas furgonu pabrauca garām vai nu uz ziemeļiem, vai dienvidiem, un neviens pat neapstājās, lai ari viņš logos pamanīja dažas pārsteigtas sejas, un pāris

reizes viņš patiešām manīja, ka īsi iedegās bremžu gaismas. Bet tad visas mašīnas vai furgoni devās tālāk, dažas pat vēl ātrāk, nekā pirms tam.

Var jau būt, domāja Fredijs, ka laucinieki ir mierīgāki par pilsētniekiem. Varbūt, ka dīvainas lietas viņi uztver bez sarežģījumiem, jo dzīvot laukos tas tāpat jau ir dīvains pasākums. Varbūt viņi nodomāja, ka tas ir divritenis — robots, ko kāds vada ar pulti, tāpat kā tālvadības robotu lidmašīnas, kas lido puf-puf-puf pāri katram Amerikas parkam vasarās, īpaši tad, kad kāds mēģina atpūsties, vai arī kā tās ar pulti vadāmās robotu automašīnas, ko ļaudis uzdāvina bērniem Ziemassvētkos, un pirmais, ko bērni ar tām izdara — iebrauc kokā un koku nogāž. Bet varbūt, ka tie bija tikai cilvēki, kas domāja tikai par sevi.

Taču tā nebija. Braucot tālāk, ceļš laidās uz leju un tad atkal uz augšu, un tālāk uz priekšu tur, kur tas apmeta līkumu. Un braucot tieši pa šo ceļu, līkumā parādījās policijas patruļmašīna, kāda tumša pavalsts policijas patruļmašīna. Bez sirēnām, bez gaismām vai kā cita, bet ātra gan.

Kāds varētu būtu piezvanījis.

No Fredija pa labi pletās kukurūzas lauks ar kādām piecām pēdām garu kukurūzu. Pavalsts policijas patruļmašīna nozuda ceļa galā. Fredijs iemina pa labi kukurūzas laukā tieši tad, kad pavalsts policijas patruļmašīna atkal parādījās, bet nu jau daudz tuvāk.

Viņi bija pamanījuši viņu, nolādēts; viņš dzirdēja, kā nokauc bremzes. Skaņas, atveroties un aizveroties mašīnas durvīm. Viņi nevarēja redzēt divriteni, jo tas bija zemāks par kukurūzu. Un viņi nevarēja redzēt Frediju tāpēc, ka nevarēja Frediju redzēt. Bet Fredijs toties viņus varēja redzēt — divus pavalsts policistus formās un Smoukija Lāča cepurēs3, kas īsi pie mašīnas apspriedās.

Fredijs, iebraucis piecpadsmit vai divdesmit pēdas dziļi kukurūzas laukā, bija nogriezies pa kreisi un tagad brauca starp ejām paralēli ceļam. Starp kukurūzas dēstu rindām bija gandrīz pietiekami daudz vietas divritenim, īpaši, ja stūri turēja tālāk no tās ārmalām. Zeme te bija cieta kā akmens, diezgan gluda un bez nezālēm; šie nu gan — kā labi saprotat — nebija zemnieki, kas izmantoja mākslīgo mēslojumu.

Fredijs izmēģināja visus ātrumus, līdz atrada piemērotāko kukurūzas laukiem, un tad sparigi mina pedāļus, paretam uzmetot acis uz policistiem. Viņi, acīmredzot, bija saskatījuši slieces, kur viņš cauri krūmājam bija iebraucis kukurūzas laikā, bet šoreiz gan te, cietajā, sausajā zemē, bija atstājis ļoti vājas pēdas; katrā ziņā ne tik dziļas, lai kāds viņam spētu izsekot. Pašlaik viņi bezmērķīgi staigāja šurp un turp, pētīdami zemi.

