Dūmi

11

Tiktāl, cik runa ir par zagto mantu uzpircējiem, Džersijas Džošs Kuskiosko nebija nebūt riebīgāks par caurmēru. Bettiktāl , cik runa ir par cilvēkiem, Džersijas Džošs bija gandrīz no mucas dibena, no lejas draņķiem, netīrumiem un smirdošās dvakas, kur domas tīri dabiski rodas no retrospektīvām neveiksmēm. Bet, ja runa bija par zagto mantu uzpircējiem, viņam nebija ne vainas.

Tomēr, nebija tik bieži, kad zvanīja Džersijas Džoša telefons, un, kad tas notika pirmdienas vakarā mazliet pēc sešiem, kamēr viņš vietējās ziņās vēroja, kā vairāki mazi bērni sadeg daudzdzīvokļu nama ugunsgrēkā (māte dzīvokli bija atstājusi tikai uz bridi, lai aizietu pēc piena,Cheerios unsupernarkotikas), Džošs ļoti aizdomīgi pagrieza galvu, lai nikni noskatītu telefonu, izaicinādams šo troksni atkārtot.

Tas ari iezvanījās, nolādēts. Galu galā ar vadiem nebija taču problēmu. Lai gan, tas vēl arvien varētu būt nepareizs numurs vai sliktas ziņas. Nomērķējot pulti pret televizoru, lai noslēgtu skaņu tagad viņš varēja redzēt, kā sadeg bērni, neklausīdamies komentētāja detalizēto reportāžu, viņš neticīgi pacēla klausuli, vecu ci pampas modeli, ko kāds paklīdenis viņam sen bija pārdevis, un piesardzīgi teica: — U?

— Džošs?

-Ā.

— Te runā Fredijs Nūns, Džoš.

-0.

— Vai būsiet mājās?

Kur gan citur viņš varētu būt, ja ne mājās? Lai nu kā, atbildei vajadzēs vairāk alfabēta burtu. Pārliecies pār telefonu tā, it kā negribētu redzēt, kā sadeg bērni, viņš teica: — Varbūt.

— Man ir šis tas, ko jums parādīt, — teica Fredijs Nūns.

Šis tas, protams, nozīmēja viņam šo topārdot. Tad kāpēc viņš nenāca un nepieteica sevi ap pusnakti kā visi normāli cilvēki? — A.

— Es aizsūtīšu Pegu. Viņa ir mana draudzene.

— I un nevis U?

— Es esmu tā kā mazliet apsirdzis, — teica Fredijs.

— U izklausāties OK.

— Man ar kāju kaut kas noticis.

-0.

— Kad viņa varētu piebraukt?

Duša. Skūšanās. Apakšveļas maiņa. — 8.

— Okei. Viņu sauc Pega.

-Ā.

Džersijas Džošs Kuskiosko dzīvoja virs kādreizējā furgonu labošanas iecirkņa blakus Linkolna tunelim. Ēka bija četrstūraina un no ķieģeļiem, ar augstu pirmo un normālu otro stāvu, tās netīrie logi bija vērsti uz tuneli; ja vienu no tiem atvērtu, visi būtu beigti desmit minūšu laikā. Tos vēl neviens nebija atvēris.

Vecajos laikos augšstāvs tika izmantots tikai detaļu un dokumentu uzglabāšanai, jo lejasstāvs toreiz bija piepildīts ar lielu furgonu troksni un smārdu, kas bija nodoti remontam, pie kam daudzi no tiem nebija zagti. Taču pirms dažiem gadiem šī uzņēmuma īpašnieks pārvācās uz tuneļa otru galu — Džersiju, kur īres maksas bija zemākas un likuma vara pat vēl brīvāka. Un tā, ēkas īpašnieki, Lielbritānijas karaliskā ģimene, palika ar vēl vienu draņķi uz rokām. Par laimi, Lielbritānijas karaliskā ģimene bija paradusi domāt par tālāku nākotni, un tā, viņi turējās pie šī zemes gabala, kā viņi turpināja turēties pie citiem Manhe-tenas zemes gabaliem, gaidot, lai pasaules nozīmīgākā pilsēta labiekārtotos un kļūtu atkal populāra.

