Dūmi

47

Sliktākā bija apziņa, ka viņi nekad netiks ielūgti vēlreiz.

Nūja, bet vai tas bija vissliktākais? Vai sliktākais nebija, ka viņi Frediju, neredzamo cilvēku, bija pazaudējuši divkārt ? Un šoreiz, bez šaubām, uz visiem laikiem. Un vai tas nebija pats sliktākais? Un ja ne tas, tad vai ļaunākais nebija pabalsta pazaudēšana melanomas izpētei un ka ir spiesti paklausīt kaut kāda Džeimsa Bonda monomānijas pārņemtai pavēlei, kas gatavojās ģenētiski izmainīt cilvēci tā, lai varētu pārdot cigaretes ? Vai tas nebūtu vissliktākais šajā sarakstā?

Nu, jā, protams. Un abi no tiem ir ārkārtīgi slikti, briesmīgi, pretīgi un neveiksmīgi. Taču, lai nu kā, kad nonāk līdz kritiskākajam punktam un izvērtē to, bēdīgāk bija apjaust, ka viņus vairs nekad neielūgs atkal.

Ne jau tāpēc, ka Roberts un Mārtiņš būtu izrādījuši kaut vai nelielu kripatiņu, kas liecinātu, ka kaut kas ir mazliet greizi. Viņi bija tikpat pieklājīgi un civilizēti kā vienmēr vai gandrīz; dārzu izpostīšana bija mazliet tā kā apslāpējusi viņu dzīvīgumu.

Nelaimīgā kārtā bija vēl kāds ārkārtējs neziņas brīdis, kad Pīters — un tad pēc nedaudz sekundēm arī Deivids — bija mēģinājuši savākt postījumus, uzstājot, ka nevienam no trīsdesmit četriem viesiem, kam drīz bija jāierodas uz vakariņām, nedrīkst stāstīt par neredzamo cilvēku. — Tikai ko, — uzstāja Roberts, pamājot ar trīcošu roku uz bijušajiem kailajiem mauriņiem, — lai viņiem saku, kas te noticis? Vai tas būtu «Rietumu frontē bez pārmaiņām» rimeiks?

— Saki, — Pīters ieteica, — ka tu pārkārto ārpusi.

— Un tie nebūtu meli.

Taču nebija nekādu ceribu. Pat ja postījumi nebūtu tik acīmredzami, pavisam noteikti pastāvēja vēl fakts, ka tie vienpadsmit, kas jau bija ieradušies, pilnīgi sprāga vai pušu no stāstāmā, burbuļoja pāri malām, gandriz vai gribēdami beigt nedēļas nogali tūlīt, lai varētu braukt prom un uzjautrināt citus, kas nebija te klāt. Ja tenkas ir sabiedriskās saskares degviela, tad šī bija raķešu degviela, un nekāds zemes spēks to nevarētu apturēt.

— Tādā gadījumā viss, ko lūdzu, — teica Pīters, kad viss pārējais, ko bija prasījis, bija noraidīts, ļaujiet man to darīt zināmu. Vakariņu laikā ļaujiet man izstāstīt šo notikumu.

— Kad pie vakariņām? — aizdomīgi prasīja Roberts. — Pie kafijas? Tici man, ka par to jau visi zinās.

— Nē, nē, nē, pirms vakariņas tiek pasniegtas.

Vakariņas bija paredzētas bufetes stilā, pasūtītas tā, lai cilvēki varētu stāvēt rindā. Pīters teica: — Viņi gaidīs, kad tu aicināsi vakariņās, tā vietā piesaki mani, un es izstāstīšu, kas notika, un tad ieturēsim vakariņas, un ar to arī beigsim.

— Lūdzu, Robert, — sacīja Deivids. — No tā ir atkarīga mūsu nākotne. Robert, Mārtiņ, jūs vienmēr esat bijuši mīļi draugi, jūs taču zināt, cik briesmīgi jūtamies par to, kas te notika, tā ka lūdzu ļauj Pīteram visiem to pastāstīt saviem vārdiem.

— Lai varētu pavērst, kā patīk? — Roberts ieminējās.

— Domā, ko gribi, — atteica Pīters, kas šajā brfdī būtu piekritis kuram katram par jebkuru jautājumu.