Ko policisti darīs tālāk? Viņi būs saņēmuši vairāk nekā vienu ziņojumu par divriteni, kas ripoja pats no sevis, jo viens ziņojums, ko varētu būt uztvēruši, bija dīvains. Šie divi policijas darbinieki tika nosūtīti, lai to pārbaudītu. Viņi bija redzējuši divriteni vai kaut ko tādu tālu projām un grūti atšķiramu un bija pamanījuši, kā tas iebrauc kukurūzas laukā. Tagad viņi kādu brīdi pavēros, tad pa radio paziņos, ka izlikās, ka to redz, bet pazaudējuši, un viņiem atbildēs, ka nav jēgas tur vazāties, paskatīsimies, vai būs vēl kādi citi zinpjumi, jo katrā ziņā divritenis, kas pats brauc, nepārkāpj nekādus cilvēka rakstītos likumus, tikai dabas dotos. Un tā viņi brauks prom.

Lai gan tā bija tikai Fredija teorija, tā viņam patika. Toties viņam nepatika tas, ka, izbraucot no zemes gabala, kukurūzas lauks atdūrās pret govju ganībām, kas bija norobežotas ar dzeloņdrāšu aploku.

Neatlika nekas cits, kā griezties pa kreisi un atkal uzbraukt uz apgabala 14. ceļa. Nu viņš bija lejā, un pavalsts policijas mašīna nebija redzama. Lai tad ari tā paliek ārpus redzesloka. Fredijs nobrauca līdz pašam galam, pārslēdza ātrumu, lai izrāptos no ielejas, un uzdeva ātrumu.

Nelaimīgā kārtā šim braucamrīkam nebija sānspoguļu. Tāpēc Fredijam visu laiku bija jāskatās atpakaļ pāri plecam. Izbraucis no ielejas, viņš aiz sevis atstāja ceļu, uz kura policijas patruļmašīna pie kukurūzas lauka aizvien vēl stāvēja. Tad līkumā nogriezās, pārslēdza ātrumu, kas paredzēts labam, gludam ceļam, pat nepārkarstot sasniedza četrdesmit jūdzes stundā.

Roberts teica: — Pīter, ja es nezinātu, ka tev nav humora izjūtas…

— Nu, liels paldies.

— Lūdzu. Un, ja nebūtu pats savām acīm redzējis tos divus spocīgos kaķus, domātu, ka tu mani mēģini izmuļķot, kad tu apgalvo, ka no pilsētas uz šo māju pašlaik dodas neredzams cilvēks.

— Robert, es pats jūtos kā muļķis, lai neteiktu vairāk, — atteica Deivids.

Viens no četriem, kas tikko bija noklausījies stāstu pirmo reizi, talantu aģents vārdā Džeralds, teica: — Pīter, es tikai nesaprotu vienu, ja jau jūs nekad nebijāt paredzējuši zāļu devas lietot kop…

— Formulas.

Džeralds nedaudz pavīpsnāja, taču pamāja. — Kā teiksi, mīļais. Ja jau nekad nebijāt tās abas sajaukuši laboratorijā, kā jūs varat būt tik pārliecināti par to iedarbību?

— Datorprogramas, — Deivids atteica.

— Baidos ari empīriski, — sacīja Pīters un skumji paskatījās. — Tikko pa telefonu Fredijs man prasīja, kad neredzamība pāries un viņš atkal kļūs redzams.

Deivids klusi ievaidējās. — Pusdienas, — paziņoja canapй oficiants.

Mārtiņš piecēlās. — Mums ir vismaz pusotra stunda, pirms šis zellis ieradīsies. Paēdīsim pusdienas, tad izlemsim, ko darit.

— Es zinu, ko darīt, sacīja Pīters, arī pieceļoties. Kad dabūsim Frediju rokā, es gribu viņu noturēt. Nevis tik stulbi pazaudēt kā pagājušajā reizē.

— Un nevis, piebilda Deivids, atdot viņu briesmīgajiem tabakas cilvēkiem.

— Nedz, sacīja Pīters, pat vēl sliktākajam policistam.