Pašlaik apakšstāvu kā noliktavu izīrēja kāda restorāna piederumu firma, un tāpēc uz biezi eļļainās, betonētās grīdas atradās lielas restorānu plītis, saldētāji, kuros varētu ieiet elektriskie trauku mazgātāji, koka kastes pilnas ar traukiem un ēdamrīkiem, un citiem dažādiem priekšmetiem, no kuriem vairums nebija zagti, un to visu sargāja slēdži, aizšaujamie, ķēdes, signalizācija, dzeloņdrātis un divi dobermaņu pinčeri, kas nekad īsti nebija pietiekami paēduši.

Augšstāvā, kur varēja nokļūt caur durvīm, kas bija ēkas labajā pusē, līdzās divām plašām, zaļām metāla akordeona tipa paceļamajām garāžas durvīm, atradās Džersijas Džoša dzīvoklis, birojs un noliktava. Dažas restorānu apgādes firmu drošības sistēmas apsargāja arī viņa mitekli, bet bez tam trepju apakšgalā viņam bija divkāršas durvis, abas no metāla, abas saistītas ar dažādām stieplēm, ieskaitot nepatīkamu, bet, jādomā, ne nāvējošu elektrisko šoku, ko saņemtu katrs, kas itin jebko iebāztu kādā no tik aicinošajiem atslēgu caurumiem.

Pašas kāpnes bija stāvas un šauras, tāpēc vienlaicīgi tikai viens cilvēks varēja pa tām pārvietoties. Durvis trepju augšgalā arī bija no metāla, un tām bija actiņa, pa kuru varēja skatīties, sprauga, caur kuru šaut, un mazs atvērums ar eņģēm, caur kuru saņemt picas.

Aiz šīm durvīm bija liela dzīvojamā istaba ar divām dabīgām ķieģeļu sienām un divām apmetuma sienām, kas bija krāsotas tādā kā netīri baltā krāsā. Sienas nebija netīras, tās bija krāsotas ar īpašu balto krāsu, ko var atrast tikai Ņujorkā, un ko pazīst gan kā saimnieka balto, gan kā prusaku balto; tā klājas pelēcīga un dzeltenpelēka un tāpēc vienmēr izskatās kā pirmajā dienā, un tāpēc tā nav tik bieži jāpārkrāso kā tās sienas, kuras krāsoja estētiski patīkamākās krāsās.

Dzīvokļa iekārtojums, varētu teikt, bija eklektisks, jo viss bija pirkts no zagļiem, ieskaitot izsēdēto zaļo dīvānu, visas lampas (viņš bija samaksājis trīs dolāru apdrošināšanas iemaksu par galda lampu maura izskatā ar turbānu, līku austrumnieku zobenu un platām ceriņkrāsas biksēm) un paklāju uz grīdas, kur skaidri varēja redzēt iepriekšējo īpašnieku pārvietošanās celiņus.

Gandrīz neviens dziļāk pārdzīvojamo istabu Džersijas Džoša īpašumos neiekļuva, turklāt neviens cits kā policija ar kratīšanas orderi to negribētu darīt. Viņa vannasistaba ir liela, un tajā atrodas vanna uz kājām (zagta), bet citādi ir briesmīga, tāpat kā virtuve. Guļamistaba ir tikpat liela kā dzīvojamā istaba un iekārtota caur tām pašām sētas durvīm. Visā garumā pie tālās sienas ir spogulis, kas patiesībā ir durvis, kas ved uz Džersijas Džoša darījumu telpu: istabu ar rakstāmgaldu un diviem seifiem, kā ari vairākām telpām ar pulksteņiem, kažokādām, televizoriem unSalad šaujamo. Otrā galā ir senatnīgs lifts bez sienām, kura atslēgas bija tikai viņam un kuru lieto, lai uzvestu lielākas preces vai sūtītu lejā kravas no jauna pārdošanai tirgoņiem no Pensilvānijas līdz Menai.

Kad Džersijas Džošs izmanto šo liftu, tas nobrauc līdz būrim pirmajā stāvā, kas atdala viņa karalisti no restorānu apgādes firmas teritorijas; ik reizes, kad viņš un lifts dodas lejā uz būri, dobermaņu pinčeri, siekalodamies, ir klāt un tādā kā neprātā, lai saplosītu viņa miesu, kož būra stieplēs. Džersijas Džošs labestīgi spļauj uz viņiem, rāda viņu virzienā neķītrus žestus un tikai tad pagriežas, lai atbīdītu garāžas durvis, viņš ir vienīgais, kas to spēj izdarīt bez nāvējošas elektrotraumas; tās ved uz kādu sānu ieliņu, kur gaida pircēji ar saviem furgoniem.

