Dūmi

12

Kļuva vēss, Fredijs skrēja uz vietas, lai sasildītos, uzmanot, lai zāles tālajā galā neparādītos kāds darbinieks. Kāds kaulaini melns zēns bija bīstamāks, kas spindzēja garām, velkot aiz sevis kažoku rāmi uz ritentiņiem, kas vienā no saviem straujajiem lidojumiem garām patiesībā Frediju bija nogāzis. Laimīgā kārtā Fredijs bija pamanījies paripot malā, vēl pirms šīs zibenīgās kājas viņu samītu, un tā bērns palika neziņā tāpat kā visi citi šajā ēkā, ka Apvienotajā Kažoku Noliktavā uzturas kāds pilnīgi nepiemērots viesis.

Astoņas dienas, bet bez pārmaiņām. Ne mazākā mājiena, ka Fredijs atkal parādīsies, ne ēnas, ne sīkākais dūmu traips. Viņš bija tikpat kā neredzams kā tajā naktī, kad šie ārprātīgie ārsti ar viņu bija eksperimentējuši. Vai šāds stāvoklis būs pastāvīgs?

Frediju plosīja šis stāvoklis. No vienas puses, neredzamība viņa darbībā bija neapstrīdama vērtība. Bet, no otras puses, — Pega.

Pega šajā situācijā bija ļoti laba, atbalstīja viņu un bija liels palīgs profesionālajā ziņā, vadot mašīnu, tirgojoties ar Džersijas Džošu Kuskiosko un visu pārējo, betpersoniskajā ziņā noteikti bija jūtams saspīlējums, kas neuzlabojās. Varēja pat teikt, ka tas pasliktinājās. Fredijs pēdējās dienās bija ievērojis Pegas uzvedībā jaunu ieradumu — viņa skatījās uz viņu pa pusei projām tā, it kā viņai būtu sev jāizliekas, ka viņš nebūt nav neredzams, bet tikai šajā īpašajā brīdī neprata uz viņu paskatīties pareizajā virzienā.

Citiem vārdiem, noliegums. Pegas nelaime bija, ka viņa nevarēja Frediju redzēt un, acīmredzami, nespēja ar to tikt galā, un viņam šķita, ka tas noved pie lielāka atstatuma viņu starpā, zināmu vēsumu, kas viņu ļoti satrauca.

Tatad. Tas, kas pēc viņa domām bija jādara — jāuzkrāj ļoti daudz laupījumu, jāsakrāj liela naudas summa un tad jāsazinās ar tiem jukušajiem ārstiem, jāuzsāk pārrunas un jāizstrādā veids, kā viņam iegūt īstu pretlīdzekli, kas iedarbotos, pie tam tā, lai viņu neapcietinātu tajā mirklī, kad kāds varētu saredzēt locītavas, kam uzlikt rokudzelžus.

Bet vispirms naudu, laupījumus, un tieši tāpēc Fredijs, pliks kā tukša ūdens glāze, lēkāja pa Apvienotās Kažoku Noliktavas zāli, kam vienā pusē bija biroji un otrā — drēgnas telpas pilnas ar kažokiem, mēģinot izvairīties, lai viņu nenonāvētu ultraskanošais melnais puika ar milzīgajām kedām un acīmredzamu iedomu, ka stumjot drēbju rāmi, uzvarējisIndianopolis 5003

Nav tiesa, ka visus mazos uzņēmumus no Ņujorkas izdzina augstas īres maksas, lieli nodokļi, augsts noziedzības līmenis un darbinieki, kuru vienīgā prasme ir sīkas zādzības. Visi šie iemesli mazos uzņēmumus izdzina noManhetenas, taču tūkstoši šo firmiņu vēl aizvien pastāv Kvīnsā un Bruklinā ar iespēju piesaistīt darbiniekus no Longailendas, cilvēkus ar tādu spēju līmeni kā smaidošoBurger King puisi, kas pasūtījumu pareizi izpilda tikai otrajā reizē.

Starp šīm izdzīvojušajām mazajām firmām atrodas Apvienotā Kažoku Noliktava — un kas zin, cik daudz nesekmīgu kažokādu speciālistu ir aprakti zem šī kapsētas nosaukumaApvienotā — šeit, Astorijā, Kvīnsā, garā, zemā izdedžu ķieģeļu ēkā, kam vienā pusē ir zeltera pildītava un otrā — uniformu mazgātuve. Aiz tās, blakus ielā, bija tāda pati mazāka ēka — ķegļu ražošanas firma. Kažoku uzglabāšanas ēka atrodas aiz astoņu pēdu4 stiepļu sētas ar asu virsmu un diviem vārtiem ēkas priekšpusē, kas no ielas līdz ēkai bija norobežoti ar vēl vienu garu ķēžu sētu gar nezālēm aizaugušo grāvi. Šaurie vārti pa labi bija gājējiem, platākie pa kreisi piegādes kravu mašīnām.