— 0! — atminoties Bāmiju Beileru, iesaucās Deivids. — Nekādā ziņā!

— Sagūstīsim viņu, — nolēma Roberts. — Mēs esam trīspadsmit, viņš ir viens. Nav svarīgi, cik viņš ir neredzams vai cik apķērīgs, mēs varam viņu aplenkt, sagūstīt un piesiet pie kāda mēbeļu gabala, ja tas būs nepieciešams.

— Milzīga mēbeļu gabala, — ieteica Pīters.

— Vispirms, — Mārtiņš atteica, — pusdienas.

Mašīna, kas, bremzēm nokaucot, apstājās ceļa vidū, bija pilna ar piedzērušiem tīņiem. Ta, mētājoties no vienas ceļa malas uz otru, brauca no ziemeļiem pa 14. ceļu Fredijam pa priekšu, piesārņojot gaisu ar ārprātīgu repa troksni, un tad apstājās tik piepeši, ka tās priekšējais bufers noskūpstīja asfaltu, pieci tīņi izlēca ārā, atstājot durvis vaļā, repam ķērcot, kamēr viņi ar apdzērušos spraigumu skrēja tieši uz Fredija pusi. Tas ir, uz divriteņa, kas viens pats brauca pa ceļa malu.

Nolādēts, nolādēts, divkārši nolādēts. Pēc Fredija aprēķiniem, Karantīnas ielai vajadzēja būt pavisam netālu vēl aiz nākamā līkuma; viņš bija gandrīz tik tuvu. Bet piedzērušies klauni arī bija tuvu un tuvojās pārāk ātri, lai Fredijs varētu izvairīties, pat ja viņam līdzās būtu draudzīgais kukurūzas lauks nevis paugurainais, klinšainais, krūmiem pieaugušais mežs. Nebija laika apgriezties un doties pretējā virzienā, nedz ari tam bija lielas jēgas, jo viņi to mašīnā viegli panāktu un droši vien pie viena arī sabrauktu.

Fredijs noleca no riteņa un to pagrūda uz meža pusi. Tas, lai, ari ar noteiktu svārstu, arvien vēl ripoja, kad pirmais no piedzērušajiem lempjiem to panāca un palēcās gaisā, saķēra to, kam vajadzēja būt sāpīgi.

Fredijs jau bija izspraucies cauri viņiem, skrienot uz viņu mašīnu ar karsto asfaltu zem viņa basajām pēdām. Mašīna bija vecais Ford LTD, kas, acīmredzot, gadiem ilgi bija lietots kā zirgu stallis. Šoferis nevien bija atstājis dārdošus repa mēslus un aizdedzē atslēgu, bet viņš bija arī atstājis ieslēgtu motoru, tikai pārslēdzot uz «stop», pirms bija izlecis, lai dzītos pakaļ ritenim. Aizslīdot aiz stūres, kas bija notīta ar pūkainu audumu un sudrabā apkaltu apļveidīgu pārslēgu, sajūtot, ka ķermenis tūlīt pat pielīp pie mākslīgās zebras ādas vinila sēdekļa, Fredijs ar vienu roku satvēra pārslēga sudrabā apdarināto galu, ar otru aizcirta šofera durvis, pārslēdza uz «braukt» un aizbrauca.

Sapulcējušies aunagalvas pacēla acis no izjukušā divriteņa, lai noskatītos, kā viņu bijusī kariete veic ātru zigzag apgriezienu, aizcēr-toties citām durvīm, kad LTD šāvās uz priekšu, riepām nokūpot, kā tā atpakaļgaitā pagriezās un, visai mašīnai drebot, kā kādās postīšanas sacīkstēs, drāzās projām uz ziemeļiem.