Parasti Džersijas Džošs bija apmierināts savā ērtajā, mazajā ligzdiņā, ko bija izgrebis no pilsētas aukstās sirds, bet šovakar viņu gatavojas apmeklēt sieviete, un viņš nebija pārliecināts, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Viņš rosījās pa istabu, noslaukot putekļus no maura, laižot vannā ūdeni, lai izlīdzinātu tajā tauku slāni, un izpūšot istabas ar aerosolu, kam bija jāiesmaržina telpas kā kalnu klajumam, bet patiesībā piesmirdināja tās kā Austrumeiropas ķīmijas fabrika. Bet tas bija labākais, ko viņš varēja darīt.

Tad vēl bija arī viņa paša tēls. īss, drukns, sliktā formā, gariem, taisniem un sirmiem matiem un dziļi grumbotu seju, kas bija tieši Ēģiptes mūmiju krāsā, uz Džersijas Džošu nebija viegli skatīties pat viņa labākajos brīžos, un viņa labākās dienas bija bijušas pirms vairākām desmitgadēm. Lai nu kā, kad viņš bija gatavs — pusastoņos, pusstundu ātrāk, degot nepacietībā, paskatījās uz sevi spogulī/slepenajās durvīs, viņš redzēja attēlu, kas viņam nebūt neizraisīja nepatiku. Vai viņa stājā nebija kaut kas no Henrija Kisindžera,soupзon no Aristoteļa Onasis uzacu dzīvespriecīgā izliekuma? Ja viņš būtu nedaudz garāks, varētu sist pušu pat Tipu O'Nīlu? Un vai viņa pašpārliecībā nebija vairāk kā mazliet no Eda Mīsa?

7.32. Džersijas Džošs ielikaBlue Nun vīna pudeli ledū, videomagnetofonā sagatavoja «Meitenes no žurnālu atvērumiem» un apsēdās gaidām.

8. 04. Zvanīja pie durvīm. Džošu uzmodināja no silta sapņa. Durvju zvans. Sieviete. Tieši tā.

Izriesies no čīkstošā dīvāna, no zoda noslaukot siekalas, aizslam-pāja pāri istabai, lai piespiestu iekšējā tālruņa pogu: R?

Te Pega, nu… Pega.

Sieviete. Jauna. Nervoza. Der, der un der. — S, — sacīja Džošs un piespieda pirmo ieejas pogu. Tad palūrēja pa augšējo durvju actiņu, bet nenospieda otro pogu, līdz nedzirdēja viņu atsitoties pret iekšējām durvīm, sagaidot, ka tās atvērsies. Stum. Vaļā.

Viņa ienāca iekšā, turēdama durvis ilgu laiku pavērtas, it kā domājot, ka varētu apriezties un galu galā iet atpakaļ. Viņa pat kaut ko pie sevis murmināja, tā izrādot vairāk uztraukuma, kas, turklāt, viņam patika, tad paskatījās uz augšu — uz durvju pusi, beidzot palaida durvis vaļā un sāka kāpt pa kāpnēm.

Jauka. Izskatīga, lai arī ne īsta skaistule, ne tik, lai kādu pārbiedētu. Nākot augšā pa stāvajām kāpnēm — jaukas, atlētiskas kājas. Jauki, gari pirksti pieturējās pie margām. Glīta, apaļa galva, kas pavērās pret viņu.

Viņš nelika viņai zvanīt, kā to lika darīt vairumam cilvēku, ieskaitot picas zēnu. 1a vietā, tikko viņa sasniedza augšējo pakāpienu, atvēra pēdējās durvis, pasmaidīja, cerībā, ka pārāk nevarēs redzēt zobus, un teica: Kl.

— Sveiki, — viņa atteica, pārsteigti mirkšķinot acis, gāzdamās atpakaļ. Likās, ka viņa durvīs gandrīz uz brīdi zaudē līdzsvaru, varbūt no lielā kāpiena, kas viņai lika atspiesties pret durvīm, paverot tās platāk nekā ierasts, kamēr Džošs nevilšus izturēja, satverot durvju kliņķi. Tad viņa atguva pamatu zem kājām, mazliet drebelīgi pasmaidīja un, paejot viņam garām, iegāja dzīvojamajā istabā.