Ēkas iekšpuse, atskaitot administrācijas telpas, ir bezlogu labirints, katra atdzesināta līdz 40°F," kas tā patika kažokiem. Šeit daudzas nodrošinātās ņujorkietes vasarās uzglabā savas ūdeļādas, lai pasargātu tās no nāvīgā karstuma un mitruma. Un tieši te bija īstā vieta, kur doties, ja padomā bija kažoku zagšana.

Un te arī Fredijs ieradās šo pēcpusdien, ap četriem trīsdesmit, ieslīdot pa vārtiem kopā ar piegādes furgonu, kas bija pilns ar ienākošajām ūdeļādām. Reiz iekšpusē viņš bija nolīdis malā, mierīgi nogaidot, kad firma piecos slēgs durvis. Bet tas nenotika.

Problēma. Jūnijā kažoku īpašniecēm jau vajadzēja būt piezvanījušām Apvienotajai Noliktavai, lai nokārtotu savu kažoku savākšanu, bet jūs jau zināt, kā cilvēki vilcinās, kā aizmirst izdarīt šo vai to, ja tas neskatās tev tieši acīs, kā viņi par kažoku patnedomā, līdz kādu dienu atver sienas skapi, lai meklētu pavisam kaut ko citu — parasti saulesbrilles mēteļa kabatā un, lūk, tur tas ir! Untad zvana, un tieši tāpēc Apvienotajai Noliktavai jūnijs ir gada aizņemtākais mēnesis, un tāpēc ari šī gada 14. jūnija trešdienā Pega vēl arvien sēdēja busiņā, kas bija novietots nākamajā kvartālā, gaidot signālu — kaut ko, kas pie tikko atvērtajiem piegādes vārtiem pats no sevis māja, kamēr iekšpusē Fredijs vēl arvien tekalēja un izvairījās no tā nolādētā puikas.

Sākumā viņš te bija ieradies, izskaitļojot, ka tikai pusstunda būs vajadzīga, lai novērotu signalizācijas sistēmu, to, kā tā bija apbruņota un kā to varēs atbruņot, un viņam bija taisnība — tiklīdz visi, pie velna, aizies, viņš ēku bez raizēm atlobīs kā banānu. Bet kad viņi uzskatīs, ka darba diena galā un, nolādēts, iesmājās?

Bija jau divdesmit minūtes pāri sešiem, un kāds cilvēks nogriezās gar gaiteņa tālo stūri. Tas nebija ātruma dēmons, bet gan pusmūža sieviete, kas ejot vilka gaišu pavasara mēteli. Viņai paejot garām, Fredijs piespiedās pie sienas, bet tad čalojot nāca vēl trīs citas sievietes, aizņemot visu gaiteni. Un aiz viņām vēl.

Bļāviens. Fredijs drāzās darbiniecēm pa priekšu un atskārta, ka sekretāre bija viena no pirmajām, kas aizgājusi, un tas nozīmēja, ka galds ir tukšs, un tas nozīmēja, ka Fredijs varēja aizlekt aiz tā un pat apsēsties sekretāres krēslā, kas vēl aizvien bija silts no viņas sēžamvietas, un tad no šī redzespunkta vērot, kā visi aiziet.

Te darbā bija nolīgti apsardzes darbinieki, tris no viņiem bija brūnās formās, ar plecu uzšuvēm, rācijām makstīs un ar tādām nopietnām dzērāju sejām, kas šodien vēl nav dzēruši. Viņi aizgāja paši pēdējie tad, kad pārbaudīja ik telpu, lai pārliecinātos, vai kāds nav aizkavējies, tad uzstādīja signalizāciju, tad no sekretāres galda piezvanīja apsardzes birojam Fredijs veikli palēca prom no šī veča ceļa lai paziņotu, ka viss ir drošībā, kārtībā un aizslēgts. Tad, uzstādījuši pēdējo signalizācijas sistēmu, viņi devās prom. Fredijs stāvēja pie stiklotajām parādes durvīm — neplīstoša stikla, kas izskatījās ar restojumu — noraudzījās, kā drošības veči aizslēdz un uzstāda signalizāciju pie ārējiem vārtiem, tad iekāpj savā mazajā, baltajā apsardzes mašīnā, kam uzkrāsoti visi šie vārdi un skaitļi, un aizrūcina prom.

Neredzamam cilvēkam drošības pasākumi neeksistē, nē, ser.

Tikko Fredijs saprata, ka ēkā ir viens, pirmais, ko viņš darīja, pārliecināts, kaneviens nenāks ap stūri, lai viņu apgāztu, pat ne vecais draugs Superlidonis, noskrēja pa gaiteni, vicinoties ar savām neredzamajām rokām, atsperoties ar neredzamajām kājām. Otrkārt, iegāja tuvākajā noliktavā, izvēlējās kažoku, kas derēja, un to uzvilka.

Lai gan ārā bija jūnijs, Fredijamsala.