Kā viņi kauca! Kā hiēnas, kas atrautas no maitām. Fredijs viņus nevarēja dzirdēt, jo brauca pārāk ātri, un ari tāpēc, ka sākumā nespēja saprast, kā pārtraukt griezīgo troksni, kas nāca no LTD pārmēru milzīgajiem skaļruņiem. Tad viņš nonāca aiz tālākā pagrieziena, mežoņi vairs nebija redzami, un viņš palēnināja gaitu, lai atklātu, ka troksnis nenāca no radio, bet magnetofona. Viņš izvilka kaseti no magnetofona un tad izmeta no mašīnas.

CA

Karantīnas iela. Fredijs nogriezās, un uz šī šaurā, grantētā ceļa vispār nebija nekādas satiksmes. Ja vien būtu tik tālu ticis ar divriteni, viņš būtu pilnīgā drošībā.

No otras puses, lai gan netīrāks, LTD bija ātrāks. Fredijs brauca uz priekšu un pavisam drīz sasniedza arku ar dubultajiem «S». Asfaltētais ceļš tālāk izbrauca caur to, bet no šejienes mežos nevarēja redzēt nevienu celtni.

Fredijs turpināja braukt un vēlāk pēc ceturtdaļjūdzes uzgāja nezālēm aizaugušu taku, kas aiztecēja pa labi. Nogriezās, pabrauca pietiekami tālu, lai no Karantīnas ielas nevarētu viņu redzēt, un turpināja braukt, kamēr kāds pakalns norāva mašīnas apakšu. Tas nu bija par daudz.

Gandrīz visi viesi pusdienu laikā gribēja runāt par neredzamo cilvēku, bet Mārtiņš to kategoriski aizliedza. — Mūsu gremošana ir svarīgāka, — viņš sacīja. — Mēs varam pagaidīt, izmantot mūsu laiku un paēst jaukas pusdienas, un tad pie kafijas mēs visi varam pārrunāt, ko īsti darīt ar Pītera un Deivida neredzamo cilvēku.

Kā parasti žēlsirdīgajam brālim Mārtiņam bija pilnīga taisnība. Tāpēc visi domāja par neredzamo cilvēku, bet nesakarīgi runāja, ja vispār runāja, par citām lietām, kas nebūt nebija svarīgas.

Beidzot pusdienas bija paēstas, kafijas galds saklāts, šķīvji un kalpotāji aizsūtīti uz virtuvi. Roberts teica: Nu, vai kādam ir ko teikt tā, ka no tā varētu pat nomirt?

Sākās klaigāšana, taču to pārkliedza Kisindžeram līdzīgais Edmon-da bass, iepriekšējā dzīvē korporatīvais advokāts, kas teica: — Gribētu teikt kādu vārdu par bērnu nolaupīšanu.

Tas visus apklusināja. Visi skatījās uz Edmondu, lācim līdzīgo veci, kas savā kompānijā bija slavens ar to, ka viņam uz pleciem bija vairāk matu nekā uz galvas. Beidzot Viljams, antikvariāta īpašnieks, sacīja: Edmond, runa nav par bērnu nolaupīšanu. Runa ir par neredzamo cilvēku.

Edmonds izpleta savas ļumīgās rokas. — Vai ta’ neredzamam cilvēkam nav tiesību? Vai ta’ viņam nav roku, orgānu, dimensiju, sajūtu, mīlestības, kaislību, pat ja to visu nevarat redzēt? Ja viņam iedur, vai ta’ viņš neasiņo?

— Ne jau tā, ka varētu ievērot, — atbildēja Pīters.

Edmonds teica: — Es tikai domāju, ka jums būtu jāapsver sekas no juridiskā viedokļa, pirms kaut ko uzsākt.

— Labi, — sacīja Deivids. — Tikai tad turpināsim.

— Un tā nav bērnu nolaupīšana, — uzstāja Pīters. — Mums ar šo cilvēku bija vienošanās.

— Kuru viņš anulēja, — piebilda Edmonds, — pametot jūsu māju.

— Un kuru atkal atjaunoja, — sacīja Pīters, — kad viņš man piezvanīja. Viņš zvanīja man, Edmond, nevis…

— Mums, — piebilda Deivids.