Džošs aizvēra durvis, metāla aizdari ieslēdzās metāla rāmī pārliecinātā pabeigtībā. Pagriezās un secināja, ka viešņa apskata istabu, tāpēc viņš izmantoja izdevību apskatīt viņu: melnas kurpes, melnas bikses, melns pavasara mētelis, blondi mati un zelta mirgojums ausu ļipiņās. — Tikpat kā mans dzīvoklis, — viņš paraustīja plecus un tūlīt nožēloja, ka ir par to atvainojies.

Viņa pagriezās un pasmaidīja; glīti zobi, katrā ziņā labāki nekā viņa. — Ļoti personisks, — viņa teica. Zem melnā mēteļa vīdēja baltas blūzes strēmele, kas ar katru elpas vilcienu cilājās.

— A, viņš pasmaidīja, aizmirstot par saviem zobiem, līdz pamanīja, ka viņa tos vēro, un ātri pārtrauca smaidīt, bet vēl arvien bija apmierināts un par savu istabu vairs nebija noraizējies. — Paņemšu jūsu mēteli, — viņš teica. Viņa sarauca pieri, un viņš ātri iebilda: — Nē, nē, es to atdošu atpakaļ.

Tas viņai atkal lika pasmaidīt. — Par to es nešaubos, — viņa teica, — bet man ir nedaudz… vēsi, domāju, ka to paturēšu mugurā.

Vīlies viņš sacīja: Okei, tad pamāja uz dīvānu, sēdieties.

Apsēdīšos te, — viņa teica un apsēdās uz koka krēsla pašas maliņas, uz kā kāds labi sen visai slikti bija uzkrāsojis eimišu1 maģijas zīmes.

— Bet, — sacīja Džošs, kad viņa apsēdās uz raganu zīmēm, — no turienes nevar redzēt TV!

Viņa paskatījās uz viņu. — Nu un tad?

— Nu, — iztēle sajaucās viņa smadzenēs. Parādīja videomagnetofonu virs televizora. — Varētu noskatīties kādu filmu.

— Nē, es jums tikai pārdošu šīs lietas, — viņa teica un izvilka no mēteļa kabatas baltu, garu zeķi. Zeķe bija tīra, un tās virsu greznoja sarkanas svītras. Lai mīkstinātu noraidījumu, teica: — Fredijs mani gaida mājās. Jūs jau zināt, viņš ir diezgan slims.

— Sacīja, ka kaut kas ar kāju.

— Jā, kāja, tieši tā. Vai viņš jums to teica? Man šķiet, ka jūs ar Fre-diju esat diezgan labi draugi.

— Diezgan labi, — piekrita Džošs. Kā lai viņš šai sievietei pajautā, vai viņa nepārgulētu ar viņu? Kādi bija īstie vārdi, lai līdz tam nonāktu? Vai viņam bija kaut kas, ko varētu pievienot dzērienam, varbūt kādi apdullinoši pilieni? Varbūt tarakānu inde, tās viņain bija vai cik. Vai varbūt iesist pa galvu, kad būs pagriezusi muguru, izdarīt to, ko viņš iekārojis, un, kad pamodīsies, sacīt, ka viņa pakrita vai kaut ko tamlīdzīgu, noģība, un tā arī viņa nekad neuzzinās, ka vispār kaut kas noticis.

Tikmēr viņa turēja to nolādēto cauruļveidīgo zeķi, sacīdama: — Kur lai visu to lieku?

— Kas tur iekšā? — viņš prasīja, negribot ievirzīt sarunu nepareizā gultnē?

— Dimanti. Arī daži citi dārgakmeņi, bet vairumā dimanti. Visi neiestiprināti.

— Sēdiet tur, viņš teica, atkal norādot uz dīvānu. Tad norādīja uz kafijas galdiņu nieres izskatā, avokado krāsā un no ugunsizturīgas plastikas: Nolieciet tos tur. Atnesīšu vīnu.

— Es negribu nekādu vīnu, — nolādētā sieviete sacīja un izstiepa zeķi pret viņu, tirinot to kā kādu nolādētu sēklinieku maisiņu tā, lai viņu izsmietu, smaidīdama, bet nepieceļoties, nenākot tuvāk, tādējādi neļaujot nekādi sev pieskarties. — Sēdiet jūt šeit, — viņa teica.

īdzīgs, un redzēdams, ka plāns izjūk, Džošs no viņas pagrāba zeķi, apsēdās uz dīvāna un izbēra zeķes saturu uz kafijas galdiņa.