Nūja. Bija viegli atteikt Pīteram, bez problēmām, bet visi bija sapratuši, ka ir grūti atteikt Deividam, tāpēc beidzot visai nelabprāt par to vienojās, ka jaunajiem viesiem neviens neko neteiks par neredzamo cilvēku, pirms Pīters piecelsies un to paziņos visiem.

Pēc dažām stundām viņš to ari izdarija, sacīdams: — Paldies, Robert, paldies, Mārtiņ. Paldies par jauko nedēļas nogali, kā parasti, apburošiem un aizraujošiem viesiem, par vakariņām, kas, kā jau mēs zinām, būs lieliskas. Un pateicos jums abiem par jūsu sapratni, līdzjūtību, ka piedevāt eksperimentu, kas beidzās tik ļoti, ļoti bēdīgi.

Pīters malkoja vodku. Tajā bija tik maz greipfrūtu sulas, ka šobrīd tā ļoti izskatījās pēc paša neredzamā cilvēka. Pīters turpināja: — Jūs visi redzējāt drausmīgo postažu tur ārā, ienākot.

Viņi redzēja. Murmināšana pēdējās pusstundas laikā nebija bijusi ne par ko citu, bet tie, kas turēja slepenībā stāstu, vienkārši ķiķinājās, nopūtās vai purināja galvu, tikai sacīdami: Apsolījām, ka ļausim Pīteram to izstāstīt.

Un te nu bija: — Kā vairums no jums zina, mēs abi ar Deividu esam zinātnieki — pētnieki, un ādas vēzis, melanoma, ir mūsu pētījumu lauciņš. Eksperiments ar labprātīgu man vēlreiz jāuzsver labprātīgu -brīvprātīgo objektu nogāja pilnīgi greizi. Tas viņa ķermeni ietekmēja tā, nu, tādējādi, kā arī bijām gaidījuši un cerējuši, taču tas liekas, nu,

ietekmējis ari viņa prātu, viņu saniknojot, padarot neuzticīgu un, iespējams, pat vardarbīgu. Piedodiet, nevēlos stāstīt par kādu vilkaci, bet fakts ir tāds, ka šis zellis, kas, starp citu, ir tiesāts kriminālnoziedznieks, kura vārds ir Fredijs un kurš, nu, viņš ir, jūs viņu nevarat redzēt.

Visi paskatījās visapkārt. Nevar redzēt kuru? Nu un tad?

Roberts sauca: — Nosauc vārdā, Pīter, saki šo nolādēto vārdu!

— Nu, labi! — Pīters atkliedza, izdzēra savu vodku un paziņoja: — Viņš ir neredzams! Nu, vai esat apmierināti? Viņš ieradās te, tāpēc ka zināja, ka esam te, un gribēja, lai mēs viņam palīdzam apturēt viņa neredzamību, bet mēs to nespējam! Un nu viņš ir, viņš ir ārkārtīgi nikns! Un viņam te bija, nu, viņam bija kāda sabiedrotā…

— Pīter, — iejaucās Deivids, — nedomāju, ka viena persona var būt sabiedrotā.

— Tas mani neinteresē!

Jaunpienācējiem acis bija platas, neticēdami, viņi uzdeva strupus, čukstā izteiktus jautājumus, saņemot tikpat ātras,izčukstētas atbildes, jā, jā, tā ir taisnība, viss ir tiesa — neredzams cilvēks tieši šajā istabā.

Pīters dzēra no tukšās vodkas glāzes, pagrozīja acis, ievilka dziļu elpu un turpināja: — Šis cilvēks, Fredijs, ir neredzams. Jā, tā tas ir. Viņš te bija un nu ir nozudis, mēs nezinām kur, bet mēs vēlamies , lai viņam varētu palīdzēt…

— Ak, jā gan, to mēs gribam, — sauca Deivids.