— Tieši tā, — piekrita Pīters. — Viņš zvanīja mums, prasīja vienu vai otru no mums, tātad atgriezāg pie mūsu sākotnējās vienošanās un patiesībā to apstiprināja, piezvanīdams, piedāvājot atgriezties pie novērošanas grafika, par ko bijām jau pašā sākumā vienojušies.

— Interesants jautājums, — sacīja Edmonds. — Maz ticams, es tā domāju, ka tas nonāks tiesā.

— Fredijam ir lielas izredzes to atrisināt tiesā, — atbildēja Pīters, — taču diezin vai kā prasītājam.

Roberts iejaucās: — Es tikai zinu to, ka mums ir stunda laika vai mazliet vairāk, taču tagad padomāsim, ko iesāksim, kad viņš būs klāt.

— Kā gan mēs zināsim, ka viņš ir te, — jautāja Kērtiss, scenogrāfs. — Domāju, ja jau viņu nevaram redzēt?

Deivids teica: — Pieņemu, ka viņam ir kaut kāda mašīna, lai atbrauktu no pilsētas.

— Tam vajadzētu būt kaut kam, kas ir redzams, — sacīja arhitekts Daniels. — Tukša mašīna, kas drāžas pa šoseju.

Deivids teica: — Varbūt, ka viņam ir draugs, kas viņu var atvest, — un Pīters piebilda: — Vai varbūt ietin savu galvu marlē kā Klods Reins tajā filmā.

— Tas gan būtu spocīgi, — noteica Kērtiss.

Roberts apklusināja: — Nu, tātad, viņš atbrauc, mēs redzam mašīnu, vai arī viņš piezvana pie durvīm vai tamlīdzīgi. Pīter un Deivid, jūs abi pārrunājiet situāciju ar viņu, mēģiniet pārliecināt viņu sadarboties, bet ja kļūst skaidrs, ka viņš to nedarīs, mums vajadzētu sagatavot plānu.

Mārtiņš piebilda: — Darīsim, lūk, ko. Pīter, ja pamani, ka viņš atkal mēģinās nozust, sauc «Hārvej», it kā kādu no mums tā sauktu…

— Kāpēc «Hārvej»? jautāja Pīters.

— Tāpēc ka viņš bija sešas pēdas garš, neredzams trusis tāda paša nosaukuma lugā, — teica Mārtiņš. — Neuztraucies, Pīter, vienkārši kliedz «Hārvej», ja uzskati, ka šis zellis mums jānotur te par visu varu. Tad visi pieleksim kājās, nosprostosim izeju un ieslodzīsim viņu šajā istabā.

— Neesmu īsti sajūsmā par šo domu, sacīja Edmonds.

— Bet tu taču neiebildīsi, prasīja Roberts.

Edmunds paraustīja spalvainos plecus. Ja jau vajag. Bet, Pīter, ja tu vari panākt, ka viņš brīvprātīgi piekrīt un paliek, tas būtu daudz labāk nekā ieslodzījums.

— Viņš jau pagājušajā reizē bija piekritis, norādīja Pīters, un mēs redzējām, cik tā bija vērta.

— Turklāt, sacīja Deivids, kad uzzinās, viņš uz mums noskaitīsies.

— Baidos, ka tā būs, apstiprināja Pīters.

— Visticamāk, viņš bēgs, Deivids turpināja, tīri aiz spītības, un tad tas šausmīgais policists viņu sagūstīs.

— Vai tabakas kompāniju ļaudis, — piebalsoja Pīters.

— Kad viņš uzzinās — ko?

— Protams to, ka stāvoklis ir nemaināms, — atbildēja Pīters, tad savilktu pieri paskatījās uz visiem, lai redzētu, ka arī viņi skatījās norūpējušies. — Kas to teica? — viņš jautāja.

Visi turpināja uz viņu skatīties.

— Tas ir nemaināms ?

— Ak, mans Dievs, čukstēja Deivids. Viņš ir klāt.