Re, re. Nenoslāpējamā iekāre uz brīdi aizmirsās, Džošs blenza uz nelielo dimantu kalnu kā pasaules bagātīgāko kokaīna kaudzi, kur šur un tur uz nogāzes pavīd kāds ducis citu dārgakmeņu. Vairums mazu akmeņu, bet izmeklēti.

Par Džersijas Džošu bija jāsaka, ka savu amatu viņš prata. Viņš pārbaudīs ne vienreiz, bet divreiz, kaut jau tagad zināja, uz ko te skatās. Uz vairāk kā simts tūkstošiem dolāru dārgakmeņos, neiestipri-nātiem, neizsekojamiem. Iespējams, ne tik daudz kā pusotra simta, bet noteikti vairāk par simtu.

Ta kā Džersijas Džošs un Fredijs Nūns diezgan ilgi bija sadarbojušies, Fredijs parasti dabūja labvēlīgāko tarifu, tātad desmit centus par dolāra vērtību, kas par šo kristalizēto oglekļa kaudzi būtu desmit tūkstoši skaidrā naudā. Bet tas tur nebija Fredijs Nūns, vai ne? Ta bija sieviete, ko Džersijas Džošs nepazina, kas ar viņu nebija ar mieru sēdēt uz dīvāna, kas nevēlējās ar viņu kopā skatīties filmu, kas negribēja dzert viņaBlue Nun un kas bez nopietnas cīņas noteikti ar viņu negribēs seksu, un lai pēc tam visi būtu sliktā noskaņojumā. Desmit tūkstošus šī sieviete nedabūs.

— Minūti, — sacīja Džošs, paķēra pāris dimantus, piecēlās un devās uz guļamistabu, lai paņemtu savu juveliera palielināmo stiklu, apstājoties, lai iesviestu dimantus kumodes atvilktnē un spoguļa priekšā noglaustu matus.

No otras istabas atskanēja tāda kā ķiķināšana; vai šī sieviete atslāba? Džošs klamburoja atpakaļ uz istabu, bet viņa sēdēja tāpat kā iepriekš — ceļgalus kopā saspiedusi un ar noliektu galvu, murminot kaut ko, to šūpojot turp un atpakaļ, tad, redzot, ka viņš atgriezies, mitējās.

Sieviete runā ar sevi. Lūdzas? Ķiķina. Varbūt labāk Džošam ar šo sievieti nevajadzētu ielaisties, varētu būt traka. Nekas nav sliktāks kā traka sieviete. Tikskaļas.

Apsēdusies taisnāk, rokas klēpī salikusi, sieviete jautāja: — Vai tos dimantus arī atnesāt atpakaļ?

Viņš blenza uz viņu. Viņa nevarēja redzēt, ka viņš tos būtu paslēpis plaukstā, viņa nevarēja. — Kādus dimantus? — viņš jautāja.

— Tos, kurus jūs aiznesāt uz otru istabu, — viņa atteica vēsi, mierīgi un ieturēti.

Viņš bija apjucis, bet tomēr papurināja galvu un stingri aizvēra savu žokli.

Viņa viegli pasmaidīja un, it kā mēģinādama viņam palīdzēt, sacīja: -Es iedomājos, varbūt, ka gribējāt tos nosvērt, vai arī nē.

— Nē, negribēju, — Džošs teica.

Viņa brīdi nopētīja viņu, tad paskatījās apkārt un norādīja uz telefonu. — Vai man vajadzētu zvanīt Fredijam?

Sadursme ar Frediju Nūnu? Slikta doma. Džošs, lai parādītu, ka tikko sapratis, par ko viņa runā, saknikšķināja pirkstus — tas nelīdzinājās knikšķim. — Jānosver, — viņš piekrita.

— 1a jau man likās, — viņa teica.

Sajūtot, ka viņu izmanto, Džošs atkal apsēdās uz dīvāna nelielās dimantu kaudzes priekšā. Viņš ieskrūvēja palielināmo stiklu savā labajā acī, ielika labajā plaukstā dažus akmeņus un pētīja vienu pēc otra.

Jauki, ļoti jauki. Laba kvalitāte. Lieliska atkalpārdošanas vērtība. — Nav nemaz tik labi, — viņš teica.

— Nu, protams, ka tie ir labi, — pavisam mierīga sieviete sacīja.

Viņa bija ļoti kaitinoša. Džošs nometa dimantus uz galda, pacēla

uzaci, palielināmajam stiklam iekrītot tagad tukšajā saujā, un paskatījās uz viņu. — Es pazīstu dimantus, — viņš teica.