— … bet mēs nevaram, un jādomā, ka viņš ir pazudis uz visiem laikiem, un mums ir tik ļoti žēl, ka Roberta un Mārtiņa skaistā māja un dārzs tika tik nepamatoti, nepamatoti, jo te viss bija tik, tik, tik…

Pīters tagad bija sapinies savā runā, ko pamanīja un saprata Mārtiņš, tāpēc piecēlās, aizstājās Pīteram priekšā, pagriezās pret viesiem ar pavērtajām mutēm, un turpināja: Pīters un Deivids lūdza, vai viņi drīkstētu ielūgt šo cilvēku te, vīru, kas bijis brīvprātīgais viņu eksperimentā, un mēs visi piekritām, protams, jo nevienam ne prātā neienāca, un saprotams arī Pīteram un Deividam, cik ļoti daudz rūpju būs ar šo cilvēku, kad viņš atklāja, ka eksperimenta rezultāti ir neatgriežami. Tas viņu šausmīgi satrauca, un man šķiet mums visiem jābūt līdzcietīgiem, zinot, kam visam tik viņš nav izgājis cauri, pat ja nožēlojam, ka no tā cēlās zināms postījumu apjoms. Un tas arī viss, man šķiet, ka vakariņas ir galdā, un mēs to visu varam aizmirst un pārrunāt citus jautājumus.

Visu nedēļas nogali neviens vārds netika minēts par kādu citu tematu.

— Fantastiska nedēļas nogale, — svētdienas pēcpusdienā sacīja Deivids, stāvēdams saulē pie mašīnām un atsveicinoties vispirms no Roberta, tad Mārtiņa. Jūs šo kritisko situāciju pārdzīvojāt tik labi.

— Tu tāpat, Deivid, — Mārtiņš apgalvoja, — protams, arī Pīters.

Roberts ar piesmakušu un sirsnīgu, bet samākslotu smiekliņu teica: -

Ainavai tā kā tā bija laiks pārmaiņām. Ar laiku nogurst no tiem pašiem, veciem fontāniem.

Pīters sacīja: — Mēs vēl arvien jūtamies šausmīgi no visas šīs jezgas. Jūs abi vienmēr esat bijuši tik labi draugi, es pat negribu iedomāties, ka kaut kas tāds varētu nostāsies starp mums.

Mārtiņš ar savu vissaldāko smaidu teica: Pīter, lūdzu, par to gan vairs nedomā.

Smaidi; gaisa skūpsti; atvadu mājieni. Pīters un Deivids ierāpās savā sarkanajā Ford Taurus, kas likās mazāks un nepatīkamāks nekā piektdien vēl bezgaumīgāki sarkans, spilgts un plebejisks. Klusā nožēlā viņi uzlika savas jūrnieku cepurītes.

Atgriežoties pilsētā, pie stūres bija Deivids. Izstūrēja mašīnu uz Karantīnas ielas, nogriezās, tad Pīters sacīja: — Tas Mārtiņš. Kas par lišķīgu pielīdēju. Brālis Mārtiņš, tik tiešām. Vai tu viņu dzirdēji? Vismaz Roberts bez kavēšanās saka to, ko domā.

— Nesaka vis, — atbildēja Deivids.

— Tu taču zini, ko es ar to domāju. «Lūdzu, par to gan vairāk nedomā,» — viņš muļķīgi pasmīnēja, atdarinot Mārtiņu. — Saproti taču, kas aiz tā slēpjas. Neiedomājieties, ka mēs jūs vēl kādreiz ielūgsim.

Deivids nopūtās, bet neuzskatīja par vajadzību izvērst tālāk viņu padzīšanu no Ēdenes. Viņi tagad bija uz apgabala 14. ceļa, un viņš noskatījās ceļa malā uz divriteņa atlūzām; šķiet, ka tam nu gan būtu jābūt patiesi drausmīgam negadījumam. Labi gan, ka es nebraucu ar to riteni, nodomāja Deivids, mēģinādams atrast kādu, kam ietu vēl sliktāk nekā viņam.

— Bet nu šis stāsts ir palaists pasaulē, sūdzējās Pīters.

— Ne gluži, — atbildēja Deivids. — Tas mani neuztrauc. Ta jau tagad ir tikai anekdote. Ļaudis, kas tur nebija, tam neticēs, viņi domās, ka tā ir tikai vēl viena no pilsētas leģendām.

Pīters iegrima pārdomās. — Es gribētu Frediju atkal redzēt, viņš noņurdēja.

Deivids nopūtās. — Nu, īsumā — tā ir problēma, vai tad ne? — viņš jautāja.