— Neiespējami! — sauca Pīters.

— Pīter, — čukstēja Deivids, — vai viņš prot lidot ?

— Tatad nekad nebūšu tāds, kāds biju?

Visas sejas istabā tagad bija pelnu krāsā. Uz kakla sacēlās matiņi, rīkles izkalta, acis pavērās platas. Visi skatījās visapkārt, lai arī zināja, ka nebūs nekā saredzama.

Mārtiņš pieliecās pie Pītera. Runā ar viņu, viņš čukstēja.

Abi pirmie kliedzieni bija nākuši no kamīna puses, bet nākamais atskanēja no ārdurvju gaiteņa: — Jūs smirdīgie izdzimteņi! Jūs nespējat mani atgriezti

Visiem bija bail pakustēties. Ta kā nebija nekā cita, uz ko blenzt pavērtām mutēm, viņi blenza uz Pīteru un Deividu. Pagriezies, lai palūrētu uz izejas pusi, Pīters sacīja: Jums nevajadzēja dzert otru formulu, Fredij. Ja būtu ar mums bijis godīgs, nekas no…

— Kādu otru formulu? Skaļa, nikna balss tagad atskanēja no logu puses, kas izgāja uz pagalmu. Nekādu formulu neiedzēru! Viss, ko iedzēru, bija tas nolādētais un nevērtīgais pretlīdzeklis.

— Bet nekāda pretlīdzekļa nebijal

— Un tikai tagad jūs man to pasakāt? Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis!

— Piedodiet, Fredij, — atvainojās Deivids, bet Pīters piebilda: — Mēs abi jums samelojām un abi to nožēlojam, bet mums ne prātā neienāca, ka jūs būsiet spējīgs iedzert otru formulu.

— Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis.

— Lai jūs nomierinātu, — sacīja Deivids, bet Pīters atgādināja: — Jūs to sacījāt pirmais, atceraties? Ta bija jūsu ideja. «O, jā, formulu iespri-cēs, un pretlīdzeklis, ir tas, kas jānorij.» Atceraties?

— Jūs man melojāt.

— Mēs kļūdījāmies, Fredij, piekrita Pīters, bet arī jūs neuzvedāties labi. Apsolījāt palikt, bet nepalikāt.

— Un kas tad tas otrs bija, ja ne pretlīdzeklis?

— Mums bija divas formulas, — atteica Pīters, bet Deivids piebilda: — Jūs iedzērāt abas, taču Pīters paskaidroja: Ja būtu iedzēris tikai vienu, nekas tāds nebūtu atgadījies, — bet Deivids turpināja: — Būtu tagad tāds pats, kāds esat.

— Nespēju tam noticēt, — sacīja bezķermeņa balss. Likās, ka tā bez apstājas kursē apkārt istabai kā lauva krātiņā. — Mana meitene mani pamet, jo tāds es viņu dzenu izmisumā, un nu man viņai būs jāizstāsta, ka es vienmēr tāds būšu?

— Domāju, sacīja otrs Viljams, kinoscenārists, ka seksam ar tādu, kāds esat jūs, jābūt diezgan dīvainam. Viņš lavierēja starp līdzjūtību un neveselīgu interesi par seksu.

— Darām to tumsā.

— īpaši orālajam, — apcerēja otrs Viljams.

Pīters teica: — Fredij, ja brauksiet ar mums uz laboratoriju, mēs pie tā piestrādāsim, zvēru, ka strādāsim pie tā dienu un nakti. Mēs visu mūsu laboratorijas laiku veltīsim, lai atrastu pretlīdzekli. Esmu pārliecināts, ja vien dosiet mums mazliet laika…

Edmonds iejaucās: Es tūlīt pat varētu jums abiem sagatavot tādu kā priekšlīgumu. Tur būtu norādīta ari peļņa, protams, jums visiem. Filmu un televīzijas autortiesības, tādai super maģiskai skatuves uzstāšanās…

— Vai gatavojaties no manis izspiest to izdzimtenīgo šovu ?