— Fredijs arī.

Nūjā. Lai ari ko viņš šai sievietei samaksātu, viņa to aizvedīs Fre-dijam, kura slimā kāja, vai arī lai kas tas bija, nesāpēs mūžīgi. Fredijs Nūns ilgu laiku bija bijis Džošam labs avots, un no šiem dimantiem bija jāsecina, ka Fredijs pašlaik sāk gūt labus panākumus.

Tad vēl šī sieviete vārdā Pega; kāpēc viņu nokaitināt vai uzbudināt? Ja jau viņa gulēja ar prastu kramplauzi, kāpēc tad nevarēja pārgulēt ar Džersijas Džošu Kuskiosko?

Nu, labi. Laiks atvieglot situāciju. Ievilcis dziļu elpu, Džošs notēmēja galīgi nepatiesu smaidu… pret Pegu… un sacīja: — Peg.

Viņa izskatījās rosīga un modra. — Nu?

— Pagaidiet, — viņš paziņoja un piesvempās kājās. Viņai par pārsteigumu, viņš pamāja ar roku, it kā lai viņu nomierinātu, un atkārtoja: — Pagaidiet, un gāzelējoties devās uz briesmīgo virtuvi, kur ne tikai no ledusskapja izcēlaBlue Nun, bet ari siera uzziežamo, ko tur bija ielicis pagājušajos Ziemassvētkos pēc tam, kad neviens nebija parādījies. Viņš to paostīja — vēl arvien labs. Sausiņi, sausiņi, sausiņi, ā, te tie ir.

Runājot par sausiņiem2, sieviete otrā istabā atkal pie sevis murmināja. Džošs to varēja dzirdēt. Tas nekas, tas nekas. Varbūt, ka trakas sievietes nemaz nav tik sliktas, varbūt, ka viņas gultā ir labākas, ne tik… apvaldītas. Džošs mēģināja iedomāties, kāda būtu neiegrožota sieviete gultā, bet, kamēr uz brīdi bija atspiedies pret izlietni, tēls izzuda. Tad atvēraBlue Nun pudeli — korķa paukšķis apklusināja murmināšanu blakus istabā, izvēlējās divas vismazāk briesmīgās glāzes, uzlika to visu uz pabriesmīgas paplātes un ienesa dzīvojamajā istabā, kur pasmaidīja… Pegai… kamēr viņa nedaudz pārsteigti paskatījās uz viņu, īpaši uz vīna pudeli, viņam paplāti pārnesot pāri istabai un noliekot uz kafijas galdiņa līdzās dimantu nelielajam Alpam.

— Nevajadzēja taču, — Pega teica.

— Pega, atkārtoja Džošs. Instinktīvi viņš sajuta, ja izsacītu viņas vārdu, viņa padomātu, ka viņam viņa patīk.Viņa patīk.

Viņa pakratīja ar pirkstu, pasmaidīja, kas norādīja, ka tikai koķetē. — Ja domājat, — viņa ierunājās, — ka mani piedzirdīsiet, lai paņemtu mazāk naudas, jūs maldāties.

Nūjā, tas, protams, bija viens no iemesliem. Džošs, salejot divās glāzēs, pasmīnēja un pasniedza tīrāko no tām viņai. — Abi pilnā, — viņš teica.

Nu, tas jau ir godīgi, viņa piebilda, paņēma glāzi un pat pacēla glāzi, lai viņš varētu saskandināt.

Viņš izdzēra pusglāzi aukstā šķidruma, kamēr viņa turēja glāzi tikai pie lūpām. Tad viņš nolika vīna glāzi un norādīja uz siera uzzie-žamo un sausiņiem. — Ēdiet, — viņš mudināja.

— Nevaru, man ir diēta, — viņa sacīja, noliekot glāzi uz grīdas līdzās eimišu krēslam. — Man jāietur slaidā līnija.

Gudra atbilde, viņš to zināja, un tas nozīmēja, ka arīviņš nenolaidīs acis no viņas figūras, bet prāts paklupa aiz šīs frazeoloģijas, un izdevība bija zaudēta. — Okei, — viņš teica un ar troksni nolika glāzi uz kafijas galda, izraisot sīkas lavīnas dimantu nogāzēs. Tad pārslampāja pāri istabai, lai viņu noskūpstītu uz zoda, jo briesmīgāk viņa zobiem.

Viņš, protams, nebija tēmējis uz zodu, bet uz muti, taču viņa pakustējās, nolādētais sievišķis, un bija novērsusi viņa mērķi. Kamēr viņš spiedās uz priekšu, grābstīdamies ap viņu, viņa vēl arvien atgaiņājās.

MAN TĀ NELIEKAS! viņa kliedza, ļoti skaļi, nevajadzīgi skaļi.

Viņš jau bija paredzējis, ka viņa, nolādēts, būs skaļa. — Kažoki, —

knakstoties ap viņu, viņš murmināja, kas nozīmēja, ka aizmugurē ir vēl citi mēteļi, kurus viņai varētu iedot, kad šis būs saplēsts driskās, lai to varētu novilkt.

NOLĀDĒTS, FREDIJ!

— Viņa te nav, — viņš elsoja, stumjot nost mēteli, nost blūzi, vienu ceļgalu ieliekot viņas klēpī. Viņš tik tikko sadzirdēja savu spoguļdurvju eņģu čīkstēšanu tālu aiz sevis, jo paša skaļā elpošana un saspringtā uzmanība viņu novērsa no šīs neiespējamības, vai arī atcerēties to pēc tam. Viņa roka bija atradusi krūti, patiesu, īstu, pulsējošu sievietes krūti. Tas viņu tā elektrificēja, ka viņš sasala, apžilbinātām acīm pat neelpoja, un bija tāds līdz pat brīdim, kad sajuta asas, smagas sāpes pakausī, un iestājās tumsa tā, it kā koks uzgāztos virsū.

Tapat arī Džošs. Arī Džošs nokrita.

— Vai ar jums viss kārtībā?

Džošs uzpeldēja sāpīgā samaņā. Gaisā bija nepatīkama smaka, sāpēja galva un ap kaklu un muguru bija nejauks slapjums. Viņš ievaidējās un pakustējās, un aptvēra, ka bija izstiepies uz savas dzīvojamās istabas grīdas ļoti plānā paklāja. Sieviete… Pega… pārliekusies pār viņu ar norūpējušos izteiksmi. — Kuskiosko kungs? Džersijas Džošs? Runājiet ar mani!

-…Ka…

— Man žēl, ka biju spiesta to darīt. -… Ka…

— Saprotat, ja būtu devusies mājās un izstāstījusi Fredijam, ka slikti uzvedāties, viņš ierastos, izdarītu kobriesmīgu, bet esto negribētu.

Džošs pacēla drebošo roku un pataustīja mitrumu pakausī, tad paskatījās uz pirkstiem, bet tie nebija sarkani. Vai viņa asinīm nebūtu jābūt sarkanām kā visiem citiem? Paostīja pirkstu, bet tas bija vīns. Blue Nun. Skatoties uz Pegu pāri saviem pirkstiem un aptverot, ka grūti fokusēt redzi, atkal teica: … Ka…

— Mēs varētu būt draugi, Kuskiosko kungs, bet tikai tad, ja izbeigsiet uzvesties muļķīgi. Vai tagad viss ir labi? Vai varat piecelties sēdus?

-… Ka…

— Nu tā. Mēģiniet apsēsties.

Viņa nepieskārās viņam, bet veica daudz roku kustību, lai viņu iedrošinātu. Tam sekojot un liecoties uz to pusi, viņam izdevās piecelties sēdus. Viņš paskatījās apkārt. Saplēstās vīna pudeles lauskas mētājās pa slapjo paklāju. Eimišu krēsls bija apgāzts. Bet dimantu kalns vēl arvien stāvēja uz kafijas galdiņa, bet garā zeķe vēl aizvien uz dīvāna. -… Ka…

— Kuskiosko kungs, — viņa teica, — domāju, ka mums būtu jānokārto mūsu darījums un es pazudīšu, turklāt ne vienam, ne otram no mums šo pārpratumu nevajadzētu pieminēt, un no šī brīža turpmāk varētu nestrīdēties un būt draugi. Okei?

Viņa pastiepa savu tievo roku ar garajiem pirkstiem, viņas riebīgais, skolotājai līdzīgais smaids parādījās briesmīgajā, skaistajā sejā. Džošs noskatījās uz šo roku, šiem garajiem pirkstiem un savā sirdī saprata, ka tie nekad netiks izmantoti tā, kā viņš to bija iedomājies. Ienīstot visu šo situāciju, bet nesaredzot nekādas citas iespējas, satvēra riebīgo roku, īsi to paspieda, sajūtot tās smalkos kaulus, un tad ātri palaida to vaļā.