— Nu, ne jau par katru cenu kaut ko tik bezgaumīgu, pārliecināja Edmonds.

— Rožu istaba bija jauka, vai ne? — prasīja Deivids. — Jums taču nebūtu nekas pretī atkal tur padzīvot, vai ne?

— Jūs varētu durvis ielikt atpakaļ eņģēs, noteica Pīters.

-Jūsu draudzene varētu apciemot jūs tik bieži, cik nu pats vēlētos, -

turpināja Deivids.

— Mēs jūs izpētīsim, teica Pīters, parādīsim zinātniskajai biedrībai, un mēs visi jūs pētīsim, sekosim pārmaiņām, un esmu pārliecināts, ka atradīsim pretlīdzekli pavisam driz.

— Ta ir, — piebilda Deivids, mirkšķinot acis, izskatīdamies nokaunējies.

— Jūs melojat, vai ne?

— Fredij, ko gan citu jūs darīsiet? — uzstāja Pīters.

— Palikšu tāds, kāds esmu. Bramanība, kas bija skaidri sadzirdama balsī, lika viņam piebilst: Man iet labi, nerūpējieties par mani.

Deivids sacīja: — Tas policists jūs notvers, tas patiesi riebīgais, — bet Pīters teica: — Viņi zina par jūsu laupīšanām.

— Kādām laupīšanām?

— Kažoki un dimantu biržas. Jūs nedrīkstat valkāt cimdus, Fredij, jo atstājat pirkstu nospiedumus, lai kur jūs ietu.

— Ko? — bezmiesiskā balss izklausījās vēl aizkaitinātāka kā iepriekš. Neredzamas rokas atstāj pirkstu nospiedumus ?

— Diemžēl, bet atstāj, sacīja Pīters.

— Nolādētsl

Šampanieša pudele pati pacēlās no ledus trauka, cēlās gaisā un pati sevi apgāza apkārt. Viņi visi dzirdēja glunkš, glunkš, glunkš, un ar lielu pārsteigumu viņi visi vēroja, kā dzintarkrāsas šķidrums pa līkumotu ceļu gaisā locījās uz leju un pats izveidoja trauku tris pēdu attālumā no zemes.

Pudele piezemējās un vicinājās apkārt. Iedzertais šampanietis viļņojās šurpu turpu kā jūra. Kuņas bērni! kliedza Fredijs, un pudele ar troksni iegāzās atpakaļ ledus traukā, turklāt, nesaplīstot. — Esat gan jūs nolādēti veči, — rēca Fredijs.

Pīters mierināja: Fredij, jūsu pašu labā, lūdzu, neejiet projām, -toties Deivids: — Esam jūsu pusē, goda vārds, esam.

Visi skatījās uz šampanieša pudeli.

-Ar tādiem draugiem kā jūs… atrauca asa balss. Pudele kustējās uz durvju pusi. — Ar Dievu.

— Pagaidiet! — sauca Deivids, bet Pīters kliedza: — Apturiet viņu!

— Hārvij! — kliedza Mārtiņš, — Hār… pagaidietl Ta ir ļoti, ļoti vērtīga.

Minu dinastijas vāze bija tikko pacēlusies no sava plaukta un karājās gaisā pie durvīm. Istabā redzamie cilvēki bija sastinguši dīvainās pozās, pustupus un pusstāvus. Mārtiņa roka lūdzoši bija izstiepta vāzes virzienā.

Šī dzīvā bilde ilga vienu sekundi, divas sekundes, un tad balss sauca: — Tad jau jūs to gribēsiet noķert! — un vāze apmeta lielu loku gaisā istabas vidū.

Visi skrēja pēc tās, rokas izstiepuši. Viens ar otru saskrējās, un vāze nokrita uz grīdas. Visi skatījās uz četrsimts tūkstošiem dolāru sīkās druskās, un ārdurvis aizcirtās.