Viņa tupēja viņam līdzās, mētelis bija atkal aizpogāts, un neizskatījās nemaz cietusi, nolādēts. Nu piecēlās kājās, notīrīja ceļgalus un mundri, bet smaidīdama teica: 1a. Tagad esam draugi.

— A, — viņš nomurmināja.

— Vai varat piecelties?

-Ā.

Viņš varēja un tā arī darīja, un stāvēja līgodamies, kamēr viņa apmierināti pamāja ar galvu un teica: — Nu esat kārtībā, es zinu, ka esat.

-Ā.

— Nu, vai mēs varam parunāt par dimantiem?

-Ā.

— Cik jūs man par tiem dosiet, Kuskiosko kungs?

Viņš savilka uzacis un nikni uz viņu raudzījās. — 2.

Viņa izlikās nesaprotam. — Divi? Divus ko?

-K.

— Divus tūkstošus dolāru? viņa smējās tā, it kā to darītu gluži dabiski, un teica: — Nezināju, ka protat jokot, Kuskiosko kungs. Fredijs nekad man to nav stāstījis. Bet viņš man toties teica, lai neņemu mazāk par desmit, un tā, ja nu tas tiešāmnebija joks, šķiet, ka atdošu tās Fredijam atpakaļ. Un pārgāja pāri istabai, lai no dīvāna paņemtu zeķi.

Nolādētā sieviete. Pagaidiet.

Viņa pagriezās ar zeķi rokā un vienu paceltu uzaci un gaidīja.

Tagad viņa dara, ko lieku. Nomākti domāja Džošs. Kaulēties? Kaulēties? Pārrunāt? Vai vienkārši izsviest šo nolādēto sievieti ārā, lai varētu novilkt vīna pielijušās drēbes, iedzert aspirīnu un vienatnē noskatīties «Meitenes no žurnālu atvērumiem»? — Okei, — viņš teica.

— Vai, paldies, Kuskiosko kungs, — viņa, tik saulaina kā pīpeņu pilna pļava, sacīja. — Fredijs būstik apmierināts.

— Pagaidiet, — viņš atkal pavēlēja. Tad, neskatoties tieši uz sievieti, viņš ļodzīgā gaitā devās projām, ar roku satvēris pakauša brūci, izgāja cauri guļamistabai, tad garām spogulim/durvīm uz biroju, kur daudz kas smalki bija pārkārtots, bet ko viņš savā izmisumā neievēroja.

Birojā atvēra vienu no seifiem, izņēma divas aploksnes, katrā bija pieci tūkstoši dolāru saburzītas banknotes, aizvēra seifu un streipuļoja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kas bija tukša.

Ak Dievs, ko tagad? Džošs skatījās apkārt, galvassāpes divkāršojās, un te nu viņa nāca no virtuves, ar smaidu sacīdama: — Es tikai noliku sieru un sausiņus vietā. Tas bija mazākais, ko varēju, Kuskiosko kungs.

Ta tas nolādētā kārtā tiešām bija. — Te, — sacīja un grūda viņai aploksnes.

— Zinu , ka man tās nav jāpārskaita, — viņa dzīvi, dzīvi,dzīvi sacīja, ieliekot aploksnes mēteļa kabatā. — Turklāt labi zinām, ka Fredijs naudu pārskaitīs. Nu, līdz turpmākajam!

Džošs stāvēja savā pamatīgi izpostītajā dzīvojamajā istabā, kamēr viņa devās uz durvīm, atvēra tās, tad turēja tās vaļā nevajadzīgi ilgi, atgriezās un, pamājot kā Odrija Hepberna vai kāda cita, beidzot aizgāja. Aizdars sardoniski iecirtās metāla rāmī.

Džošs, spēkiem izsīkstot un nelaimīgs, iegrima dīvānā. Uz saviem jaunajiem dimantiem skatījās bez jebkāda prieka. Iesita viņam pa galvu, tik tiešām iesita un tikai tāpēc vien, ka viņš gribēja būt draudzīgs.

Kā viņa, pie velna, to varēja izdarīt? Tik tālu aizsniegt vīna pudeli un iesist viņam pa galvu, kamēr viņš viņu bija iespiedis krēslā?

Tas atkal reiz to pierāda, domāja Džersijas Džošs. Sievietēm vienkārši nevar uzticēties.